Izlutināts

Pāris dienu pirms aizbraukšanas no Latvijas hokejists Marsels Hosa (28) stāsta, kāpēc viņam pietrūks Rīgas.
Ne jau tikai kluba Essential un gardo suši dēļ

Viņš uz īsziņām neatbildēja. Uz telefona zvaniem arī ne. Tā nedēļu. Tomēr es gribēju satikt Marselu Hosu, pirms viņš Lieldienu pirmdienā dodas mājup. Man šķita, ka viņam būs, ko stāstīt, jo, pirmkārt, sevi pierādīt izdevās tieši Dinamo Rīga sastāvā, otrkārt, bija dzirdēts gana saistošu detaļu par viņa dzīvi Rīgā, treškārt, hokeja zinātāji vīpsnāja: Hosa nav runātīgs un nav interesants.
Nu, tad jau jāintervē! Labprāt uzrakstītu par spējīgu un garlaicīgu hokejistu. Ja vien viņš gribēs runāt. Nu, kaut mazliet. Kad bija atlikušas četras dienas līdz viņa aizbraukšanai, šķita – ko nu vairs. Tomēr nolēmu piezvanīt vēlreiz. Pacēla!
«I’m in ganbei, could you call me tomorrow, please.»* Izdzirdot vārdu «ganbei», iedomājos, ka Hosa jau atpūšas kādā Austrumu zemē. Maldi. Dinamo Rīga preses sekretārs Jānis Stepītis paskaidroja, ka Marsels regulāri pusdieno lielveikala Spice austrumu restorānā Gan bei.
Jānis ieteica norunāt tur tikšanos. Bez jelkādiem «kā jūs domājat, kad būtu labāk?», bet ķerties pie lietas. Sacīts – darīts. Hosa uzreiz atbildēja un piedāvāja pēc stundas tikties dvīņu torņu Panorama Plaza kafejnīcā, kas kaimiņos Spicei. Ar norunu, ka intervija nebūs garāka par 30 minūtēm.
 
RĪGA AR VIENU MĪNUSU
Melnā jakā, melnās biksēs, melnā naģenē. «Neinteresantais» Hosa ir klāt. Ieraugot hokejistu ienākam kafejnīcā, ar viņu sarokojas divi vīri un apjautājas par nākotnes plāniem. Marsels viņiem neatklāj nākamās darbavietas nosaukumu un teic, ka visas presē iepriekš minētās versijas ir spekulācijas. Neko vairāk Marsels nepastāsta arī man un nevēlas diskutēt par to, kurš būs viņa nākamais klubs.
Vēlāk preses pārstāvis Stepītis Dinamo Rīga vārdā man apliecinās, ka Hosam līgums ar Dinamo ir līdz 30.aprīlim un turpmākie plāni nav zināmi. Ja Dinamo spēšot maksāt Hosas prasīto summu, tad līgumu pagarinās. Ja ne, tad – ne.
Līdz šim medijos minētie iespējamie Krievijas klubi liek domāt, ka Dinamo nespēs finansiāli konkurēt. Par sezonas labāko vārtu guvēju KHL čempionātā piesola vairāk nekā 1,5 miljonus eiro. Cik Hosam maksāts šosezon, Dinamo pārstāvis nemin, tikai apstiprina, ka aizpagājušās sezonas skaitlis – ap 700 000 eiro – «ir tuvu īstenībai». Tādējādi Hosa ir bijis viens no visu laiku vislabāk apmaksātajiem sportistiem Latvijā.
Vēl janvārī Hosa portālam Sportbox.ru uz jautājumu par runām ap viņa iespējamo pāreju uz Salavat Julaev atbildēja: «Par to pat dzirdēt negribu! Es nekur prom no Dinamo neiešu.» Hosa, malkojot tēju, lietišķā tembrā rāmi paskaidro, ka to teicis pirms play-off spēlēm un nav bijis šaubu, ka viņš sezonu noslēgs Dinamo. Tomēr līdzjutējos bija jaušamas bažas, un interneta komentāri par šo ziņu burtiski vaidēja – «kā mēs bez viņa», «Hosam – Latvijas pilsonību».
Dažus no tiem pārstāstu Hosam. «Jā, zinu, ka daudzi būtu laimīgi, ja es tagad paliktu Dinamo, taču tas nav tik vienkārši. Hokejs ir bizness.» Aizbraukt būšot grūti, jo Latvijā viņš jūtoties kā mājās. Divu gadu laikā sadraudzējies gan ar komandas biedriem, gan Panaroma Plaza iemītniekiem, gar arī veikalu un ēstuvju personālu. «Cilvēki te ir ļoti atsaucīgi, dzīvo līdzi hokejam. Fanu atbalsts arēnā ir satriecošs un dod ļoti lielu enerģiju.»
Pirmoreiz Marsels Rīgā ieradās 2006.gadā uz pasaules čempionātu kā Slovākijas izlases hokejists. Rīga iepatikusies uzreiz. eiropeiska pilsēta. Tas bijis viens no iemesliem, kāpēc 2008.gadā atsaucies trenera Jūliusa Šuplera piedāvājumam, atsakoties no iespējas spēlēt Maskavas klubā. Pirmie mēneši Latvijā bijuši jauki. «Augusts, saule spīdēja, vasara. Brīvajos brīžos braucu uz Jūrmalu.» Sākumā mitinājies viesnīcā Reval Hotel Elizabete pie Vērmanes dārza, vēlāk, kā daudzi vieshokejisti, pārcēlies uz Panorama Plaza torņiem. Nē, nekāds plašais skats uz Rīgu viņam neesot, jo dzīvo 5.stāvā. Arī hokejista dzīve Rīgā nav no plašajām – braukāšana starp piecām betona kastēm: Arēna Rīga, Panorama Plaza, Spice, Piņķu halle un lidosta. Jā, viss esot kompakti un labi izvietots. Īpaši labi, ka lidosta tuvu mājām, jo šī sezona pagājusi nogurdinošos lidojumos.
Hosas dienas ritms Rīgā bijis šāds: pamošanās, sēdēšana rīta sastrēgumā, kas ir vienīgais Rīgas mīnuss. «Sastrēgumi bija arī tad, kad braucu no spēles. Vai arī es vienkārši noķeru sliktās stundas.» Pusdienās uz Spici ar kaimiņiem čehu Martinu Pruseku un Petro (slovāks Ronalds Petrovickis).
«Un kas garšo no latviešu ēdieniem? Uz Spices Lido ejat?»
«Nē. Es eju uz Gan bei. Man garšo suši.»
Iebilstu, ka Kabuki ir labāki. «Tur gāju, kad dzīvoju centrā. Jā, bija labi.»
Un ko pēc pusdienām? Ja ir spēle, tad spēlē, ja ne – tiekas ar draugiem, paskatās kādu sporta kanālu. Dažkārt ar Rodrigo Laviņu aizbraukuši uz kādām autosacīkstēm. Intervijā Marsels teic, ka brauc ar BMW X5, taču Dinamo kluba pārstāvis apgalvo, ka to, iespējams, viņš uz brīdi noīrējis, jo ikdienas vajadzībām bijusi piešķirta Mazda5. Ārpus Rīgas Hosa pabijis Liepājā un Ogrē, un arī tad hokeja dēļ.
Visticamāk, grāmatas jau vakaros nelasi? «Es neesmu no tiem čaļiem, kuri lasa grāmatas,» Marsels nosmīkņā. «Nē, nē. Es neesmu tāds. Cilvēki taču ir ļoti dažādi.»
 
PALDIES ŠUPLERAM
Marsels dzimis Ilavā, nelielā pilsētiņā ar 5000 iedzīvotāju. Tā atrodas Slovākijas ziemeļrietumos pie robežas ar Čehiju. Tēvs Fratišeks Hosa bija hokejists. Diez vai Marsels maz varēja nekļūt par hokejistu, jo vēlāk auga Košices pilsētā, kur hokejs ir svēta lieta. No turienes nākuši vairāki zināmi hokejisti. Vienā no pirmajām intervijām Dienai Hosa stāstīja, ka bērnībā pēc tēva spēlēm Trenčīnas kluba sastāvā «mūs ielaida ģērbtuvēs, un varējām pasēdēt kopā ar hokejistiem. Dažreiz atļāva kopā paslidot. Kad jau sākām nopietnāk trenēties, no agra rīta bijām uz ledus un pēc tam vēl arī pēcpusdienā. Ne tikai tēvs, bet arī mamma mūs atbalstīja.»
Hokejista mamma ir apģērbu dizainere. Viņa vairākkārt viesojusies Latvijā un nesen ar vīru un Marsela brālēnu bija uz vienu no play-off spēlēm. Dinamo gan tovakar zaudēja. Mamma pārdzīvojusi, jo jūtot līdzi daudz emocionālāk nekā tēvs. «Viņš jau ir norūdījies. Visu ņem mierīgi.» Fratišeks Hosa savulaik bija Slovākijas nacionālās izlases treneris, tagad – trenera palīgs. Kā treneris viņš 2006.gadā Rīgā pasaules čempionātā «dresēja» abus savus dēlus – Marselu un divus gadus vecāko brāli Marianu, kurš pašlaik ir Ziemeļamerikas hokeja līgas NHL spīdeklis un šajā sezonā spēlē Detroitas Red Wings.
Par brāļa panākumiem Marsels Hosa priecājas. Kad abi sazinās skaipā, daudz runā par hokeju. Jo arī pats Marsels agrāk spēlējis NHL. Uz Ameriku aizbrauca jau 16 gadu vecumā un iesākumā startēja junioru līgas klubā Portlendā. Protams, mērķis bija iekļūt NHL, un viņš to piepildīja 2001.gadā. Kad vēlāk uz trim gadiem pievienojās Ņujorkas Rangers, spēlēja vienā maiņā ar čehu zvaigzni Jaromiru Jāgru un zviedru Mikaēlu Nīlanderu.
Tiesa, Hosas kādreizējo veikumu NHL vairāki sporta komentētāji Latvijā vērtējuši ar vārdiem «pablāvi» un «nekas spožs». Vēl pērnās sezonas beigās, spēlējot Dinamo, Marselam pārmeta necīnīšanos un to, ka par viņu ir pārmaksāts. Bet šosezon Kontinentālajā hokeja līgā KHL, kur spēlē Krievijas klubi un pa vienam no Latvijas, Baltkrievijas un Kazahstānas, viņš kļuvis par labāko vārtu guvēju. Vārti! Atkal vārti! Auro arēna, auro kaimiņš aiz sienas. «Ti-kāiii Rī-ga, ti-kāi Di-nā-mōōō!» dārdina līdzjutēji. Beidzot bija attaisnojies ieguldītais darbs: lai nūja būtu smagāka un metiena izdarīšana apgrūtinošāka, Hosa treniņos pie nūjas ar līmlentu pietina ripu. Hosas stiķis atklājās, kad hallē mistiski sāka pazust ripas un tikpat mistiski tās atradās ģērbtuvē.
 «Hosa māk būt tur, kur jābūt. Jūt to ar septīto prātu,» uzskata sporta komentētājs Anatolijs Kreipāns. «Viņš nav tik virtuozs kā [Aleksandrs] Ņiživijs, taču metiens ir labs, ātrs. Jā, lielā mērā uz viņu spēlē maiņa, taču tas ir kā ar klavierēm: kādam tās jāuznes uz skatuves un kādam tās jāspēlē. Un Hosa spēlē labi. Divās sezonās padarīja savu vārdu zināmu KHL.»
Kā to izskaidro pats Marsels? Ja Šuplers nebūtu uzticējies un ļāvis tik bieži iziet laukumā, nebūtu arī iespējas sevi pierādīt. Jo vairāk bijis uz ledus, jo labāk juties. Komanda – fantastiska! «Dinamo ieguvu pareizo virzienu. Tā bija lieliska pieredze un sezona,» saka Marsels.
Hosa stāsta, ka sporta aprindās daudzi bijuši pārsteigti, cik labi Dinamo Rīga nospēlējis. Par «my big moment»** Hosa šosezon dēvē play-off spēli ar Balašihas HK MVD, kurā panāca rezultāta izlīdzinājumu 4:4 un tādējādi ieguva papildlaiku. Dinamo Rīga gan zaudēja un līdz ar to vairs neturpināja cīņu par Gagarina kausu. Protams, laba spēle bijusi pamatturnīrā ar Astanas Baris, kad pēc kārtas izdevās gūt divus vārtus un Dinamo uzvarēja.
«Marsels ir spēlētājs, kurš māk iemest golu. Tas ir viņa darbiņš, un to viņš prot godam,» saka komandas biedrs Jēkabs Rēdlihs, atbildot uz jautājumu – kas ir pirmais, ko domā, izdzirdot Marsela vārdu?
 
MEITENES UN TETOVĒJUMI
Un tagad par pašu «neinteresantāko» – Hosas privāto dzīvi. Arī par to viņš runā tikpat mierīgi, rezervēti un strupi kā visu intervijas laiku. Es zinu, ka viņš ne aizsvilsies, ne apraudāsies, jo es viņu nenokausēšu. Lūk, kāpēc: pirmkārt, tūlīt beigsies atvēlētais laiks, otrkārt, viņš māk sevi labi kontrolēt, jo intervijas laikā stāstīja, ka savākties pēc spēles nav nekas sarežģīts – tas mehānisms vienkārši jau esot galvā.
Nekas, es tomēr pamēģināšu nelielu pinpongu.
«Marsel, kas ir Laima Vaikule?»
Hosa smejas. Kādā TV raidījumā (noteikti noskatieties YouTube), kur Hosam uzdeva āķīgus jautājumus, viņam parādīja Vaikules attēlu un jautāja – vai zina, kas viņa ir? Marsels atbildēja: «Modele? Varbūt pornozvaigzne?»
To atceroties, Marsels teic – nu, kā viņš varot zināt visus mūziķus. Piekrītu. Esmu pat gadu vecāka par Marselu, bet krievu estrādes zvaigznes nezinātu.
«Kā sauc Latvijas prezidentu?»
«Nejautā man tādas lietas, es nezinu, jo mani tas neinteresē,» hokejists Marsels atmet ar roku.
Es neturpinu, jo šādi jebkuru sportistu var pataisīt par muļķi. Hokejistam nav jābūt prāta spēles uzvarētājam, viņam ir sava spēle uz ledus. Sports bieži vien ir sportista dzīve. Ne velti Marsels tajā pašā raidījumā jokoja, ka profesionālāk un labāk māk apieties ar hokeja nūju, nevis meitenēm.
Un kā vispār ir ar meitenēm? Arēnā Rīga skuķi lēkā ar plakātiem, kur sazīmētas sirdis un pa vidu I love Marcel! Arī Facebook fanu grupā ir daudz latviešu meiteņu. «Man ir fanu grupa feisbukā? Wow! Nezināju.»
«Varbūt nezini arī to, ka tu taisi spēcīgas ballītes, apmeklē Essential un draudzējies ar kādu padsmitnieci?»
«Es neko par to nezinu. Ko tik cilvēki neizdomā!» viņš smejas. Draudzenes neesot, joprojām baudot dzīvi.
«Ko ta’ var baudīt bez sievietēm?»
«Es jau nesaku, ka bez. Latvijā ir ļoti skaistas meitenes.»
Par izklaidēšanos klubā Essential gan Hosa neliedzas. Jā, Rīgas klubi viņam patīkot, un ne tikai šis vien. Tomēr vairāk par klubiem aizraujot trance stila mūzika. Marsels pat uz muguras uztetovējis sava mīļākā DJ Tiesto simbolu. Kad 2008.gadā DJ Tiesto uzstājās Rīgā, Hosa piepildīja savu sapni – satikās ar mūziķi un nedaudz parunājās. Savukārt, kad Dinamo hokejisti, mākslinieka Jāņa Anmaņa kūrēti, piedalījās labdarības projektā un gleznoja, Hosa attēloja DJ Tiesto koncertu.
Marselam ir vēl otrs tetovējums. Melns krusts uz augšdelma, jo «es esmu ticīgs». Nevar nepamanīt, ka melnā ir hokejista iecienītā krāsa. Jā, patīkot, taču krāsas principā viņam nenozīmē vienkārši apģērba krāsu. Hosam tas esot kas vairāk. Ik reizi uzvelkot Dinamo sarkanbalto formu, viņš domā par to, ka tās ir karoga krāsas. «Man ir liela cieņa pret to, jo karogs ir simbols. Tas ir liels gods. Tik daudz cilvēku skatās uz tevi, tu pārstāvi valsti.» Formas kreklu Marsels ņemšot par piemiņu līdzi uz Slovākiju kā suvenīru.
«Un latviešu alu, Dinamo maizi?»
«Nē, maize mums pašiem ir Slovākijā. Un labs alus ir čehiem.»
«Paldies!» Marsels norāda, ka laiks beidzies. Norunāts ilgāk. Vēl Hosa latviski māk pateikt «lūdzu» un «priekā».
«Vēl viens jautājums! Kādi ir latvieši kā nācija?»
«Ar milzu enerģiju. Lai arī Latvijā ir krīze, cilvēki spēj atrast sevī tādas emocijas un dot tās spēlētājiem. Latvijā ir vieni no labākajiem faniem pasaulē. Viņi dzīvo hokejā.» Hosa pieklust, pamāj ar galvu, kā apliecinot iepriekš teikto, un nosaka: «Man pietrūks Rīgas. Te paliek daļa sirds. Šis bija ļoti labs laiks.»
«Izlutinājuši jūs to Marselu esat!» nesen Anatolijam Kreipānam teicis Marsela tēvs, komentējot labos apstākļus un fanu mīlestību Rīgā.
Jā, Fratišek Hosa, mēs tie bijām, kuri viņu izlutināja! Jā! Padodiet tik mums savu vecāko dēlu, to mēs arī izlutināsim! l

P.S. Pāris dienu pirms raksta nodošanas pārvaicāju Dinamo preses sekretāram Jānim, cik ticams, ka Hosa vēl varētu iegriezties Rīgā. Maz ticams, jo aizbraucis ar visām mantām.

* «Esmu ganbei, vai vari man piezvanīt rīt, lūdzu?» (angļu val.)
** mans lielais brīdis