Žurnāla rubrika: Cilvēki

Kreipāna uznāciens

Posted on jūnijs 30, 2010 by Anda Burve-Rozīte - Slavenība

Divas stundas Pasaules futbola čempionāta tiešraidē kopā ar sporta komentētāju Anatoliju Kreipānu

Es biju pārliecināta, ka, vadot tiešraides, Anatolijs Kreipāns sēž Zaķusalas televīzijā plašā telpā, un viņam apkārt, gluži kā Džeimsa Bonda slepeno aģentu birojā, ņirb milzīgi TV ekrāni, kuros var saskatīt pat sportistu apavu šņores un ar pieskārienu regulēt skatu uz spēles laukumu.

Nav tiesa. Kabūzītī var knapi apgriezties. Deviņi kvadrātmetri, varbūt desmit. Uz komentētāja pults – neliels dators un divi televizori. Viens, pāris plaukstu platumā, kurā rit spēle, kādu to redz skatītāji. Otrs – ar nedaudz lielāku ekrānu, kurā lūkojoties Kreipāns komentē spēli.

Ir 22.jūnija vakars. Uz Francijas un Dienvidāfrikas spēli Kreipāns ieradies, uzvilcis dzīvespriecīgi violetu kreklu. Jāņu garajās piecu dienu brīvdienās, kamēr citi dzēra alu pie ugunskura, Kreipāns gatavojās kārtējam futbolam.

«Tā nav problēma! Nosvinēs nākamgad,» viņš omulīgi saka. Īpatnējo, mazliet lauzīto daugavpilieša tembru aizvērtām acīm atpazītu deviņas desmitdaļas TV skatītāju.

Pieticīgajā sporta komentētāja telpā pie TV pults Kreipāns nesēžas šā tā. Pirms tam pedantiski, kā savu darbu mīlošs bibliotekārs, uz galda un apkārt sabīdītajiem pāris krēsliem izvieto žurnālu un aprakstītu lapu kaudzītes. Dažām nodzeltējuši stūri, tās vēl no 1998.gada spēlēm un senākām.

Kreipāna informatīvo materiālu skapis redakcijā vai lūstot. Visu svarīgo un interesantāko viņš saglabā. Īstajā brīdī Kreipāns kā ar Micheline zvaigznēm apbalvota restorāna šefpavārs izvelk kādu faktu, piemet šķipsniņu kāda cita, tad vēl, «sablenderē», un, lūk, – piesātināta tiešraide gatava!

Teju trīsdesmit gadu laikā, kopš viņš komentē sporta spēles (futbolu – divdesmit gadu), Kreipāns vēl nekad nav ieradies uz tiešraidi, nebūdams rūpīgi sagatavojies. «Tā es nevaru,» viņš saka.

Rit pēdējā minūte pirms spēles sākuma, kabūzī iespīdas sarkanā spuldze, kas brīdina par ēteru. Vēl paspēju pusčukstus pavaicāt: vai kādreiz, «ejot gaisā», kolēģi ir sasmīdinājuši vai iedunkājuši tā, ka jāsalecas? «Neatļaujas,» Kreipāns atčukst pretī. Tad enerģiski sakustas, iedzer malku ūdens un kārtīgi izkrekšķinās. «Labvakar, futbola līdzjutēji!»

GAN KRITIZĒ, GAN JŪSMO

Biju vīlusies, neatrodot tviterī Anatolija Kreipāna profilu. Pirms Vācijas un Anglijas spēles būtu gribējies futbola komentētājam aizsūtīt ziņu: kas uzvarēs? Futbola erudīti tagad var smieties. Tas nav nopietns jautājums! Tomēr tiešraidēs Kreipāns prot piesaistīt arī to skatītāju uzmanību, kuriem par sportu nav ne lielas izpratnes, ne arī intereses.

«Par šamaņiem mēs kādreiz vēl parunāsim. Šis temats vēl nav skarts,» svētdienas naktī pēc Argentīnas spēles ar Meksiku skatītājiem piesolīja Kreipāns.

Gluži kā Maradona ar bumbu viņš veikli izspēlē pārsteidzošus faktus par futbolistu dzīvi un karjeru, «nezaudē bumbu», ja no stāsta pēkšņi jāpārlec uz situācijas izklāstu laukumā, un «uzdriblē» asāk, kad notiek nejēdzības.

Tviterī es neatradu Kreipānu, toties izlasīju viedokļus par viņu. Vieniem netīk sporta komentētāja augstprātība – neviens par futbolu nezinot vairāk kā viņš. Citiem plašais informācijas klāsts tieši patīk.

Kāds raksta, ka Kreipāns «iemieso Latvijas žurnālistikas problēmas kopumā: analīzes trūkums, moralizēšana, fokuss uz dzelteniem faktiem, ne būtību».

Pasaules kauss futbolā kādu Delfi komentētāju pamudinājis veltīt Kreipānam teju vai eseju, par kādu var sapņot katrs žurnālists: «Jebkura līmeņa futbola pārraide, ja to nekomentētu Anatolijs, būtu pielīdzināma frīsbija amatieru treniņa līmenim. Kurš vēl spēj nokritušu futbolistu mudināt, sakot: «Ir jāceļas un jāturpina spēlēt!»? Kurš vēl zina 94% pasaules izlašu futbolistu radurakstus, radurakstu hobijus un sasniegumus pamatskolas deju sacensībās? Kā medus klausītāju ausīs ielīst Anatolija Kreipāna stāsti par laukumā uznākušā nevienam nezināmā futbolista vectēva sasniegumiem alpīnismā tālajā 1947.gadā. Kurš vēl spēj no galvas citēt vācu izdevuma Kicker rindas (septiņu sezonu numurus)? «Ir tāda paruna futbolā, kuru tie līdzjutēji, kas ilgstoši seko futbolam, noteikti zinās, – kura komanda pirmā trāpa pa vārtu stabu vai pārliktni, tā zaudēs!» – tā tikai Anatolijs spēj piesaistīt. Viņam ir oriģināla frizūra, nepārspējami joki. Viņu zina un mīl visi cienījamie līdzjutēji visos Latvijas nostūros. Viņa pārliecināšanas spējas ir tik fenomenālas, ka ilggadējais futbola tiesnesis Pjerluidži Kolina pats noticēja, ka ir Fantomass un pameta tiesāšanu. Kā nu ne, ja ikvienā pārraidē Anatolijs atkārtoja: «Diskusijas ar Fantomasu par brīdinājuma piešķiršanu ir liekas!» Tikai Anatolijs dzelteno kartīti uzmācīgi definēja kā plāksteri. Anatolijs ne tikai pārzina futbolu un spēj iedvesmot – viņš ir muzikāls, un debijas singls pēc Latvijas izlases iekļūšanas Eiropas čempionāta finālturnīrā to apliecina. Kā var aizmirst dziesmas vārdus: «Nedrīkst nokavēt ar maiņām!» Dziedoša futbola vācelīte ar biatlona piesitienu un [sprintera] Useina Bolta ātruma reakciju uz pārkāpumu futbola laukumā. Anatolijs Kreipāns ir fenomens.»

Unikālus informatīvos materiālus Kreipāns velk ārā kā no Dena Brauna romānos aprakstīto slepeno brālību bibliotēkas.

«Reizēm var redzēt, ka viņš kož sev mēlē, lai neizstāstītu visu, ko zina. Par informācijas daudzumu, kas viņam ir, es Kreipānu apbrīnoju,» saka sporta žurnālists Dāvids Ernštreits. Ja kādreiz viņam vaicā, kad pats komentēs tiešraidēs, Ernštreits sakot – kad zinās tik daudz kā Tollijs!

VAI KREIPĀNS IR VISUR?

Portāla Parsportu.lv redaktors Arturs Vaiders teic, ka Kreipāna stiprā puse ir enciklopēdiskās zināšanas un fanātiska interese par sportu.

Sporta komentēšanā gan Latvijā, gan pasaulē populāri ir divi paņēmieni. Pirmais ir tā sauktais stāstnieka, kurš milzum daudz zina, spēj ik brīdi skatītājiem pasniegt kādu jaunu informāciju par visu, kas saistīts ar sportu, sportistu dzīvi un darbu, – tas ir Kreipāna gadījums. Un otrs – profesionāļa piegājiens, kad spēli komentē, piemēram, izbijis sportists, kurš zina to no iekšpuses, spēj analizēt laukumā notiekošo. Šo paņēmienu Kreipāns tikpat kā neizmanto, un ir skatītāji un sporta erudīti, kuriem tas nepatīk.

«Reizēm vārtu gūšanas momentus viņš pamana pēdējā brīdī. Tad šķiet – vai nebūtu labi, ja spēli ar viņu kopā komentētu vēl kāds, kas vairāk analizē laukumā notiekošo. Jautājums, ko par to teiktu Anatolijs? Vai viņš tomēr nav solists,» – tā Dāvids Ernštreits.

Vaiders uzskata, ka TV tiešraides tikai iegūtu, ja kopā ar Kreipānu spēles komentētu vēl kāds. «Ne tāpēc, lai Anatolijam būtu mazāk darba, bet skatītājiem būtu vēl interesantāk.» Lielisks piemērs esot volejbola tiešraides Latvijas televīzijā, ko komentē Melderis un Timermanis. Pasaulē spēles mēdz komentēt arī trijatā.

Kāpēc TV studijā Kreipāns ir viens pats, turklāt komentē spēles pat vairākās televīzijās, raksta par sportu Neatkarīgajā Rīta Avīzē, dažādos portālos? Arturs Vaiders domā, ka redaktoriem tā ir drošāk, zinot Kreipāna darbaspējas, atdevi, erudīciju. «Zina, ka viņš izdarīs.» Ir mazāks risks, nekā pacensties atklāt jaunus talantus. Lai arī Kreipāna talantu un profesionalitāti ciena, Vaiders atzīst, ka brīžiem ir sajūta – Kreipāns ir visur.

No kolēģiem sporta žurnālistikā viņš dzirdējis un arī pats tā domā, ka pārslodzes dēļ Kreipāna komentēšanā dažkārt jūtama rutīna, vai arī, kā hokeja spēļu gadījumā, zināšanas nav tik pamatīgas. «Bet redaktori uzskata, Kreipāns jau nokomentēs! Ko no komentētāja var prasīt, ja ir desmit spēles gadā,» saka Vaiders.

Sporta jomas, kurās Kreipāns orientējas lieliski, ir futbols, spīdvejs un handbols.

Daugavpils rajona Naujenē uzaugušais Kreipāns skolas laikā futbolu spēlējis pats. Tomēr ātri sapratis, ka karjeras lielajā sportā nebūs. Intereses, dotības nav bijušas tik lielas. Pēc Daugavpils Valsts ģimnāzijas beigšanas viņš devies uz Rīgu, lai studētu Latvijas Universitātē žurnālistos.

Skolas gados Kreipāns izlasījis milzum daudz grāmatu. Ne tikai ar sportu saistīto literatūru, arī klasiku. Zināšanas par sportu bijušas vērā ņemamas. Studiju laikā arī radusies iespēja rakstīt presē. Tolaik hokeju pārzinājis pat labāk nekā futbolu – skolas gados par to ļoti interesējies. Taču redakcijā hokeja lauciņš jau bijis aizņemts. «Droši vien tāpat kā tagad par mani domā: tur jau Kreipāns priekšā,» pieredzējušais sporta komentētājs nosmejas. Viņaprāt, jaunajiem ceļā neviens nestāv – vajag tikai mēģināt! «Arī es visu sasniedzu pats saviem spēkiem.»

Francijas un Dienvidāfrikas spēles laikā, sēžot Kreipānam blakus pie pults Latvijas televīzijā, mēs ar fotogrāfu velti gaidām, kad komentētājs beidzot ieķersies ar abām rokām matos vai palēksies krēslā. Kreipāns ir ieturēts. Pats gan saka – ja mēs būtu klāt spīvākā spēlē, tad gan dzirdētu, kā viņš kliedz.

Kreipāna stiprā puse ir un paliek stāst-nieka talants. Pirms pāris gadiem kādas tiešraides laikā pārlūza vārtu stabs – to laboja stundu. Neapskaužama situācija komentētājam, teiksit? Tikai ne Kreipānam! Šī bija viņa zvaigžņu stunda: bez mazākā apjukuma viņš runājis un runājis, izstāstot skatītājiem visu par arēnā notiekošo, sportistiem, treneriem un viņu dzīvi.

KĀ ŠEKSPĪRA IESTUDĒJUMS

Francijas un Dienvidāfrikas spēles laikā Kreipāns kā uz šaha galdiņa figūras veikli pārstumj paša piezīmes daudzu gadu garumā un žurnālus krievu, vācu, spāņu valodā. Atrod īsto, ko taupījis tieši šim brīdim, un zibenīgi nocitē.

Vaicāts, vai tiešam ir poliglots, spējot informāciju sadabūt vismaz sešās valodās, viņš noslēpumaini nosmīn: «Sportā svarīgi ir kontakti ar kolēģiem citās valstīs.»

Kreipāns ir ilgi gaidījis brīdi, kad tiešraidē varēs izspēlēt kārtējo «šaha zirdziņu», un šoreiz tas izrādās fakts, ka Dienvidāfrikas prezidents Džeikobs Zuma arī spēlējis futbolu, sēžot cietumā kopā ar Nelsonu Mandelu. Uz pāris sekundēm izslēdzis studijas mikrofonu, viņš ar labpatiku mums nočukst, ka izdevās.

Ar to vien nepietiek, ka pirms spēles savākti interesanti fakti, no galvas kā reizrēķins iekalti eksotisko valstu spēlētāju uzvārdi. Sporta komentētājs nekad nevar zināt, kāda izveidosies situācija laukumā, vai un cik daudz no iepriekš rūpīgi sagatavotā viņam izdosies atklāt skatītājiem. Ja gribēs izstāstīt par daudz, var aizrunāties un netikt līdzi spilgtāko momentu aprakstam, spēles analīzei. Taču garlaicīgi, pliekani komentēt – tas ir sliktākais, ko tiešraidē komentētājs var izdarīt.

Spēle var būt neinteresanta. Komentārs tās gaitā – ne.

Sporta apskatnieks Arturs Vaiders sporta spēles komentēšanu salīdzina ar Šekspīra iestudējumiem: «Mēs visi esam lasījuši Šekspīru, bet varam skatīties viņa lugu iestudējumus vēl un vēl. Tāpat ir sportā – skatītājs jau pats redz, kas notiek laukumā, bet komentētājs ir tas, kurš rada savu monoizrādi par spēli.»

Izcilākie sporta komentētāji Latvijas vēsturē, piemēram, Gunārs Jakobsons, Juris Robežnieks, Jurijs Pašuba spējuši radīt šādas lieliskas sporta izrādes. Skatītājiem, kas viņus dzirdēja, tās atmiņā vēl tagad, pēc trīsdesmit, četrdesmit gadiem.

Ļoti iespējams, sporta komentētājam aktiera dotības nepieciešamas ne tikai tiešraidē, kontaktējoties ar saviem skatītājiem, bet arī attiecībās ar sportistiem, treneriem, sporta klubu īpašniekiem. Būsi godīgs un ass – uz tevi apvainosies. Daudz vērtīgas informācijas tā var paiet secen. Savukārt būt glaimotājam, cukurūdens lējējam ir pazemojoši.

Anatolijs Kreipāns stāsta, ka viņam kaut kā izdevies būt ar visiem labās attiecībās, vienlaikus nezaudējot pašcieņu un profesionālo stāju. Sportā iesaistītie pieraduši un sen vairs neraujoties pamēģināt – vai ir iespējams Kreipānu uzpirkt, lai stāsta tikai labo, pieklusina slikto. «Ar visiem riskiem, kas sporta jomā ir, viņš labi ticis galā,» saka Vaiders.

Kreipāns pats atzīst, ka halturēt un melot būtu vienkārši kauns. Viņam labā reputācija pārāk daudz nozīmē, lai tā vienkārši to sagāztu.

Sēžot un vērojot, kā Kreipāns strādā, un pēc spēles sarunājoties, man rodas iespaids, ka sports ir visa viņa dzīve. Par privātām tēmām sporta komentētājs nesaka ne vārda. Tikai vēlāk uzzinu, ka Kreipāns bijis precējies, viņam ir divi dēli. Dēls Reinis Kreipāns nodarbojas ar vieglatlētiku un jau guvis panākumus.

Pasaules kauss futbolā beigsies 11.jūlijā. Pēc mēnesi ilga spēļu maratona Anatolijs Kreipāns būtu pelnījis vairāk atpūtas. Taču nekā, viņš jau skaita nākamos darbus augustā, septembrī. Arturs Vaiders smejas, ka Kreipānam dzimšanas diena un Jāņi «izkrīt» katru otro gadu, jo ir vai nu Eiropas čempionāts futbolā vai Pasaules kauss.

Vai kaut kur ārpus Latvijas aizbraukt un atpūsties gribas, vaicāju Kreipānam. Joka pēc pieminu Ēģipti. Viņš atbild: «Darbā jūtos kā zivs ūdenī, te ir mana īstā vieta. Nu, kāpēc zivi jāņem un jāliek smiltīs?»

Šogad Kreipāns svinēja 50 gadu jubileju, bet pamanījās to kaut kā noslēpt. Kad vaicāju par interviju, vien pieticīgi bilda, ka 21.jūnijā viņam mazas svinības, bet 22.jūnijā gan – laipni lūgti, ja vēlaties ko jautāt! Neskatoties uz vēlmi par sevi ārpus sporta neko citiem neatklāt, internetā pār Kreipāna galvu birst apsveikumi. «Es šogad pabeidzu to pašu vidusskolu, ko savulaik Anatolijs. Lepojos,» raksta kāds deviņpadsmit gadus vecs puisis.

Kaspars Ādamsons

Posted on jūnijs 30, 2010 by bugs - Jauna seja

Ikdienā Kaspars ir Latvijas Kultūras akadēmijas jaukto koru «Sōla» un «Sēja» mākslinieciskais vadītājs, arī Rīgas 6.vidusskolas jauktā kora un zēnu kora diriģents

X Latvijas skolu un jaunatnes dziesmu un deju svētkos 10.jūlijā Mežaparka estrādē Kaspars pirmo reizi būs virsdiriģents

Vecums: 25. Dzīvesvieta: Rīga. Māte un tēvs: pirmsskolas muzikālā audzinātāja Dzintra Ādamsone, diriģents un Latvijas Radio kora dziedātājs Ārijs Šķepasts.

Ko tev nozīmē būt diriģentam? «Tā ir mana būtība. Diriģēšana ir process, kurā visu nenosaka tikai diriģents. Viss kolektīvs kopā rada ārkārtīgi lielu enerģiju un spēku.»

Ar ko atšķiras skolēnu un pieaugušo dziesmu svētki? «Skolēnu dziesmu svētku repertuārs ir veidots, apzinoties, ka dziedātāji ir gan mazi bērni, gan vidusskolas jaunieši. Svarīgākais, lai dalībniekiem būtu prieks, lai viņi sajustos kā svētkos.»

Dziesma, kas raksturo latviešu mentalitāti? «Saule, Pērkons, Daugava. Šo dziesmu uztveru kā jauno laiku dziedāšanas svētku himnu. Skaņdarbā parādās gan spēks, gan enerģija, kas mūsos mīt.» Ko darīsi pēc dziesmu svētkiem? «Trīs nākamās dienas paies mēģinājumos, jo ar kori Sōla esam uzaicināti piedalīties festivālā Francijā.» Izdosies arī atpūsties? «Jā, pēc Francijas ar draudzeni uzkavēsimies Eiropā un trīs nedēļas paceļosim.» Ko spēj pateikt mūzika, bet nespēj vārdi? «Ar mūziku noteikti var pateikt daudz vairāk. Reti kurš cilvēks ir tik atklāts un tik drošs, lai vārdos pateiktu pilnīgi visu, ko domā.»

Jānis un Jānis Sokolovi, ārsti

Posted on jūnijs 16, 2010 by Anda Burve-Rozīte - 1 no 2 miljoniem

Man bija sapnis, lai viņš kļūtu par ārstu, – sirsnīgi raudzīdamies uz dēlu, topošo ausu, kakla un deguna ārstu jeb otorinolaringologu Jāni Sokolovu, saka Jānis Sokolovs seniors

Tik daudz grāmatu par ausu, kakla un deguna slimībām kā Sokolovam junioram mājās ir reti kuram jaunajam ārstam. Jau sākot studēt medicīnu, jaunais Sokolovs bijis pārliecināts, ka vēlas iet tēva pēdās. «No vienas puses, grūti, jo visi no tevis gaida augstākos rezultātus. No otras puses, ārsta ideāls ir tepat blakus. Ir, uz ko teikties, kam pajautāt padomu.»

Vēl viens gads rezidentūrā, un būs jāizlemj: kļūt par bērnu ārstu, vai tomēr ārstēt pieaugušo ausis, kaklus, degunus. «Ar bērniem jau forši,» atzīstas jaunais ārsts. Īpaši Sokolovs juniors varētu patikt pusaudžiem – vēl pirms dažiem gadiem viņš spēlēja ģitāru Andra Kiviča grupā The Scars. Pa dienu mācības, vakarā – skatuve. «Kādu laiku jau tas vilkās,» pasmaida jaunais dakteris. Teorētiski varēja gadīties, ka paciente, kurai no rīta deviņos viņš skatās ausī, iepriekšējā vakarā lēkājusi viņa koncertā.

Kad bija jāizvēlas – rezidentūra vai mūzika, Jānis Sokolovs juniors, daudz nedomādams, pārdeva ģitāras un pilnībā pievērsās medicīnai. «Loru» darbs ikdienā ir smalks kā juvelierim, jo orgāni, kas jāskata un jāoperē, ir sīki – gluži kā gredzena actiņa. Abiem Sokoloviem ir lielas, vīrišķīgas plaukstas. Taču, cik veiklas un precīzas ir to kustības!

Profesors stāsta, ka «lori» ir pirmie medicīnas vēsturē, kuri sākuši operēt ar mikroskopu. Tikai pēc tam to darījuši acu ārsti un neiroķirurgi. «Ar vecajiem mikroskopiem strādājot, no rīta nevarēja pat kafiju iedzert, lai tikai roka nenotrīc.» Tagad mikroskopi ir lokani, viegli pārvietojami. Pat visiem pazīstamie spogulīši uz «lora» pieres vairs nav tie paši vecie, apaļie. Tagad viņiem ir sarežģītas struktūras spoguļi, kas atgādina mazu rentgena aparātu.

Pirmā operācija, ko veica Sokolovs juniors, mācoties rezidentūrā, bijusi lauzta deguna korekcija Bērnu slimnīcā. «Tēvs stāvēja blakus. Nekādu lielo baiļu nebija.» Sanāca, kā gribēji? «Sanāca, kā tēvs gribēja,» jaunais dakteris smejas. Profesors Sokolovs Bērnu slimnīcā strādā četrdesmit vienu gadu un veic aptuveni 1000 operāciju gadā. Juniors Sokolovs patlaban stažējas Stradiņos. Tēvu un dēlu Sokolovus vieno ne tikai viena profesija un viens vārds – Jānis, bet arī praktisks raksturs. «Jāņos pašiem sagatavot svētku galdu mums nav problēmu,» saka seniors.

Puķe Jāņu vainagā

Posted on jūnijs 16, 2010 by bugs - Personība

Jaunais folkmūzikas albums Trio Šmite Kārkle Cinkuss Jāņus ieskandina ar trim skaistām Jāņu dziesmām. Savukārt tieši Līgo vakarā viena no trio dalībniecēm Kristīne Kārkle-Puriņa (26) sadziedāsies un saspēlēsies Valmieras Pauku priedēs. Jāņu laikā Kristīnei Latvija smaržo pēc svaigi slaukta govs piena un pļavu ziediem, un viņa gatavojas izdziedāt «nenormāli daudz Jāņu dziesmu»

Jo tuvāk nāk svētki, jo vairāk dziesmu Kristīnei nāk prātā. «Ap Ziemassvētkiem es nevaru atcerēties ne Jāņu dziesmu vārdus, ne melodijas, bet tagad tās «uzrodas» cita pēc citas, es staigāju pa māju un dungoju. Latviešiem Jāņu dziesmas ir visskaistākās, un žēl, ka lielākoties cilvēki zina kādas divas vai trīs melodijas, jo to ir ap tūkstoti. Ne jau tikai Pa gadskārtu Jānīt’s nāca,» Kristīne smaida.

Šogad viņas Jāņi mazliet atšķirsies, jo līgošana sāksies Latvijas radio 2 organizētajā pasākumā Valmierā. Tur Kristīne būs pavadošajā sastāvā un spēlēs kopā ar Kristapa Krievkalna grupu. Tikai pēc tam dosies uz Mazsalacu, baltu valodnieka Austra Graša mājām, kur kopā ar draugiem darīs visu, ko vēl var iespēt, lai izbaudītu Jāņu nakti līdz kaulam.

AR PRIEKU UN TICĪBU

«Man Jāņi ir ļoti svarīgi. To sajūtu, ka caur dziesmām un Jāņu izdarībām saplūsti ar dabu un īso nakti, ka esi iekšā tajā procesā, – to nevar salīdzināt ne ar ko. Arī Austrālijā, kur lēkā ķenguri, var iet rotaļās, izdziedāt dziesmas, bet nevar noplūkt to margrietiņu.» Runājot par Jāņu tradīcijām, Kristīne teic, ka katrā novadā un mājā Jāņus svin mazliet atšķirīgi. «Tāpēc jāatrod un jāpieņem labākais, kas der tieši man, un jāsvin vienkārši latviski Jāņi.»

Tā kā Grašu mājās viņa ieradīsies ap pusvieniem naktī, visas ierastās Jāņu tradīcijas ievērot neizdosies, bet Kristīne labprāt par tām pastāsta. Viens no svarīgākajiem rituāliem ir zāļu lasīšana un vainagu pīšana. «Vācam ozola zarus, pīlādžus, puķes, ar ko pušķot māju. Arī kalmes, ko sacērtam un izbārstām, lai smaržo.» Pēc atgriešanās no pļavām un mežiem puiši dodas taisīt ugunskuru vai pūdeli (degošu mucu uz kāta augstu gaisā), bet meitenes pin vainagus, arī puišiem.

Kristīne līdz šim valkājusi Krustpils novada, bet pēc apprecēšanās cer uz Viļānu tautas tērpu: «Man nepatīk Krustpils novada sievas galvassega, negribu tādu aubi. Manai mammai bija tas tornis uz galvas, un man tā ir bērnības trauma. Ja to kārtīgi nestīvina, tad nesmuki noliecas uz vienu pusi.»

Tuvojoties vakaram, mājinieki sāk gaidīt kaimiņus un ir gatavi aplīgoties. Līgotāji iet rotaļās, kādā brīdī arī pie galda. «Taču tas nav tik bagātīgs kā rudenī. Ir alus, siers. Neatceros, ka šašliku mēs būtu ēduši, bet arī negribas, jo nakts paiet lustējot. Danči, bieži vien arī ziedojam ugunskuram, piemēram, pērnā gada vainagus. Tiek uzskatīts, ka ozola vainagi savāc visu negatīvo enerģiju, tāpēc Jāņos tos dedzinām. Var ziedot arī alu, siera gabaliņus, papardes. Jāņi un saulgrieži ir auglības veicināšanas svētki. Ne velti liela loma ir papardei, tur jau arī tā auglības doma.»

Jā, Kristīne ticot dainām un domā, ka šādi raidītas domas piepildās. «Jo tā ir maģiska nakts. Ja cilvēki masveidā skaita lūgšanas, tad domas materializējas. Ja visi kopā velta domas auglībai, es ticu, ka tās piepildās. Ja cilvēki tam gadsimtiem ir ticējuši, tad kāpēc lai es neticētu,» viņa domā. «Protams, protams, eju arī papardes ziedu meklēt, ko tur liegties.»

SPĒCĪGAS SAKNES

Latviskā dzīvesziņa un cieņa pret tradīcijām Kristīnei nāk no vecāku ģimenes. Viņas mamma ir folkloriste Anna Kārkle. «Mamma man vienmēr visādus pantiņus un ticējumus ir skaitījusi. Arī kaitinošus, piemēram, – darbs kaulus nelauž. Agrāk spurojos pretī, bet tagad saprotu, ka daudz esmu no viņas paņēmusi. Ģimeniskuma sajūtu, kas balstīta uz tradīcijām, ļoti gribētos ienest arī savā ģimenē. Domāju, ka daudzas ģimenes jūk un brūk tāpēc, ka nav šo no paaudzes paaudzē pārmantoto spēcīgo tradīciju.»

Kristīne uzskata, ka liela loma viņas audzināšanā bijusi pie vectēva un vecmammas pavadītajam laikam. «Es skaidri zināju savus darbus no pirmdienas līdz sestdienai, un tie bija jādara katru dienu un visu laiku. Jo laukos esi atkarīgs gan no dabas, gan izdarītā darba. Un tieši šie rituāli un darbi, ko ikdienā darīju kopā ar vecvecākiem, veidoja ciešāku saikni ar viņiem. Paguvu iet ganos, un tie bija brīnišķīgi laiki. Vecmamma adīja zeķes, bet es klausījos mūsu dzimtas stāstus.»

Kad mēs iepazīstamies, Kristīne uzreiz pasaka, ka nav «tik etnogrāfiska būtne», par kādu viņu uzskata. «Cilvēki domā, ka es esmu baigā tautumeita, bet tā vairs nav. Ilgu laiku cītīgi ar to nodarbojos, ar akordeonu un vijoli skraidīju pa pasākumiem un vēl aizvien tas ir manā muzikālajā pamatā. Bet projekti, kuros patlaban darbojos, nav tikai folkloras ansambļi, drīzāk varētu teikt, ka es folkloru ienesu mūsdienās, lai tā ir pieejama jebkuram klausītājam.»

Kāpēc, viņasprāt, tas ir tik nepieciešami? «Folklora ir mūsu tautas dzīves gudrība. Tā ir mūsos, tikai mēs to esam aizmirsuši. Atverot dainu krājumu, saproti, ka nav jālasa bībele vai citu tautu svētie raksti, jo dainas ir mūsu svētie raksti. Tur viss aprakstīts – kā jāizturas ģimenē, kā pret brāli un māsu, par dabu, tur ir pilnīgi viss. To es gribu nodot modernajai pasaulei. Kā arī patriotisma sajūtu.»

PAR PAŠAPZIŅU JĀPACĪNĀS

Kristīne mācās Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas etnomuzikoloģijas nodaļā. «Bet tur vairāk parādos uz eksāmenu kārtošanu. To, kas jāzina, apgūstu ikdienā, darbojoties dažādos projektos, sastrādājoties ar mūziķiem un piedaloties festivālos Latvijā un ārzemēs.» No pēdējo gadu radošās darbības jāmin Kristīnes dalība režisora Regnāra Vaivara veidotajā izrādē Drakula. Dēmoni, jūnija vidū iznākušais debijas albums Trio Šmite Kārkle Cinkuss un pasaules mūzikas projekti kopā ar Valtu Pūci un gruzīnu un moldāvu mūziķiem. Pēdējā piedalījās arī Intars Busulis.

Tajā trešdienas vakarā uz AB dambja Rīgā plānots koncerts kopā ar moldāvu mūziķiem, bet no rīta vēl notiek mēģinājums. Kristīne ierodas pusvienos ar notīm un divām grāmatām: Latviešu spēles un rotaļas un Ilgas Reiznieces Rokasgrāmatu folkloras mācīšanā. Viņa vēl pusstundu pie galdiņa pasēž kopā ar Busuli un Pasaules mūzikas festivāla Porta valdes priekšsēdētāju Ilzi Apsiņu. Tostarp mēģina no galvas iemācīties trīs pantus rumāņu valodā par auglību – tie vakarā būs jādzied. Uztraukums ir arī par neiestudēto dialogu ar Busuli, kam uz skatuves jābūt spontānam. «Ko es viņam atbildēšu?» Kristīnē jūtama trauksme.

Mūsu saruna vairākkārt nonāk līdz pašapziņai un sajūtām uz skatuves, Kristīnei daudz par to nācies domāt. Par saikni starp dziedāšanu un pašapziņu runā arī Kristīnes pasniedzēja augstskolā un tradicionālās mūzikas izpildītāja Zane Šmite: «Var uztrenēt balsi, bet, ja mūziķis ir psiholoģiski nestabils vai viņam trūkst pašapziņas, viņš spilgti parādās un pēc tam pazūd. Man patīk, ka Kristīne apzināti un mērķtiecīgi veido abas šīs puses. Agrāk viņai tā dziedāšanas puse bija vairāk, taču tagad viņa aug iekšēji, nemitīgi attīstās, arī psiholoģiski, un balsī to var just.»

Kristīne atzīst, ka par pašapziņu dažkārt jāpacīnās, tāpēc katra sevis pārvarēšana esot maza uzvara. Un viņa pat mazliet brīnās par iespējām, ko dzīve piedāvājusi, spēlējot kopā ar nopietniem un atzītiem māksliniekiem. «Es biju meitene no laukiem, un lielā mērā pateicoties Zanei, kura ieteica mani Valtam Pūcem, man ir iespēja piedalīties lieliskos projektos. Pie cilvēkiem, ar kuriem kopā tagad darbojos, es esmu nonākusi nevis tāpēc, ka būtu pasaules līmeņa māksliniece, bet gan tāpēc, ka esmu satikusi īstos cilvēkus, un esmu viņiem uzticīga.»

IES UN DARĪS

Kristīne atzīst, ka gandrīz visiem projektu piedāvājumiem ir piekritusi. Viņa grib dzīvot pēc pilnas programmas, izmēģināt to, ko viņai piedāvā, un ļauties izaicinājumiem. Arī Zane Šmite pamanījusi, ka Kristīne nekad neatsaka. «Kristīne jau ilgstoši pati sevi uztur, un tāda dzīve padara cilvēku pieaugušu īsā laikā. Viņa fantastiski organizē un plāno laiku. Mācās, bet tajā pašā laikā saprot, ka ne tikai izglītība ir prioritāte. Viņai jākoncertē, viņa nevar nedomāt par to, ka jāmaksā arī par dzīvokli.»

Vai tas būtu mēģinājums vai koncerts, Kristīne uz skatuves smaida. «Jā, es esmu laimīga uz skatuves un zinu, ka smaids man palīdzējis kļūt brīvākai.» Dažkārt, kad viņa tikko paņēmusi pirmo skaņu, Kristīne mēdz nosarkt, jo tad jūt, ka visa uzmanība pievērsta viņai. Ar laiku tas pārejot. «Viņa uz skatuves nav nez kāda samākslota šovmene,» saka Ilze Apsiņa. «Tieši ar savu dabiskumu un vienkāršību viņa atšķiras no citiem. Un acu skatiens… Man liekas, daudzi vīrieši tajā iekrituši.»

Savukārt Zane Šmite stāsta, kā Kristīnes darbs nes panākumus ārzemēs. «Viņas aizrautība, azarts, skatuves harizma un personības šarms dažam ārzemniekam liek gribēt atbraukt uz Latviju. Bija gadījums, kad cilvēks YouTube noskatījās ierakstu, un viņam sagribējās redzēt zemi, kur skan tāda mūzika un kur tā dzied.»

ĢIMENES LIGZDAI JĀNOBRIEST

Kristīne apprecējās pagājušajā vasarā un tagad vēlas veidot savas mājas. «Bet tikai pagaidu variantu, dzīvokli, ko īrēt, jo novembrī mums būs ģimenes pieaugums. Mans ideāls ir vecāku mājas Līvānos, bet esmu jauna un nevaru uzbūvēt māju, kur visu mūžu dzīvošu un kur atgriezīsies bērni un mazbērni. Līdz tam jānodzīvo. Bet man ir foršs vīrs, un ar viņu varu mitināties arī mazā dzīvoklītī bez logiem. Vispār man negribētos ilgi Rīgā palikt, jo pilsēta «apēd» cilvēku. Liekas, ka cilvēki uzburbuši no tiem materiālajiem un pasaules labumiem, kas apkārt, un nekad nav gana. Tāpēc gribas uz laukiem. Tur ir klusums, miers.»

Kādā senākā intervijā Kristīne ir stāstījusi par to, kā tiecas uz iekšējo brīvību un daba cilvēkam tajā var palīdzēt. «Daba pati par sevi ir brīva, jo visi un katrs tajā ir nepieciešams, un visi sadzīvo. Dabā var smelties un iemācīties pieņemt dažādo, kas ne vienmēr šķiet pozitīvais. Mums nepatīk odi un ērces, un dabā atrodams gan indīgais, gan dzelošais, bet tā sistēma funkcionē. Sabiedrībā bieži vien cilvēki cenšas kaut kam līdzināties, jo nesaprot, ka katrs ir unikāls, un jo tu esi atšķirīgāks, jo labāk.»

SLĒPTĀ BOHĒMISTE

Skatoties un runājot ar Kristīni, rodas iespaids, ka viņai ir tik stipras saknes, ka, lai arī kādi vēji pūš, viņa pieder šai zemei. Ka ir tradīcijas, kuras viņa iemācījusies un nesīs tālāk, varbūt mazliet piemērojot savai gaumei un vajadzībām. Ja viņa teic, ka visus lēmumus pieņem intuitīvi, tad jāatzīst, ka intuīcija rūpējas par harmoniju, dzīvesprieku un pašrealizāciju Kristīnes dzīvē. Zane Šmite: «Kristīne zina, ko grib darīt, un to arī dara, viņa ir stipra un laimīga savā vietā un kultūrā.»

Kādā brīdī man rodas jautājums, vai ir kaut kas nepareizs viņas dzīvē, un tas izraisa Kristīnes smieklus. «Nuja, pirmais iespaids par sevi jau jāatstāj pareizs. Patiesībā esmu dzīvojusi diezgan nepareizi. Tagad gaidu bērnu un, protams, ka gribu būt laba mamma. Bet par to, kā esmu trakojusi pirms tam, nevaru stāstīt, jo mamma nekad šito nesapratīs. Viņa ne dzer, ne pīpē…»

Bohēmu Kristīne esot izbaudījusi pēc pilnas programmas un piekrīt izstāstīt tikai vienu epizodi – par pirmo tikšanos ar komponistu Valtu Pūci. Tā bijusi auksta ziemas diena, kad viņi satikās uz kāda Rīgas ielu stūra, iegājuši kafejnīcā. «Es biju pārstresojusies. Folka joma man bija zināma, un man likās, ka Valta projekts jau ir no augstāka plauktiņa. Iedzērām balzamiņu, bet man stress nepāriet. Iedzēru vēl un vēl. Pūcem bija pārsteigums, cik es toreiz izdzēru.»

Kristīne tagad piebremzējusi savu straujo dzīvesveidu un stāsta, ka tikpat labi viņai patīk arī «ķimerēties ar visādiem smalkumiem». Jau senāk vīra vecmammas žurnālā atradusi kaķa zīmējumu, un tagad to izšujot. «Parasts kaķis, balts ar melniem pleķiem.» Gandrīz pabeigts, tikai jāierāmē, un to liks bērnistabā pie sienas.

Elita gribēja vest mājās

Posted on jūnijs 16, 2010 by Anda Burve-Rozīte - Slavenība

Kad tapa šis stāsts, mūziķis Jānis Grodums (52) bija reanimācijā. Otrdienas vakarā, tikai mirkli pirms žurnāla drukāšanas no viņa dzīvesbiedres Elitas Patmalnieces uzzinājām, ka Jāņa sirds apstājusies

Ir darbdienas rīts. Elitas krāšņajā Blaumaņa ielas dzīvoklī lielā stikla traukā slīgst jasmīni, bet saule uz guļamistabas sarkanajām sienām met sauleszaķīšus. Ir sutīgs, viņa ielej mazliet baltvīna ar ledus gabaliņiem un atslīgst barokālā melna samta krēslā. Klēpī kaudzīte ar bildēm, tās Jāņa.

Elita tikko atgriezusies no slimnīcas un pēcpusdienā brauks atkal. Divreiz dienā. Tā jau pusotru mēnesi. Maija sākumā Līvu mūziķis ar leģendāro «nebalsi» tika ievietots slimnīcā ar smagu hepatītu.

Lai vai kā, vislielākā Elitas un Jāņa vēlēšanās tagad ir – atgriezties abiem kopā mājās. Pirms divarpus gadiem Ziemassvētku laikā Jānis pie Elitas ieradās ar savām ģitārām un palika. Iemīlējās. Atzinās, ka nekad nebūtu domājis ko tādu vēl piedzīvot piecdesmit gadu vecumā.

Elita tāpat. «Es jau domāju, vai tiešām līdz mūža galam tikai strādāšu, strādāšu, un nekā vairāk man nebūs? Dievs varbūt nolēma, ka pietiek mani mocīt, un iedeva man Jāni.»

Klusais, konservatīvais Līvu rūceklis Elitai kļuva ļoti mīļš. Jā, viņš dzēra. Taču viņa kaut kā spēja piedot. Nepārmeta.

Tagad Jānis guļ Infektoloģijas centra reanimācijā. Vēl nesen Elita varēja viņu izvest ratiņos ārā uzpīpēt. «Ja gribas pīpēt, tas jau liecina, ka ir labāk.» Jānis nosmēķēja pusi cigaretes. Elitas atnesto vistas buljonu ēda, kad jutās labāk un pietika spēka. Kad Elita apsēdās uz gultas malas, satvēra viņas roku un negribēja laist vaļā.

Ārsti Elitai neslēpj, ka stāvoklis ir ļoti smags. «Lai upe plūst,» viņa vienā brīdī saka. Jau nākamajā klusiņām raud: «Jānis jau saka – Elita mani vedīs uz mājām…»

Uz galda vīstot smaržo jasmīni, fonā visu laiku tinās Līvu koncerts.

BUČA UZ PIERĪTES

Jāņa Groduma sens draugs, Līvu mūziķis Ainars Virga ir optimistisks: «Kas te ko pārmest, johaidī! Galvenais, lai viņš izķepurojas, un mēs kopā noteikti uzspēlēsim!»

Elita notiekošo vērtē reāli. Negrib lolot veltas cerības. Tomēr nekas viņai šobrīd neradītu lielāku prieku kā iespēja, ka Jāņa organisms varētu saņemties un hepatītu pārvarēt.

Kopš mūziķis slimnīcā, pie viņa dzīvesbiedres vērsies ne viens vien alternatīvais dziedinātājs ar uzlējumiem, kas sola brīnumu. «Uzsmērē to pats sev!» Elita reiz dusmās uzsprāgusi. «Kā var solīt tādas muļķības!»

Smagā brīdī ap Jāni saradies arī prāvs vecu draugu un paziņu pulks, katram savi ieskati, kā mūziķim labāk palīdzēt. Daži ir patiesi tuvi, bet citus Elita labprātāk nelaistu klāt – jēdzīgi un nejēdzīgi padomi birst juku jukām. «Es jau neesmu sieva, ko tad es nelaidīšu,» viņa klusi saka.

Par kāzām Jānis un Elita divarpus gadu laikā, kopš dzīvo kopā, runājuši gan. Mēs varētu apprecēties, viņš teicis viņai. Pirms pusotra gada žurnālā Privātā Dzīve parādījās publikācija, ka Jānis Grodums un Elita Patmalniece apprecējušies – ekstravagantā kāzu tērpā, melnu ziedu pušķi rokās, viņi pozēja žurnālam. Draugi, kuri sūtīja Elitai apsveikuma īsziņas, saņēma pretī mulsu – tas bija tikai joks!

Pirms tam abi gadu slēpa savas attiecības. Ainars Virga par draugu saka: «Viņš ir pārāk atturīgs, lai zīmētos.» Elita gan bieži nonākusi mediju uzmanības centrā. Tomēr šīs attiecības arī viņai gribējās paturēt noslēpumā. Tas gan ilgi neizdevās – abu parādīšanās kopā ballītēs, izstāžu atklāšanās uzreiz tika pamanīta.

Abi palika kopā pēc tam, kad Jāni pavisam nejauši Ziemassvētku laikā draugi uzaicināja braukt ciemos pie Elitas. Kādas Elitas, viņš sākumā nav sapratis. Vai Veidemanes? Varbūt Mīlgrāves? Plašajā, krāsainajā kā karamele Elitas centra dzīvoklī Jānis ieradies draugu kompānijā, līdz pēdējam brīdim nezinot, pie kādas Elitas tad īsti atnākuši. Ak, pie Patmalnieces!

Svinības ilga vairākas dienas, gan ar pārtraukumiem. Kāda dzirkstele pašķīdusi. Vēl pēc dažām dienām Jānis zvanījis pie Elitas durvīm – nevarot vairs atgriezties tur, kur dzīvojis līdz šim, jo ir sajūta, ka Elitu krāpj.

Vēlāk viņš atzinies, ka Elita iekritusi viņam sirdī jau kādu laiku pirms ballītes, kas saveda abus kopā. «Doma laukumā bija Ziemassvētku labdarības koncerts. Es arī tur biju. Skatos, Grodums stāv – piegāju parunāties, kā klājas, kā citiem. Jau tad esot iekritusi viņam sirdī.»

Elita prot ne tikai krāšņi izskatīties un radīt ap sevi bohēmiski tvanošu, suģestējošu atmosfēru. Krāsu kakofonijā, kas valda viņas un Groduma dzīvoklī, tīri un kārtīgi visi stūri. Elita arī labi gatavo. Viņai ir Jānis, par ko rūpēties, un viņa to dara ar prieku.

Lieldienās pēc žurnāla Mūsmājas lūguma viņa pagatavoja gardu pashu. Jānim, kurš ir pieticīgs un pēc stila konservatīvs, nopirka stilīgu dzeltenu džemperi. Abi laimīgi pozēja pie Lieldienu galda. «Tagad Jānis pats ir dzeltens,» Elita raud.

Jānim aiz muguras laulība, šķiršanās un pieaudzis dēls, arī mūziķis, un meita. Līdz satika Elitu, viņam bijušas vēl vairākas attiecības. Elitai šī ir pirmā kopdzīves pieredze. Jānis to ilgi nav varējis saprast – tik forša sieviete, bet nav bijusi ne ar vienu kopā! Viņš teicis viņai, kaut būtu satikušies pirms divdesmit gadiem. «Kā būtu, ja būtu, nekad nevar zināt,» spriež Elita. «Varbūt nekas tur nebūtu sanācis. Jaunībā viņi savas sievietes mīlēja, bet krāpa – vai es to būtu izturējusi? Vismaz tas man gājis secen.»

Komponists Uldis Marhilēvičs Elitu nosaucis par Groduma eņģeli. Ārsti slimnīcā mudinot mākslinieci vairāk pabūt mājās, atpūsties. Tomēr Elita brauc pie sava Jāņa kā rītos, tā pēcpusdienās. «No rīta pieceļos, sataisos, un braucu,» viņa saka. «Sataisīties» nozīmē ne tikai pagatavot ko ēdamu un nepieciešamu Jānim, bet saposties. Sniegbaltajam kreklam ar melniem uzšuvumiem nevienas krunciņas. Manikīrs, spoži melnie mati sakārtoti Elitai raksturīgajā ekstravagantajā stilā.

Kas ir jaukākais, ko viņa no Jāņa divarpus gadu laikā, kopā dzīvojot, sagaidījusi? Elita domā kādu brīdi, tad saka: «Buča uz pierītes…» Teiktais izskan tik sirsnīgi, cilvēciski, un katram, kurš kādu reiz mīlējis, saprotami, ka te jāraud.

Elitai nepatīk, ja par mūziķiem domā – tie jau neko praktisku neprot! Reiz Jānis salabojis Elitas veco mikseri, ko viņa jau grasījusies izmest. «Nav tā, ka mūziķis, bohēmists un mājās neko nedara,» viņa saka. Ja Jānis mājās kādam darbam pieķēries, tad vienmēr – ļoti rūpīgi. Plīti reiz notīrījis lēni un kārtīgi.

Tomēr Elita atzīst, ar pilnīgi kārtīgu cilvēku dzīvot viņa laikam nevarētu. Nebūtu interesanti.

MĪLĒJA KOPŠ JAUNĪBAS

Mūziķi Elitai patikuši kopš jaunības, kad kopā ar draudzeni, mākslinieci Ilzi Līderi vēl mācījās tehnikumā. No saviļņojuma pirkstos trīcējusi adata, kad Rīgas Modēs pielaikot skatuves tērpu nācis Igo vai Jumprava. Pēc tam, kad viss pabeigts, atnesuši meitenēm pa sarkanai neļķei. Tie bija astoņdesmitie gadi – Latvijas rokgrupu ziedu laiki.

Arī Līvi bija zenītā. Koncertos Elita, dumpīga astoņpadsmitgadniece, lēkāja skatuves priekšā. Brīze! Virga! Tie bija elki. Grodums arī? «Jāni jau mazāk pamanīja, jo viņš tur uz skatuves vienmēr kā piemineklis vienkārši bija.»

Ar draudzenēm gājušas arī uz leģendāro kafejnīcu Malvīne Brīvības ielā, kuru iecienījuši slaveni mūziķi, un tādām «sīkajām» bijis grūti tikt iekšā.

«Mums kaut kā vienmēr ar mūziķiem sanāca tikai darba attiecības, kaut arī mēs viņus mīlējām tāpat, kā viņus mīlēja citas meitenes,» Elita stāsta. Iespējams, topošās mākslinieces bohēmiskajiem mūziķiem šķita pārāk gudras un nopietnas, lai tā viegli uz vienu vakaru aizrautos.

Jānis Grodums nebija no tiem, ar kura vārdu saistījās skaļākie skandāli un bohēma.

Kad 1976.gadā Liepājas Metalurga kultūras pils paspārnē Juris Pavītols nodibināja Līvus, astoņpadsmit gadus vecais Jānis Grodums tika uzaicināts spēlēt, jo bija direktores Ausmas Grodumas dēls, grāmatā Līvi atklāj mūzikas kritiķis Klāss Vāvere. «Viņš mūždien blandījās ap Pūt vējiņiem [estrādi] un sūca aliņus. Vispār Jānis bija tāds jauks puisītis, paipuisītis pat,» grāmatas autoram saka Juris Pavītols.

Groduma unikālo, rūcošo balsi atklāja vēlāk. Viens no visu laiku lielākajiem latviešu rokmūzikas hitiem ir Aināra Virgas dziesma Dzimtā valoda, ko Grodums atmodas sākumā «ierūca» tā, kā neviens. Klāss Vāvere raksta: «Dzimtās valodas ģitāra kā adata dūra tieši sirdī, Groduma balss klusi šņukstēja un tad cēlās spārnos, raudama debesīs līdzi visu, kas uz zemes; Groģis skanēja kā ērģeles, ka ērģeļu orķestris.» Populārākajā gada TV raidījumā Mikrofona aptauja 86 šī dziesma ieguva 1.vietu.

Grodums ir autors slavenajai Ziņģei par bailēm, Rožu laukumam un vēl dažām Līvu dziesmām.

«Ja pasaulē ir pa pilnam visādu pietiekami slavenu un leģendāru Kokeru vai Ārmstrongu, kuri īpaši ar savām it kā mūžam aizsmakušajām balsīm, tad latviešiem Grodums tāds ir vienīgais,» saka mūzikas kritiķis Uldis Rudaks. «Šāda unikāla balss nerodas, cītīgi apmeklējot nodarbības pie skolotājiem – šāda balss rodas, daudz smēķējot un dzerot stiprus dzērienus, bet tā pavisam noteikti nav recepte – kurš katrs dzērājs par dziedātāju ar neatkārtojamu balsi nekļūs.»

Rudaks zina stāstīt, ka savulaik pat Līvu galvenais dziedātājs Aivars Brīze kopējis Groduma dziedāšanas stilu. To pašu retajos brīžos, kad iedziedas, darot arī ģitārists Ainars Virga, bet Līvu koris piedziedājumos bez Groduma balss vispār nav iedomājams. «Turklāt vēl Grodums ir izteikti spilgts tēls – Līvu pamats, dvēsele un gods. Ne velti brīdī, kad kādam puspajokam ienāca prātā termins Latvijas roka ministrs, nebija šaubu, ka šajā postenī būtu jāieceļ tieši Groģis,» tā Rudaks.

Tagad, kad Grodumam slikti, uz slimnīcu nāk visi. Virga – visu laiku. Arī Brīze, ar kuru kaut kad pagātnē Grodumam bijusi saķeršanās. Elita saka, lai viņi visi nāk! «Kādi tur strīdi! Pārsvarā strīdējušies par pilnīgām muļķībām. Pirms cik gadiem tas bijis – divdesmit pieciem.»

Elita teikusi Jānim, kāda jēga strīdēties – tā dzīve paiet. Ir jāpiedod.

Ceturtdien, 17.jūnijā, Jāņa Groduma atbalstam paredzēti koncerti gan Rīgā Vērmanes dārzā, gan Liepājā. Uz skatuves kāps daudzi vecie draugi un muzikālie cīņu biedri: Ainars Virga, grupa Pērkons, Dzelzs vilks, Linga, Bet Bet, Credo, Armands Alksnis, Harijs Zariņš, Johny Salamander. Arī jaunie mūziķi: Aisha, Candy, Jānis Lielmežis un Jenny May, ar kuru kopā Grodums pagājušajā gadā iedziedājis dziesmu Nāk nakts, kas iekļuva mūzikas topu virsotnēs.

Lai varētu apmaksāt visus ar Jāņa veselību saistītos izdevumus, kas nav mazi, Elita maijā sarīkoja Jāņa Groduma foto izstādi – pārdošanu, kā arī izsolīja savus darbus.

Elita nenoliedz, ka Jānim tāda daba, ko dažreiz cilvēki mēģina arī izmantot. Paša vaina jau arī ir, ka ļaujas – piedzeras, nepamana, ka tiek apkrāpts. «Es viņam saku, nu re, tagad Dievs tev iedeva mani un vari būt laimīgs.»

Slimnīcā Elita sēž uz Jāņa gultas malas. Viņš tur viņas roku. Viņa ilgi tā nevar – grib kaut ko ņemt rokās, šūt vai adīt. Infektoloģijas centra reanimācijā mediķi jau smaidot – Elita kā viena no personāla, vienmēr pie Jāņa. Par ārstiem, medmāsiņām un sanitāriem Elita sajūsmā. «Kā viņi Jānim ir palīdzējuši!»

Vienu dienu Jānim sliktāk, citu – labāk, bet draugi, Līvu fani un visi, kas abus zina, cer, ka kādu dienu Elita vedīs Jāni uz mājām. Viņš atkal stāvēs uz balkoniņa smēķēdams un viņa Jānim gatavos gardas brokastis.

‘‘Princis esmu es’'

Posted on jūnijs 16, 2010 by Ieva Alberte - Veiksme

Lielākais tautas deju apavu darinātājs Latvijā Kristāla kurpīte sāk apaut arī igauņu dejotājus

Andris Kačkāns ir kā karuselis. Vairākkārt griežoties ap savu asi, viņš virpuļo caur apavu darbnīcu, un darbinieki «griežas» līdzi. Smaida, atspēlē viņa jokiem. «Te ādas piegriežam, te caurumus pastalās taisām. Te mana suvenīrkurpīšu kolekcija. Lejā ir pirts un atpūtas telpa,» stāsta SIA Kristāla kurpīte īpašnieks, kura uzņēmums darbojas kopš 1997.gada. Kā allaž, tuvojoties Dziesmu un deju svētkiem, bizness «iet baigi labi, darba daudz». Ar apaviem tiek apgādāti Latgales, Vidzemes un daļa Rīgas kolektīvu – sākot no Dzintariņa un Zelta sietiņa, beidzot ar Līgo. Rēzeknes uzņēmums Kristāla kurpīte nedaudz iekāpusi arī Zemgalē – Aucē, Dobelē, Bauskā, Jelgavā, taču līdz Kurzemei nesniedzas – otrs lielākais tautas deju apavu ražotājs bāzējas Tukumā.

Lieki jautāt, kā ienāca prātā pastalu un kurpju darbnīcu nodēvēt par Kristāla kurpīti, ja tās saimnieks enerģijā griežas. Skaidrs, ka viņš izdomās ne to vien. «Perfekts, vai ne?» Andris dzirkstī. Nosaukuma autore ir sieva Marija, kura ir uzņēmuma grāmatvede. Ģimene esot Andra veiksme, jo, pielāgojot tuvākos cilvēkus biznesam, tiek iegūtas ne tikai viņu prasmes, bet arī atbalsts. Vidējā meita šogad absolvē Rīgas amatniecības vidusskolu un palīdz darboties ar klientiem Rīgā. Vecākā meita palīdz pastalu darināšanā. Nesen abas meitas tirgojušās Brīvdabas muzeja gadatirgū. «Abas māk angliski, runāja ar ārzemniekiem. Es no tā ne bū, ne bē.» Pie darba nav pielikta vien jaunākā meita – lai paaugas. Un kurš tad ir tas kristāla kurpītes mērītājs un princis? «Kā!? Princis esmu es!» Andris smejas. Tieši viņš brauc pie klientiem, mērīdams pēdas, apvelkot to formu uz papīra lapas.

Vairs zemi nerakšu

«Mācībās biju pavisam šķērsām. Matemātikā – divnieki. Tā kā es biju gauss un godīgs, skolotāji ielika trijnieku,» Andris stāsta, kāpēc aizgāja uz Rīgu mācīties par kurpnieku. Lai arī piedāvāja strādāt apavu ateljē Elegants, vilka uz Latgali. Tā nu Rēzeknes pakalpojumu kombinātā Andris remontēja apavus, kā arī darināja jaunus. Atceroties pirmos paša meistarotos tautas deju zābakus, joprojām sametas kauns. Nesanāca. Pēcāk ar kolēģiem strādāts un domāts tik ilgi, kamēr nākamā partija izdevusies. «Ar vienu galvu nepietiek.» Neraugoties uz pieredzi, viņš ikdienā joprojām konsultējas ar kolēģi Natāliju, kura kurpnieka amatu apguvusi Maskavā. «Nevar būt tā, ka zābaku nevar uzvilkt, un nevar būt arī tā, ka zābaka stulmā veidojas tāds paplašinājums kā maiss,» Andris aizraujas un smalki klāsta, kāpēc par labām uzskata tikai ādas kapes, kāpēc oderi iešuj tikai purngalā un papēdī ne viscauri, kāpēc nav vērts strādāt ar dermantīnu.

Ideja par savu uzņēmumu Andrim radās jau pirms darba pakalpojumu kombinātā. Piestrādājot būvniecībā Vācijā, viņš novēroja, kā darbojas privātais bizness. «Jutu, ka vajag. Kad to pateicu sievai, viņa ideju atbalstīja, taču tēvs gan ne – «kas, galvu durvīs esi saspiedis?» viņš teica. Es atbildēju – tēt, neapvainojies, bet rakt zemi ar lāpstu vairs negribu.»

Paralēli darbam kombinātā Andris palīdzēja vecāku nelielajā saimniecībā, kur audzēja dārzeņus, ko piegādāja bērnudārziem. Uzkrājumi bija labs sākums, lai nopirktu iekārtas un izremontētu kādu vecu būdu Atbrīvošanas alejā netālu no pakalpojumu kombināta. Tādu apmešanās vietu Andris izvēlējies apzināti: pirmkārt, tā ir dzīvīgākā Rēzeknes iela, otrkārt, kombināta vadība teikusi: ja darbavieta neapmierina, lai tik ejot prom, jo Atbrīvošanas aleja esot plaša. Tā nu Andris no darba aizgāja, līdzi paņemot vēl divus kolēģus.

Kačkāns ir vienīgais uzņēmuma īpašnieks. Arī kombināts vēlāk pārtapa privātbiznesā SIA Šarlote un darbojas joprojām. Kādas ir attiecības? «Ļoti sūdīgas. Tikai gaisu maisa,» Andris smejas. Tomēr nevajagot nelielās firmas klātbūtni novērtēt par zemu. Konkurence ir vajadzīga jebkurā jomā. Tā liek ģenerēt idejas, būt pirmajam.

Lielākā daļa Kristāla kurpītes ieņēmumu ir no apavu remonta, Rēzeknē kopumā ir septiņas darbnīcas. «Labāk lai ir vairākas mazas vietas, nekā pāris lielu. Apavu remonts ir serviss, kam noteikti jābūt klienta māju tuvumā. Ja tuvāk būs kāds cits serviss, aizies uz to.» Tā kā veikalā nopērkamo apavu kvalitāte esot zema un dažs nēsājoties vien pāris mēnešu, darba pietiek. Gadās, ka klienti neizprot remonta funkcijas. Tā kā Kristāla kurpīte piedāvā arī ķīmisko tīrīšanu, ne reizi vien nākas skaidrot, ka jaka var nedaudz mainīt krāsu vai sarauties, jo «mēs labojam, nevis veidojam jaunus apģērbus».

Tikai viens gadījums pēdēja laikā bijis tāds, kad klients sūdzējies atbildīgajās instancēs – parasti konfliktos līdzot izrunāšanās. Reiz pat klients nākamajā dienā atnācis un atvainojies, ka izturējies raupji – bijis sliktā noskaņojumā.

Noteikti ar kaklasaiti

Par svarīgāko pastalu pārdošanā uzņēmējs uzskata perfekti izdarītu darbu, jo tādam reklāmu nevajag. Pirmie klienti bijuši kā piepelnīšanās – sak, pamēģinās ne tikai remontēt, bet arī uzmeistarot. «Tā lieta aizgāja šādi,» Andris uzzīmē spirāli: viens apmierināts klients pateicis otram, savukārt tas trešajam, un tīkls izpleties.

Pie deju kolektīviem ar pastalu maisu Andris dodas pats. Nekad neesot tā, ka kāds pāris paliek pāri: ja neder vienam, derēs citam. Neviena kurpe neiestrēgst. «Uz apli – kā karuselī!»

Kad deju kopas apciemotas, ceļš uz Rēzekni nenogurdina. «Esmu priecīgs, ka vedu darbu, ka esmu enerģijas pilns. To man dod dejotāji, un tai jāieplūst apavos, kas taps.» Andris ir pārliecināts, ka arī lietām piemīt enerģija, tāpēc savas privātās mantas viņš nepārdod un neatdot. Un viss. Savukārt viņa veiksmes skaitlis ir trīs. Vēl kāds biznesa princips – pie klientiem jādodas kaklasaitē. «Solīdi. Ja ne uzvalkā, tas ar šlipsti noteikti. Vīrietim šlipste ir vajadzīga. Nu, ir!»

Kamēr latvieši dzied un dejo, tikmēr Andra biznesam grūtībām nevajadzētu būt. Vaicāts par neveiksmēm un riskiem, saimnieks norāda, ka Latvijā ir ādu deficīts. Savulaik iepirktas no Lietuvas, tagad jāskatās uz Krievijas tirgu. Patlaban vienīgā ādu ražotne Latvijā nespēj apaut visus dejotājus un dziedātājus. Arī liellopu Latvijā vairāk nekļūst. Andris prāto, kā varētu kooperēties ar medniekiem, lai ādas nonāktu realizācijā, nevis kā daudzviet – ieraktas zemē.

«Vārdu «neveiksme» vispār nevajadzētu ņemt mutē. Jādomā tā – mums veicas, mēs esam lielākie savā jomā. Sliktu nedrīkst ne domāt, ne laist klāt. Daudz ko neņemu galvā un noklusēju, tāpēc mani nokaitināt ir tikpat kā neiespējami.» Kad darbiniekiem sasāp kāds jautājums, Andris saka – rīt izrunāsim. Nākamajā dienā problēma ir «izgulēta», pa daļai aizmirsta un prātā citas domas. Valoda jāatrod ar visiem darbiniekiem. Arī tad, ja viņi nerunā, jo Kristāla kurpītei Eiropas Savienība subsidē darbavietas nedzirdīgajiem. Andris zina, ko no viņiem var paņemt, un zina, ko viņiem var iedot, tāpēc sadarbība ir veiksmīga. Lai tā būtu, īpašnieks nevarot taupīt naudu uz darbinieku labsajūtas rēķina. Kurpnieki izklaidējas divreiz gadā: šovasar darbinieki ar ģimenēm divas dienas atpūtīsies Ventspilī, Jaungadā visi dosies uz restorānu.

Zatleru neiepriecināja

Kā tu to dabū gatavu? – daudzi Andrim vaicājot, un viņš atbild: «Uzņēmuma vadītājam jāzina viss.» Viņš pats piegriež pastalas, pats seko nodokļu politikai. «Es ne no kā nebaidos. Zinu, kā jārunā ar katru instanci.» Tikpat svarīgi ir neieslīgt pašapmierinātībā, nemitīgi domāt ko jaunu, «citādi būs putekļi virsū, idejām jābūt, citu variantu nav».

Patlaban Andris prāto, vai nākotne ir bloknotiem ādas vākos, vai piekrist kāda Rīgas salona piedāvājumam darināt pastalas ar profilaktisko dubultas ādas zoli. Iesaku Kačkāna kungam sadarboties ar netālajiem Viesuļiem, kuri veiksmīgi eksportē košerētu gaļu – no ādām varētu veidot košerpastalas. Manu novitāti noraida. Cilvēkiem svarīgāka esot kvalitāte un dizains. Nupat uz Brīvdabas muzeja gadatirgu pieprasīti gaiši ādas zābaki kungiem. Pirkti labi. Savukārt pastalas iegādājušies mednieki – nečab un nešvīkst, ne ejot uz vakti, ne sēžot tornī. Ērti un viegli apavi, nesvīst kāja. «Oi, tirgū taču grozījās arī Zatlers ar kundzi! Gribēju uzdāvāt kādu pāri pastalu, tomēr nepiegāju klāt. Ko nu tur…» Andrim patīkot saviesīgi pasākumi, tomēr uz visiem viņš neejot. «Skatos, kur kāds labums atlec. Kur pēcāk varu savas tupeles pārdot, nevis tikai dāvāt.»

Pēdējā gada laikā pieaudzis to cilvēku skaits, kuri aicina Kristāla kurpīti sponsorēt. «Nevienam nesaku «nē». To nevar teikt, jāatrod cits vārds. «Nē» atsit.» Nesen Rēzeknes pensionāru biedrības pārstāvji lūguši naudu blūzēm, un Andris neteicis «nē». Ieminējies, ka varētu uzdāvināt kurpes. «Ar naudu tagad švaki. Jūtu, ka dejotāju un dziedātāju vadītāji tirgojas par cenu.» Pāris pastalu maksā ap 10 latiem, taču mazo lauku kolektīvu dejotājiem tā ir liela nauda. Ja Andris jūt, ka klājas pavisam švaki, saviem latgaliešiem viņš pārdod krietni lētāk. «Dots devējam atdodas. Tā ir!»

Ir kāds vārds, ko nolemjam necilāt, jo tam nav laba skaņa. Tas vārds sākas ar «k» un jau nosvinējis gada jubileju. Daļēji arī tāpēc pērnais gads licis Andrim palūkoties apkārt, padomāt par kādu sadarbību, jaunu tirgu. Kristāla kurpītes servisā nopērkamas Apkalnmāju darinātās suņu siksnas. Apkalnmājas meklējamas Rēzeknes pusē, tur darina zirglietas. Abu uzņēmumu saimnieki sadarbojoties – kurš brauc iepirkt ādas, tas atved arī kaimiņam, lai ietaupās ceļa izdevumi.

Pēc Jāņiem Andris dosies uz izstādi Igaunijā ar trim pāriem tautas deju apavu. Jācer, ka igauņiem iepatiksies. Pirms gada Andrim uzradās pirmie igauņu klienti. Dancojot ar tumšākām pastalām, ar dubultzoli, arī pīšana nedaudz atšķirīgāka kā latviešu pastalām. Kurpēm ir pagarināta mēlīte, tās augšgalā – ornaments. «Bet kaut kas īpatnējs tomēr ar tiem igauņu dančiem! Viņi saka – vienu nedēļu dejo vīri, otru – sievas. Tā var būt, ka viņi kopā nedejo?»

3 biznesa principi

1. Neteikt «nē». Jāatrod cits vārds, jo «nē» atsit

2. Pie klienta jādodas solīdi – ja ne uzvalkā, tad kaklasaitei jābūt noteikti

3. Darbs jādara perfekti, tad klienti pastāsta citiem un pasūtītāju skaits

‘‘Princis esmu es’’

Posted on jūnijs 16, 2010 by Ieva Alberte - Veiksme

Lielākais tautas deju apavu darinātājs Latvijā Kristāla kurpīte sāk apaut arī igauņu dejotājus

Vairs zemi nerakšu

Noteikti ar kaklasaiti

Pie deju kolektīviem ar pastalu maisu Andris dodas pats. Nekad neesot tā, ka kāds pāris paliek pāri: ja neder vienam, derēs citam. Neviena kurpe neiestrēgst. «Uz apli – kā karuselī!»

Zatleru neiepriecināja

3 biznesa principi

1. Neteikt «nē». Jāatrod cits vārds, jo «nē» atsit

2. Pie klienta jādodas solīdi – ja ne uzvalkā, tad kaklasaitei jābūt noteikti

3. Darbs jādara perfekti, tad klienti pastāsta citiem un pasūtītāju skaits

Gundega Strautmane

Posted on jūnijs 16, 2010 by anon - Jauna seja

16.jūnijā tika atklāta starptautiski atzītās tekstildizaineres trešā personālizstāde «Attiecību ornamenti». Tā tapusi sadarbībā ar sociālo tīklu pētnieku Valdi Krebu

Gundega ornamentu rada, ar pavedienu savienojot fiksētos punktus, un katrs punkts apzīmē cilvēku sociālajā vidē, savukārt līnija – starp cilvēkiem pastāvošo saikni. Savos darbos viņa ne tikai izmanto auduma pavedienus, bet kopā saauž dažādus materiālus un tehnoloģijas. Izaicinošs ir projekts – braila kalkulators, kuru gaida neredzīgo biedrība, jo ir atzinusi, ka šī ierīce palīdzēs neredzīgo mācību procesā.

Vecums: 31. Dzīvesvieta: Ogre. Tēvs un māte: tēvs Rolands ir miris, māte Ināra ir kapu kopēja. Kas tevi iedvesmo mākslas darbiem? «Viss, kam ir regulāras formas. Urbānā vide. Tā varētu būt arī kāda skolēna ģeometrijas grāmata. Līnijas, punkti un skaitļi.» Atmiņas no skolas? «Jā, iespējams, tā ir kāda trauma no pamatskolas laikiem, kad ar skolotāju sēdējām pie eglītes un mēģinājām izspiest kādu trijnieku ģeometrijā. Jāsaka uzreiz, mani darbi neilustrē dabā pastāvošas formas.»

Kas ir tava autoritāte mākslā? «Tādas man nav, bet ir cilvēki, kuru neatlaidību un perfektumu es apbrīnoju.» Ko izstādes atklāšanā paturēsi nepateiktu, bet tomēr nodomāsi? «Ja mēs apskatāmies apkārt, grūti neredzēt, cik lielisks mākslas darbs ir pasaule, kurā dzīvojam. Nekas no tā, ko radījis Dievs, nav nepilnvērtīgs vai destruktīvs. Domāju, ka mani darbi ir arī Viņa darbi tik daudz, cik neesmu tiem traucējusi notikt.» Ar kādu materiālu tev vislabāk patīk strādāt? «Ar perfektiem, gludiem, steriliem materiāliem. Mani fascinē neierobežots baltums.» Ko tavi skolēni Ogres Amatniecības vidusskolā tev ir iemācījuši? «Mobilizējuši. Būt katrā stundā kā uz skatuves un nākt klajā ar vērtīgu informāciju.»

Jānis Trops, bišu māšu apaugļotājs

Posted on jūnijs 9, 2010 by Ieva Alberte - 1 no 2 miljoniem

Tikai divi cilvēki Latvijā nodarbojas ar bišu mākslīgo apaugļošanu. Viens no viņiem ir Jānis Trops

Apaugļošana jāveic mākslīgi, lai pētītu un saglabātu Latvijas medus bišu pasugas Eiropas tumšā populāciju. «Grāmatās bites nez kāpēc zīmē dzeltenmelni svītrotas kā lapsenes.» «Latvietes» ir brūni melniem vēderiņiem, savukārt ar nedaudz gaišākiem ir «itālietes».

Ar bišu selekciju Jānis strādā trešo gadu. Visvairāk laika aizņem darbs ar eksperimentālajām saimēm, bišu māšu inkubatoru, spermas iegūšana no traniem. «Kad sāku, gandrīz nedēļu mācījos, kā slaukt tranus. Daži pat gāja bojā, jo jāsaspiež ir ļoti precīzi, pavisam nedaudz, ar izjūtu.» Pētniecībai atlasa labākos tranus. Lai stropos neiekļūtu svešs «līgavainis», skreju «sargā» speciāls siets. «Ja Latvijai piederētu kāda sala, tādu instrumentālo apsēklošanu nevajadzētu. Pasugas nesajauktos, un būtu tīrs materiāls.»

Bišu māte ir gatava apaugļošanai, kad sasniegusi piecu dienu vecumu. Ne visas mātes var būt ciltsmātes, jo daža ir pārāk maza, citai trūkst kāju. Tādas eitanazē. Bišu māte dzīvo vidēji 2-3 gadus, maksimums piecus.

Vienas mātes apaugļošana ilgst minūti, divas. Vispirms Jānis bišu māti ieliek plastmasas caurulītē ar galvu uz leju tā, lai ārpusē paliek vēdera apakšdaļa. Caurulīti ar biti iestiprina mikroskopam līdzīgā ierīcē, ieslēdz koši baltu gaismu. Tā ir zemas temperatūras, jo citādi bitei būtu par karstu. Nākamais solis – kukaini anestezē ar ogļskābo gāzi, lai tas būtu nekustīgs, un, skatoties caur palielināmo stiklu, Jānis ar speciāliem instrumentiem atver bites dzeloņkambari, paver kroku vārstu un vidus olvados ievada 8 mikrolitrus spermas. Nākamajā dienā biti iemidzina otrreiz, jo zinātniski pierādīts, ka tad tā aptver, ka ir pārojusies, un oliņas sāk dēt jau pēc 5-10 dienām, citādi būtu jāgaida divas nedēļas.

Prieks par darbu ir tad, kad bites jūtas labi un strādā, piemēram, nes pirmos ziedputekšņus. «Bišu apaugļošanā gan esmu iesācējs, vēl daudz jāmācās.» Jānis studē bioloģiju. Savulaik gribējis kļūt par vēsturnieku, tomēr izlēmis par labu bioloģijai. Interese par bitēm radusies bērnībā – snaikstījies gar Barkavas kolhoza bišu saimēm, lai arī acis knapi sniegušās līdz stropam. Vieglāk bijis ar kamenēm – Jānis skrējis tām pakaļ pa nopļautu pļavu un meklējis ligzdas.

Visvairāk darba ir vasarā, tāpēc Jānis par atpūtu dēvē tējas zāļu ievākšanu, dodoties mājup no dravas. «Patīk būt dabā. Peldot, braucot ar velosipēdu. Uz mežu dotos biežāk, ja nebūtu ērču.» Nē, staigājot pa mežu, savvaļas bites Jānis neesot redzējis. Tās Latvijā nedzīvojot jau kopš 70.gadiem. Līdz ar to arī kokā kāpjošs lācis ir tikai pasaku tēls.

Kreptīga, īsta!

Posted on jūnijs 9, 2010 by Anda Burve-Rozīte - Slavenība

Nacionālā teātra jauniestudējumā Skroderdienas Silmačos aktrise Dita Lūriņa-Egliena spēlē Antoniju. Reizē ar pirmizrādi 10.jūnijā sezonas noslēgumu piedzīvo arī TV3 seriāls UgunsGrēks ar Ditu galvenajā lomā

Gribētos vienreiz Jāņus nosvinēt ar tradīcijām, tautastērpā, pašu ceptiem pīrāgiem, – tā 22.jūnija vakarā, pēc sezonas noslēguma izrādes Skroderdienas Silmačos dodoties mājup, viens otram teiks Nacionālā teātra aktieri Dita Lūriņa-Egliena un Mārtiņš Egliens. Kā gandrīz katru gadu, viņi Līgo dienā dosies uz Ditas tēvam, režisoram Valdim Lūriņam piederošajām mājām Alūksnes pusē pie ezera. «Sēdēsim pie ugunskura, iedzersim alu, cepsim šašliku kā vidējie aritmētiskie latvieši,» saka Mārtiņš.

Skatītāji uz Skroderdienām Nacionālajā teātrī jūnijā nāk kā uz svētkiem. Aktieriem pašiem svētku sajūta mijas ar nogurumu pēc garās sezonas un prieku par gaidāmo atvaļinājumu.

Šogad Skroderdienas atkal pa jaunam: astoņas sezonas tika spēlēts režisora Edmunda Freiberga iestudējums, nu laiks Indras Rogas jaunuzvedumam. Spriganās Ieviņas āda aktrisei Ditai Lūriņai ir nost! Tās vietā sievišķīgā Silmaču saimniece, Dūdara mīļotā Antonija.

Garos, gaišos linu lindrakos un kreklā, krāšņu bizi, kas sasprausta ap galvu, Ditas Antonija steidz pa teātra gaiteņiem. Laiks izplānots pa minūtēm, mēģinājumi seko cieši cits aiz cita kā nepacietīgi autobraucēji. Ātrāk gribas tikt galā, līdz pirmizrādei. Mēģinājumos nekāda viegluma nav. «Melns darbiņš. Bez melnā darbiņa skaistais nerodas. Tikai zemapziņā jūti, ka būs izrādes, būs meiju smarža. Būs vieglums,» saka Dita.

Līdz ar Skroderdienām šīs sezonas noslēgumam tuvojas seriāls UgunsGrēks, kur Ditai un Ģirtam Ķesterim galvenās lomas. Skatītāji vēl turpina balsot par sev vēlamo finālu: vai Martai un Leonam jāpaliek kopā, vai ne? Dita pati uz balsošanas tālruni nav zvanījusi, bet intervijā atklāj, kādam, viņasprāt, jābūt latviešu iemīļotā seriāla noslēgumam šosezon.

SKAISTAIS, GRŪTAIS DARBS

«Sezonas beigas ir skaistas, bet arī grūtas. Visi esam mazliet uzvilkti. Jāatpūšas,» saka aktrise. Šī sezona viņai bijusi pilna «ar visu ko – gan virsotnes, gan bedres sajūtu». Muzikālo izrādi Sapnis par Brodveju, kas pirmizrādi piedzīvoja pagājušās sezonas beigās, Dita joprojām spēlē ar lieliskām emocijām. Skatītāju zāle pilna, aplausu un «bravo!» saucienu daudz.

Savukārt Viestura Kairiša janvārī iestudētā Ēdena Horvāta luga – groteska «tautas svētku spēle» Kazimirs un Karolīne, kur Dita spēlē kopā ar vīru aktieri Mārtiņu Eglienu, neizdevās. Izrādi par izgāšanos nodēvēja kritiķi, teātra direktoram Ojāram Rubenim pēc pirmizrādes sanāca asa vārdu pārmaiņa ar režisoru. «Daudz atkarīgs no dramaturģijas. Ir dramaturģija, kas tevi nes, un ir, kā Kazimira un Karolīnes gadījumā, kad nesaproti, kā spēlēt. Es nesapratu, kā šis materiāls jāspēlē. Ļoti ticēju, ka var spēlēt arī tā, kā režisors bija iecerējis. Izrādījās, ka nevar.»

Pagājušajā sezonā Dita Lūriņa piedalījās arī plašu rezonansi un pretrunīgas atsauk-smes guvušajā Indras Rogas iestudējumā Lācis par rakstnieku Vili Lāci. Aktrisei bija Lāča palīdzes Alīdas Ieviņas loma. Kritiķi slavēja aktrises vokālu.

Sezonas beigas pienākušas ar Antonijas lomu Skroderdienās. Tas liecina, ka gadi iet, par Antonijas lomu pasmejas Dita. «Trīsdesmit gadu tajā laikā, kad Blaumanis rakstīja lugu, bija daudz. Cik man ir, nerakstīsim. Jau vairāk,» aktrise joko. «Tālāk ceru uz Pindacīšu.»

Antonija – ļoti forša, kreptīga loma, aktrise atzīstas. «Viņas neprāts ir tik sievišķīgs! Tā spītība ir tik sievišķīga! Tas trakums tik sievišķīgs! Nu, patīk spēlēt!» Vai būtu varējusi šo lomu spēlēt jau pirms pieciem gadiem? «Droši vien ne.» Pirms pieciem gadiem Dita būtu varējusi spēlēt Elīnu, bet tas ir vienīgais trūkstošais posms viņas Skroderdienu «karjerā».

No bērnībā pieredzētajām Skroderdienām Liepājas teātrī, kur spēlēja mamma Marita Lūriņa-Štelmakere, Ditai ausīs joprojām skan visas intonācijas. Sāka ar Toniju, izrādē – Antonijas meitiņu, jau Liepājas teātrī. Edmunda Freiberga iestudējumā Nacionālajā teātrī Dita bija Ieviņas lomā. Šī izrāde spēlēta astoņas sezonas līdz pat pagājušajiem Jāņiem. Vienā sezonā sagadījies, ka Dita tikusi pie Zāras lomas.

Tagad viņa ir Antonija. Kāda? Ditas vīrs aktieris Mārtiņš Egliens domā: «Sievišķīgas bijušas visas Antonijas, bet Ditas izveidotajā tēlā ir interesanti, ka dominē nevis saimniece, bet sieviete.»

Režisore Indra Roga teic: skaidrs, ka Skroderdienās skatītāji nepacietīgi gaidīs klasiskās ainas – bišu uzbrukumu, lakatiņa zagšanu, Ābrama krāsns spridzināšanu. Ir liels darbs: pasniegt visiem zināmo «veco» materiālu tā, lai tas būtu tas pats un tomēr cits, pārsteidzošs.

«Azarts ir tajā, ka visi visus tekstus zina, skatītāji labāk par mums,» – tā Dita. Viņa ievērojusi, ka katrs jaunais iestudējums skatītājiem vienmēr kļūst par mīļāko, ne uzreiz gan. «Sākot no kādas ceturtās sezonas skatītāji pieņem jaunās Skroderdienas. Tad var kārtīgi apaudzēt lomu, izplesties tajā.» Dita cer, ka jaunais iestudējums dzīvos vismaz astoņas sezonas.

Kas aktrisei pašai patīk Antonijā? «Pilnbrieds, seksualitāte. Ahh! Viņa grib, un viņa ņem!» Vai Blaumaņa 1902.gada joku lugas vīriešu tēlos – Dūdarā, Aleksī, Joskē – aktrise saskata kaut ko mūsdienu Latvijas vīriešiem raksturīgu? «Kādi arhetipi tur ir ierakstīti, kas nemainās gadsimtiem,» Dita smaida. «Dūdarā Blaumanis ierakstījis latviešu vīrieša ideālu. Žēl tikai, ka latviešu vīrietis kļūst ideāls, ja liktenis viņu sit «pa smago».»

Aktrise atzīstas, ka gribētu spēlēt dramatiski piesātinātas lomas. Ja vien režisori tādas piedāvātu. «Tas, ka pasaulē ir daudz labas dramaturģijas un man kā aktrisei gribas spēlēt, piemēram, Kristīni Lavransa meitu, ir mana problēma,» viņa saka. «Taču, ja režisori to nepamana, vai, nebaidīšos teikt, viņu profesionālās spējas ir pārāk vājas, lai analizētu pasaules lielo dramaturģiju, – ko es tur varu palīdzēt?!»

Pirms desmit gadiem ienākot teātrī, Ditai bija lieli mērķi. Kādā intervijā viņa pat atzinās, ka vēlētos būt labākā aktrise Latvijā. Tas nebija sacīts augstprātīgi, bet ar divdesmitgadniecei raksturīgu maksimālismu, arī gribasspēku, atbildības sajūtu, kas Ditai ir pārpārēm. «Ļoti labas īpašības,» viņa atzīst. Tomēr stiprie raksturi no sava stipruma mēdz arī ciest. «Visu ar mēru. Jūtu, ka reizēm esmu pāršāvusi pār strīpu, sev mazliet nodarījusi pāri. Vājumam arī ir jāļaujas, ne velti mums tas dots. Ja kaut kas jāizraud, tad jāizraud, citā dienā to neizdarīsi. Ja ilgi kāpsi sev pāri, sakrāsies un ar izraudāšanos vien vairs nepietiks.»

Ditai ir trīsdesmit divi gadi, un viņa domā – nez, kā cilvēkiem rodas interese lasīt intervijas? «Tās visas var sagrupēt: sievietes, kurām sāp, – viņām ir vienas domas. Nianses, protams, atšķiras, bet ne pamatnostādnes. Sievietes, kurām ap trīsdesmit, ir ģimene un bērni, – domas aptuveni vienādas. Visas riņķo ap vienām un tām pašām tēmām, uzstādījumiem. Tas ir gan skaisti, gan arī liek aizdomāties, ka ne ar vienu no mums dzīvē nenotiek nekas ārkārtējs, kas nebūtu jau noticis ar visiem pārējiem cilvēkiem.»

Šīs sezonas beigās Dita jūtas, it kā «nebūtu sev atļāvusi kaut ko izpinkšķēt». Daudz ieceres piepildītas, daudz vēl gribētos. Dita neslēpj, ka grib spēlēt visu. Visu! Dodiet tikai!

ŽURNĀLS AR ĶESTERI PASTKASTĪTĒ

Vakaros, kad TV3 reklāmas rullītī «skrien» seriāla UgunsGrēks aicinājums skatītājiem balsot par tīkamāko finālu: vai Martai (Ditai Lūriņai) un Leonam (Ģirtam Ķesterim) palikt kopā, vai ne, Dita pati ir mēģinājumos un izrādēs. Tomēr arī viņai ir «savs iemīļotais variants», kā seriālam vajadzētu šosezon beigties. «Filmējot variantu, kurā Leons un Marta nepaliek kopā, teicu – nevaru! (Ar lielu žēlumu.) Tas nav loģiski! Viņiem ir jātiek līdz altārim un jāpaliek kopā. Raksturi abiem ir smagi, varbūt pusmūžu kašķēsies, bet kāpēc citiem labiem cilvēkiem viņus uzgrūst? Lai viņi ir viens otram!»

Seriālā Dita ienāca pirms trīs gadiem ar mazu lomiņu. Paplāti rokā un priekšautā viņa bija oficiante Marta seriāla viesnīcas bārā. «Ja nebūtu īstie par-tneri un viss kaut kā veiksmīgi saslēdzies, tāda oficiante varbūt kādu laiku būtu seriālā, pēc tam pazustu,» saka Dita.

Seriāla režisore Inta Gorodecka piekrīt: Ditai sākotnēji ieplānota neliela loma, bet ar potenciālu. Seriāla veidotāji jau domājuši, ka ar laiku Marta varētu būt viens no galvenajiem tēliem. Taču, tā kā Dita iepriekš nebija filmējusies, nolēmuši drošības labad sākt ar mazumiņu. «Lai, ja nu kas noiet greizi, šis tēls var viegli pazust no seriāla,» skaidro Gorodecka. Cerības attaisnojās ar uzviju: Martas un Leona mīlas stāstam aizrautīgi seko līdzi puse Latvijas.

Sākumā Dita nemaz nav zinājusi, ka paredzēta kā partnere Ģirtam Ķesterim. Tikai scenāriju lasot, licies, ka daudz tomēr ainu Martai divatā ar Leonu. Sākumā Martai pēc scenārija bija mīlas peripetijas ar Gustavu, ko spēlēja Gints Grāvelis, par dakteri Leonu viņa neieintersējās. «Mēs spēlējām to, kas tajā brīdī notika, un man neviens neteica, kas būs tālāk.»

Sākums Ditai nebija viegls, atzīst seriāla režisore. Pēc Aurēlijas Anužītes (galvenā loma seriālā sākotnēji bija šai aktrisei, pēcāk sadarbība pārtrūka) aizraut skatītāju – tas nebija vienkārši, atzīst režisore. «Skatītājs ir iecirtīgs – nē, tu neesi Aurēlija! Nu, nu, rādi, ko māki!» Bez Anužītes seriālā pirms Ditas Lūriņas jau bija spēlējušas Latvijas teātra zvaigznes: Vilis Daudziņš, An-dris Keišs, Juris Žagars, Kristīne Nevarauska.

Par Ditu režisore saka: ar viņas talantu varētu ieguldīt daudz mazāk darba, bet aktrises darbaspējas un rūpīgums, strādājot pie lomas, ir apbrīnojams. Tas dzirdēts arī no Ditas kolēģiem Nacionālajā teātrī. «Viņa nekad nedarīs neko pret savu pārliecību,» – tā Gorodecka. «Ir aktieri, kuriem režisora ideja varbūt nepatīk, bet viņi noņurd – ai, labi, un dara. Dita nekad neiet uz ātro rezultātu.»

Jūnija sākumā seriāla Martas mīļoto Leonu sadūra, viņš nokļuva reanimācijā. Sākotnēji scenārijs paredzēja, ka Marta savā istabā to otrā rītā pārdzīvo. Dita, izlasot scenāriju, teikusi – tas ir pret loģiku! Viņa pati tādā situācijā jau sen būtu pie mīļotā cilvēka, kaut uz sliekšņa gulētu! «Tā tapa epizode pie reanimācijas durvīm,» par vienu no šīs sezonas pēdējām sērijām, ko skatītāji jau redzējuši, stāsta režisore.

Īsts pārdzīvojums Ditai bijušas scenārijā iecerētās vēderdejas. Lai arī aktrises bērnības sapnis bijis kļūt par baletdejotāju un vairākās izrādēs viņa pierādījusi spēju plastiski, skaisti kustēties, bija šaubas, vai iecerētā epizode neizskatīsies vulgāri. «Ņēmām skolotāju, Dita mācījās. Zobus sakodusi viņa šo epizodi nospēlēja. Pēc tam daudzi teica atzinīgus vārdus – esot bijis skaisti!» saka režisore Gorodecka.

Dita neliedzas, ka sākotnēji bijis nedaudz bail no Ģirta Ķestera. «Taču, kad kadrā nostājāmies viens otram pretī pirmo reizi, bija skaidrs – viss būs kārtībā!» Tas gan nenozīmē, ka Ģirts filmēšanās laikā Ditai nav sagādājis pārsteigumus. Piemēram, nesen scenārijā ierakstītā maigā aina ar pieskārieniem beidzās ar to, ka Ģirts nogāzās no masāžas galda ar visu Ditu apskāvienos. «Viņam ir tā «žilka» iekšā. Tur ir tas skaistums, azarts, ar viņu strādājot, – ka nekad nezini, ko viņš izdarīs.»

Gorodecka slavē savus aktierus. Ģirtu Ķesteri par smalkjūtību un rēķināšanos ar visu filmēšanas grupu. Ditu Lūriņu – par darbaspējām un nopietno attieksmi. Abus – par talantu.

Vai nākamajā sezonā viņus abus atkal redzēsim seriālā, Gorodecka atturas atklāt. Sarunas par turpmākajiem plāniem vēl tikai norit, un būtu netaktiski kaut ko izpaust.

Seriāla popularitāte un kaislības ap to galvassāpes varētu sagādāt Ditas vīram aktierim Mārtiņam Eglienam, ja viņš nebūtu pieradis, ka Latvijā ūdeni bieži sakuļ putukrējumā ne no kā. Pirms kāda laika, atslēdzot pastkastīti, lai izņemtu presi, Mārtiņš tajā ieraudzījis salocītu žurnālu, uz kura vāka – viņa sieva un Ķesteris. «Kādu tas laikam bija ļoti satraucis,» aktieris saka. «Laikam domāja, ka es nezinu, ka viņi kopā spēlē.» Viņaprāt, cilvēki Latvijā bieži jauc dzīves realitāti ar skatuvi. Martas un Leona kaislības seriālā grib saskatīt arī aktieru pašu dzīvē.

«Esmu tik pareiza, ka riebj. Nekad neesmu mēģinājusi smēķēt. Vienkārši nekad to nav gribējies. Sevi saucu par mazdzērāju, alkohols man vienkārši negaršo. Un tas žvingulis, kas iestājas galvā, man arī nepatīk,» Dita reiz atzinusies kādā interneta sarunā ar sava talanta cienītājiem.

Dzīve ir dzīve, un teātris ir teātris. Seriālā Marta ir laimīga ar Leonu. Dzīvē Dita laimīga ar Mārtiņu.

Atpūtīsies – to viņi darīs pēc pāris nedēļām, kad 22.jūnija Skroderdienas Silmačos būs aiz muguras. Sezona bijusi gara – skaista, bet arī sarežģīta, tāpēc atpūsties Ditai gribas ļoti. «Kā katram cilvēkam, lai pēc tam atkal būtu iedvesma strādāt tālāk.»