Multimediju dizainera 3D animācijas filma «Skatu meklētājs» nākamnedēļ būs redzama Kannu kinofestivāla programmā «Īsfilmu stūris»
Filma stāsta par neredzīga vīra iekšējās pasaules atainojumu mirklī, kad viņš gaida iedegamies luksoforā zaļo signālu. Pēteris Mākslas akadēmijā studē vizuālo komunikāciju, pirms četriem gadiem no Francijas prezidenta Širaka kundzes saņēma viņas iedibināto balvu jaunajiem māksliniekiem, kas ļāva trīs mēnešus studēt Parīzē.
Vecums: 22. Tēvs un māte: scenogrāfs Ivars un māksliniece Danuta.
Pašam savs kakts Kannās – skan brangi! «Pats nebraukšu, filma gan. Neesmu sacerējies bīdīt ambīcijas.» Kā vērtē kulta Avataru? «Neesmu redzējis, taču, paskatoties fragmentus, nepamet sajūta, ka tie ir zili kaķīši uz Titānika.»
Kā patlaban pietrūkst mākslā Latvijā? «Plašuma. No sabiedrības puses. Daļa «dzīvo» gleznās ar ainavām un puķēm. Nevajag jau uzreiz līķus un sagraizītas sievietes, ir daudz citu veidu, kā panākt spēku.» Pēdējā labā filma, ko esi skatījies? «Lieliskais lapsas kungs. Baigi cool!»
Savā īsfilmā gāji Alvja Hermaņa ceļu un pētīji pašu objektu? «Nē. Zemapziņa spēj radīt dokumentālo. Vajag ļaut tai runāt. Filmu sāku pirms trim gadiem, un bija līdzīgi kā zīmējot sievieti – tā sāk izskatīties pēc mākslinieka, jo sevi jau pazīsti vislabāk: man nav ģeniāla redze, varēju izmantot savas sajūtas.» Pastāsti par Zeķu briesmoni no saviem darbiem. «Viņš dzīvo aiz veļasmašīnas un vienmēr savāc otru zeķi. Tad jāstaigā ar nevienādām zeķēm, katru no cita pāra.» Hokeju skaties? «Jā, bet ne jau kreklā un ar taurīti. Ar sievu skatos.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.