Žurnāla rubrika: Cilvēki

Veiklie matemātiķi

Aizgājuši no Latvijas Universitātes, trīs matemātiķi izveidoja uzņēmumu un piesaistīja riska kapitāla fonda naudu. Izgudrojuši modernu dokumentu digitalizācijas sistēmu, tagad zinātnieki strādā, lai radītu sensoru, kas varētu palīdzēt diabētiķiem un varbūt arī osteoporozes slimniekiem

Bībele māca, ka sākumā bija vārds. Uzņēmumiem, kuri izauguši no zinātnieku aprindām un spējuši savienot akadēmisko ar komerciālo pusi (un nevar teikt, ka to būtu daudz), parasti sākums ir naudas trūkums. Algorego izveidojās no Latvijas Universitātes (LU) Matemātikas un informātikas institūta zinātnieku darba. Viņi un investori nemeta plinti krūmos, kad pirmo projektu nācās apturēt, jo tas bija par dārgu, salīdzinot ar tirgus iespējām un prasībām. Tagad darbs attīstās divos virzienos – datu nolasīšana elektroniskā formā no papīra dokumentiem un lāzersensoru izgudrošana, kas varētu radīt miniapvērsumu cukurslimnieku dzīves kvalitātē un, ja izdosies, arī citu slimību ārstēšanā.

VISVEIKLĀKIE FIZIĶI
Pēteris Ručevskis, Algorego izpilddirektors un viens no dibinātājiem, stāsta, ka fiziķi vienmēr bijuši enerģiskāki par matemātiķiem un pirmie sapratuši, kur 90.gadu sākuma juku laikos kaut ko nopelnīt.

Strādājot LU Skaitļošanas centrā un vēlāk Matemātikas un informātikas institūtā, 80.gadu beigās un 90.gadu sākumā zinātnieki sadarbojušies ar VEF un Alfa. Fiziķi toreizējiem elektronikas flagmaņiem taisījuši iekārtas, bet matemātiķi – dzelžu «smadzenes». Kad rūpnīcas beidza pastāvēt toreizējā veidolā, zinātnieki meklēja citas iespējas. Sākumā radījuši kazino ruletei iekārtu, kas fiksē laukumu, uz kura apstājusies bumbiņa. Elektroniski apstrādātos datus uz ekrāna varēja ātrāk ieraudzīt tie, kuri drūzmējas ap spēles galdu. Dati arī ļāva pārbaudīt, vai kāds skaitlis neuzkrīt pārāk bieži, kas liecina par galda pieregulēšanu. Iekārtu pārdevuši par pāris tūkstošiem, bet pēc neilga laika tās uzlabota versija pārplūdinājusi Krievijas tirgu. «Zēni laikam nopelnīja pāris miljonu. Bet viss ir kārtībā, mēs redzējām, ka mūsu izgudrotais strādā,» saka Pēteris.

Tikpat mierīgi viņš stāsta par citu pieredzi no deviņdesmitajiem – lietus sensoru, kurš iedarbina auto vējstikla slotiņas un regulē to kustību atkarībā no nokrišņu daudzuma. Izgatavojuši prototipu un izsūtījuši lielākajām autorūpnīcām videokasetes ar izgudrojuma demonstrāciju. Atsaukušās daudzas, ieskaitot General Motors un japāņu ražotājus, bet vislabākā attieksme bijusi no franču Valeo, kas kopā ar Bosch ir lielākie iekārtu ražotāji autoindustrijā. («10 000 darbinieku un rūpnīcas piecos kontinentos – mēs pat neapjēdzām, ar ko runājam.») Reizes astoņas devušies uz Parīzi testēt iekārtu, saulainās dienās braukājuši pa ielām ar Renault, kuram no speciāli pielāgotas caurulītes uz priekšējā stikla šļācās ūdens. Beigās pārdevuši patentu un noslēguši līgumu, kurā pašu nezināšanas dēļ iekļauts punkts, ka izmantošanas atlīdzību piecus gadus viņiem maksās tikai tad, ja sensori tiks ražoti. Beigās franči tos nopirka no cita uzņēmuma, kas bija lielāks un strādāja arī Amerikas tirgū. Latviešus izmantoja izpētei. «Es nepavisam negribu teikt, ka vācieši vai franči bija maitas vai mūs apkrāpa – viss bija pareizi, tā bija mūsu kļūda līgumā. Mēs vienkārši bijām muļķi, bet guvām labu pieredzi,» saka Pēteris Ručevskis. Secinājuši, ka tagad viņu izgudrotajam līdzīga principa sensors darbojas Mercedes automašīnās.

Taču gadījums izrādījās pietiekami pamācošs, lai savam uzņēmumam meklētu profesionālus investorus un zinātnieku potenciālam adekvātu biznesa vadības pusi.

PIRMO KUCĒNU SLĪCINA
Uzņēmumu Algorego 2006.gadā nodibināja minētā LU Matemātikas un informātikas institūta darbinieki – datorzinātņu maģistrs Pēteris Ručevskis, matemātikas zinātņu doktors un LU asociētais profesors Paulis Ķikusts, kurš tiek saukts par uzņēmuma serdi un vilcējspēku, un viņa students, tagad datorzinātņu doktors Kārlis Freivalds. Līdz ar riska kapitāla fonda ienākšanu 2007.gadā daļu sadalījums uzņēmumā ir mainījies. Pašlaik gandrīz puse akciju pieder komandītsabiedrībai ZGI fonds, pārējās – dibinātājiem un vairākiem darbiniekiem.

Pirmās divas zinātnieku biznesa idejas bija, vienkāršoti runājot, datu arhivēšana un meklēšanas iespēja bez datu atarhivēšanas. Turklāt meklēšana ne tikai tekstā, bet arī attēlos.

Sākumā zinātnieki ideju piedāvāja LU, bet tai nebija intereses – nebija «pietiekami zinātniska», kā saka Pēteris, un arī nebūtu ģenerējusi zinātnisko publikāciju skaitu ārzemju žurnālos, kas ir svarīgi universitāšu prestižam un vērtējumam. Tad zinātnieku grupa nolēma īstenot projektu paši un nodibināja SIA Smart Image Solutions (Algorego agrākais nosaukums). 

Vienā no LU rīkotajām prezentācijām iepazinās ar fondu Zaļās gaismas investīcijas un iepazīstināja viņus ar iecerēm. «Fonds noticēja vairāk komandai nekā idejām un investēja komandā naudu – sākumam 200 000 latu,» saka agrākais fonda pārstāvis, tagad Algorego biznesa vadītājs Helmuts Bēms. «Mēs redzējām komandu, kas ir spējīga, un produktu, kas bija nenoformulēts, bet ticējām, ka viņi var.»

Datu arhivēšanas datubāzei izlietoja 122 tūkstošus latu no riska kapitāla fonda ieguldījuma, kad saprata, ka produkta izmaksas ir pārāk lielas un tas nespēs sevi atpelnīt.

GUDRĀ TEHNOLOĢIJA
Algorego paveikto iesaldēja un sāka strādāt pie citas programmas, kas ļauj nolasīt papīra rēķinus un pavadzīmes un ievietot pareizajās ailēs grāmatvedības datorprogrammās. Jaunā programma ļauj uzņēmumiem optimizēt darbību un atbrīvot citiem darbiem cilvēkus, kuri ar roku sabaksta skaitļus pareizajās vietās. Programmu nosauca par Veridoc.

Šādas sistēmas pasaulē pastāv jau kopš 80.-90.gadiem, bet Veridoc pluss ir spēja nolasīt informāciju pēc konteksta, nevis pēc informācijas atrašanās noteiktā laukā. Veridoc ieskenētā rēķinā vai pavadzīmē ar 93% precizitāti atrod, kur dati jāievieto, turklāt spēj pielāgoties dažādām valodām. Atšķirībā no lielo sistēmu izstrādātājiem Veridoc radītāji var atbildēt un risināt katra klienta vēlmes, nevis piedāvāt standarta risinājumu.

Veridoc programmu klientiem sāka piedāvāt pērn septembrī pēc tikai pusotra gada darba pie tās. Pašlaik programmu ieviesuši jau septiņi klienti, bet 20 darījumi ir sarunu procesā. Galvenie Veridoc klienti ir vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības uzņēmumi, grāmatvedības ārpakalpojumu sniedzēji – uzņēmumi, kam jāapstrādā lieli dokumentu apjomi. Latvijā tikai 15% dokumentu atrodas elektroniskā apritē.

Helmuts Bēms paskaidro, ka saskaņā ar biznesa plānu līdz 2011.gadam uzņēmumam jānostiprina projekts Latvijā un tad jādodas ārējos tirgos – uz  Krieviju, Poliju, citām Austrumeiropas valstīm, jo ar Latvijas tirgus apjomu nepietiek investīciju atpelnīšanai. 2011.gadā uzņēmuma akcionāri sagaida arī pirmo peļņu. 

Patlaban ZGI fonds ir investējis Algorego ap 370 tūkstošiem latu, kopumā summa varētu sasniegt 600 000 latu. Uzņēmumā strādā 11 cilvēki – trīs zinātņu doktori, divi maģistri, pārējie esot inženieri un bakalauri.

ILGI IZMĒĢINĀJUMI
Otrs uzņēmumā patlaban topošais projekts, ar kuru tā radītāji tādā vai citā formā dzīvo jau jau piecus, sešus gadus, tiek saukts par ļoti ambiciozu, jo daudzi pasaules uzņēmumi pie tā strādājuši bez panākumiem. Neinvazīvais, optiskais glikozes asins sensors, ko Pēteris man rāda nelielajā, askētiskajā uzņēmuma birojā Vecrīgas nama augšējā stāvā, atgādina uzgali, kurā ievietots lāzers. Cukurslimniekam jāpieliek tam pirksts, un lāzers datorpro-grammai pārraida informāciju par cukura līmeni asinīs. Tas ļauj slimniekam jebkurā brīdī kontrolēt, vai viņam nepieciešama insulīna injekcija. «Izmēģinājumam meklējām cukurslimniekus. Es tikos ar 3-4 gadu vecu bērnu ģimenēm, kas vaicāja, kad būs. Es redzu, cik ļoti vajag, bet nevaru pateikt – jau tagad iet lēnāk, nekā plānots,» saka Pēteris Ručevskis. Pasaulē pastāvot līdzīgas ierīces, bet «par šo teikšu vienkārši – to iespējams patentēt». Šim projektam piesaistīts ES fondu finansējums.

Zinātnieki cer, ka līdzīgu sensoru varēs radīt arī osteoporozes diagnostikai, kas īpaši aktuāla pusmūža sievietēm. Cilvēks aizietu pie ģimenes ārsta, viņš ar sensoru nolasītu datus un salīdzinātu ar iepriekšējā apmeklējumā iegūtajiem. Tas ļautu precīzi noteikt kaulu blīvuma izmaiņas un brīdi, kad jāsāk papildus lietot kaļķi. Ir līdzīgas iekārtas, kas darbojas ar ultraskaņas vai rentgena palīdzību, bet tās ir tikpat dārgas kā datortomogrāfija, ko var atļauties samērā maz cilvēku. Algorego gribētu sistēmu padarīt demokrātisku – tādu, kuru var atļauties katrs ģimenes ārsts.

3 biznesa principi
1. Piesaistīt zinātnieku potenciālam līdzvērtīgu biznesa vadības potenciālu
2. Neraugoties uz investēto, apturēt produkta izstrādi, ja tas būs par dārgu tirgum
3. Radīt produktus ar izaugsmes un eksporta potenciālu

Māris Ābele

Māris ar 3 kg sumo robotu «Tačka» ieguvis 2.vietu pasaules robotu čempionātā ASV, kur četras pirmās vietas izcīnīja baltieši. Viņš RTU studē mehatroniku un SIA Generis programmē automātiskās vadības sistēmas notekūdeņu attīrīšanas ietaisēm un sūkņu stacijām 

 

Vecums: 24. Tēvs un māte: grāmatvede Sandra un metālmākslinieks Mārtiņš. 

Kāpēc spēcīgākie robotikā šogad ir baltieši? «Mums vēl asinīs padomju laiks, kad daudz bija jādara pašiem. Amerikāņi mūsu vecumā nevar lampiņu ieskrūvēt.» Japāņi nenolasīja medaļas? «Viņi neieradās, kas ir vērā ņemams faktors.» Kā roboti cīnās sumo? «Ringā noliek divus robotus. Kurš robots pirmais izdomā, kā sameklēt pretinieku un izgrūst no ringa, tas uzvar. Fināla cīņa ilga divas, trīs sekundes.» Robotam ir sirds? «Tačkai mēdz būt lampu drudzis. Sanervozējas, uzkarst. Mājās strādā labi, bet sacensībās pēkšņi uzvedas dīvaini.» 

Ikdienā lieto kādu robotu? «Robotu – putekļsūcēju. Tādi ir nopērkami. Man gan to uzdāvāja. No rīta ieslēdzu, tas izlaiza visus stūrus un aiziet savā mājiņā uzlādēties.» 

Kādās sacensībās vēl esi piedalījies? «Spēlējis volejbolu un dejojis modernās dejas, kas galīgi nepadevās.» Ar kādu ābeli sevi asociē? «Garšo tādi skābi, cieti, sarkani āboļi ar koši baltu vidu. Saucu tos par Remboāboliem, jo aug ābelē, pie kuras laukos dzīvo omes suns Rembo.» Kāds Mērfija likums piemeklē visbiežāk? «Ja nebūtu pēdējās minūtes, nekas nebūtu pabeigts.»

Aivars Pūcītis, gaisa satiksmes kontrolieris

Četros naktī Aivaru Pūcīti no miega pamodināja telefons. Zvanīja no Latvijas un vēstīja, ka Īslandē izvirdis vulkāns, Eiropas gaisa telpa slēgta

Aivars tobrīd atradās Dominikānas Republikā, kur notika starptautiskais gaisa satiksmes vadības dispečeru kongress. «Tā dalībnieki bija ieradušies, lai diskutētu par nākotnes tehnoloģiju ietekmi uz aviāciju. Ironiski, taču noslēgumā viesiem no Eiropas bija jāizprāto, kad un kā tiks atpakaļ uz mājām,» atceras Aivars. 

Mājupceļš bija ilgs – uz Parīzi paredzēto lidojumu novirzīja uz Francijas dienvidu lidostām, tad ar autobusu līdz Parīzei, kur nakšņoja divas naktis un visbeidzot uz Rīgu vienā lidmašīnā ar Francijas izlases hokejistiem.

Riga tower ir Rīgas dispečeru torņa starptautiskā pazīšanās zīme, un gaisa ceļus apzīmē ar burtu un ciparu, piemēram, M807. Latvijas gaisa telpu kontrolē vairāku pakāpju dispečeri. Aivars atbildīgs par satiksmes organizēšanu lidlaukā un gaisa telpu virs tā. «Manu amatu starptautiski ierasts dēvēt par air traffic controller, bet ko nu es daudz varu kontrolēt – skrejceļa padošanu lidmašīnām izvēlos atkarībā no vēja virziena, arī laika apstākļus ietekmēt nevaru. Drīzāk esmu gaisa satiksmes menedžeris.»

Latvijā pieņemts, ka nosēžoties un paceļoties distancei starp lidmašīnām jābūt ne mazākai par piecām jūras jūdzēm (8 km). Satriekties gaisā esot tikpat neiespējami kā 100 šķēlēs sagrieztu Šveices sieru salikt veselā gabalā tā, lai caurumi sakristu. Aviācijā ir vairāki drošības tīkli, kuri palīdz novērst šādus gadījumus: pirmā siera šķēle – procedūras, otrā – instrukcijas, trešā – virkne drošības sistēmu un radaru brīdinājumu, un vēl citas. «Pēdējā šķēlīte ir veiksme jeb, pareizāk, neveiksme. Tai jābūt ļoti lielai, lai lidmašīnas sadurtos.» 

Protams, paralēli tam piloti paši monitoros redz lidmašīnas tuvumā un, ja nu tomēr lielākā daļa siera caurumu sakrituši, ir vēl pēdējā iespēja – paši gaisa kuģi vārda vistiešākajā nozīmē savā starpā «sarunā», kurš pacelsies mazliet augstāk un kurš nolaidīsies mazliet zemāk, un pilotiem atliek tikai klausīt, ko saka aparatūra. 

Aivars nezina, kas ir rutīna. Gaisa telpa  kļūst aizvien sarežģītāka – atvērta Tukuma lidosta, pieaug privāto lidotāju skaits. Arī divu vienādu dienu nav: te migla, te negaiss, un ik reizi jādomā, kā labāk lidmašīnai palīdzēt nosēsties, kā pacelties. «Prieks, ja pēcāk ekipāžas atsūta pateicības vēstuli vai, ierullējot pilots uzmidžina ar uguņiem torņa virzienā.» Pēc nosēšanās piloti dažkārt arī īsi parunājot, piemēram, vēlas uzzināt hokeja spēles rezultātu, ja viņu valsts komanda tobrīd spēlē ar Latvijas komandu.

«Lidot ir forši. Piloti sauli redz katru dienu,» saka Aivars. Viņš pats ir privātpilots – kad atļauj līdzekļi, tad noīrē lidmašīnu un palido paša priekam.

Gagas fabrika

«Pienāks diena, kad tu nevarēsi atrast nevienu bāru, kur neskanēs manas dziesmas!» pirms pāris gadiem jaunā meiča piekodināja draugam. Tagad mākslīgais mutants Lēdija Gaga ir kļuvusi par pasaulē lielāko popzvaigzni. Pēc dažām dienām sāksies viņas turneja Eiropā

Pirmo reizi tikāmies pirms gada. Spāņu stilā celtās viesnīcas Roosevelt vestibilā, kas izklāts ar tumšiem ozola paneļiem. Viesnīca atrodas tūristu iecienītā rajonā Holivudā. Pirmais singls Just Dance no Lēdijas Gagas (Lady Gaga) debijas albuma jau 2008.gada sākumā bija uzkāpis līdz pirmajai vietai Austrālijā, Kanādā un Zviedrijā, bet pat gadu vēlāk pašas mājās Amerikā viņa vēl nebija nekas. Tikai retumis redzēts video.

Just Dance tika filmēts netālu no Roosevelt. Lēdija Gaga dejo draugu lokā ar spoguļbumbu rokās. Tiesa, tie nebija draugi, bet aktieri. Tobrīd viņai Kalifornijā bija maz draugu. «Man nepatīk Losandželosa,» intervijā teica Gaga. «Cilvēki te ir nepatīkami un ārkārtīgi sekli. Visi grib būt slaveni, bet neviens negrib strādāt. Es esmu no Ņujorkas. Esmu gatava nogalināt, lai dabūtu to, ko vēlos.» 

Vēl pirms tikšanās es iedomājos, ka persona ar skatuves vārdu Lēdija (viņas īstais vārds ir Stefānija Džoanna Džermanota) noteikti būs samākslota – tāda stratēģija pirmajās intervijās ir daudziem jaunajiem mūziķiem, kuri vēlas izlikties citādi, nekā ir. Taču, man par pārsteigumu, viņa tiešām bija Lēdija. «Lēdija Gaga ir mans vārds!» viņa atbildēja, izrādot pārsteigumu par to, ka es varēju iedomāties kaut ko citu. «Ja jūs mani pazītu un nosauktu par Stefāniju, tas nozīmētu, ka tomēr mani nepazīstat.» 

APSĒSTA AR BURBUĻIEM
Gaga ielocījās brūnas ādas krēslā, cik vien eleganti iespējams, ņemot vērā, ka kombinezona milzīgie polsteri plecu līniju bija pacēluši gandrīz līdz ausīm. Izskatījās, ka viņa badojas. Augums 155 cm un tikai 45 kilogrami. «Popzvaigznes nedrīkst ēst,» viņa paziņoja. Jauna, kārna un blonda. Un ar izteiksmīgu itālietes degunu, kādiem zvaigžņu sejās parasti ir diezgan īss mūžs. 

Mati sakārtoti tauriņa formā. Pajautāju, no kurienes nāk ideja. Viņa demonstratīvi nožāvājās, nolika galvu uz klubkrēsla malas un paskaidroja: «Esmu aizmigusi.» 

Uzreiz pamanīju, ka Gaga rūpīgi runā dīvainā akcentā, kas man atgādināja krustojumu starp popzvaigzni Madonnu un robotu. Šo iespaidu vēl vairāk pastiprināja fakts, ka nākamo divu stundu laikā viņa ne reizi nenoņēma saulesbrilles. 

Tobrīd Gagas apsēstība bija viņas jaunā «burbuļu kleita». Patiesībā tā pat nav kleita, bet plastmasas bumbiņu mākonis, kas piesedz miesu. «Koncertturnejas laikā man būs burbuļkleita un es spēlēšu klavieres, kas taisītas no burbuļiem. Dziedāšu par mīlestību, par mākslu, par nākotni. Un, ja tam noticēs kaut vai viens skatītājs, tas būs visu pūļu vērts,» viņa deklarēja. «Es varu saražot hitus katru dienu, bet kuram tas rūp? Varbūt jau pēc gada es būšu vēsture. Cilvēki diez vai atcerēsies manas dziesmas. Varbūt kāds pabrīnīsies – hmm, kas noticis ar to meiteni, kas nevalkāja bikses? Pavisam cita lieta būs tad, ja pēc 30 gadiem kāds atgādinās: «Atceries Gagu un viņas burbuļus?» Es ceru, ka burbuļu priekšnesuma laikā skatītāji aizmirsīs par sāpīgām sadzīviskām lietām un dzīvos manā burbuļu pasaulē.» 

JAUNĀ MADONNA
Kopš mūsu pirmās intervijas pagājis gads. Seši Lēdijas Gagas hiti sasnieguši pirmo vietu mūzikas topos. Viņa tiek uzskatīta par lielāko popzvaigzni pasaulē. Pašlaik jau vairāki cilvēki, nonākot pretrunās, apgalvo, ka tieši viņi atklājuši Gagas (24) talantu, palīdzējuši to attīstīt un noslīpēt, kā arī piešķīruši dīvaino skatuves vārdu. Piemēram, producents Robs Fuzari, kas piedalījās agrāko dziesmu tapšanā, iesūdzējis Gagu tiesā par 30 miljoniem dolāru, norādot, ka savulaik abi vienojušies par 15% no visiem iespējamajiem ienākumiem. 

Gaga, protams, uzstāj, ka viss ir pašas nopelns. «Esmu piedzīvojusi pamatīgas radošas un mākslinieciskas atklāsmes un pati nonākusi tie tā, kas pašlaik esmu. Es jau sen gribēju būt māksliniece, un tas man prasījis daudzus gadus.»  Iespējams, ka visām pusēm ir daļa taisnības. Taču jāatzīst, ka Gaga ir laimīgu sakritību rezultāts – fenomens, kas bijis iespējams tikai Ņujorkā tikai šā gadsimta pirmajā desmitgadē. 

Un rezultāts tik tiešām ir iespaidīgs. Laikā, kad mēs diez vai sejā pazītu lielāko daļu no radiohitu dziedātājiem, Gaga ir kļuvusi par vizuālu ikonu. 

Gagas ierašanās, iespējams, nozīmē arī to, ka beidzot no skatuves pazudīs Madonna – vēl viena itāļu meiča ar šķietami nepiepildāmu sāta sajūtu. Pašlaik Gaga atgādina Madonnu no Blond Ambition (1990) un The Girlie Show (1993) laikiem: platīnblondi mati, tumšas uzacis un koši sarkanas lūpas. Gagas jaunākā videoklipa Telefons režisors ir Jonass Akerlunds, kas savulaik sadarbojās ar Madonnu. Tomēr abas dziedātājas ir ļoti atšķirīgas. Madonna nav uzdrīkstējusies pasmieties pati par sevi kopš 90.gadiem, savukārt Gaga ir pilna dzīvesprieka un rotaļīguma. Savā būtībā viņa ir mākslas skolas audzēkne ar lielu optimisma un labestīguma devu, brīnumu pārņemts bērns, kas dzīvo savā burbuļpasaulē. 

Lai gan Gaga nav biseksuāla (neviens no intervētajiem draugiem neatcerējās, ka Gaga kādreiz būtu izrādījusi interesi par sievietēm), savos izteikumos viņa iestājas par dažādām dzimumu kombinācijām. Viņa teic, ka ir meitene, kurai patīk puiši, kas izskatās kā meitenes. Turklāt viņa pati arī nedaudz atgādina puisi, precīzāk, transvestītu. Pārspīlētā grima un dīvaino skatuves tērpu dēļ. 

Gaga sajūsminās par nerimstošajām baumām, ka viņa ir hermafrodīte. To apstiprinot kāds internetā klejojošs graudains video. Nē, Madonna tā nedarītu. Madonna nekad nav izlikusies, ka viņai ir dzimumloceklis. 

Taču tieši tāpēc Gaga ir ģeniāla: viņa gatava kļūt kaut vai par mutantu, kaut par karikatūru. Tā viņa nonāca līdz tauriņam uz galvas, kas pērn lika visai pasaulei pasmaidīt. «Kādu dienu savai radošajai komandai es teicu: «Gotjē ir taisījis kleitas ar lieliem tauriņiem.» Tā mēs sākām mētāt idejas un,» viņa uzsit knipi gaisā, «nonācām pie matu tauriņa.» Viņa pati sāk ķiķināt. «Mēs visi mirām no smiekliem. Burtiski mirām. Tas nemaksāja pilnīgi neko, bet izskatījās satriecoši.» 

KATOĻU SKOLAS MĀCĪBAS
Gaga ir uzaugusi Manhetenā, divstāvu dzīvoklī Centrālparka rietumu pusē. Tēvam pieder firma, kas ierīko bezvadu internetu viesnīcās, bet māte ir telekomunikāciju sabiedrības Verizon viceprezidente. Gaga un jaunākā māsa Natālija (18) apmeklēja nelielo Svētās Sirds katoļu meiteņu skolu, kas atrodas blakus Gugenheima muzejam. «Svētās Sirds skola skaitās prestiža, taču tur mācās ļoti dažādas meitenes,» stāsta Gaga. «Dažas nāk no neticami bagātām ģimenēm, citas pārtiek no sociālā pabalsta un stipendijām. Mēs bijām kaut kur pa vidu. Visa vecāku nauda tika atvēlēta izglītībai un dzīvoklim.» 

Gaga bija viena no retajām skolniecēm, kas pēc stundām strādāja – par oficianti nelielā ēstuvē. Par pirmo algu nopirka Gucci somu. «Pati biju sajūsmā, jo gandrīz visām Svētās Sirds skolas meitenēm bija stilīgas somas. Mana mamma un tētis nekad nepirktu somu par 600 dolāriem.» 

Vecāki bieži atgādināja, ka daudz ko ziedojuši izglītības vārdā. Gaga to ņēma vērā. Vienas no jaukākajām bērnības atmiņām esot uzstāšanās koncertā astoņu gadu vecumā. «Sapucētas skaistās kleitās, rindā sēdēja kādas 20 meitenes. Pēc kārtas bija jāspēlē klavieres. Es nospēlēju ļoti labi. Ļoti labi.» 

<p>11 gadu vecumā viņa sāka apmeklēt aktiermākslas kursus. «Atceros, kā pirmoreiz dzēru no iedomātas kafijas tases. Tā ir viena no pirmajām lietām, ko iemāca. Kā sajust lietu, kad nelīst,» viņa mirkšķina skropstas. «Varbūt jūsu žurnālā nepieklājas to rakstīt, bet es tikai ar iedomām māku sasniegt orgasmu.» 

8.klasē saprata, ka teātra pulciņš ir veids, kā tikties ar puišiem. Regulāri pieteicās uz aktieru atlasi Svētās Sirds partneru skolā Rīdžisā, kur mācās tikai zēni. Katru reizi tika pie galvenās sieviešu lomas. Citas skaudīgas meitenes viņu aiz muguras sauca par Mikrobu. 

Jau tolaik varēja manīt Gagas aizmetņus. Nedaudz pārspīlēta un lecīga. Vismaz ārēji. Taču klasesbiedri atceras, ka patiesībā meitene bija sirsnīga un dāsna. Savas emocijas viņa sāka izteikt, rakstot dziesmas. Patika Pink Floyd un The Beatles. Piedalījās konkursos, kur dalībnieki dziedāja slavenus hitus. 16 gadu jubilejā draugiem uzdāvināja pašas ierakstītu disku ar mīļākajām balādēm. «Mēs sākām to spēlēt, un visiem atpletās mutes: «Oho, viņa būs zvaigzne!»,» atceras Džastins Rodrigess no Rīdžisa vidusskolas. 

Viņai uzradās draugs – 26 gadus vecs grieķu oficiants. «Patiesībā, tas bija vēl viens iemesls, kāpēc es pēc stundām strādāju,» apgalvo Gaga. «Turklāt tētis man nedeva kabatasnaudu, jo zināja, ka es tik un tā to noballēšu.» Slepus nopirka viltotu personas apliecību, lai varētu mānīties ar vecumu un iekļūt klubos. Parādījās pirmais tetovējums – nošu atslēga muguras lejasdaļā. 

Tajā pašā laikā viņa bija kārtīga skolniece. Vienīgās domstarpības ar skolotājiem sagādāja nepiedienīgās blūzes. «Es biju kādas 15-20 mārciņas (8-10 kg) smagāka nekā tagad,» atceras Gaga. «Skolotāja aizrādīja, ka es nevaru valkāt blūzes ar lieliem izgriezumiem. Es norādīju uz citu meiteni: «Skatieties, viņai ir tāda pati!» Skolotāja atbildēja: «Bet viņai tā izskatās citādi.» Nu, labi, manas krūtis tolaik bija lielākas nekā citām meitenēm. Un tvirtākas. Un apburošākas.» Klasesbiedri atceras, ka viena no Gagas iesaukām bija Pupainā. 

Pēc vidusskolas Gaga iestājās Tiša mākslas skolā un pārvācās uz Ņujorkas Universitātes kopmītnēm. Taču jau otrā semestra laikā viņa paziņoja vecākiem, ka vairs nevēlas studēt – būšu rokzvaigzne! Tēvs piekritis vēl gadu meitai apmaksāt īri ar nosacījumu, ka viņa atgriezīsies universitātē, ja mūziķes karjera izrādīsies neveiksmīga. «Es atradu pašu lētāko dzīvokli un ēdu mēslus, kamēr kāds būs gatavs manī ieklausīties.» Dzīvoklī bija saliekamais dīvāns un Joko Ono albuma vāks pie sienas.

Augstais mērķis
Ar dažiem universitātes draugiem nodibināja Stefānijas Džermanotas grupu un nelielā pagraba studijā zem alkohola veikala Ņūdžersijā ierakstīja pirmo disku ar roka balādēm. «Koncertos bija kādi 15, varbūt 20 apmeklētāji,» atceras ģitārists Kelvins Pija. 

«Mēs spēlējām, iedzērām,» stāsta grupas menedžeris Frenkijs Frederiks. «Viņa visu laiku uzstāja, ka jau līdz 21 gada vecumam būs parakstījusi līgumu ar ierakstu sabiedrību.» 

Tas bija augsts mērķis. Tikai trūka idejas, kā līdz tam tikt. Līdzīgi kā Madonnai, arī Stefānijai piemīt seksuāla harizma. Taču Madonna izcēlās ar to, ka rūpīgi izkalkulēja katru soli, ieskaitot to, kuru vīrieti izvēlēties par savu partneri. Turpretim Gaga bija jauneklīgas enerģijas pilna būtne, kura gaidīja laimīgu sagadīšanos. Tiesa, Gagai piemīt kaut kas tāds, ar ko Madonna nekad nav varējusi lepoties, – laba balss. 

No universitātes brīvais gads beidzās 2006.gada pavasarī – tēvs uzstāja, ka lēmums jāpieņem līdz 20. dzimšanas dienai. Nedēļu pirms tās Stefānijas grupa uzstājās Manhetenas klubā Cutting Room. Tovakar programmā bija arī jaunā dziedātāja Vendija Stārlenda. 

Stārlendas karjerai palīdzēja 38 gadus vecs producents Robs Fuzari, kura kontā ir Destiny's Child un aktiera Vila Smita muzikālā karjera. Viņš bija stāstījis Stārlendai, ka meklē jaunu grupu, kuras līdere ir sieviete – nav jābūt satriecoši izskatīgai vai satriecoši labai dziedātājai. Vajagot sievieti ar īpašu auru un no kuras nav iespējams atraut acis. «Stefānijas pašpārliecinātība piepildīja visu zāli,» pirmo satikšanos atceras Stārlenda. «Viņa ir bezbailīga. Viņas balss tembrs ir piesātināts. No viņas staro spēcīga enerģija.» 

Kad pēc uzstāšanās Stārlenda piegājusi pie Gagas un paziņojusi «es tūlīt pat izmainīšu tavu dzīvi», Gaga sākusi ķiķināt. Abas izgājušas uz ielas, un Stārlenda zvanījusi producentam. «Robs pukojās: «Kāpēc tu man zvani nakts vidū?» Es teicu, ka esmu atradusi īsto meiteni. «Ko?» – «Viņa tik tiešām ir viena no miljona.» – «Kā viņu sauc?» – «Stefānija Džermanota.» – «Klau, tu laikam joko! Kā viņa izskatās?» – «Par to tev nevajag uztraukties.» – «Vai viņai ir labas dziesmas?» – «Nē.» – «Kāda ir viņas grupa?» – «Briesmīga.»» to atstāstot, Stārlenda smejas. «Es tobrīd nepārdevu produktu. Es centos notirgot meiteni.» 

Kad pats Fuzari pirmoreiz satika Gagu, viņa esot izskatījusies prasta. Bet tad Gaga apsēdās pie klavierēm, un «es uzreiz nodomāju – viņa ir sieviešu dzimtes Džons Lenons, goda vārds, viņa ir ļoti savdabīgs talants». 

Gaga sāka ik dienas ar autobusu braukt no Manhetenas uz Ņūdžersiju, lai jau desmitos no rīta sēstos pie klavierēm un komponētu dziesmas Led Zeppelin un Nirvana stilā. Kopā ar Fuzari viņa nostrādāja četrus mēnešus, taču kolēģu vērtējums bija negatīvs. Stefānija piekrita, ka jāizdomā jauns skatuves vārds. Fuzari paticis dungot Queen hitu Radio Ga Ga. Tā viņa jokojot sevi nosaukusi par Lēdiju Gagu. (Veiksmei tik tiešām ir vairāki autori: Fuzari apgalvo, ka pie jaunā vārda nonācis nejauši, rakstot īsziņu, savukārt Stārlenda teic, ka vārds ir prāta vētras rezultāts.) 

GRIBU BŪT ROKMŪZIĶE!
Tad kādu dienu Fuzari avīzē izlasīja par folkpopa mākslinieci Nelliju Furtado, kuras karjera bija panīkusi kopš 2000.gada hita I'm Like a Bird: tā brīža «karstākais» producents Timberlends nolēma pārveidot Nelliju par seksīgu deju mūzikas mākslinieci. 

Fuzari izvēlējās līdzīgu taktiku. Gaga nobijās: «Vai tu neuzticies manām spējām?» Taču kopš tās dienas viņi sāka izmantot elektronisko bungu mašīnu. Ja Fuzari nepatika muzikālais materiāls, viņš nekautrējās Gagu saraudināt. Ja nepatika apģērbs, teica to atklāti. Gaga tobrīd pievērsa maz uzmanības vizuālajam tēlam – visbiežāk valkāja zeķbikses un platu sporta kreklu, no kura kakla izgriezuma reizēm izspraucās kails plecs. «Laiku pa laikam viņa atnāca uz studiju treniņbiksēs. Es viņai pārmetu: «Kas tad tas!? Tu tagad esi māksliniece. Tev visu laiku jāizskatās labi.»»  

Pirmais, ko viņa izdarīja pēc Fuzari dzēlīgajām piezīmēm, – saīsināja svārkus. Tie kļuva īsāki un īsāki un galu galā pazuda pavisam. Bija tikai apakšbikses, zem kurām šad tad var pavilkt zeķbikses. 

Pamazām viņa atguva pašpārliecinātību un bija gatava mesties deju mūzikas biznesā. Viņai bija labs trumpis. Lipīga dziesma Beautiful, Dirty, Rich par pašas draugiem Ņujorkas Universitātē, kas pārtiek tikai no savu bagāto tētiņu naudas. Viņu uzaicināja uz noklausīšanos ierakstu firmā Island Def Jam. Kad telpā ienāca tās vadītājs Antonio L.A. Rīds, Gaga jau sēdēja pie klavierēm un sāka spēlēt. Boss ar pirkstiem bungoja pa galdu. 

«L.A. apgalvoja, ka es būšu zvaigzne,» stāsta Gaga. Noslēdza līgumu par 850 000 dolāru un uzreiz sarakstīja vairākas dziesmas. Taču Rīds vairs necēla telefonu. Kad beidzot Gagai piezvanīja pārstāvis no Island Def Jam, viņš atstāstīja, ka sapulcē esot atskaņota viena no Gagas jaunajām dziesmām, bet jau pēc pāris minūtēm Rīds ar žestu parādījis, ka pārgriež rīkli. Līgums tika lauzts. 

Gaga bija satriekta. «Viņa pat nespēja parunāt, jo histēriski raudāja,» stāsta Fuzari. Viņa atteicās no honorāra avansa, lai saglabātu tiesības uz savām dziesmām (starp tām bija divi no sešiem tagadējiem pasaules hitiem). Tobrīd viņai šķita, ka mūzikas pasauli varbūt neizdosies iekarot nekad. «Atgriezos savā dzīvoklī un biju smagā depresijā,» apgalvo Gaga. «Taču tieši tad nolēmu, ka mākslai un mūzikai ziedošu pilnīgi visu.» 

Instinktu vadīta, Gaga atgriezās pie hārdroka. Neprātīgi iemīlējās 29 gadus vecajā Lukā Karlā, bundziniekā un roka bāra menedžerī. Turpat iepazinās ar Lēdiju Stārlaitu – grima mākslinieci un dīdžeju ar pamatīgām rokmūzikas un stila vēsture zinībām. «Mēs uzreiz kļuvām par tuvām draudzenēm, jo viņai patika smagais metāls, bet man patika puiši, kuri klausās smago metālu,» stāsta Gaga. «Tajās dienās mēs parasti modāmies ap pusdienlaiku. Uz grīdas mētājās Luka džinsi un smirdīgās krosenes. Viņam patika pa dzīvokli staigāt krekliņā, bet bez apakšbiksēm. Tad viņš devās uz bāru, lai sakārtotu grāmatvedību, bet es spēlēju Deividu Boviju un rakstīju mūziku kopā ar Lēdiju Stārlaitu.» 

Viņas kopā sāka uzstāties nelielos klubos, bet, lai piepelnītos, Gaga strādāja par go-go dejotāju bārā Pianos. Tikai bikini un no Luka paņemtie melnie cimdi. «Pusplika dejoju pa bāra leti, bet pie pupiem un pēcpuses karājās dolāri.» Dejošana, novājēšanas tabletes un tikai viena nopietna maltīte dienā bija veids, kā viņa zaudēja svaru, apgalvo draugi. 

Attiecības ar Fuzari tolaik bija kļuvušas vēsas, taču 2007.gada pavasarī viņš atkal sameklēja Gagu, jo bija dzirdējis, ka ierakstu firma Interscope meklē jaunas sejas. Jau pēc pāris dienām viņi lidoja uz Losandželosu, lai tiktos ar Interscope vadītāju Džimiju Jovinu. Noklausījies dažas dziesmas, Jovins piecēlās un promejot paziņoja: «Nu, labi, pamēģināsim.» Gaga gan uztraucās, ka ierakstu firma viņu neuzskata par pietiekami glītu. Bija sākusi strādāt kopā ar marokāņu un zviedru izcelsmes producentu RedOne, bet tad saņēma uzdevumu rakstīt dziesmas citiem – grupai Pussycat Dolls un Britnijai Spīrsai. 

Brīvdienās Kaimanu salās Gaga nopietni sastrīdējās ar Luku – draugs izteicies, ka vairs nav pārliecināts par viņas izredzēm mūzikas biznesā. «Pienāks diena, kad tu nevarēsi atrast nevienu bāru, kur neskanēs manas dziesmas!» atcirtusi Gaga. 

Atgriezusies Ņujorkā viņa sarunāja pusdienas ar draugu dīdžeju Brendonu Salivanu un paziņoja: «Es taisīšu deguna operāciju! Tad es došos uz Losandželosu! Un būšu zvaigzne!» Draugs centās atrunāt. Izstāstīja par Endija Vorhola darbu Pirms un pēc – tajā uzgleznots deguns pirms un pēc plastiskās operācijas, bet augšdaļā ir vārds, kas lasāms kā raped (izvarots – angļu val.). Gaga aizgāja uz Ņujorkas mākslas muzeju un ilgi pētīja gleznu. Pēc tam nopirka vairākas grāmatas par Vorholu. «Endija grāmatas kļuva par viņas Bībeli,» stāsta draugs. 

IEDVESMU DOD ENDIJS VORHOLS
Vorhola idejas atvēra jaunu pasauli. Gaga nolēma, ka pati kļūs par teātri. Arī Vorhols uzskatīja, ka popularitāte ir mākslas forma. Mainījās arī muzikālās idejas. Rakstot dziesmu Just Dance, viņa iedomājās sevi kā blondu kosmiskā laikmeta karalieni, saka RedOne. Melodijas kļuva ritmiskākas, skaņa – sintētiskāka. «Gaga un es ticējām, ka pasaulei nepieciešama šāda mūzika,» saka RedOne

Un pēkšņi tumšie mākoņi tik tiešām izklīda. Interscope boss deva zaļo gaismu. Gaga strādāja ar horeogrāfu un sāka valkāt neprātīgus diskoēras kostīmus. Vienmēr un visur. Pārmaiņas notika arī privātajā dzīvē: dienā, kad nofilmēja Just Dance video, viņa pārtrauca attiecības ar Luku. Draugi teic, ka jauna drauga kopš tās dienas Gagai nav bijis. 

Kopš kļuvusi par pasaule mēroga zvaigzni, viņai ir arī tāda pati svīta, kāda bija Vorhola Factory, – House of Gaga. Tajā ir zviedru režisors Akerlunds, menedžere Lorija Gibsone, stiliste Nikola Formičeti un viņas galvenais padomdevējs mākslinieks Mets Viljamss, kuru viņa pati sauc par Dadu. 

Pēc pagājušā gada maija, kad iznāca viņas dziesmas Paparazzi video, Gaga kļuvusi par modes namu mīluli – daudzi vēlas, lai tieši šī mūziķe kļūtu par viņu haute-couture modeli. 

Gaga ir nomainījusi savu mobilā tālruņa numuru, un vairākums veco paziņu vairs nevar viņu sazvanīt. «Ziniet, kad viņa uzstājās Ņujorkas klubos, viņa īsziņās sūtīja ielūgumus daudziem, bet atnāca tikai retais. Tagad, protams, visi grib būt klāt,» skaidro draugs Brendons Salivans. «Starp citu, kad viņa kļuva par pasaules zvaigzni un pēkšņi visi gribēja dabūt sev kādu gabaliņu no Gagas, mēs atkal sākām viņu saukt par Stefāniju.» 

Gaga atsaka lielāko daļu interviju, jo neesot interesanti cīnīties ar aizspriedumiem. «Endijs [Vorhols] teica, ka kritiķiem vienmēr taisnība,» viņa saka, paraustot plecus. 

Kopumā Gagas karjera no malas izskatās nereāla. Arī vārds ir nereāls. Vēl vairāk – izskats ir pavisam nereāls. Taču – kas ir realitāte? «Es uzskatu, ka sasniegt to, ko sasniedzu es, var ikviens,» atbild Lēdija Gaga. «Ikviens var sevī atklāt lietas, ko spēj novērtēt arī citi. Es esmu tikai parasta meiča no Ņujorkas, kas izlēma darīt to, ko es tagad daru. Iekarot pasauli! Kāda jēga dzīvot, ja nav iespējams neko iekarot?» l

© 2010 New York Magazine/New York Media LLC. Visas tiesības paturētas. Izplata Tribune Media Services

 

EIROPAS TURNEJAS DATUMI UN CENAS
7., 8.V Stokholma 560 SEK Globearenas.se
10.V Hamburga 62 € O2world-hamburg.de
11.V Berlīne 64 € O2world.de
15.V Arnheima 50 € Gelredome.nl
17., 18.V Antverpene 55 € Teleticketservice.com
21., 22.V Parīze 57 € Bercy.fr
24.V Oberhauzene 65 € Koenig-pilsener- arena.de
25.V Strasbūra 57 € Zenith-strasbourg.fr
27.V Notingema Izpārdots
28.V Birmingema 50 £ Theticketfactory.com
30., 31.V Londona 56 £ Ticketmaster.co.uk
2., 3.VI Mančestra 50 £ Men-arena.com
4.VI Šefīlda 28 £ Sheffieldarena.co.uk

Gagas fabrika

«Pienāks diena, kad tu nevarēsi atrast nevienu bāru, kur neskanēs manas dziesmas!» pirms pāris gadiem jaunā meiča piekodināja draugam. Tagad mākslīgais mutants Lēdija Gaga ir kļuvusi par pasaulē lielāko popzvaigzni. Pēc dažām dienām sāksies viņas turneja Eiropā

Pirmo reizi tikāmies pirms gada. Spāņu stilā celtās viesnīcas Roosevelt vestibilā, kas izklāts ar tumšiem ozola paneļiem. Viesnīca atrodas tūristu iecienītā rajonā Holivudā. Pirmais singls Just Dance no Lēdijas Gagas (Lady Gaga) debijas albuma jau 2008.gada sākumā bija uzkāpis līdz pirmajai vietai Austrālijā, Kanādā un Zviedrijā, bet pat gadu vēlāk pašas mājās Amerikā viņa vēl nebija nekas. Tikai retumis redzēts video.

Just Dance tika filmēts netālu no Roosevelt. Lēdija Gaga dejo draugu lokā ar spoguļbumbu rokās. Tiesa, tie nebija draugi, bet aktieri. Tobrīd viņai Kalifornijā bija maz draugu. «Man nepatīk Losandželosa,» intervijā teica Gaga. «Cilvēki te ir nepatīkami un ārkārtīgi sekli. Visi grib būt slaveni, bet neviens negrib strādāt. Es esmu no Ņujorkas. Esmu gatava nogalināt, lai dabūtu to, ko vēlos.» 

Vēl pirms tikšanās es iedomājos, ka persona ar skatuves vārdu Lēdija (viņas īstais vārds ir Stefānija Džoanna Džermanota) noteikti būs samākslota – tāda stratēģija pirmajās intervijās ir daudziem jaunajiem mūziķiem, kuri vēlas izlikties citādi, nekā ir. Taču, man par pārsteigumu, viņa tiešām bija Lēdija. «Lēdija Gaga ir mans vārds!» viņa atbildēja, izrādot pārsteigumu par to, ka es varēju iedomāties kaut ko citu. «Ja jūs mani pazītu un nosauktu par Stefāniju, tas nozīmētu, ka tomēr mani nepazīstat.» 

APSĒSTA AR BURBUĻIEM
Gaga ielocījās brūnas ādas krēslā, cik vien eleganti iespējams, ņemot vērā, ka kombinezona milzīgie polsteri plecu līniju bija pacēluši gandrīz līdz ausīm. Izskatījās, ka viņa badojas. Augums 155 cm un tikai 45 kilogrami. «Popzvaigznes nedrīkst ēst,» viņa paziņoja. Jauna, kārna un blonda. Un ar izteiksmīgu itālietes degunu, kādiem zvaigžņu sejās parasti ir diezgan īss mūžs. 

Mati sakārtoti tauriņa formā. Pajautāju, no kurienes nāk ideja. Viņa demonstratīvi nožāvājās, nolika galvu uz klubkrēsla malas un paskaidroja: «Esmu aizmigusi.» 

Uzreiz pamanīju, ka Gaga rūpīgi runā dīvainā akcentā, kas man atgādināja krustojumu starp popzvaigzni Madonnu un robotu. Šo iespaidu vēl vairāk pastiprināja fakts, ka nākamo divu stundu laikā viņa ne reizi nenoņēma saulesbrilles. 

Tobrīd Gagas apsēstība bija viņas jaunā «burbuļu kleita». Patiesībā tā pat nav kleita, bet plastmasas bumbiņu mākonis, kas piesedz miesu. «Koncertturnejas laikā man būs burbuļkleita un es spēlēšu klavieres, kas taisītas no burbuļiem. Dziedāšu par mīlestību, par mākslu, par nākotni. Un, ja tam noticēs kaut vai viens skatītājs, tas būs visu pūļu vērts,» viņa deklarēja. «Es varu saražot hitus katru dienu, bet kuram tas rūp? Varbūt jau pēc gada es būšu vēsture. Cilvēki diez vai atcerēsies manas dziesmas. Varbūt kāds pabrīnīsies – hmm, kas noticis ar to meiteni, kas nevalkāja bikses? Pavisam cita lieta būs tad, ja pēc 30 gadiem kāds atgādinās: «Atceries Gagu un viņas burbuļus?» Es ceru, ka burbuļu priekšnesuma laikā skatītāji aizmirsīs par sāpīgām sadzīviskām lietām un dzīvos manā burbuļu pasaulē.» 

JAUNĀ MADONNA
Kopš mūsu pirmās intervijas pagājis gads. Seši Lēdijas Gagas hiti sasnieguši pirmo vietu mūzikas topos. Viņa tiek uzskatīta par lielāko popzvaigzni pasaulē. Pašlaik jau vairāki cilvēki, nonākot pretrunās, apgalvo, ka tieši viņi atklājuši Gagas (24) talantu, palīdzējuši to attīstīt un noslīpēt, kā arī piešķīruši dīvaino skatuves vārdu. Piemēram, producents Robs Fuzari, kas piedalījās agrāko dziesmu tapšanā, iesūdzējis Gagu tiesā par 30 miljoniem dolāru, norādot, ka savulaik abi vienojušies par 15% no visiem iespējamajiem ienākumiem. 

Gaga, protams, uzstāj, ka viss ir pašas nopelns. «Esmu piedzīvojusi pamatīgas radošas un mākslinieciskas atklāsmes un pati nonākusi tie tā, kas pašlaik esmu. Es jau sen gribēju būt māksliniece, un tas man prasījis daudzus gadus.»  Iespējams, ka visām pusēm ir daļa taisnības. Taču jāatzīst, ka Gaga ir laimīgu sakritību rezultāts – fenomens, kas bijis iespējams tikai Ņujorkā tikai šā gadsimta pirmajā desmitgadē. 

Un rezultāts tik tiešām ir iespaidīgs. Laikā, kad mēs diez vai sejā pazītu lielāko daļu no radiohitu dziedātājiem, Gaga ir kļuvusi par vizuālu ikonu. 

Gagas ierašanās, iespējams, nozīmē arī to, ka beidzot no skatuves pazudīs Madonna – vēl viena itāļu meiča ar šķietami nepiepildāmu sāta sajūtu. Pašlaik Gaga atgādina Madonnu no Blond Ambition (1990) un The Girlie Show (1993) laikiem: platīnblondi mati, tumšas uzacis un koši sarkanas lūpas. Gagas jaunākā videoklipa Telefons režisors ir Jonass Akerlunds, kas savulaik sadarbojās ar Madonnu. Tomēr abas dziedātājas ir ļoti atšķirīgas. Madonna nav uzdrīkstējusies pasmieties pati par sevi kopš 90.gadiem, savukārt Gaga ir pilna dzīvesprieka un rotaļīguma. Savā būtībā viņa ir mākslas skolas audzēkne ar lielu optimisma un labestīguma devu, brīnumu pārņemts bērns, kas dzīvo savā burbuļpasaulē. 

Lai gan Gaga nav biseksuāla (neviens no intervētajiem draugiem neatcerējās, ka Gaga kādreiz būtu izrādījusi interesi par sievietēm), savos izteikumos viņa iestājas par dažādām dzimumu kombinācijām. Viņa teic, ka ir meitene, kurai patīk puiši, kas izskatās kā meitenes. Turklāt viņa pati arī nedaudz atgādina puisi, precīzāk, transvestītu. Pārspīlētā grima un dīvaino skatuves tērpu dēļ. 

Gaga sajūsminās par nerimstošajām baumām, ka viņa ir hermafrodīte. To apstiprinot kāds internetā klejojošs graudains video. Nē, Madonna tā nedarītu. Madonna nekad nav izlikusies, ka viņai ir dzimumloceklis. 

Taču tieši tāpēc Gaga ir ģeniāla: viņa gatava kļūt kaut vai par mutantu, kaut par karikatūru. Tā viņa nonāca līdz tauriņam uz galvas, kas pērn lika visai pasaulei pasmaidīt. «Kādu dienu savai radošajai komandai es teicu: «Gotjē ir taisījis kleitas ar lieliem tauriņiem.» Tā mēs sākām mētāt idejas un,» viņa uzsit knipi gaisā, «nonācām pie matu tauriņa.» Viņa pati sāk ķiķināt. «Mēs visi mirām no smiekliem. Burtiski mirām. Tas nemaksāja pilnīgi neko, bet izskatījās satriecoši.» 

KATOĻU SKOLAS MĀCĪBAS
Gaga ir uzaugusi Manhetenā, divstāvu dzīvoklī Centrālparka rietumu pusē. Tēvam pieder firma, kas ierīko bezvadu internetu viesnīcās, bet māte ir telekomunikāciju sabiedrības Verizon viceprezidente. Gaga un jaunākā māsa Natālija (18) apmeklēja nelielo Svētās Sirds katoļu meiteņu skolu, kas atrodas blakus Gugenheima muzejam. «Svētās Sirds skola skaitās prestiža, taču tur mācās ļoti dažādas meitenes,» stāsta Gaga. «Dažas nāk no neticami bagātām ģimenēm, citas pārtiek no sociālā pabalsta un stipendijām. Mēs bijām kaut kur pa vidu. Visa vecāku nauda tika atvēlēta izglītībai un dzīvoklim.» 

Gaga bija viena no retajām skolniecēm, kas pēc stundām strādāja – par oficianti nelielā ēstuvē. Par pirmo algu nopirka Gucci somu. «Pati biju sajūsmā, jo gandrīz visām Svētās Sirds skolas meitenēm bija stilīgas somas. Mana mamma un tētis nekad nepirktu somu par 600 dolāriem.» 

Vecāki bieži atgādināja, ka daudz ko ziedojuši izglītības vārdā. Gaga to ņēma vērā. Vienas no jaukākajām bērnības atmiņām esot uzstāšanās koncertā astoņu gadu vecumā. «Sapucētas skaistās kleitās, rindā sēdēja kādas 20 meitenes. Pēc kārtas bija jāspēlē klavieres. Es nospēlēju ļoti labi. Ļoti labi.» 

11 gadu vecumā viņa sāka apmeklēt aktiermākslas kursus. «Atceros, kā pirmoreiz dzēru no iedomātas kafijas tases. Tā ir viena no pirmajām lietām, ko iemāca. Kā sajust lietu, kad nelīst,» viņa mirkšķina skropstas. «Varbūt jūsu žurnālā nepieklājas to rakstīt, bet es tikai ar iedomām māku sasniegt orgasmu.» 

8.klasē saprata, ka teātra pulciņš ir veids, kā tikties ar puišiem. Regulāri pieteicās uz aktieru atlasi Svētās Sirds partneru skolā Rīdžisā, kur mācās tikai zēni. Katru reizi tika pie galvenās sieviešu lomas. Citas skaudīgas meitenes viņu aiz muguras sauca par Mikrobu. 

Jau tolaik varēja manīt Gagas aizmetņus. Nedaudz pārspīlēta un lecīga. Vismaz ārēji. Taču klasesbiedri atceras, ka patiesībā meitene bija sirsnīga un dāsna. Savas emocijas viņa sāka izteikt, rakstot dziesmas. Patika Pink Floyd un The Beatles. Piedalījās konkursos, kur dalībnieki dziedāja slavenus hitus. 16 gadu jubilejā draugiem uzdāvināja pašas ierakstītu disku ar mīļākajām balādēm. «Mēs sākām to spēlēt, un visiem atpletās mutes: «Oho, viņa būs zvaigzne!»,» atceras Džastins Rodrigess no Rīdžisa vidusskolas. 

Viņai uzradās draugs – 26 gadus vecs grieķu oficiants. «Patiesībā, tas bija vēl viens iemesls, kāpēc es pēc stundām strādāju,» apgalvo Gaga. «Turklāt tētis man nedeva kabatasnaudu, jo zināja, ka es tik un tā to noballēšu.» Slepus nopirka viltotu personas apliecību, lai varētu mānīties ar vecumu un iekļūt klubos. Parādījās pirmais tetovējums – nošu atslēga muguras lejasdaļā. 

Tajā pašā laikā viņa bija kārtīga skolniece. Vienīgās domstarpības ar skolotājiem sagādāja nepiedienīgās blūzes. «Es biju kādas 15-20 mārciņas (8-10 kg) smagāka nekā tagad,» atceras Gaga. «Skolotāja aizrādīja, ka es nevaru valkāt blūzes ar lieliem izgriezumiem. Es norādīju uz citu meiteni: «Skatieties, viņai ir tāda pati!» Skolotāja atbildēja: «Bet viņai tā izskatās citādi.» Nu, labi, manas krūtis tolaik bija lielākas nekā citām meitenēm. Un tvirtākas. Un apburošākas.» Klasesbiedri atceras, ka viena no Gagas iesaukām bija Pupainā. 

Pēc vidusskolas Gaga iestājās Tiša mākslas skolā un pārvācās uz Ņujorkas Universitātes kopmītnēm. Taču jau otrā semestra laikā viņa paziņoja vecākiem, ka vairs nevēlas studēt – būšu rokzvaigzne! Tēvs piekritis vēl gadu meitai apmaksāt īri ar nosacījumu, ka viņa atgriezīsies universitātē, ja mūziķes karjera izrādīsies neveiksmīga. «Es atradu pašu lētāko dzīvokli un ēdu mēslus, kamēr kāds būs gatavs manī ieklausīties.» Dzīvoklī bija saliekamais dīvāns un Joko Ono albuma vāks pie sienas.

Augstais mērķis
Ar dažiem universitātes draugiem nodibināja Stefānijas Džermanotas grupu un nelielā pagraba studijā zem alkohola veikala Ņūdžersijā ierakstīja pirmo disku ar roka balādēm. «Koncertos bija kādi 15, varbūt 20 apmeklētāji,» atceras ģitārists Kelvins Pija. 

«Mēs spēlējām, iedzērām,» stāsta grupas menedžeris Frenkijs Frederiks. «Viņa visu laiku uzstāja, ka jau līdz 21 gada vecumam būs parakstījusi līgumu ar ierakstu sabiedrību.» 

Tas bija augsts mērķis. Tikai trūka idejas, kā līdz tam tikt. Līdzīgi kā Madonnai, arī Stefānijai piemīt seksuāla harizma. Taču Madonna izcēlās ar to, ka rūpīgi izkalkulēja katru soli, ieskaitot to, kuru vīrieti izvēlēties par savu partneri. Turpretim Gaga bija jauneklīgas enerģijas pilna būtne, kura gaidīja laimīgu sagadīšanos. Tiesa, Gagai piemīt kaut kas tāds, ar ko Madonna nekad nav varējusi lepoties, – laba balss. 

No universitātes brīvais gads beidzās 2006.gada pavasarī – tēvs uzstāja, ka lēmums jāpieņem līdz 20. dzimšanas dienai. Nedēļu pirms tās Stefānijas grupa uzstājās Manhetenas klubā Cutting Room. Tovakar programmā bija arī jaunā dziedātāja Vendija Stārlenda. 

Stārlendas karjerai palīdzēja 38 gadus vecs producents Robs Fuzari, kura kontā ir Destiny’s Child un aktiera Vila Smita muzikālā karjera. Viņš bija stāstījis Stārlendai, ka meklē jaunu grupu, kuras līdere ir sieviete – nav jābūt satriecoši izskatīgai vai satriecoši labai dziedātājai. Vajagot sievieti ar īpašu auru un no kuras nav iespējams atraut acis. «Stefānijas pašpārliecinātība piepildīja visu zāli,» pirmo satikšanos atceras Stārlenda. «Viņa ir bezbailīga. Viņas balss tembrs ir piesātināts. No viņas staro spēcīga enerģija.» 

Kad pēc uzstāšanās Stārlenda piegājusi pie Gagas un paziņojusi «es tūlīt pat izmainīšu tavu dzīvi», Gaga sākusi ķiķināt. Abas izgājušas uz ielas, un Stārlenda zvanījusi producentam. «Robs pukojās: «Kāpēc tu man zvani nakts vidū?» Es teicu, ka esmu atradusi īsto meiteni. «Ko?» – «Viņa tik tiešām ir viena no miljona.» – «Kā viņu sauc?» – «Stefānija Džermanota.» – «Klau, tu laikam joko! Kā viņa izskatās?» – «Par to tev nevajag uztraukties.» – «Vai viņai ir labas dziesmas?» – «Nē.» – «Kāda ir viņas grupa?» – «Briesmīga.»» to atstāstot, Stārlenda smejas. «Es tobrīd nepārdevu produktu. Es centos notirgot meiteni.» 

Kad pats Fuzari pirmoreiz satika Gagu, viņa esot izskatījusies prasta. Bet tad Gaga apsēdās pie klavierēm, un «es uzreiz nodomāju – viņa ir sieviešu dzimtes Džons Lenons, goda vārds, viņa ir ļoti savdabīgs talants». 

Gaga sāka ik dienas ar autobusu braukt no Manhetenas uz Ņūdžersiju, lai jau desmitos no rīta sēstos pie klavierēm un komponētu dziesmas Led Zeppelin un Nirvana stilā. Kopā ar Fuzari viņa nostrādāja četrus mēnešus, taču kolēģu vērtējums bija negatīvs. Stefānija piekrita, ka jāizdomā jauns skatuves vārds. Fuzari paticis dungot Queen hitu Radio Ga Ga. Tā viņa jokojot sevi nosaukusi par Lēdiju Gagu. (Veiksmei tik tiešām ir vairāki autori: Fuzari apgalvo, ka pie jaunā vārda nonācis nejauši, rakstot īsziņu, savukārt Stārlenda teic, ka vārds ir prāta vētras rezultāts.) 

GRIBU BŪT ROKMŪZIĶE!
Tad kādu dienu Fuzari avīzē izlasīja par folkpopa mākslinieci Nelliju Furtado, kuras karjera bija panīkusi kopš 2000.gada hita I’m Like a Bird: tā brīža «karstākais» producents Timberlends nolēma pārveidot Nelliju par seksīgu deju mūzikas mākslinieci. 

Fuzari izvēlējās līdzīgu taktiku. Gaga nobijās: «Vai tu neuzticies manām spējām?» Taču kopš tās dienas viņi sāka izmantot elektronisko bungu mašīnu. Ja Fuzari nepatika muzikālais materiāls, viņš nekautrējās Gagu saraudināt. Ja nepatika apģērbs, teica to atklāti. Gaga tobrīd pievērsa maz uzmanības vizuālajam tēlam – visbiežāk valkāja zeķbikses un platu sporta kreklu, no kura kakla izgriezuma reizēm izspraucās kails plecs. «Laiku pa laikam viņa atnāca uz studiju treniņbiksēs. Es viņai pārmetu: «Kas tad tas!? Tu tagad esi māksliniece. Tev visu laiku jāizskatās labi.»»  

Pirmais, ko viņa izdarīja pēc Fuzari dzēlīgajām piezīmēm, – saīsināja svārkus. Tie kļuva īsāki un īsāki un galu galā pazuda pavisam. Bija tikai apakšbikses, zem kurām šad tad var pavilkt zeķbikses. 

Pamazām viņa atguva pašpārliecinātību un bija gatava mesties deju mūzikas biznesā. Viņai bija labs trumpis. Lipīga dziesma Beautiful, Dirty, Rich par pašas draugiem Ņujorkas Universitātē, kas pārtiek tikai no savu bagāto tētiņu naudas. Viņu uzaicināja uz noklausīšanos ierakstu firmā Island Def Jam. Kad telpā ienāca tās vadītājs Antonio L.A. Rīds, Gaga jau sēdēja pie klavierēm un sāka spēlēt. Boss ar pirkstiem bungoja pa galdu. 

«L.A. apgalvoja, ka es būšu zvaigzne,» stāsta Gaga. Noslēdza līgumu par 850 000 dolāru un uzreiz sarakstīja vairākas dziesmas. Taču Rīds vairs necēla telefonu. Kad beidzot Gagai piezvanīja pārstāvis no Island Def Jam, viņš atstāstīja, ka sapulcē esot atskaņota viena no Gagas jaunajām dziesmām, bet jau pēc pāris minūtēm Rīds ar žestu parādījis, ka pārgriež rīkli. Līgums tika lauzts. 

Gaga bija satriekta. «Viņa pat nespēja parunāt, jo histēriski raudāja,» stāsta Fuzari. Viņa atteicās no honorāra avansa, lai saglabātu tiesības uz savām dziesmām (starp tām bija divi no sešiem tagadējiem pasaules hitiem). Tobrīd viņai šķita, ka mūzikas pasauli varbūt neizdosies iekarot nekad. «Atgriezos savā dzīvoklī un biju smagā depresijā,» apgalvo Gaga. «Taču tieši tad nolēmu, ka mākslai un mūzikai ziedošu pilnīgi visu.» 

Instinktu vadīta, Gaga atgriezās pie hārdroka. Neprātīgi iemīlējās 29 gadus vecajā Lukā Karlā, bundziniekā un roka bāra menedžerī. Turpat iepazinās ar Lēdiju Stārlaitu – grima mākslinieci un dīdžeju ar pamatīgām rokmūzikas un stila vēsture zinībām. «Mēs uzreiz kļuvām par tuvām draudzenēm, jo viņai patika smagais metāls, bet man patika puiši, kuri klausās smago metālu,» stāsta Gaga. «Tajās dienās mēs parasti modāmies ap pusdienlaiku. Uz grīdas mētājās Luka džinsi un smirdīgās krosenes. Viņam patika pa dzīvokli staigāt krekliņā, bet bez apakšbiksēm. Tad viņš devās uz bāru, lai sakārtotu grāmatvedību, bet es spēlēju Deividu Boviju un rakstīju mūziku kopā ar Lēdiju Stārlaitu.» 

Viņas kopā sāka uzstāties nelielos klubos, bet, lai piepelnītos, Gaga strādāja par go-go dejotāju bārā Pianos. Tikai bikini un no Luka paņemtie melnie cimdi. «Pusplika dejoju pa bāra leti, bet pie pupiem un pēcpuses karājās dolāri.» Dejošana, novājēšanas tabletes un tikai viena nopietna maltīte dienā bija veids, kā viņa zaudēja svaru, apgalvo draugi. 

Attiecības ar Fuzari tolaik bija kļuvušas vēsas, taču 2007.gada pavasarī viņš atkal sameklēja Gagu, jo bija dzirdējis, ka ierakstu firma Interscope meklē jaunas sejas. Jau pēc pāris dienām viņi lidoja uz Losandželosu, lai tiktos ar Interscope vadītāju Džimiju Jovinu. Noklausījies dažas dziesmas, Jovins piecēlās un promejot paziņoja: «Nu, labi, pamēģināsim.» Gaga gan uztraucās, ka ierakstu firma viņu neuzskata par pietiekami glītu. Bija sākusi strādāt kopā ar marokāņu un zviedru izcelsmes producentu RedOne, bet tad saņēma uzdevumu rakstīt dziesmas citiem – grupai Pussycat Dolls un Britnijai Spīrsai. 

Brīvdienās Kaimanu salās Gaga nopietni sastrīdējās ar Luku – draugs izteicies, ka vairs nav pārliecināts par viņas izredzēm mūzikas biznesā. «Pienāks diena, kad tu nevarēsi atrast nevienu bāru, kur neskanēs manas dziesmas!» atcirtusi Gaga. 

Atgriezusies Ņujorkā viņa sarunāja pusdienas ar draugu dīdžeju Brendonu Salivanu un paziņoja: «Es taisīšu deguna operāciju! Tad es došos uz Losandželosu! Un būšu zvaigzne!» Draugs centās atrunāt. Izstāstīja par Endija Vorhola darbu Pirms un pēc – tajā uzgleznots deguns pirms un pēc plastiskās operācijas, bet augšdaļā ir vārds, kas lasāms kā raped (izvarots – angļu val.). Gaga aizgāja uz Ņujorkas mākslas muzeju un ilgi pētīja gleznu. Pēc tam nopirka vairākas grāmatas par Vorholu. «Endija grāmatas kļuva par viņas Bībeli,» stāsta draugs. 

IEDVESMU DOD ENDIJS VORHOLS
Vorhola idejas atvēra jaunu pasauli. Gaga nolēma, ka pati kļūs par teātri. Arī Vorhols uzskatīja, ka popularitāte ir mākslas forma. Mainījās arī muzikālās idejas. Rakstot dziesmu Just Dance, viņa iedomājās sevi kā blondu kosmiskā laikmeta karalieni, saka RedOne. Melodijas kļuva ritmiskākas, skaņa – sintētiskāka. «Gaga un es ticējām, ka pasaulei nepieciešama šāda mūzika,» saka RedOne

Un pēkšņi tumšie mākoņi tik tiešām izklīda. Interscope boss deva zaļo gaismu. Gaga strādāja ar horeogrāfu un sāka valkāt neprātīgus diskoēras kostīmus. Vienmēr un visur. Pārmaiņas notika arī privātajā dzīvē: dienā, kad nofilmēja Just Dance video, viņa pārtrauca attiecības ar Luku. Draugi teic, ka jauna drauga kopš tās dienas Gagai nav bijis. 

Kopš kļuvusi par pasaule mēroga zvaigzni, viņai ir arī tāda pati svīta, kāda bija Vorhola Factory, – House of Gaga. Tajā ir zviedru režisors Akerlunds, menedžere Lorija Gibsone, stiliste Nikola Formičeti un viņas galvenais padomdevējs mākslinieks Mets Viljamss, kuru viņa pati sauc par Dadu. 

Pēc pagājušā gada maija, kad iznāca viņas dziesmas Paparazzi video, Gaga kļuvusi par modes namu mīluli – daudzi vēlas, lai tieši šī mūziķe kļūtu par viņu haute-couture modeli. 

Gaga ir nomainījusi savu mobilā tālruņa numuru, un vairākums veco paziņu vairs nevar viņu sazvanīt. «Ziniet, kad viņa uzstājās Ņujorkas klubos, viņa īsziņās sūtīja ielūgumus daudziem, bet atnāca tikai retais. Tagad, protams, visi grib būt klāt,» skaidro draugs Brendons Salivans. «Starp citu, kad viņa kļuva par pasaules zvaigzni un pēkšņi visi gribēja dabūt sev kādu gabaliņu no Gagas, mēs atkal sākām viņu saukt par Stefāniju.» 

Gaga atsaka lielāko daļu interviju, jo neesot interesanti cīnīties ar aizspriedumiem. «Endijs [Vorhols] teica, ka kritiķiem vienmēr taisnība,» viņa saka, paraustot plecus. 

Kopumā Gagas karjera no malas izskatās nereāla. Arī vārds ir nereāls. Vēl vairāk – izskats ir pavisam nereāls. Taču – kas ir realitāte? «Es uzskatu, ka sasniegt to, ko sasniedzu es, var ikviens,» atbild Lēdija Gaga. «Ikviens var sevī atklāt lietas, ko spēj novērtēt arī citi. Es esmu tikai parasta meiča no Ņujorkas, kas izlēma darīt to, ko es tagad daru. Iekarot pasauli! Kāda jēga dzīvot, ja nav iespējams neko iekarot?» l

© 2010 New York Magazine/New York Media LLC. Visas tiesības paturētas. Izplata Tribune Media Services

 

EIROPAS TURNEJAS DATUMI UN CENAS
7., 8.V Stokholma 560 SEK Globearenas.se
10.V Hamburga 62 € O2world-hamburg.de
11.V Berlīne 64 € O2world.de
15.V Arnheima 50 € Gelredome.nl
17., 18.V Antverpene 55 € Teleticketservice.com
21., 22.V Parīze 57 € Bercy.fr
24.V Oberhauzene 65 € Koenig-pilsener- arena.de
25.V Strasbūra 57 € Zenith-strasbourg.fr
27.V Notingema Izpārdots
28.V Birmingema 50 £ Theticketfactory.com
30., 31.V Londona 56 £ Ticketmaster.co.uk
2., 3.VI Mančestra 50 £ Men-arena.com
4.VI Šefīlda 28 £ Sheffieldarena.co.uk

Diagnoze — dizains

Dizaineram Rihardam Funtam (32) savs darbs patīk tik ļoti, ka seši gadi viena priekšmeta izstrādāšanai viņu neuztrauc. Beidzot tos vienkopus varēs redzēt Rijadas dizaineru darbnīcā – izstāžu telpā Andrejostā

Apvienību Rijada neatradu es, bet bērns. Iemetot acis žurnālā, ko tobrīd lasīju, ķipars neļāva pāršķirt lapu un savā valodā sāka kaut ko bērt. Viņš bija ieraudzījis dizainera Riharda Funta Progresīvo ģimenīti. Tādus kā priedes koka pirkstiņus: vectētiņu, vecmāmiņu, tēti, mammu un bērnu, kuru sejiņas ne smaida, ne bēdājas. Man nezināmu iemeslu dēļ bērniem tie ļoti patīk. 

Es koka ģimenīti pirms tam nekad nebiju redzējusi. Tāpat kā skaisto, melnbalto disku Kas dārzā?, kurā iekļauti 30 izdrukājamu zīmējumu paštaisāmai krāsojamajai grāmatai. Parasti krāsojamajā grāmatā bērni pieķēpā pāris lapu un prasa jaunu. Uz redzēšanos, kārtējie divi lati! Bet te var drukāt pats vēl un vēl. 

Agrāk nebiju manījusi arī atomelektrostacijas torņiem līdzīgos Cool tower puķu podus, ko viegli iedomāties, piemēram, jaunajā Nacionālajā bibliotēkā, vai no caurulēm izveidotus statņus, uz kuriem atspiest pēcpusi, gaidot rindā lidostā vai poliklīnikas uzgaidāmajā telpā. 

Iemesls ir vienkāršs – vidusmēra latvieša priekšstats par dizainu pārsvarā veidojas no dārgajām ādas sofām interjera veikalos. Dārgs, nepieejams, domāts tikai turīgiem ļaudīm, nevis lietas, kas padara ikdienu vieglāku vai patīkamāku. 

Rihards teic, ka dizains ir viņa slimība un diagnoze. Kopā ar sievu Ilzi Jankovsku, kas ir otrs motors apvienībā Rijada, viņi izstrādē un ražošanā iegulda tikai pašu līdzekļus un nedzenas pēc iespējami lielākas peļņas. Rijadas gadījums nav klasisks biznesa stāsts par ražošanas līnijām un finanšu rādītājiem, bet ir par ticību izvēlētajam ceļam un Latvijas ražojumu papildināšanu ar mazām nacionālā dizaina pērlēm. 

STĀSTS PAR SOLIŅU
Riharda izpratni par savu profesiju vislabāk raksturo stāsts par soliņu. Sēžam Rijadas darbnīcā otrajā stāvā Andrejostā blakus skandināvu tūristu iecienītajai dzērienu lētpārdotavai. Pirmajā stāvā mājo Patricijas Brektes darbnīca un modes mākslinieces Keitas kiosks. Fonā grabinās džezs. Uz galda – ārzemju grāmatas, kurās publicēti studijas dizaineru darbi. 

Pusi darbnīcas aizņem Riharda darbgalds un instrumenti. Plaukti pie sienas piekrauti ar pašu un citu dizaineru ražojumiem – redzu gan Zanes Homkas kartona Vilku, gan Riharda Pīli, vecpuiša plauktu un Botāniskajam dārzam tapušās vides norādes. Otrajā darbnīcas pusē top izstāžu telpa. Tajā beidzot vienkopus varēs redzēt Rijadas dizaineru darbus, varbūt pat aprunāties ar autoru, atvest bērnus uz dizaina darbīcām. To publikai atvērs 1.maijā ar pasākumu Copy+Create

Rihards izvelk metāla konstrukciju un prasa man – kas tas ir? Vai tas ir dizains? Man nav ne jausmas, kas tas ir. Izrādās, tā ir soliņa Domino kāja. Ar šo solu Rihards uzvarējis konkursā Lietuvā, tas atzinīgi novērtēts izstādē Igaunijā, kurā atbilstoši pasaulē arvien populārākai tendencei dizaineri cilvēkus māca, kā izgatavot lietu pašu spēkiem, nevis pirkt veikalā.  Domino kājas izgatavotas tā, ka ļauj sola sēžamajai daļai izmantot kaut vai vecas durvis vai snovborda dēli. «Ideja radās, domājot par Rīgas pensionāriem, kas ieslodzīti dzīvokļos. Pašvaldība varētu nolikt soliņus, kur cilvēkiem saulītē sēdēt, ar kaimiņiem parunāt. Pensionāriem būs laime,» stāsta Rihards. 

«Tās ir elementāras lietas, kas nemaksā neko un iesaista sabiedriskos procesos. Tā rīkotos normālas Eiropas valsts dizaineri. Man liekas, ka ir aktuāli nolikt soliņu, es nāku ar piedāvājumu, un sabiedrība pati izdomā, vai tas ir nepieciešams. Šķautņu ir ļoti daudz, bet Latvijā dizainu redz tikai kā priekšmetu, nevis kā procesu, ar kuru uzlabot dzīvi.» 

Rihards un Ilze teic, ka latviešiem esot bail no vārda «dizains». To viņi izjutuši 2008.gadā Design Drive laikā, kad pa Rīgu braukāja buss un tajā varēja apskatīt vietējo dizaineru darbus. Kad izdzirdējuši, ka latviešu, vietējie burtiski bēguši, bet ārzemnieki ar interesi visu gribējuši apskatīt. Rijada gribēja pierunāt Rīgas lidostu izmēģināt savdabīgos, mobilos statņus sēdēšanai, taču saņēmuši atteikumu. «Dizaina virsuzdevums ir radīt kaut ko, kas ir noderīgs cilvēkam. Mākslā galvenais ir brīvā griba,» atšķirību skaidro Rihards. «Arī ražošana ir kultūra – tā nav opera, bet tik un tā ir attiecīgās zemes kultūra.» 

Dizainam ir vismaz piecas šķautnes. Estētiskā ir tikai viena. Otra – materiāltehnoloģiskā, sevišķi izvērtējot, kādu iespaidu tas atstās uz vidi. Trešā – efektīva ražošana. Ceturtā – ergonomija, kā dizains uzlabo mūsu dzīvi. Piektā ir sociāla – vai tas kādam ir vajadzīgs. 

VIETA LĪDZĪGI DOMĀJOŠIEM
Rihards Latvijas Mākslas akadēmijā stājies vairākas reizes, starplaikā strādājis par datorgrafiķi. Kad piedzima meita, «nolēmu, ka tēvam beidzot vajag augstāko izglītību», un iestājās akadēmijas dizaina nodaļā. 2.kursā sapratis, ka ir nepieciešama sava darbnīca. 

2006.gadā pieci LMA studenti izveidoja Rijadu, lai radītu vietu, kur līdzīgi domājoši Latvijas dizaineri var gan strādāt kopā, gan veidot projektus. Visbiežāk apvienībā sadarbojas Zane Homka, Nīderlandē strādājošā Ieva Lauriņa, dizaina darbnīcas BU dizaineri Baiba Lindāne un Uģis Gailis, māksliniece Eva Vēvere, fotogrāfs Valdis Jansons un galdnieks Andrejs Vilciņš. Pateicoties Rijadai, notiek apspriešana jau darbu tapšanas laikā, nevis pēc ieraudzīšanas izstādē, un tiek veidotas kopējas izstādes. 

Rijadas darbnīcā var nākt strādāt katrs, ja viņam ir līdzīga izpratne par dizaina lomu. «Draugu lokā ir daudzi, kas strādā pa vienam, bet apvienojoties var uztaisīt kolosālu kolekciju. Pa vienam tie darbi vienkārši izšķīst,» saka Ilze. 

Tā radies, piemēram, tematiskais Lauku šarms ar Ievas Lauriņas segām, BU design lampām, ar Evas Vēveres un Riharda tekstilu. 

Ar Design Drive kolekciju bijuši gan Berlīnē, gan Designblok izstādē Čehijā. Berlīnes Bauhaus muzeja direktors pēc izstādes BarnBlocks klucīšus sācis tirgot muzeja veikalā, bērnu kartona mājas varēja nopirkt konceptveikalā Osnabrikā, bet Progresīvo ģimenīti drīz sāks pārdot jaunā franču interneta veikalā Kickcan&Conkers. Pēc izstādes recenzijā Čehijas presē atzīts: agrāk par Latviju kā dizaina zemi neviens nerunāja, iespējams, tagad varēs sākt runāt. «Var runāt tikai par radošo potenciālu. Lai varētu runāt par dizaina valsti, vajadzētu arī kaut ko ražot, bet šajā ziņā Latvijā ir absolūta impotence,» saka Rihards. 

PRET ĶĪNIEŠU BĀRBIJĀM
Latvijā vietējam dizainam diez cik labi nav veicies. Pašizmaksa mazo apjomu dēļ ir augsta. Nav valsts pieprasījuma, piemēram, par goda lietu uzskatot vietējo ražojumu izmantošanu sabiedriskajās ēkās. 

Rijadai gan ir mazs pozitīvs piemērs. Lasot psihologu atziņas, ka bērns ilgojas nonākt atpakaļ mātes vēderā, un redzot, cik komfortabli jūtas mazā meita, spraucoties dažādās spraugās, Rihards viņai uztaisīja saliekamu kartona māju. Tām līdzīgas, tikai no sintētikas, atrodamas IKEA

Uz Funtu meitas mājas var zīmēt, viņa pati var izgriezt logus, beigu beigās to var salocīt un noslēpt aiz skapja. Rihards stāsta, ka viena no Rijadas bērnu darbnīcu apmeklētājām rīkojusi labdarības pasākumus bērnunamos, un dizaineri aizveduši tur pāris māju. Bērneļi, kam ikdienā ir maz iespēju norobežoties un pabūt vieniem, no kartona mājām nav gribējuši šķirties. Tad rijadieši gājuši runāt uz Izglītības ministriju – kādēļ bērniem jāpērk ķīniešu bārbijas vai lego? To vietā varētu iegādāties kaut vai no Latvijas koka ražotus klučus. 

Pašiem par pārsteigumu, bērnudārzs Liepājas pusē nopircis desmit mājiņas. «Radošās industrijas var dot ievērojamu ieguldījumu budžetā, bet pašreiz tas nenotiek. Mums tāds valsts pasūtījums ļautu samazināt cenu par 30-50% arī visiem citiem,» saka Ilze. Māja maksā 10 latu. 

Otrs pozitīvais piemērs ir Nacionālais Botāniskais dārzs, kas, par spīti naudas trūkumam, runājis ar dizaineriem, un abas puses nonākušas pie pieņemama risinājuma par jauniem ceļa rādītājiem. «Labs piemērs, kā pašlaik, saprātīgi izmantojot minimālos līdzekļus, varam iegūt inovatīvus un estētiski kvalitatīvus risinājumus pilsētvidē. Pats galvenais – viss no idejas līdz realizētam produktam radīts Latvijā.» 

MAZS IR SKAISTS
Rihardu tracina, ka patlaban tiekot jauktas divas lietas – ražošana un radošums, automātiski pieņemot, ka ražotājam jābūt inovatīvam, lai gan viņa uzdevums ir saražot produktu tādā apjomā, lai tas apmierinātu pieprasījumu. «Pašlaik koncentrējas uz naudas pelnīšanu, nevis domāšanu, ka es kaut ko radu, ka tas kādam ir vajadzīgs. Viss ir attaisnojams, ja valsts budžetā ienāk nauda, neatkarīgi no tā, kas tā par uzņēmējdarbību. Man tas nav pieņemami, tāpēc es no tā norobežojos.» 

LMA dizaina nodaļas vadītājs Holgers Elers teic, ka «Rihards ir baigais ķimeris» un izvēlējies savus darbus radīt un arī organizēt to ražošanu, un tas, acīmredzot, pašlaik Latvijā esot vienīgais ceļš. Kad pēc Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras pasūtījuma veikts dizaina audits 15 mazajos un vidējos uzņēmumos, izrādījies, ka tikai pieciem ir nojauta, kas tas ir un kam noder. «Ražošanā pēc dizaina nav pieprasījuma,» saka Holgers Elers. 

Rihards par labu atspaidu sauc Kultūrkapitāla fondu, kas atbalsta piedalīšanos izstādēs. Tam parasti ir nepieciešami daži tūkstoši latu. 

Latvijā esot iesakņojusies pieeja, ka vērtīgs ir tikai tas, kurš saviem projektiem prasa pēc iespējas vairāk naudas. Tādēļ, piemēram, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras konkursos ar tik maziem pieprasījumiem jājūtas kā liekēdim vai dārga hobija īpašniekam. 

Rijada pirms diviem gadiem, kad ražotāju pieeja kļuva elastīgāka, saražojusi lietas mazās partijās, jo lielākām viņiem nav naudas. Viņi ražo maz un lēnām, jo vienas lietas izstrādei var būt nepieciešami vairāki gadi. Rihardu tas absolūti nesatrauc: «Divi gadi man ir normāls termiņš.» Taisa vienu lietu, paralēli organizē otras ražošanu, gatavojas izstādēm, tīklojas ar kolēģiem ārzemēs. Tagad esot identificējuši 3-4 priekšmetus, ar kuriem varētu nopelnīt, un tieši tos attīstīšot. «Viss ir mūsu pašu entuziasms un kapitāls, lai gan dabūjām atbalstu arī no Swedbank Atspēriena programmas,» saka Rihards. 

Viņš negrib būt donkihots, kas cenšas cīnīties ar naudu apsēstām ražojošām dzirnavām. Taču par to, lai mainītos sabiedrības attieksme pret dizainu, viņš cīnīsies, cik ilgi vajadzēs.

 

3 atziņas, kuras ievēro
Strādājot kopā, dizaineri var izveidot labāku kolekciju

Izstādes ārzemēs svarīgas ne tikai precēm, bet arī redzesloka paplašināšanai

Nauda nav galvenais

Anastasija Grigorjeva

Šomēnes Azerbaidžānas galvaspilsētā Baku izcīnīja zelta medaļu Eiropas čempionātā brīvajā cīņā svara kategorijā līdz 55 kilogramiem. Pērn Anastasija ieguva 2.vietu pasaules un Eiropas junioru čempionātā

Vecums: 19. Tēvs un māte: Genādijs un Svetlana. 

Bērnībā kādu no draugiem piespiedi pie grīdas? «Parasti mani pieveica brālis. Patlaban treniņos man pārinieki ir puiši, jo Daugavpilī pārāk maz meiteņu trenējas un nav manā līmenī.» 

Ar cīņu nodarbojies kopš 12 gadu vecuma. Kurš ierādīja? «Gribēju spēlēt tenisu, bet piesaistīja džudo. Bērnībā gribēju kļūt par policisti.» Vēlams, ar suni? «Es joprojām vēlos vācu aitu suni.»

Baku pieveici pieckārtējo Eiropas čempioni Natāliju Goļcu no Krievijas! «Gāja smagi. Iepriekš Natālija šķita jauka un skaista, taču cīņas laikā rupji lamājās.» Abas tikāt pie baltām rozēm. «Viņa pēc apbalvošanas ziedus atstāja turpat uz soliņa. Tas nebija pieklājīgi.» 

Īslandes vulkāna dēļ iesprūdi lidostā Maskavā. «Jā, uz diennakti. Gulēju uz krēsliem.» 

Šogad beigsi 12.klasi, ko tālāk? «Daugavpils Universitātē gribētu studēt jurisprudenci.» 

Ko dari brīvdienās? «Ar draugiem pastaigājos pa pilsētu, eju uz kafejnīcām un diskotēkām.» 

Kādas ir tipiskas traumas cīņās? «Ausu. No plēšanas atlokās. Kad tas notika pirmoreiz, sāpēja tik ļoti, ka raudāju.» Tu nemaz neizskaties pēc tādas, kura piespiedīs pie zemes. «Bet tā nav!»

Anastasija Grigorjeva

Šomēnes Azerbaidžānas galvaspilsētā Baku izcīnīja zelta medaļu Eiropas čempionātā brīvajā cīņā svara kategorijā līdz 55 kilogramiem. Pērn Anastasija ieguva 2.vietu pasaules un Eiropas junioru čempionātā

Vecums: 19. Tēvs un māte: Genādijs un Svetlana. 

Bērnībā kādu no draugiem piespiedi pie grīdas? «Parasti mani pieveica brālis. Patlaban treniņos man pārinieki ir puiši, jo Daugavpilī pārāk maz meiteņu trenējas un nav manā līmenī.» 

Ar cīņu nodarbojies kopš 12 gadu vecuma. Kurš ierādīja? «Gribēju spēlēt tenisu, bet piesaistīja džudo. Bērnībā gribēju kļūt par policisti.» Vēlams, ar suni? «Es joprojām vēlos vācu aitu suni.»

Baku pieveici pieckārtējo Eiropas čempioni Natāliju Goļcu no Krievijas! «Gāja smagi. Iepriekš Natālija šķita jauka un skaista, taču cīņas laikā rupji lamājās.» Abas tikāt pie baltām rozēm. «Viņa pēc apbalvošanas ziedus atstāja turpat uz soliņa. Tas nebija pieklājīgi.» 

Īslandes vulkāna dēļ iesprūdi lidostā Maskavā. «Jā, uz diennakti. Gulēju uz krēsliem.» 

Šogad beigsi 12.klasi, ko tālāk? «Daugavpils Universitātē gribētu studēt jurisprudenci.» 

Ko dari brīvdienās? «Ar draugiem pastaigājos pa pilsētu, eju uz kafejnīcām un diskotēkām.» 

Kādas ir tipiskas traumas cīņās? «Ausu. No plēšanas atlokās. Kad tas notika pirmoreiz, sāpēja tik ļoti, ka raudāju.» Tu nemaz neizskaties pēc tādas, kura piespiedīs pie zemes. «Bet tā nav!»

Aina Januševska, pirmais soprāns

Aina sāka dziedāt mammas Annas dēļ. Pēc pārcelšanās no Ventspils uz Rīgu mamma kļuva nomākta, un ārsts ieteica sirdsmieru rast baznīcā. Annas kundzei tas nebija pa prātam, viņa savos 80 gados gribēja izpausties. Vilināja Mārupes senioru koris, tomēr uz mēģinājumiem būtu jābrauc kāds strēķītis ar taksometru un sabiedrisko transportu. Viena viņa vairs stabili pārvietoties nevarēja, tāpēc palīgos nāca meita – reizi nedēļā Aina ņēma mammu zem rokas, palīdzēja iekāpt transporta līdzeklī un no tā izkāpt. 

«Kas tā būs te par sēdēšanu? Nāc dziedāt!» kādā no pirmajiem mēģinājumiem Ainai teikusi diriģente. Tā viņa pēc 30 gadu pauzes 1998.gadā atsāka dziedāt. Mamma vairs šeit nedzied, viņai savs eņģeļu koris. 

Sākotnēji Mārupē bijis jauktais koris, dziedājuši arī divi vīri. Kad viens nomiris un otram bijušas problēmas ar kāju, korī palikušas tikai kundzes un tam dots nosaukums Mārupes vecmāmiņas. Vecākajai dziedātājai bijis 90 gadu. Kori pārdēvēja par Noktirni, jo ne visas dziedātājas ir vecmāmiņas. Arī Aina ne, viņai ir dēls, taču mazbērnu nav. 

Noktirnei piedzīvojumu netrūkst. Pabūts Austrijā, Lielbritānijā, Itālijā. Savulaik iegūta 1.vieta Latvijā senioru grupā. «Tas tāpēc, ka to vietu negaidījām. Kā Māris Sirmais kādā intervijā teica: domājam nevis par panākumiem, bet – kā būt dziesmā.» 

Dziedāšanai Noktirnē esot vēl kāds iemesls – Ainu fascinē Mārupe. Strādājot par sakarnieci, viņa iepazinusi Mārupes cilvēkus un skaistos māju nosaukumus: CeriņiMilžiAinavasUlmaņi«Es gribēju dziedāt mārupiešiem. Viņi ir mīļi un jauki.» Iepriekš Aina strādājusi par radiotehniķi lidostā Rīgā, Spilvē un Ventspilī. Žēl, ka Spilves lidosta vairs nedarbojas, jo bijusi pasakaini iekārtota. «Tur bija viss – pat drēbnieks, kurpnieks, varēja izgludināt virsdrēbes.» 

Aina ir satraukusies par Polijas traģēdiju. Padomju laikā bijis maz aviokatastrofu. Zināmākā Latvijā – kad, nolaižoties Liepājā, lidmašīna ieskrēja stabā. «Pilots izdzīvoja. Tāds neliela auguma, dzīvelīgs. Bija cietis vairākās avārijās.» 

Aina prot esperanto. Par šo valodu uzzināja no mammas. Lai arī Annas kundze nebija vājredzīga, viņa iesaistījās Ventspils vājredzīgo korī, kur dziedāja arī esperanto. Mammu valoda ieinteresēja, lūdza meitai nopirkt vārdnīcu. Aina to sāka lasīt un iestājās kursos, ieguva vēstuļu draugus. «Tas bija logs caur dzelzs režģi.» Aina ar kādu kungu no Vācijas sarakstījās 20 gadu un tā arī nekad nesatikās. 

Esperanto, dārza darbi – tās ir Ainas sirdslietas, taču otrdienās viņa neieplāno neko. Otrdienas svētas – kora mēģinājumi.

Es neizģērbšos

Mārtiņš Sirmais drīzumā atvērs restorānu Māja. Viņš to negribētu un nevarētu darīt, ja būtu viens 

Man būs grūti pateikt, kad sākās un beidzās intervija. Vai tad, kad Mārtiņš jau pirms gadiem diviem teica, ka ir doma par savu vietu un forši būtu Kalnciema ielas kvartālā, vai pēdējā nedēļā, kuras laikā vairākkārt satikāmies galerijā Istaba, kur viņš saimnieko Bufetē, un es, gluži kā mežā ogojot, lasīju kurvī detaļas šim aprakstam. Ogošana nebija grūta, jo mežs nedaudz pazīstams. Pirms pāris gadiem intervijā SestDienai mums bija par ko uzvilloties, un uz dažiem neērtiem jautājumiem Mārtiņš kā jokojot un aizstāvoties atcirta ar rupjību. Visu cieņu – pēc raksta pārlasīšanas nelūdza no teksta izvākt. Jo tā nu viņš bija teicis, tas bija viņš. Šoreiz uz nepatīkamiem jautājumiem viņš atbild argumentētāk. Un tā vien šķiet – tāds rāmāks kļuvis, nopietnāks. 

CILVĒKI LIEN PAŽOBELĒS
«Es esmu folksvāgena golfiņā, drnnn!» Sirmais ir paņēmis rokās šķīvi kā stūri un Istabas virtuves tvaikos imitē braukšanu. Virtuve tiešām ir ļoti šaura. Mājā tā būšot kā Ferrari – gan plašuma, gan aprīkojuma ziņā. Krāsns jau nopirkta. Viss ekipējums būšot lauku skolas virtuves cienīgs. Es saprotu, par ko viņš runā, jo dažviet par Eiropas naudu skolas tikušas pie ļoti labām iekārtām un virtuves izskatās kā nevietā nolaidušies sudraboti kosmosa kuģi. 

Vai Istabā vēl paliksi strādāt? Pavārus un viesmīles ņemsi līdzi? Cilvēki Mājā būšot pavisam citi. Daļa no tiem līdz šim nekad neesot strādājuši virtuvē. Labāk esot apmācīt jaunus, nekā raut ārā cilvēkus no Istabas – labi ieeļļota mehānisma. Par to, vai Sirmais turpinās golfiņā arī tad, kad jau būs pie Ferrari stūres, viņš nesniedz konkrētu atbildi. 

Kad restorāns būs vaļā? Datuma nav. Līdz ar to nav steigas. Iespējams, aprīļa beigās, varbūt maija sākumā. Par kādu naudu tas viss? Swedbank reklāmās sapelnīji? «Nu, bija tā…» Sirmais sāk pasakas stāstīšanas tonī, tikai grāmatas vietā groza glāzi alus. «Istabai ir savi pastāvīgie ēdāji, jau tādi kā pusdraudziņi man: «čau!» – «čau!» un tā. Tas laikam bija pagājušajā rudenī, kad viens no viņiem pajautāja: ko domā darīt tālāk?» Mārtiņš aizdomājies: jā, ko tālāk? Kas tālāk? Viss ir. Kopš pirms trim gadiem, kad Istabā viņu pamanīja LNT producente Ilze Lasmane un tapa raidījums Sirmā ēdienkaratē, piedāvājumi atvērt restorānu bijuši vairāki. Mārtiņš tiem neatsaucās, jo atgrūda attieksme: es došu naudu – tu taisīsi. Tas esot krogu īpašnieku lielākais mīnuss. Viņi ierauga ārzemēs foršu vietu un grib tādu uztaisīt Rīgā. «Grib apmierināt savu ego. Bet tā vieta aizklapēsies ciet, jo viņš nezina, kas ir restorāns. Lai to uztaisītu, jāiet no trauķenes līdz pavāram. Restorāns nav lupatu veikals. Tā nav «šmotku» vešana no leišiem ar aprēķinu. Restorāns nav biznesa veids, tas ir dzīvs organisms. Īpašniekam jāsaprot, kā tas darbojas, kā jāstrādā, lai cilvēki nāktu un būtu laimīgi.» 

Ne jau nauda saved ar cilvēkiem, kuri ir ieinteresēti un gatavi ielikt sirdi restorāna izveidē. Tādi cilvēki kādu dienu Istabā paēd un pajautā: ko domā darīt tālāk? Tā kā Istabai joprojām bija stabils klientu loks, katru ceturtdienu un piektdienu 90% galdiņu rezervēti, Sirmajam pašam šķita loģiski turpināt citā līmenī. «Tas ir kā ar giču. Sākumā spēlē ar koka pagali, taču ar laiku gribas labāku. Istabā virtuve ir neprātīgi šaura.» 

Iespējamie sadarbības partneri iepriekš nav bijuši saistīti ar restorānu biznesu. Lai iepazītos tuvāk, Sirmais aptuveni trīs mēnešus viņus testēja: kopīgi taisīja plovu, šašlikus, iepazinās ar viņu ģimenēm. Iepazīstināja ar savu tēvu. «Tests» beidzās pērnajā ziemā, kad tika izlemts – restorāns būs. Par tā atrašanās vietu šaubu bija maz, jo, pirmkārt, brāļi Dambergi, kuri Kalnciema ielā atjaunojuši koka mājas, jau sen bija aicinājuši iemitināties kādā no tām. Sirmajam patika doma, ka Kalnciema ielas pagalmā varēs uzrakt dobi un iesēt garšvielas, uzbūvēt siltumnīcu. Būs kā mājās – tāpēc Mārtiņš restorānam deva vārdu Māja. Otrkārt, centrā esot pilns ar bulkotavām, depresīviem cilvēkiem, steigu. Mārtiņ, bet tik daudz ēstuvju aizklapēts – tev tiešām ļipa netrīc? Un ne jau kaut kādi «gaģušņiki», bet Macaroni, Spalvas pa gaisu, Haizivs un bullis, Garšu laboratorija un vēl, vēl. 

«Jā, bet es varu pateikt, kāpēc. Varbūt izklausīšos pēc tāda, kas būtu trīs kausus alus izdzēris, kas ir taisnība, taču paskaties: Macaroni, Haizivs un bullis – nepareizi izvēlēta vieta. Ejošas vietas ir uz ielu stūriem, jo gan gājēji, gan braucēji apstājas, lai paskatītos apkārt, apstājas pie luksofora. Jā, Istaba arī nav uz stūra, taču apakšā ir utenis. Es esmu piedēklis.» 

«Vistu ciskas uz Lāčplēša un Barona ielas stūra? Labs stūris! Kāpēc aizvēra?» 

«Jaunu makdonaldu neizdomāsi. Nespēja noturēt kvalitāti. Ja esi vafelē, tad tie «friškas» ir garšīgākie uz pasaules, taču ne ikdienā.» 

«Taņņa Garšu laboratorija?» 

«Nevar iekšpagalmā tirgot dārgas kotletes. Tik daudz vietu, kur sēdēt uz ielas un peizāža skaista!» 

«Spalvas Vecrīgā?» 

«Tik lēti jau ķenguri neuzķeras. Lai tur ir KID – tās pašas Spalvas, tikai pakāpi augstākas. Es tagad kā guru runāju, vai ne?» 

«Jaunais NabaKlab izdzīvos?» 

«Būs labi, jo pamatā ir ideoloģija, un izskatās, ka turēs latiņu. Tur ir cilvēki darītāji. Visa pamatā ir tas, vai īpašnieks domā par klientu, vai arī apmierina savu ego. Nevar teikt – cilvēki nenāk. Cilvēki nāk visur. Cilvēki lien jebkurā pažobelē. Un cilvēki nav muļķi – ja vienam garšos, viņš pastāstīs otram, un tas atnāks.» 

Aizrunājamies par pērnā gada kulta vietu Piens, kurai pašlaik neejot spoži, lai arī īpašnieki ir izbijuši bārmeņi. Sirmais viņus pazīst, esot arī nedaudz piedalījies ar padomu. Viss bijis labi, bet nošauts greizi ar face control – to vajadzējis, bet tā nenostrādājusi pietiekami precīzi. Face control vajadzēja būt kā sociālajam filtram, lai skaidri pateiktu: mēs nevaram uzņemt visus, tāpēc turpmāk gaidīsim, lūk, tādu mērķauditoriju. Taču nekā – salaistas meitenes špiļkās. 

NAV KLAUNS, NESPĻAUJ UGUNIS
Nesen redzēju Sirmā ēdienkaratē, kur viesi ēda kā ar gariem zobiem un raidījumam cauri juta steigu. Esi domājis mest raidījumu pie malas? Sirmais neapvainojas. Viņš runā par to, ka cilvēki gaida jautru, dzīvīgu rītu, jo viņi zina, ka tādu ir bijis gana daudz. Ieēdināti. Tieši tāpēc jo labāk manāmas mazākās neizdošanās vai steiga, kas veidojas pat no sadzīviskiem sīkumiem, piemēram, kāds no filmēšanas grupas aizkavējies pēc bērna bērnudārzā. Reitingi esot tik labi, ka mest pie malas raidījumu nav iemesla. 

Saku Sirmajam, ka gaidas ir bīstamas. Var gaidīt un saņemt plikas ilūzijas. Un no Mārtiņa gaida daudz. Pat to, ko viņš nemaz nespēj dot. Kad pirms nedēļas sēdējām pie Istabas, garām gāja kāda sagumusi sieviņa, trauksmes pilnu skatienu, un meklēja Mārtiņu. Sākotnēji viņš negribēja iet runāties, un man tas šķita necienīgi, taču pēcāk sapratu. Pēc sarunas Sirmais noskurinājās. «Tas ir baigi skumji. Tas ir tā, ka nu… (Sit pie kakla roku kā žņaudzot.) Viņai nav dzīvokļa, nodegusi māja. Varbūt es, grozoties cilvēkos un braukājot apkārt, zinot kādu lauku saimniecību, kur vajadzētu palīgu. Daudzi cilvēki nelaimēs domā, ka es palīdzēšu. Domā, ka mani pazīst. Es esmu viņu televizorā, tāds labais mājas gariņš. Tā jau nav. Esmu cilvēks, kuram ir sava dzīve, savas vērtības.» 

Arī uz LNT adresētu vēstuļu Sirmajam netrūkstot, taču ne visas viņš spēj izlasīt. Cilvēki esot vientuļi un, meklējot palīdzību, apraksta visu savu dzīvi, beigās pierakstot – vai nevarētu palīdzēt ar naudu. Sirmais saprot, ka daļa ir no to ubagu zortes, kuri saziedoto nodzer, tomēr daļa, šķiet, tiešām nonākuši grūtībās. Un priecīgās vēstules? Draugiem.lv profilā ap 800 Lieldienu apsveikumus esot «apkopusi» sieva Sandra. 

Ko tik no Sirmā negrib! Uzaicina arī vienkārši atbraukt ciemos. Skaisti! «Kā tad!» Sirmais savelk dežūrsmaidu. «Dažbrīd šķiet, ka mani grib izsist kā tādu Eiropas naudu – vienkārši vajag dabūt Sirmo, un viss. Zvana, piesauc man nezināmus radiniekus.» Reiz tomēr Mārtiņš uzķēries, jo aicinājušas kundzes no dāmu klubiņa. Tā kā paša vecmamma savulaik darbojusies līdzīgā kopienā, viņam ideja iepatikusies. Jocīgi jau šķitis, ka neko nevajadzēšot taisīt ēst, tomēr aizbraucis. «Viņām nevajadzēja mani, bet kādu, kurš uzlabo garastāvokli. Klaunu ar sarkanu degunu, kas spļauj uguni. Es neizģērbšos, nerādīšu jokus un nedziedāšu. Es esmu pavārs.» 

Savukārt ar aicinājumu taisīt ēst viņš nedēļā saņem vidēji ap 40 zvanu. Tādos mirkļos Sirmais saprotot, cik liela ietekme ir televīzijai, – Latvijā taču esot daudz labu pavāru, kuri būtu pelnījuši savu raidlaiku, bet zvana viņam, jo pazīstams. Viņš gan atsaucoties piedāvājumam tikai tad, ja tas ieinteresē. «Nesen piezvanīja viens džeks no Limbažiem. Pēc balss dzirdu, ka tāds būdīgs. Balss burtiski karkšķ. Tā un tā, būšot pasākums pilsētā, sasaukšot visus zivju piegādātājus, tirgošoties visas ielas garumā. Viņš pats kapelā spēlējot. Jūtu – tas ir darītājs. Un man jau zivis garšo. Piekritu. Bet es to nedaru naudas dēļ. Labi, ja iedod benzīna naudu, tad paņemu.» 

Otrs iemesls, kāpēc Sirmais tik reti piekrīt ēdināt korporatīvos pasākumos, ir tas, ka viņš neko nevar izdarīt viens – palīgos vajag Istabas Ķūķi, Uldīti, Solču un citus viņa cilvēkus, kuriem ir savi darbi un plāni. Piemēram, tuvākajā piektdienā Istabā ieplānoti Svēršanās svētki jeb inventarizācija. Sestdien Sirmais ved Ķūķi ar vecākiem uz radu kāzām un pats dodas uz talku Dikļos. Nedēļas nogalēs gribas ar sievu aizšaut līdz Valmieras Drāmas teātrim vai Jaunajam Rīgas teātrim. «Man sieva visu sapērk un sarezervē. Es tik eju.» Un kā teātris? Viestura Meikšāna darbi Valmieras teātrī Sirmo nesaista, bet Alvja Hermaņa izrāde Ziedonis un Visums bijis šedevrs. Teātris Umka taisot ļoti labu leļļu objektu teātri. «Viņu izrādē Vectēvs bija labs citāts par Hermani – ai, man nekas nav jādara, aktieri visu izdara.» Nesen Sirmais bijis uz kora Kamēr... 20 gadu jubilejas koncertu. Pēdējā rindā, stūrī iespiedies. «Labākais koncerts manā mūžā. Publika saviļņota, ovācijas, asaras. O, jā, man arī. Un kas to visu uztaisa? Spēcīgas personības, tas ir visa pamatā. Un darbs, protams.» Māka strādāt esot Dieva dota, jo ir cilvēki, kuri strādā, tomēr darīt tā īsti nemāk neko. Iet pa dzīvi pret spalvu. Tāpēc Mārtiņš ciena cilvēkus, kuri labi prot savu darbu: māk izaudzēt jēru, māk savārīt tomātus pastā, aplīmēt sērkociņkastītes, kā to dara Ausmiņa galerijai Istaba. «Un es nevaru tādu kastīti izmest!» 

UZBEKISTĀNAS CITRONS
Pēdējais raunds. Ar fotogrāfu dodamies uz Māju. Terasē pie pelnu pelēkas koka mājas ar ķirbju krāsas slēģiem pusdieno cilvēki. Saule spīd vīna glāzēs, vītero putni. Idille. Mārtiņš pagatavojis pusdienas savai armijai. Saviem «mājiniekiem». Saviem dekoderiem, bez kuriem «cilvēku televizoru» šajā Mājā neredzētu. Pats pavārs izskatās pavārgs. Vakar esot līdz septiņiem rītā uzdzīvojis Teātra bārā. 

No «mājiniekiem» mani saista Antra un Guntis Sirmie no Limbažu puses Viļķenes Kronīšu mājām, jo to Mārtiņš bieži piemin kā Istabas palīgsaimniecību. Ideja par 40 hektāru zemnieku saimniecības lietderīgāku izmantošanu radusies Mārtiņa tētim Aivaram, Gunta brālim. Varētu hektāru uzplēst tieši Istabas vajadzībām. Tā pērnvasar audzētas cūku pupas, kartupeļi, kāļi, garšvielas. Mārtiņš ar draugiem un Istabas ļaudīm taisījis konservus – ķirbju kubiņus un tomātu pastu. «Mēs mācāmies kopā ar viņu,» smej Antra. «Es domāju, vajadzētu arī sierotavu taisīt,» Mārtiņš izmet. Govis taču tur apkārtnes mājās esot, pienu dodot. Te nu būtu sajūsmā jāspiedz zemkopības ministram un laikam jau arī premjeram, jo ir cilvēki, kuriem Latvija ir iespēja. Mārtiņš mīl Latvijas zemi un tajā izaudzētās cūku pupas ved uz Rīgu. Viņš grib dzīvot laukos un dzīvo. «Mārtiņš dara no sirds. Viņš ir pierādījums, ka var gāzt kalnus, nekur nebraucot vai nesapņojot par direktora amatu un BMW,» komentē Mājas vadītāja Gunita Ozola. 

Iepriekš Sirmais teica, ka restorāns būs kaut kas starp franču un itāliešu virtuvi Ulmaņlaika mājā. Ēdienkarte esot gatava, pat gadiem trim uz priekšu. Iepriekš izlasījis divas grāmatas par to, kā raksta ēdienkartes. «Tajās nebūs nekāda seksa – tā es saucu, ja rakstīts «kraukšķīgā apvalkā un sulīgs».» Kopumā restorāns būšot mūsdienu «popsa» ar vērtībām. Kādām? «Mēs nemelosim.» Daudzi kafiju tīkli melojot – ar cenu par kafijas un sendviča kvalitāti. 

«Dreams come true!*» Sirmais pāri «stroikai» ieved virtuvē un uzsit uz plīts. Turpat uz galda stāv dažas tūtas ar riekstiem un safrānu. Nogaršošanai. No Uzbekistānas. Ir doma importēt. Arī piparmētras un citronus, kuri tur piesūcoties ar sauli un garšojot izcili. Apsveicami, jo citādi mums te veikalos jāēd baltie Ķīnas kāposti no Maķedonijas. «Bet nevar bez popkultūras. Cilvēki tos pērk, tāpēc es arī raidījumā tos kāpostus lietoju. Nevar taisīt kultūru, ja neiekļauj tajā popkultūru.» 

«O, ķīmijas jāsapērk, lai pē-vē-dē ir ko pārbaudīt. Jā, olu mazgāšanas līdzekli vajag, lai kāda Briseles slimība nepiemetas,» Sirmais riktējas pa virtuvi. 

Istaba, Māja. Kas tālāk? «Kapi!» Sirmais atjoko. 

Tu tiešām neesi noguris no cilvēkiem un gribi ik dienu uzņemt vairāk nekā 50 cilvēku vienlaikus? «Neesmu noguris. Es neeju daudz ārā. Laižu cilvēkus klāt, cik varu. Daudz esmu Dikļos, tecinu sulas, strādāju dārzā, neesmu sociāli aktīvs un neblogoju. Man pašam ir sava cellīte. Tagad drīz būs izremontēta vectēva māja Radziņi par Swedbank reklāmā sapelnīto naudu, un tur man būs sava virtuve.» Dēls Vestards, protams, augs Dikļos. Sirmais negrasās viņu atrādīt medijiem, ko nav darījis teju divus gadus. Kad puika pats gribēs – tad. Pagaidām viņam ir viens fetišs: «Auto, auto.» 

Vienus fascinē Mārtiņa vienkāršība, citiem viņš nepatīk. Šis ir mans stāsts, un es atļaušos izteikties tikai par Sirmā ēdienu. Tas seleriju un sazin kā vēl stūķis raidījumā bija baiss, bet jērs ar kāļu biezeni Istabā bija baigi labs. Redzēs, kā būs ar Māju.

Mārtiņš Sirmais (29), Dzīvo Dikļos
Mamma: Daina, latviešu valodas un literatūras skolotāja
Tētis:
Aivars, darbojas atkritumu apsaimniekošanas firmā
Dēls:
Vestards – 1,9 gadi
Sieva:
Sandra, veterinārārste
Reliģija: pareizticība
Brālis:
Dāvis
Māsa:
Māra 

Spēlē grupā The Beatles ar draugu Kaķi. «Visas labās lietas ir jākopē, tāpēc mums tāda grupa.
Drīz būs koncerts Dikļos mājas pagalmā. Jā,  ģitāra mums arī ir.» 
Izbijis veģetārietis 

Attieksme pret halal kaušanu: tādā gaļā nav stresa, poras nav tā savilkušās.
SIA Mārtiņš Sirmais īpašnieki: Gunita Ozola, Shoira Nurmatova, Mārtiņš Sirmais (pēc Lursoft datiem)

 

Fotoparaksts. Sirmais iepazīstina ar saviem «mājiniekiem»: «No kreisās stāvus: Rihards Eglīts – pavāra palīgs, strādājis Radisson virtuvē, pats pieteicās – atrakstīja Draugos. Guntis Sirmais ir mans tēva brālis un savā bioloģiskajā saimniecībā Kronīši audzē dārzeņus Istabai, tagad arī Mājai. Jānis Gailis ir baigais vīna zinātājs, viņš ir someljē, strādājis Skonto zivju restorānā. Uģis Lejnieks, strādās virtuvē, nekad to nav darījis. Es esmu šefpavārs. Solvita Dokāne jeb Solča plucinās salātus, ar viņu iepazinos sen, kad vēl strādāju Coco Loco Jūrmalā. Viņa toreiz teica, ka grib pie mums strādāt, un tā arī notika. Iepriekš Solča strādāja benzīntankā. Gunita Ozola ir Mājas vadītāja. Interjera dizainere Marta Karkovska par Mājas iekārtošanu jau padomājusi. Sēdus: Antra Sirmā – Kronīšu saimniece un Gunta Sirmā sieva. Viesmīle Linda Olte ikdienā ņemas ar filmām. Lefča ir «stroikas» vadītājs. Otra viesmīle Linda Gaismiņa, pagaidām vēl uz kruķiem. Drīz atbrauks Kārlis Celms no Denveras un Olivjē Šapī no Francijas – viņi abi ir pavāri un palīdzēs «ieeļļot» restorānu. Bet viss vēl var mainīties.»