Žurnāla rubrika: Cilvēki

Radiopirāti

Posted on maijs 12, 2010 by - Personības

Bijušie Radio SWH dīdžeji evolucionē – drīz būs zināms, kas vēl papildinās viņu jaunā radio komandu

Pirms sešiem gadiem Volfs, Grēviņš un Reiters bija aizbraukuši uz radio konferenci Lisabonā. Novembra vakarā viņi atlaidās uz pilsētas centrālā laukuma bruģa un sāka pļāpāt. Par visu ko. Arī par to, ka vajadzētu kaut ko savu. Izrāvušies no ierastās vides, viņi – kolēģi – cits uz citu paskatījās citādi.

«Tobrīd sapratām, cik forši viens otru «ķeram». Bija tā sajūta, ka gribas kopā darīt daudz un dikti,» Grēviņš atbild uz jautājumu, kāpēc topošā radio četrinieks ir tieši šāds. «Un tad, gluži kā filmā par radio pirātiem, mēs ieraudzījām menedžeri,» Grēviņš norāda uz Žigatu. Tiešām, Žigats ir līdzīgs britu aktierim Bilam Naigijam, kurš filmā par dumpinieku radio atveido vadoni Kventinu. Lai arī Žigats tajā novembra dienā nebija Lisabonā, sajūtu ziņā viņš vienmēr bijis laukumā uz bruģa.

Gadus četrus vīri turpināja strādāt Radio SWH, apstākļi bija labi, algu samazinājums skāra visus, taču darīt darbu, kas patīk, – kur vēl lielāku laimi! Izšķirošs bija mirklis, kad «no mājām aizgāja tēvs», saka Reiters, ar to domādams Zigmaru Liepiņu.
Par Radio SWH īpašnieku 2008.gadā kļuva Īrijas uzņēmums Communicorp Group, par Radio SWH vadītāju – Jānis Šipkēvics. Sākās rotācijas, piemēram, Grēviņu no Lielā vakara pārcēla uz pusdienlaiku un konkursiem, kas viņu īsti nesaistīja. «Būsim atklāti – pēdējos divos gados bija apnicis spēlēt lētu popmūziku,» Grēviņš stāsta, ka aizvien vairāk sākts rādīt, kā iet pareizo ceļu – strādāt pēc formulas, kas darbojas daudzās radiostacijās Eiropā un Amerikā. Piemēram, 12 dziesmas tiek atkārtotas četras reizes dienā. Tā strādāt bija neinteresanti. To varēja izdarīt faktiski jebkurš. Dīdžeja darbs tika pielīdzināts robotam.
Pirmais ar to nesamierinājās Māris Žigats un aizgāja no Radio SWH pērnā gada rudenī. «Negaidīti saslēdzās miljons lietu,» Žigats norāda, ka sakritību un apstākļu bijis tik daudz, ka tādējādi radies īstais mirklis iedarbināt jauna masu medija motoru. Tāda medija, kāds jau labu laiku bija domās.

Iespējams, jaunā medija mītnes vieta būs Reval Hotel Latvia apvidū. To Žigats nevēlas komentēt. Radio varētu sākt darboties pēc mēneša, tā pagaidu vietne ir Revolūcija.lv, tur arī lasāmi jaunumi, piemēram, jebkurš aicināts iesaistīties radio nosaukuma domāšanā.

Piektdien Revolūcija.lv izziņos nākamā revolucionāra vārdu. Žigats sola, ka radio strādāšot ne tikai vīri, taču lēdijas vārdu atklāt vēl nevarot – viņai jāpilda saistības ar pašreizējo darbavietu.

Pašlaik četrinieka dienas paiet, klausoties mūziku un konstruktīvi strīdoties par to, kas skanēs jaunā radio ēterā – noklausīto mūziķu saraksts jau tuvojas alfabēta beigām. Paralēli viņi turpina arī dīdžeja darbu klubos. Vēl arī jaunā radio dzimšana ir jāsvin! Kā lasāms Revolūcija.lv, tas darīts līdz pirmajiem tramvajiem. Jo stāsts nav par aiziešanu, bet kaut kā jauna sākšanu. Tad nu par to sarunā ar visiem četriem – Tomu Grēviņu, Egonu Reiteru, Arti Volfu, Māri Žigatu.
  
Vai Radio SWH lika jums atskaņot ko tik briesmīgu, ka spiedāt ciet ausis?
Žigats. Tieši tā – lika. Tas ir svarīgākais vārds tajā visā. Līdzīgi kā ir boss, kurš pasaka, lai uzraksti par to un to, tāpat ir radio, kur pasaka – nospēlē to. Viņi runā vienu valodu, un rodas jautājums: vai tas neizskatās pēc smuka, liela tirgus?
Reiters. Kā braucot pa Latvijas ceļiem – pārņem sajūta, ka tie uztur arī autoservisus.
Žigats. Ir daudz sfēru, kur cilvēki ir līdzīgā situācijā kā mēs. Ir jāsaņemas un kaut kas jādara, nevis kā tipiski latviešiem jāīd – ai, kur ta’ es iešu, tagad darba nav, nesanāks.

Man arī reiz lika rakstīt to, kas nepatīk. Bet to pērk. Nevar darīt tikai to, kas pašam patīk.
Žigats. Kolēģi teiktu, ka esi nodevusi savus amata brāļus. Tu vari to pieņemt vienreiz, otrreiz, bet – cik ilgi? Mūsos ir tas dumpinieciskums un rokenrols, kas mūziķim, tikai mums ir citi instrumenti.
Grēviņš. Ja man saka – spēlē to, jo cilvēki to pērk, tad es saku: nē, to nepērk, jo, kad spēlēju dejas ļaužu masām, redzu, ka viņiem patīk cita mūzika. Patīk tas, kā es domāju.
Volfs. Cilvēki «ķeras» uz citādu mūziku. Tev patīk, un viņiem patīk. Tā ir laba sajūta.
Grēviņš. Kāpēc radio vispār ir saglabājies? Kad Amerikā parādījās iPod, radio reitingi nokrita ārprātīgi. Pēc pusgada tie bija atpakaļ, jo klausītājiem vajadzēja zināt, ko likt tajā iPod. Kas ir gaisā, ko klausās, kas jauns.
Reiters. Radio vajadzētu cilvēku izglītot, iepazīstināt. Skatoties MTV, divdesmitgadīgs cilvēks var tā arī neuzzināt par kādu labu dziesmu. Tad darbs mums.

Mediju eksperte Anda Rožukalne Dienā minējusi, ka līdzīgā veidā tapušiem radio klājies grūti – saglabājuši ap 2-3% klausītāju. Jums ir bailes? Bažas?
Žigats. Par ko? Nē! Strādājot 11 gadus trīs stundas darbdienās un divas stundas brīvdienās, uzkrājusies pieredze. Jūtu, ka cilvēki ir piekusuši no tagadējā radio un grib jaunu.
Volfs. Mana līdzšinējā darbība radio bijusi itin veiksmīga, tāpēc par nākotni bažu nav.

Kā zināt, cik klausītājiem jūs vajadzēs? Būs vieta radio tirgū?
Žigats. Latvijā ir ap 50 staciju, daļa retranslē, ap 20 apkalpo roboti. Dzīvie radio ar raidījumiem ir kādi pieci. Mums būs vieta.
Grēviņš. Lielajam vakaram reitings bija ap 40 000. Kad raidījums beidzās, e-pastu un blogu gāza apkārt.
Žigats. Iedomājies – ja visi šie cilvēki reizē zvanītu pa telefonu?
Grēviņš. Man atrakstīja kāds puisis – kad sākušies Lielie vakari, iepazinies ar meiteni, kad tie beigušies – izšķīries. Cits pa šo laiku beidzis skolu.
Reiters. Klausītāji dīdžeju pazīst jau tik labi, ka atsūta e-pastu: kas tad nu – sadrūmis, ka tādu dziesmu uzliki? Lai arī neesmu daudzus klausītājus saticis, zinu viņu dzīvesstāstus, un tie padara mani bagātāku. 

Volfs un Grēviņš pēdējā Radio SWH ēterā nolasīja Vinnija Pūka un viņa draugu fināla epizodi. Grēviņam drusku trīcēja balss. Nevar noliegt, ka SWH bijis ilgs un labs laiks.
Grēviņš. Noteikti! Man SWH bija platforma, kur darīt dullas lietas, – pa pirkstiem nesita, tikai pētīja. Es nemācēju neko, kad Artis un Māris pēc raidījuma Priekšnams iedomājās, ka es varētu iederēties komandā. Tagad es gribētu radīt tādu platformu citiem jauniem cilvēkiem. Es vēl esmu tajā vecumā, kad var lēkt, taču šiem vīriem ir citādi. (Norāda uz Volfu un Žigatu.)
Žigats. (Iztaisnojoties krēslā un izriežot krūti.) Ko tu ar to gribēji teikt? Jaunieti! Radio nav svarīgs vecums un tas, cik daudz matu.
Egons. Jā, radio jau ir arī jauni cilvēki, tādi labi tēsti.
Grēviņš. (Saķer muti un smejas.) Ak, Dievs! Tēsti!
Volfs. (Arī smejas.) Nu tu dod, Reiter!
Grēviņš. (Nopietni.) Džons Pīls taču gandrīz aizgāja, būdams ēterā (BBC Radio1 veterāns, kurš nostrādāja radio 40 gadu – red.). Mēs arī tā gribam. Mēs mīlam savu darbu. Ar dīdžeju lietu ir tā: vai nu nav, vai ir iekšā tā, ka ne izoperēt.
Volfs. Ja es būtu viens, man būtu grūti aiziet no Radio SWH – es ticu džekiem, sen esam runājuši par šo ideju. Tā.
Egons. (Aizdomājies.) Radio SWH ļoti smaržoja pēc radio.
Žigats. Mums tagad tā smarža jādabū jaunajā radio. Mums ir misija. Cilvēki ļoti pierod pie dīdžeja balss tembra, ne satura vai personības, un, ja ir kāda rotācija, viņiem ir izjaukts dienas ritms. Pārspiest pogu uz citu radio un mainīt ieradumu būs grūti. Mums ir misija – lai pārspiež to pogu.

Kāds būs jaunais medijs?
Grēviņš. Nojauksim priekšstatu, kā klausītājs kontaktējas ar radio. Es pirmais SWH izmēģināju sociālo tīklu Twitter kā kontaktēšanās veidu. Ir daudz ideju, kā izmantot tehnoloģijas – sazvanoties redzēt dīdžeju un otrādi.
Žigats. Egons spēlēs mājās braucējiem, Volfs – darba vietās sēdošajiem, Grēviņš – tiem, kuri jau vakarā svin dzīvi. Neaizmirsīsim jaunos mūziķus. Un – mēs nebūsim tikai četri, bet par to vēlāk.

Kas skanēs?
Visi apklust. Kāds sakrusto rokas uz krūtīm. «Oijj!» – kāds nostenas. Kāds pieliek pie mutes savilktu dūri. Viens caur otru runā, kā būt prātīgiem un saudzīgiem ar atbildi. Mūzika katram būšot individuāla, un, tā kā visiem viedokļi par mūziku esot atšķirīgi, jau labu laiku viņi cīnoties par to, kas skanēs. Tiek izlemts: «Mēs atskaņosim MŪZIKU (ar lielajiem burtiem rakstīts speciāli, nevis nejauši ieslēdzās Caps Lock).»

Kas vēl būs?
Grēviņš. Stāstīsim vairāk par sevi un dzīvi.

Piemēram?
Grēviņš. Volfam ir hiperaktīvs bīgls. Dzīvoklī logi līdz grīdai, un, kad viņš pie tiem pienāk un redz, ka esam lejā, – gaudo.
Žigats. Kā viņš gaudo, tas ir drausmīgi!
Grēviņš. Ja man šodien vajadzētu stāstīt kaut ko par savu dzīvi, tad tas būtu stāsts par gleznu. Es dzīvoju stāvu virs bāra, un kāds man bija atstājis tādu kā gleznu, kā fotogrāfiju. Nekas uz tās nebija rakstīts. Kam man tā? Izmetu. Pēc divām nedēļām bārmenis prasa – kur glezna? Izrādās, tā bija atstāta manam kaimiņam. Tādu ainiņu var izspēlēt uz minūtēm trim.
Žigats. Un skaistu dziesmu pielikt galā.

Kas notiek jūsu dzīvē?
Reiters. Patlaban 96% dzīves ir jaunais medijs, tāpēc šogad neaizbraukšu eks­pedīcijā, tomēr man nav «škrobe». Ir kāda lieta, ko sapratu pagājušajā nedēļā – deju spēlēšanā man vislabāk patīk rīta tuvošanās, kad palikuši vairs tikai tie, kuri nekur nesteidzas. Baudītāji. Tad spēlēju rīta mūziku – baudīšanai, ne dejošanai. Apdarot pēdējos darbus, atpūšas kluba darbinieki. Tāda ģimenes sajūta. Nesen baudījām kāda kluba apmeklētāja klavierkoncertu – pēc dejām viņš pienāca pie manis un teica, ka gribot parādīt, kā skan Bulgakova Suņa sirds. Tādi brīži iekrāso dzīvi!
Žigats. Svarīgākās ir radiolietas. Tagad esmu ar puikiem, jo labu laiku biju viens – mums pa vidu bija žogs, un pāri tam devām zīmītes. Tagad jāstrādā, lai nav – f**k, to aizmirsām! Uz emociju burbuļa var pārlēkt pāri kam svarīgam. Ā, jā – dzīvokli tā arī neesmu izremontējis.
Volfs. Es pārāk daudz patlaban par darbu domāju. Mēs esam drucīt psihi un traki, tuvākie cilvēki cieš no uzmanības trūkuma.

Nu kas ir radio tas, ka vai mirt ēterā?
Žigats. To jautājumu visi žurnālisti uzdod – kā jūs tur tukšajā telpā? Nu, un kas tev patīk tajā cilvēkā, ko esi iemīlējis?
Grēviņš. Rakstot es koncentrēti ielieku domas. Radio – kas notiek, tas notiek. Nevari at­tīt atpakaļ. Tas rada eiforisku sajūtu.
Volfs. Radio nekad nav tukša telpa. Tu ķer kaifu no darba, tev ir forši.

Būs grūti kādu laiku, kamēr atspersities. Nebūs naudas, ierasto labumu.
Žigats. Nesen redzēju padomju laika filmu, kur jaunieši, tikko apprecējušies, apgaroti ieradās kojās. Rokās sainīši, istaba tukša. Attaisa logu, iespīd saule. Šeit mēs dzīvosim! – viņš saka viņai. Skaisti! Šķiet, mēs esam zaudējuši to spēju priecāties. Jaunu sajūtu dēļ esmu gatavs ziedot citas. Ēst balt­maizi un piedzert kefīru. Lai dabūtu smukāko meiteni, jārēķinās, ka, iespējams, būs jāpacīnās.

JAUNĀ RADIO ĪPAŠNIEKI

Viens no īpašniekiem, bijušais Radio SWH finanšu direktors Edgars Mencis stāsta, ka pārējie finansētāji tiks paziņoti līdz ar jaunā medija darbības sākšanu, taču «nekā sensacionāla tur nebūs. Aiz mums, diemžēl, nestāv bagātnieks, kam radio būtu kā hobijs». Līdzīpašnieki būšot ne tikai jau četri zināmie dīdžeji, bet arī citi radio cilvēki.
Jauno radio varēšot dzirdēt lielākajā daļā Latvijas, jo Menča uzņēmums TeleMedia Centrs iegādājies radio Capital FM translējošos uzņēmumus Zemgalē un Vidzemē, kā arī uzvarējis konkursā par apraides atļauju Liepājas reģionā. Sākotnēji radio nebūs uztverams Ventspils pusē un Latgalē, taču pastāv alternatīva klausīties ar interneta starpniecību.

Pieļauju, ka apakšā ir dziļāki ūdeņi
Zigmars Liepiņš, komponists, bijušais Radio SWH īpašnieks:

«Ja puiši teica, ka problēmas sākās, kad no «ģimenes» aizgāja tēvs, tad jāpiekrīt, ka par Radio SWH cilvēkiem tiešām rūpējos kā par ģimeni. Noraugoties uz notiekošo, ir nedaudz skumīgi – padsmit gadu kopā ar dažiem no viņiem esmu nostrādājis. Tomēr esmu arī priecīgs par puišiem. Lai veicas!
Promiešanas iemesls – ka lika darīt to, ko dīdžeji nevēlējās – neizklausās pārliecinoši. Katrā darbā vadītājs dod uzdevumu, darbinieks to realizē. Pieļauju, ka apakšā ir dziļāki ūdeņi, taču neesmu psihologs un nespriedīšu. Man šķiet, ka jaunā medija izveidei tiek pievērsta pārāk liela uzmanība.
Viņi visi ir personības, individualitātes, un vienu grūti izcelt. Pieredzējuši radio profesionāļi, kādu Latvijā ir ļoti maz. Lieliski redz «laukumu» un prot komunicēt ar klausītājiem. Radio viņiem ir dzīvesveids.»

Artis Volfs

Radio SWH strādāja 17 gadus kopš pirmās tā pastāvēšanas dienas. Rīdzinieks. Bērnībā apmeklējis baleta nodarbības. Spēlējis ģitāru un dziedājis Pionieru nama grupā. Ir zobu tehniķa diploms. Intereses: kino, ceļošana. Ir suns un kaķis. Muzikālā gaume: Deivids Bovijs, Kraftwerk, The Beatles, Nirvana, Pixies, Dead Can Dance, Cocteau Twins, Antony and The Johnsons, Four Tet, CocoRosie, Darwin Deez, Animal Collective, Dzeltenie pastnieki, NSRD, Goran Gora, Kārlis Kazāks.

Egons Reiters

Radio SWH – 10 gadu. Siguldietis. Bērnībā mācījies aktiermākslas skolā. Vienmēr zinājis, ka būs dīdžejs, un līdz šim citu darbu nav darījis. Kopš 1993.gada kopumā darbojies četros radio. Piedalījies piedzīvojumu autoekspedīcijā 1000 jūdzes Mjanmā, ko patlaban rāda LTV7. Intereses: foto, kino (jo īpaši Vudijs Alens). Ir kaķis. Muzikālā gaume: «Jocīgi, bet auss ar laiku jūt citādi – dziesma, kas tīņu gados šķita smags roks, šodien jau izklausās pēc vieglas pop melodijas. Kādreiz «nenolasīju» Pink Floyd stāstu, šodien es to jau jūtu. Mūzika ir tas spēks, kas trāpa pa sajūtu kārpiņām tad, kad esi tai gatavs!»

Māris Žigats

Radio SWH nostrādāja 11 gadu. Sabilnieks. Kopš 1994.gada grupas Pienvedēja piedzīvojumi līderis. Sabiles šlāgermūzikas komponista Viļņa Bumbiera albumu izdošanas iniciators. Jauno mūziķu katalizators (radioraidījums Priekšnams, festivāli). Intereses: tehniskie sporta veidi (auto, moto). Muzikālā gaume: The Cure, The Smashing Pumpkins, Snow Patrol, The Chemical Brothers, The Prodigy.

Toms Grēviņš

Radio SWH astoņus gadus. Rīdzinieks.
Izmests no mūzikas skolas par sliktu uzvedību, septiņu gadu vecumā darbojies LTV bērnu raidījumā Pekšņi.
Bijis žurnāla Sīrups mūzikas redaktors, patlaban raksta Mūzikas saulei. Latvijas Kultūras akadēmijā studējis audiovizuālo kultūru. Reizi gadā vada festivālu Rozā peldbaseins. Ir divi kaķi.
Muzikālā gaume: Arctic Monkeys, Vampire Weekend, The Flaming Lips, Kings Of Convenience, Flying Lotus.

Visskaistākās top šeit

Posted on maijs 12, 2010 by - Veiksme

Latvijas tipogrāfijā Livonia Print drukā grāmatas, kas jau divus gadus godalgotas Zviedrijas skaistāko grāmatu konkursā

Maija diena pirms trim gadiem, kad Livonia Print tipogrāfijas pagalmā netālu no liel­­veikala Spice iebrauca 30 autofurgonu ar iespiedmašīnām, bija viena no laimīgākajām Janīnas Blūmas mūžā. 

Gadu pirms tam Janīna un norvēģis Tronds Ēriks Īzaksens bija pametuši tipogrāfiju Preses nams un, strādādami no rīta līdz vakaram pie papīriem apkrauta virtuves galda, zīmējuši sapni par savu tipogrāfiju. Tādu, kurā ir labākās iekārtas un kas spēj izpildīt augsta līmeņa drukas darbus. Tādu, kura var strādāt septiņas dienas nedēļā diennakts režīmā. Tādu, kurā ar klientu sadarbojas kā ar partneri un pret darbiniekiem izturas ar cieņu. Viņi nepadevās arī tad, kad trīs bankas viņiem atteica. Beigās dabūja gan kredītu, gan piesaistīja investīciju fonda naudu. 

Trīs gadus vēlāk Livonia Print ir modernākā tipogrāfija Latvijā, kas 99% savas produkcijas eksportē. Otro gadu tās drukātās grāmatas gūst godalgas Zviedrijas skaistāko grāmatu konkursā. 

SĀPOŠĀM ROKĀM
Sākums nebija viegls. Pārdošanas direktore Janīna, kuras meita Zane dzīvo Zviedrijā un arī ir viena no uzņēmuma akcionārēm (lielākā daļa akciju pieder Trondam Ērikam Īzaksenam un komandītsabiedrībai Otrais Eko fonds), līdz 1992.gadam bija angļu valodas skolotāja, bet tad sāka strādāt apgādā Jāņa sēta un pašmācības ceļā kļuva par poligrāfiķi. 

Savukārt Ēriks «iepriekšējā dzīvē» bijis celtnieks. Kad Norvēģijā nekustamo īpašumu bums apsīka un līdz ar to zuda vajadzība pēc šīs profesijas pārstāvjiem, viņš pārkvalificējās par iespiedēju. Pēc atpūtas brauciena uz Latviju tīrās sagadīšanās pēc sācis strādāt ar Preses namu kā Norvēģijas izdevniecību brokeris.

Pēc aiziešanas no Preses nama būvējot sapni par savu tipogrāfiju, Ēriks un Janīna nolīga konsultantus, kas uzrak­sta biznesa plānu. To trīs bankas noraidīja. Par spīti uzbrūkošajam pesimismam, Janīna un Ēriks pārrakstīja plānu paši un vēlreiz devās uz Swedbank. Šoreiz nevis uz pirmo, bet trešo stāvu. «Es uzskatu, ka bankā ir jātiek līdz līmenim, kas pieņem lēmumu,» saka Janīna.

«Tas, kas ir izdevies, ir prātam neaptverami, jo ne Ērikam, ne man nav nekādas finanšu pieredzes. Mēs vienkārši esam ļoti čakli cilvēki.»

Šoreiz banka noticēja un 2006.gada novembra beigās piešķīra piecus miljonus eiro iekārtu iegādei. Pat nezinot, vai nauda būs, viņi bija riskējuši un pasūtījuši iekārtas. Izrā­dī­jās, ka pietrūkst vēl 200 000 latu. Izgājuši riņķi pa investīciju fondiem, Livonia Print pārliecināja Eko investoru.

Eko investors pārstāvis Juris Grišins paskaidroja, ka fonds, kurš kopā ieguldījis Ls 700 000, par Livonia Print izšķīries trīs iemeslu dēļ – tam bijusi ļoti pārliecinoša vadības komanda, kas līdzieguldījusi ievērojamu summu, un projekts bijis tik labā gatavības stadijā, ka trūkusi vienīgi nauda. Bieži tā nenotiekot. Pārliecinoša bijusi arī atšķirība no pārējiem nozares spēlētājiem: orientēšanās uz ārvalstu tirgiem un iepriekšēja pieredze tajos.

2007.gada augustā tipogrāfija sāka strādāt. «Pirmais pusgads bija šausmas,» atceras Janīna. «Mums bija jaunas iekārtas, pasūtījumi un jauni cilvēki, kas ar tādām mašīnām nebija strādājuši. Mēs vergojām visi, mani un Ēriku ieskaitot. Stāvējām pie līnijām un stutējām operatorus līdz spēku izsīkumam un sāpošām rokām.»

Līdz gada beigām uzņēmums sasniedza 1,3 miljonu latu apgrozījumu. Pērnā gada apgrozījums jau bija 8,3 miljoni latu.
Uz jautājumu, kas bijis dzinulis, kas lika pārvarēt grūtības un tomēr izveidot uzņēmumu, Ēriks atbild: «Burkāns. Tirgus ir pietiekami liels, līdz ar to arī burkāns ir kārdinošs.»

2008.gada beigas uzņēmumam bija ļoti grūtas, jo krīzes dēļ krita gan pasūtījumu apjoms, gan zviedru un norvēģu kronu kursa maiņas dēļ Livonia Print zaudēja 15% savas konkurētspējas un bija spiesta attiecīgi samazināt cenas. Viņus izglāba Swedbank saprotošā attieksme, kas atlika kredīta maksājumus un citādi atbalstīja, lai uzņēmums izdzīvotu. Gadu vēlāk īpašnieki sagaidīja pirmo peļņu – 211 tūkstošus latu.
 
BĒRNIEM – LABĀKAIS
Livonia Print birojā, kas izvietots virs tipogrāfijas, stendā pretī ieejai greznojas jaunākie pasūtījumi, bet pie sienas sarindoti diplomi. Pērn Zviedrijas skaistāko grāmatu konkursā uzņēmums ieguva piecas balvas, šogad – trīs. Janīna stāsta, ka zviedriem ir visskaistākās grāmatas.

Man rokās ir viena no šāgada laureātēm, neaprakstāmi skaista indiešu dzejas izlase zviedru valodā vasaras nakts ziluma samtainiem vākiem un tādiem kā apsūbējušiem bronzas rūnu rakstiem. To ir grūti izlaist no rokām, gribas glaudīt un mīļot. Blakus šim izdevumam stāv grāmata par mūsdienu mūziku, arī grāmatu konkursa laureāte (dizainu parasti atsūta grāmatas pasūtītāji). Janīna, kura izskatās tikpat perfekta kā viņas izdotās grāmatas, man rāda jaunāko, sarežģītāko projektu – biezu mākslas grāmatu, kura ir kā līmēts fotoalbums. Pirms brīža cehā esmu skatījusies, kā darbinieki ar rokām ielīmē katru fotogrāfiju. Livonia Print princips – nav neizpildāmu vēlmju.

Livonia Print drukā visu, izņemot kabatas romānus mīkstos vākos. Izrādās, zviedri bērnu skološanās materiālus izgatavo no labākā, dārgākā papīra Arctic Volume, uz kura Latvijā drukā mākslas grāmatas. Izskaidrojums – teksts ir vieglāk izlasāms, un uz tā ir viegli rakstīt.

Drukā romānus, mākslas grāmatas, fotoalbumus un izstāžu katalogus, dekoratīvās grāmatas kafijas galdiņiem, uzziņu literatūru (arī Lielo pasaules atlasu) un ceļojumu grāmatas. Milzīgas rokdarbu, dārza darbu un pavārgrāmatu tirāžas.
Ar kādu vēsturisku pētījumu livoniešiem atgadījies kuriozs. Viens no pirmajiem sērijas pasūtījumiem bija grāmata par Latīņamerikas revolucionāru Če Gevaru. Vienā no melnbaltajām fotogrāfijām bijis cilvēku pūlis, sagaidot Če Gevaras helikopteru, kurš saredzams kā neliels punkts tālumā. Iespiedējs nolēmis, ka uz iespiedplāksnes ticis netīrums, un helikopteru notīrījis. Par laimi, klients bijis ar humora izjūtu, piezvanījis un teicis – grāmata ir forša, bet kur aizlidojis helikopters?
Pērn Livonia Print nodrukāja 2000 dažādu nosaukumu grāmatu ar vidējo tirāžu 3000-3500 eksemplāru. Atverot grāmatas, lapā ar informāciju par grāmatas izdevējiem redzams uzraksts Riga, Latvia. Pašiem vismīļākās ir grāmatas, kur negaidot parādās saistība ar Latviju – kā norvēģu izdevniecības grāmatā par paralēlēm starp Kārli Padegu un Knutu Hamsunu vai dabas skatu fotoalbumā, kurā nodaļa veltīta Latvijas lauku ainavām.
 
LATVIEŠI PAŠI VAINĪGI
Sarunā nonākam līdz Liepājas papīra paziņojumam, ka turpmāk ārvalstu tirgos viņi darbosies ar zīmolu First Labels, jo piederība Latvijai apgrūtinot darbību valsts sliktā tēla dēļ. «Nosaukumam ir jābūt saistībai ar vietu, kur esi, tam jābūt stipram, ar vēsturi,» saka Janīna. «Ja tavi klienti slikti domā par tavu zemi, tad vainīgs esi tu, jo viņam radi tādu priekšstatu.»
Livonia Print lēmums orientēties uz eksportu bijis dabisks, jo ne Janīna, ne Ēriks, iepriekšējā karjerā strādājot ar ārzemju klientiem, vietējo tirgu nepārzināja. Viņu projekts ir tapis bez pilītes lobisma vai politiskas bīdīšanas, jo «mēs tādās aprindās nekad neesam grozījušies». Uzņēmuma panākumus nodrošina arī pārdošanas speciālisti gan Zviedrijā, kur uzņēmumu pārstāv Janīnas meita, gan Vācijā un Norvēģijā. Lielākā daļa iestrādņu nākušas no agrākās sadarbības. «Mēs savus klientus esam pietiekami lutinājuši, un, ja kādu mīļo, viņš dod atpakaļ,» saka Janīna.

Latviešu klientu uzņēmumam ir maz – šogad būs labi ja 0,5%. Birojā no latviešiem es pamanu tikai arhitektu biroja Arhis gadagrāmatu. Janīna saka, ka uzņēmums var izvēlēties, ar ko strādāt. Latviešus viņa vairs nekritizēšot, esot to gana darījusi, taču viens esot skaidrs: neviens cits pasūtītājs neejot pagalmā pārbaudīt, kā krāsas izskatās, jo ir perfekti sagatavojis failu pirms drukāšanas un nav vajadzības pieregulēt krāsu vienā vai otrā lapā.

Livonia Print nekad nav pozicionējusies kā lēta darbaspēka tipogrāfija – cenas esot Rietumeiropas līmenī, bet pluss ir ātri un kvalitatīvi izpildīti pasūtījumi un piegāde.

Livonia Print pieredze liecina, ka eksporta tirgu izcīnīšana ir ilgstošs process, nevis no rīta pamostoties radusies ideja: vietējais tirgus sabruka, sākšu eksportēt. Pēc cenu piedāvājuma var paiet pat gads līdz pirmās atbildes saņemšanai. Turklāt latvieši mēdzot pārrēķināties ar divām lietām: iedod tik zemu cenu, ka tā jau kļūst aizdomīga, vai arī pirmo pasūtījumu izpilda par zemu cenu un otro jau par 25% dārgāk, jo iedomājas, ka «viņš ir mans klients». Savstarpēja uzticība ar klientu veidojas vairākus gadus.

Neilgi pirms intervijas Janī­na piedalījusies konferencē, kur ru­nāts par to, kā iekarot eksporta tirgus. Uz rūtiņu lapas ar roku viņa sarakstījusi, kas ir un kas nav labi pārdošanas argumenti. Pirmais: laba cena nav arguments, arguments ir partnerattiecības ar klientu. Otrais: arī labas kvalitātes solījums nav unikāla vērtība, jo ar sliktas kvalitātes produktu tirgu vienkārši nevar iekarot. Svarīgāks par kvalitāti ir veids, kā uzņēmums atrisina kvalitātes problēmas. Trešais: savlaicīga piegāde nav arguments, jo tai vienkārši jābūt. Taču, ja izdarīsi kaut ko, kad klientam «deg», viņš to vienmēr atcerēsies. Ceturtais: līdzībās runājot – ja ikdienā uzņēmums piegādā cūkgaļu, pēc klienta pieprasījuma var piegādāt arī antilopes gaļu lielos daudzumos. Pēdējais likums – uzņēmuma viceprezidents ar Audi Q7 nav nekas tāds, ko Rietumeiropas klients novērtēs kā plusu.

Tad jau Porsche pie durvīm nav jūsējais, pavaicāju. «Nē, tas kaimiņu,» iesmejas Janīna Blūma.

3 biznesa principi
Cena nav izšķirošs faktors. Ilgtermiņa partnerattiecības gan
Izdarīsi ātri, ja klientam «deg», un iegūsi pateicīgu partneri
Laikus piedāvāt klientam pārliecinošu risinājumu, ja rodas kvalitātes problēmas

Pēteris Noviks

Posted on maijs 12, 2010 by - Jauna seja

Multimediju dizainera 3D animācijas filma «Skatu meklētājs» nākamnedēļ būs redzama Kannu kinofestivāla programmā «Īsfilmu stūris»

Filma stāsta par neredzīga vīra iekšējās pasaules atainojumu mirklī, kad viņš gaida iedegamies luksoforā zaļo signālu. Pēteris Mākslas akadēmijā studē vizuālo komunikāciju, pirms četriem gadiem no Francijas prezidenta Širaka kundzes saņēma viņas iedibināto balvu jaunajiem māksliniekiem, kas ļāva trīs mēnešus studēt Parīzē.

Vecums: 22. Tēvs un māte: scenogrāfs Ivars un māksliniece Danuta.
Pašam savs kakts Kannās – skan brangi! «Pats nebraukšu, filma gan. Neesmu sacerējies bīdīt ambīcijas.» Kā vērtē kulta Avataru? «Neesmu redzējis, taču, paskatoties fragmentus, nepamet sajūta, ka tie ir zili kaķīši uz Titānika.»
Kā patlaban pietrūkst mākslā Latvijā? «Plašuma. No sabiedrības puses. Daļa «dzīvo» gleznās ar ainavām un puķēm. Nevajag jau uzreiz līķus un sagraizītas sievietes, ir daudz citu veidu, kā panākt spēku.» Pēdējā labā filma, ko esi skatījies? «Lieliskais lapsas kungs. Baigi cool!»
Savā īsfilmā gāji Alvja Hermaņa ceļu un pētīji pašu objektu? «Nē. Zemapziņa spēj radīt dokumentālo. Vajag ļaut tai runāt. Filmu sāku pirms trim gadiem, un bija līdzīgi kā zīmējot sievie­ti – tā sāk izskatīties pēc mākslinieka, jo sevi jau pazīsti vislabāk: man nav ģeniāla redze, varēju izmantot savas sajūtas.» Pastāsti par Zeķu briesmoni no saviem darbiem. «Viņš dzīvo aiz veļasmašīnas un vienmēr savāc otru zeķi. Tad jāstaigā ar nevienādām zeķēm, katru no cita pāra.» Hokeju skaties? «Jā, bet ne jau kreklā un ar taurīti. Ar sievu skatos.»

Ludmila Krugļika

Posted on maijs 7, 2010 by - Jauna seja

Jaunā modes māksliniece Mila-Ludmila Krugļika pagājušajā nedēļā piedalījās alternatīvajā modes festivālā
[MOMENT] Andrejsalā

2008.gadā viņas veidotā avangarda kolekcija «Psaiho» ieguvusi starptautisku atzinību.

Vecums: 24. Dzimšanas vieta: Bauska. Māte un tēvs: grāmatvede un šoferis.
Šopavasar modē ir… «Džinss. Un tīri toņi – tirkīzs, fuksija – saulaini, acīm draudzīgi.»
Kas ir galvenais, ko iemāca Mākslas akadēmijā? «Domāt radoši.»
Mode ir… «Dzīve, māksla, domāšana.» Mode nav… «Pateikt priekšā, ko vilkt mugurā.»
Kuru pasaules modes mākslas spīdekli tu nevari ciest? «Galjāno man riebjas. Skaties no malas un saproti, ka cilvēks vienkārši spēlējas ar savu vārdu. Tas, kas bija sākumā, viņš vairs nav.»
Vai modes māksliniekam jāģērbjas stilīgi? «To uzspiež sabiedrība. Uzvilkt vienkārši kaut ko man neizdodas. Pat ejot uz veikalu, smadzenes pašas izdomā konceptu.» Kas ir pirmais, ko pārbaudi, veikalā izvēloties apģērbu? «Skatos vīles un modelējumu. Veikalā man vajag divas sekundes, lai saprastu, kas ir kas». Vai pati proti uzšūt žaketi un kažoku? «Protams, kaut divās dienās!»
Pasaules modes galvaspilsēta ir… «Tokija, jo nākotnes domāšana tur jūtama gan tehnoloģijās, gan radoši.» Kurai kinozvaigznei tu gribētu šūt kleitu Oskara ceremonijai? «Andželīnai Džolijai. Man viņa ļoti patīk tieši kā personība.»

Pozitīvie

Posted on maijs 7, 2010 by - Veiksme

Sniegs beidzot ir prom. Tas nozīmē, ka šomēnes uzzināsim mākslinieku sarakstu, kuri jūlijā uzstāsies lielākajā Baltijas mūzikas festivālā Positivus Salacgrīvā. Positivus kodols – trīs draugi – ir piemērs, ka var darīt to, kas patīk, sagādāt prieku 30 000 cilvēku un arī nopelnīt

Jau pagājušajā gadā zem Rīgas ikdienas rūpju garozas kaut kas sāka gruzdēt. Uzradās bārs Piens un kļuva par tās vasaras fenomenu. Sekoja veikals kultūras nams Pērle. Spīķeru koncertzālē mājvietu atrada Sinfonietta Rīga. Tiem, kas apgalvo, ka «visi jēdzīgie jau ir aizbraukuši», vajag aiziet uz Laikmetīgās mākslas muzeja kim? rīkotajām lekcijām. Aktīvu dzīvi sāka Ģertrūdes ielas, KIT, Dirty Deal Teatro un citi mazie teātri, uzradās nelielas grāmatnīcas lasītavas, piemēram, Satori vai Robert’s Books, dizainam un arhitektūrai veltītā Lukabuka, izstāžu un nodarbību vieta TastyTelpa, arī mazie apģērbu un pašdarinātu rotu veikali. Bijušā kazino vietā Blaumaņa ielā sāka dārdināt Artelis.

«Treknie gadi» bija miruši. Toties atdzīvojies kaut kas cits – tajos pamirušais radošais gars.

«Lai Tallina vai Viļņa man piedod, bet tāda vilkme, kāda ir Rīgā, tām nav. Var just, ka ir atbrīvojies radošais potenciāls, ka cilvēki grib radīt individuālu, radošu vidi ap sevi,» vēlā darbdienas vakarā saka Ģirts Majors, ieliedams glāzi sadarbības partneru atsūtītā pateicības baltvīna. Koši zaļajā, nelielajā birojā Zundas pasāžā Pārdaugavā pie sienām redzamas koncertējušo mūziķu fotogrāfijas. Ģirts ir 2003.gadā dibinātās koncertu rīkošanas aģentūras Positivus Music lielākais īpašnieks.
Izsalkumu pēc labas kvalitātes pasākumiem varot just arī koncertu publikā. Kā piemēru Ģirts piesauc pēdējo Stomp koncertu Rīgā martā. «Publiku nevar salīdzināt ar to, kāda bija iepriekšējā koncertā pirms trim gadiem. Šoreiz bija kā ārzemēs. Runājās, sabļaustījās ar mūziķiem – kādam varbūt nepatika, bet tā tas notiek,» saka Ģirts. «Arī uz dažām foršajām Rīgas kafejnīcām cilvēki turpina iet. Nav jau tā, ka labas lietas apstājas – vienkārši katrā biznesā jākļūst kvalitatīvākam, konkurētspējīgākam. Tas attiecas arī uz cenu.»

Tāpēc Positivus Music īpašnieku trijotnei nav lielu raižu par šīs vasaras festivālu. Pērn viņiem pirmo reizi trīs gadu laikā izdevās gūt peļņu (iepriekšējo divu gadu zaudējumi ir ap 400 000 latu, un to segšanai vajadzēs vēl vairākus divus gadus). Festivāla apmeklētāju skaits smagākajā krīzes gadā gandrīz divkāršojās. Rīkotāji cer uz pieaugumu arī šogad un pirmo reizi koncentrēsies arī uz kaimiņvalstīm, sevišķi Igauniju, kur tikko pieņēmuši darbinieku. Abos iepriekšējos festivālos kaimiņvalstu iedzīvotāju bijis ap 700, bet šogad gribas, lai atbrauc divreiz vairāk.
 
TRĪS DRAUGI
Positivus Music pieder trim draugiem. Ģirtam, kas skolas laikā sāka kā radio dīdžejs Saldū un pēc tam darbojās LNT un TVNET. Lindai Andersonei, kura ir Ģirta draudzene un septiņus gadus strādāja par auditori Rīgā un Londonā PricewaterhouseCoopers. Pēc atgriešanās no Londonas tieši deju mūzikas un klubu kultūras fane Linda kūdīja Ģirtu rīkot mūzikas pasākumus, jo «tas bija vienīgais, kas man pietrūka. Dzīves kvalitāte Latvijā bija labāka – man pietrūka draugu, dabas, jūras. Taču Rīgā 2000.gada vasarā, kad es atgriezos, koncertu dzīvē nenotika nekas.» Trešais īpašnieks ir Andis Zusts, kurš pirkstus saspraudis vairākos pīrāgos. Bez Positivus viņš vada arī reklāmas aģentūru King&Banzai (un veidos Vienotības vēlēšanu kampaņu šajās vēlēšanās, ir līdzīpašnieks sponsorēšanas aģentūrai un arī nesen Vecrīgā atvērtajai kebabnīcai Turkebab. «Tāds arī ir mans dzīves princips – katrā jomā sasieties ar labākajiem. Positivus lomas mums sakrita ar pieredzēm – es atbildu par mārketingu un sponsoriem, Linda par finansēm, Ģirts ir orķestris.»

Neskaitot īpašniekus, uzņēmumam pašlaik ir četri darbinieki. Uz festivāla laiku to būs vairāk.
Pēc Ģirta vārdiem, viena no uzņēmuma veiksmes atslēgām esot neformālā, paplašinātā valde, kurā iesaistījušies īpašnieku un festivāla draugi gan no radio, gan no jomām, kas nodrošina lielo pasākumu norisi – tehnikas piegādātājiem utt. Tur tiekot izspriests viss – gan pasākumu organizēšana, gan mākslinieku aicināšana. Vislielākā kļūda koncertu organizēšanas biznesā esot mūziķu izvēlē ņemt vērā to, kas patīk pašam vai tuvākajiem draugiem.

Otra Positivus veiksme – lēmums daļu veicamo darbu nodot ārpakalpojumu sniedzējiem, nevis pašiem mēģināt ar tiem ķimerēties. Tas, protams, ietaupītu naudu, bet diez vai laiku un kvalitāti.

Zīmola izvēlē nosacījums bijis – lai nav novazāts. Gribējies arī atrast domēnu ar paplašinājumu .com. Uzņēmuma vārdam esot zināms sakars ar Ģirta «pārspīlēti pozitīvo skatienu uz lietām», jo arī mākslā viņam labāk patīkot labas izjūtas, nevis depresīvas filmas. «Nosaukumu mēs beigu beigās laikam atradām kaut kādos pirmā kursa studentu filozofijas pamatos,» saka Ģirts. «Tas atspoguļo to, kā mēs redzam pasauli. Protams.»
 
BALTIJAS DAŽĀDĀS GAUMES
Positivus sākums ir nevis precīzs plāns, bet veiksmīgs gadījums. Sākumā divdesmitgadnieki Ģirts un Andis domāja veidot reklāmas aģentūru. Kad 2003.gadā Rīgā notika Eirovīzija, abi draugi nolēma tai pretī likt lielu deju pasākumu. Beigās sanāca DePhazz koncerts, jo sakrita vairāki veiksmīgi apstākļi – grupa vēlējās spēlēt Rīgā, bija atbal­stoša radiostacija, labi pirka biļetes (tas nodrošināja pietiekamu naudas plūsmu) un kreditori piekrita pakāpeniskai rēķinu apmaksai. Pirmais viņu sarīkotais koncerts bija izpārdots, un rīkotāji plusā! 

«Pirmajā koncertā mēs nofiksējām savu vēlamo auditoriju – tie bija tādi cilvēki kā mēs paši. Ar viņiem mēs gribējām strādāt. Tas bija visa sākums.»

Tālāk viss izrādījās sarežģītāk. Otrais un trešais koncerts – Cardigans un Fun Loving Criminals – bija tādos mīnusos, ka norija visu pirmo peļņu. Ja ceturtais būtu bijis neveiksmīgs, būtu metuši mieru. Draugi ieteica ugunīgo bosnieti Goranu Bregoviču un viņa Kāzu un bēru orķestri, ko Ģirts, Linda un Andis paši neklausījās. Nolēma riskēt, noīrēja Ķīpsalas halli un… biļetes pirka ļoti gausi. Taču beigās koncerts bija finansiāli veiksmīgs.

«Tas bija vēl viens pierādījums, ka Rīga ir soli priekšā pārējām Baltijas pilsētām un piesaista paplašinātu muzikālo stilistiku. Mums kaimiņos Bregoviču nevarētu sarīkot nekad. Daudzus Rīgas koncertus tur nebūtu iespējams organizēt, jo neviens neriskētu,» saka Ģirts.

Vienīgais mūzikas stils, kas «Rīgā ir pilnībā miris», ir džezs. Par to Positivus pārliecinājies, rīkojot amerikāņu Čika Koreas un Bela Fleka koncertu 2007.gada beigās. Vairs nemēģināšot. To varot iekustināt vienīgi rīkotāji, kas paši līdz ausīm iekšā džezā, ir ar mieru izglītot publiku un radīt tradīcijas.

Arī Latvijas publika mainās, piemēram, Bregoviča laiks vismaz arēnu līmenī ir beidzies. Positivus Music finansiāli veiksmīgākie bijuši Mobija, DePhazz, Stomp koncerti, arī Muse, ko tobrīd (2007.gada vasarā) nespēlēja ne Lietuvas, ne Igaunijas radiostacijās un kur vietējie koncertu rīkotāji latviešus uzskatīja par trakiem, jo viņi koncertu nolēma rīkot Arēnā Rīga. Visvairāk naudas zaudēts Bjorkas koncertā 2008.gadā («pamatīgi ieberza», atzīst Ģirts).
 
TREKNO GADU NEBIJA
Koncertu biznesā nekādu trekno gadu neesot bijis – tie drīzāk esot neprāta gadi, kad notika pārāk daudz koncertu. Labie un sliktie gadi mijoties viļņveidīgi. Šogad viss atkal esot normāli. Tirgū palikuši trīs lielie organizatori, kuri rīko pasākumus ar budžetu virs 100 tūkstošiem latu (FBI, Positivus, Makroconcert). Arī koncertu esot aptuveni tik, cik šajā tirgū var būt, lai sanāktu pietiekami cilvēku un neradītu zaudējumus.

«Mums pat 2009.gadā, kad krīze sitās pilnā sparā, neviens projekts nav nesis zaudējumus. Rīkojām tikai to mākslinieku pasākumus, kuri saprata, ka biļešu cenām jākrīt un arī viņi saņems mazāk,» saka Ģirts. «Ir ļoti labi gājis, ja salīdzina ar 2008.gadu, kad mēs zaudējām daudz naudas, jo iesaistījāmies trakās vairāksolīšanās. Domāju, visi zaudēja.»
Koncertu rīkotāji lēš, ka izklaides pasākumu nozarē Latvijā ir aptuveni tikpat daudz naudas, cik reklāmas nozarē (pērn 52,7 miljoni latu). Lielāko pīrāga daļu, tāpat kā citur pasaulē, aizņem sports. Latvijā īpaša vietā ir Rīgas Dinamo. Neviens rokkoncerts nevar sacensties ar ātrumu, kādā izpērk biļetes uz izšķirošajām hokeja spēlēm. Lielajām pasaules koncertaģentūrām Baltija ir kriksis ar grūti prognozējamu gaumi, tādēļ nevienai te nav pārstāvniecības. Lai gan Positivus ir rentabla, neviena lielā ķēde nekad nav izteikusi piedāvājumu nopirkt.
 
FESTIVĀLS KĀ BIZNESA IZVĒLE
Pieklājīgos finanšu rezultātus pērn uzņēmumam nodrošināja arī vasaras festivāls Salacgrīvā. Tā rīkošana bija apzināta biznesa izvēle. Pēc četru gadu darbības sapratuši, ka ļoti augusi konkurence pazīstamu mākslinieku piesaistīšanā un koncertu organizēšanā. Kā neatkarīgai rīkotāju grupai, kas nav saistīta ar lielu mātesuzņēmumu, viņiem kļuvis arvien grūtāk nolīgt iecerētos māksliniekus. Bijušas divas izvēles – radīt koncertzāli vai klubu, vai arī festivālu. Pēdējos gados šī nozare Eiropā strauji augusi, savukārt Baltijā neviena jēdzīga festivāla kopš Igaunijas Rock Summer (kam bija īss mūžs) laikiem nav bijis.
Festivāls nostiprina rīkotāju neatkarību, jo iespējams strādāt ar lielāku muzikālo gaumju loku: cilvēki nāk nevis uz koncertu, bet gan pasākumu. Tiesa, tā kā Eiropā festivālu sezona ir sešas nedēļas (no jūnija vidus līdz jūlija beigām katru nedēļas nogali), Positivus Music tagad jācīnās nevis ar Latvijas, bet Eiropas festivālu rīkotājiem – kurš dabūs interesantākos māksliniekus un apmeklētājus.

Nebija šaubu, ka festivālam jābūt pie jūras, jo Latvija ir jūras valsts (un tur mazāk odu). Izpētot transporta tīklus, kļuvis skaidrs, ka pilsētai jābūt pie Vidzemes šosejas (Liepāja un Ventspils šķitusi par tālu). Apskatījuši vairākas vietas, un Salacgrīvai par labu nospēlēja arī vietējās pašvaldības ieinteresētība. «Tu aizej ar ideju, kas ir tukšs gaiss, un viņi notic. Mums tas bija svarīgi,» saka Ģirts.

Trijotne un neformālā valde bijusi vienisprātis, ka grib rīkot festivālu nevis masām, bet mūzikas mīļotājiem, kuriem notiekošais uz skatuves ir svarīgāks nekā sacensība, kurš lielākā «lopā».

«Netīrība un pārējais, kas nāk līdzi šādiem festivāliem, nav interesanti tai publikai, kas esam mēs. Mēs esam lielmazs festivāls. Arī vieta uzliek zīmogu – Salacgrīvai nekad nepiestāvēs gigantisks pūļa veidojums. Šis būs festivāls ar ierobežotu apmeklētāju skaitu un ar iespējami augstu biļešu cenu, kas atļauj nodrošināt pēc iespējas gaumīgu saturu,» rezumē Ģirts. 
Par festivāla nākotni trijotne ir vienprātīga: tā mērķis nav pēc iespējas lielāka peļņa gada pārskatā, bet kvalitāte. Andis norāda, ka ambīcijām vietas pilnīgi pietiekot, mēģinot to padarīt par eksportpreci uz Lietuvu un Igauniju. Linda piebilst, ka tomēr griboties kaut ko arī ziemas sezonai. Tā ka iespējams, kādreiz ieraudzīsim arī Positivus deju klubu.
Pērn jūlijā Salacgrīvā uzstājās Mobijs, Šaineda O’Konora, Pīts Dohertijs, arī Prāta vētra. Divu dienu biļete maksāja Ls 29. Līdzīga cena ir arī šogad.

Positivus festivāla gada budžets no pusmiljona eiro (ap Ls 350 000) pieaudzis līdz pusmiljonam latu, no kuriem divas trešdaļas tiek tērētas mākslinieku honorāriem. Tas atmaksājies – pagaidām gan personiskā gandarījuma nozīmē. No sākotnējo vēlmju saraksta 3-4 gados Ģirts, Linda un Andis uz Rīgu atveduši visus, ko cerēja. Tāpēc šogad lielākais uzsvars būs uz jauniem vārdiem. Līdz aprīļa beigām sastāvam vajadzētu būt zināmam. Pagaidām skaidrs vienīgi tas, ka Prāta vētras šogad nebūs.

3 soļi biznesa plānā
Mākslinieku izvēlē nevar paļauties tikai uz pašu gaumi
Iemācīties pateikt «nē», kad cena par mākslinieku pārsniedz izdevīguma robežu
Vadību paplašināt ar neformālu padomnieku komandu, kas pārzina saistītās nozares. Visu, ko citi prot labāk, atdot ārpakalpojumos

Izlutināts

Posted on maijs 7, 2010 by - Slavenība

Pāris dienu pirms aizbraukšanas no Latvijas hokejists Marsels Hosa (28) stāsta, kāpēc viņam pietrūks Rīgas.
Ne jau tikai kluba Essential un gardo suši dēļ

Viņš uz īsziņām neatbildēja. Uz telefona zvaniem arī ne. Tā nedēļu. Tomēr es gribēju satikt Marselu Hosu, pirms viņš Lieldienu pirmdienā dodas mājup. Man šķita, ka viņam būs, ko stāstīt, jo, pirmkārt, sevi pierādīt izdevās tieši Dinamo Rīga sastāvā, otrkārt, bija dzirdēts gana saistošu detaļu par viņa dzīvi Rīgā, treškārt, hokeja zinātāji vīpsnāja: Hosa nav runātīgs un nav interesants.
Nu, tad jau jāintervē! Labprāt uzrakstītu par spējīgu un garlaicīgu hokejistu. Ja vien viņš gribēs runāt. Nu, kaut mazliet. Kad bija atlikušas četras dienas līdz viņa aizbraukšanai, šķita – ko nu vairs. Tomēr nolēmu piezvanīt vēlreiz. Pacēla!
«I’m in ganbei, could you call me tomorrow, please.»* Izdzirdot vārdu «ganbei», iedomājos, ka Hosa jau atpūšas kādā Austrumu zemē. Maldi. Dinamo Rīga preses sekretārs Jānis Stepītis paskaidroja, ka Marsels regulāri pusdieno lielveikala Spice austrumu restorānā Gan bei.
Jānis ieteica norunāt tur tikšanos. Bez jelkādiem «kā jūs domājat, kad būtu labāk?», bet ķerties pie lietas. Sacīts – darīts. Hosa uzreiz atbildēja un piedāvāja pēc stundas tikties dvīņu torņu Panorama Plaza kafejnīcā, kas kaimiņos Spicei. Ar norunu, ka intervija nebūs garāka par 30 minūtēm.
 
RĪGA AR VIENU MĪNUSU
Melnā jakā, melnās biksēs, melnā naģenē. «Neinteresantais» Hosa ir klāt. Ieraugot hokejistu ienākam kafejnīcā, ar viņu sarokojas divi vīri un apjautājas par nākotnes plāniem. Marsels viņiem neatklāj nākamās darbavietas nosaukumu un teic, ka visas presē iepriekš minētās versijas ir spekulācijas. Neko vairāk Marsels nepastāsta arī man un nevēlas diskutēt par to, kurš būs viņa nākamais klubs.
Vēlāk preses pārstāvis Stepītis Dinamo Rīga vārdā man apliecinās, ka Hosam līgums ar Dinamo ir līdz 30.aprīlim un turpmākie plāni nav zināmi. Ja Dinamo spēšot maksāt Hosas prasīto summu, tad līgumu pagarinās. Ja ne, tad – ne.
Līdz šim medijos minētie iespējamie Krievijas klubi liek domāt, ka Dinamo nespēs finansiāli konkurēt. Par sezonas labāko vārtu guvēju KHL čempionātā piesola vairāk nekā 1,5 miljonus eiro. Cik Hosam maksāts šosezon, Dinamo pārstāvis nemin, tikai apstiprina, ka aizpagājušās sezonas skaitlis – ap 700 000 eiro – «ir tuvu īstenībai». Tādējādi Hosa ir bijis viens no visu laiku vislabāk apmaksātajiem sportistiem Latvijā.
Vēl janvārī Hosa portālam Sportbox.ru uz jautājumu par runām ap viņa iespējamo pāreju uz Salavat Julaev atbildēja: «Par to pat dzirdēt negribu! Es nekur prom no Dinamo neiešu.» Hosa, malkojot tēju, lietišķā tembrā rāmi paskaidro, ka to teicis pirms play-off spēlēm un nav bijis šaubu, ka viņš sezonu noslēgs Dinamo. Tomēr līdzjutējos bija jaušamas bažas, un interneta komentāri par šo ziņu burtiski vaidēja – «kā mēs bez viņa», «Hosam – Latvijas pilsonību».
Dažus no tiem pārstāstu Hosam. «Jā, zinu, ka daudzi būtu laimīgi, ja es tagad paliktu Dinamo, taču tas nav tik vienkārši. Hokejs ir bizness.» Aizbraukt būšot grūti, jo Latvijā viņš jūtoties kā mājās. Divu gadu laikā sadraudzējies gan ar komandas biedriem, gan Panaroma Plaza iemītniekiem, gar arī veikalu un ēstuvju personālu. «Cilvēki te ir ļoti atsaucīgi, dzīvo līdzi hokejam. Fanu atbalsts arēnā ir satriecošs un dod ļoti lielu enerģiju.»
Pirmoreiz Marsels Rīgā ieradās 2006.gadā uz pasaules čempionātu kā Slovākijas izlases hokejists. Rīga iepatikusies uzreiz. eiropeiska pilsēta. Tas bijis viens no iemesliem, kāpēc 2008.gadā atsaucies trenera Jūliusa Šuplera piedāvājumam, atsakoties no iespējas spēlēt Maskavas klubā. Pirmie mēneši Latvijā bijuši jauki. «Augusts, saule spīdēja, vasara. Brīvajos brīžos braucu uz Jūrmalu.» Sākumā mitinājies viesnīcā Reval Hotel Elizabete pie Vērmanes dārza, vēlāk, kā daudzi vieshokejisti, pārcēlies uz Panorama Plaza torņiem. Nē, nekāds plašais skats uz Rīgu viņam neesot, jo dzīvo 5.stāvā. Arī hokejista dzīve Rīgā nav no plašajām – braukāšana starp piecām betona kastēm: Arēna Rīga, Panorama Plaza, Spice, Piņķu halle un lidosta. Jā, viss esot kompakti un labi izvietots. Īpaši labi, ka lidosta tuvu mājām, jo šī sezona pagājusi nogurdinošos lidojumos.
Hosas dienas ritms Rīgā bijis šāds: pamošanās, sēdēšana rīta sastrēgumā, kas ir vienīgais Rīgas mīnuss. «Sastrēgumi bija arī tad, kad braucu no spēles. Vai arī es vienkārši noķeru sliktās stundas.» Pusdienās uz Spici ar kaimiņiem čehu Martinu Pruseku un Petro (slovāks Ronalds Petrovickis).
«Un kas garšo no latviešu ēdieniem? Uz Spices Lido ejat?»
«Nē. Es eju uz Gan bei. Man garšo suši.»
Iebilstu, ka Kabuki ir labāki. «Tur gāju, kad dzīvoju centrā. Jā, bija labi.»
Un ko pēc pusdienām? Ja ir spēle, tad spēlē, ja ne – tiekas ar draugiem, paskatās kādu sporta kanālu. Dažkārt ar Rodrigo Laviņu aizbraukuši uz kādām autosacīkstēm. Intervijā Marsels teic, ka brauc ar BMW X5, taču Dinamo kluba pārstāvis apgalvo, ka to, iespējams, viņš uz brīdi noīrējis, jo ikdienas vajadzībām bijusi piešķirta Mazda5. Ārpus Rīgas Hosa pabijis Liepājā un Ogrē, un arī tad hokeja dēļ.
Visticamāk, grāmatas jau vakaros nelasi? «Es neesmu no tiem čaļiem, kuri lasa grāmatas,» Marsels nosmīkņā. «Nē, nē. Es neesmu tāds. Cilvēki taču ir ļoti dažādi.»
 
PALDIES ŠUPLERAM
Marsels dzimis Ilavā, nelielā pilsētiņā ar 5000 iedzīvotāju. Tā atrodas Slovākijas ziemeļrietumos pie robežas ar Čehiju. Tēvs Fratišeks Hosa bija hokejists. Diez vai Marsels maz varēja nekļūt par hokejistu, jo vēlāk auga Košices pilsētā, kur hokejs ir svēta lieta. No turienes nākuši vairāki zināmi hokejisti. Vienā no pirmajām intervijām Dienai Hosa stāstīja, ka bērnībā pēc tēva spēlēm Trenčīnas kluba sastāvā «mūs ielaida ģērbtuvēs, un varējām pasēdēt kopā ar hokejistiem. Dažreiz atļāva kopā paslidot. Kad jau sākām nopietnāk trenēties, no agra rīta bijām uz ledus un pēc tam vēl arī pēcpusdienā. Ne tikai tēvs, bet arī mamma mūs atbalstīja.»
Hokejista mamma ir apģērbu dizainere. Viņa vairākkārt viesojusies Latvijā un nesen ar vīru un Marsela brālēnu bija uz vienu no play-off spēlēm. Dinamo gan tovakar zaudēja. Mamma pārdzīvojusi, jo jūtot līdzi daudz emocionālāk nekā tēvs. «Viņš jau ir norūdījies. Visu ņem mierīgi.» Fratišeks Hosa savulaik bija Slovākijas nacionālās izlases treneris, tagad – trenera palīgs. Kā treneris viņš 2006.gadā Rīgā pasaules čempionātā «dresēja» abus savus dēlus – Marselu un divus gadus vecāko brāli Marianu, kurš pašlaik ir Ziemeļamerikas hokeja līgas NHL spīdeklis un šajā sezonā spēlē Detroitas Red Wings.
Par brāļa panākumiem Marsels Hosa priecājas. Kad abi sazinās skaipā, daudz runā par hokeju. Jo arī pats Marsels agrāk spēlējis NHL. Uz Ameriku aizbrauca jau 16 gadu vecumā un iesākumā startēja junioru līgas klubā Portlendā. Protams, mērķis bija iekļūt NHL, un viņš to piepildīja 2001.gadā. Kad vēlāk uz trim gadiem pievienojās Ņujorkas Rangers, spēlēja vienā maiņā ar čehu zvaigzni Jaromiru Jāgru un zviedru Mikaēlu Nīlanderu.
Tiesa, Hosas kādreizējo veikumu NHL vairāki sporta komentētāji Latvijā vērtējuši ar vārdiem «pablāvi» un «nekas spožs». Vēl pērnās sezonas beigās, spēlējot Dinamo, Marselam pārmeta necīnīšanos un to, ka par viņu ir pārmaksāts. Bet šosezon Kontinentālajā hokeja līgā KHL, kur spēlē Krievijas klubi un pa vienam no Latvijas, Baltkrievijas un Kazahstānas, viņš kļuvis par labāko vārtu guvēju. Vārti! Atkal vārti! Auro arēna, auro kaimiņš aiz sienas. «Ti-kāiii Rī-ga, ti-kāi Di-nā-mōōō!» dārdina līdzjutēji. Beidzot bija attaisnojies ieguldītais darbs: lai nūja būtu smagāka un metiena izdarīšana apgrūtinošāka, Hosa treniņos pie nūjas ar līmlentu pietina ripu. Hosas stiķis atklājās, kad hallē mistiski sāka pazust ripas un tikpat mistiski tās atradās ģērbtuvē.
 «Hosa māk būt tur, kur jābūt. Jūt to ar septīto prātu,» uzskata sporta komentētājs Anatolijs Kreipāns. «Viņš nav tik virtuozs kā [Aleksandrs] Ņiživijs, taču metiens ir labs, ātrs. Jā, lielā mērā uz viņu spēlē maiņa, taču tas ir kā ar klavierēm: kādam tās jāuznes uz skatuves un kādam tās jāspēlē. Un Hosa spēlē labi. Divās sezonās padarīja savu vārdu zināmu KHL.»
Kā to izskaidro pats Marsels? Ja Šuplers nebūtu uzticējies un ļāvis tik bieži iziet laukumā, nebūtu arī iespējas sevi pierādīt. Jo vairāk bijis uz ledus, jo labāk juties. Komanda – fantastiska! «Dinamo ieguvu pareizo virzienu. Tā bija lieliska pieredze un sezona,» saka Marsels.
Hosa stāsta, ka sporta aprindās daudzi bijuši pārsteigti, cik labi Dinamo Rīga nospēlējis. Par «my big moment»** Hosa šosezon dēvē play-off spēli ar Balašihas HK MVD, kurā panāca rezultāta izlīdzinājumu 4:4 un tādējādi ieguva papildlaiku. Dinamo Rīga gan zaudēja un līdz ar to vairs neturpināja cīņu par Gagarina kausu. Protams, laba spēle bijusi pamatturnīrā ar Astanas Baris, kad pēc kārtas izdevās gūt divus vārtus un Dinamo uzvarēja.
«Marsels ir spēlētājs, kurš māk iemest golu. Tas ir viņa darbiņš, un to viņš prot godam,» saka komandas biedrs Jēkabs Rēdlihs, atbildot uz jautājumu – kas ir pirmais, ko domā, izdzirdot Marsela vārdu?
 
MEITENES UN TETOVĒJUMI
Un tagad par pašu «neinteresantāko» – Hosas privāto dzīvi. Arī par to viņš runā tikpat mierīgi, rezervēti un strupi kā visu intervijas laiku. Es zinu, ka viņš ne aizsvilsies, ne apraudāsies, jo es viņu nenokausēšu. Lūk, kāpēc: pirmkārt, tūlīt beigsies atvēlētais laiks, otrkārt, viņš māk sevi labi kontrolēt, jo intervijas laikā stāstīja, ka savākties pēc spēles nav nekas sarežģīts – tas mehānisms vienkārši jau esot galvā.
Nekas, es tomēr pamēģināšu nelielu pinpongu.
«Marsel, kas ir Laima Vaikule?»
Hosa smejas. Kādā TV raidījumā (noteikti noskatieties YouTube), kur Hosam uzdeva āķīgus jautājumus, viņam parādīja Vaikules attēlu un jautāja – vai zina, kas viņa ir? Marsels atbildēja: «Modele? Varbūt pornozvaigzne?»
To atceroties, Marsels teic – nu, kā viņš varot zināt visus mūziķus. Piekrītu. Esmu pat gadu vecāka par Marselu, bet krievu estrādes zvaigznes nezinātu.
«Kā sauc Latvijas prezidentu?»
«Nejautā man tādas lietas, es nezinu, jo mani tas neinteresē,» hokejists Marsels atmet ar roku.
Es neturpinu, jo šādi jebkuru sportistu var pataisīt par muļķi. Hokejistam nav jābūt prāta spēles uzvarētājam, viņam ir sava spēle uz ledus. Sports bieži vien ir sportista dzīve. Ne velti Marsels tajā pašā raidījumā jokoja, ka profesionālāk un labāk māk apieties ar hokeja nūju, nevis meitenēm.
Un kā vispār ir ar meitenēm? Arēnā Rīga skuķi lēkā ar plakātiem, kur sazīmētas sirdis un pa vidu I love Marcel! Arī Facebook fanu grupā ir daudz latviešu meiteņu. «Man ir fanu grupa feisbukā? Wow! Nezināju.»
«Varbūt nezini arī to, ka tu taisi spēcīgas ballītes, apmeklē Essential un draudzējies ar kādu padsmitnieci?»
«Es neko par to nezinu. Ko tik cilvēki neizdomā!» viņš smejas. Draudzenes neesot, joprojām baudot dzīvi.
«Ko ta’ var baudīt bez sievietēm?»
«Es jau nesaku, ka bez. Latvijā ir ļoti skaistas meitenes.»
Par izklaidēšanos klubā Essential gan Hosa neliedzas. Jā, Rīgas klubi viņam patīkot, un ne tikai šis vien. Tomēr vairāk par klubiem aizraujot trance stila mūzika. Marsels pat uz muguras uztetovējis sava mīļākā DJ Tiesto simbolu. Kad 2008.gadā DJ Tiesto uzstājās Rīgā, Hosa piepildīja savu sapni – satikās ar mūziķi un nedaudz parunājās. Savukārt, kad Dinamo hokejisti, mākslinieka Jāņa Anmaņa kūrēti, piedalījās labdarības projektā un gleznoja, Hosa attēloja DJ Tiesto koncertu.
Marselam ir vēl otrs tetovējums. Melns krusts uz augšdelma, jo «es esmu ticīgs». Nevar nepamanīt, ka melnā ir hokejista iecienītā krāsa. Jā, patīkot, taču krāsas principā viņam nenozīmē vienkārši apģērba krāsu. Hosam tas esot kas vairāk. Ik reizi uzvelkot Dinamo sarkanbalto formu, viņš domā par to, ka tās ir karoga krāsas. «Man ir liela cieņa pret to, jo karogs ir simbols. Tas ir liels gods. Tik daudz cilvēku skatās uz tevi, tu pārstāvi valsti.» Formas kreklu Marsels ņemšot par piemiņu līdzi uz Slovākiju kā suvenīru.
«Un latviešu alu, Dinamo maizi?»
«Nē, maize mums pašiem ir Slovākijā. Un labs alus ir čehiem.»
«Paldies!» Marsels norāda, ka laiks beidzies. Norunāts ilgāk. Vēl Hosa latviski māk pateikt «lūdzu» un «priekā».
«Vēl viens jautājums! Kādi ir latvieši kā nācija?»
«Ar milzu enerģiju. Lai arī Latvijā ir krīze, cilvēki spēj atrast sevī tādas emocijas un dot tās spēlētājiem. Latvijā ir vieni no labākajiem faniem pasaulē. Viņi dzīvo hokejā.» Hosa pieklust, pamāj ar galvu, kā apliecinot iepriekš teikto, un nosaka: «Man pietrūks Rīgas. Te paliek daļa sirds. Šis bija ļoti labs laiks.»
«Izlutinājuši jūs to Marselu esat!» nesen Anatolijam Kreipānam teicis Marsela tēvs, komentējot labos apstākļus un fanu mīlestību Rīgā.
Jā, Fratišek Hosa, mēs tie bijām, kuri viņu izlutināja! Jā! Padodiet tik mums savu vecāko dēlu, to mēs arī izlutināsim! l

P.S. Pāris dienu pirms raksta nodošanas pārvaicāju Dinamo preses sekretāram Jānim, cik ticams, ka Hosa vēl varētu iegriezties Rīgā. Maz ticams, jo aizbraucis ar visām mantām.

* «Esmu ganbei, vai vari man piezvanīt rīt, lūdzu?» (angļu val.)
** mans lielais brīdis

 

Eduards Pāvuls, skolnieks

Posted on maijs 7, 2010 by - 1 no 2 miljoniem

Esiet pazīstami – Eduards Pāvuls! 17 gadu vecs, dzīvo Ziepniekkalnā, mācās Rīgas Angļu ģimnāzijā 11a.klasē un spēlē basketbolu. Atradu viņu portālā draugiem.lv, kad kādu vakaru iedomājos uzmeklēt cilvēkus ar leģendāriem vārdiem

Sarunājamies Dailes teātra kafejnīcā. Līdzās pusdienojošie Gunārs Placēns un Juris Žagars pajautā, vai ir radniecība ar mūžībā aizgājušo aktieri. Tieši to Eduardam vaicā visbiežāk. «Reiz tētis aizrakstīja Pāvulam vēstuli un pastāstīja par sakritību. Gribēja uzzināt, vai esam radinieki, taču aktieris neatbildēja,» stāsta Eduards. Drīzumā izpētīs pats, jo bioloģijā būs jāveido ciltskoks.
Pie vārda tika, pateicoties vecvecmammai. Viņas dēls Eduards, ne Pāvuls, krita karā. Vecvecmamma savai meitai Annai, Eduarda vecmammai, vairākkārt bija teikusi – ja tev būs mazdēls, dod viņam vārdu Eduards kā piemiņu. Tolaik vecmamma nezināja, ka dzimtā ienāks Pāvulu uzvārds. Kad piedzimis pirmais mazdēls («Es esot piedzimis laimes krekliņā,» Eduards iestarpina), viena no vārda versijām bijusi Kārlis. Tomēr vecmammas spiediens bijis spēcīgs. «Viņai arī patika Pāvuls kā aktieris, pati savulaik nedaudz nodarbojusies ar aktiermākslu. Viņa tiešām ir aktrise, nemitīgi spēlē.» Eduarda brālis ir Visvaldis, māsa – Katrīna, jo vārdu došanā tētis iedvesmojies no savas sirdslietas – vēstures.

Ikdienā Pāvuls vārdu neizjūt kā nastu. To padzirdot, parasti par iespējamo radniecību pajautā vecāki cilvēki, piemēram, ārsti. Skolā tikai reizi klasesbiedri zīmīgi atskatījušies, jo rādīta filma ar Pāvulu galvenajā lomā. Nē, tomēr divas reizes Eduards esot sajuties neomulīgi: kad kioskā ieraudzījis žurnālu, uz kura vāka rakstīts: «Miris Eduards Pāvuls.» «Skatīties uz to bija vienkārši drausmīgi.» Otrā reize: kad koncentrējies soda metienam basketbolā, kāds zālē iesaucies: «Mirsti, Pāvul!» Tomēr iemetis.
Basketbolu viņš spēlē no 2.klases. «Tā ir uzvaras garša. Un, ja vēl spēle iet no rokas, zāle auro!» Eduards spēlē divos klubos: vienā ar 8.numuru – kā Kobem Braientam jaunībā, otrā – Maikla Džordana 23.

Labprāt apmeklē teātri. Nesen bijis Dailē, Nacionālajā. Labprāt teātri skatītos biežāk, aizietu arī uz Jauno Rīgas teātri, ja vien biļetes būtu lētākas. Jāizvēlas – naktsdzīve klubā vai izrāde. Lai arī Eduardam 18 paliks vasarā, iegādāties alkoholiskos dzērienus klubos neesot problēmu. Ko domā par basketbolistu elites neseno skandālu un sodīšanu? «Atbalstu. Viņi ir jauno basketbolistu paraugs.»

Kad saruna tuvojas beigām, Eduardam zvana mobilais. «Esmu Dailes teātrī. Mani intervē. Izklausās baigi mēmi, ne?»

Andris Žukovskis, dievturis

Posted on maijs 5, 2010 by - 1 no 2 miljoniem

Andris nav tāds dievturis, kā kļūdaini mēdzam iedomāties, – nātnā lina kreklā un nosoda visu laicīgo

Lai zinātu, kad iekrīt Ūsiņi, viņš nedzen zemē mietu un nevēro sauli, bet ieskatās kalendārā internetā. Andris nav nevienā dievturu draudzē, jo pietiek ar domubiedriem. Kopā ar viņiem naktī uz svētdienu Jelgavā, Lielupes Pilssalā, tiks godināts Ūsiņš: iekurta rituālā uguns, no olām un speķa cepts pantāgs, spēlētas bungas un vargāni, apdziedāti Lielupes ūdeņi, vakara saule un savvaļas zirgi. 

Dievturībā pielūdz Māru, Laimu un Dievu, taču Ūsiņš ir svētais aizbildnis. Viņš ir gaismas un pavasara nesējs, lopu patrons; saistīts ar jaunā saules cikla iestāšanos, tātad – auglības sākumu. Saskaņā ar senču tradīcijām Ūsiņos upurē – kauj melnu gaili un asinis tecina uz zirga muguras vai jauc pie zirgu barības. Vēlams, lai gailis ir «deviņiem cekuliem», «deviņiem nadziņiem», «sarkanām vai dzeltenām kājiņām». Ticējumos minēts, ka gailis tika cepts un ēsts pirmajā pieguļas naktī. Andris teic, ka uz Lielupes salas upurēšanas nebūs, jo, pirmkārt, tas šokētu klātesošos, otrkārt, viņš pats upurēšanu neizprot. 

Dievturu godi – astoņas gadskārtas – Andrim palīdz sajust sevi kā dabas sastāvdaļu. Reliģijai pievērsās, kad negadījumā gāja bojā sieva un viņš palika viens ar trim bērniem. Tobrīd Andris strādāja Jelgavas laikrakstā. «Darba daudz, laika nemaz. Dažreiz pat nakšņoju redakcijā. Bērnus pieskatīja mana māte. Tad es «pārdegu».» Visstresainākajā brīdī Andris izlasīja Mihaela Endes Momo – bērnu grāmatu par pelēkiem kungiem, kuri zog laiku un pārvērš ļaudis tādos, par kādu bija kļuvis Andris. Viņš pameta darbu un sāka dzīvot savai dvēselei. Naudas vairs nebija, bet parādījās kas vērtīgāks – laiks. Andris iesaistījās folkloristos, uzzināja par dievturību. Darbošanās satuvināja ar paša bērniem. 

Andris smej, ka ikdienā dzīvo kā brīvdabas muzeja un šodienas mistrojumā. «Spēlēju teātri, imitēju ekstensīvā laikmeta laucinieku.» Meita ir rotkale, znots melnajā smēdē kaļ bruņas un ieročus. Andris pats savā viena hektāra saimniecībā netālu no Jelgavas audzē kazas, vistas, trušus, dārzeņus, sien sieru un sviež medu. Ne jau iztikas dēļ – tas vajadzīgs dvēselei. «Tas mani sakārto, iekļauj kosmiskajos ritmos. Man ir sējas laiks un siena laiks. Un brūkleņzaptes laiks.»
Bet naudu taču vajag? Andris saņem pensiju, jo smagi cieta nelaimes gadījumā un traumēja aci. Papildu ienākumus dod amatnieka darbs, piemēram, kokļu un bungu darināšana folkloristiem, trauku grebšana – patlaban top maizes mulda un sviesta kuļamā ķērne. 

Andris apzinās, ka lielākajai daļai ļaužu viņš šķiet dīvainis. «Kaut vai ar to vien, ka man nekad nav bijis televizora un ik rudeni es baroju veļus.»

Aizliegts būt bālai!

Posted on maijs 5, 2010 by - Slavenība

Dailes teātrī 7.maijā būs režisora Dž.Dž.Džilindžera jaunākā iestudējuma Īstvikas raganas pirmizrāde. Režisors ar masu medijiem nerunā, bet viņa aktrisēm ir ko teikt 

Jāiet vingrot. Jābūt labā formā un ar labu veselību. Izdomājis, ka izrādē Īstvikas raganas (pēc Džona Apdaika romāna motīviem) trīs aktrisēm uz skatuves jābūt kailām, Džilindžers (44) laikus parūpējās, lai viņas izskatītos nevainojami. 

Izrādē trīs «raganām», mietpilsoniskas mazpilsētiņas šķirtenēm, piemīt burvju spējas, ko sievietes nekavējas likt lietā neiedomājamās un pikantās situācijās. Mēs taču zinām, ka aktrisēm Sarmītei Rubulei, Kristīnei Nevarauskai un Elīnai Dzelmei pievilcības netrūkst, un tomēr – pēc režisora norādījuma – uz sporta zāli! Vaiga sviedros! 

Uz mēģinājumu pie Džilindžera ierasties garlaikotu seju un šādā tādā paskatā – tas ir neiedomājami! Sadusmojies viņš jūsu virzienā var mest sīkus priekšmetus un nelabā balsī bļaut. «Viņam ir skaļa balss,» pārliecinājusies saka jaunā Dailes teātra aktrise un Džilindžera draudzene Elīna Dzelme. 

To, ka žāvāties un halturēt nedrīkst, zina visas, kas ar viņu strādājušas. Džilindžers savām izrādēm izvēlas skaistas, azartiskas aktrises. Robežpārkāpējas, kurām nav nekā neiespējama uz skatuves un dažkārt arī dzīvē. 

Viņa izrādēs galvenās lomas spēlējusi Rēzija Kalniņa, Kristīne Nevarauska, Sarmīte Rubule, Kristīne Belicka. Nesen piepulcējusies Elīna Dzelme. Džilindžers atklāj arī jaunos talantus: izrādes Lolita galvenajai lomai viņš izvēlējās tolaik sešpadsmit gadus veco Ievu Segliņu, kura patlaban studē aktiermākslu Maskavā, nozīmīgu lomu izrādē Psihs spēlēja četrpadsmit gadus vecā Anete Krasovska. Džilindžers jeb Džilis, kā viņu dēvē kolēģi, lomās izmēģinājis arī TV zvaigzni Dagmāru Leganti. 

Melnā ādas jakā tērptā, cigarešu dūmos slīgstošā latviešu teātra dumpinieka orbītā viņa zvaigznes jūtas labi. «Es ļoti daudz dzīvē darīšu viņa dēļ,» apgalvo deviņpadsmit gadus vecā Ieva Segliņa. 

«Viņa izrādēs esmu gatava uz vistrakākajiem eksperimentiem. Neatteikšos, nē!» saka Sarmīte Rubule. 

«Viņš spēj pielāgoties katram. Kā psihologs. Ļoti gudri un saudzīgi viņš to dara,» – tā Elīna Dzelme. 

PIEGĀJU KLĀT – KO MAN ZAUDĒT?
«Esmu pat samierinājusies ar to, ka skaistas, pavedinoši tērptas sievietes augstpapēžu kurpēs viņa iestudējumos tiek izmantotas kā kustīgs scenogrāfijas elements,» par izrādi Nekrofils (galvenajā lomā Kristīne Belicka) rakstīja teātra kritiķe Henrieta Verhoustinska. 

Vairākas galvenās lomas pēc kārtas Džilindžera izrādēs aktrise Kristīne Belicka nospēlēja pēc tam, kad kādu vakaru bārā Pulkvedim neviens neraksta piegāja pie režisora aprunāties. Kristīne bija pabeigusi 1.kursu aktiermeistarībā Kultūras akadēmijā. Tad studijas pametusi. «Es piegāju viņam klāt – ko man zaudēt? Sākām runāt, un pēc dažām dienām viņš man zvanīja un piedāvāja lomu.» 

Kristīne domā, ka viņu Džilindžers izvēlējies, jo vispār izvēlas aktierus, kuriem nav nekādu lielu barjeru, kas jādabū nost. Kristīne paņēma lugas Jūlijs. Kāda maniaka stāsts lomas eksemplāru, sāka mācīties. Trīsdesmit sešas lapas, monoizrāde. Uz skatuves viņa visu izrādes laiku ir viena. 

«Pirmajā mēģinājumā nostājos pie mikrofona – bija iecerēts, ka runāšu mikrofonā. Es ļoti žestikulēju, un Džilis noņēma mikrofonu nost. Sākumā nevarēju pat parunāt, kā kartupeli mutē paņēmusi. Aizžmiegta rīkle. Taču viņš iedvesa tik lielu uzticību, ka atraisījos.» 

Savukārt izrādē Nekrofils Kristīnei nācās skūpstīt galvaskausu. «Īstu. Domāju – ko mana aura, enerģētika par to teiks? Džilis tā paskaidroja, ka neradās šaubas, ka tas jādara.» Kritiķe Henrieta Verhoustinska atzīst, ka visvairāk no Kristīnes Belickas lomām viņu uzrunājušas nevis šokējošās, bet gan vienkāršā, sirsnīgā Irina izrādē Pīļu medības, ko Džilindžers iestudēja Liepājas teātrī. Par lomām izrādē Nekrofils, Jūlijs. Kāda maniaka stāsts un Psihs: «Drosmīga, bet ar nevienmērīgām talanta izpausmēm.» Kritiķe domā, ka no izrādes Psihs skatītājiem aktrise palikusi atmiņā ar to, ka uz skatuves iznākusi kaila. 

Atraisīt, radīt uzticēšanās un viegluma gaisotni Džilim padodas lieliski, atzīst Sarmīte Rubule, kura viņa izrādēs spēlē jau astoņus gadus. «No citiem režisoriem viņš atšķiras ar to, ka mēģinājumos ir gaisotne, kas ļauj aktierim pilnīgu brīvību atrast tēlu pašam. Viņš pasaka dažus atslēgvārdus, un – ir!» 

Izrādē Striptīzs Sarmītei bijis sevi jāpārvar. «Bet viņš palīdzēja attīstīt liktenīgās sievietes tēlu, pārliecību par sevi. Tādu, ka sajūties nevis kā pelēkā pele, bet kruta sieviete. Augstpapēžu kurpes, Ilzes Vītoliņas tērpi – sievietei jābūt seksuālai, krāšņai… Es nezinu, vai cits režisors būtu spējis mani tā atraisīt un ļaut sevī sajust sievietes garšu ar lielo burtu.» 

Henrieta Verhoustinska domā, ka Džilindžeram viens no galvenajiem kritērijiem, izvēloties aktrises lomām, – lai būtu skaista. «Tas jau nav nekas slikts, arī Rēzija Kalniņa, kura ir ļoti talantīga aktrise, ir skaista. Vēl viņam svarīgi, lai aktrise ir interesanta. Ja aktrise ir «pilnīgi normāla», parasta, viņu tā neinteresē – tā man šķiet.» 

Aktieris Juris Žagars, kurš arī spēlē izrādē Īstvikas raganas, saka: tas ir fantastiski, kā Džilindžers prot strādāt ar aktrisēm. Viņš ir precīzs, ass, reizēm pat tik skarbs, ka cilvēki no malas, skatoties mēģinājumu, saka – kā viņš izturas pret aktieriem?! «Viņa idejām, pat visekstrēmākajām, aktieri uzticas. Tajā, ko viņš prasa no aktieriem, nav, kā krieviski saka, pošlosti*. Viņa personīgā dzīve ir tik piepildīta, bagāta, ka uz skatuves viņam nav jābūt lūriķim.» 

Džilindžera virzienā ne reizi vien gan no kritiķu, gan arī skatītāju puses lidojuši akmentiņi – vai provokācija, vēlme šokēt viņa izrādēs attaisnojas? Teātra vēsturniece Rita Rotkale saka: «Man patīk viņa spilgtā, dzīvā forma tur, kur tā ir vietā.» Tomēr Džilindžera provokācijas viņai šķiet mazliet bērnišķīgas. «Nevienu vairs nevar izprovocēt ar tēmām, ar ko viņš provocē: Intim, Nekrofils, Maniaks Jūlijs – izrādes, ar kurām viņš grib tantiņas pārbiedēt. Nu, nevar to izdarīt.» Viņasprāt, mūsdienās šokējošu video gūzmas pieejamas gan internetā, gan televīzijā, cilvēki tā pieraduši pie tām, ka, redzot teātrī, vienkārši parausta plecus. «Cilvēki grib dziļumu. Viņi negrib skandālu. No skandāliem tāpat nevar izvairīties, tie ir visur: atver internetu – skandāls, ieslēdz TV – skandāls. Pēc skandāla nav jāiet uz teātri,» – tā Rita Rotkale. 

Izrādē Īstvikas raganas Džilindžers līdz absurdam citē pats savas izrādes, savu stilu. Juris Žagars domā – ja ideju izdosies novest līdz galējībai, kā iecerēts, izrāde izdosies un skatītājiem patiks. «Viņa izrādes ir šovs – nevis Arēna Rīga līmenī, bet teātra šovs. Nevajag teikt, ka skatītājiem tas nav vajadzīgs.» 

Trīs dienas pirms pirmizrādes, 4.maijā, Juris Žagars jau no agra rīta bija pie sporta zāles durvīm. Vai pēc Džilindžera ieteikuma, tāpat kā aktrises? Žagars smejas: «Uz sporta zāli eju gadiem, bet neapšaubāmi Džilindžeram ir ļoti svarīgi, lai viņa aktieri labi izskatās.» Kāpēc? «Tas ir jautājums viņam.» Džilindžers skaidri zina, ko izrādē grib panākt, un iebildumu nevar būt. «Mēs, protams, plēšamies, kāpēc izrādē vajadzīgs tas vai tas, bet režisora varai jābūt. Bez tās nav iespējams panākt rezultātu.» 

Džilindžera metode, strādājot ar aktieriem, Žagaram atgādina treniņus jāšanas sportā savā jaunībā. «Treneris man teica: tu atmet to romantismu! Zirgs dziļi sirdī tevi ienīst un negrib, lai tu lec viņam mugurā, bet tev jāpanāk, lai viņš dara, ko tev vajag!» 

SIEVIETES VĒRTĒ AUGSTU
«Ar viņu strādājot, jārēķinās, ka nedrīksti būt bāls, garlaicīgs. Nedrīkst būt tā, ka mēģinājuma laikā režisors žāvājas. Džiļa leksikā izsakoties – energetņiks, makslimaļņiks, ģeņialņiks,» saka Sarmīte Rubule. 

Džilindžera izrāde Vagīnas monologi, kur viņa spēlē kopā ar Rēziju Kalniņu, Dailes teātra repertuārā noturējusies jau septiņus gadus. Skatītāji joprojām grib redzēt izrādi ar neparasti atklātiem divu sieviešu monologiem par intīmo dzīvi. «Reiz uz šo izrādi atnāca Jānis Paukštello, viņš teica: jūs runājat kā Poēmu par pienu, tik viegli!» 

Rēzija Kalniņa, kura spēlējusi nozīmīgas lomas daudzās Džilindžera izrādēs, viņa jaunākajos iestudējumos nepiedalās. Aktrise arī nevēlējās runāt par sadarbību ar Džilindžeru. «Man liekas, ka Rēzija mokoši svaidās, meklējot savu vietu. Viņa sasniegusi virsotni, Latvija viņai kļuvusi par šauru. Tagad viņa pieķērusies Gaļinas Poļiščukas teātrim – varbūt tāpēc, ka tur viņai tiek dota brīvība izpausties, mēģināt meklēt sevi no jauna,» domā teātra kritiķe Henrieta Verhoustinska. 

Par labāko Rēzijas lomu Džilindžera izrādēs viņa atzīst Fernando Krapa vēstules Jūlijam. Arī vīlušās cietējas lomu izrādē Kaligula. Šajā izrādē Rēzija bija arī režisora asistente. «Rēzijas fenomens ir tas, ka viņa neuzliek sev robežas, līdzīgi kā savā laikā Vija Artmane, atļaujas būt arī neveikla, neglīta. Ja loma viņai interesanta, viņa darīs jebko,» saka Henrieta Verhoustinska. 

Kritiķe uzskata, ka īsts veiksmes stāsts, spēlējot Džilindžera izrādēs, izdevies aktrisei Kristīnei Nevarauskai. Valmieras teātra izrādēs aktrises talants vērtēts kā nedaudz neirastēnisks, savukārt Džilindžeram izdevies to novērst. «Tas, ko viņa izdarīja savā lomā izrādē Intim (spēlē kopā ar Ģirtu Ķesteri), pacēla izrādi par ļoti intīmo seksa tēmu ne tikai emocionālā, bet traģēdijas līmenī.» 

Šķiet, ka teju katrai aktrisei, kura Džilindžera izrādēs spēlējusi lielu lomu, viņš nozīmē daudz vairāk nekā vienkārši režisors, kolēģis. «Kā tētis,» saka jaunā aktrise Ieva Segliņa, galvenās lomas atveidotāja izrādē Lolita. Džilindžers Ievu atklāja, kad viņai bija 12 gadu – meitene kopā ar vokālo studiju piedalījās režisora iestudējumā Īkstīte Dailes teātrī. Redzot Ievu dzīvespriecīgi lēkājam pa teātra gaiteņiem, Džilindžers reiz pienācis klāt un teicis: tu būsi aktrise! Vēl pēc četriem gadiem, iestudējot Lolitu, viņš piedāvāja Ievai galveno lomu izrādē. 

Džilindžers bija tas, kuram pateicoties Ievu pamanīja izcilais krievu režisors un pedagogs Romāns Kozaks. Jauniņo aktrisi viņš ieraudzīja mēģinājumā un uzaicināja studēt Maskavas Dailes teātra studijā. Nu jau Ieva strādā pie diplomdarba izrādes, šogad absolvēs augstskolu. Ik reizi, kad atbrauc uz Rīgu, zvana Džilindžeram. «Viņš man iesaka, ko lasīt. Stāstu, kā man Maskavā iet. Viņš man ir ļoti daudz devis, un ceru, ka [profesionāli] nepievilšu viņa cerības,» saka jaunā aktrise. Pēc studijām viņa atgriezīsies Latvijā. 

Kādu citu jaunu aktrisi lomas Džilindžera izrādēs noveda pie tuvākām attiecībām ar režisoru. «Mēs esam kopā. Tas ir fakts,» saka Elīna. 

Pagājušajā sezonā teātrī ienāca Dailes teātra 9.studija. Arī Elīna Dzelme. Pēc domstarpībām ar Gaļinu Poļiščuku, kuras teātrī Elīnai studiju laikā tika piedāvātas lomas, jaunā aktrise no Teātra observatorijas aizgāja. Savā ziņā «palika uz ielas». Sagadījās, ka viņa izkratīja sirdi Džilindžeram. 

«Drīz pēc tam viņš man iedeva izrādes Punktiņa un Antons eksemplāru. Pēc trīs dienām viss teksts bija jāzina no galvas. Jutos apstulbusi. Mēģinājumi bija sākušies, divas Punktiņas jau bija: Ilona Balode un Ilze Ķuzule. Es varēju zaudēt šo lomu, man nebija pateikts, ka man simtprocentīgi tā būs. Bija jācīnās. Trīs caurlaides izrādes. Vispirms Ilze gāja cauri, tad es un tad Ilona. Vienai no mums bija jāpaliek malā.» Lomu dabūja Ilze Ķuzule un Elīna Dzelme. 

Jaunā aktrise spēlē arī izrādē Ja mana sieva to uzzinās un Divi nabadzīgi rumāņi. Otrajā teātra sezonā jau četras lomas, jaunākā – Īstvikas raganās. 

Teātra kritiķe Verhoustinska domā, ka pagaidām jaunās aktrises ārējie dotumi pārsniedz iekšējo potenciālu. Tomēr, kā uzsver teātra vēsturniece Rita Rotkale, pret jaunu talantu jābūt saudzīgam, bet nedrīkst arī pārslavēt. «Uz tiem vēl šaurajiem pleciņiem slavas nasta tiek uzlikta, un tas ir liels pārbaudījums. Radošie cilvēki ir ļoti jūtīgi, ja viņi tādi nebūtu, viņi nevarētu darīt radošu darbu.»

VAI VIŅAS IR ZVAIGZNES?
Teātra vēsturniece Rita Rotkale domā, veidot aktrisi par zvaigzni ir grandioza režisora atbildība. Ar divām, trim lomām uztaisīt par zvaigzni un tad pamest novārtā, jo gribas meklēt jaunu, – tas radošu cilvēku var salauzt. 

«Kas ir zvaigzne? Talants. Izskats – lai gan ne vienmēr tam jābūt klasiskam skaistumam. Aktieris var būt vēl ļoti jauns, viņš var vēl nebūt personība, bet šarmam, kas aizrauj, jābūt. Arī ārkārtīgām darbaspējām. Un treškārt, jābūt režisora acij to visu izmantot ampluā, kur aktieris var patiešām spīdēt.» 

Teātra zinātniece Rotkale kā piemēru min Dailes teātra leģendāro režisoru Eduardu Smiļģi. Kā ikviens režisors viņš bijis egoists: domājis, kā vislabāk savas idejas realizēt. «Un, protams, tam nolūkam viņam vajadzēja arī zvaigznes. Ja viņš uzlika aci kādam jaunam talantam – ar visu to, ka viņš varēja būt pārmēru prasīgs, pat nežēlīgs pret aktieriem -, viņš domāja par viņu nākotni. Ja Harijam Liepiņam deva spēlēt Romeo, tad domāja tālredzīgi – ahā, pēc desmit gadiem es viņam došu Hamletu, pēc tam viņš man būs Otello un tad – karalis Līrs. Faktiski Smiļģis uzņēmās atbildību par savu aktieru nākotni visa viņu radošā mūža garumā.» 

Smiļģa attieksme pret saviem aktieriem deva iespēju virsotnes sasniegt Lilitai Bērziņai, Vijai Artmanei. «Tās ir aktrises, kurām teātris vienmēr bijis svarīgāks par dzīvi. Ar zvērīgu, mežonīgu darbu, pilnīgu pašatdevi un lielu talantu, kā arī ārkārtīgi pateicīgu ārieni viņas guva panākumus. Smiļģis viņas kā pa trepītēm izveda uz īstajām lomām, ļāva kļūt par zvaigzni.» 

Latviešu teātra vēsturē zvaigznes jēdziens radies 1886.gadā. Pašos latviešu teātra pirmsākumos tāds talants bija Dace Akmentiņa. Pēc profesijas šuvēja, ar ļoti skaistu balsi. Caur kori Dace Akmentiņa ienāca teātrī, bez izglītības teātra mākslā, ne vairs pārāk jauna – 28 gadu vecumā. «Viņa ir pirmā no latviešu aktrisēm, par kuru teikts – ģeniāla. Spožākā no visām, pāri visām. Tātad – zvaigzne. Kritiķu, autoru, tautas atzīta. Viņu dievināja no ģimnāzista līdz sirmai galvai. Viņas ampluā bija gan karaliene, gan ganu puika. Viņa ir mūsu pirmais Kārlēns Skroderdienās, pirmais Sprīdītis. Pirmā Ofēlija un Dezdemona Šekspīra latviešu versijās. Nav robežu, fenomenāla,» stāsta Rotkale. 

Viņa teic, ka zvaigznes jēdzienam piedien arī mazliet bulvāra nozīmes, un tas nav nekas apkaunojošs. «Piemēram, aktrise Lilija Štengele, kura atzīta par visu laiku elegantāko sievieti Latvijas teātrī. Par viņu sludinājumā rakstīja: šovakar tādā un tādā lomā tērpus no Parīzes demonstrēs Lilija Štengele. Tie ir 20.-30.gadi Latvijā. Viņas vārdā tika nosaukts pūderis. Bija papirosi Lilija Štengele.» 

Lilijai Štengelei bija talants un izskats, lai būtu zvaigzne, bet nebija režisora, kas viņu piepildītu. «Viņa spēlēja lielas lomas, bet būtu varējusi daudz vairāk spēlēt traģiskas varones, viņai bija atbilstošas dvēseles īpašības, bet režisori vairāk izmantoja viņas dīvas formālo pusi – augumu, kostīmus, grimu, eleganci. Ārēji visi viņu uztvēra kā zvaigzni, bet, palasot aktrises vēstules, redzams, ka viņa ir ļoti smagi pārdzīvojusi, ka nav varējusi lomās sevi piepildīt,» – tā teātra vēsturniece. 

No Džilindžera aktrisēm zvaigznes jēdzienam, viņasprāt, pietuvojas Rēzija Kalniņa. Tomēr teātra vēsturniece domā, ka režisori Rēzijas talantu neizmanto mērķtiecīgi. 

Skaistums, talants, darbaspējas. Suģestējoša personība, kas aizrauj skatītāju. Un režisors, kas tevi pamana. Vai tā ir zvaigznes veiksmes formula? Rita Rotkale domā, vēl nepieciešama noslēpumainība, kas mūsdienu teātra vidē piemīt tikai retajam. 

«Rozes skaistumu zinātnieki pēta un griež gabaliņos, bet cilvēkam gribas ziedu. Kad rozi paliek zem mikroskopa, tā vairs nav roze. Zūdot noslēpumam, zūd brīnums.» Runa ir ne tikai par dzelteno presi, kur labprātīgi vai piespiedu kārtā aktieri, mākslinieki tiek eksponēti. Šovi, interneta pasaule ļoti atvērusi privāto telpu: ar aktieriem var sarunāties Draugiem.lv, Facebook, Twitter. Vērot viņu emocijas šovu tiešraidēs, apspriest un kritizēt. «Noslēpuma vairs nav. Kaut kas zūd, viss paliek sīks. Sīkā ir tik daudz, it visur, un lielais aiz tā kļūst nemanāms.» 

Iespējams, līdzīgas atziņas pamudinājušas kādreizējo bulvārpreses zvaigzni Džilindžeru neko nestāstīt par savu dzīvi, izrādēm – jau divus gadus viņš nerunā pat par tām. «Man ir tāda melnā grāmata – visiem citiem es to varu piedot, taču aktieriem, kuriem ir nopietna attieksme pret savu profesiju, piedalīšanās šajos šovos manā skatījumā ir noziedzīga. Un tie, kas piedalās šajos šovos, ir šajā manā melnajā grāmatā, un principā domāju, ka kopsadarbības iespēja ir ļoti zema, ar daudziem jautājumiem,» 2008.gadā Džilindžers izteicies intervijā žurnālam Mēs.

*nelietība, riebīgums – krievu val.

AKTRIŠU STILS – ELITA PATMALNIECE, grims – Dace Caica. Kleitas no DAILES TEĀTRA UN veikala 7.AVĒNIJA. Rotas no veikala CARAMELLES

Veiklie matemātiķi

Posted on maijs 5, 2010 by - Veiksme

Aizgājuši no Latvijas Universitātes, trīs matemātiķi izveidoja uzņēmumu un piesaistīja riska kapitāla fonda naudu. Izgudrojuši modernu dokumentu digitalizācijas sistēmu, tagad zinātnieki strādā, lai radītu sensoru, kas varētu palīdzēt diabētiķiem un varbūt arī osteoporozes slimniekiem

Bībele māca, ka sākumā bija vārds. Uzņēmumiem, kuri izauguši no zinātnieku aprindām un spējuši savienot akadēmisko ar komerciālo pusi (un nevar teikt, ka to būtu daudz), parasti sākums ir naudas trūkums. Algorego izveidojās no Latvijas Universitātes (LU) Matemātikas un informātikas institūta zinātnieku darba. Viņi un investori nemeta plinti krūmos, kad pirmo projektu nācās apturēt, jo tas bija par dārgu, salīdzinot ar tirgus iespējām un prasībām. Tagad darbs attīstās divos virzienos – datu nolasīšana elektroniskā formā no papīra dokumentiem un lāzersensoru izgudrošana, kas varētu radīt miniapvērsumu cukurslimnieku dzīves kvalitātē un, ja izdosies, arī citu slimību ārstēšanā.

VISVEIKLĀKIE FIZIĶI
Pēteris Ručevskis, Algorego izpilddirektors un viens no dibinātājiem, stāsta, ka fiziķi vienmēr bijuši enerģiskāki par matemātiķiem un pirmie sapratuši, kur 90.gadu sākuma juku laikos kaut ko nopelnīt.

Strādājot LU Skaitļošanas centrā un vēlāk Matemātikas un informātikas institūtā, 80.gadu beigās un 90.gadu sākumā zinātnieki sadarbojušies ar VEF un Alfa. Fiziķi toreizējiem elektronikas flagmaņiem taisījuši iekārtas, bet matemātiķi – dzelžu «smadzenes». Kad rūpnīcas beidza pastāvēt toreizējā veidolā, zinātnieki meklēja citas iespējas. Sākumā radījuši kazino ruletei iekārtu, kas fiksē laukumu, uz kura apstājusies bumbiņa. Elektroniski apstrādātos datus uz ekrāna varēja ātrāk ieraudzīt tie, kuri drūzmējas ap spēles galdu. Dati arī ļāva pārbaudīt, vai kāds skaitlis neuzkrīt pārāk bieži, kas liecina par galda pieregulēšanu. Iekārtu pārdevuši par pāris tūkstošiem, bet pēc neilga laika tās uzlabota versija pārplūdinājusi Krievijas tirgu. «Zēni laikam nopelnīja pāris miljonu. Bet viss ir kārtībā, mēs redzējām, ka mūsu izgudrotais strādā,» saka Pēteris.

Tikpat mierīgi viņš stāsta par citu pieredzi no deviņdesmitajiem – lietus sensoru, kurš iedarbina auto vējstikla slotiņas un regulē to kustību atkarībā no nokrišņu daudzuma. Izgatavojuši prototipu un izsūtījuši lielākajām autorūpnīcām videokasetes ar izgudrojuma demonstrāciju. Atsaukušās daudzas, ieskaitot General Motors un japāņu ražotājus, bet vislabākā attieksme bijusi no franču Valeo, kas kopā ar Bosch ir lielākie iekārtu ražotāji autoindustrijā. («10 000 darbinieku un rūpnīcas piecos kontinentos – mēs pat neapjēdzām, ar ko runājam.») Reizes astoņas devušies uz Parīzi testēt iekārtu, saulainās dienās braukājuši pa ielām ar Renault, kuram no speciāli pielāgotas caurulītes uz priekšējā stikla šļācās ūdens. Beigās pārdevuši patentu un noslēguši līgumu, kurā pašu nezināšanas dēļ iekļauts punkts, ka izmantošanas atlīdzību piecus gadus viņiem maksās tikai tad, ja sensori tiks ražoti. Beigās franči tos nopirka no cita uzņēmuma, kas bija lielāks un strādāja arī Amerikas tirgū. Latviešus izmantoja izpētei. «Es nepavisam negribu teikt, ka vācieši vai franči bija maitas vai mūs apkrāpa – viss bija pareizi, tā bija mūsu kļūda līgumā. Mēs vienkārši bijām muļķi, bet guvām labu pieredzi,» saka Pēteris Ručevskis. Secinājuši, ka tagad viņu izgudrotajam līdzīga principa sensors darbojas Mercedes automašīnās.

Taču gadījums izrādījās pietiekami pamācošs, lai savam uzņēmumam meklētu profesionālus investorus un zinātnieku potenciālam adekvātu biznesa vadības pusi.

PIRMO KUCĒNU SLĪCINA
Uzņēmumu Algorego 2006.gadā nodibināja minētā LU Matemātikas un informātikas institūta darbinieki – datorzinātņu maģistrs Pēteris Ručevskis, matemātikas zinātņu doktors un LU asociētais profesors Paulis Ķikusts, kurš tiek saukts par uzņēmuma serdi un vilcējspēku, un viņa students, tagad datorzinātņu doktors Kārlis Freivalds. Līdz ar riska kapitāla fonda ienākšanu 2007.gadā daļu sadalījums uzņēmumā ir mainījies. Pašlaik gandrīz puse akciju pieder komandītsabiedrībai ZGI fonds, pārējās – dibinātājiem un vairākiem darbiniekiem.

Pirmās divas zinātnieku biznesa idejas bija, vienkāršoti runājot, datu arhivēšana un meklēšanas iespēja bez datu atarhivēšanas. Turklāt meklēšana ne tikai tekstā, bet arī attēlos.

Sākumā zinātnieki ideju piedāvāja LU, bet tai nebija intereses – nebija «pietiekami zinātniska», kā saka Pēteris, un arī nebūtu ģenerējusi zinātnisko publikāciju skaitu ārzemju žurnālos, kas ir svarīgi universitāšu prestižam un vērtējumam. Tad zinātnieku grupa nolēma īstenot projektu paši un nodibināja SIA Smart Image Solutions (Algorego agrākais nosaukums). 

Vienā no LU rīkotajām prezentācijām iepazinās ar fondu Zaļās gaismas investīcijas un iepazīstināja viņus ar iecerēm. «Fonds noticēja vairāk komandai nekā idejām un investēja komandā naudu – sākumam 200 000 latu,» saka agrākais fonda pārstāvis, tagad Algorego biznesa vadītājs Helmuts Bēms. «Mēs redzējām komandu, kas ir spējīga, un produktu, kas bija nenoformulēts, bet ticējām, ka viņi var.»

Datu arhivēšanas datubāzei izlietoja 122 tūkstošus latu no riska kapitāla fonda ieguldījuma, kad saprata, ka produkta izmaksas ir pārāk lielas un tas nespēs sevi atpelnīt.

GUDRĀ TEHNOLOĢIJA
Algorego paveikto iesaldēja un sāka strādāt pie citas programmas, kas ļauj nolasīt papīra rēķinus un pavadzīmes un ievietot pareizajās ailēs grāmatvedības datorprogrammās. Jaunā programma ļauj uzņēmumiem optimizēt darbību un atbrīvot citiem darbiem cilvēkus, kuri ar roku sabaksta skaitļus pareizajās vietās. Programmu nosauca par Veridoc.

Šādas sistēmas pasaulē pastāv jau kopš 80.-90.gadiem, bet Veridoc pluss ir spēja nolasīt informāciju pēc konteksta, nevis pēc informācijas atrašanās noteiktā laukā. Veridoc ieskenētā rēķinā vai pavadzīmē ar 93% precizitāti atrod, kur dati jāievieto, turklāt spēj pielāgoties dažādām valodām. Atšķirībā no lielo sistēmu izstrādātājiem Veridoc radītāji var atbildēt un risināt katra klienta vēlmes, nevis piedāvāt standarta risinājumu.

Veridoc programmu klientiem sāka piedāvāt pērn septembrī pēc tikai pusotra gada darba pie tās. Pašlaik programmu ieviesuši jau septiņi klienti, bet 20 darījumi ir sarunu procesā. Galvenie Veridoc klienti ir vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības uzņēmumi, grāmatvedības ārpakalpojumu sniedzēji – uzņēmumi, kam jāapstrādā lieli dokumentu apjomi. Latvijā tikai 15% dokumentu atrodas elektroniskā apritē.

Helmuts Bēms paskaidro, ka saskaņā ar biznesa plānu līdz 2011.gadam uzņēmumam jānostiprina projekts Latvijā un tad jādodas ārējos tirgos – uz  Krieviju, Poliju, citām Austrumeiropas valstīm, jo ar Latvijas tirgus apjomu nepietiek investīciju atpelnīšanai. 2011.gadā uzņēmuma akcionāri sagaida arī pirmo peļņu. 

Patlaban ZGI fonds ir investējis Algorego ap 370 tūkstošiem latu, kopumā summa varētu sasniegt 600 000 latu. Uzņēmumā strādā 11 cilvēki – trīs zinātņu doktori, divi maģistri, pārējie esot inženieri un bakalauri.

ILGI IZMĒĢINĀJUMI
Otrs uzņēmumā patlaban topošais projekts, ar kuru tā radītāji tādā vai citā formā dzīvo jau jau piecus, sešus gadus, tiek saukts par ļoti ambiciozu, jo daudzi pasaules uzņēmumi pie tā strādājuši bez panākumiem. Neinvazīvais, optiskais glikozes asins sensors, ko Pēteris man rāda nelielajā, askētiskajā uzņēmuma birojā Vecrīgas nama augšējā stāvā, atgādina uzgali, kurā ievietots lāzers. Cukurslimniekam jāpieliek tam pirksts, un lāzers datorpro-grammai pārraida informāciju par cukura līmeni asinīs. Tas ļauj slimniekam jebkurā brīdī kontrolēt, vai viņam nepieciešama insulīna injekcija. «Izmēģinājumam meklējām cukurslimniekus. Es tikos ar 3-4 gadu vecu bērnu ģimenēm, kas vaicāja, kad būs. Es redzu, cik ļoti vajag, bet nevaru pateikt – jau tagad iet lēnāk, nekā plānots,» saka Pēteris Ručevskis. Pasaulē pastāvot līdzīgas ierīces, bet «par šo teikšu vienkārši – to iespējams patentēt». Šim projektam piesaistīts ES fondu finansējums.

Zinātnieki cer, ka līdzīgu sensoru varēs radīt arī osteoporozes diagnostikai, kas īpaši aktuāla pusmūža sievietēm. Cilvēks aizietu pie ģimenes ārsta, viņš ar sensoru nolasītu datus un salīdzinātu ar iepriekšējā apmeklējumā iegūtajiem. Tas ļautu precīzi noteikt kaulu blīvuma izmaiņas un brīdi, kad jāsāk papildus lietot kaļķi. Ir līdzīgas iekārtas, kas darbojas ar ultraskaņas vai rentgena palīdzību, bet tās ir tikpat dārgas kā datortomogrāfija, ko var atļauties samērā maz cilvēku. Algorego gribētu sistēmu padarīt demokrātisku – tādu, kuru var atļauties katrs ģimenes ārsts.

3 biznesa principi
1. Piesaistīt zinātnieku potenciālam līdzvērtīgu biznesa vadības potenciālu
2. Neraugoties uz investēto, apturēt produkta izstrādi, ja tas būs par dārgu tirgum
3. Radīt produktus ar izaugsmes un eksporta potenciālu