«Nauda ir tikai vērtības mērs,» saka uzņēmējs, Nakts Mēbeļu ražotājs Juris Griķis. «Līdzko cilvēki tai mēģina piešķirt citu jēgu, tā pasaule iebrauc grāvī.» Atšķirībā no daudziem šodienas uzņēmējiem viņa kaislība nav nauda, bet gan gultas un matrači – tas, ko viņš ražo
Astoņdesmit astotajā gadā, kad Latvijā radās pirmie kooperatīvi, Jurim Griķim vēl nebija trīsdesmit. Beidzis Lauksaimniecības akadēmijas Mežsaimniecības fakultātes kokapstrādes tehnoloģijas katedru un specializējies mēbeļu ražošanā, viņš pēc vairākiem dzīves mestiem līkločiem strādāja turpat akadēmijas laboratorijā par galdnieku un ar soļarkā samērcētu lupatiņu tīrīja savu bijušo studiju biedru, jau pasniedzēju, galdus.
«Tā man bija tāda pazemības skola,» tagad saka Juris, jo pret dzīvi, viņaprāt, jāizturas ar bijību un nekad nedrīkst iedomāties sevi varenāku par pārējiem.
Tagad viņš ražo mēbeles, bet daži bijušie pasniedzēji tirgo zivis. Tomēr pat pēc vairāk nekā trīsdesmit gadiem Juris lieliski atceras to saulaino maija dienu, kad rakstījis sava pirmā kooperatīva statūtus. Galdnieku mācekļu kooperatīvs pārtapis kooperatīvajā firmā, no tās savukārt izveidots SIA Ozols, kurš radījis tiem laikiem unikālu produktu – Prezidenta kabineta iekārtu Bastejs. Tās bijušas augstas klases, smagnējas, toties ļoti kvalitatīvas ozolkoka kabineta mēbeles.
Basteju labi pirkuši Maskavā. Gada apgrozījums – ap miljons dolāru. Tiem laikiem fantastiska summa. Pārvēršot Latvijas rubļos jeb tā sauktajos repšikos, tā bijusi kaudze naudas vārda vistiešākajā nozīmē. Turklāt, kaut arī tie bijuši reketa ziedu laiki, neviens viņu neesot nedz «uzmetis», nedz draudējis ar pistoli vai mēģinājis izspiest naudu.
«Mums viss bija pilnīgi godīgi – nodokļi nomaksāti, absolūti legāls bizness, līgumi, saistības tika precīzi pildītas, tāpēc pat gribot nekur nevarēja pielipt,» saka Juris.
Par nopelnīto tika privatizētas telpas un iekārtota ražotne Jelgavā, kas devusi darbu ap 300 cilvēkiem.
Bet 1994.gadā Latvijas valdība aiztaisīja robežu un ieviesa muitu Krievijas precēm. Krievija deva pretsitienu, uzlikdama muitu Latvijas ražojumiem. Mēbelēm vien 40% plus pievienotās vērtības nodoklis. Bankrotēja rūpnīca Straume, darbu pārtrauca VEF un arī daudzi mēbeļu ražotāji. Ar vienu sitienu tika iznīcināti visi, kas orientējās uz Krievijas tirgu.
Maskavieši ieradušies Jelgavā:
«Juris, davaj mebeļ!»
«Nu, bet robeža, muita?»
«Ņe boisja – protaščim! Eto ņe tvojo ģelo*,» viņi atbildējuši.
«Nē! Tā ir gan mana darīšana. Vai nu legāli vai arī bizness nenotiek!» sacījis Juris.
Tā miljoniem dolāru nenopelnīti palika Krievijā, un mēbeļu ražotājiem vajadzēja meklēt partnerus rietumos. Ozols tos atrada Vācijā. Vāciešus neinteresēja ekskluzīvā kabineta iekārta Bastejs, bet krietni zemākas klases mēbeles – priedes koka gultas, kumodes un skapji. Trīssimt cilvēkiem vajadzēja darbu, un, kaut arī negribīgi, Juris pārorientēja ražošanu. Tika parakstīti līgumi, Ozols pirmie no Latvijas mēbeļniekiem prezentēja produkciju starptautiskajā izstādē MOW Vācijā, un sākumā viss izskatījies diezgan cerīgi. Tomēr vēlāk sadarbība gājusi kā pa celmiem. Izvirzīti noteikumi, kurus izpildīt kļuva arvien grūtāk. Kā atzīst Juris, hrestomātiska kļūda, ka pēc līguma nosacījumiem viņi drīkstējuši sadarboties tikai ar šo vienu partneri. Rezultātā pēc dažiem gadiem tieši vācieši diezgan nekaunīgi «uzmeta» Jelgavas mēbeļniekus. Nesaņemot naudu par vairākām lielām mēbeļu kravām, SIA Ozols bija spiesta izsludināt maksātnespēju. Griķim tas bijis smags trieciens.
No Ozola atdalījās mārketinga daļa un izveidoja savu uzņēmumu Kate. Uzņēmuma tapsētāju kodols pacēla firmu Dialogs. Bet viņš, kamēr citi strādāja, dzīvojās pa tiesām gan Latvijā, gan ārzemēs.
«Tā bija Ozola skola. Viņi kāpa augšup, bet es paliku tur – pašā lejā,» notikušo atceras Griķis.
Tolaik viņš arī atradis ceļu pie Dieva un gribējis atmest biznesam ar roku. Tomēr tie divdesmit no vairāk nekā trīssimt darbiniekiem, kas palika kopā ar viņu, teikuši: «Juri Griķi, saņemies! Taisām augšā jaunu kompāniju. Tu vari, un mēs tev ticam! Mums taču negāja slikti.»
Arī mācītājs, kuram viņš atzinies: «Es nevaru, man nav spēka!», atbildējis: «Tu vari, un tu to izdarīsi!»
Vienu dienu viņi savākuši kopā visu, kas bija palicis no Vācijai ražotajām mēbelēm, un sarīkojuši Jelgavā prezentāciju. Sanākuši mēbeļnieki, bijušie kolēģi, draugi un teikuši: «Klau, tas viss izskatās ļoti normāli. Startē vietējā tirgū!»
Bet, lai startētu tirgū, nepieciešamas telpas. Juris tam noskatījis vietu Berga bazārā. Vieta, protams, ekskluzīva, lai gan par mēbelēm tobrīd to vēl nevarēja teikt.
NAKTS + MĒBELES
«Es aizgāju pie Berga bazāra īpašnieces Ievas Laukeres,» viņš atceras. «Teicu, ka esmu no Jelgavas un ražoju mēbeles, kuras gribētu tur tirgot.»
Laukere bez īpašas sajūsmas vaicājusi, kā veikalu saukšot. Mēģinādams ar godu izkļūt no strupceļa, kurā negaidot nonācis, Griķis pēkšņi atcerējies izstādi, kurā nesen bijušas izstādītas viņa gultas. «Nakts» bija rakstīts uz plakāta, tālāk uzņēmuma nosaukums, bet zemāk mazākiem burtiem, lai ikvienam būtu skaidrs, kas šeit īsti redzams, visaptverošais nosaukums «mēbeles». Negaidot abi vārdi sasējušies kopā, piešķirot tiem pilnīgi jaunu jēgu. «Nakts Mēbeles,» viņš atbildējis. Veikals Berga bazārā darbojas joprojām.
Tā radās zīmols, kurš tagad pazīstams ne tikai Latvijā, Lietuvā, Igaunijā, Krievijā un Īrijā, jo tur atrodas Nakts Mēbeļu veikali, bet arī Kuveitā, uz kurieni nosūtīta mēbeļu partija.
Sākumā izgatavojuši tikai koka gultas, bet matračus pirkuši no vietējiem ražotājiem. Laikam ritot, pieaugušas arī kvalitātes prasības. «Es tikos ar vīriem, kas ražoja matračus, un teicu – man vajadzētu kvalitatīvākus,» stāsta Juris. «Viņi atbildēja – mēs nevaram kvalitatīvāk, bet varam lētāk. Es saku – man nevajag lētāk, man vajag labāk. Viņi atbild – piedod, nevaram. Sapratu, ka neatliek nekas cits, kā pašam sākt ražot matračus.»
Vieta jaunajai ražotnei atrasta nodegušajā Apguldes pils kompleksā, kuru izdevies nopirkt divu mēnešu laikā. Tā pats no sevis radies otrs zīmols, kas tagad neatraujami saistīts ar Nakts Mēbelēm, – Pils Matrači. Kaut arī sākumā pašu matraču nemaz nebija. Toties Jura rokās nonāca zviedru uzņēmuma Hastens katalogs. Tas ir neapstrīdams pasaules līderis šajā nozarē, un dārgākie Hastens matrači maksā līdz 60 000 eiro. «Par ko cilvēki gatavi maksāt tik milzīgu naudu?» domājis Griķis, pusgadu burtiski celdamies un guldamies kopā ar katalogu, kuru pa naktīm turējis zem spilvena, kaut arī zviedriski nesapratis ne vārda. Viņš to izpētījis krustu šķērsu, braucis uz izstādēm, studējis tehnoloģiju, līdz pamazām izkodis to lietu pilnībā. Vispirms atradis labāko Vācijas matraču kabatatsperu ražotāju (tagad arī atsperes viņi ražo paši), tad citus matračiem nepieciešamo materiālu piegādātājus. Jo patiesībā atbilde uz jautājumu, par ko cilvēks, pērkot matraci, gatavs maksāt, bija pavisam vienkārša – par nakts komfortu. Izejmateriālus Pils Matračiem piegādā no Vācijas, Itālijas, Francijas, Polijas, Nīderlandes, Beļģijas, Somijas, Zviedrijas, Turcijas, Lietuvas, Malaizijas un Jaunzēlandes.
SLIKTAM KLIENTAM TAISNĪBA
Tagad Nakts Mēbeļu veikalos pircēji paši var testēt matračus, izvēloties piemērotākos, kurus pēc tam ievietot nopirktajā gultā. Pilnīgs absurds esot prakse – pērciet gultu, matraci dabūsit par puscenu. Jābūt otrādi! Gulta ir tikai rāmis matracim.
Tomēr sākumā ar matračiem nemaz tik labi neesot gājis. Cilvēki pieraduši pie principa – rāmis par naudu, matracis par pusvelti – un brīnījušies, kāpēc Pils Matrači tik dārgi. Juris devis tiem septiņu gadu garantiju. 2000.gadā sācis tos ražot un uzreiz septiņu gadu garantija.
«Kā tu zini, ka tie izturēs septiņus gadus,» vaicājuši kolēģi. «Es zinu!» viņš atbildējis. «Kaut vai tāpēc, ka pēc izglītības esmu inženieris tehnologs.»
Bet cilvēki, spekulējot ar garantiju, pasākuši tos vest atpakaļ. Arī ja paši salauzuši, piečurājuši vai kā citādi tīši vai netīši tos sabojājuši. «Ko darīt?» vaicājuši pārdevēji. «Klientam vienmēr ir taisnība,» atbildējis Juris. «Pat tad, ja skaidri redzams, ka viņam nav taisnība.»
Stratēģija attaisnojusies. Pēc Jura domām, būt maksimāli godīgam, pat līdz smieklīgumam, ilgtermiņā vienmēr attaisnojas. Jā, īstermiņā tas esot grūti, un ar šādu taktiku nevar ātri tikt pie lielas naudas. Turklāt cilvēku attieksme mainījusies. Arvien vairāk ir tādu, kas gatavi maksāt par nakts komfortu vairākus simtus.
Tiesa, krīze negājusi secen arī Nakts Mēbelēm. Pēdējā gada laikā apgrozījums sarucis tieši uz pusi un agrāko 600 gultu vietā mēnesī nopērk labi ja trīssimt. Visgrūtāk bijis šāgada janvārī, kad tirdzniecība faktiski apstājusies.
Svarīgākas par naudu Jurim Griķim ir citas vērtības. «Nauda ir tikai vērtību mērs, bet, līdzko cilvēki iedomājas, ka var tai iedot pievienoto vērtību un ar banku vai fondu biržu starpniecību sāk pūst šo burbuli, agri vai vēlu burbulis plīst un mēs visi esam grāvī.»
Vēl 90.gados kāds Amerikas latvietis, kurš vietējiem uzņēmējiem mācījis biznesa ābeci, teicis: «Kas ir labs bizness? Tas ir laimīgs uzņēmējs, laimīgi darbinieki, partneri, klienti, ar kuriem viņš strādā, un laimīgas bankas, kas šo uzņēmēju finansē.»
Toreiz Juris klausījies un domājis, kā gan par biznesu var runāt, lietojot epitetu «laimīgs». Tagad viņš zina – ja laimi sāk mērīt ar naudas daudzumu, šī shēma uzreiz sabrūk. Juris pilnībā nepiekrīt tiem, kas apgalvo – tas ir mans liktenis, Dievs vai dzīve uzvēlusi plecos šo krustu, un man tas jānes gribot negribot.
«Ja Dievs ir mūsu garīgais tēvs, tad neviens tēvs bērnam nevēl ļaunu. Tāpēc es ticu, ka jau šūpulī viņš katram ir ielicis savu plānu. Un visi šie plāni ir labi. Cita lieta, ka cilvēki tos nerealizē vai savu dzīvi saputro tā, ka Dieva plāns nestrādā.»
Runājot par sevi, viņš domā, ka ir atradis šo Dieva plānu arī savā dzīvē.
«Bet pa vidu jūs bankrotējāt,» es saku, ar to gribēdams uzsvērt, ka, iespējams, tieši grūtības viņu norūdīja, likdamas paskatīties uz pasauli citām acīm.
«Es nebankrotēju – uzņēmums bankrotēja,» atbild Juris Griķis.
* Juri, dod mēbeles. Nebaidies, pārvedīsim! Tā nav tava darīšana – krievu val.
3 Jura Griķa biznesa principi
1. Godīgums. Pret sevi un pret citiem
2. Pazemība. Nenostādīt sevi augstāk par pārējiem
3. Gudrība. Prast pielietot savas zināšanas un spējas
