Žurnāla rubrika: Cilvēki

Labo zālīšu pārdevēji

Posted on maijs 26, 2010 by Sanita Jemberga - Veiksme

Veiksmīgais latviešu zīmols MÁDARA šonedēļ sper soli ārpus kosmētikas lauka un sāk ražot alternatīvu limonādei

Viņi ir četri draugi – Ralfs Ķirbis (Ralph Pumpkin), Betija Roze (Betty Rose), Ričards Odziņš (Richard Berry) un Anna Mētra (Anna Mint). Raksturi viņiem ir ļoti dažādi: pirmais dod priekšroku ķirbim un krustnagliņai, otrais – mežrozītēm un liepziediem. Pirmajā no salduma nav ne nieka, otrais – vissaldākais. Ričards garšo pēc priežu pumpuriem, mārsila un pomerances mizas, bet Anna – pēc piparmētrām un dillēm.

Tie nav cilvēki, bet pirmie MÁDARA drinks – ekokosmētikas ražotāja jaunais produkts un mēģinājums Latvijas tirgū iedibināt pasaulē pazīstamo bezalkoholisko dzērienu kategoriju: dabas dzērieni. Garšas ziņā tie ir līdzīgi limonādei, bet satur tikai dabiskas vielas. Viegli gāzēti, atspirdzinoši, bez konservantiem. Dzērienus ražos Latvijas balzams pēc MÁDARA receptūras un piegādātajām aktīvajām vielām, kas iegūtas Baltijas pļavās. Tā nav sagadīšanās, ka četriem draugiem ir angliski vārdi, jo dzērienus paredzēts arī eksportēt.

«Kad mēs sākām starptautiski strādāt ar MÁDARA, izstādēs Eiropā redzējām, cik strauji šis segments attīstās,» par trīs gadus loloto produktu, ko tik ilgu padarījušas grūtības atrast atbilstošu ražotāju, stāsta uzņēmuma līdzīpašnieks un finanšu direktors Uldis Iltners.

Stikla pudelēs pildīto dzērienu cena būšot «zem lata». Nav lēti, bet Uldis teic, ka viņus iedrošinājuši dati par to, cik daudz cilvēku Latvijā dzēruši franču dārgo Evian ūdeni – ja viņi var atļauties to, tad varēs arī vietējos dabas dzērienus. Produkts esot pašiem tik mīļš, ka nav izrēķinājuši, cik naudas tajā ieguldīts – daudz neesot, tikai palīgiem tehnologiem, ekstraktu iegādei un pirmās partijas izpirkšanai no Latvijas balzama.

«Protams, ka tas nevarēs konkurēt ar divlitrīgo kokakolu, bet tas nav mūsu mērķis,» saka uzņēmuma «dibinātāja un sirds» Lotte Tisenkopfa-Iltnere, kurai kopā ar vīru Uldi pieder 52% akciju. «Taču tas ir ļoti veselīgs, atspirdzinošs dzēriens, kas negandē ne veselību, ne figūru, bet ir inteliģents, stilīgs. Savā ziņā statusa simbols.»

NO ZIEPĒM LĪDZ ZVAIGZNĒM
Četru jaunu meiteņu rokām tapusī MÁDARA ir amerikāņu sapņa latviešu versija.

Sākums ir daudz dzirdēts: sociologa Tāļa Tisenkopfa meita Lotte pēc atgriešanās no studijām Japānā un loģistikas uzņēmuma izveidošanas 2004.gadā savā virtuvē vāra ziepes, jo «pēc ikdienas darba pie datora gribas kaut ko reālu, dobi izravēt, kaut ko izdarīt ar rokām». Divi ziepju katli nesanāk, trešais sanāk, izdala radiem un draugiem, bet vēlāk sāk tirgot internetā. Tur viņu atrod reklāmas aģentūras Lowe darbiniece Zane Rugina, kas grib ziepes sev un šķidrās ziepes vīram.

Lotte tās iepilda parastā burciņā, viņas satiekas kafejnīcā, konstatē, ka abām rūp ekodzīvesveids, kas ir pasaulē strauji augoša niša (ekokosmētikas segments aug ar ātrumu ap 20% gadā, savukārt parastā kosmētika 2-3%). Turklāt Rietumeiropas valstīs sievietēm, kas vēlas dzīvot ekoloģiski, nav jāvāra sev ziepes vai jājauc krēmus.

«Sapratām, ka Latvijā nav tāda produkta. Skatoties patēriņa tendences arī ārpus kosmētikas, redzējām, ka pārtikā pieaug organiski sertificētas pārtikas patēriņš. Tas mums signalizēja, ka tā nav nākotnes niša, bet nākotnes meinstrīms,» saka uzņēmuma dibinātāja.

2006.gadā tapa Skin Laboratory, kuru izveidoja Lotte (27), tagadējā zīmola un mārketinga direktore Zane (29) un Lottes māsa Paula (22). Vēlāk uzņēmuma daļas pārdalīja, lai tās iegūtu arī produktu un zīmola dizaina autore Liene Drāzniece (31) un Uldis Iltners (26), kas bija blakus kopš uzņēmuma dzimšanas. 2008.gada sākumā 20% uzņēmuma akciju nopirka MIG Holdings, kas saistīts ar Liepājas miljonāru Kesenfeldu ģimeni (tagad akcijas pieder a/s Vēja grupa). Skin Laboratory pārtapa par MÁDARA Cosmetics.

Īpašnieki darījuma summu neatklāj, bet no gada pārskata var secināt, ka par uzņēmuma daļām pircēji samaksāja nedaudz vairāk kā pusmiljonu latu – 535 tūkstošus.

Rudenī sāka darboties arī jaunā ražotne biznesa parkā Pārdaugavā, kur MÁDARA Cosmetics no 40 kvadrātmetriem izpletusies līdz 1000. Bankas atteikuma dēļ uzņēmums sāka ar daudz mazāku produktu klāstu, nekā bija iecerējuši (20 vietā 4), un auga pakāpeniski. Tā izrādījās pareizā stratēģija: uzņēmums nav apgrūtināts ar apjomīgām kredītsaistībām, vienīgās ir līzings iekārtu iegādei.

Pērnā gada apgrozījums ir tuvu miljonam latu, no kura puse ir eksports. Trīs no četriem uzņēmuma pastāvēšanas gadiem tas strādājis ar nelielu peļņu. Pērn, krīzes smagākajā gadā, tā izauga līdz rekordam: 65,4 tūkstošiem latu. Pirmo reizi īpašniekiem izmaksāja dividendes.

Pērn atvērti arī četri zīmola veikali – trīs Rīgā un viens Maskavā.

«Treknos gadus» MÁDARA nepieredzēja, jo tikai tad ienāca tirgū. Taču, pēc lielveikalu datiem, skaistumkopšanas nozarei krīze nozīmējot tikai par 2-3% mazāku pieprasījumu. MÁDARA Cosmetics 2012.-2013.gadā plāno atvērt jaunu ražotni: modernu, funkcionālu pasīvo ēku. Šogad tiek pirkta zeme un piesaistīti zinoši Eiropas specālisti, lai prātīgi un pamatīgi to izplānotu (pašreizējo rūpīcu bez pieredzes izplānoja Uldis). Tad organizēs ideju konkursu, jo īpašnieki vēlas, lai MÁDARA rūpnīcai būtu latviska dizaina saknes.

ZILAIS KUMELĪŠU EKSTRAKTS
Ja Lotte būtu priekšmets, tas būtu spridzeklis. Vai mūžīgais dzinējs. Lai gan gandrīz visu sarunu zaļi baltajā birojā viņa rātni nosēž pie galda un prātīgi atbild uz katru manu jautājumu, no mazās, spriganās rudmates enerģija gluži vai laužas caur visām porām. Mūsu tikšanās notiek Eiropas Mazo un vidējo uzņēmumu nedēļas laikā, un Eiropas Komisija Lotti izvēlējusies par nedēļas vēstnieci Latvijā. Uz galda vāzē ministra dāvāts ziedu pušķis, diploms gan kaut kur noklīdis.

«Es nesaprotu, ko cilvēki dara, ja viņiem idejas nerodas. Mums katru nedēļu ir pa TOP domai, un par katru ir tik nenormāli žēl, jo jāfokusējas uz svarīgāko, lai varam turpināt darbu,» viņa saka. «Mums ir tik daudz ideju, kas varētu kļūt par «krutākajiem» Holivudas zīmoliem. Iztēlē redzu visu jau realizētu, zvaigznes staigā mūsu panckās. Tāpēc mani satriec tas, ka cilvēki kopē.»

MÁDARA pamats ir dabiskā kosmētika, kas izgatavota no Baltijas augu ekstraktiem. Pirms ražošanas sākšanas meitenes konsultējušās ar farmaceitiem un uzzinājušas, ka vietējais klimats ir ideāls, lai izaudzētu augus ar izcilu aktīvo vielu sastāvu. Cīņa pa izdzīvošanu skarbajā klimatā vielas padara spēcīgākas. Ekstraktu ražotājs, kas pirms tam strādājis ar lētākajām poļu vai krievu kumelītēm, pēc Latvijas ekstrakta izgatavošanas pārsteigts teicis – oho, tas ir pilnīgi zils!

Augus MÁDARA piegādā piecas Latvijas bioloģiskās zemnieku saimniecības. Savāktās drogas nonāk ekstraktu rūpnīcā Dobelē, bet no turienes – krēmos, losjonos, šampūnos. Vaicāta, vai sastāvs 100% ir vietējs, Lotte paskaidro, ka aktīvās vielas gandrīz visas tādas ir (kafijas ekstraktu, piemēram, Latvijā neiegūst). Citas sastāvdaļas – džodžoba eļļa, kakao sviests, ir jāimportē, jo ar rapšu eļļu neko daudz kosmētikā neizdarīšot, bet visai produkcijai ir ECOCERT sertifikāts, kas apliecina tās bioloģisko izcelsmi.

BEZ IZCILĪBAS NAV VĒRTS
Ja Lottei nebūtu MÁDARA, viņa varētu strādāt par ķīmiķi. Kaitīgo vielu nosaukumi viņas valodā iederas tikpat dabiski kā smiekli.

Tā ir viena no MÁDARA Cosmetics lielākajām veiksmēm: īpašnieki zaļajam dzīvesveidam patiesi tic, un tas pārliecina arī par viņu ražotajiem produktiem.

Tā kā niša izradījusies ienesīga, uzradušies arī sekotāji, no kuriem dažam Lotte velta ļoti skarbus vārdus, norādot, ka uz etiķetes rakstīts vārds «bio», bet iekšā – «naftas kosmētika maldīgā iepakojumā». «Man nebūtu nekas pretī, ja tas sauktos kaut beauty beauty, es varētu priecāties par vēl vienu labu Latvijas uzņēmumu. Bet izlikšanās, ka tas ir bioprodukts, liecina, ka viņiem ir pilnīgi vienalga par patērētāju. Ātrā latviešu metode noslaukt govi – lai pēc tam iet kaut mežā!» saka Lotte.

Neuzticība valda abās – tradicionālās un ekoloģiskās – kosmētikas ražotāju frontēs. Dzintars vadītājs Iļja Gerčikovs, lūgts vērtēt konkurentu ietekmi uz viņa vadītā uzņēmuma pārdošanas rezultātiem, sākumā atgaiņājas, ka nekādas ietekmes neesot: ekokosmētika, viņaprāt, ir pārejoša modes tendence, ko virza mārketinga triki. «Tas ir kā ar tēju un kafiju – tagad visi stāsta, ka tējai ir laba iedarbība, tā dedzina taukus, bet vai kafija tāpēc ir palikusi sliktāka?» Gerčikovs liek saprast, ka MÁDARA kosmētiku neuzskata par nopietnu, jo esot vajadzīga gadiem ilga izpēte, laboratorijas un zinātne, nevis «dažas zālītes un sviests». Taču sarunas gaitā viņš atzīst, ka arī Dzintara produkcijas ražošanā arvien vairāk sastāvdaļu drīz būšot ekosertificētas, jo tirgus to prasa.

TRĪS PRINCIPI
Sākot biznesu, Lottei bijuši trīs principi, vērtības, ko latviešos vajagot kultivēt: patriotisms, profesionalitāte un drosme. «Mēs gribējām savā jomā būt salīdzināmi ar izcilākajiem pasaules zīmoliem. Un rezultāts ir – tiecoties uz izcilību, mēs varbūt tādi vēl neesam, bet esam ļoti labi,» viņa saka. «Mēs zinājām, ka negribam būt incognito zīmols, japāņu hieroglifs. Mēs esam no Latvijas, mums ir izcila daba un augi, mēs paši esam latvieši ar vērtībām, un tikai to mēs varam ielikt produktā. To latvieša dvēseles skaisto un romantisko pusi – ziemeļu dvesmu.»

Saprotot, ka ekokosmētika nav mobilais telefons, ko nopirks katrs otrais Latvijas iedzīvotājs, jau no pirmās savas darbības dienas MÁDARA dauzījusies pie eksporta durvīm. Katru izplatītāju nācies pārliecināt vidēji divus gadus. Tagad kosmētikai ārzemēs ir 25 izplatītāji. Pērn eksporta apgrozījums bijis ap pusmiljonu latu.

Svarīgākie uzņēmuma sadabības partneri ir Šveicē, Dānijā un Vācijā, kosmētiku var nopirkt pat Japānā. MÁDARA nestrādā ar veikaliem, bet tikai ar izplatītājiem. Lielākie latviešu konkurenti ir ilggadēji vācu ražotāji, tādi kā Dr.Hauschka. MÁDARA vecākos zīmolus cer uzvarēt ar izcila produkta un dizaina kombināciju. Pašapziņas Lottei netrūkst: «Mūsu partneri saka, ka jūs esat foršāki un viņus pārspēsit.»

Lottes lielākais iedvesmotājs bijis tēvs, kas jau skolas laikā potējis: «Jākļūst par uzņēmēju!» Viņai gan pašai šķitis, ka ir par dumju (Lotte joprojām apgalvo, ka neko no skaitļiem nesaprot, tāpēc ir Uldis). Pretēji vairākumam, kas sūdzās par Latvijas uzņēmējdarbības vidi, Lotte uzskata, ka «vide ir ļoti O.K., var strādāt, un, darot to neatlaidīgi, var preci pārdot gan kaimiņam Latvijā, gan uz Japānu».

MÁDARA produkti tapuši, lai aizpildītu to lietu trūkumu, kas kādā brīdī bija nepieciešamas pašām uzņēmuma īpašniecēm. Tāpēc sākumā bija kosmētikas līnija, tad šampūni un bērnu kopjošās kosmētikas līnija Ecobaby. Tagad, uz vasaru, – jaunie dabas dzērieni.

Šogad MÁDARA ir vēl kāds liels plāns. Sprīdītis saposies lēni un piesardzīgi iekarot Ameriku.

5 soļi, kā augs nonāk līdz pircējam
1. Izaug vienā no piecām bioloģiski sertificētas zemniecības pļavām

2. Zemnieks novāc un aizved uz Dobeles ekstraktu rūpnīcu

3. Tur izspiež ekstraktu

4. Tas nonāk MÁDARA ražotnē un tiek pievienots produktam

5. Produkts aizbrauc uz veikalu Latvijā vai 25 citās valstīs

Normunds Vilciņš

Posted on maijs 26, 2010 by bugs - Jauna seja

Šajā mācību gadā Rīgas Valsts 1.ģimnāzijas absolvents ieguvis 1.vietu valsts matemātikas olimpiādē

Jūlijā viņš startēs pasaules līmeņa matemātikas olimpiādē, kas notiks Kazahstānā, bet jau augustā piedalīsies starptautiskajā informātikas olimpiādē Kanādā. Vairāku simtu dalībnieku konkurencē Normunds izvirzījis augstu mērķi – iegūt sudraba medaļu informātikā un bronzu matemātikā. Tas ir iespējams, jo pagājušā gada sasniegumi ir tikai par līmeni zemāki

Vecums: 19. Tēvs un māte: darba aizsardzības speciāliste Inese un noliktavas pārzinis Arno.

Cik sarežģīti ir uzdevumi pasaules mēroga olimpiādēs? «Vieglākais uzdevums ir tādā līmenī, kāds Latvijā ir grūtākais uzdevums.» Cik Latvijā ir skolēnu, ar kuriem tev jācīnās valsts mēroga olimpiādēs? «Konkurējoši ir kādi trīs, kas šogad arī piedalīsies starptautiskajās olimpiādēs. Vēl nekad tik daudz cilvēku no Latvijas gada laikā nav braukuši uz tik daudzām olimpiādēm.»

Kur studēsi? «Visticamāk, matemātiku Vorikas Universitātē Anglijā. Atliek tikai nokārtot eksāmenus noteiktā līmenī, un, visticamāk, es to izdarīšu.» Kāpēc nestudēsi Latvijā? «Vēlos saprast, kā ir mācīties ārzemēs un satikt cilvēkus no visas pasaules.»

Ko vēlies sasniegt? «Par konkrētu profesiju neesmu izlēmis, taču zinu, ka negribu būt melnā darba darītājs. Varētu būt IT joma, taču mans mērķis dzīvē nav saraust daudz naudas!»

Kā vērtē Neo? «Pilnībā atbalstu. Viņš kaut ko dara valsts labā, mēģina izvilkt valsti no bedres.» Vasaras plāni? «Mēnesi pirms olimpiādes notiks treniņi. Vēl ir arī eksāmeni un izlaidums. Man sanāks arī mēnesi atpūsties – satikšos ar draugiem un kopā kaut kur aizbrauksim.»

Normunds Vilciņš

Posted on maijs 26, 2010 by bugs - Jauna seja

Šajā mācību gadā Rīgas Valsts 1.ģimnāzijas absolvents ieguvis 1.vietu valsts matemātikas olimpiādē

Vecums: 19. Tēvs un māte: darba aizsardzības speciāliste Inese un noliktavas pārzinis Arno.

Ko vēlies sasniegt? «Par konkrētu profesiju neesmu izlēmis, taču zinu, ka negribu būt melnā darba darītājs. Varētu būt IT joma, taču mans mērķis dzīvē nav saraust daudz naudas!»

Vilnis Garoza, retro Volvo mīlis

Posted on maijs 19, 2010 by Ieva Alberte - 1 no 2 miljoniem

Volvo muzejs – tā internetā Vilnis piesaka savu kolekciju Slampē. Otra tāda muzeja Latvijā neesot

Ieraugot automobiļus klātienē, var noelsties – oho! Savukārt tie, kam vārds «muzejs» asociējas ar Rīgas motormuzeju, teiks – te drīzāk pārņem sajūta, ka laika mašīnā aizceļots uz 70.gadu Zviedrijas autoplaci.

Pats saimnieks, smaidu sejā, izbrauc cauri ābeļdārzam ar sarkanu retroauto un saka: «Jā, te nav motormuzejs, kur automašīnai nevar pieskarties.» Kolekciju viņš sācis veidot pirms pieciem gadiem, mērķis – retromobiļus savest tādā kārtībā, lai viesi varētu izbraukt kādu apli. Tas nav neiespējami, jo rezerves daļas un instrumentus Vilnis pērk Gēteborgā, kur astoņus mēnešus gadā strādā par skārdnieku. Vien sāp netaisnība, ka retroauto nav nodokļu atlaižu, lai arī tie nepiedalās aktīvā ceļu satiksmē. Visiem jābūt reģistrētiem un jāmaksā valstij barga nauda.

Kolekcija ir ievērības cienīga, drīzumā par to būšot raksts kādā Zviedrijas Volvo kluba žurnālā. Sētā ir ap 30 auto. Vecākais – 1967.gada Volvo 131 Amazon, ar to Vilnis brauc uz retroautomobiļu pasākumiem. Vēl vecāks, bet nebraucams – drauga Gvido 1960.gada P210 Duett. Kolekcijā ir daudz 70.gados ražoto un daži 240., 740. un 965.Volvo, īpaši atzīmējama ir pelēkā 1982.gada Ambulance. Lielākoties mašīnas pirktas internetā un atceļojušas no Vācijas, Zviedrijas, arī Kalifornijas un Norvēģijas polārā loka. Dažai pat nevar noteikt oriģinālo krāsu. «Hameleons. Dabīgs hameleons,» precizē Vilnis.

Pirmais Viļņa auto bijis Nissan Cherry, tad Volvo, Fiat, Renault, līdz atgriezies pie Volvo. «Man kā skārdniekam svarīgi, lai ir liela bagāžas telpa, taču galvenais – tas ir drošs auto.» Kā pierādījums esot 1966.gada Volvo P1800 – amerikānis Ērvs Gordons ar to nobrauca 2,6 miljonus jūdžu (4,1 miljonu kilometru). Auto bijis oriģinālais dzinējs, pārnesumkārba.

Reiz Vilnim gadījies gluži kā politiķim Andrim Šķēlem: paskaties pa kreisi – Porsche Cayenne, paskaties pa labi – Cayenne, un priekšā vēl viena. Vilnis savā retroauto tobrīd esot juties ļoti labi. «Kad braucu ar Amazon retroautomobiļu parādē Jūrmalā, cilvēki groza galvas, atskatās, māj. Pat prezidente pamāja.» Prieks jau ne tikai par to, ka cilvēki atskatās, bet arī par to, ka auto ir tikpat kā rokdarbs. Ja saplīst – pats var saremontēt tā, lai tiktu līdz servisam.

«Kā puišelis,» Vilnis smej, rādot savu Volvo automodelīšu kolekciju. Ja nevar nopirkt autentisku auto, var papriecāties citādi. Jā, ar Volvo tukumnieks ir aptracis, pat suns nodēvēts kā Volvo pirmais modelis – Džeikobs, savukārt kaķene ir Amazone. «Labāk nopirkšu kādu detaļu nekā salabošu zobus,» Vilnis rezumē.

Nav ko sapriecāties

Posted on maijs 19, 2010 by Ieva Alberte - Slavenība

Anastasija Sevastova (20) paveikusi to, kas pēdējoreiz Latvijas tenisā izdevās pirms 17 gadiem. Žurnālam Ir bija reta izdevība tikties ar sportisti Vīnē, jo ar žurnālistiem viņa runāt izvairās un arī tuvinieki iesaka pārāk daudz nespīguļoties

Kāda ir kārtība, lai pieteiktos uz interviju ar Anastasiju? – vaicāju viņas mammai Diānai Golovanovai, ar to domājot – vai vispirms būs jākontaktējas ar kādu pārstāvi sportistes mītnes vietā Vīnē. Mamma atbild: «Kārtība ir tāda, ka Anastasija intervijas nesniedz.» Viss ir daudz vienkāršāk – par sportistes publicitāti atbild pati mamma. Precīzāk, viņa labprātāk par to neatbildētu, taču kādam tas ir jādara.

Intervijas Anastasija nesniedzot tāpēc, ka jautājumi ir identiski. Dažs žurnālists aizsūtot tos e-pastā un gaidot rakstiskas atbildes. Skaidroju, ka es būtu ar mieru aizbraukt uz Vīni un intervēt klātienē un nejautātu – kā izlēma sākt spēlēt tenisu un kā tas ir – uzvarēt. Vēlos iepazīstināt ar personu, kura parādījusi ievērības cienīgu sniegumu tenisā: Latvijas tenisistes Sieviešu tenisa asociācijas WTA turnīros nebija uzvarējušas kopš 1993.gada, kad ASV tas izdevās Larisai Savčenko-Neilandei. Pasaules rangā Sevastova patlaban ieņem 58.vietu. Par to ir jāraksta! Turklāt viņas portretējuma Latvijas presē tikpat kā nav bijis, lai arī mammai šķiet citādi.

Mūsu domas sakrīt viedoklī, ka līdz šim par Anastasiju rakstīts ar patriotisku patosu – par liepājnieci, kura pasaulē nes Latvijas vārdu. Protams, ir lepnums par sasniegumiem, taču par tiem var rakstīt dažādi. Mans piedāvājums – nejaukt sportu ar sportista pārstāvēto zemi, bet meklēt personības iezīmes, kas novedušas pie šiem sasniegumiem. Labi! Anastasijas mamma iedod e-pastu, tās pašas dienas laikā no tenisistes saņemu ziņu, ka jau aiznākamajā dienā varētu tikties Vīnē. Mani māc bažas, tāpēc prasu tieši – vai nebūs tā, ka aizbraucu un, kā to mēdz darīt pasaules mēroga sporta zvaigznes, neceļ telefonu. «Un es būtu tā zvaigzne?» Anastasija atraksta.

NAV PARTY ANIMAL
Tiekamies Vīnes itāliešu restorānā Danieli, netālu no centrālās gājēju ielas. Anastasija smaida, sniedz roku. Nekā no iedomības un pārākuma. Ja sekojat tenisam un zināt serbu tenisisti Anu Ivanoviču, tad ziniet – nekā no viņai tipiskās čivināšanas. Anastasija gaida jautājumus, atbild īsi.

«Es tik ilgi neesmu runājusi latviski,» Anastasija bažījas, ka dažus vārdus nākas aizstāt angliski, tomēr sarunāties vēlas latviski. Ar mammu viņa kontaktējas krieviski. Runāt latviski iznāk tikai Latvijā. Liepājā šogad pabūts divas reizes. Brauktu vairāk, ja vien nenogurdinātu garais ceļš no Rīgas uz Liepāju.

Ēdienu Anastasija pasūta vācu valodā. To apguvusi, dzīvojot Vīnē un viesojoties pie trenera Martina Rutnera ģimenes – viņam esot sieva, divi mazi puikas un visi kopā braucot atpūsties uz kalniem. «Treneris man ir labs draugs,» Anastasija stāsta, ka ar viņu iznāk pavadīt visvairāk laika.

Vīne par mājvietu izraudzīta tāpēc, ka te mīt treneris, ir teicamas trenēšanās iespējas un laba aviosatiksme. Arī pilsēta Anastasijai patīk. Cilvēki jauki, pieklājīgi. Ieminos, ka ceļvedī lasīju par kādu jaunu un savdabīgu atpūtas vietu Vīnē, uz to Anastasija nosaka: «Nē, es neaizraujos ar klubu apmeklēšanu. Neesmu party animal*.» Labprātāk dodas uz sponsora Kneissl rīkotiem pasākumiem. Kneissl ražo tenisa raketes, slēpes un apģērbus.

Vēlāk Liepājas tenisa skolas direktors Imants Andersons man pastāstīs, ka Anastasija nekad nav bijusi pirmā vijole kompānijās. Klusa, ar nopietnu pieeju darbam. Un darba ir daudz – ikdienas treniņi, masāžas, medicīniskās pārbaudes, turnīri, regulārie pārbraucieni. No biežās lidošanas Anastasijai jau bijušas ausu problēmas.

Vai tādā režīmā atliek laiks par sapelnīto sevi palutināt? Anastasija novīpsnā. Eštorilas turnīrā Portugālē iegūtie 26 756 eiro tikai izskatās prāva summa. «Teniss ir bizness. Teniss nav lēts sporta veids.» Pirmkārt, naudu nedabū uzreiz, otrkārt, kad dabū, tā izkūst: jāmaksā trenerim, par dzīvokli, rakešu spriegošanu, lidmašīnas biļetēm, viesnīcām, treniņiem telpās, ikdienas izdevumi un vēl, un vēl. Anastasija nelido biznesa klasē, viņai nav sava šofera. Ne vienmēr lidojumus rezervē ceļojumu aģents, dažkārt to dara treneris vai pati. Patlaban Anastasija mācās autokursos, lai nebūtu jābrauc ar taksometru vai sabiedrisko transportu.

Par savu pirmo nopelnīto naudu viņa nopirka mobilo telefonu un portatīvo datoru. «Varbūt pāris miljonu un čaļi viņai spētu sagrozīt galvu,» Andersons komentē manu norādi, ka sportistiem, kuri padsmit gados aizbrauc no mājām, pastāv risks par pirmo naudu ķerties pie dzīves baudīšanas. Anastasija teic, ka patlaban viņai drauga nav. Lielāko daļu laika viņa velta sportam. Aicināta komentēt tenisista Ernesta Gulbja gājienu meitās Zviedrijā, viņa teic: «Tā notiek. Dzīve ir dzīve. Katra paša izvēle, kā to dzīvot.» Kad Anastasijai ir brīvdienas, viņa atpūšas un kortu tuvumā pat nerādās. Reiz nespēlēja pat divas nedēļas.

LIJA SEŠAS STUNDAS
Pēc pasaules pirmās raketes Federera pieveikšanas Gulbis sniedza autogrāfus un parakstījās arī uz tiešraides videokameras objektīva stikliņa – tā ir tradīcija pēc lielām spēlēm. Anastasija teic, ka viņa tā nav darījusi, jo tik lielu spēļu vēl nav bijis. Lai arī Meksikā viņa uzvarēja vienu no pasaules spēcīgākajām tenisistēm – Jeļenu Jankoviču (patlaban rangu tabulā 4.vietā), Anastasija teic, ka svarīgāk esot skatīties uz rezultātiem kopumā. Par savu nozīmīgāko izrāvienu tenisā Anastasija uzskata uzvaru turnīrā Johannesburgā, Dienvidāfrikā 2009.gadā, kur kvalificējās turnīram Londonā. Tieši tā bija uzvara, kas deva pārliecību. «Tas, kur esmu nonākusi, ir tikai tāpēc, ka strādāju. Protams, veiksmei arī jābūt. Tā nekad nav viena pati, bet rodas, ja labi spēlē, riskē. Dažreiz gan ir tā, ka pamostos un saprotu – nav mana diena. Nav un viss! Topa spēlētāji var vinnēt arī tādā dienā, jo viņiem ir liela pieredze. Tas ir cits līmenis.»

WTA spēlējot profesionāles, viņu attieksme pret sportu – pamatīga, spēlē nekrāpjas un neblēdās. Tikpat kā neizrāda emocijas. Arī skatītāji ir klusi, aplaudē tikai par gūtu punktu. Lielo valstu spēlētājām, protams, ir vairāk fanu, un viņi aplaudē savējām. «Tieši tad gribas spēlēt tā, lai aplaudē man.»

Skatītāji no Latvijas turnīros manāmi reti. Nesen gan pēc spēles pienācis bariņš kurzemnieku un iedevuši Latvijas karogu. Tuvinieku atbalsts spēlēs Anastasijai nav nozīmīgs. Jau labu laiku viņa ir patstāvīga. «Ja mamma atbrauc, man jādomā, vai viņai ir viss labi svešā vietā.»

Pirmais lielais mačs, kuru mamma skatījusies, bija Portugālē, kur Anastasija finālā spēlēja ar Arantu Parru Santonju no Spānijas un uzvarēja. Tas bija šā gada 8.maijā, kad lietus dēļ spēle aizkavējās par sešām stundām, un jau šķita, ka to atcels. Tikmēr Anastasija ar treneri spēlēja biljardu, lasīja grāmatu. Nekādu īpašu rituālu pirms spēles un tās laikā sportistei nav: viens mēdz ņemt bumbiņas tikai no labās puses, cits uzdriblēt pret zemi, taču viņa vienkārši dzerot daudz ūdens.
«Neatceros mačbumbas izspēli,» pēc uzvaras Eštorilas turnīrā Sevastovas teikto citēja Portugāles avīze Sabado. Anastasija precizē – nav tā, ka neatceras, kas notika. Tobrīd neatcerējās satraukuma dēļ. «Es uzservēju, viņa kļūdījās. Es ātrāk pielāgojos māla sezonai. Man patīk spēlēt uz māla, Liepājā uz tā esmu trenējusies ļoti daudz.»

Eštorilas kausu – punša trauku – Sevastova ļoti gribēja aizvest uz mājām un ceļā uz Vīni domāja, ka tik nesaplīst. «Man kausu ir daudz. Jādomā, kur likt.» Daļa balvu gan glabājas Liepājā – tās, kurām pakaļ gājusi mamma vai tenisa skolas vadītājs. Piemēram, Gada sportiste Liepājā, Latvijas gada balva sportā nominācijā Gada uzlecošā zvaigzne, Gada sportiste tenisā.
Uz Gada balvu sportā pati Anastasija nevarēja ierasties, jo bija svarīga spēle. Citādi Latvijas sports viņai ir tuvs – skatījusies, kā ziemas olimpiskajās spēlēs brauc brāļi Dukuri, patlaban seko hokejam. Patīk futbols, jo īpaši britu Chelsea. Protams, Anastasija skatījusies arī Gulbja un Federera spēli. «Redzēju otro setu dzīvajā, bet tad televīzijā kaut kas pārlēca uz riteņbraukšanu, un spēli noskatījos vēlāk internetā.» Jā, Gulbi viņa pazīst, savulaik kopā trenējusies un spēlējusi Nika Piliča akadēmijā netālu no Minhenes.

Nākotnes plānos Anastasijai ir iekļūšana Grand Slam un olimpiskās spēles 2012.gadā Londonā, tuvākie mērķi – pakāpties ranga tabulā pēc Roland Garros Francijas atklātā čempionātā, kas Parīzē notiks no 24.maija līdz 6.jūnijam.

Sarunas laikā bija divi temati, par ko Anastasija nevēlējās runāt, – par to, kā nokļuva līdz Vīnei un sponsoriem, jo «man nebija vēl astoņpadsmit un es neatbildēju par naudas lietām», un to, no kādas dzimtas viņa nāk. Atbilde bija īsa: «Vecmamma ir no Krievijas dienvidiem, tēvam – grieķu izcelsme. Viņu atceros no bērnības, man varēja būt gadi pieci.»

NOBIMBOJA
Par Anastasijas ceļu līdz Vīnei labi zina divi cilvēki: mamma Diāna Golovanova un Liepājas tenisa skolas direktors Imants Andersons. Vispirms Liepājā dodos uz skolu. Necilu kasti bez eirologiem. Tenisa bumbiņas kortā glabājas lielveikala ratos. «Labs korts nav izšķirošais. Liepājas pluss ir senās tenisa tradīcijas,» saka Andersons un uzsver, ka Liepājā teniss ir iecienīts. Ne velti Anastasijas vecmāmiņa tuvējā apkārtnē ieraudzījusi, ka kaimiņbērni pret mājas sienu dauza bumbiņu, atvedusi šurp tobrīd sešus gadus veco Nastju.

«Atved jau daudzus, bet ne visiem ir talants uz tenisu. Anastasijai tas bija. To jau redz. Tās ir iedzimtas lietas.» Andersons gan norāda, ka talants nebija manāms ne pirmajās nodarbībās, ne arī tad, kad meitenei bija desmit gadi.

Treneris Edgars Ernestsons atceras, ka 10 gadu vecumā, spēlējot ar tagadējo vieglatlēti Elīnu Taluci, Anastasija nav spējusi samierināties ar zaudējumu. «Ieservē tīklā un aizskrien raudādama uz tualeti. Vecmamma gāja mierināt. Tiesnesis brīnījās. Faktiski, visas sacensības viņa nobimbāja. Pēcāk teicu mammai un vecmammai – vai tik nevajag meiteni vest pie speciālista. Tas vairs nebija sporta jautājums, es nevarēju neko līdzēt. Nezinu, ko viņas izdarīja, bet meitene savācās.»

Ernestsons priecājas, ka patlaban Anastasija spēlē labi – izmainījusi servi, labi kustas. Ir «iekšās» – savelk roku durē, pie sevis nosakot: «Yes!» «Galva viņai šancē. Teniss ir šahs uz laukuma, un viņa māk analizēt,» – tā savukārt treneris Andersons.
Kad 14 gadu vecumā Anastasija ieguva 2.vietu Latvijas čempionātā, bija skaidrs, ka viņa ir pārāka. Viņai bija sava spēles maniere. «Nevis bumbiņas atsišana, bet iešana tai pretim, kad nāk no gaisa. Viņa veidoja spēles tempu. Sajuta pretinieku un viņa gājienus,» Andersons atceras, ka sacensību laikā to pamanījis ne viņš viens.

Turpat kafejnīcā, neoficiālā sarunā pie gulašzupas, meitenes sniegumu atzinīgi novērtējuši sporta pazinēji. Drīz vien Latvijas Tenisa federācijas prezidents Juris Savickis teicis, ka uz mūsu iedzīvotāju skaitu tādi talanti dzimst reizi simt gados, un sācis meklēt sponsorus, lai nosūtītu Nastju uz Piliča akadēmiju. Andersons un Anastasijas mamma devās uz Rīgu, lai tiktos ar iespējamajiem sponsoriem.

«Tagad palūgšu izslēgt diktofonu,» Andersons aizsmēķē. Visiem iesaistītajiem ir noruna toreiz notikušo sarunu neizvērst publiskā stāstā. Tā nu aiz kadra paliek Andersona sulīgā valoda un detaļas par to, kā noslēgts līgums. Šis stāsts liek vairāk saprast, kāpēc teniss ir bizness. Bet Andersona kungs negrib, lai mēs visi to saprotam. Jo visiem viss nav jāzina.

Pēc pirmajām mācībām Piliča akadēmijā Anastasija atbraukusi ar citu stāju. Akadēmijā lielākoties skolojās puikas, taču Piličs nolēma Anastasiju paturēt. Kad Latvijas puses sponsors ieradās, lai uzzinātu, vai vērts ieguldīt un meitēns taisīs naudu vai netaisīs, Piličs pateicis – taisīs. Mācības akadēmijā kopumā ilga trīs gadus, attālināti Nastja pabeidza arī vidusskolu Liepājā. Liecībā zemākā atzīme bija 7.

Pērnā gada janvārī Anastasijas sponsoram radās finansiālas grūtības. Krīze bija darījusi savu. Viņš atteicās no turpmākās sadarbības. Paldies Dievam, neprasot līgumā noteiktās atmaksas, jo tādas naudas Anastasijas mammai nebūtu. Ar sponsoru joprojām ir ļoti labas attiecības gan Andersonam, gan Sevastovas mammai.

Tuvojās turnīrs Austrālijā, Anastasijai bija jābrauc, ja negribēja izkrist no aprites. Naudu nācās «sakasīt» pašiem. Latvijas valsts spēja dot to pašu, ko patlaban – apmaksāt dienas naudu komandējumiem, kas arī nav mazsvarīgi.
Pie sponsoru meklēšanas pašaizliedzīgi ķērās Martins Rutners, Anastasijas treneris Piliča akadēmijā. Un atrada.

APNIKUŠI ŠTAMPI
Treneri ar sirsnību stāsta par savu audzēkni, savukārt Anastasijas mammai intervija ir apgrūtinājums. Viņa skaidro, kāpēc. Pirmkārt, pēc mačiem telefonā sakrājas ap 30 neatbildētu zvanu, jo žurnālisti vēlas uzzināt – nu, kā tad spēle – vai arī kontaktēties ar Anastasiju, ko savukārt nevēlas pati sportiste. Šādos gadījumos Diāna Golovanova iedod meitas e-pastu. Varbūt vajag preses cilvēku, kas pēc spēles uzraksta pāris teikumu un izsūta medijiem? – prasu. Anastasijas mamma vaicā, par kādu naudu viņa varētu to atļauties, būdama angļu valodas skolotāja.

Otrkārt, intervijās jautājumi atkārtojoties un rakstos sportiste tiekot nevajadzīgi celta debesīs: «Liepājas tenisa mūza», «Jaunā viļņa virsotnē», «Pelnrušķītes stāsts». Tas esot tik pretenciozi! «Tādi štampi, klišejas, nu, cik var!» Diāna Golovanova žestikulē un citē virsrakstus no intervijām, ko esmu izdrukājusi. Es viņai pilnībā piekrītu. Rakstīt, ka mamma Diāna ir Liepājas vēju rūdīta, – tas tiešām ir sadzejots.

Kā pāraudzināt žurnālistus? «Uzrunas forma – tu. Tas rada vēlmi norobežoties, tāds nevajadzīgs privātums.» Tā kā Anastasijas māti neesmu uzrunājusi ar «tu», varu atviegloti uzelpot. Līdz mirklim, kad uzzinu – jo sausāka informācija būs rakstā, jo labāk. «Kāpēc cilvēki grib ielīst otra privātajā dzīvē? Tāpēc, ka kaut kā pietrūkst savējā.»

Es tomēr nolemju pajautāt ko ne tik sausu. Par to, kā tad īsti desmitgadīgā Nastja tika emocionāli savākta? «Nezinu. Nu, bet cik var runāt par bērnību? Nu cik?»

Labi, par to ne. Pastāstiet, kādi ir lielie turnīri, kur tik maz latviešu bijuši un videokameras rāda vienu, taču dzīvē noteikti ir citādi. «Solīdi. Bez emocijām. Federers netālu spēlēja kārtis. Kluss, smuks, pieticīgs, gandrīz neredzams.»

Varbūt mammai ir aizvainojums par to, ka laikā, kad vajadzēja meitu atbalstīt, palīdzību sniedza citvalstu sponsori, taču tagad, kad Anastasija uzvar, visi skrien intervēt un cildina. «Ko jūs piedāvājat – spēlēt pastalās? Tautastērpā? Mums ir tik maza valsts, ka nevar atļauties atbalstīt sportistus valstiski. Visur pasaulē normāla prakse ir sponsorēt privāti. Valstij jārūpējas par primāro – aizsardzību, veselību. Teātrim un sportam jāspēlē tā, lai viņus pērk, lai finansē.»

Anastasijas ģimenes mentalitāte un attieksme par sasniegumiem ir citāda nekā ierasts. Šī ģimene nešaus salūtu pēc uzvarētas spēles un nelaidīs pār slieksni medijus, kas gribēs filmēt kausu rindu un TV pulti vecmāmiņas rokās. Ir cilvēki, kuri bērnu nodarbošanos pieņem kā pašu par sevi saprotamu.

Telefonsarunā vecmāmiņa Alla Golovanova saka: «Esam Nastjai vairākkārt teikušas – tas viss var būt zūdošs, jāstāv ar abām kājām uz zemes, jāstrādā. Nav ko sapriecāties. Ko pati paveiksi, tas būs. Mēs tev neko nevaram dot – mamma ir angļu valodas skolotāja, es – pensionāre.»

Un Anastasija arī stāv ar abām kājām uz zemes. Viņa nespīguļo. Patstāvīga, mērķtiecīga, apņēmīga. Divdesmitgadniece, kura krietni dara savu darbu.

* ballīšu zvērs (angļu val.)

Anastasija Sevastova
Dzimšanas datums: 1990.gada 13.aprīlis
Izglītība: Liepājas A.Puškina 2.vidusskola
Valodu prasmes: latviešu, krievu, angļu, vācu
Persona, ko apbrīno: riteņbraucējs Lens Ārmstrongs
Elki tenisā: Rodžers Federers un Rafaels Nadals
Pilsēta, ko patīk apmeklēt: Ņujorka
Iecienītākie turnīri: Roland Garos un US Open
Literatūra: patīk vēsturiskais žanrs, īpaši Lielbritānijas vēsture
Mīļākā filma: Gredzenu pavēlnieks
Mīļākais aktieris: Toms Henks
Mūzika: Beyonce, Jay-Z, Džeimss Blānts
Garšo: suši
Alerģija: pret kaķiem, suņiem, zirgiem

Amazones pret plastikātu

Posted on maijs 19, 2010 by Sanita Jemberga - Veiksme

mammalampa gaismekļi kā protests pret sērijveida lampām pie vietējā dizaina debesīm uzlēca skaļi un strauji. Mākslinieces uzvarēja dizaina konkursā un uzreiz pēc tam devās uz izstādi Milānā. Tur viņas bija arī šogad, bet ikdiena paiet cīņā starp izvēli: radīt masveidīgāku un lētāku produktu vai turēties pie ideāliem

Eiropas lielākā dizaina notikuma – Milānas dizaina nedēļas – apmeklētāju acīm aprīļa beigās šogad parādījās ideālā Latvija. Arhitektu birojs Arhiidea rādīja moduļu māju Esclice, kuras gaišā koka konstrukcijas formu bija ieguvušas, iespaidojoties no šķēlēs sagriezta rupjmaizes kukuļa (arī mājas nosaukums franciski nozīmē «šķēle»). Māja iekārtota ar starptautiski zināmajām Rauzas kompānijas ražotajām Mint mēbelēm, Māras Skujenieces keramiku, Inch tekstilu un mammalampa gaismekļiem. Dabiska un gaiša.

«Tie, kas iesaistīti šajā komplektā, stilistiski viens otru papildina, pasaules izjūta ir uz viena viļņa, un tā ir ļoti latviska. Puiši smējās, ka māja ir šķūnīša arhetips,» saka mammalampa dizainere un idejiskā virzītāja Ieva Kalēja (32).

mammalampa darbu saulītē izcēla žurnāla Deko konkurss par labāko Latvijas dizainu 2008.gadā, kur pirms tam neredzētais zīmols mammalampa ieguva 1.vietu rūpnieciskā dizaina kategorijā. Balvu pasniedza 2009.gadā, sākās publicitātes vilnis, pēc tam dabas gaismekļu radītājas piedalījās prestižajā Milānas dizaina nedēļā, vēlāk līdzīgā skatē Poznaņā. Lampas parādījās vairākos Latvijas veikalos (tie, kas par dizainu neinteresējas, tās, iespējams, redzējuši ekokosmētikas ražotāja MÁDARA veikalu interjerā).

Radītājas tās pieteica kā «maigo karu» pret sērijveida plastikas pasauli. Uzņēmuma arsenālā bija trīs ieroči (lasi, lampas): gaisīgai, savītai bizei līdzīgā zīdpapīra Līgava, no Latvijas oša bluķīša darinātā Viedā un augšpēdu apgrieztai bļodai līdzīga majestātiskā Karaliene, kuras iekšpusi klāj zelta lapiņas – līdzīgas tām, kādas ir Brīvības pieminekļa zvaigznēm.

Nesen tapis jauns lampas modelis: ar audeklu apvilkta, apgleznota lampa Māsa, kas faktiski radusies kā atbilde Ievas nepārejošajai kārei gleznot. Viņa par to sapņo katru vasaru, izbraucot uz laukiem, bet tā īsti līdz gleznošanai parasti netiek. Šī lampa, pēc Ievas domām, esot atbilstošākā apzīmējumam «normāls».

Visas lampas ir rokām gatavotas un Latvijā tapušas.

ĢIMENES BIZNESS
Nelielajā birojā Rīgas centra pagalmā mani pie durvīm sagaida velosipēds – sarkans kā Ievas zeķes. Uz galda guļ divas vairākus metrus garas bizes. Meitenes eksperimentējot ar materiāliem un pinumiem Līgavas lampai. Tās pirmsākums bija saburzīta papīra lapa.

Interesanti, ka katra lampa bez īpašas plānošanas trāpījusi savā pircēju segmentā. Līgava patīk sievietēm, koka bluķītis – vīriešiem, bet zelta lampa – nobriedušiem cilvēkiem. Bluķa lampiņai ošus meklē Latvijas lauku sētās, bet pēc tam līdz lampas karkasam tiek ar vietējo galdnieku rokām (osis izmantots tāpēc, ka cauri bluķītim spīdošā gaisma veido visskaistākos rakstus). Līgavas pin pašu mācītas meitenes, bet ar zelta lampas izgatavošanu strādā restauratori.

mammalampa ir gandrīz ģimenes uzņēmums. Centrā ir divas māsas – Latvijas Mākslas akadēmijas vizuālās komunikācijas nodaļu un pēc tam Milānas Domus Academy dizaina nodaļu absolvējusī Ieva Kalēja un viņas vecākā māsa Inese Arāja (33). Abām kopā pieder 65% uzņēmuma, liecina Lursoft dati. Pārējās daļas pieder viņu ģimenes locekļiem un Līgai Grigulei (30), kura pirms tam strādājusi reklāmas aģentūrā un tagad atbild par mammalampa mārketingu.

«Tā ir iegājies kopš lietišķo laikiem, kad vajadzēja mājasdarbus pildīt, – mans hobijs vienmēr ir bijis palīdzēt mazākajai māsai,» saka LU ekonomistus absolvējusī Inese. Viņa esot uzņēmuma racionālā un pragmatiskā puse, kas organizē ražošanu.
Ideja par lampām auklēta piecus gadus, kad pēc remontiem pašu mājās kļuvis skaidrs, ka pie griestiem paliek pagaidu Iļjiča spuldzīte. Inese atzīst, ka pēc Deko konkursa izraisītā uzmanības viļņa Latvijas tirgū ar pirmo lampu partiju iegājušas, vēl nebūdamas tam gatavas. Viss nākamais gads aizvadīts pie to uzlabošanas.

SKARBĀ GADA MĀCĪBAS
Mācības nākušas cita aiz citas. Lampām, kā jau elektroierīcēm, vajadzēja starptautisko drošības sertifikātu.

Lai kādam tās būtu interesantas no biznesa viedokļa, izrādījās, ar trim modeļiem vien nepietiek. Ir jāveido lielāka lampu «ģimene» – katram modelim jāizstrādā griestu, galda, stāvlampas versija.

Nākamais traucēklis bija piemērota izplatīšanas tīkla trūkums. Sākumā zīmola radītājas domājušas tirgoties tikai internetā, taču parādījās izdevība nonākt arī vairākos Latvijas dizaina veikalos. Lampu uzlabošanas rezultātā nācās celt cenu. Pirms tam ar tirdzniecību meitenes nebija saskārušās, tāpēc domāja, ka pārdošanai uz ārzemēm ir kāda vienota pieeja, taču izrādījās, ka dažādās valstīs ir atšķirīgi principi, piemēram, Vācijā viss notiek ar aģentu starpniecību, bet Itālijā jāizmanto personiskie sakari.

«Mums likās, ka pastāv sistēma, bet izrādījās, ka sistēmas nav. Nepietiek tikai ar to, ka ir skaists, labs produkts, tā ir tikai desmitā daļa no struktūras, kurā jāiekļaujas, lai tas būtu dzīvotspējīgs,» saka Ieva. «Ar to mēs arī nodarbojāmies visu pagājušo gadu.» Līdz šim ārzemēs izdevies pārdot 60-70 lampu, līdzīgs tirdzniecības apjoms ir arī Latvijā.

Interjera dizainere Santa Meikulāne, kura lampas izvēlējusies vairākiem privātiem interjeriem un arī Live Rīga birojam, stāsta, ka kvalitātes ziņā «lampas ir super, tās var salīdzināt ar labākajiem Skandināvijas dizaina paraugiem». Taču, lai tās kļūtu par masu produktu un atrastos katra otrā Latvijas iedzīvotāja mājā, tām jābūt citai cenai, kas nozīmē arī ražošanu ārpus Latvijas. «Diemžēl Latvijā saražot lēti nav iespējams,» saka Meikulāne. Ja mammalampa radītājas vēlas koncentrēties uz eksportu, tad esot vajadzīga plašāka produktu līnija. Pareizs solis, pēc Meikulānes domām, ir kopēji dizaina preču klasteri – līdzīgi kā šogad izstādē Milānā, jo tas nozīmē gan kopēju mārketingu, virzīšanu tirgū kā kopumu, kas, izskatās, ir efektīgāk un pamanāmāk.

SARUNAS GADA GARUMĀ
Sākot biznesu, mammalampa izvirzīja mērķi – nostāties blakus labākajiem pasaules dizaina zīmoliem šajā nozarē. Tiem, kuri rada tendences, nevis tām seko. Līdz ar to piedalīšanās Milānas izstādē bija tikai likumsakarīga. Taču, kā saka Ieva, naivi būtu iedomāties, ka var aizbraukt uz izstādi un noslēgt miljonu vērtu līgumu. Pirmie augļi no pērnā gada izstādes ienācās tikai šogad: atsijājās klienti, kuri ir patiešām ieinteresēti un attiecības dzīvotspējīgas.

Pusotra gada laikā mammalampa iekarojusi divas tirdzniecības vietas Berlīnē, pa vienai Vīnē un Milānā, oša koka lampu var nopirkt arī Londonā. Ieva stāsta, ka grūtāk bijis atrast kopēju valodu ar vecākiem dizaina saloniem, kurus 40 gadus vada vieni un tie paši kungi ar noteiktu dzīvesveidu un uzskatiem. Lampas labprāt pieņem jauni saloni, kuri saprot, ka dabiskais dizains ir noturīga tendence, nākotnes «meinstrīms», nevis izņēmums. «Uz savu mērķi mēs ļoti lēnām, bet ejam,» saka Ieva. «Ārzemēs mūsu cenas ir konkurētspējīgas. Tā visu laiku ir dilemma. No vienas puses, gribas lētāk, lai vairāk cilvēku var atļauties, no otras, mēs visu laiku taisnojamies, ka kritiskais minimums, kas paliek mums, ir tik mazs, ka no tā nav iespējams dzīvot un attīstīties.»

PAŠAS NEVAR ATĻAUTIES
mammalampa cenu amplitūda ir no Ls 197 par mazo Līgavu līdz Ls 880 par lielo zelta lampu. Par biznesa pusi daudz ko pasaka Ievas atziņa, ka viņas pašas nevar atļauties savas lampas.

Latvijas tirgus krīzes laikā ir bezcerīgs. Turklāt tradīciju iegādāties Latvijas dizainu mājlietām un glabāt to nākamajām paaudzēm nav pat tiem, kas par pašsaprotamu uzskata zīmolotu apģērbu un kurpju iegādi. Tāpēc lielākā dizaineru cerība ir vai nu korporatīvie interjeri – viesnīcas vai veikali (tā ir visur pasaulē), vai pārdošana ārzemēs. Sapnis būtu, ja jauno Latvijas Nacionālo bibliotēku iekārtotu ar Latvijā ražotu dizainu.

MÁDARA veikalos lampas nonāca, pateicoties ekokosmētikas uzņēmuma līdzīpašniecei, Milānā dizainu studējušajai Lienei Drāzniecei, kas vēlējusies, lai veikalos būtu labākie Latvijas dizaina paraugi, stāsta MÁDARA Cosmetics izveidotāja Lotte Tīsenkopfa-Iltnere.

«Mums ir lielās augšanas grūtības – vēlme izdzīvot spiež taisīt kaut ko tādu, kas būtu pieejams plašākam lokam, bet tas nozīmē zaudēt kvalitāti, kas mums ir svarīga,» atzīst Ieva. «Pagaidām mēs mēģinām nepiekāpties kompromisiem. Apņēmība būt blakus lielajiem dizaina zīmoliem nav zudusi.»

Pirmais finansējums uzņēmumam nāca no pašu uzkrājumiem, programma Atspēriens piešķīra naudu drošības sertifikācijai. Tagad uzkrājumi beigušies, un uzņēmums ir pilnībā atkarīgs no pārdošanas apjomiem. Taču īpašnieces ir apņēmības pilnas cīnīties, un šogad dienasgaismu ieraudzīšot vismaz divas jaunas lampas. «Latvijā kļūt populāram nav sevišķi grūti, bet ir jautājums, kā to turpināt un vest konsekventi uz Eiropu,» saka Ieva.

LIELĀKA BRĪVĪBA
Ievai nekad nav ienākusi prātā doma, ka pēc mācībām Milānas mākslas un modes augstskolā viņa neatgriezīsies Latvijā. Tiesa, savu pirms trim gadiem iegūto izglītību viņai nāksies atpelnīt vēl ilgi. Apskatījusies, ko pašlaik dara bijušie kursabiedri – lielākā daļa strādājot respektablos un labi algotos birojos, taču nedara to, par ko sapņoja studiju laikā: būtu gribējuši dizainēt mēbeles, bet ir spiesti strādāt, piemēram, ar veļasmašīnām. «Latvijā ir daudz lielāka brīvība. Arī sākt kaut ko jaunu, lai gan ir grūti, tomēr vieglāk nekā citur Eiropā,» rezumē Ieva.

mammalampa gaismekļi ir nenoliedzama veiksme – oriģināls, pasaules tendencēm atbilstošs dizains, turklāt ražots Latvijā. Vēl atliek pievienot otru veiksmes pusi: padarīt to par ilgtspējīgu un stabilu biznesu.

3 soļi līdz biznesam

1. Izvirzīt mērķi – nostāties blakus pasaules lielajiem zīmoliem savā nišā, negaidīt tūlītēju veiksmi

2. Piedalīties lielākajās pasaules dizaina izstādēs

3. Mēģināt iekļūt korporatīvajos interjeros, jo ar individuāliem pircējiem nepietiek

Laura Dreiže

Posted on maijs 19, 2010 by Anda Burve-Rozīte - Jauna seja

«Apgāds Zvaigzne ABC» izdevis jaunas rakstnieces Lauras Dreižes romānu «Pūķa dziesma», kas 2008.gadā saņēma veicināšanas prēmiju konkursā «Zvaigznes grāmata

Latviešu oriģinālliteratūra bērniem un jauniešiem». Piedzīvojumu romānu par teiksmaino zemi Iridiānu Laura sarakstīja, vēl mācoties Franču licejā, bet tagad Latvijas Universitātē studē filoloģiju. Laura klausās smago metālu un ir Harija Potera grāmatu fane

Vecums: 19. Tēvs un māte: Latvijas Nacionālās bibliotēkas bibliotekāre Ilze un SIA Autogross direktors Jānis. Vai vecāki tavu grāmatu ir izlasījuši? «Pirmais to izlasīja brālis, mamma lasa un tētis ir ieplānojis izlasīt.» Cik gados sāki rakstīt? «Desmit.»
Ko nozīmē iesaukas tavā profilā Draugiem.lv? «Kagura ir mans pseidonīms internetā, «Hime» japāņu valodā nozīmē princese, «Ryuu» – pūķis.» Ko saka citi jaunieši, kad ballītē atklāj, ka esi rakstniece? «Uz ballītēm faktiski neeju.»
Vai burt māki? «Bērnībā bijuši visādi eksperimenti. Buramvārdus izrakstīju no Vella kalpiem, lasīju Latviešu buramvārdu vārdnīcu. Kad 11 gados izlasīju Hariju Poteru, biju pārliecināta, ka arī man pienāks vēstule no Cūkkārpas.» Vai tu gribētu būt tik slavena un bagāta kā Džoanna Roulinga, Harija Potera autore? «Īsti ne. Tik lielu pazīstamību es nevarētu pacelt.»
Interesantākais, kas ar tevi noticis? «Ļoti daudz ideju, kas ir grāmatā, man atnākušas sapņos. No rīta pierakstu.» Ko pati lasi? «Fantāzijas literatūra man ir cieņā.» Ko darīsi pēc studiju beigšanas? «Doma kopš 9.klases man ir pilnīgi skaidra: gribu kļūt par tulkotāju. Tulkot daiļliteratūru.»

Laura Dreiže

Posted on maijs 19, 2010 by Anda Burve-Rozīte - Jauna seja

«Apgāds Zvaigzne ABC» izdevis jaunas rakstnieces Lauras Dreižes romānu «Pūķa dziesma», kas 2008.gadā saņēma veicināšanas prēmiju konkursā «Zvaigznes grāmata

Sarmīte Inberga-Petrovska, zivju taksidermiste

Posted on maijs 12, 2010 by Ieva Puķe - 1 no 2 miljoniem

Pat ūsa nenolūza! – Sarmīte nopriecājas, stāstot, kā no Eiropas atklātajām sacensībām taksidermijā Itālijā finiera kastē atgriezies «iekonservētais» jūrasvelns

Norvēģijā nozvejotais mošķis latvietei atnesis 2.vietu iesācēju kategorijā, taču žūrijas vadītājs, šveicietis Matiass Fārni atzinis: viņa varēja startēt pie profesionāļiem. «Tu esi talantīga!» Sarmītes sirdi silda vārdi, ko teikusi zivju izbāzeņu jomas lielākā autoritāte Eiropā.

Sarmīte nav vienīgā taksidermiste Latvijā, taču vienīgā, kas specializējas zivju izbāšanā. Zvēram vai putnam nejauši paslīdējuša naža griezienu nomaskēs kažoks, zivij to nenoslēpsi. Zivs izžūstot pilnībā zaudē krāsu, tāpēc jāapgūst arī mākslinieka iemaņas. Dažas detaļas, piemēram, saplokošās spuras, jāprot pilnībā imitēt. Jāpārzina pat tādas nianses kā katras sugas plakstiņu savērsums.

Perfektu ieceru realizēšanu palīdz sasniegt Sarmītes aizrautība ar «maziem, cimperlīgiem darbiem» un, protams, bioloģes izglītība. «Jau bērnībā staipīju sliekas un vaboles spraudu uz adatām,» atceras Iļģuciema meitene, kuras vasaras pagājušas vectēva mājai tuvējās Spilves pļavās. Viņas mamma joprojām glabājot piecas ar vabolēm pilnas cepumu bundžas. LU bakalaura darbā Sarmīte izveidoja jaunu metodiku Latvijas spāru populācijas novērtēšanai, ierosinot vairāk nekā 50 sugu īpatņu skaitu aprēķināt pēc matemātiskas formulas.

Pirmie taksidermijas knifi tika ielāgoti, astoņus gadus strādājot Dabas muzejā, kur Sarmīte vadīja krājumu nodaļu. Kad pieteicās trešais mazulis, meita Laura, kurai tagad ir pusotra gada, viņa saprata, ka no Siguldas uz Rīgu vairs neizbraukās. Brālis, aizrautīgs makšķernieks, aģitēja: zivju taksidermija būtu laba individuālās komercdarbības niša.

Sāka trenēties, parādījās pirmie pasūtījumi. No dīrāšanas un mērcēšanas līdz pēdējam pieskārienam – stikla acu ielikšanai – paiet pāris mēnešu. «Pēdējās cieņas izrādīšana… pat ja tas skan muļķīgi,» viņa nosaka, uzmetot skatienu izbāzeņu plejādei.
Trīsgadīgais Pauls pazīstot zivju sugas tāpat kā daži viņa vienaudži automašīnas.

Radiopirāti

Posted on maijs 12, 2010 by Ieva Alberte - Personības

Bijušie Radio SWH dīdžeji evolucionē – drīz būs zināms, kas vēl papildinās viņu jaunā radio komandu

Pirms sešiem gadiem Volfs, Grēviņš un Reiters bija aizbraukuši uz radio konferenci Lisabonā. Novembra vakarā viņi atlaidās uz pilsētas centrālā laukuma bruģa un sāka pļāpāt. Par visu ko. Arī par to, ka vajadzētu kaut ko savu. Izrāvušies no ierastās vides, viņi – kolēģi – cits uz citu paskatījās citādi.

«Tobrīd sapratām, cik forši viens otru «ķeram». Bija tā sajūta, ka gribas kopā darīt daudz un dikti,» Grēviņš atbild uz jautājumu, kāpēc topošā radio četrinieks ir tieši šāds. «Un tad, gluži kā filmā par radio pirātiem, mēs ieraudzījām menedžeri,» Grēviņš norāda uz Žigatu. Tiešām, Žigats ir līdzīgs britu aktierim Bilam Naigijam, kurš filmā par dumpinieku radio atveido vadoni Kventinu. Lai arī Žigats tajā novembra dienā nebija Lisabonā, sajūtu ziņā viņš vienmēr bijis laukumā uz bruģa.

Gadus četrus vīri turpināja strādāt Radio SWH, apstākļi bija labi, algu samazinājums skāra visus, taču darīt darbu, kas patīk, – kur vēl lielāku laimi! Izšķirošs bija mirklis, kad «no mājām aizgāja tēvs», saka Reiters, ar to domādams Zigmaru Liepiņu.
Par Radio SWH īpašnieku 2008.gadā kļuva Īrijas uzņēmums Communicorp Group, par Radio SWH vadītāju – Jānis Šipkēvics. Sākās rotācijas, piemēram, Grēviņu no Lielā vakara pārcēla uz pusdienlaiku un konkursiem, kas viņu īsti nesaistīja. «Būsim atklāti – pēdējos divos gados bija apnicis spēlēt lētu popmūziku,» Grēviņš stāsta, ka aizvien vairāk sākts rādīt, kā iet pareizo ceļu – strādāt pēc formulas, kas darbojas daudzās radiostacijās Eiropā un Amerikā. Piemēram, 12 dziesmas tiek atkārtotas četras reizes dienā. Tā strādāt bija neinteresanti. To varēja izdarīt faktiski jebkurš. Dīdžeja darbs tika pielīdzināts robotam.
Pirmais ar to nesamierinājās Māris Žigats un aizgāja no Radio SWH pērnā gada rudenī. «Negaidīti saslēdzās miljons lietu,» Žigats norāda, ka sakritību un apstākļu bijis tik daudz, ka tādējādi radies īstais mirklis iedarbināt jauna masu medija motoru. Tāda medija, kāds jau labu laiku bija domās.

Iespējams, jaunā medija mītnes vieta būs Reval Hotel Latvia apvidū. To Žigats nevēlas komentēt. Radio varētu sākt darboties pēc mēneša, tā pagaidu vietne ir Revolūcija.lv, tur arī lasāmi jaunumi, piemēram, jebkurš aicināts iesaistīties radio nosaukuma domāšanā.

Piektdien Revolūcija.lv izziņos nākamā revolucionāra vārdu. Žigats sola, ka radio strādāšot ne tikai vīri, taču lēdijas vārdu atklāt vēl nevarot – viņai jāpilda saistības ar pašreizējo darbavietu.

Pašlaik četrinieka dienas paiet, klausoties mūziku un konstruktīvi strīdoties par to, kas skanēs jaunā radio ēterā – noklausīto mūziķu saraksts jau tuvojas alfabēta beigām. Paralēli viņi turpina arī dīdžeja darbu klubos. Vēl arī jaunā radio dzimšana ir jāsvin! Kā lasāms Revolūcija.lv, tas darīts līdz pirmajiem tramvajiem. Jo stāsts nav par aiziešanu, bet kaut kā jauna sākšanu. Tad nu par to sarunā ar visiem četriem – Tomu Grēviņu, Egonu Reiteru, Arti Volfu, Māri Žigatu.

Vai Radio SWH lika jums atskaņot ko tik briesmīgu, ka spiedāt ciet ausis?
Žigats. Tieši tā – lika. Tas ir svarīgākais vārds tajā visā. Līdzīgi kā ir boss, kurš pasaka, lai uzraksti par to un to, tāpat ir radio, kur pasaka – nospēlē to. Viņi runā vienu valodu, un rodas jautājums: vai tas neizskatās pēc smuka, liela tirgus?
Reiters. Kā braucot pa Latvijas ceļiem – pārņem sajūta, ka tie uztur arī autoservisus.
Žigats. Ir daudz sfēru, kur cilvēki ir līdzīgā situācijā kā mēs. Ir jāsaņemas un kaut kas jādara, nevis kā tipiski latviešiem jāīd – ai, kur ta' es iešu, tagad darba nav, nesanāks.

Man arī reiz lika rakstīt to, kas nepatīk. Bet to pērk. Nevar darīt tikai to, kas pašam patīk.
Žigats. Kolēģi teiktu, ka esi nodevusi savus amata brāļus. Tu vari to pieņemt vienreiz, otrreiz, bet – cik ilgi? Mūsos ir tas dumpinieciskums un rokenrols, kas mūziķim, tikai mums ir citi instrumenti.
Grēviņš. Ja man saka – spēlē to, jo cilvēki to pērk, tad es saku: nē, to nepērk, jo, kad spēlēju dejas ļaužu masām, redzu, ka viņiem patīk cita mūzika. Patīk tas, kā es domāju.
Volfs. Cilvēki «ķeras» uz citādu mūziku. Tev patīk, un viņiem patīk. Tā ir laba sajūta.
Grēviņš. Kāpēc radio vispār ir saglabājies? Kad Amerikā parādījās iPod, radio reitingi nokrita ārprātīgi. Pēc pusgada tie bija atpakaļ, jo klausītājiem vajadzēja zināt, ko likt tajā iPod. Kas ir gaisā, ko klausās, kas jauns.
Reiters. Radio vajadzētu cilvēku izglītot, iepazīstināt. Skatoties MTV, divdesmitgadīgs cilvēks var tā arī neuzzināt par kādu labu dziesmu. Tad darbs mums.

Mediju eksperte Anda Rožukalne Dienā minējusi, ka līdzīgā veidā tapušiem radio klājies grūti – saglabājuši ap 2-3% klausītāju. Jums ir bailes? Bažas?
Žigats. Par ko? Nē! Strādājot 11 gadus trīs stundas darbdienās un divas stundas brīvdienās, uzkrājusies pieredze. Jūtu, ka cilvēki ir piekusuši no tagadējā radio un grib jaunu.
Volfs. Mana līdzšinējā darbība radio bijusi itin veiksmīga, tāpēc par nākotni bažu nav.

Kā zināt, cik klausītājiem jūs vajadzēs? Būs vieta radio tirgū?
Žigats. Latvijā ir ap 50 staciju, daļa retranslē, ap 20 apkalpo roboti. Dzīvie radio ar raidījumiem ir kādi pieci. Mums būs vieta.
Grēviņš. Lielajam vakaram reitings bija ap 40 000. Kad raidījums beidzās, e-pastu un blogu gāza apkārt.
Žigats. Iedomājies – ja visi šie cilvēki reizē zvanītu pa telefonu?
Grēviņš. Man atrakstīja kāds puisis – kad sākušies Lielie vakari, iepazinies ar meiteni, kad tie beigušies – izšķīries. Cits pa šo laiku beidzis skolu.
Reiters. Klausītāji dīdžeju pazīst jau tik labi, ka atsūta e-pastu: kas tad nu – sadrūmis, ka tādu dziesmu uzliki? Lai arī neesmu daudzus klausītājus saticis, zinu viņu dzīvesstāstus, un tie padara mani bagātāku.

Volfs un Grēviņš pēdējā Radio SWH ēterā nolasīja Vinnija Pūka un viņa draugu fināla epizodi. Grēviņam drusku trīcēja balss. Nevar noliegt, ka SWH bijis ilgs un labs laiks.
Grēviņš. Noteikti! Man SWH bija platforma, kur darīt dullas lietas, – pa pirkstiem nesita, tikai pētīja. Es nemācēju neko, kad Artis un Māris pēc raidījuma Priekšnams iedomājās, ka es varētu iederēties komandā. Tagad es gribētu radīt tādu platformu citiem jauniem cilvēkiem. Es vēl esmu tajā vecumā, kad var lēkt, taču šiem vīriem ir citādi. (Norāda uz Volfu un Žigatu.)
Žigats. (Iztaisnojoties krēslā un izriežot krūti.) Ko tu ar to gribēji teikt? Jaunieti! Radio nav svarīgs vecums un tas, cik daudz matu.
Egons. Jā, radio jau ir arī jauni cilvēki, tādi labi tēsti.
Grēviņš. (Saķer muti un smejas.) Ak, Dievs! Tēsti!
Volfs. (Arī smejas.) Nu tu dod, Reiter!
Grēviņš. (Nopietni.) Džons Pīls taču gandrīz aizgāja, būdams ēterā (BBC Radio1 veterāns, kurš nostrādāja radio 40 gadu – red.). Mēs arī tā gribam. Mēs mīlam savu darbu. Ar dīdžeju lietu ir tā: vai nu nav, vai ir iekšā tā, ka ne izoperēt.
Volfs. Ja es būtu viens, man būtu grūti aiziet no Radio SWH – es ticu džekiem, sen esam runājuši par šo ideju. Tā.
Egons. (Aizdomājies.) Radio SWH ļoti smaržoja pēc radio.
Žigats. Mums tagad tā smarža jādabū jaunajā radio. Mums ir misija. Cilvēki ļoti pierod pie dīdžeja balss tembra, ne satura vai personības, un, ja ir kāda rotācija, viņiem ir izjaukts dienas ritms. Pārspiest pogu uz citu radio un mainīt ieradumu būs grūti. Mums ir misija – lai pārspiež to pogu.

Kāds būs jaunais medijs?
Grēviņš. Nojauksim priekšstatu, kā klausītājs kontaktējas ar radio. Es pirmais SWH izmēģināju sociālo tīklu Twitter kā kontaktēšanās veidu. Ir daudz ideju, kā izmantot tehnoloģijas – sazvanoties redzēt dīdžeju un otrādi.
Žigats. Egons spēlēs mājās braucējiem, Volfs – darba vietās sēdošajiem, Grēviņš – tiem, kuri jau vakarā svin dzīvi. Neaizmirsīsim jaunos mūziķus. Un – mēs nebūsim tikai četri, bet par to vēlāk.

Kas skanēs?
Visi apklust. Kāds sakrusto rokas uz krūtīm. «Oijj!» – kāds nostenas. Kāds pieliek pie mutes savilktu dūri. Viens caur otru runā, kā būt prātīgiem un saudzīgiem ar atbildi. Mūzika katram būšot individuāla, un, tā kā visiem viedokļi par mūziku esot atšķirīgi, jau labu laiku viņi cīnoties par to, kas skanēs. Tiek izlemts: «Mēs atskaņosim MŪZIKU (ar lielajiem burtiem rakstīts speciāli, nevis nejauši ieslēdzās Caps Lock).»

Kas vēl būs?
Grēviņš. Stāstīsim vairāk par sevi un dzīvi.

Piemēram?
Grēviņš. Volfam ir hiperaktīvs bīgls. Dzīvoklī logi līdz grīdai, un, kad viņš pie tiem pienāk un redz, ka esam lejā, – gaudo.
Žigats. Kā viņš gaudo, tas ir drausmīgi!
Grēviņš. Ja man šodien vajadzētu stāstīt kaut ko par savu dzīvi, tad tas būtu stāsts par gleznu. Es dzīvoju stāvu virs bāra, un kāds man bija atstājis tādu kā gleznu, kā fotogrāfiju. Nekas uz tās nebija rakstīts. Kam man tā? Izmetu. Pēc divām nedēļām bārmenis prasa – kur glezna? Izrādās, tā bija atstāta manam kaimiņam. Tādu ainiņu var izspēlēt uz minūtēm trim.
Žigats. Un skaistu dziesmu pielikt galā.

Kas notiek jūsu dzīvē?
Reiters. Patlaban 96% dzīves ir jaunais medijs, tāpēc šogad neaizbraukšu ekspedīcijā, tomēr man nav «škrobe». Ir kāda lieta, ko sapratu pagājušajā nedēļā – deju spēlēšanā man vislabāk patīk rīta tuvošanās, kad palikuši vairs tikai tie, kuri nekur nesteidzas. Baudītāji. Tad spēlēju rīta mūziku – baudīšanai, ne dejošanai. Apdarot pēdējos darbus, atpūšas kluba darbinieki. Tāda ģimenes sajūta. Nesen baudījām kāda kluba apmeklētāja klavierkoncertu – pēc dejām viņš pienāca pie manis un teica, ka gribot parādīt, kā skan Bulgakova Suņa sirds. Tādi brīži iekrāso dzīvi!
Žigats. Svarīgākās ir radiolietas. Tagad esmu ar puikiem, jo labu laiku biju viens – mums pa vidu bija žogs, un pāri tam devām zīmītes. Tagad jāstrādā, lai nav – f**k, to aizmirsām! Uz emociju burbuļa var pārlēkt pāri kam svarīgam. Ā, jā – dzīvokli tā arī neesmu izremontējis.
Volfs. Es pārāk daudz patlaban par darbu domāju. Mēs esam drucīt psihi un traki, tuvākie cilvēki cieš no uzmanības trūkuma.

Nu kas ir radio tas, ka vai mirt ēterā?
Žigats. To jautājumu visi žurnālisti uzdod – kā jūs tur tukšajā telpā? Nu, un kas tev patīk tajā cilvēkā, ko esi iemīlējis?
Grēviņš. Rakstot es koncentrēti ielieku domas. Radio – kas notiek, tas notiek. Nevari attīt atpakaļ. Tas rada eiforisku sajūtu.
Volfs. Radio nekad nav tukša telpa. Tu ķer kaifu no darba, tev ir forši.

Būs grūti kādu laiku, kamēr atspersities. Nebūs naudas, ierasto labumu.
Žigats. Nesen redzēju padomju laika filmu, kur jaunieši, tikko apprecējušies, apgaroti ieradās kojās. Rokās sainīši, istaba tukša. Attaisa logu, iespīd saule. Šeit mēs dzīvosim! – viņš saka viņai. Skaisti! Šķiet, mēs esam zaudējuši to spēju priecāties. Jaunu sajūtu dēļ esmu gatavs ziedot citas. Ēst baltmaizi un piedzert kefīru. Lai dabūtu smukāko meiteni, jārēķinās, ka, iespējams, būs jāpacīnās.

JAUNĀ RADIO ĪPAŠNIEKI

Viens no īpašniekiem, bijušais Radio SWH finanšu direktors Edgars Mencis stāsta, ka pārējie finansētāji tiks paziņoti līdz ar jaunā medija darbības sākšanu, taču «nekā sensacionāla tur nebūs. Aiz mums, diemžēl, nestāv bagātnieks, kam radio būtu kā hobijs». Līdzīpašnieki būšot ne tikai jau četri zināmie dīdžeji, bet arī citi radio cilvēki.
Jauno radio varēšot dzirdēt lielākajā daļā Latvijas, jo Menča uzņēmums TeleMedia Centrs iegādājies radio Capital FM translējošos uzņēmumus Zemgalē un Vidzemē, kā arī uzvarējis konkursā par apraides atļauju Liepājas reģionā. Sākotnēji radio nebūs uztverams Ventspils pusē un Latgalē, taču pastāv alternatīva klausīties ar interneta starpniecību.

Pieļauju, ka apakšā ir dziļāki ūdeņi
Zigmars Liepiņš, komponists, bijušais Radio SWH īpašnieks:

«Ja puiši teica, ka problēmas sākās, kad no «ģimenes» aizgāja tēvs, tad jāpiekrīt, ka par Radio SWH cilvēkiem tiešām rūpējos kā par ģimeni. Noraugoties uz notiekošo, ir nedaudz skumīgi – padsmit gadu kopā ar dažiem no viņiem esmu nostrādājis. Tomēr esmu arī priecīgs par puišiem. Lai veicas!
Promiešanas iemesls – ka lika darīt to, ko dīdžeji nevēlējās – neizklausās pārliecinoši. Katrā darbā vadītājs dod uzdevumu, darbinieks to realizē. Pieļauju, ka apakšā ir dziļāki ūdeņi, taču neesmu psihologs un nespriedīšu. Man šķiet, ka jaunā medija izveidei tiek pievērsta pārāk liela uzmanība.
Viņi visi ir personības, individualitātes, un vienu grūti izcelt. Pieredzējuši radio profesionāļi, kādu Latvijā ir ļoti maz. Lieliski redz «laukumu» un prot komunicēt ar klausītājiem. Radio viņiem ir dzīvesveids.»

Artis Volfs

Radio SWH strādāja 17 gadus kopš pirmās tā pastāvēšanas dienas. Rīdzinieks. Bērnībā apmeklējis baleta nodarbības. Spēlējis ģitāru un dziedājis Pionieru nama grupā. Ir zobu tehniķa diploms. Intereses: kino, ceļošana. Ir suns un kaķis. Muzikālā gaume: Deivids Bovijs, Kraftwerk, The Beatles, Nirvana, Pixies, Dead Can Dance, Cocteau Twins, Antony and The Johnsons, Four Tet, CocoRosie, Darwin Deez, Animal Collective, Dzeltenie pastnieki, NSRD, Goran Gora, Kārlis Kazāks.

Egons Reiters

Radio SWH – 10 gadu. Siguldietis. Bērnībā mācījies aktiermākslas skolā. Vienmēr zinājis, ka būs dīdžejs, un līdz šim citu darbu nav darījis. Kopš 1993.gada kopumā darbojies četros radio. Piedalījies piedzīvojumu autoekspedīcijā 1000 jūdzes Mjanmā, ko patlaban rāda LTV7. Intereses: foto, kino (jo īpaši Vudijs Alens). Ir kaķis. Muzikālā gaume: «Jocīgi, bet auss ar laiku jūt citādi – dziesma, kas tīņu gados šķita smags roks, šodien jau izklausās pēc vieglas pop melodijas. Kādreiz «nenolasīju» Pink Floyd stāstu, šodien es to jau jūtu. Mūzika ir tas spēks, kas trāpa pa sajūtu kārpiņām tad, kad esi tai gatavs!»

Māris Žigats

Radio SWH nostrādāja 11 gadu. Sabilnieks. Kopš 1994.gada grupas Pienvedēja piedzīvojumi līderis. Sabiles šlāgermūzikas komponista Viļņa Bumbiera albumu izdošanas iniciators. Jauno mūziķu katalizators (radioraidījums Priekšnams, festivāli). Intereses: tehniskie sporta veidi (auto, moto). Muzikālā gaume: The Cure, The Smashing Pumpkins, Snow Patrol, The Chemical Brothers, The Prodigy.

Toms Grēviņš

Radio SWH astoņus gadus. Rīdzinieks.
Izmests no mūzikas skolas par sliktu uzvedību, septiņu gadu vecumā darbojies LTV bērnu raidījumā Pekšņi.
Bijis žurnāla Sīrups mūzikas redaktors, patlaban raksta Mūzikas saulei. Latvijas Kultūras akadēmijā studējis audiovizuālo kultūru. Reizi gadā vada festivālu Rozā peldbaseins. Ir divi kaķi.
Muzikālā gaume: Arctic Monkeys, Vampire Weekend, The Flaming Lips, Kings Of Convenience, Flying Lotus.