Žurnāla rubrika: Cilvēki

Cāļa faniem jāiet citur

Posted on jūlijs 14, 2010 by - Veiksme

Sākusi kā privātskolotāja, Dace Ziemele Orff mūzikas studijā tagad ik mēnesi māca gandrīz pustūkstoti bērnu. Krīze tai metusi loku

Pirms 20 gadiem, kad Latvijas Mūzikas akadēmiju (LMA) tikko beigusī pianiste Dace Ziemele kopā ar ģimeni bija devusies vīra studiju un darba braucienā uz Kanādu, viņš mudināja: kamēr gadu vecais mazulis guļ, ej ar viņu uz bibliotēku, lasi, domā, kas būsi! Dacei, kuras ģimenē ir klavierskolotāju tradīcijas (skolotāja ir arī mamma), teiktais bijis kā uguns pakulās – pierādīšu, ka varu nodarboties ar to, ko protu.

«Mana vērtība bija mana klasiskā krievu pianisma skola, mūzikas literatūras un teorijas zināšanas: viss, ko mums Mūzikas akadēmijā milzīgā apjomā par velti mācīja,» viņa saka, dzerot kafiju mājīgajā Orff studijā, daudziem vecākiem zināmajā rozā mājā pie Akmens tilta, uz kurieni katru nedēļu ceļu mēro ap pustūkstotis bērnu ne tikai no Rīgas, bet arī Bauskas, Ķekavas, Iecavas un citām tuvējām pilsētiņām. «Ar to varēju dzīvot un spīdēt, jo ar mūsu līmeni studentiem, kas var atļauties mācīties mūziku tikai pusstundu nedēļā, mēs esam kaut kas.»

Dace ir brīnišķīgs piemērs, kā ārzemēs iegūtās zināšanas likt lietā, atgriežoties Latvijā. Savukārt Orff ir veiksme, jo pierāda, ka, koncentrējoties uz sirdslietu un meklējot radošu pieeju, iespējams izveidot arī finansiāli stabilu modeli. Pie SIA Orff pirms trim gadiem izauga biedrība, kuras biedri ir visi vecāki, kuru bērni mācās studijā. Viss, kas paliek pāri pēc algu izmaksas četriem pedagogiem un diviem asistentiem, tiek ieguldīts instrumentu iegādē, pedagogu tālākizglītībā un telpu labiekārtošanā.

Ārzemju mācības
 Pirms aizbraukšanas uz Kanādu pastrādājusi bērnu mūzikas skolā, Dace saprata, ka tajā vairs neatgriezīsies. «Klavieru privātstundas Kanādā veidoja saprašanu, kā te pēc kāda laika būs, jo tas, ka valsts nevarēs uzturēt tik daudz mūzikas skolu, mēģināt visus mācīt profesionāli, ir skaidrs. Mums nav nepieciešams tik daudz profesionālu mūziķu, cik tiek sagatavots,» viņa saka, stāstot, kā radusies ideja par jauna tipa mūzikas privātskološanu. «Mūzikas skolas procesā neiedod ne improvizācijas mācību, ne spēli pēc dzirdes, ne citas lietas, kas ir noderīgas mūzikas mīļotājam.»

Orff nosaukums cēlies no vācu komponista Karla Orfa vārda, kuru vairāk pazīst pēc populārā skaņdarba Carmina Burana. Speciālisti zina, ka, būdams skolas līdzdibinātājs Minhenē un strādājot ar bērniem, Orfs radīja īpašu mācību metodi. Klasiski bērniem mūziku māca solfedžo, precīzi dziedot vai spēlējot pēc notīm ar precīziem intervāliem, bet Orfa metodē bērnam jātiek līdz priekšnesumam caur izjūtām – lai viņš vispirms piedzīvotu emocijas un tas atraisītu muzikalitāti. «Kad viņu sāk interesēt, ko ir izdarījis, tad sākam stāstīt teoriju. Tas ir kā sasniegt rezultātu no otras puses, jo solfedžo ir ļoti grūts priekšmets.»

Runājam arī par draudiem slēgt mūzikas skolas, padarot tās par maksas pakalpojumu. Dace teic, ka par reformu runāts jau tad, kad viņa mācījās Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā un sāka darbu mūzikas skolā, bet tā arī nekas nav darīts. «Budžeta samazinājums ir labs, jo veicina domāšanu,» viņa saka. «Saprotu argumentu – ja nemācīsim kvantumu, netiksim līdz vienam ģēnijam, un ar pusstundu nedēļā neviens tāds neizaugs. No otras puses, nevar sēdēt Vakarbuļļos un nepārtraukti visiem mācīt Bēthovenu.» Saprātīgs modelis, pēc viņas teiktā, būtu profesionāla klasīte, kurā var iestāties konkursa kārtībā un talantīgākie mācās uz pilnu slodzi, bet pārējie par maksu saņem nevis to, ko viņiem nevajag, bet mūzikas mācību, kas interesē.

Spēlē Led Zeppelin
 Ik nedēļu uz grupu mūzikas nodarbībām nāk ap 400 bērnu, sākot no pusgadu veciem ķipariņiem. Vēl 40 individuāli mācās klavieres. Dace nenoliedz, ka, veidojot studiju, apzināti orientējusies uz mazu bērnu vecākiem, jo, pirmkārt, klavierstundās var mācīt tikai vienu cilvēku, bet grupā – daudz vairāk, un, otrkārt, bērna pirmsskolas vecums ir laiks, kurā vecāki ir gatavi viņa attīstībā ieguldīt ļoti daudz. «Gandrīz tā, it kā līdz skolai gribētu saraut, tad noslaucīt pieri – fū, jūs māciet tālāk,» viņa labsirdīgi pasmejas.

«Ir dažādas domas, vai vajag tik mazu bērnu vest un nodarbināt, bet, ja māmiņa negrib būt mājās viena ar savām problēmām un vēlas satikties ar citiem līdzīgiem, noteikti to atbalstu. Turklāt mūzikā visātrāk redz emocionālo inteliģenci, jo tik mazs bērniņš vēl nepēta grāmatiņu vai neskaita kauliņus, bet mūzikā viņš uztver melodiju un atkārto darbības.»

Vecākiem, kuru sapnis ir redzēt savu bērnu dziedam konkursā Cālis, Orff neesot īstā vieta. «Mēs filozofiski esam pret viena bērna eksponēšanu, saģērbšanu un grozīšanu popmūzikas pavadībā uz skatuves. Domāju, reti kuram tas pašam vajadzīgs. Varbūt kāds ir piedzimis ar zvaigznes sindromu, bet vairāk tā lieta ir mammai galvā,» saka Dace. «Vecāki, kas ir saprotoši domājoši, bērnam novēl izziņas procesu, fantāziju pasauli, abstrakto jušanu un saprašanu, nevis apziņu, ka mans bērns četru gadu vecumā spēlē sol mažora gammu uz priekšu un atpakaļ.»

Dace nav gribējusi atteikties no klavierspēles, bet mācīt citādi – gan vēlos iesācējus, gan pēc citas metodes, nespiežot spēlēt vienīgi etīdes vai klasiskos, smagos komponistus – Bahu, Bēthovenu. «Zinu vienu vīru, kam tā vietā piedāvāja Bella Bartoka Mikrokosmosu, kas ir tie paši vēži,» viņa jau smejas no sirds. (Bartoks, kurš tiek uzskatīts par vienu no etnomuzikoloģijas pamatlicējiem, nav «vieglāks» komponists kā citi klasiķi.) «Es mēģināju iedomāties, kā apvienot to klasisko raudzi, kuras zināšanas man ir, paejot solīti pretī cilvēkam un mācot citādi. Man ļoti cilvēcīga liekas amerikāņu un kanādiešu dzīves uztvere, ka mācīties var sākt jebko jebkurā vecumā. 40 gadu vecumā nemācīsies par balerīnu, bet, mācoties mūziku, būsi atvērtāks, laimīgāks cilvēks.» Tīnītes nāk un spēlē Led Zeppelin, puikas komponē ar datoriem un spēlē sintezatorus, un pa vidu uzzina, kas ir Bahs vai Hendelis. Nāk arī pieaugušie, kas «riktīgi aizraujas un sāk spēlēt pa īstam».

Aug stabili un apdomīgi
 Daces sapnis ir māja, kurā muzicē visu vecuma grupu cilvēki, sākot no bēbīšiem un beidzot ar senioriem. Orff studija augusi pakāpeniski: sākumā Dace mācīja viena, tad pierunāja Ellu Umbleju. Gandrīz septiņus gadus strādāja divatā, tad saprata, ka vairs netiek galā, un meklēja vēl divas mūzikas skolotājas. Tas nav bijis viegli, jo gan pašām bijis skaidrs priekšstats, kādām ir jābūt ideālajam darbiniekam, gan vajadzējis mācīt metodes zināšanās.

Pirms trim gadiem Orff pārtapa par biedrību, jo tā ir forma, kādā šīs zināšanas nodod pasaulē (Igaunijā biedrība ir Mūzikas biedrības sastāvā, Somijā darbojas pie mūzikas augstskolas). Latvijas Mūzikas akadēmijā par Orfa metodi ir zināms, bet studentiem nav, kur to praktiski mācīties.

Tādēļ Orff sāka rīkot seminārus, uz kuriem aicināja Igaunijas un Krievijas speciālistus, un mācīja galvenokārt pirmsskolas pedagogus. Arī paši regulāri brauc mācīties, veido mācību materiālus. Orfa mācībā būtiska ir dzimtā valoda, tiek izmantota folklora, tāpēc starp mācāmajiem ir maz krievu bērnu, lai gan no biznesa viedokļa tā būtu liela grupa. «Mēs esam par to domājuši, bet ir vajadzīgs pedagogs, jo mēs pašas to nevaram,» saka Dace. «Pie mums savus bērnus ved tā modernā grupa, kas grib asimilēties, kas sūta latviešu bērnudārzos. Ja tā nav, bērns pietiekami ilgi neuzturas valodas vidē un viņam nodarbība aiziet garām. Mēs esam novērojuši, ka krievu bērniņi ir ātrāki, spilgtāki, daudzās situācijās nepacietīgāki.»

Dace stāsta, ka parastais klients ir vidusmēra latviešu vidusslānis» un studija krīzi nav pieredzējusi – audzēkņu skaits katru gadu aug. Mainoties vienīgi prasības, jo Orff kavētu nodarbību var «atstrādāt» citā dienā. Agrāk to izmantoja daudz mazāk vecāku. Par 45-60 minūtes garām iknedēļas nodarbībām vecāki mēnesī maksā Ls 15-17.

Orfa metodē ir specifiskas prasības gan telpām, kur nodarbības notiek – grīdai jābūt siltai, tīrai, dabiskai, lai var skriet ar basām kājām un neslīd -, gan instrumentiem, kas ir vidējais starp rotaļlietu un profesionālu mūzikas instrumentu, piemēram, alta vai basa rožkoka ksilofons. Var noorganizēt divgadnieku orķestri, kurā katrs mazais var sajusties kā Gidons Krēmers un septiņu gadu vecumā sākt spēlēt partitūras. Taču instrumenti ir ļoti dārgi. «Tādēļ neviena valsts skola tos nekad nevarēs atļauties, tas diemžēl nav sasniedzams, ja vien neatnāk kāds Sorosa onkulis vai cits onkulis, kas ir gatavs to finansēt,» saka Dace.

Orff nevarot iedomāties sevi strādājam kā franšīzes devējiem, pašiem neesot klāt ilgstošu laika posmu un nemācot pedagogus. Taču desmit gadu laikā ir izdevies palīdzēt atvērt pirmsskolu Jāzepa Mediņa mūzikas skolā, Bolderājas mūzikas un mākslas skolā, Juglas mūzikas skolā, Rīgas 4.mūzikas skolā un Baldonē, kurās bērniem mūziku māca pēc Orfa metodes. «Savā ziņā franšīze ir, tikai mēs no tā netaisām biznesu.»

Jāatdod cilvēkiem atpakaļ
 Dace teic, ka mūzika ir kā iekšējā sirdsbalss, ko arī sacījusi vīram, kas neticējis, ka viņa ar pianista diplomu varēs nopelnīt maizi Kanādā vai Latvijā. «Ja tu dari tā, ka nevari citādi, ja jūti, ka tā ir tava komforta zona un dzīves piepildījums, pats esi izspēlējies un bērni laimīgi – ko vēl?» Tā arī esot viena no biznesa mācībām (kaut gan Dace studiju par biznesu nesauc) – būt pareizajā vietā un profesijā, lai darbu darītu ar prieku. Ja jūti rutīnu, jāņem dzejoļu grāmata un jādomā, ko darīt. Otrs princips esot visu atdot atpakaļ, lai bērnu vecāki redz, ka kļūst labāk. Piemēram, sākumā Orff bija tik maz vietas, ka nebija pārģērbšanās telpu un divas grupas nevarēja samainīties. Tagad ir liela telpa ar galda spēlēm, ūdens trauku, pakaramajiem, žurnālu krājumu vecākiem. Un tā pamazītēm uz priekšu līdz sapnim par māju, kurā dzīvo visu paaudžu mūzika. «Manās acīs tā ir alternatīva valsts skolai, kur ir daudz instrumentu, kur bērns sāk ar Orfa metodiku, tad nāk seniori. Cilvēks var kaut ko darīt visu mūžu, un mums ir liela, skaista māja.»

3 biznesa principi
 1. Pašam nezaudēt interesi par to, ko dari
2. Attīstīties pa solim un nopelnīto ieguldīt, lai dalībnieki redz uzlabojumus
3. Ikdienas steigā neaizmirst, kāds ir sapnis, galamērķis

Ainārs Leijējs

Posted on jūlijs 14, 2010 by - Jauna seja

Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes politikas zinātnes 3.kursa students Ainārs izveidojis kustību «Es iešu balsot!»

Kustības mērķis ir panākt, lai ne mazāk kā 80% balsstiesīgo iedzīvotāju aizietu uz 10.Saeimas vēlēšanām 2.oktobrī. Ainārs aicina gan inteliģences pārstāvjus, gan ikvienu Latvijas iedzīvotāju kļūt par padomniekiem un pārliecināt citam citu piedalīties vēlēšanās.

Vecums: 22. Dzīvesvieta: Rīga. Māte: pavāre Mārīte. Kādos jautājumos līdz šim esi aicinājis cilvēkus paust viedokli? «Rīkojot protestus pret karu ar Gruziju. Vācu parakstus, kad Latvija slēdza robežlīgumu ar Krieviju, nerespektējot Satversmes tiesu, un par cilvēktiesību ievērošanu.»
Kādēļ izveidoji kustību Es iešu balsot!? «Sapratu, ka vēlos kaut ko mainīt. Mani interesē politika, un varu tam veltīt laiku.» Kas ir kustības atbalstītāji? «Atbalstu paudis LU rektors Mārcis Auziņš, RTU rektors Ivars Knēts, Rīgas Latviešu biedrība, kā arī Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs Arnis Cimdars. Pašlaik veidojam sadarbību ar Latvijas Studentu apvienību.»
Ko saki tiem cilvēkiem, kas apgalvo, ka nav par ko balsot? «Vajag izvēlēties mazāko ļaunumu! Lai arī tas neskan pārāk labi.» Ar kādiem paņēmieniem mēģināsi cilvēkus pārliecināt? «Viens no galvenajiem principiem ir aicināt cilvēkus kļūt par padomniekiem. Kad satieku paziņas vai draugus, saku: «Jums ir jākļūst par padomnieku saviem draugiem, paziņām un kolēģiem un jāsaka – tev ir jāiet balsot!» »

Netipiskās rokzvaigznes

Posted on jūlijs 14, 2010 by - Slavenības

Kā trīs dīvaiņi no mazas Anglijas pilsētiņas nolēma iekarot popmūzikas pasauli un uzvarēja. Tagad Muse uzskata par pieprasītāko britu grupu pasaulē, un sestdien tā uzstāsies festivālā Positivus Salacgrīvā

Pie baseina Saulrieta bulvāra viesnīcā nogūlies kārns britu iebraucējs neglītos šortos. Viņa deguns, kas atgādina kaut ko no peles, osta Losandželosas gaisu, ķerot ēdiena smaržas. Ir jau pusdienlaiks, bet jaunais vīrietis tikai nupat piecēlies. Viegls vējš plivina izpūrušos matus, kurus «ieveidojušas» paģiras un spilvens. Pār kalsnajiem pleciem pārmests sen no modes izgājis krekliņš, kājās frotē zeķes.

Šis 178 cm garais kalsnais anglis, kuru no sāna varētu arī nepamanīt, ūdenim varbūt tuvotos tikai tad, ja viņam pamatīgi piedraudētu kāds no līdzās zvilnošajiem muskuļotajiem amerikāņiem.

Vārdu sakot, esiet pazīstami – Mets Belamijs, antirokzvaigzne! Dziedātājs, dziesmu autors, pianists un ģitārists, kuram ģitāru reizēm patīk spēlēt, turot paceltu aiz galvas. Zinātniskās fantastikas entuziasts un konspirācijas teoriju piekritējs. 32 gadus vecs bijušais krāsotājs un dekorators. Viņš ir tik ļoti satraucies par iespējamo pasaules bojāeju, ka izveidojis pārtikas noliktavu ārkārtas gadījumiem. Ēdiena pietiktu diviem gadiem. Tas viss glabājas viņa villā pie Komo ezera Itālijā. Kaimiņos dzīvo aktieris Džordžs Klūnijs.
 
DĪVAINS ZĪMULIS
Viņa grupa Muse ir tādi paši dīvaiņi, kas iekarojuši ja ne planētu, tad vismaz daudzu jaunu cilvēku sirdis, prātus un maciņus, kas maksā par koncertu biļetēm. Pirms dažām nedēļām šis trio no mazās Teinmoutas pilsētiņas (14 413 iedzīvotāju) Anglijas dienvidos ieguva vienu no vērtīgākajām trofejām britu mūzikas pasaulē – sestdienas vakarā viņiem tika atvēlēta galvenā skatuve slavenajā Glastonberijas festivālā. Jādomā, tas bija īpašs gandarījums šiem trim draugiem kopš skolas laikiem – Belamijam, bundziniekam Domam Hovardam (abiem 32) un basģitāristam Krisam Volstenholmam (31).

Kad tiekos ar Belamiju, man ir grūti iedomāties, kā šis vārgais zīmulis spēs iekustināt 100 000 auditoriju. Taču, zinot, ka uz skatuves darbojas iespaidīgi lāzeri un reizēm palīdz akrobāti, var just, kā pieaug arī paša dziedātāja pašpārliecinātība. Runā, ka televīzijas kameras «pieliek» vīriešiem piecus kilogramus. Belamijs droši vien arī izstiepjas par pusmetru un kļūst par pārliecinošu solistu un grupas līderi.

Festivāla programmas labākajā laikā viņi iekļuva tāpēc, ka pēdējā mirklī Bono muguras traumas dēļ uzstāšanos atcēla U2. Taču nevar noliegt, ka Muse to ir pelnījuši – viņi pašlaik tiek uzskatīti ar pieprasītāko britu grupu pasaulē.

Īpašs izrāviens piedzīvots tieši pēdējā gada laikā. Viņu piektais albums The Resistance pārdots 2,6 miljonos eksemplāru, jo īpaši labi veicās singlam Uprising (Sacelšanās). Viņu dziesma iekļauta filmas Krēsla trešajā turpinājumā, tā pievienojot sevi arī ar vampīru tēmu apsēstas kinosāgas franšīzei.

2007.gadā viņi bija pirmā grupa, kas uzstājās jaunajā Vemblija stadionā Londonā. Koncerti bija izpārdoti, un 150 000 fanu cita starpā varēja vērot, kā virs skatuves žonglē virves dejotāji. Pēc Muse domām, ja kaut ko sāk darīt, tad tas jādara ar galvu reibinošu un pārmērīgu entuziasmu.

To pašu var teikt par Belamija centieniem uzvesties kā īstai rokzvaigznei arī tad, kad viņš nav uz skatuves. Par nelaimi, kad viņš mēģina saģērbties kā miljonus vērts pop­elks, reizēm sanāk pagalam greizi. Nesen viņš ar citiem grupas dalībniekiem devās uz kādu Losandželosas bāru un nejauši satika rokmūziķi Rodu Stjuartu. Nelaimīgas sagadīšanās pēc abi bija ģērbušies gandrīz identiskās drēbēs: svītrainās biksēs, vestē un pelēkā žaketē. Stjuartam ir 65.

Taču pat tas izklausās glauni, salīdzinot ar to, kādu ikdienā viņu redzu, pavadot ar Muse veselu nedēļu, kamēr grupa piedalās Koašellas festivālā Kalifornijā un koncertē Mehiko: daudzkrāsainas parpalas, kas tiklab varētu būt pirktas kādā lētā lielveikalā jau 80.gados. Tomēr pat tas ir labāk par «izejamo tērpu», kādā Belamijs savulaik ieradās uz žurnāla Q balvas pasniegšanas ceremoniju. Viņš pirms tam bija izgājis no mājas bez atslēgas un nejauši aizcirtis durvis. «Puķains krekls, sarkanas Adidas treniņbikses un dīvaina sudrabkrāsas cepure,» viņš pats atgādina, kādā izskatā kāpa uz skatuves, lai saņemtu balvu. «Patiesībā tas mani atmaskoja. Nu, kas es par rokzvaigzni? Drīzāk lecīgs puisis dīvainās drēbēs.»
 
SKATUVES PARMĒRĪBAS
Ja jums šķiet, ka Radiohead ir pārāk konceptuāla grupa, Coldplay – parāk salkana, bet U2 – parāk veca, tad Muse varētu būt tieši tie, kurus vēlaties redzēt uzstājamies stadionos. Viņi ir Queen un ABBA krustojums – melodiski un tik nestilīgi, ka tieši tālab ar laiku tiek uzskatīti par ļoti stilīgiem.

«Toms Veits un opera – tās ir divas manas mīļākās vides, kur skatuves dizains ir patiesi teatrāls un interesants,» savu skaidrojumu piedāvā Belamijs, kas mēdz uzstāties bērniem domātās saulesbrillēs, kuras turklāt mirgo. Viņam ir pamatojums, kāpēc skatuves iekārtojumam ir vērts tērēt vairāk: «Lai būtu kaut kas citāds nekā pārējiem.»

Pēc Glastonberijas festivāla Muse atsāks pasaules turneju ar jaunu iekārtojumu. «Mēs taisām milzīgu piramīdu ar videoaci tās virsotnē. Mēs paši būsim piramīdas iekšienē,» stāsta Belamijs. Mugurā vilkšot uzvalku, kura virsma darbojas kā ekrāns. Viņš esot pirmais skatuves mākslinieks, kas ticis pie šāda tērpa. «Gribēja arī Lēdija Gaga, bet mēs viņu apsteidzām.» Kas vēl? «Parādīsies NLO, un skatītāju acu priekšā marsietis dzemdēs atvasi. Es nejokoju!»

SKOLAS LAIKA AIZRAUŠANĀS
Muse ceļš līdz slavai nav pārāk tipisks. Viņi ļoti ilgu laiku rosījās pa mūzikas industrijas nomalēm, jo lielākie ierakstu industrijas pārstāvji šo trio nepamanīja vai arī ignorēja. Savu pirmo plati viņi ierakstīja mazā studijā un pirmo līgumu noslēdza ar mazu ierakstu kompāniju.

Stilīgajās aprindās viņus uzskatīja par dedzīgiem lauķiem, kas taisa aušīgas dziesmas ar dīvainiem nosaukumiem, piemēram, Kosmiskā plānprātība un Apokalipsi, lūdzu! Daļa viņus dēvēja par Radiohead līdera Toma Jorka kopētājiem. Tie, kam patika Muse, visticamāk, aizrāvās arī ar datorspēli World of Warcraft, bet skolā, ļoti iespējams, tika regulāri apsmieti. Mīlēt Muse nebija stilīgi.

Pats Belamijs, Hovards un Volstenholms to zināja. Un neņēma galvā. Patiesībā viņi pat gandrīz lepojās ar to, ka grupu neuzskata par modīgu un viņi paši var doties ielās neatpazīti.

Un tomēr – kāpēc Muse bija tik nestilīgi?

«Vienkārši mūsu mūzika bija pārāk dīvaina,» plecus parausta Hovards. «Vairākums grupu sevi piesaka ar pilnu komplektu: labs pirmais albums, labas dziesmas, stilīgs izskats, pareizā attieksme – viss kā nākas. Mēs tajā pašā laikā bijām puikas no Teinmoutas pilsētas. Mācījāmies soli pa solim.»

Pašā sākumā katrs no trijnieka spēlēja savā skolas grupā – Gotu mēris, Asinspirts un Fiksēts sods. Trio izveidojās 1994.gadā, izvēloties nosaukumu Raķešu mazulītes lelles. Bija pārliecība, ka visa pasaule pie kājām. Izrādījās, ka tā tomēr nav.
Diezgan ātri un saprātīgi nosaukums tika pārmainīts uz Muse jeb Mūza. Trio nolēma atteikties no koncertēšanas universitāšu klubos, tā vietā biežāk uzstājoties savā un tuvējās pilsētiņās un pamazām tur būvēt savu fanu bāzi. «Bet tad visi mūsu draugi devās studēt, un mēs vispār palikām bez faniem,» atceras Hovards. «Mums vajadzēja sākt visu no sākuma. Koncertēt tuvējā apkaimē, cik vien bieži tas iespējams. Mēs tā turpinājām turpmākos piecus gadus.»

Strādāja smagi. Belamijs uzsver: «Nevienam no mums pirms tam nekā nebija. Varbūt cilvēki tā nedomā, uz mums skatoties. Viņiem varbūt šķiet, ka mēs esam augstskolā izglītoti puiši no turīgas vidusšķiras. Patiesībā mūsu vecāki ir strādnieki.» Belamija vecāki izšķīrās, kas zēnam bija «12 vai 13 gadu». Viņa brālis dzīvo vienā pilsētā, māsa – citā. «Es zinu, ka mūsu tagadējais izskats par to neliecina, it īpaši kad esam uz skatuves un gvelžam tās visas muļķības. Taču mūsu pieredze nozīmē arī to, ka grūtībās mēs protam saņemties daudz labāk nekā vairākums citu cilvēku.»
 
ALKOHOLIĶA GRĒKSŪDZE
Muse ātri ieguva reputāciju kā bieži koncertējoša grupa. Tā dēļ Belamijs atteicās no krāsotāja un dekoratora darba, ko sāka pēc skolas beigšanas. Ar laiku nomira arī sapnis kļūt par «ekstrēmo operatoru» – motorizēta planiera pilotu, kas filmē lielus pasākumus no gaisa.

Visa uzmanība tika veltīta tikai grupai. Un tā ir joprojām. Par savu vārdu un reputāciju viņi gatavi pat cīnīties. Kad dziedātāja Selīna Diona savam šovam Lasvegasā izvēlējās nosaukumu Mūza, grupa viņu iesūdzēja tiesā un uzvarēja.

Volstenholmam šāds dzīvesstils radīja īpašas problēmas. Daļēji arī tāpēc, ka 1998.gada beigās, kad Muse parakstīja ierakstu līgumu, viņa sieva gaidīja pirmo mazuli. Tā kā viņi nebija «pati stilīgākā grupa no Mančestras vai Londonas», viņi nevarēja paļauties tikai uz preses un radio labvēlību un interesi. «Mūsu menedžments un mūsu ierakstu kompānija lika visu darīt pašiem. Un viņiem, protams, ir pie vienas vietas, cik daudz laika tas prasa un ka tev ir ģimene. Viņus interesē nopelnīt pēc iespējas vairāk.»

Iespējams, tas bija viens no iemesliem, kāpēc Volstenholms kļuva par «zvērīgu alkoholiķi». Par to viņš man pastāsta pats bez īpašas mudināšanas jau pirmās intervijas laikā, kad tikāmies pirms festivāla Kalifornijā. «Sākumā es dzēru tikai turneju laikā, bet vēlāk arī mājās, jo apzinājos, ka nav jābūt skaidrā, lai vakarā vai nākamajā dienā atkal dotos uz koncertu. Tā bija kā atļauja, ka varu dzert visu laiku. Kad pamodos no rīta, lielo glāzi līdz pusei pielēju ar jebkādu alkoholu, kas bija atrodams, bet virsū uzlēju biezu sulu, lai citi neredz, ko es dzeru.»

Pēc šīm «brokastīm» dienas laikā sekoja vēl «10-15 glāzes, pat tad, kad visu dienu pavadīju mājās». «Tad vakariņās ķēros pie vīna: divas pudeles. Dienu pabeidzu tāpat, kā sāku, – pie gultas noliku lielo glāzi ar alkoholu un sulu, lai būtu pie rokas, ja pamostos,» viņš nervozi iesmejas.

Visu to pašu Volstenholms gandrīz vārds vārdā man atkal izstāsta nākamās sarunas laikā stadiona aizkulisēs, kad jau esam ieradušies Mehiko. Viņa dedzība apgāž publiski radīto blefu par nepieejamo, tetovēto basģitāristu un apgalvojumiem, ka Muse mūsdienās intervijas sniedz reti. Viņiem arī nav jāsaspringst, jo grupu pārstāvošā amerikāņu menedžmenta kompānija Q Price (klientu vidū ir arī Red Hot Chili Peppers un Metallica) izveidojusi iespaidīgu aizsargbarjeru.

Iespējams, astotajā mēnesī kopš turnejas sākuma Volstenholms ir izslāpis pēc iespējas parunāt ar kādu no ārpasaules. Vēl man šķiet, ka šāda vaļsirdība ir daļa no sāpīgā rehabilitācijas procesa, kuru mūziķis sāka albuma The Resistance tapšanas laikā.
«Es biju drausmīgā stāvoklī. Bet tad kādu dienu sapratu: mans tēvs nomira 40 gadu vecumā no alkoholisma. Un es viņam burtiski sekoju. Patiesībā es varbūt tagad nemaz vairs nebūtu dzīvs, ja turpinātu tādā pašā garā.»

Sākot detoksikāciju, «aptuveni nedēļu es nevarēju gulēt». «Mans ķermenis trīcēja, un bija sajūta, ka tūlīt miršu. Tas bija diezgan briesmīgi. Par laimi, līdz plānotās turnejas sākumam bija atlikuši pieci mēneši, un tas bija pietiekami, lai attīrītu savu sistēmu.»

Volstenholms plaukstā saspiež kafiju ar ledu. «Tās manas jaunās narkotikas.» Tāpat kā nagu graušana.

«Sākās turneja, un bija sajūta, ka viss atgriezīsies vecajā ritmā. Es sāku pieprasīt, lai manos viesnīcas numuros izvāc minibāru. Palūdzu atsevišķu autobusu pārbraucieniem, jo negribēju sēdēt kopā ar pārējiem. Es taču nevēlos liegt ballēšanos citiem! Tā ir mana problēma, un nav godīgi savas problēmas uzspiest pārējiem.»

Ģitārists apgalvo, ka šāda norobežošanās nav viegla. «Turnejas laikā uzdzīvošana sit augstu vilni. Reizēm jūtos kā pārmests pār bortu. Taču jāpadomā par to, kas man dzīvē ir svarīgāk, – par savu ģimeni, saviem bērniem.» Sieva gaida piekto mazuli.
Tajā pašā laikā Belamijs uzdzīves frontē nav piebremzējis ne par matu. Kad tiekos ar viņu Mehiko, solistam atkal ir smagas paģiras. Pēc tikai trim stundām miega viņš slēpjas aiz dārgām saulesbrillēm. Lai gan saulainajos Amerikas dienvidos pavadītas jau septiņas nedēļas un vēl trīs dienas Meksikā, dziedātājs izskatās bālāks par bālu.

Iepriekšējā vakarā viņš koncertā izklaidēja 55 000 skatītāju. Pēc tam ar turneju pavadošo komandu dzēra līdz astoņiem rītā.
 
KAS NOTIKA AR ONKULI?
Mūsu otrās intervijas laikā Belamijs sāk stāstīt par grāmatām, kas iespaidojušas albumu The Resistance (Pretošanās). Viena no tām ir Kormaka Makartija Asins meridiāns, kas, pēc mūziķa domām, «līdz pašam kaulam atklāj kara neredzamos pusi».
Tāpēc arī dziesmās jūtams «zināms cīņas gars», piemēram, Sacelšanās. «Interese par karu ir manas ģimenes dēļ.»

Kad jautāju, ko viņš ar to domā, Belamijs paskaidro, ka viņa tēvs un onkulis ir dienējuši jūras spēkos un «viņu brālis arī bija diezgan militārs vīrs, viņu Ziemeļīrijā nošāva Īru republikāņu armija».

Britu policijas virsnieku Deividu Belamiju nogalināja pie iecirkņa Belfāstas rietumos 1979.gada oktobrī, liecina oficiālie ziņojumi. «Tolaik tas bija diezgan liels skandāls,» tagad saka nošautā policista brāļa dēls, kuram tad bija tikai 16 mēnešu un kurš līdz šim par to presē nav runājis. «Tas, ko man izdevies noskaidrot, apliecina, ka mans onkulis veica arī slepenus uzdevumus, viņš darbojās britu armijas speciālajos spēkos SAS. Notikušais ir ļoti aizdomīga lieta. Viņa ķermenī bija 80 automāta ložu. Tas ir kā īpašs paziņojums!»

Belamijs apgalvo, ka esot veicis pats savu izmeklēšanu. Pretēji oficiālajai versijai viņš uzskata, ka Īru republikāņu armija nav vainīga. «Šī lieta noteikti ir atstājusi lielu ietekmi uz mani. Tā mani ieinteresēja sākt pētīt citas operācijas, kas tiek veiktas tā, lai radītu iespaidu, ka vainīgie ir pavisam citi. Ja cilvēki uzzinātu taisnību, viņi būtu šokā. Tāpat kā Džeks Nikolsons filmā Daži labi vīri saka: «Jūs nemaz nevarētu sagremot patiesību.» Tā ir realitāte! Militāristi ir spējīgi neitralizēt cilvēkus paši savās rindās, ja vien ir tāda nepieciešamība. Mums atliek tikai pabrīnīties.»
 
VARBŪT TUR, VARBŪT ŠEIT
Pēc koncertiem Meksikā Muse turnejā, kuru apkalpo 165 cilvēki, bija divu nedēļu pārtraukums. Volstenholms aizsteidzās pie sievas un bērniem Anglijā. Hovards devās uz Francijas dienvidiem, kas tagad ir viņa pastāvīgā dzīvesvieta, bet Belamijs nolēma šo laiku pavadīt Losandželosā, meklējot mājokli. Apskatīta arī dziedātājas Kristīnas Agileras bijusī villa.
Tad turneja atsākas vēl uz 16 mēnešiem, ieskaitot piedalīšanos vairākos festivālos.

«Es prātoju, ka varētu te padzīvot vismaz pusgadu,» par Losandželosu saka Belamijs. «Ir īstais laiks pazaudēt filmu un padarīt sevi par izsmieklu citu acīs. Noīrēšu kādu smieklīgu māju, un tad tik viss sāksies! Pēc tam atgriezīšos Londonā un sarakstīšu lielisku jaunu albumu.»

Nedēļu vēlāk domas bija mainījušās. Losandželosa tikai nomainīta pret Ņujorku. «Patusēšu, atpūtīšos un izpētīšu jaunas iespējas.» Vai tā būtu norāde uz aktrisi Keitu Hadsoni? Kad Koašellas festivālā uzstājās Gorillaz, es sēdēju nākamajā rindā aiz Belamija. Viņš sabučoja dziedātāju Bejonsu un viņas vīru Jay-Z, bet pašam pie sāniem bija noslēpumaina blondīne. Jā, tā bija Keita, viņš vēlāk atzinās. Abi pirmoreiz iepazinās pirms «vairākiem gadiem Austrālijā», bet tolaik «mums abiem bija citas attiecības».

Aktrise bija precējusies ar grupas Black Crowes dziedātāju Krisu Robinsonu, savukārt Belamijs bija kopā ar savu draudzeni psiholoģi, no kuras pašķīrās pagājušā gada septembrī pēc septiņu gadu draudzības.

«Tagad mēs atkal satikāmies, un abi bijām pieejami,» Belamija mutē ievelkas liels smaids, un man šķiet, ka zem lielajām saulesbrillēm viņš piemiedz ar aci.

Normunds Jakubovskis, Jawa fanāts

Posted on jūlijs 14, 2010 by - 1 no 2 miljoniem

Garāžas vārti vaļā, skan radio. Vidū motocikls. Garāžu kooperatīvā Imantā iemitinājusies Alekseja Popova motociklu restaurēšanas darbnīca. Viens no vairākiem meistariem ir Normunds Jakubovskis

Normundam bija 15 gadu, kad pāri savam pagalmam uz Popova darbnīcu viņš devās palūgt velosipēda gultņus. (Tolaik darbnīca bija citviet.) Popovs palīdzēja puikam divriteni saremontēt un izrādīja savu garāžu. «Ieraudzīju močus, iedeva izbraukt ar motociklu K-58, un es «saslimu».» Ar Čehoslovākijā ražotajām javām Normunds sāka ķimerēties tāpēc, ka tās bija visvienkāršākās un pieejamākās. Ar laiku iegādājās piekabi ar vienu riteni, pēcāk blakusvāģi.

Pie Popova Normunds motociklus atjauno septīto gadu. Garāžā pie sienas ir bildes, kur redzams, kā antīkie motocikli izskatījās pirms un pēc restaurācijas. No dažiem attēliem smaida aktieri, jo daudzi atjaunotie motocikli ir «filmējušies». «Re, vācu kara motocikls ar velkošo atpakaļgaitu, ložmetēju un hidrauliskajām bremzēm,» Normunda kolēģis Aldis norāda uz kādu foto.

Patlaban Normunds atjaunoto retu Zündapp markas motociklu – pasaulē radīti vien 250, taču patlaban apzināti vairs tikai pieci. «Netīšām Igaunijā tirgū pamanījām motoru un nolēmām atjaunot.» Rāmi un dakšu «sakasījuši» pa malu malām. Parasti trūkstošās detaļas tiek darinātas pēc parauga vai pasūtītas no Čehijas, Polijas. To, kāds mocis izskatās, Normunds atrada internetā – tuvākais eksemplārs pilnā komplektācijā bija Nirnbergas muzejā. Viesojoties Vācijā, kolēģis moci sabildēja.

Savu antīko javu Normunds ieraudzīja kādā vācu žurnālā pirms 10 gadiem. Modeli ražoja no 1952. līdz 1958.gadam, pasaulē to ir ap 2000. Normundam šādu javu vajadzēja.

Rītā, kad ar prāmi bija jādodas ceļā uz tirgu Vācijā, viņš gāja pie ārsta, jo acī bija trāpījusi metāla skaida. Pēc moča aizbrauca draugs. «Tā bija tādā pretīgi zaļā krāsā. Ja var ticēt, Čehijā iepriekš ar to braucis policists.»

«Kad Norča pirmoreiz izbrauca, bija ledus. Stikls! Pa pustumsu brauca, mēs bildējām,» atceras kolēģis Aldis. Nesen ar javu izbraukts pa Igaunijas grants ceļiem. «Mocis balts, es pats balts.» Ikdienā gan Normunds, gan viņa draudzene brauc ar laicīgākiem motocikliem. Braukt pa Rīgas ielām ar vēsturiskajiem spēkratiem esot riskanti – restaurējot obligāti netiek prasīts aprīkot ar stopsignālu, pagriezienu rādītājiem.

Ieraugot javu, cilvēki sakot: «Vai, man tāda jaunībā bija!» Taisnība. Fotografēšanās laikā kāds garāmgājējs vienkārši stāvēja un skatījās, no vietas neizkustoties. Neko nejautāja. Ko tur jautāt! Laiks novēlēt javai daudz laimes, jo šogad aprit 80 gadu kopš fabrikas izveidošanas.

Māris Bambis, skursteņslauķis

Posted on jūlijs 7, 2010 by - 1 no 2 miljoniem

Kurš ir vistīrākais cilvēks pasaulē? Skursteņslauķis.

«Tik daudz reižu dienā kā viņš nemazgājas neviens cits,» smejas Māris Bambis. Viņš nāk no skursteņslauķu dinastijas. Vectēva brālis tīrījis Rīgas dūmeņus, vectēvs būvējis podiņu krāsnis. Māra tēvs bijis skursteņslauķis, un Māris pats – arī skursteņslauķis.
Vēl XVIII gadsimtā skursteņslauķu aprindās Eiropā, arī Latvijā, bijusi stingra hierarhija. Tikai meistars drīkstējis valkāt cilindru. Zellis – mazu, apaļu cepurīti. Uz ielas zellis turējies divus metrus aiz meistara, pa pašu ceļa maliņu, basām kājām.

Māris smej, ka no tēva, skursteņslauķa amata meistara, kā zellis nekad nav dabūjis pa ausi. Jaunībā amatu apguvis cītīgi. Jau sen pašam Mārim kabatā meistara sertifikāts. Taču arī ar zeļļa sertifikātu drīkst strādāt skursteņslauķa darbu. Vien nedrīkst mācīt citus, dibināt savu uzņēmumu.

Eksāmens, lai iegūtu skursteņslauķa sertifikātu, notiek nevis uz jumta, bet gan uz zemes. Pretendentam uzdod daudz āķīgu jautājumu. Praktiskais darbs jāpilda patstāvīgi, jāatnes atsauksmes no klienta un fotogrāfijas no darba izpildes vietas.
Skursteņslauķi Latvijā cits citu labi zina. Brauc pieredzes apmaiņā pie kaimiņiem. Visā postpadomju zonā jumtu un ventilācijas sistēmu stāvoklis esot līdzīgs – diezgan bēdīgs.

Vai igauņu skursteņslauķi no latviešu atšķiras? «Ne jau ar lēnīgumu,» smej Māris. «Viņi, kā parasti, iet mums pa priekšu.» Skursteņslauķu pasaulē modernās tehnoloģijas iespiedušās gluži kā mūsu visu dzīvē. Kā ultrasonogrāfijā vēdera dobumu Māris var apskatīt skursteņa iekšpusi. «Ielaiž mazu kameriņu un ekrānā redz, kas tur notiek.» Krāsns mutē skursteņslauķis bāž roku gluži kā ārsts. Rūpīgi iztausta. Lielākoties visas vienādas, gluži kā cilvēka organisms. Vien vecās baznīcās gadās, ka krāsns mūrēta citādi.
Skursteņslauķi tīra ne tikai senākus namus ar skursteņiem, bet arī jauno māju ventilācijas sistēmas. Tās pilnas putekļiem.
Strādāt uz jumta Mārim patīk. Uz zemes no cilvēkiem gadās saņemt negatīvas emocijas, bet uz jumta pretī nākot tikai ķērcošie draugi. «Tie, kam jādzīvo pie jūras – kaijas, albatrosi -, tagad dzīvo dziļi pilsētā. Taisa ligzdas uz Rīgas jumtiem.» Mēdz būt, ka skursteni nemaz nevar iztīrīt – jānogaida, līdz beigsies perēšanas sezona. «Uz jumta noteiktos punktos sēž viņu sargi. Ja parādies, viens taisa troksni, otrs sasauc citus. Putni ir gudri: uziet gaisā pret sauli, tad nāk planēdami virsū tā, ka viņus nemaz neredzi. Pirmais, ko viņi dara, – izlaiž baltu šķidrumu.» Skursteņslauķim melnajā formā tas nemaz nepatīk.

.

Māris Bambis, skursteņslauķis

Posted on jūlijs 7, 2010 by - 1 no 2 miljoniem

Kurš ir vistīrākais cilvēks pasaulē? Skursteņslauķis.

«Tik daudz reižu dienā kā viņš nemazgājas neviens cits,» smejas Māris Bambis. Viņš nāk no skursteņslauķu dinastijas. Vectēva brālis tīrījis Rīgas dūmeņus, vectēvs būvējis podiņu krāsnis. Māra tēvs bijis skursteņslauķis, un Māris pats – arī skursteņslauķis.
Vēl XVIII gadsimtā skursteņslauķu aprindās Eiropā, arī Latvijā, bijusi stingra hierarhija. Tikai meistars drīkstējis valkāt cilindru. Zellis – mazu, apaļu cepurīti. Uz ielas zellis turējies divus metrus aiz meistara, pa pašu ceļa maliņu, basām kājām.

Māris smej, ka no tēva, skursteņslauķa amata meistara, kā zellis nekad nav dabūjis pa ausi. Jaunībā amatu apguvis cītīgi. Jau sen pašam Mārim kabatā meistara sertifikāts. Taču arī ar zeļļa sertifikātu drīkst strādāt skursteņslauķa darbu. Vien nedrīkst mācīt citus, dibināt savu uzņēmumu.

Eksāmens, lai iegūtu skursteņslauķa sertifikātu, notiek nevis uz jumta, bet gan uz zemes. Pretendentam uzdod daudz āķīgu jautājumu. Praktiskais darbs jāpilda patstāvīgi, jāatnes atsauksmes no klienta un fotogrāfijas no darba izpildes vietas.
Skursteņslauķi Latvijā cits citu labi zina. Brauc pieredzes apmaiņā pie kaimiņiem. Visā postpadomju zonā jumtu un ventilācijas sistēmu stāvoklis esot līdzīgs – diezgan bēdīgs.

Vai igauņu skursteņslauķi no latviešu atšķiras? «Ne jau ar lēnīgumu,» smej Māris. «Viņi, kā parasti, iet mums pa priekšu.» Skursteņslauķu pasaulē modernās tehnoloģijas iespiedušās gluži kā mūsu visu dzīvē. Kā ultrasonogrāfijā vēdera dobumu Māris var apskatīt skursteņa iekšpusi. «Ielaiž mazu kameriņu un ekrānā redz, kas tur notiek.» Krāsns mutē skursteņslauķis bāž roku gluži kā ārsts. Rūpīgi iztausta. Lielākoties visas vienādas, gluži kā cilvēka organisms. Vien vecās baznīcās gadās, ka krāsns mūrēta citādi.
Skursteņslauķi tīra ne tikai senākus namus ar skursteņiem, bet arī jauno māju ventilācijas sistēmas. Tās pilnas putekļiem.
Strādāt uz jumta Mārim patīk. Uz zemes no cilvēkiem gadās saņemt negatīvas emocijas, bet uz jumta pretī nākot tikai ķērcošie draugi. «Tie, kam jādzīvo pie jūras – kaijas, albatrosi -, tagad dzīvo dziļi pilsētā. Taisa ligzdas uz Rīgas jumtiem.» Mēdz būt, ka skursteni nemaz nevar iztīrīt – jānogaida, līdz beigsies perēšanas sezona. «Uz jumta noteiktos punktos sēž viņu sargi. Ja parādies, viens taisa troksni, otrs sasauc citus. Putni ir gudri: uziet gaisā pret sauli, tad nāk planēdami virsū tā, ka viņus nemaz neredzi. Pirmais, ko viņi dara, – izlaiž baltu šķidrumu.» Skursteņslauķim melnajā formā tas nemaz nepatīk.

.

Gulbja dzīve

Posted on jūlijs 7, 2010 by - Slavenība

Tenisistam Ernestam Gulbim (21) sports nav visa viņa dzīve. Viņš nedomā par tenisu nemitīgi un nav tāds fanāts, lai trenētos septiņas stundas dienā

Viņš nebūt nav augstprātīgs. Tieši otrādi – dabisks, tiešs, emocionāli atbrīvots, ar humoru, zinošs literatūrā, mūzikā, sabiedrības procesos. Foršs čalis! Izklausās citādi, nekā par Ernestu lasīts iepriekš? Jā! Līdz šim Latvijas masu medijos bijuši lasāmi sporta rezultāti vai «dzelteno» tulkotie raksti no ārzemju preses, izceļot savam formātam atbilstošo – par prostitūtām, par vēnu griešanu, par tēva Aināra Gulbja turīgumu. Tikpat apcerēts ir tas, ka Ernests intervijas nesniedz. Tas nu ir pārspīleti – vēl pirms gada viņš sniedza garu interviju portālā Sporto.lv.  Ernests vienkārši nesniedz intervijas visiem, kuri grib.

Es nolēmu izmēģināt laimi un piezvanīju viņa tēvam. Viņš bija atsaucīgs. Ne jau manai personībai bija izšķirošā loma – Ainaram Gulbim patika žurnāls Ir. Apsolījos arī nejautāt tos jautājumus, kas Ernestu jau nogurdinājuši un atsituši vēlmi sniegt intervijas: kā jūties pirms mača, kā jūties pēc mača, kā tas ir – uzvarēt, ko domā sasniegt.

Muskuļu traumas dēļ Ernests nedēļu bija Latvijā un varēja veltīt sarunai teju divas stundas. Tikāmies pēcjāņu sestdienā uz motorjahtas Andrejsalā. Šī nebūs padziļināta sporta intervija. Nebūs arī nekā par tēva spēcīgo ietekmi uz dēlu. Reiz taču pietiek par to runāt. Jo īpaši tāpēc, ka Ernests pats ir labs runātājs un viņam ir ko stāstīt.
 
Jāņos biji Latvijā. Kā nolīgoji?
Pēdējoreiz Jāņus Latvijā svinēju septiņu gadu vecumā – šāvu ar pistolīti alus bundžiņā un baigi priecājos. Citus gadus biju Londonā, Vācijā. Šogad ciemojos pie drauga Kārļa tepat Rīgā. Ugunskura nebija, lēcu baseinā ar drēbēm.
 
Tev te Rīgā ir draugi?
Jā. Tenisisti, klasesbiedri no 2.vidusskolas un daži, kurus iepazinu pēdējos gados. Tāda maza kompānija. Dažkārt atbrauc uz kādu turnīru, sagaida Latvijā. Ar tenisistiem mums ir arī sava futbola komanda – Tenisa zieds.
 
Kāpēc tava mītnes valsts ir Latvija, nevis kā daudziem tenisistiem – Monako, Nica?
Nodokļu dēļ. Daļa spēlētāju dzīvo citās valstīs, jo viņu valsts likumdošana noteic, ka nodokļi jānomaksā gan turnīra vietā, gan mītnes valstī. Tā kā Latvijā nodokli neapliek dubultā, man ir izdevīgi uzturēties šeit. (Latvijai ir noslēgta nodokļu konvencija ar 50 valstīm, izņemot Krieviju – red.) Ja šajā ziņā kaut kas mainīsies, būs jādomā, kur dzīvot. Es gan labprāt paliktu Latvijā. Skaista daba – jūra, daudz ūdeņu. Kad man būs māja, tā noteikti būs pie ūdens.

Kura valsts vēl tev patīk?
Krievija. Amerika ne pārāk, izņemot Ņujorku un Lasvegasu. Var šķist, ka tāda ceļošana ir zelta dzīve un daudz var apskatīt, taču dienā man brīvas ir vidēji divas stundas. Kad mācījos Piliča akadēmijā, dzīvoju Minhenē – patika. Tad izšķīros ar treneri, pārcēlos.
 
Izklausās tā, it kā būtu šķīries no meitenes.
Bet tās arī ir reālas attiecības! Kā vīram ar sievu. Katru dienu kopā. Zin’, kā – uzvelk sīkumi, un var sastrīdēties?! Jebkuru cilvēku grūti izturēt katru dienu piecus gadu. Tādā ziņā ar tēti esam atraduši pareizās attiecības.
 
Ko parasti ņem līdzi koferī?
(Izbraucot Daugavā, sāk šūpot – izgāžas kafija, saplīst glāze. Jautri, bet drusku bailīgi. Arī Ernests neizskatās pārliecinoši, ko atzīst arī pats.)
Šodien ir nežēlīgas bailes no itin visa. Tāpēc, ka pohas. Kā tas ir? Nav pozitīvu domu. Labāk vispār neko nedomāt. Ja sāc domāt, var sadomāties un sevi sačakarēt. Pēc dienām četrām pāries. Tagad vairs ilgu laiku negribēsies neko tādu. Turnīra laikā tusēšana atkrīt, citādi nākamajā dienā būs smags treniņš. Nākamais brīvais laiks man būs tikai gada beigās, tāpēc tagad uz traumas rēķina sezonas vidū arī atpūšos tā, lai man to vairs negribas darīt.
Tātad – kādas grāmatas ņemu somā līdzi? Haruki Murakami patīk. Dance, dance, dance lasīju tulkojumu krievu valodā. Es lielākoties lasu krieviski. Vecmamma ir krieviete, un krieviski runāju tikpat labi, cik latviski. Patlaban lasu franču autora Bernarda Verbēra Skudru revolūcija. Viņš salīdzina skudru un cilvēku civilizācijas: skudras neapjēdz cilvēku eksistenci – ierauga cilvēka pirkstus un dēvē cilvēkus par pirkstiem. Ļoti interesanti salīdzināts ar cilvēci – ja mēs būtu tādi maziņi, vai apjēgtu, kas ir apkārt?
Man no filozofijām vistuvākā ir budisms. Otro gadu mēģinu meditēt visvienkāršākajā veidā – caur elpu. Atslēgties no apkārtējā, lai izjustu sevi. Budisms man palīdzējis sportā, jo varu kontrolēt domas izšķirošos brīžos. Kristietībā svētā trīsvienība ir noteikta un mūžīga, taču budismā viss mainās – pēc tāda principa arī dzīvoju. Šodien ir tā, pēc trim gadiem būs citādi. Iespējams, darīšu pavisam ko citu.
 
Izklausās, ka tu tā viegli dzīvo.
Mani uztrauc karjera, tuvie cilvēki, sava un tuvo veselība. Par pārējo mēģinu nedomāt. Kā būs, tā būs.
 
Ko darītu, ja teniss nebūtu tavs darbs?
Būtu cits cilvēks. Teniss izmaina raksturu. Tas ir ļoti egoistisks sporta veids – iemāca domāt tikai par sevi. Uz laukuma esi viens, treniņos arī. Teniss ir visvientuļākais sporta veids. Komandu sporta veidos cits citu atbalsta spēlētāji, bet es to meklēju apkārtējos. Labi, ka tētis brauc uz turnīriem. Vakarā aizejam paēst, parunājam. Viņa atbalsts man ir svarīgs. No viņa arī esmu daudz mācījies. Tētis man ir labākais draugs, ar viņu varu runāt par visu. Ar mammu ir mazliet citādas attiecības, taču arī varu runāt par visu.
 
Tētis brauc līdzi uz katru turnīru?
Uz katru ne, bet uz lielāko daļu. Kad kaut kādas lietas Rīgā jānokārto, aizbrauc.
 
Kad tenisists pāriet uz augstāko līmeni un sāk izvēlēties, uz kuru Grand Slam doties?
Tenisā naudu pelna tikai pirmais desmitnieks. (Patlaban Gulbis pasaules tenisa rangā ieņem 29.vietu – red.) Pārējie nevar atļauties tūrē ņemt līdzi treneri. Es kādu laiku domāju, ka nevajag līdzi treneri, un palīdzēja viens draugs, taču sapratu, ka tā nevarēšu sastādīt konkurenci topa spēlētājiem. Patlaban man ir divi treneri un fizioterapeits. Mani ienākumi tikai izskatās lieli, jo neviens neskaita izdevumus – visai komandai jāapmaksā viesnīca, lidmašīnas biļetes, ēšana. Ja nav, kas palīdz, kā man tētis, tad nevaru sevi atpelnīt.
Tenisu nevar salīdzināt ar hokeju, kur federācija spēlētājiem apmaksā halli, viesnīcas. Mēs treniņiem kortus īrējam paši, par savu naudu nakšņojam. Hokejā tā nedala naudu kā ATP*, kas spēlētājus atbalsta ļoti maz. Lielākie Grand Slam turnīri gadā katrs pelna ap 70-90 miljoniem dolāru. Tā nauda lielākoties tiek četrām lielāko valstu federācijām – Amerikas, Francijas, Lielbritānijas un Austrālijas, viņi tad arī var atbalstīt savus jaunos spēlētājus.
Pēdējā laikā teniss tiek čakarēts. Nupat bija spēle, kur amerikānis pret francūzi spēlēja 11 stundas un rezultāts 70:68 piektajā setā! Iespējams, skatītājiem ir interesanti, bet fiziski tas ir neiespējami. Kurā vēl sporta veidā sezona ir 11 mēnešus!? Turklāt tai vēl jāsagatavojas. Tāpēc vajag kā šajā nedēļā – atpūsties tā, lai visu gadu negribas. (Ietur pauzi, tad turpina.) Man patīk spēlēt tenisu, nevis domāt par to. Saprotu – ja tenisa karjera beigsies, jādomā, ko darīšu tālāk.
 
Gan jau kļūsi par treneri, to praktizē visi izbijušie sportisti.
Visi tā nedara. Trenēt – tas nav man! Pēc karjeras vēl braukāt un trenēt? Nē!
 
Tu tik jauns un talantīgs, ka grēks ņemt mutē vārdus «pēc karjeras»!
Es ceru spēlēt līdz 29 gadiem. Redzēs, kas turpmāk būs ar veselību, rezultātiem.
 
Kā plāno turnīru grafiku?
Divus, trīs mēnešus uz priekšu. Ik pa laikam viss mainās – tagad guvu traumu, būs jāspēlē vairāk. Ja man iepriekš būtu bijis fizioterapeits, 90 procenti, ka nebūtu traumējies. Profilakse ir būtiska, piemēram, mazo muskuļu nostiprināšana.

Dzīve viesnīcās nav piegriezusies? Viesnīcas ir tik bezpersoniskas!
Kā kuras. Foršās pilsētās paliekam normālās viesnīcās, lai ir pozitīva noskaņa, jo, ja ielīdīsim tādā, kādā nesen bijām Barselonā, AC Gava Mar, tad nebūs forši. Pelēka, parketa grīdām, auksta. Galvenais, lai viesnīcā ir klusi un var izgulēties.
 
Sterili baltā tenisa vide tev nav par stīvu? Publika reti izrāda emocijas.
Teniss ir daudz emocionālāks sporta veids nekā citi: pašam spēlētājam, ne skatītājam. Kāpēc futbols ir tik populārs? Cilvēki zina, par ko fanot. Deivisa kausā visi fano par valstu komandām, un tas ir emocionāli. Citos turnīros jāizlemj, kuram no simtnieka just līdzi. Manās spēlēs latviešus tribīnēs var manīt lielākoties Amerikā un Austrālijā – tos, kuri tur pārcēlušies uz dzīvi.
 
Futbolā fano par valsti, tenisā par personu.
Jā, lielajos turnīros karogs nav jūtams. Ja ir neitrāls mačs un nespēlēju pret kādu vietējo, publika vairāk nostājas manā pusē. Zina, ka esmu atraktīvs spēlētājs, spēlēju agresīvi.
 
Gadā esi salauzis ap 70 rakešu, lai arī pēc fabrikas apmeklējuma solījies to nedarīt.
Laikam 64 raketes esmu salauzis. Lai to izdarītu, vajag zināmu piepūli. Uz zāles, kur salauzt grūtāk, ar vienu sitienu salauzu piecās vietās. Esmu emocionāls! Es gan to nedaru tāpēc, ka kaut kas «besī». Vienkārši stulbs pieradums.
 
Kas notiek galvā spēles izšķirošajā mirklī?
Kad zaudēju, gribas beigt spēlēt tenisu, un domāju, kas notiks pēc turnīra, kāpēc ir tik sūdīgi. Kad vinnēju – ka tik nesāku spēlēt sliktāk, kādi būs laika apstākļi. Ja ir spēja tādas domas kontrolēt, tad arī esi labākais. Rodžers [Federers] to spēj vislabāk. Nedomāt ne par ko citu, tikai rezultātu.
 
Rafaels Nadals?
Domā, kā nogalināt pretinieku. (Smejas.) Cita mentalitāte. Manējā ir tuvāka Maratam Safinam, viņa treneris savulaik trenēja arī mani.
 
Fabriss Santaro spēlē dīvaini, atraktīvi. Kā bija ar viņu spēlēt?
Viņš ir tāds pretīgs spēlētājs, taču ārpus kortiem – foršs džeks. Spēlēt ar viņu ir smagi, nemitīgi čakarē.
 
Tu pirms spēles novēro pretiniekus?
To dara treneris un pastāsta man. Pretinieka spēļu ierakstus iepriekš neskatos, jo to, kā spēlē pirmais simtnieks, zinu tāpat. Draudzīgas attiecības no tenisistiem man ir ar krieviem, Golubevu no Kazahstānas.
 
Kas tev palīdzēja uzlabot formu?
Tenisā ir daudz mazu lietu, kas sasummējas. Bija problēmas ar iepriekšējo treneri par to, kā būtu jātrenējas. Beidzot komanda ir optimāla un jūtos labi. Iepriekšējie treneri gribēja mani pārmainīt, taču šis saprot, ka nekad nebūšu nenormālais tenisa fanāts, kurš strādā mūžīgi un septiņas stundas dienā pavadīs uz laukuma. Trenēties man nepatīk. Patīk sacensties – izej uz laukuma un pārbaudi, kurš labāks. Bet, patīk vai nepatīk, tas ir jādara. Pūles ir jāpieliek. Pamazām to sāku saprast, jo pirms diviem gadiem domāju, ka «izbraukšu» uz talanta rēķina.
 
Tev bija 15 gadu, kad Federers un Nadals bija augšgalā. Kā tas iespējams, ka viņus nevar no tā izsist?
Agrāk teniss bija citāds, pirmā desmitnieka konkurence – lielāka. Tagad kopumā ir daudz spēlētāju, taču ne spēcīgāki – nupat pēdējos gados parādījās Džokovičs, Mu­rejs. Šķiet, šogad Federeram būs grūti būt pirmajam.
 
Ir tā, ka piecelies un saproti – šī nav mana diena? Ko dari?
Ir, ļoti bieži. Visvieglākais ir iekrist tādā neko nevarēšanā. Ar to jācīnās. Katru dienu jāpierāda sevi ar darbiem.
 
Nav laikam īstais jautājums šodien, kad bail no visa, bet – no kā parasti tev ir bail?
No lidošanas. Ļoti. No suņiem arī bail. Reiz dzīve gar acīm paskrēja: lidojām no Nīderlandes uz Londonu, iespēra zibens, uz piecām sekundēm nodzisa elektrība. Deguma smaka, lidmašīna sāka nedaudz planēt.
Vēl man ir bail no zirgiem. No tā laika, kad presē izplatījās baumas, ka griežu vēnas. Bija tā: pirms diviem gadiem Sanktpēterburgā vakars izvērtās jautrs – diskotēka, ar baltu zirgu braucām uz viesnīcu. Tur gribēju draugiem parādīt, cik interesants esmu. Dejojot uzkritu uz stikla galda, sagriezu roku. Braucām uz slimnīcu. Tur arī bija interesanti – tādam maziņam apsargam ar brillītēm rādu asiņaino roku, bet viņš saka: «Nē, daktera nav, nāciet rīt!» Gandrīz pa purnu sadevu viņam! Beigās sarunājām ārstu, lai sašuj. Un tā pēkšņi parādās ziņas, ka es griežu vēnas.
 
Tu taču saproti, ka baumas rodas no neziņas. Protams, būtu stulbi izplatīt presē paziņojumu – es vakar nejauši sagriezos.
Baumas rodas no tā, ka liela daļa žurnālistu ir ambiciozi, kompleksaini un neprofesionāli. Jo īpaši Latvijā. Meklē sensācijas, kur to nav. Negribas ar Latvijas medijiem runāt, jo visi sadodas rokās un apd**š mani, manu ģimeni. Piemērs ir raksts Klubā.
(Žurnālists aizbrauca uz Deivisa kausu Maķedonijā, kur ar Latvijas Tenisa savienības starpniecību bija sarunāta intervija, bet Ernests pēc mača atteicās runāt. Rakstā tas tika atspoguļots.)
 
Tā ir atbildes reakcija: «Viņš nerunā? Tāpat uzrakstīsim. Iztulkosim ārzemju gabalus!»
Man nebija tik nosodošas attieksmes pret Latvijas medijiem, līdz nebiju ar tiem saskāries. Kāds prieks runāt, ja manis teikto interpretē un no zila gaisa uzpūš idejas?
 
Tas raksts ārzemju presē, kur teici: mana mamma nedara neko, tikai skatās televizoru, un tētis arī nedara neko, jo ir ļoti, ļoti bagāts, – tā arī bija interpretācija?
Tikai neviens neuzrakstīja, ka, to sakot, es smējos. Un visi klātesošie smējās. To atmosfēru nevar uzrakstīt, tikai parādīt TV intervijā. Neredzu jēgu atbildēt nopietni uz jautājumu – ar ko nodarbojas tavi vecāki? Ko es tur stāstīšu – viņa ir bijusī aktrise, audzina bērnus. Par to, ka manam tētim ir zemūdene un kosmosa kuģis, par to arī pajokoju. (Smejas.)
Mani kaitina garlaicīgi jautājumi. Sporta žurnālisti pēc katras spēles prasa, kā es jūtos pēc zaudētā mača, kā pēc uzvarētā. Nu, kā – pēc vinnes ir forši, pēc zaudes – neforši! Kāpēc man jāstāsta tas, ko visi jau redzēja? Teniss ir mana profesija, bet ārpus laukuma es par to pārāk daudz nedomāju. Sports nav visa mana dzīve. Preses konferencēs cenšos žurnālistus sasmīdināt – lai jautrāk. Man pašam nepatīk tenisistu intervijas. Jā, Ļubičičs runā interesanti, bet Federeram atbildes ir identiskas, noprogrammētas. Tas ir vieglāk – gatavas atbildes, lai arī ko jautātu.
Jā, tieši garlaicīgi jautājumi ir tas, kas mani kaitina visvairāk, uz tiem tad arī garlaicīgi atbildu. Sanāk, ka es esmu garlaicīgs. Kad man nav pohu, es īstenībā esmu interesants. (Smejas.)
 
Kur tas baltais Porsche, ko, kā Latvijā rakstīja, dabūji balvā pēc kāda turnīra?
Porsche man neuzdāvināja. Nebija arī plānots dāvināt. Nobremzēju. Treneris no tribīnēm rādīja, lai prasu Porsche, jo tas bija galvenais turnīra sponsors. (Gulbis saņēma tikai naudas prēmiju – red.)
 
Vai, braukājot šurp turp, esi novērojis, kā Latvija mainījusies?
Uz slikto pusi. Latvijā nez kāpēc nesaprot, ka nevajag slēgt sporta skolas. Ar ko bērni nodarbosies? Esmu par to, lai atbalsta bērnus, lai organizē sporta nometnes. Ārzemēs ir tādas dienas, kad zvaigznes spēlē ar bērniem. Viņiem tas ir kaifs! Pēc spēlēm parasti cenšos sniegt autogrāfus tieši bērniem, jo viņiem tas ir nozīmīgi. Labprāt piedalītos pasākumos un uzspēlētu ar jaunajiem tenisistiem, taču Latvijā neko tādu neorganizē. Gribas, lai bērni fano par tenisu, nevis kaut kādām muļķībām. Notrulinās, skatoties Holivudas filmas un spēlējot Counterstrike.
 
Pats esi aktīvs sociālajos tīklos – Twitter, Facebook?
Nekad mūžā neesmu redzējis Twitter. Esmu tikai Facebook, bet ne ar īsto vārdu. Nesēžu un nepētu bildes, tikai sarakstos ar tuvākajiem draugiem.
 
Šoruden vēlēšanās balsosi?
Nekad neesmu balsojis un nebalsošu. Valsts attieksmi pret Latvijas iedzīvotājiem un sportu parāda tas, ka Valsts prezidents Pekinā manas spēles vidū piecēlās un aizgāja no stadiona. Tas ir pret tenisa ētiku! Jā, es pats redzēju, jo, kā var neredzēt svītu ar Olimpiskās komitejas cilvēkiem. Nesaku, ka tāpēc sāku sliktāk spēlēt un zaudēju, taču nenoliegšu, ka tas ietekmēja. Pēc mača pienāca krievu komentētāji un pajautāja, vai Latvijā karš sācies, ka prezidentam jāskrien. Cik zinu, viņš esot aizgājis uz basketbola maču.
 
Skeletonists Martins Dukurs intervijā reiz minēja, ka augstākā izglītība viņam noder, jo muskuļus darbina nevis ar spēku, bet prātu. Tev vajag augstāko izglītību?
Nedomāju. Ja esi gudrs, aizpildīsi savu laiku ar normālām lietām: lasīsi grāmatas, skatīties filmas, runāsi ar interesantiem cilvēkiem. Pilnveidosi sevi. Pirms diviem gadiem iestājos Mākslas akadēmijā mākslas un kultūras vēstures programmā, biju uz pāris lekcijām, taču nevarēju to apvienot ar sportu. Studijas bija interesantas, pēc tenisa karjeras labprāt tās turpinātu. Sevis dēļ. Man patīk māksla, jo īpaši latviešu. Tētim ir liela gleznu kolekcija. Man istabā pie sienas ir Oto Skulmes darbs.
 
BMX olimpiskais čempions Māris Štrombergs reiz piekrita apgalvojumam, ka 30% lasītāju interesē sports, pārējos – sportistu dzīve. Tavā vecumā iet meitās ir dabiski, bet vai tiešām nezināji, ka Zviedrijā prostitūtas ir absolūts tabu?
Bija tā. Braucu pa Stokholmas centru ar auto. Ieraudzīju divas smukas meitenes. Nē, nebija īsos svārkos, vēss bija. Piestāju, uzprasīju, vai vēlas iekāpt. Piekrita. Parunājām, aizbraucām uz viesnīcu. Pēc divām minūtēm iebrāžas policija, sašņorē man rokas aiz muguras, mašīnā iekšā, un uz iecirkni. Kā es varu zināt, ka viņas ir prostitūtas? Iepazīstoties ar meiteni taču neprasu, ar ko viņa nodarbojas – vai viņa ir friziere vai pavāre. Vienkārši – smukas meitenes! Nu, foršas!
Cietuma kamerā gulēju līdz desmitiem rītā. Uz sienām bija uzraksti krievu valodā – uzbraucieni zviedru policijai. Jā, bija interesanti, jo iepriekš ko tādu biju redzējis filmās, taču tad pats izjutu, cik briesmīga ir attieksme pret likumpārkāpējiem. Izolatorā burtiski iemeta, neļāva aiziet uz tualeti. No rīta izmeklētājam pastāstīju visu, kā bija, man lika parakstīties, ka esmu vainīgs – pārkāpis likumu Zviedrijā.
 
Sanāk, ka meiteņu pārvadāšana Zviedrijā ir aizliegta. Bet, protams, tavs mērķis jau nebija pārvadāt.
Protams, ka mērķis viens. Ja esi normāls vecis, meitenes patīk – tas ir tikai dabīgi. Neredzu tur neko nosodāmu. Vairs nekad mūžā uz Zviedriju nebraukšu! Nu labi, kad būs jābrauc uz Deivisa kausu, tad būs problēmas.
 
Citās valstīs izdevies meitenes «pavizināt»?
Katrā valstī ir savi gājieni. Es neesmu tas sliktākais un nesmukākais tips, spēlēju tenisu, parunāt arī sanāk. Jauns, neprecēts, kur problēma? Skatos – smuka meitene, kāpēc neiepazīties? Varbūt interesants cilvēks. Tas taču ir tik skaisti! (Uz norādi, ka pa upi peld gulbju pāris, Ernests atjoko: «Gulbji nodzīvo pārī visu mūžu. Kad viens nomirst, tad otrs lēnā garā līdzi. Tas nav par mani.»)
 
Federera sieva ir teju vai katrā turnīrā.
Ļoti grūti atrast tādu cilvēku, kurš saprastu tenisista režīmu: jāiet gulēt konkrētā laikā, jāceļas. Jāceļo līdzi, lai palīdzētu. Tenisists ir atbildīgs un rūpējas tikai par savu spēli.
Ko tur par sievām runāt, tev taču uz klubiem drīzāk jāiet! Kuros Rīgā biji?
Esmu bijis visos, bet tad, kad man bija 16. Šajās brīvdienās biju Studio 69 un Push (bijusī Vernisāža – red.).
 
Csic-csic-tuc-tuc mūzika. Vēē!
Jā, mūzika man tur riebjas. Krimināla!
 
Skuķi gan labi.
Jā! Pa klubiem gan daudz neblandos, lielākoties eju pie kāda ciemos. Man jāizmanto brīvais laiks, jo nākamreiz Latvijā būšu novembrī. Esmu normāls jaunietis, gribas izklaidēties! Man dzīve ir interesanta. Uzskatu, ka jebkuram jaunietim jānodarbojas ar sportu, jo īpaši vīriešiem. Tas rūda raksturu. Tās emocijas, ko var gūt sportā uzvarot, nevar dabūt citur. Tā ir laimes sajūta. Nav gara, bet tās dēļ ir vērts spēlēt. Kas gan vēl var sagādāt īstu baudu – vari nopelnīt naudu, iepazīties ar meiteni, taču to nevar salīdzināt ar sajūtu, kad vinnēju nozīmīgu maču.
 
Tu ejot arī medībās. Ko šauj?
Šauju stirniņas, zaķīšus.
 
Žēl nav?
Nē. Jūs gaļu ēdat? (Es un fotogrāfs piekrītoši mājam ar galvu.) Ja ēd gaļu, kāpēc nevari izdarīt melno darbu? Ikdienā cilvēks iet uz veikalu un nopērk to, ko kāds cits ir nositis. Nomedīto buku arī pats ēdu. Neesmu bijis daudzās medībās, taču tajās, kur biju Kurzemē, – patika.
 
Tad jau tu esi pret veģetāriešiem, vegāniem, svaigēdājiem.
Man šķiet, ka viņiem ir kaut kas slēpjams.

Profesionālajā sportā būtu grūti bez gaļas.
Gaļa un zivis ir svarīga uztura sastāvdaļa.

Ko tu neakceptē cilvēkos?
Melus, skaudību un greizsirdību. Pats mēģinu būt godīgs.
 
Tevi kaitina tas, ka daudzi domā, ka tētis pienes kafijas krūzi?
Mani neinteresē, ko citi domā. Lai domā, ko grib. Tā ir viņu problēma. Es daru, ko daru. Ja kāds grib skatīties manus mačus, forši – man prieks. Ja spēlēšu vēl labāk, līdz ar to vēl vairāk popularizēšu Latviju. Labprāt!
 
Latviešiem tu novēli, lai…
…vairāk nodarbojas ar sportu un neskaita citu naudu.

* 1972.gadā tenisa profesionāļu dibināta asociācija. Tā rīko nozīmīgākos un naudas balvu ziņā ienesīgākos turnīrus

Ernests Gulbis
Dzimis: 1988.gada 30.augustā
Ģimene: trīs pusmāsas (vecākā dzīvo Parīzē, vidējā un jaunākā dzīvo Latvijā – abas spēlē
tenisu), viens pusbrālis (dzīvo Amerikā, spēlē golfu)
Mūzika: Zemfira, Boriss Grebenščikovs, Nautilius, DDT, Led Zeppelin, AC/DC, Aerosmith,
The Beatles, Deivids Bovijs. «Klausos, braucot auto. Dažkārt paskatos internetā intervijas ar mūziķiem»
Pašam sevī nepatīk: egoisms
Novērojums: «Labi spēlēju pilnmēnesī»
Pēdējā laikā apmeklētie koncerti: Boriss Grebenščikovs, Bi-2, Pols Makartnijs 
Pēdējā laikā apmeklētās izrādes: Mēs un Lācis Nacionālajā teātrī, Revidents Jaunajā Rīgas teātrī, 
Ilgu tramvajs Teātra observatorijā «un noteikti vēl kāda, tikai neatceros»
Iecienītākais kino režisors: Deivids Linčs. «Esmu redzējis visas viņa filmas. Malholanda ceļš vismaz reizes astoņas.» Kura aktrise labāk patīk: tumšā vai gaišā? «Abas»
Debija kino: bērnība ar mammu Milēnu Gulbi filmā Izpostītā ligzda. Filmas režisors un scenārija autors ir aktieris Uldis Pūcītis, Milēnas Gulbes tētis
Sporto: Futbols, kalnu slēpošana
Tenisā ieinteresēja: Irina Pūcīte, Milēnas mamma, kura tenisu spēlē hobija līmenī

.

Uzkrājušies tauki, bet nesūdzas

Posted on jūlijs 7, 2010 by - Veiksme

Straupes pusē govis un zemnieki ir novērtēti – piena iepirkuma cena ir viena no augstākajām Latvijā

Čau, Ieva! Kādu laiku sanācis regulāri iepirkties Vidzemes tirgū, kur ir Straupes piena produktu stends. Pie tā vienmēr ir rinda. Tajā stāvu arī es, jo visi produkti ir svaigi, garšīgi un par pieņemamām cenām. Man šķiet interesanti, ka Straupe ir kooperatīvs, kas pieder daudziem govju īpašniekiem, kas arī paši saimnieko. Tieši nespēja sadarboties lielāku mērķu labā ir viena no Latvijas ekonomikas problēmām. Varbūt manis rakstītais tev noder kādam rakstam. Turās! Mārtiņš.

Tādu vēstuli saņēmu no trīsdesmitgadnieka, kuru pasen intervēju tematam, kas nav saistīts ne ar biznesu, ne pienu. Atbildēju viņam, ka Straupes fenomenu zinu, tikai biju piemirsusi un nebija, kas atgādina.

Straupe ir raksta vērta, jo nemauro kā neslauktas govis un nebrauc uz Rīgu piketēt, bet saimnieko klusi un gudri. Straupes vidējā iepirkuma cena ir 18,6 santīmi litrā, par augstākās kvalitātes pienu maksā 20 santīmu. Valstī vidējā cena šāgada pirmajos mēnešos bija ir 17,3 santīmi.

Grib kreftīgāku
Straupe nav Straupē, bet pāris kilometru uz Valmieras pusi vietā ar plakanu nosaukumu Plācis. Ceļmalā, krējumbaltā ēkā ar tumšzaļu jumtu. Vispirms Imants Balodis, kooperatīva Straupe valdes priekšsēdis, mūs «pārģērbj» par piensaimniekiem un ieved ražotnē, lai redzam, kā top Jāņu siers. «Lielākoties tas ir roku darbs,» Balodis stāsta, ka jūnijā tiek saražotas aptuveni deviņas tonnas Jāņu siera, taču pārējā laikā masu pilda desas formas iepakojumā un dēvē par Ķimeņu sieru.

Ķimenes nāk no Glūdas, nelielas vietas Zemgalē. Savulaik iepirktas no Ungārijas, tomēr pašu manta esot labāka. Vienīgā importētā sastāvdaļa ir sāls, jo to nu Latvijā nevienā ezerā nevar sakasīt. Pērn par Jāņu sieru Straupe ieguva Latvijas siera karaļa titulu. Ir iemesls to celt tronī, jo ķimeņu siers ir Latvijas nacionālais siers.

«Grib kreftīgāku,» Balodis novērojis, ka visvairāk pirktos Straupes produktus – krējumu, biezpienu un sviestu – klienti iecienījuši tieši ar augstu tauku īpatsvaru, piemēram, 25% krējumu. «Tirgū ir arī 15-20% krējums. Kas tas par krējumu!? Ar tādu tauku saturu nevar iegūt krējuma konsistenci – jājauc klāt stabilizatori, kas biezina.»

Piensaimnieku aprindās gadu no gada ir aktuāli spriest, kas pienā vērtīgāks – tauku vai olbaltumvielas daļa – un kā to sabalansēt? No piena taukiem ražo sviestu un krējumu, no olbaltumvielas – sieru, biezpienu. Holšteinas melnraibo govju ģenētika veidota tā, lai piens satur vairāk olbaltumvielas un mazāk tauku, ar Latvijas brūnajām ir otrādi.

Straupes piena cisternās salīst abu šķirņu piens, un vidējais tauku procents ir ap 4,2. Pārdošanā piens nonāk pasterizēts. Protams, uzkarsējot līdz 720 C, tiek zaudētas baktērijas, kas mīt dzīvā pienā, taču Balodis apgalvo, ka piens tomēr ir gana dzīvs. «Tikai baltā krāsa un olbaltumviela paliek vien tad, ja temperatūru sāk dzīt uz augšu vēl vairāk, kā tas ir, piemēram, ar Lāsi. Tas ir sterilizētais piens.»

Pats ar’ Lāsi kādreiz dzerat? Lādzīgais piensaimnieks rāmi pasmaida un neļaujas provokācijām. «Kaut kad sen esmu pagaršojis. Neko sliktu neteikšu, jo bez tāda produkta nevar iztikt. Krievijas tirgū lielākoties pārdod sterilizētu pienu, jo kā gan citādi to no Latvijas aiztransportēt uz Azerbaidžānu un Kazahstānu.»

Pārdot svaigu pienu ir sarežģīti. Pēc izslaukšanas svarīgi pienu atdzesēt, jo pirmajās trijās stundās tajā veidojas pienskābās baktērijas, kas pienu skābē. Dzesēšanai ir visbūtiskākā loma piena kvalitātē, tāpēc Straupes kooperatīva pirmsākumos zemniekiem, kuriem bija vairāk par piecām govīm, tika subsidētas dzesēšanas iekārtas.

Ar mazu «virsbūvi»
Straupes pienotava celta 1911.gadā, un līdz pat šim brīdim tajā «dzīvojis» piens. Gan ulmaņlaikos, gan padomju laikā ražoja tikai sviestu, piemēram, zem Valmieras piena kombināta zīmes. Būdams paju sabiedrības Stalbe vadītājs, Balodis uzņēmās ne­atkarības gados nodibināt kooperatīvu: 1993.gadā tajā bija ap 270 biedru – gan paju sabiedrības, gan daļa no 500 piena piegādātājiem, arī viensētas ar vienu, divām govīm. No Krimuldas līdz pat Limbažiem. To atceroties, piensaimnieks ķer pie vaiga un teic, ka gājis traki. No Cēsu rajona septiņām pienotavām izdzīvojusi tikai Straupe. Izķeporojusies arī Dundaga, Trikāta un Jaunpils. Tas neizdevās pat lielajam Rēzeknes piena kombinātam. «Mūsu pluss bija tas, ka, pirms sākām ražot, izpētījām tirgu, pieprasījumu. Zinājām, ka būs kur saražoto realizēt. Tā dažs aizsūtīja produkciju uz Armēniju un naudas vietā saņēma konkjaku.»

Patlaban kooperatīvā ir 110 biedru, bet piena daudzums – trīsreiz lielāks. Piens atceļo no 1500 govīm, lielākajā fermā ir ap 200, mazākajā saimniecībā – viena brūnaļa. «Tur dzīvnieks ir kā ģimenes loceklis un maizes devējs. No viņa jāizpumpē ārā pēc iespējas vairāk.»

Straupe sāka ar jau tradicionālo sviesta ražošanu, attīstoties turpināja ar biezpienu, krējumu un jogurtu. «Pāris gadu pats ar aizlienētu pikapu vadāju produktus, meklēju tirgotājus, runājos ar klientiem. Mums bija maza virsbūve.» Balodis stāsta, ka arī patlaban administratīvais aparāts ir neliels: trīs grāmatveži, divi cilvēki realizācijā. Kopumā 62 darbinieki, no tiem 10 pieņemti pērn – krīzes laikā, jo paplašinājies savs veikalu tīkls Vidzemē.

Veikalos ir ne tikai pašu piena produkti, bet arī Zemzaru un Lēdurgas miesnieka gaļa, Liepkalnu maize, Rūjienas saldējums. Savukārt Straupes produktus savos veikalos pārdod Ķekavas broileri. Kāpēc slēdza veikalu pie Salu tilta Rīgā? «Nebija kājinieku plūsmas, nebija iespējas atstāt automašīnu. Turklāt mūs iznesa cauri. Piedāvājot iznomāt telpas, palīdzēja arī ar kadriem. Pēc pāris mēnešiem – iztrūkums. Vienvārdsakot, aptīrīja.»

Lielajās veikalu ķēdēs Straupe nemaz nevēlas iespraukties, pietiek ar Elvi. «Mēs neesam tik lieli, lai to darītu. Ražošanas apjomus nevaram kāpināt, bet mazumtirdziecību gan.»

Latvijā pašlaik darbojas 42 kooperatīvi un 37 piena pārstrādes uzņēmumi. Straupe pērn pārstrādāja tikai 1,7% no visa Latvijā pārstrādei iepirktā piena.

Nākotnē nav domas plesties lielākiem, jo tad kardināli jāpārorientējas. Svarīgāk ir noturēt kvalitāti un ieņemto nišu Latvijas tirgū. Pērn uz Poliju esot eksportējuši 20 tonnu sviesta, jo bija uzkrājuši. «Piena produktu pieprasījums ir neprognozējams, tā ir piena pārstrādātāju lielākā problēma.»

Kā esat spējuši izvairīties no smiltsērkšķu piedevas? Tā taču tagad ir visur, vien čipsos vēl trūkst! «Smiltsērkšķi aizgāja mums garām,» Balodis smej, ka modes tendencēm nesekojot. Paļaujoties uz intuīciju, turoties pie pamatvērtībām. «Nekļūdās tas, kas nedara. Ne jau vienmēr iecerētais izdodas,» saimnieks komentē to, ka biezpiena krēmu ar aveņu piedevu un apelsīnu kaviāru vairs nav tirgū – pārlieku pieaugusi no Vācijas importēto piedevu cena. Toties pircēji novērtējot krēmu ar marmelādi. «Mums ir doma par ķirbjiem un burkāniem, bet redzēs, kā būs.»

Būs sviests, nevis pasta
Atsevišķa tēma Latvijas piensaimniecībā ir sviests, kas pēdējos gados «pārvērties» par augu tauku masu, jo, ja piena produktu aizvieto ar augu taukiem, tas vairs nav sviests. Sviestu ražo no pienā esošajiem taukiem, savukārt augu tauku masu – no rapša, saulespuķu, palmu vai kādas citas eļļas. Augu tauku maisījuma pluss – tas labi ziežas uz maizes, jo augu tauki ledusskapja vēsumā nesabiezē. Palmu eļļu ražošanā lietojot tāpēc, ka tā ir lēta. «Palmu eļļa drusku izskatās pēc vāģu smēra,» Balodis pajoko.

Lai arī par ES atbalsta naudu pēdējos gados Straupe iegādājusies specializētu autotehniku un pa dubļiem vālē vairs tikai viens gaziks, Balodim par Eiropu tomēr sakāms kāds skarbāks vārds. Precīzāk, par Latvijas ierēdņu pārcentīgo ES normu interpretāciju. ES likumdošana neļāva par sviestu dēvēt Straupē gadu desmitiem ražoto 72% Lauku sviestu. Pareizi būtu – piena tauku pasta. «Phe!» rāmais kungs uzsit ar pildspalvu pa galdu. Eiropā, lūk, esot pieņemts, ka 82% ir sviesta standarts, pārējie: 60% sviests ar samazinātu tauku saturu, 40% sviests ar zemu tauku saturu. Zemkopības ministrs Dūklavs palīdzējis pārliecināt, ka tradicinālie nosaukumi jāsaglabā un 72% Lauku sviestu Latvijā tomēr var dēvēt par sviestu.

Ar ūdens krāniem gan Straupe esot iekritusi – teikts, ka vajag tos, kas darbojas ar sensoru. Nopirkuši, iztērējušies. Komisijas nākušas un gājušas, viss atbildis prasībām. Kādu dienu piensaimnieki uzzināja, ka tāda krānu prasība nav obligāta.

Balodis par valdes priekšsēdētāju pārvēlēts sešas reizes. Savas nosvērtības dēļ? «Galvenais – būt godīgam.» Veidot solīdas attiecības ar citiem piensaimniekiem. Vidē, kur valda savstarpējas ambīcijas un aizmuguriska ēšanās, tas nav viegli. Balodis sadarbojas ar Smiltenes pienu, Valmieras pienu un Pieneni. «Lielajiem esam kā dadzis acī, jo maksājam augstāku piena cenu.»
«Lielie» pērn ap šo laiku maksājuši gandrīz divreiz mazāk. Straupe mazāk bāž kabatā, neuzliek lielu uzcenojumu, un labajos gados, kad «realizācijas cenas bija labas, uzkrājām tauciņus». «Uzkrājumus izmantojām, lai noturētu piena cenu.» Tomēr speciālās atvaļinājuma prēmijas darbiniekiem maksāt vairs nevarot, bet tradicionālo 13.algu uz Ziemassvētkiem gan. «Tagad gan piena cenas ir pacēlušās, pa pagalmiem busiņi braukā mazāk, un situācija uzlabojas. Lai kādi laiki, jāatceras, ka labu produktu nevar radīt no lētām izjevielām. Tas maksā tik, cik maksā.» Vājpiena biezpiens nedrīkst aiz slapjuma tecēt ārā no pakas. Ja tā būs, klients ziņos. Tieši tāpēc Straupes veikalos un mājaslapā ir publiski pieejams Imanta Baloža mobilais tālrunis. Lai klienti var piezvanīt. Vairāku gadu laikā bijuši vien daži zvani, bet ne par produktu kvalitāti.

Visai deviņu cilvēku plašajai Straupes valdei gandarījums ir par to, ka iztikts bez kredītiem, nav nokavēta neviena naudas samaksas diena: ne piena naudas, ne algas, ne nodokļu nomaksa. Kreditori nenāk, nakti var mierīgi gulēt, uzkrājumi arī drusku ir, var sponsorēt savu florbola komandu Pārgauja. «Nesen likvidēja mazu lauku skoliņu Rozulā. Labi, ka skolotājām bija savas saimniecības ar gotiņām, piepirka vēl kādu klāt. Skolotājas slauc govis, viņu vīri – šoferīši. Prieks, ka novadā ir uzņēmums, kas tādā brīdī var noderēt.»

Nu, un kā – ir vasarā piens saldāks? «Ir jau, ir – āboliņš zied.»

3 biznesa principi
1. Valdes priekšsēdētāja mobilā tālruņa numuram jābūt publiski pieejamam
2. Nestrebt karstu. Jādomā pāris soļu uz priekšu, prātā jābūt rezerves variantiem
3. Veidot solīdas attiecības ar citiem piensaimniekiem

.

Toms Burāns

Posted on jūlijs 7, 2010 by - Jauna seja

J.Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolas students Toms Burāns jūnija beigās ieguva 2.vietu Eiropas jauno mākslinieku konkursā «Young? Creative? Chevrolet! 2010».

Godalgotā vieta Tomam piešķirta vizuālās mākslas kategorijā par oriģinālu jaunā «Chevrolet Spark» automobiļa dizaina risinājumu

Vecums: 16. Dzīvesvieta: Rīga. Māte un tēvs: multimāksliniece Krista Burāne, dzejnieks Ilmārs Šlāpins. Kādās mākslas formās izpaudies? «Animācijā, fotogrāfijā un glezniecībā.»

Cik liela bija konkurence Chevrolet konkursā? «Tos, kuri izturējuši Baltijas atlasi, tālāk vērtē Eiropas dalībnieku konkurencē. Kopumā jāsacenšas ar dalībniekiem no 45 Eiropas valstīm.» Kādus vēl projektus esi izstrādājis? «Viens no ievērojamākajiem ir animācija Par īpašajiem cilvēkiem, ar kuru ieguvu 1.vietu Zelta Zivtiņas stipendiju konkursā. Animācijā attēloju kāda cilvēka ikdienu, izceļot to, cik patiesībā viņa dzīve ir vienmuļa.» Kādai jābūt cilvēka personībai, lai tā tevi uzrunātu? «Gleznojot portretu, mākslinieks kaut kādā veidā rada to līdzīgu sev. Arī cilvēku personībās meklēju kaut ko no sevis.» Kurš mākslas izpausmes veids tev ir tuvāks? «Animācija, jo iespējams parādīt ļoti daudz.» Kādai jābūt izcilai animācijai? «Nekas no stila vai tehniskā izpildījuma nedrīkst novērst uzmanību no notikuma. Animācijai jābūt tādai, lai skatītājam nebūtu jādomā par to, kā tā ir veidota, lai viņš tiktu ierauts sižetā.» Kurš diennakts laiks ir tavs? «Visražīgākais laiks man ir no deviņiem vakarā līdz trijiem naktī.»

.

Jums ir skaistas aknas!

Posted on jūnijs 30, 2010 by - Dzīve

Lai glābtu meitu Māru, viņas vecāki pusgadu meklēja aknu donoru, taču nesekmīgi. Palīdzēt gribēja Anita Liepiņa, meitenītes tēta darba kolēģe. Beļģu ārsti brīnījās, ka ziedot vēlas svešs cilvēks, tāpēc teju vai atteica operāciju 

Tik agri no darba Ziedonis Miķis mājup nebija aizgājis nekad. Tas bija šāgada janvārī, kad piezvanīja sieva Edīte un teica, ka arī otrs Ziedoņa brālis nav atzīts par derīgu aknu donoru. Gadu vecās meitas Māras vienīgā iespēja izdzīvot bija aknu transplantācija. Viņa slimoja ar retu slimību – žultsceļu atrēziju. Vienkāršāk sakot, žults saēda aknas. Par Māras donoru varēja kļūt radinieki vecumā no 21 līdz 50 gadiem, ar labu veselību, saderīgu asins grupu. 

Vispirms uz pārbaudēm devās Ziedoņa vidējais brālis Ivars, kurš nešaubījās par savu veselību, jo divus gadus nodeva asinis. Latvijā veiktās analīzes liecināja, ka kļūt par donoru ir iespējams. Ivars devās uz pārbaudēm Briseles klīnikā, kur bija paredzēts veikt aknu tranplantāciju mazajai Mārai. Analīzēs atklājās B hepatīts. «To taču vajadzēja pamanīt jau Latvijā! Tad jau viņa nodotās asinis kādam pārlietas ar visu hepatītu,» Māras mamma Edīte velta skarbus vārdus mediķiem. Latvijā līdz šim aknu transplantācijas nav veiktas, līdz ar to nav atbilstošu speciālistu. 

Tad uz pārbaudēm devās Ziedoņa jaunākais brālis Imants. Ārsti Latvijā deva zaļo gaismu, taču Briselē aina cita – vīrieša aknās atklāja palielinātus žultsvadus. Abi brāļi pārbaudēs kopumā bija pavadījuši teju vai divus mēnešus. Nākamajam donoram vajadzēja būt derīgam, jo Māra ilgi gaidīt vairs nevarēja. «Stāvi pie bērna un saproti, ka neko nevari izdarīt. Tas ir vistrakākais. Visiem asaras šķīst. Bezspēcība,» Māras tētis Ziedonis atceras, ka pats gribējis būt par donoru, taču viņa vājā vieta bija kardiogramma. Palīdzēt gribēja arī Edītes radinieces, taču viņām atteica ar argumentu – pārāk jaunas, vēl pašām jārada ģimenes. Aknu donoram pastāv dzīvības risks. 

Kopš 2007.gada Latvijas valsts apmaksā bērnu aknu transplantācijas operācijas, kā arī medikamentus un pēcoperācijas pārbaudes, taču ne ceļošanu, uzturēšanos un pacienta iemaksu – ja tāda pacientiem jāmaksā pašiem. Toms Noviks, Veselības norēķinu centra pārstāvis, skaidro, ka operācijas summa atkarīga no tā, kur operācija tiek veikta – katrā valstī ir atšķirīga apmaksas prakse. Vienā valstī operācijas izmaksas valsts var apmaksāt 100%, bet citā var segt 90% un 10% jāpiemaksā vecākiem. Operācija notika pavasarī, un rēķins no Briseles ārstniecības iestādes vēl nav atsūtīts, tāpēc Toms Noviks nevarēja komentēt, cik procentu no operācijas izmaksām ir jāsedz un kāda būs apmaksājamā summa. «Kāda būs, tādu maksāsim. To paredz likums,» – tā Toms Noviks.  

Edīte stāsta, ka sākotnēji operācijas izmaksas tika lēstas ap 87 000 eiro. Mēnesi pirms došanās uz Briseli Māras vecāki no klīnikas saņēma vēstuli, ka vecākiem pašiem jāsedz 20% no operācijas izmaksām – 17 400 eiro. Pašiem tādas naudas nebija, vienīgā iespēja bija lūgt ziedojumus. Ziedoņa darba vietā Nacionālajos bruņotajos spēkos (NBS) kolēģi jau zināja, ka mazajai vajag palīdzību, un ziedoja naudu. Un ne jau tikai viņi – uz aicinājumu atsaucās arī sveši cilvēki, kuri bija saņēmuši Edītes māsas e-pastu portālā Draugiem.lv un pārsūtīja tālāk. 

ANITA DODAS CEĻĀ 

Dienā, kad kolēģi Anitai Liepiņai pastāstīja, ka par donoru neder arī otrs brālis un faktiski Miķu ģimenes radu loks ir apklaušināts, viņa iedomājas, ka pati varētu palīdzēt. Ziedoni viņa pazina kopš dienesta laikiem, 2008.gada. Vienubrīd bija sēdējuši arī vienā kabinetā. Ziedonis vairs nestrādā NBS, bet ir zemessardzes 22.kājnieku bataljona plānošanas priekšnieks. Anita gan joprojām darbojas NBS nodrošinājuma pavēlniecības apgādes un pakalpojumu centrā kā noliktavu priekšniece. 

«Ja varu palīdzēt, kāpēc to nedarīt, vai ne, Māriņa?» tagad, pēc operācijas, kad esmu ieradusies apciemot Miķu ģimeni, Anita uzsmaida Mārai un pakutina sānus. «Man pašai ir divas lielas meitas. Pastāstīju viņām un vīram par Māriņu. Meita pajautāja, vai mana asinsgrupa derētu. Teicu, ka jā un vēlos palīdzēt. Visa ģimene mani atbalstīja. Es to ļoti novērtēju un saku lielu paldies.» To, ka Anita dodas uz pārbaudēm Briselē, nezināja viņas vecāki. Negribējās lieki satraukt. 

Bija 10.februāris, Anita devās ceļā. Neziņu un bailes centās aizgaiņāt, domājot labas domas. Klīnikā viņu gaidīja Māra un Edīte. Viņas tur «dzīvoja» jau kopš novembra. 

«Personāls bija brīnišķīgs, tikai ar vienu mīnusu – runāja franciski. Ar rokām rādīja, ka jāiet mērīt plaušu tilpums,» Anita smej. Darba ritms slimnīcā bija nesteidzīgs, starp analīžu nodošanu pagāja vairākas dienas. Pēc divām nedēļām ārsti atzina: analīzes ir labas, ja Anita būs donore, tad ir 98% pārliecības, ka Māra izārstēsies. Tomēr priecāties bija par agru. Ārsti zināja, ka Anita nav meitenītes radiniece, tāpēc norīkoja pie psihologa. Saruna ilga stundu, un speciālists izskaidroja visas iespējamās sekas, arī risku nomirt. «Tobrīd domāju: tā, cikos man lidmašīna atpakaļ? (Anita vispirms pajoko un turpina nopietni.) Tobrīd pazibēja doma – mana dzīvība. Nu, bet Māriņai bija ļoti slikti. Es vairs nevarēju atkāpties.» 

Atļaut kļūt par donori vai ne – tas bija jāizlemj Briseles klīnikas ētikas komisijas sēdē, kurā Anitu iztaujāja vairāki ārsti. Tulks bija jānodrošina pacienta pusei, tāpēc Miķi ir pateicīgi, ka palīdzēt piekrita Gundega Goldšmite, kura strādā par tulci Eiropas Komisijā. 

«Ētikas sēde bija smaga. Kā pratināšana.» Anitai pusotras stundas nācās apliecināt, ka viņa savu aknu ziedo ne tāpēc, ka būtu jelkā iespaidota, un ka viņai nav piedraudēts un samaksāts. «Beigās pateicu – ja jau esmu te atbraukusi, tad ar mērķi palīdzēt, nevis izklaidēties. Man ir sava ģimene un bērni, atbraucu te kā donore un, ja derēšu, – būšu donore.» Anita uzskata – ja ārsti būtu lēmuši neļaut viņai kļūt par donori, viņi būtu pakļāvuši Māras dzīvību riskam. Saprotams gan, ka ārsti par Anitu tobrīd uzņēmās tikpat lielu atbildību kā par Māru. Viņi sazinājās ar Anitas ģimenes ārstu Valmierā, lai uzzinātu, vai vīrs dod piekrišanu operācijai. 

Nākamajā dienā komisija paziņoja, ka Anita var būt donore. Tikai pēc operācijas ārsti atklāja: ja Māras veselības stāvoklis būtu bijis labāks, Anita par donori nekļūtu. 

Bija septiņi no rīta. 12.marts. Pirmo uz operāciju zāli lejup noveda Anitu. Pēc divām stundām Māru. «You have a beautiful liver!»* Anita smejot atceras, kā pēc operācijas ķirurgs jūsmojis par viņas veselīgajām aknām. Nekādas īpaša dzīvesveida receptes gan viņai neesot. «Nedzeru, nesmēķēju. Nav tā, ka ēstu tikai salātus. Man garšo, piemēram, kūkas.» 

Kad 1/3 daļa no Anitas kreisās aknu daivas bija izoperēta, bija viens pusdienlaikā. Ap trijiem Anita atmodās, un par viņu rūpes uzņēmās meita Sindija. «Esmu ļoti laimīga, ka man ir tik saprotoša ģimene. Bez viņu atbalsta šis nozīmīgais solis nevarētu notikt.» Jā, tas tomēr ir gana nesaprotami – vesels cilvēks guļas zem skalpeļa un atsakās no daļas aknu! To novērtējuši arī beļģu ārsti – tādi cilvēki kā Anita esot retums. Pāris dienu pēc operācijas Anita uzzināja, ka gadījumā, ja viņa nomirtu, tuviniekiem izmaksātu apdrošināšanas summu. 

Māras operācija ilga no deviņiem rītā līdz sešiem vakarā. «Laiks neiet ne pa kam. Skaties pulkstenī, un neiet! Mūžība! Nenāk arī ārā vārdi, kā otru mierināt,» Ziedonis atceras 12 stundu ilgo gaidīšanu. Lai arī operācija beidzās sešos, pie meitas vecāki piekļuva tikai ap deviņiem. Vissmagākās bija pēdējās trīs stundas. Edītes mamma Ināra atceras, ka satraukusies par to, kādēļ pēc operācijas beigām tik ilgi nelaiž klāt tuviniekus. Galvā jaukušās sliktas domas. Tobrīd netālu sākuši raudāt kāda bērna tuvinieki. 

«Pēc Mēness fāzēm diena bija labvēlīga operācijai,» bija novērojusi vecmamma. Edīte piebilst, ka palīdzējis arī tas, ka pirms došanās uz Briseli Māras čakras attīrījis reiki praktizētājs. «Izmēģinājām visu,» saka Edīte. Pie gultiņas bijusi piekārta latviskā dzīvības zīme. «Atceries, dziedniece teica – donors būs sieviete un attāla, nevis radiniece,» piebilst vecmamma. 

DESMIT MĒNEŠU 

«Pēc operācijas Māriņai uzreiz kļuva labāk,» Edīte rāda fotogrāfijas, kas to apliecina nepārprotami. Pirms transplantācijas Māras āda un acu āboli ir dzelteni kā narcise. Nākamajā dienā Māra jau elpoja pati un ādas krāsa kļuva gaišāka.  

«Re, Anita ar savu trešo meitu,» Ziedonis smej, rādot uz bildi, kur Anita pirmoreiz pēc operācijas satikusi Māru. Viena ratiņkrēslā, otra gultā caurulīšu mudžeklī. 

Saku Anitai, ka jau bildēs pirms operācijas viņa izskatās nogurusi. «Nevis nogurusi, bet slima. Biju apaukstējusies, nejutos labi.» Beļģiem gan nedaudz virs +37°C neskaitoties temperatūra. Viņi ārstus saucot palīgā, kad rāda virs +38°C.  

«Viņu medicīnas sistēma vispār ir atsevišķs stāsts,» Ziedoni izbrīnījies, ka reanimācijas nodaļā ļauts iet virsdrēbes, tikai iepriekš vajadzējis dezinficēt rokas. Medmāsiņas vienmēr bijušas labā omā un regulāri vaicājušas: «Ça va?»** Uz ko atbildēts ar: «Ça va, ça va!» Edīte uz vīra stāstīto atbild – kā nu māsiņas nebūs dzīvespriecīgas, ja vienai māsiņai jāaprūpē četri bērni. Tā kā Māra piedzima priekšlaicīgi, Edītei nācās uzturēties slimnīcā un daudz darīt pašai. Beļģu māsiņas brīnījušās, kur viņa to visu iemācījusies, un smējušas, ka viņa droši varot nākt strādāt klīnikā. 

Gan Anita, gan Māra atlaba ātri. Kādu dienu Māra prātīgi un akurāti smalkās strēmelēs saplēsa salveti. Anita bija par desmit kilogramiem vieglāka – pirms operācijas viņai bija jānomet četri kilogrami, lai atkopšanās noritētu labāk. Anitu no slimnīcas izrakstīja jau pēc nedēļas, tomēr nācās padzīvot mājas režīmā un paskatīties Latvijas televīziju Briseles televizorā. No novembra līdz jūnijam par štābu bija pārvērsts Gunta Smilgzdrīva dzīvoklis. Viņš strādā militārajā pārstāvniecībā NATO un laipni izmitināja visus Māras atveseļošanā iesaistītos. «Ja gribētu pateikties, tad nepietiktu ar vairākām lapām,» Ziedonis saka paldies vairākiem cilvēkiem Briselē, draugiem un radiem, kuri atbalstīja un kuri turēja īkšķus par Māriņu. 

Vismazāk mūsu intervijas laikā runā mamma Edīte. Desmit mēneši, kuru laikā viņa bijusi blakus Mārai, nav izstāstāmi. Kaut nedaudz tas nojaušams, kad Ziedonis, runājot par slimnīcu, ieminas, ka tās tuvumā ir lidosta un bieži laižas lidmašīnas. «Ziedoni, nevis bieži, bet ik pa četrām minūtēm,» precizē Edīte. Kamēr viņa bija slimnīcā, Ziedonis Valmierā strādāja – maize taču jāpelna. Brīžos, kad pašam vajadzējis aizgaiņāt sliktas domas, Ziedonis gājis un naglojis sētu. 

«Daudziem bērniņiem līdzi bija visa ģimene – lai var nomainīt viens otru, lai nav visu laiku jādzīvo pa slimnīcu. Manējie varēja atbraukt pa retam. Es mēnešiem netiku ārā no slimnīcas. Gulēšana nekāda. Palātā nemitīgi pīkst aparāti, dakteri šiverē diennakti, ik pēc četrām stundām jāmēra temperatūra. Māra slikti gulēja. Ārsti tik mierina – viss būs O.K., re, kāda mums te liela meitene uz ikgadējo pārbaudi atbrauca, arī Māriņa tāda būs.» 

Uz manu norādi, ka tik ilgstoša slimība var ietekmēt arī savstarpējās attiecības un kāds vienkārši vairs nejaudā būt stirprs, Ziedonis atjoko: «Mēs taču esam karavīri, vai ne, Emīl?» 

«Jā. Es būšu ģenerālis,» salutējot ar roku piekrīt Māras brālis Emīls. 

Edīte redzējusi, kā grūtā brīdī ģimenes – tieši otrādi – saliedējas. Kādai rumāņu meitenītei situācija bijusi kritiska. Tētis kā donors nederēja, jo Briselē atklāja B hepatītu. Viņš to ļoti pārdzīvoja, jo Rumānijā bija atzīts par derīgu. Ārsti konstatēja, ka par donoru der mamma, tikai jānomet 10 kilogramu svara. Viņa dzīvoja no ūdens, ģība, cīnījās. Vecāki skaitīja dienas līdz operācijai. 

Pēc Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas datiem, ik gadu uz aknu transplantācijas operāciju ārzemēs dodas viens bērns no Latvijas. Daļa neatgriežas. Šāgada maijā Hamburgā nomira sešus mēnešus vecs bērns ar aknu šūnu nepietiekamību, kuram bija plānota aknu transplantācija. 

«Dieviņš mums visiem bija labvēlīgs,» nosaka Edītes mamma. Mājās Valmierā 11.jūnijā Māra iegāja pati savām kājām, pieturoties pie mammas rokām. «Mēs ar Emīlu dikti gaidījām mammu un māsiņu mājās,» vecmamma smaida. 

Pēdējā gada laikā pārvērtēts būtiskais un nebūtiskais. «Pats galvenais – veselība, saticība un darbs. Tie pakārtoti viens otram, visus var ātri pazaudēt,» nosaka Ziedonis un piebilst, «kaut vairāk būtu tādu cilvēku kā Anita!» 

Māra ir ņipra. Reizi divās nedēļās viņai vēl jānodod analīzes un ik pēc pusgada jābrauc uz Briseli pārbaudīties. Dienās no viņas nesanāks liela sportiste, jo vienīgais, kas Mārai liegts, – profesionālais sports. Savukārt Anita nedrīkst celt smagumus. Pirmo mēnesi nebija ļauts lietot alkoholu, trīs mēnešus – burbuļdzērienus un šampanieti. Liegums beidzās maijā, kad Anita svinēja 40.dzimšanas dienu. Todien viņa iemalkoja Briseles tulces Gundegas dāvāto smalko franču šampanieti. Par trešo meitu!

* Jums ir skaistas aknas! – angļu val. 

** Vai viss kārtībā? Kārtībā, kārtībā! – franču val.

.