Tikai aptuveni 5% plūdu skarto sējumu ir apdrošināti, tāpēc saimniecībām jācer uz valsts kompensācijām. Arī Guntars Bartkevičs, kura sējumos Krievijas pierobežā lietus noslīcinājis vairāk nekā miljonu eiro, savus laukus neapdrošina pret lietu, jo netiek kompensēta izpostīta labība, kas jau sasniegusi kulšanas stadiju. Tā teikt, paši vainīgi, ja nenovācāt, kamēr nelija
Ļoti stiprs un skaistas ūsas. Edvīns ir ziemas kviešu šķirne, kas radīta Stendes graudaugu selekcijas institūtā un ir piemērota Latvijas klimatam. Iztur spēcīgu vēju un lietu, taču ne šoreiz. Arī stumbra stiprināšanas preparāts, ko izsmidzina divreiz gadā, nelīdzēja. «Jā, pat Edvīns ir gandrīz slīpi,» uz kviešu lauku rāda Guntars Bartkevičs, kurš kūrē divas zemnieku saimniecības – Riekstiņus un Amatniekus. Tajās 2700 hektāru aramzemes plešas gar Krievijas robežu Baltinavas un Kārsavas novadā. Plūdi tos skāruši dramatiski.
Ārkārtas situācija izsludināta 29 novados līdz pat novembra beigām. Visi zaudējumi vēl nav aplēsti, jo pieteikšanās tiem turpināsies līdz 2. oktobrim. Plūdu skartajos reģionos nenovākti paliek vairāk nekā
100 000 hektāru graudaugu un dārzeņu.
Iesēt nav iespējams
Kad izbraucam ar Guntaru pa Riekstiņu laukiem, gaisā vēdī puvuma smārds un purva dzestrums. Labība ir pelēka, veldrē. Tikai bioloģiski audzētās auzas sēklai izskatās labi. Stīvi stāv. Kā tā? «No tām neprasa to, ko no konvencionālajiem kviešiem – lielāku ražu. Tādēļ kviešus baro, stiprina stumbru, to vārpas ir lielas un smagas. Lietum un vējam vieglāk tās dabūt gar zemi,» skaidro Bartkevičs.
Par visu vairāk zemnieks gaida sauli un vēju. Pagājušas divas nedēļas kopš plūdu sākuma, taču lauki ir tik mitri un tādā veldrē, ka kult nav iespējams. Bartkevičs smej, ka nu jau ir emocionāli atkopies no plūdiem. To secinājis, nesen noklausoties savu interviju Latvijas Radio plūdu sākumā – vietām tajā viņam salūza balss. Tagad viņš ir apņēmības pilns tikt uz lauka un pēc iespējas vairāk novākt to, kas nav noslīcis. «Šodien atkal līst. No rīta mēģinājām tikt uz lauka, bet nekā. Kombains grimst nost. Jānogaida,» viņš saka un slavē kombainus, kam ir kāpurķēdes. Ar pārējiem uz lauka nevar rādīties.
Riekstiņos līdz lietum paspēja nokult aptuveni 15% no visiem 2700 hektāriem. Kā pirmos – ziemas kviešus, ap 250 hektāru Edvīna un 270 hektāru ziemas rapša. Līdz vasarāju kulšanai netika. Kāpēc nekūla agrāk? «Kuļam tad, kad graudi gatavi un laiks to ļauj. Kopumā kulšana sanāca vēlāk nekā parasti, jo veģetācija šogad aizkavējās vēsās vasaras dēļ,» Bartkevičs atbild.
Pilnībā iznīcināti ir sēklas zirņi – balti spīd strīpām jau pa gabalu melnajā un mitrajā zemē. Guntars cer novākt vasaras kviešus. Kombaini veldri spēj pacelt, lai gan ne visu. Plānots bija tos nodot pārtikas kviešos, bet tagad būs lobparībā. Tātad kādi 35-40 eiro par tonnu mazāk. Guntars rēķina: bija plānots pārdot 10 000 tonnu kā pārtikas graudus, taču tagad zaudējums būs ap pusmiljonu eiro.
Bartkevičs stāsta, ka vidēji gadā viena hektāra uzturēšana izmaksā ap 800 eiro un no tā jāiegūst 1200 eiro. Tātad hektārs nopelna 400 eiro. Uzturēšanas izmaksas veido sēkla, apstrāde, mēslošana, darbinieku algas, augu aizsardzības līdzekļi, tehnika. Arī nākamais gads nesīs zaudējumus, jo parasti šajā laikā ziemas kvieši ir iesēti jau 1200 hektāros, bet šobrīd – nekas. Zeme ir tik slapja, ka nav jēgas: paņemot to rokās, var izveidot dubļu piku, taču tai vajadzētu būt irdenai. Tomēr Guntars cerīgi iesējis 100 no 500 hektāriem plānotā rapša. Nav sadīguši.
Zemnieku saimniecība Riekstiņi nodarbojas ar konvencionālo lauksaimniecību, bet Amatnieki – ar kokapstrādi un bioloģisko lauksaimniecību. Graudi veido 85% no visa uzņēmuma finanšu pīrāga, atlikušo – kokapstrāde. Tā nodrošina darbu arī ziemas periodā un palīdz sagādāt šķeldu kurināšanai. Vairāk nekā puse no 2700 hektāriem zemes pieder pašiem, bet pārējie tiek nomāti, to skaitā no Zviedrijas pensiju fondiem. Saimniecība ir moderna: visiem laukiem atbilstoši augsnes sastāvam ir izveidotas kartes, kurās iezīmēts, cik daudz fosfora, kālija, slāpekļa nepieciešams katrā vietā. Minerālmēsli no izkliedētāja tiek kaisīti atbilstoši šīm elektroniskajām kartēm, izmantojot GPS sistēmu. Satelītiekārtas vadītais pašgājējs miglotājs atgādina kosmosa kuģi. Protams, Bartkevičam ir saistības. Būs jālūdz bankām pagarināt kredītu atmaksas termiņus. Šogad netiks sākta plānotā kaltes būvniecība.
Brauc ar laivu
Tas bija trešdienas vakars, kad sāka līt. 23. augusts. Guntars zināja, ka līs, jo laika prognoze solīja spēcīgas lietusgāzes. Taču ne jau tādas. «Ceturtdienas rītā pamodos un joprojām lija. Visu dienu. Piektdien Kūkovas upe neizturēja un pārplūda, pārklājot laukus ar ūdeni. Palikām bez iebraucamā ceļa,» Guntars stāsta.
Mēģinājums nokļūt mājās beidzās ar to, ka džipa motors sarijās ūdeni un vairs nedarbojās. Nācās braukt ar laivām.
Līt pārstāja septiņos vakarā piektdien, 25. augustā. Guntars rēķina, ka lija aptuveni 33 stundas no vietas. Uz kvadrātmetru nogāzās ap 160 litru ūdens. Ar pirmdienu ūdens sāka atkāpties un tika remontēti ceļi, jo Baltinavas novadā gandrīz visas caurtekas bija izsistas no vietas.
29. augustā valdība izsludināja ārkārtas situāciju. «Pagājušā nedēļa bija traks murgs,» saka Guntars. Bija svarīgi dabūt uz Latgali zemkopības ministru Jāni Dūklavu un parādīt, cik kritiska ir situācija. Kad lēmums bija pieņemts, zemnieki nedaudz uzelpoja. Parādījās cerības uz valsts un ES kompensācijām, jo vairumam zemnieku lauki nav apdrošināti.
Guntars stāsta, kāpēc nav vērts to darīt – jo apdrošinātājs nesedz zaudējumus, ja lietus labību samaitājis, kad tā ir jau kulšanas gatavībā. Apdrošina tikai līdz piengatavībai, kad grauds ir izveidojies, taču ir tik mīksts, ka šķīst pirkstos un nav kuļams. «Tas ir absurds. It kā es varētu paredzēt, ka uznāks šādi plūdi. Kurš zemnieks labprātīgi uz lauka tur kuļamus graudus?» vaicā Guntars.
Kārsavā peld koki
Lieli zaudējumi graudiniekiem ir arī Kārsavas novadā. Braucot no Baltinavas uz Kārsavu, Ičas upe atgādina jūru. Vietām no ūdens redzami rudzu akoti.
Netālu no Ičas ir zemnieku saimniecība Lūsēni. Tās saimnieks ir Andris Ļubka, kura dēls Lauris kļuva populārs pēc peldes kviešu laukā, ko nofilmēja un publicēja internetā. Humora pilns ir arī tēvs. Sākumā viņš «palielās», kā mērījies ar balvēniešiem, kurā novadā ir sliktāk. «Mums visi tilti, kas bija, ir aiznesti!» viņš smejas un rāda dažādus video no speciāla mobilās lietotnes WhatsApp plūdu čata ar citiem zemniekiem. Vienā no tiem zemnieks brauc pa kviešu lauku ar ūdensmotociklu. Otrā izvelk no ūdens divus saišķus labības un mēģina atpazīt, kas ir rokās – mieži vai kvieši, jo labība zem ūdens pārvērtusies. Pašam Ļubkam esot pie mājas pārplūdis neliels zivju dīķis, un kaimiņš noķēris ābeļdārzā septiņas karpas – rokās iepeldējušas.
Arī Andris Ļubka savus kviešu laukus neapdrošina. «Nav taču jēgas apdrošināt pret lietusgāzēm, jo neatmaksā. Jā, pret krusu es apdrošinu rapsi – ja krusa izsit pākstis, tad sedz zaudējumus, taču pret lietu nav jēgas apdrošināt. Līguma noteikumi ir par labu apdrošinātājam,» saka Ļubka un kā piemēru min kādu tuvējo zemnieku, kurš pērn lūdzis apdrošinātājam samaksāt par noslīkušajiem rapšiem. Saņēmis atbildi: «Ūdens aizplūdīs, nožūs – kuliet! Graudi taču palika pākstīs, kā redzams.» Ļubka skaidro: «Tikai kombains nav spējīgs tikt uz mitrā lauka. Tas apdrošinātāju neinteresē.» Risinājums? Ļubka izdomājis, ka tagad lūgs grāmatvedei veidot savu riska fondu – ik mēnesi ieskaitīt kontā, lai krājas procenti nebaltam brīdim.
Šobrīd Lūsēnu zaudējumi vēl nav aplēsti, jo Ļubka cer tikt uz lauka tomēr kult. Lūsēnos 200 hektāros aug bioloģiskie graudi, bet 1000 hektāros konvencionālie. Pirms lietus novāca ap 25% ražas. Lielākoties ziemas kviešus Edvīns. «Šogad Edvīns knapi noturējās, jau gāja slīpi, lai arī trīs reizes stumbru stiprinājām,» saka zemnieks. Pamazām viņš mēģina vākt arī vasarājus. Par miežiem un zirņiem gan jāaizmirst, tie ir gar zemi un sapelējuši. Lauki daudzviet ir ūdenī, un pa kombainu ūdens maļas kā pa slūžām. «Tā ir tehnikas bendēšana. Spolē un buksē. Mēs taču no Rīgas atsaucām pat ūdens pumpētāju, lai laukus nosusinātu!» Ļubka stāsta, ka no 16 hektāriem izpumpēja 160 tonnas. Un tieši to lauku arī nokūla.
Lūsēnu ieņēmumos graudi veido ceturto daļu, pārējo – kokapstrāde. Bet lietus skāris arī darbu ražotnē, kur top brusas. Darbs apstājās, jo pietrūka koku. Tie peldēja pa mežu. «Nekādi nevarējām izvilkt ārā,» galvu saķer Ļubka. Zvanīja lietuviešiem un prasīja, vai var nopirkt pāris kravas priedes koka, jo pasūtījumi Ķīnā un Skandināvijā bija jāizpilda laikus. Lietuvieši brauca ar kravu, taču apstājās pie pārrauta ceļa. Nācās līkumot pa maziem lauku ceļiem. «Jēzus Marija, kā ir gājis šitajās dienās! Bet mēs neesam pesimisti. Gribi dzīvot – jāķepurojas,» saka Ļubka un cer, ka bankas būs pretimnākošas lielākajam nodokļu maksātājam Krāslavas novadā, pagarinot kredīta atmaksas termiņus.
Meliorācija un apdrošināšana
Abi zemnieki ir ticīgi ļaudis un katastrofu uztver kā Dieva un dabas radītu spēku. Tomēr abi saskata arī racionālus iemeslus, kas situāciju pasliktināja. Piemēram, postījumi būtu mazāki, ja Kūkovas un Ičas upes spētu labāk vadīt ūdeni. Pēdējoreiz meliorētas, kad abi bija mazi puikas. To apliecina arī valsts uzņēmuma Zemkopības ministrijas nekustamie īpašumi valdes priekšsēdētājs Roberts Dilba: «Ne Ičā, ne Kūkovā nekas nav darīts gadus četrdesmit. Mums pietiek līdzekļu apkopt lielākās upes un dambjus un novērst avārijas situācijas.» Dilbas kolēģis no Balviem Andrejs Krakups precizē, ka Kūkovas gultne izstaisnota 1968. gadā. Ideālā variantā Kūkovu un Iču vajadzējis tīrīt un apkopt ik pa septiņiem gadiem. Pērn novembrī beidzot Kūkovu sāka tīrīt. «Upes gultne bija aizaugusi, tajā izveidojušās pat salas ar krūmiem,» saka Krakups. Upe tīrīta tikai Latvijas pusē, jo šī ir robežupe un Eiropas fondu līdzfinansējums neparedz atjaunot upes gultni Krievijas pusē. Darbus pārtrauca martā, jo radās problēmas to saskaņošanā ar Krieviju. Krakups gan uzskata, ka tik lielu plūdu gadījumā arī iztīrīta Kūkova nebūtu liels palīgs. Varbūt paņemtu par 10% vairāk ūdens, taču tālāk upe plūst Krievijā, un par to neviens neinteresējas, jo tā ietek nekurienē.
Graudaugu apdrošināšana ir otrs temats, kas abos zemniekos raisa visvairāk diskusiju, apšaubot pasākuma lietderību. Šobrīd Latvijā ir apdrošināti tikai aptuveni 5% sējumu no plūdu skartajiem vairāk nekā 100 tūkstošiem hektāru, kurus apzinājis Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs (LLKC). Divi lielākie spēlētāji šajā jomā ir BTA ar aptuveni 20 000 hektāru un VH Latvija (Vereinigte Hagel Latvija) ar aptuveni 100 000 hektāru. Kopumā Latvijā ir ap 800 000 hektāru graudaugu platību.
Kāpēc sējumus apdrošina pret lietusgāzēm tikai līdz graudaugu pilngatavības fāzei, kad tie ir kuļami? Vita Boja no VH Latvija atbild ar pretjautājumu: «Un kas būtu tas iemesls graudus nekult, ja tie ir gatavi? Kāpēc jāprasa kompensācija par to, ka nepaspējāt nokult?» Atbilde pavisam vienkārša: nepaspēja, jo lietus uznāca un līst dienām. Vita teic saprotam, ka zemnieks nevar ietekmēt laika apstākļus, taču viņa saskārusies ar praksi, kad šādi līguma noteikumi attaisnojas: zemnieks nemāk saplānot savu kulšanas grafiku tā, lai paspētu ražu novākt laikus un kulšana iestiepjas līdz pat rudens lietavām. Tad grib, lai nenokulto lauku kompensē apdrošinātājs.
Boja uzskata: ja zemnieki sētu dažādu agrīnību šķirnes un kultūras, nevis aizrautos ar ziemājiem, kas, protams, ir ienesīgāki un ražīgāki, riski tiktu novērsti. «Ja visos laukos ir vēlās šķirnes, tad nokult vienlaikus ir grūti,» saka apdrošinātāju pārstāve un norāda – arī tad, ja lietus ir sabojājis labību, apdrošinātājs līdzēt nevar, jo kvalitāti neapdrošina. VH Latvija apdrošināšanas noteikumos lietusgāžu bojājumi ir definēti šādi: augi vai to daļas pārsprāgst, tiek sadauzīti, salauzti, noplēsti vai ieplēsti, tiek aizskaloti vai izskaloti, tiek apbērti ar augsni/sanesām. Ja lietusgāžu rezultātā veidojas augsnes garoza un ir traucēta sadīgšana. Katrs gadījums gan esot jāskata individuāli, taču viens skaidrs – plūdi ir ārkārtas situācija, un tajā kompensācijas netiek izsniegtas.
Vairāk nekā 60% gadījumu lauksaimnieki gan esot izvēlējušies apdrošināt sējumus pret krusas radītiem bojājumiem. Šajā gadījumā apdrošināšana darbojas līdz pat nokulšanai.
Zemkopības ministrs Jānis Dūklavs (ZZS) telefonsarunā stāsta Ir, ka ar apdrošinātājiem runāts neskaitāmas reizes, taču viņi ieinteresēti savā biznesā. «Viņiem jau patiktu, ka lietus nelīst vispār. Nu nevarēja Baltinavā nokult agrāk, ja lija un veģetācija bija aizkavējusies. Zemgale jau visu bija nokūlusi,» saka Dūklavs, kurš apsekoja Latgali un notikušo dēvē par dabas katastrofu. Latgalē pie viņa esot pienākusi kāda zemniece, sakot, ka viņai vajadzētu 60 000 eiro, lai apdrošinātu savus laukus pret krusu, sausumu, izsalšanu un lietusgāzēm. Tādas naudas viņai neesot. Labāk tad izsalušo ziemāju vietā pavasarī iesēj vasarājus vai pupas. «Un tie, kuri tomēr varētu atļauties nopirkt apdrošināšanu, rēķina, vai tas atmaksāsies. Protams, tādējādi riskē,» saka Dūklavs un aicina līdz 2. oktobrim zemniekus pieteikties platību apsekošanai pie LLKC konsultantiem un Lauku atbalsta dienesta (LAD) speciālistiem.
Valsts plānojusi divu veidu kompensācijas. Pirmā jau ir faktiski notikusi: kad rudenī zemnieks apdrošina deklarētās platības, tad rēķinu sūta uz LAD, kas apmaksā 65% no polises cenas. Tas ir vienreizējs maksājums. Ja rodas zaudējumi laika ap-stākļu dēļ, tad jādarbojas tālāk ar konkrēto apdrošinātāju, kurš sedz vai nesedz zaudējumus. Šo plūdu gadījumā apdrošinātāji neplāno zaudējumus segt, tāpēc valsts sola palīdzēt zemniekiem plūdu skartajos novados ar daļēju kompensāciju par platībās ieguldītajiem līdzekļiem, saka ministrijas pārstāve Liene Jansone.
Arī nākamā gada raža ir apdraudēta. Zeme ir tik mitra, ka stipro un ūsaino Edvīnu iesēt nevar. Eiropas Parlamenta deputāte Inese Vaidere aicinājusi zemniekus pretendēt uz ES Solidaritātes fonda līdzekļiem. Līdz šim tie visvairāk izmantoti, lai novērstu tieši plūdu radītos zaudējumus. Latvija līdz šim fondu izmantojusi tikai vienu reizi – 2005. gadā, lai novērstu vētras sekas. Ministrijas pārstāve Jansone gan norāda, ka Eiropas Solidaritātes fonda līdzekļus var pieprasīt tikai lielu katastrofu gadījumā infrastruktūras atjaunošanai un tīrīšanas darbiem – lauksaimniecība tur nekvalificējas. Turklāt regulā esot gana strikti nosacījumi, ka dalībvalstī zaudējumiem jābūt vismaz 0,6% no nacionālā kopienākuma. Latvijas gadījumā tie būtu 146 milj. eiro. Ministrs Dūklavs uz fondu neraugās kā glābēju: «Tas nav tik vienkārši – paprasīsim, un mums iedos.»
Pēc Andra Ļubkas dēla slavenās peldes kviešu laukā kāda kundze video komentēja: «Puisīt, tak nāc uz pilsētu, ko tur ņemies!» Protams, vieglāk būtu graudus neaudzēt, taču tad nebūtu iespējas «izlaist ar ūdensmoci pa kviešu lauku un pasmieties, ka nevar vairs saprast, kas applūdis – mieži vai kvieši». «Gan izkulsimies. Jādzīvo tālāk, i viss!» saka Ļubka.
