Andris nav tāds dievturis, kā kļūdaini mēdzam iedomāties, – nātnā lina kreklā un nosoda visu laicīgo
Lai zinātu, kad iekrīt Ūsiņi, viņš nedzen zemē mietu un nevēro sauli, bet ieskatās kalendārā internetā. Andris nav nevienā dievturu draudzē, jo pietiek ar domubiedriem. Kopā ar viņiem naktī uz svētdienu Jelgavā, Lielupes Pilssalā, tiks godināts Ūsiņš: iekurta rituālā uguns, no olām un speķa cepts pantāgs, spēlētas bungas un vargāni, apdziedāti Lielupes ūdeņi, vakara saule un savvaļas zirgi.
Dievturībā pielūdz Māru, Laimu un Dievu, taču Ūsiņš ir svētais aizbildnis. Viņš ir gaismas un pavasara nesējs, lopu patrons; saistīts ar jaunā saules cikla iestāšanos, tātad – auglības sākumu. Saskaņā ar senču tradīcijām Ūsiņos upurē – kauj melnu gaili un asinis tecina uz zirga muguras vai jauc pie zirgu barības. Vēlams, lai gailis ir «deviņiem cekuliem», «deviņiem nadziņiem», «sarkanām vai dzeltenām kājiņām». Ticējumos minēts, ka gailis tika cepts un ēsts pirmajā pieguļas naktī. Andris teic, ka uz Lielupes salas upurēšanas nebūs, jo, pirmkārt, tas šokētu klātesošos, otrkārt, viņš pats upurēšanu neizprot.
Dievturu godi – astoņas gadskārtas – Andrim palīdz sajust sevi kā dabas sastāvdaļu. Reliģijai pievērsās, kad negadījumā gāja bojā sieva un viņš palika viens ar trim bērniem. Tobrīd Andris strādāja Jelgavas laikrakstā. «Darba daudz, laika nemaz. Dažreiz pat nakšņoju redakcijā. Bērnus pieskatīja mana māte. Tad es «pārdegu».» Visstresainākajā brīdī Andris izlasīja Mihaela Endes Momo – bērnu grāmatu par pelēkiem kungiem, kuri zog laiku un pārvērš ļaudis tādos, par kādu bija kļuvis Andris. Viņš pameta darbu un sāka dzīvot savai dvēselei. Naudas vairs nebija, bet parādījās kas vērtīgāks – laiks. Andris iesaistījās folkloristos, uzzināja par dievturību. Darbošanās satuvināja ar paša bērniem.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.