Kategorijas: Komentārs

Brexit rēgs

Britu piedalīšanās Eiroparlamenta vēlēšanās var mainīt politisko gaisotni valstī

Kā nolādēta dvēsele, kura nespēj atrast mieru un turpina rēgoties cilvēku acu priekšā, kad tai jau sen bija jāatrodas vai nu debesīs, vai nu ellē, tā Lielbritānijas premjerministre Meja ik pa brīdim atkal materializējas Briselē un lūdzas, lai palīdz viņu atpestīt.

Pēc visām Brexit radītajām mokām Eiropas līderi sapratuši, ka cerēt atliek vairs tikai uz pārdabiskiem spēkiem. Pagājušajā nedēļā viņi nolēma pagarināt Lielbritānijas izstāšanos no ES termiņu līdz 31. oktobrim — Helovīnam —, kad paveras durvis uz viņpasauli un mošķi, spoki un briesmoņi klejo pa ielām. Varbūt pusnaktī tie paraus Meju sev līdzi.

Patiesībā, lai kā visiem apnicis šis britu traģifarss, 31. oktobris netika izvēlēts kā ļauns joks. 1. novembrī stāsies amatā jaunā Eiropas Komisija, un dalībvalstis negrib dot valstij, kas plāno izstāties, iespēju nominēt komisāru.

Šis būtu īstais brīdis Lielbritānijai sākt meklēt jaunus virzienus, kā izkļūt no strupceļa. Domājat, ka Meja to izmantos? Savā spītībā viņa nolēmusi atgriezties pie vienīgās taktikas, kuru spēj izdomāt, lai panāktu sava jau trīs reizes noraidītā līguma par izstāšanos apstiprināšanu — vilkt procesu garumā tik ilgi, līdz pietiekams skaits parlamenta deputātu ir tik noguruši un izmisuši, ka piekrīt nobalsot par viņas līgumu.

Tiesa, Meja it kā sākusi sarunas ar leiboristiem, lai meklētu jaunu, kopēju risinājumu, taču no abām pusēm tā ir izlikšanās. Meja nav gatava akceptēt leiboristu prasību Lielbritāniju iekļaut kopējā muitas savienībā ar ES, jo tas neļautu Londonai slēgt tirdzniecības līgumus ar citām valstīm. Savukārt leiboristu līderis Korbins, pats būdams Brexit atbalstītājs, tikai mēģina izpatikt partijas biedru vairākumam, kas ir pret izstāšanos. Tagad viņš var teikt, ka cenšas situāciju glābt, lai gan faktiski nekādu vienošanos ar Meju panākt nevēlas.

Šajās sarunās kārtējo reizi ir redzama slimība, kura novedusi Lielbritāniju tik bēdīgā stāvoklī — britu politiķu gatavība upurēt valsts ilgtermiņa labklājību uz savu partiju sīko īstermiņa interešu altāra. Visas Brexit šausmas sākās, kad iepriekšējais premjerministrs Kamerons apsolīja rīkot referendumu par izstāšanos. Viņš to nedarīja tāpēc, ka vēlētāji to prasīja — aptaujas liecina, ka izstāšanās no ES tolaik nefigurēja starp jautājumiem, kuri nodarbināja Lielbritānijas iedzīvotājus. Kamerons liktenīgo lēmumu pieņēma tikai un vienīgi, lai novērstu saujiņas toriju deputātu pāriešanu uz eiroskeptisko UKIP partiju.

Meja ir cītīgi sekojusi sava priekšteča pēdās. Konservatīvās partijas vienotība viņai ir svarīgāka par valsts nākotni. Lai gan ne visi viņas lēmumi atbilst cietā Brexit atbalstītāju fantāzijām par strauju un pilnīgu saišu pārciršanu ar ES, viņa tos pieņēmusi tikai tādēļ, lai izvairītos no pilnīgas bezizejas sarunās ar Briseli, un pēc tam centusies visos iespējamos veidos panākt cietpauru piekrišanu, dažkārt ar glaimiem, citkārt ar šantāžu, bet nekad nepieļaujot iespēju, ka valsts interesēs būtu vienkārši jāignorē šī nepielūdzamā fanātiķu grupiņa un jāmeklē vairākums kopā ar citiem politiskajiem spēkiem.

Tāds pats destruktīvs partejiskums valda arī leiboristu pusē. Partijas vairākums ir pret Brexit, tomēr turpina sekot Korbinam, kura ideālais scenārijs ir konservatīvo valdīšanas laikā notikusi izstāšanās — vienalga, ar vai bez līguma —, pēc kuras notiktu vēlēšanas un leiboristi varētu nākt pie varas, visās nelaimēs vainojot politiskos oponentus.

Vienīgā izeja no šī strupceļa ir būtiskas izmaiņas esošajā partiju sistēmā. Tas ļautu izpausties saprātīgajam vairākumam, kura rīcību šobrīd ierobežo lojalitāte pret savas partijas ekstrēmistiem un sīkmanīgajiem taktiķiem. Zināmas kustības tajā virzienā jau ir notikušas, neliels skaits deputātu pametis gan leiboristus, gan torijus. Svētdien bijušais veselības ministrs no Konservatīvās partijas Stīvens Dorels (Stephen Dorrell) rakstā The Guardian paziņoja, ka aiziet no savas partijas, lai pievienotos Change UK, kas iestājas par Lielbritānijas palikšanu ES. «Ne toriji, ne leiboristi nevar ticami apgalvot, ka pārstāv plašu nacionālu viedokli,» raksta Dorels un aicina arī citus likt valsts intereses pāri partijas interesēm.

Nav garantiju, ka šis virziens gūs virsroku, tomēr ES lēmums atlikt izstāšanos līdz oktobrim dod saprāta balsīm iespēju ietekmēt politiķus vienīgajā veidā, kuru viņi tiešām saprot, — metot biļetenus vēlēšanu urnās. 2. maijā Lielbritānijā notiks pašvaldību vēlēšanas. Pēc pagarinājuma piešķiršanas Lielbritānija arī apņēmusies rīkot Eiropas Parlamenta vēlēšanas 23. maijā. Ir vērā ņemama iespēja, ka uz šīm vēlēšanām ES atbalstītāji mobilizēsies, kamēr Brexit balsotāji vai nu paliks mājās, vai vismaz nebalsos par konservatīvajiem. Smagi zaudējumi torijiem un labi panākumi eiropeiski noskaņotajiem ne tikai dotu jaunu enerģiju argumentiem pret izstāšanos, bet, kas ir pat svarīgāk, kārtīgi nobiedētu tos daudzos politiķus, kuri lokās līdzi politiskajiem vējiem.

Vai ar to pietiks, lai izkļūtu no strupceļa? To neviens nevar pateikt. Tomēr šobrīd vismaz ir radusies iespēja, ka Brexit rēgs izgaisīs pirms helovīna.

Komentārs 140 zīmēs

Lielāks ir efektīvāks. VARAM nākusi klajā ar plānu samazināt pašvaldību skaitu no 119 līdz 35.

Korupcijas metastāzes. KNAB aizturējis trīs amatpersonas par nelikumībām Rīgas 1. slimnīcā, to skaitā Saskaņas domes deputātu Sevastjanovu.

Rāda priekšzīmi. Pēc LTV valdes priekšsēdētāja konkursa izgāšanās no amata atkāpusies NEPLP locekle Gunta Līdaka.

Mauriņš nokalst

Latvijas Zemnieku savienības kongress bija par oligarhu norietu

Ziņas par Latvijas Zemnieku savienības kongresu pagājušās nedēļas nogalē bija labas ziņas Latvijai. Tās atgādināja par kāda laikmeta lēnām, tomēr beigām Latvijas politikā.

Nesenie «saimnieki savā zemē» sestdien Jelgavas pilī palaida savu gandrīz vai mūžīgo priekšnieku Augustu Brigmani, kā viņš pats ironizēja, atjaunot pērn nokaltušo mauriņu pie mājas, un brašojās, ka viņiem viss atkal plaukšot un zelšot. Taču vēlmju domātājiem kārtējā realitātes pārbaude nāca jau pirmdien, kad valdības koalīcijas partijas vienojās par atbalstu vienam Valsts prezidenta amata kandidātam. Bijušajai premjerministra partiju apvienībai tas bija sāpīgi ne tikai tāpēc, ka šis kandidāts ir tai nederīgais Egils Levits. Vēl vairāk tāpēc, ka valsts augstākās amatpersonas izvēlē «zaļajiem zemniekiem» trīs iepriekšējās reizēs bija izšķirīga teikšana, bet šoreiz vairs nav nekādas.

Gan jau Brigmanis šo jauno stīvdrēbi jūt. Viņš bija pie pašpasludināto Ulmaņa partijas mantinieku stūres veselus 19 gadus — gadu ilgāk nekā savulaik Saldus rajona kompartijas pirmā sekretāra galvenais priekšnieks Leonīds Brežņevs PSKP ģenerālsekretāra amatā. Vesela paaudze Latvijā piedzima, izauga, pabeidza skolu, bet «zemniekus» vadīja tas pats «vecais komunists» Augusts. Turpmāk viņš būs tikai viens no diviem vietniekiem biškopim Armandam Krauzem, kuram kā Pāvila Rozīša Cepļa leitnantam Sausajam nu būs iespēja nolaist uz grunti «plaukstošu uzņēmumu».

Pat kongresa norise bija «zemniekiem» nelāgi netradicionāla. LZS dibinātā kora vietā, kas parasti dziedāja iepriekšējos kongresos, šoreiz bija ieradies partijas Latvijai un Ventspilij priekšnieks Lembergs, kurš agrāk nekad šādā LZS saietā nebija piedalījies. Kā tiesā nesen teica prokurors, «apsūdzētajam Aivaram Lembergam ir bijusi tieksme uzurpēt varu un izmantot šo varu savos savtīgos nolūkos». Taču nupat laikam draud iet zudumā investīcijas politiskajā uzņēmumā, kurā viņam akcijas kopš 1998. gada, kad par LZS priekšsēdi uz īsu laiku kļuva Strujevičs no Ventspils. Un tas notiek brīdī, kad pašam tiesā tuvojas «x stunda», kurai, kā varam lasīt «oligarhu sarunās» Rīdzenē, Lembergs ar Šleseru meklēja «savu» prezidentu, kurš tad «palīdzētu». Prokurors prasa piespriest viņam astoņus gadus cietumā un mantas konfiskāciju. Lai arī kā advokāti vilktu garumā procesu, nākamā prezidenta pilnvaru laikā spriedums noteikti būs.

Kādreizējais Puzes milzis sarucis līdz dusmīgam politisko aizkulišu kukainim un kongresā lamājās, ka pie ZZS nelaimēm vainīgs Māris Kučinskis, viņa valdības reformas un apvienības nevērība pret reitingiem. ZZS esot jāatjauno «saturiskā puse», citādi tai «šīs ir pēdējās Saeimas vēlēšanas». To var tulkot arī kā piedraudējumu pašreizējai valdībai. «Zaļajiem zemniekiem» vissekmīgākā un patiesībā «saturiski» arī vienīgā iespējamā ir bijusi valdības iekšējās opozīcijas loma — lemt par visu, bet pašiem neuzņemties atbildību ne par ko.

Iepriekšējais ZZS premjerministrs Indulis Emsis 2004. gadā sabija amatā tikai deviņus mēnešus, nokliedzās, ka «Latvija deg zilās ugunīs», un zuda no ļaužu piemiņas. Pēc tam visās vēlēšanās līdz pat pēdējām apvienības it kā «premjerministra kandidāts» bija Lembergs. Taču pirms šīs Saeimas vēlēšanām viņš lielījās, ka pats ieteicis Kučinski par premjerministra kandidātu. Tā bija stratēģiska, taču neizbēgama kļūda un droša zīme, ka Lemberga jeb oligarhu laiks Latvijas politikā tuvojas beigām.

Atjaunot to laiku nevarēs, bet ZZS vienīgā iespēja to paildzināt un pašai saglabāties ir iekļūt atkal valdībā. Lembergam droši vien taisnība, ka tā būs pēdējā iespēja. Un premjerministram Krišjānim Kariņam jārēķinās, ka tā būs ne tikai vienas partijas, bet arī, var teikt, «tradicionālās» politiskās un saimnieciskās kultūras cīņa par izdzīvošanu.

Taču politiskā situācija nav ZZS labvēlīga. Uzticamajai partnerei dažu iepriekšējo valdību gāšanā Nacionālajai apvienībai pašai priekšā eksistenciāla krīze — līdz ar JKP atnākšanu atšķaidīts «nacionālkonservatīvo» monopols, bet Saskaņas noriets atņem galveno pastāvēšanas attaisnojumu. Savukārt KPV nejaušo ļaužu bariņam šī valdība ir vienīgais viņus kaut cik kopā saturošs rāmis. Taču pat KPV pilnīgas iziršanas gadījumā JKP līderu ultimatīvā nostāja, ka ar Lemberga partiju vienā valdībā nekad, dara jebkādu valdību ar ZZS gandrīz neiespējamu. Cerēt uz Attīstībai/Par atbalstu Lembergs un Krauze diezin vai var.

Tāpēc var sākt irt arī plašais ZZS pagastveču tīkls, ko cieši kopā turējusi nevis kāda «viena grauda» sēšanas vai «lepnas dziesmas» līgošanas ideja, bet gan ES struktrūrfondi. Tos tagad dala citi. Tie paši, kuri taisa administratīvi teritoriālo reformu, kurai arī būs jāpielāgojas. Un varai pietuvināto bizness zūd ne tikai pagastvečiem. Plašajai valsts pasūtījumu saņēmēju šķirai «labo darbu čempionāts» vairs nenotiek ZZS stadionā, kur zālāju tagad nelaista.

Tās ir drūmas ziņas «čempioniem», toties labas lielum lielajam vairākumam Latvijas sabiedrības. Mums vairs nebūs zoodārzā vai viesnīcas istabā sarunāta Valsts prezidenta. Taču sarunātāju kultūras mantojuma nokopšanai KNAB, prokuratūrai un tiesām būs jāstrādā ļoti daudz.

Komentārs 140 zīmēs

Sekmīga politika. Kokus Rīgā turpina izcirst, Deglava tilts ir tuvu sabrukšanai, tātad valdošās Saskaņas ieskatā viss ir kārtībā.

Vērtīga pieredze. Otrdien padomus valdībai par tās rīcības plānu sniedza kukuļņemšanā apsūdzētais Latvijas Bankas prezidents Rimšēvičs.

Katastrofa vienos. Parīzes Dievmātes katedrāles atjaunošana būs visas Eiropas goda lieta. Jau pirmajā dienā tam bija apsolīti 700 miljoni.

Zīmes

NEPLP nedrīkst būt neatkarīga no likuma un no veselā saprāta

Monēta apsūbēja. Stārķis aizlaidās. Saule norietēja. Einārs Giels nekļuva par Latvijas Televīzijas valdes priekšsēdētāju. Tā ir zīme.

Giels nesarkdams stāstīja, ka zemē nomesta nauda, no siltām zemēm atlidojuši putni un paši debesu spīdekļi solījuši viņam laimi Zaķusalā, bet viņam nācās vilties.

Savukārt Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes konkursa uz divām brīvajām LTV valdes locekļa vietām skaļā izgāšanās nav kāds mistisks signāls no nākotnes, taču tajā saredzama cerība — uz spēcīgāku mediju vidi, uz labāku sabiedrisko mediju pārvaldību un varbūt pat uz slēptu politisku ietekmju iegrožošanu.

Giela nepiemērotība LTV vadītāja amatam bija ne tikai acīmredzama, tā bija kliedzoša. Viņam ne tikai nav pieredzes uzņēmuma vadīšanā un mediju jomā, bet trūkst pat elementārāko zināšanu par mediju, jo sevišķi sabiedrisko mediju sūtību demokrātiskā sabiedrībā. Kad intervijā TV24 viņam vaicāja, kā viņš saredz mediju kā demokrātijas sargsuņa lomu, Giels vispirms pārjautāja, kas ar to ir domāts, un tad atbildēja, ka «es neteiktu, ka tam ir jābūt kaut kādam sunim, kā jūs tagad pagriežat».

Ja Giels līdz šim nezināja, kas ir mediju sargsuņa loma, tad pēdējās divās nedēļās viņš to noteikti ir iemācījies. Jau drīz pēc konkursa rezultāta paziņošanas Latvijas Žurnālistu asociācija aicināja NEPLP to atcelt un rīkot atkārtotu konkursu, jo gan process, gan rezultāts neatbilst likumam. Pēc tam LŽA vērsās prokuratūrā ar lūgumu izvērtēt iespējamos pārkāpumus Giela izvēlēšanā, jo viņš neatbilst Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā noteiktajām prasībām — «vismaz piecus gadus ilga profesionāla pieredze plašsaziņas līdzekļu jomā vai uzņēmuma vadībā».

Nākamajā otrdienā LTV žurnālists Gundars Rēders noslēdza interviju raidījumu 1:1 ar vēršanos pie skatītājiem par noderīga idiotisma izpausmēm NEPLP darbībā un aicinājumu atcelt konkursa rezultātus. Viņu steidza atbalstīt virkne kolēģu gan no pašas Latvijas Televīzijas, gan no Latvijas Radio, gan no konkurentiem TV3 raidījumā Nekā personīga. Gielam vairs nebija, kur sprukt, un viņš no amata pirmdien atteicās.

Bieži dzirdam sūdzības, ka Latvijas medijos trūkstot «pozitīvu ziņu». Te nu tāda ir. Žurnālisti mēdz būt ķildīga tauta, tāpēc plašā solidaritāte un gatavība aizstāvēt LTV ir reta parādība, toties sevišķi nozīmīga ne tikai pašai mediju cunftei, bet jo sevišķi plašākai sabiedrībai. Tā parāda, ka ticība un gatavība iestāties par redakcionālo neatkarību ir dziļi iesakņojusies Latvijas žurnālistu vidē, un tā ir laba ziņa Latvijas demokrātijai.

Bet vai tikai žurnālisti nav pārāk aizdomīgi un piekasīgi? Diemžēl rūgtas pagātnes mācības liek tādiem būt. Žurnāls Ir radās tāpēc, ka 2009.gadā laikrakstā Diena uzradās jauns «īpašnieks», aiz kura slēpās Šlesera, Lemberga un Šķēles intereses. Nekā personīga komandu ar oligarhiem uzticīgu vadītāju gadīgām rokām 2007. gadā izstūma no LTV pēc sižeta pārraidīšanas par Šķēles un Šlesera saistību ar Jūrmalgeitas kukuļošanas prāvu. Tas bija skandāls, kurš bagātināja Latvijas politisko folkloru ar jaunu tēlu — Šķēles piesaukto «lielāko kretīnu», cilvēku bez kvalifikācijas un bez kauna sajūtas, kuru politikas aizkulišu spēlētāji izmanto, lai sagrautu sev nevēlamas institūcijas. KNAB tādi ir bijuši vairāki — Vilnītis un Streļčenoks —, tagad varēja domāt, ka laiks pienācis arī LTV. Kas tieši varētu likt cerības uz Gielu, grūti spriest, bet labāk to neuzzināt, nekā noskaidrot par vēlu. Katrā ziņā žurnālistu protestu dēļ tādus plānus realizēt nebūs iespējams. Tā ir vēl viena laba ziņa — diedziņu raustītāju bezkaunībai tomēr ir iespējams stāties pretī.

Taču nevajadzētu katram konkursam par atbildīgu valsts amatu kļūt par izmisīgu cīņu pret nekompetenci un slēptām politiskām interesēm. NEPLP izgāšanās ar Gielu nesīs ilgtermiņa labumu, ja tās rezultātā tiks sperti soļi, lai sakārtotu gan vadītāju atlases sistēmu, gan sabiedrisko mediju pārvaldību. Tik nepiemērotu kandidātu NEPLP varēja izvēlēties, ar apšaubāmu juridisku ekvilibristiku izveidojot konkursa nolikumu, kas visu lemšanu atstāj viņu pašu šaurajā lokā. Acīmredzot ir likumā pavisam skaidri jāpasaka, ka šādos konkursos starp vērtētājiem noteicošai balsij ir jābūt neatkarīgiem profesionāļiem.

Jau 2010. gadā valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisija konstatēja, ka nav pareizi, ka NEPLP ir vienlaikus gan visa elektronisko mediju tirgus uzraugs, gan arī valsts pilnvarnieks sabiedriskajos medijos. Beidzot ir jāpieņem likums par sabiedriskajiem medijiem, kas sakārtos to pārvaldības struktūru un garantēs gan redakcionālo, gan finansiālo neatkarību. Visbeidzot — prokuratūrai ir nopietni jāizmeklē, vai NEPLP konkursa gaitā pārkāpa likumu. Padomes vadītāja Ķezbere bieži sūdzas, ka kāds vēlas ierobežot NEPLP neatkarību, taču neviena valsts iestāde, lai cik tā vēlētos būs svabada, nedrīkst būt neatkarīga no likuma un veselā saprāta.

Neatkarība šīm iestādēm tiek dota, lai tās aizstāvētu sabiedrības intereses, nevis tām kaitētu. Ja kāds to nesaprot, tad tam šo atbildību nedrīkst uzticēt.

Komentārs 140 zīmēs

Nedrīkst melot slimiem cilvēkiem. No Rigvir īpašnieka prasa 1,7 miljonus nekvalitatīvo zāļu kompensēšanā izlietotās valsts naudas.

Nebūs vairs jānēsā dolāri koferos. No 1. maija būs aizliegts veikt nekustamā īpašuma darījumus skaidrā naudā.

Principiāla uzvara. Eiropas Cilvēktiesību tiesa uzlikusi Krievijai 23 000 eiro sodu par opozīcijas līdera Navaļņija politiski motivētu arestēšanu.

Ušakovs paceļ kepku

Saskaņa zaudē gan līderi, gan Kremļa atbalstu

Pašvaldību ministra Jura Pūces rīkojums par Rīgas domes priekšsēdētāja Nila Ušakova atstādināšanu no amata nemaina politisko spēku izkārtojumu Rīgā. Taču tas ir vērā ņemams Latvijas politiskajā ainavā gaidāmo pārmaiņu simptoms.

Pūce paguva izdot rīkojumu par Ušakova atstādināšanu, pirms viņš bija paguvis pats aizlaisties uz Briseli pēc Eiropas Parlamenta vēlēšanām 25. maijā. Tam nav tūlītējas praktiskas nozīmes. Koalīcija Rīgas domē paliek tā pati, tikai dokumentus turpmāk parakstīs Oļegs Burovs (GKR) un Vadims Baraņņiks (Saskaņa), kurš jau pirms «Ušakova atlaišanas» pārņēma pašvaldības uzņēmumu kapitāldaļu turētāja negodu, pateicoties KNAB arestiem un kratīšanām, nevis ministru rīkojumiem.

Īstermiņa politiski ieguvumi no Pūces rīkojuma ir, pirmkārt, viņam pašam. Sak, nacionālistu mīkstais ministrs Gerhards nespēja, bet es varu ātri un cieti, un reitings augšā! Otrkārt, arī Ušakovam. Pūce ar šo rīkojumu ir paaugstinājis viņu no korupcijas perēkļa galvenā tarakāna, kurš mēģina aizbēgt no atbildības, par politiski represēto, kuru trenkā «nacionālisti».

Tiesa, terminoloģiskas grūtības radušās Maskavas propagandistiem, kuriem nu nākas pie «nacionālistiem» likt arī pilsonības piešķiršanas nepilsoņu bērniem atbalstītājus. Laikam vēl smagāka trauma uzmestajam Saskaņas EP vēlēšanu saraksta bijušajam līderim Vjačeslavam Dombrovskim, kuram jumts aizbraucis tiktāl, ka viņš salīdzina rīkojumu par Ušakova atstādināšanu ar «Staļina represijām». Savulaik «liberālais» pēcāk «sociāldemokrāts» nu pašdefinējies par prastu jampampiņu. Taču diezin vai tas ir zaudējums pat Saskaņai.

Tomēr ilgākā laikposmā bilde Ušakovam nav laba. Pirmkārt, lai kāds sākotnējais sašutums atbalstītāju kodolā, Saskaņas vēlētājiem nepatīk zaudētāji, bet Briselē diezin vai gaidāmas uzvaras, kuras noņemtu «atlaistā» stigmu. Pazemojums paliks. Otrkārt, Pūces rīkojuma pārsūdzēšana tiesā tikai pirmajā acu uzmetienā šķiet solām Ušakovam platformu ilgtermiņa politiskai cīņai. Pat Maskavas presē izskan brīdinājumi, ka Ušakova vēršanās tiesā būs iespēja oponentiem celt gaismā «kompromatu» par Rīgā desmit gados sastrādāto. Var piebilst, ka arī paša partijā netrūkst gribētāju iecirst zobus Ušakova turētajā naudas makā, tāpēc viņš nevar paļauties pat uz Saskaņas vienotu aizmuguri.

Treškārt un svarīgākais — Ušakovam un Saskaņai acīmredzot zūd arī Kremļa aizmugure. Jau viņa atbalstam organizētā piketa laikā februārī Saskaņai agrāk lojālie Krievijas mediji vēstīja ne tikai par ļaunajiem «nacionālistiem», bet gari un plaši arī par reālu korupciju Rīgas domē. Tagad reakcija Krievijā uz viņa «atlaišanu» parāda, ka Ušakovu tur uzskata labākajā gadījumā par kādreiz vēl noderīgu un izmantojamu, taču kā Krievu pasaules seja Latvijā viņš ir norakstīts.

Kremļa propagandas rupori ziņoja, protams, par nacionālistu vajāto Uzvaras pieminekļa sargātāju, kura loma korupcijas noziegumos nav pierādīta. Taču augstākā valsts amatpersona, kas to publiski komentēja, bija Krievijas domes Ārlietu komitejas vadītājs Leonīds Sluckis, kurš pateica tikai, ka Ušakova atlaišanai «var būt politiski iemesli» un ka viņš droši vien «nebeigs savu ceļu politikā». Toties virkne politikas vērtētāju prognozē «Ušakova laikmeta beigas». Viņam pārmet gan «valodas lietas» nodošanu, gan vienreiz un sen pateikto vārdu «okupācija», gan kaut kur bilsto, ka Krima ir Ukraina, gan pat amerikāņu konsultantu nolīgšanu Saskaņas vēlēšanu kampaņai.

Ar Ušakovu notiekošā vērtējumi Krievijā svārstās amplitūdā starp līdzjūtību viņa piekusumam «no savu kolēģu liekulības» līdz tādiem, kādus tikai pirms dažiem mēnešiem nevarēja iedomāties. Piemēram, «Ušakovs un viņa partija Saskaņa atrodas uz pilnīga politiska kraha robežas»; «sabrūk sapnis par krievu politisku izdošanos Piebaltijā, kura iemiesojums bija «Rīgas krievu mērs»»; «Nila Ušakova laikmets beidzas ar traģisku noti»; «tas, nav šaubu, negatīvi ietekmēs Latvijas politisko ainavu» — Baltija «kļūst par vienu no galvenajiem pretkrieviskas politikas priekšposteņiem». Bet pēc diviem gadiem Saskaņa pazaudēšot Rīgu: «Pasliktināt vairs nav, ko (..). Uzlabojums var notikt tikai ar vienu priekšnoteikumu — ka uz pilsētas galvas amatu kandidēs Latvijas Krievu savienība.»

Pirms 14 gadiem Kremļa «polittehnologi» ielika ITAR—TASS Latvijas biroja vadītāju par sava jaunā politiskā projekta seju. Viņam bija uzdevums iedabūt šo projektu Latvijas valdībā. Otrdien Ušakovs Delfos pie Dombura atzina: «Saskaņai nav izdevies kļūt par daļu no valdības.» Paldies, nākamais, lūdzu!

Var piekrist ekspertiem Krievijā, ka «partiju Saskaņa gaida nopietnas pārmaiņas». Taču šīs pārmaiņas ietekmēs arī citas partijas. Saskaņas noriets būtu eksistenciāla krīze Nacionālajai apvienībai, kuras cietā klints vienmēr bijusi vēlētāju pārliecība, ka, lai arī kādi tur blēži, tie vismaz nekad nebūs valdībā ar Saskaņu. Arī citām partijām būs jāveic korekcijas, ja «eiropeisku sociāldemokrātu» vietā Kremlis par savas politikas galvenajiem aģentiem šeit izraudzīsies atkal radikāļus, kā bija pirms Latvijas iestāšanās ES un NATO. Taču Ušakovam pašam šajās norisēs būs vairs tikai otrā plāna loma.

Komentārs 140 zīmēs

Vismaz būs debates. Latvijas Zaļā partija Valsts prezidenta amatam atkārtoti virzīs Raimondu Vējoni. 

Par Zilupi viss skaidrs? Pašvaldības vadītājs Agafonovs amatpersonas deklarācijā uzrādījis, ka ir uzkrājis 187 tūkstošus eiro skaidrā naudā.

Asinskārie aiz restēm. Tiesa Francijā diviem vegāniem piesprieda cietumsodu par uzbrukumiem gaļas tirgotājiem.

Atradums

NEPLP izvēlējās LTV valdes priekšsēdētāju informatīvā kara apstākļos

Atšķirībā no vairākuma Latvijas sabiedrības jaunais Latvijas Televīzijas valdes priekšsēdētājs Einārs Giels neesot bijis izbrīnīts par viņa apstiprināšanu amatā. Esot nākuši daudzi signāli: «Tautas ticējumi — ieraudzīt monētu, ieraudzīt stārķi, ieraudzīt saullēktu — dažādās kombinācijās man paziņoja par to, ka jau es esmu apstiprināts.» Tātad LTV vadīs cilvēks bez pieredzes medijos un uzņēmumu vadīšanā, toties ar maģisku domāšanu un paļāvību uz savām zīmju tulka spējām.

Sabiedriskajiem medijiem jāstrādā sabiedrības interesēs. Pašlaik Krievijas īstenotā informatīvā kara apstākļos tiem ir īpaša loma arī valsts kopējā drošībā. LTV jaunā vadītāja runātais nevieš aizdomas, ka viņam būtu nojauta par šādiem pienākumiem. Tāpēc būtu svarīgi saprast, kādi signāli un zīmes Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei lika izraudzīties viņu no daudziem citiem šim amatam nepiemērotiem kandidātiem, kuri bija pieteikušies konkursā.

NEPLP publicēto lēmuma pamatojumu arī var raksturot kā maģiskās domāšanas izpausmi, tikai, atšķirībā no Giela laikam taču godīgās, sabiedrisko mediju pārraugiem tā ir neslēpti ciniska. «E. Gielam ir nepieciešamās vadības kompetences, stratēģiskās plānošanas prasmes, izpratne par sabiedrisko mediju darbības pamatprincipiem un redzējums par attīstību,» NEPLP paziņo pretēji acīmredzamajam. «Atlases procesā E. Giels ir spējis pārliecināt par savu profesionālo pieredzi un kompetencēm uzņēmuma vadībā, pārvaldībā. E. Giela spēcīgās puses ir stratēģiskā domāšana, analītika, spēja strādāt ar datiem, spēja vadīt un pieņemt lēmumus.»

NEPLP jūsma par krievisko «analītiku» laikam tāpēc, ka zīmju datu apstrādātājs Giels ir Olainfarm «mārketinga tirgus datu analītiķis». Taču nevienu uzņēmumu nav vadījis, bet «profesionālā pieredze» medijos viņam ir «speciālista amats kvalitātes jautājumos» Preses namā pirms 13 gadiem. Tādu pašu tekstu NEPLP droši vien būtu uzcepusi arī par ceļmalas stabu vai kraukli tā galiņā, vai pat par Kremļa zīli Rīgas tornī, tikai tie nebija starp konkursa 38 kandidātiem. Padome kārtējo reizi pavēsta, ka tās apgalvojumi sabiedrībai jāpieņem kā patiesi tāpēc vien, ka tā ir «neatkarīga». Padomes neatkarību tās locekļi acīmredzot uzskata par neatkarību arī no atbildības.

NEPLP priekšsēdētāja Dace Ķezbere padomes lēmumus mēdz pamatot, vai nu padomiskas birokrātes stilā uzskaitīdama likumu pantus, ar kuriem tie nav pretrunā, vai nu piesaukdama «demokrātiju un tiesiskumu», kā dara arī Kremļa propagandisti, kad to diversijas Rietumos mēģina ierobežot. Toties viņas vietnieks Ivars Āboliņš labprāt ielaižas sazvērestību šķetināšanā. Piemēram, Latvijas Žurnālistu asociācijas aicinājums pārtraukt konkursu uz LTV valdes amatiem, viņaprāt, bijis «komercinterešu lobija» mēģinājums ietekmēt procesu. Interese to ietekmēt esot bijusi gan lielākajiem Lietuvas enerģētikas un telekomunikāciju uzņēmumiem, gan Latvijas uzņēmumiem Olainfarm, airBaltic un «ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu saistītajai Gazprom un Itera Latvija un tai piederošajai Latvijas Gāzei», viņš skaidroja.

Kad jau Āboliņš uzstāj, ka tik lielas intereses, tad jau der atgādināt, ka Krievijas oficiālajā informācijas doktrīnā pasludināts mērķis «ārvalstīs radīt apstākļus dezinformācijas par Krievijas ārpolitiku neitralizācijas darbam». Latvija ir viens no informācijas kara placdarmiem, kur Kremlis cenšas radīt sev labvēlīgus apstākļus. Tāpēc ap LTV notiekošo Āboliņš, ja pats nebūtu padomē, bez pūlēm varētu izskaidrot kā mērķtiecīgu Latvijas sabiedriskā medija vājināšanu, kam der arī uzmanības novēršanas manevri.

Nudien, vai tad neizskatās pēc plānotas operācijas? Vispirms NEPLP pagājušā gada pēdējā darbdienā piepeši atlaida LTV valdes priekšsēdētāju Ivaru Belti un par programmu attīstību atbildīgo valdes locekli Sergeju Ņesterovu. Pamatojums tik radikālam lēmumam bija birokrātiski formāls, bet kritika un iebildumi, kā vienmēr, atsitās pret kategorisku NEPLP «neatkarību». Tad janvāra beigās NEPLP aizliedza Latvijā Krievijas propagandas kanālu Rossija RTR, taču nezin kāpēc tikai uz trim mēnešiem. Tad sarīkoja konkursu, kurā par vienīgo lēmēju iecēla sevi. Bet neilgi pirms jaunā LTV vadītāja paziņošanas cits Kremļa ierocis Russia Today sarīkoja informatīvu sprādzienu Latvijas televīzijā, tās studijā uztaisīdams interviju ar Jāni Jurkānu. NEPLP secināja, ka pie vainas «cilvēka faktors» (klasisks Kremļa termins), nopīkstēja, ka tas neesot pieņemami, un… iecēla valsts informatīvajai drošībai svarīgajā LTV vadītāja amatā netīšu garāmgājēju ar vīzijām par stārķi un monētu.

Vēl Āboliņš varētu norādīt, ka neilgi pirms tam Nacionālā apvienība, kurā viņam daudz draugu, atsāka Saeimā cīnīties par Uzvaras laukuma dzelzsbetona sarkanarmiešu uzspridzināšanu, lai Krievijas propagandistiem un arī šejieniešiem ir, par ko trokšņot, tā vietā, lai uzdotu jautājumus par NEPLP politiku. Jautājumi būtu vismaz divi. Kurš vadīs LTV, ja nominālais vadītājs izvēlēts pēc oligarhu kadru politikas «lielākā kretīna» principiem? Un kurš dancina padomes locekļus, kuri, kā paši apgalvo, esot neatkarīgi, nevis kretīni?

Komentārs 140 zīmēs

Un politiskās akcijas? Ušakova turētās pašvaldības uzņēmumu akcijas pārņēmis Baraņņiks.

Dūklava logs «zaļo» mājā. Bijušā ZZS deputāta Ulmes Vides aizsardzības klubs uzskata, ka pudeļu depozīta sistēmu nevajag. 

Turcijas pašvaldību vēlēšanās prezidenta partija zaudējusi galvaspilsētu Ankaru un prasa pārskaitīt balsis Stambulā, kur uzvaru pasludinājušas abas puses.

NATO — 100?

Pasaules sekmīgākā militārā alianse svin 70 gadus un atkal ir krustcelēs

Seši burti definē Lat-vijas ārpolitiku — ES NATO.

Eiropas Savienība — pasaules lielākais kopējais tirgus — veido mūsu ikdienu, tajā pērkam un pārdodam, strādājam, sadarbojamies un sapņojam.

Ziemeļatlantijas līguma organizācija — pasaules vēsturē sekmīgākā militārā alianse — ir apdrošināšanas polise. Ceram, ka tā nekad nebūs jāliek lietā, bet krīzes gadījumā bez tās iztikt nevar. Nav stingrāku drošības garantiju par NATO līguma 5. pantu — uzbrukums vienai dalībvalstij ir uzbrukums visām.

Šajā pavasarī aprit 15 gadu, kopš Latvijā iestājās NATO (2004. gada 29. martā) un ES (2004. gada 1. maijā), un šo ceturtdien, 4. aprīlī, pati NATO svin savu 70. jubileju.

Tas ir apbrīnojams skaitlis. Alianses parasti ir īslaicīgas, jo tās tiek veidotas pret konkrētiem draudiem. Kad apstākļi mainās, zūd iemesli sadarbībai. Arī NATO tika dibināta kā vairogs pret konkrētu draudu — Padomju Savienības vēlmi sev pakļaut visu Eiropu. Tomēr šī alianse izrādījās daudz noturīgāka, jo atspoguļoja ne tikai dalībvalstu īstermiņa intereses, bet arī ilgtermiņa vērtības. Tāpēc PSRS sabrukums nekļuva par ieganstu NATO demontāžai. Tā vietā alianse ir izrādījusies neparasti spējīga pielāgoties jauniem apstākļiem, lai nodrošinātu kolektīvo aizsardzību Rietumu demokrātijām.

Pēc padomju impērijas sabrukuma NATO palīdzēja nodrošināt mieru un demokrātijas izplatīšanos lielākajā daļā Eiropas, uzņemot aliansē septiņas bijušās Varšavas pakta un trīs neatkarību atguvušās Baltijas valstis.

NATO spēki piedalījās dažādu krīžu risināšanā, gan palīdzot izbeigt karus bijušajā Dienvidslāvijā, gan cīnoties pret pirātiem pie Somālijas krastiem, gan karojot pret Taliban Afganistānā pēc uzbrukumiem ASV 2001. gada 11. septembrī.

Pirms pieciem gadiem, 2014. gada februārī, sākās Krievijas militārā agresija pret Ukrainu. NATO atkal spēja mobilizēties. Kopš 2017. gada jūnija Ādažos atrodas sabiedroto kaujas grupa. Kanādas vadībā tur dien arī Albānijas, Čehijas, Itālijas, Melnkalnes, Polijas, Slovākijas, Slovēnijas un Spānijas vienības, kopā ap 1400 karavīru, un arī ASV bruņoto spēku pārstāvji pastāvīgi uzturas un piedalās mācībās Latvijā. Analogas kaujas grupas izvietotas arī Igaunijā, Lietuvā un Polijā.

Par spīti cienījamajam vecumam, NATO turpina būt pievilcīga. 1949. gadā to dibināja 12 valstis, bet 2017. gadā tai pievienojās jau 29. dalībvalsts — Melnkalne — un drīz pievienosies trīsdesmitā — Ziemeļmaķedonija. Taču process nav noslēdzies. 25. martā NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs Tbilisi apmeklējuma laikā apliecināja, ka kaut kad nākotnē iestāsies arī Gruzija. Citas valstis ar NATO oficiāli atzītām cerībām pievienoties aliansei ir Ukraina un Bosnija un Hercegovina.

Tātad viss ir lieliski?

Nebūt ne. Savā garajā vēsturē NATO piedzīvojusi ne vienu vien krīzi — ASV veto Lielbritānijas un Francijas rīcībai Suecas krīzes laikā 1956. gadā, Francijas aiziešanu no kopējās militārās komandstruktūras 1966. gadā, asās domstarpības par Irākas karu 2003. gadā.

Trampa nonākšana Baltajā namā uzjundījusi kārtējās bažas par alianses nākotni. Priekšvēlēšanu kampaņas laikā viņš nosauca NATO par novecojušu, privātās sarunās ne reizi vien izmetis domu, ka ASV varētu no tās izstāties, publiski ļoti agresīvi kritizējis sabiedrotos. Bažas par Trampa kārtējo neprognozējamo publisko izvirdumu ir iemesls, kāpēc NATO jubileju Vašingtonā oficiāli atzīmēs nevis sabiedroto valstu vadītāji, kā tas notika 2009. gadā, bet gan ārlietu ministri.

Vai tas apdraud aliansi? Gan Eiropā, gan ASV daudzi raizējas — pat ja NATO pārdzīvo Trampa prezidentūru, briesmas nebūs garām, jo ASV par savu galveno oponentu uzskata Ķīnu un interese par Eiropu un NATO līdz ar to mazinās.

Taču ir arī piesardzīgie optimisti, kuri norāda — tieši Trampa administrācijas laikā nozīmīgi pieauguši ASV ieguldījumi Eiropas aizsardzībā, Kongress ar milzīgu balsu pārsvaru pieņēmis NATO atbalstošus lēmumus, un ASV iedzīvotāju atbalsts aliansei ir augstākajā līmenī kopš 70. gadiem.

Tomēr pasaule mainās, un NATO kārtējo reizi būs jāpielāgojas. Tramps varbūt to pasaka krietni nepieklājīgāk, bet arī viņa priekšgājēji ir prasījuši Eiropai palielināt ieguldījumus bruņotajos spēkos, un tas nepārprotami būs jādara. Latvija šobrīd ir viena no tikai septiņām NATO valstīm, kuras velta vismaz 2% IKP aizsardzībai, tomēr ne velti pēdējās nedēļās gan Saeimas priekšsēdētāja Mūrniece, gan aizsardzības ministrs Pabriks iezīmējuši iespēju, ka šie tēriņi varētu būt vēl lielāki.

Ķīnas augošais svars pasaulē liks Rietumu demokrātijām nopietni domāt par savām stratēģiskajām prioritātēm, tāpat kā Krievijas aizvien aktīvākie centieni paplašināt savu ietekmi pa visu pasauli, sūtot kareivjus uz Sīriju, Āfriku un pat Venecuēlu.

Pagājušie 70 gadi nebija viegli, nākamie arī nebūs bez sarežģījumiem, tomēr NATO līdz šim vienmēr pierādījusi savas spējas mainīties laikiem līdzi. Jāstrādā, lai pienāktu diena, kad svinēsim NATO 100.

Komentārs 140 zīmēs

#vissirlabi. Latvijas iedzīvotāju laimes indekss sasniedzis vēsturiski augstāko līmeni, liecina jaunākās aptaujas.

Varēs ierobežot patvaļu. Grozījumi Konkurences likumā ļaus sodīt valsts un pašvaldību uzņēmumus par konkurences kropļošanu.

Vai prasīs arī nelikt atzīmes skolēniem? Skolu direktoru asociācija lūdz nepubliskot konkrētu skolu centralizēto eksāmenu rezultātus.

Skaidrāk par naudu

JKP un NA izgāž Finanšu ministrijas ieceri ierobežot skaidras naudas darījumus

Skaidra nauda ir ēnu ekonomikas un korupcijas smērviela. Tāpēc šķita esam loģiska tiesiskuma un atklātības principus deklarējušās Krišjāņa Kariņa valdības vēlme ierobežot skaidras naudas lietošanu darījumos. Taču mēģinājums to izdarīt kļuva par pirmo nopietno valdības politisko neveiksmi un draudīgu signālu tās pasludinātajām prioritātēm.

Februārī valdība atbalstīja Finanšu ministrijas ieceri samazināt skaidras naudas darījumos atļauto maksimālo summu no 7200 līdz 3000 eiro, transportlīdzekļu tirdzniecības darījumos līdz 1500 eiro, bet nekustamo īpašumu darījumos aizliegt to izmantot vispār. Tas šķita «tiesiskuma koalīcijas» loģisks solis ēnu ekonomikas, korupcijas un nelikumīgi iegūtas naudas legalizēšanas iespēju logu aizvēršanai. Saeima 20. martā pirmajā lasījumā atbalstīja šādus grozījums likumā «Par nodokļiem un nodevām».

Tad attapās skaidras naudas darījumu biznesmeņi. Latvijas tirdzniecības un rūpniecības kamera nevarēja atrast «pietiekamus argumentus» skaidras naudas izmantošanas griestu noteikšanai un vēlējās «detalizētu informāciju», kāpēc paredzēts noteikt atšķirīgus griestus dažādiem darījumiem. Lietotu auto tirgotājiem, saprotams, arī radās lieli iebildumi. Vēl lielāki noteikti bija kukuļņēmējiem un netīras naudas atmazgātājiem, taču tos viņi paturēja pie sevis un ļāva politiķiem publiski žonglēt ar piedienīgākiem.

Ierobežojumi biznesam vienmēr kādiem nepatiks, tāpēc jābūt pārliecībai, ka kopējā bilancē ieguvumu būs ievērojami vairāk nekā zaudējumu. Šajā gadījumā samērs acīmredzami būtu par labu lielum lielajam vairākumam sabiedrības, kura diezin vai ikdienā kārto darījumus skaidrā naudā vairāku tūkstošu eiro apmērā. Tomēr finanšu ministrs Jānis Reirs un valdība piekāpās tiem, kuri kārto. Saeimas Budžeta un finanšu komisija 26. martā izskatīšanai galīgajā lasījumā atbalstīja grozījumus, kuri aizliedz nekustamo īpašumu darījumus skaidrā naudā, taču izslēdza no likumprojekta ierobežojumus skaidras naudas lietošanai, tajā skaitā darījumos ar mehāniskajiem transportlīdzekļiem.

Nomaļus vērotājam varētu šķist dīvaini, ka šo ēnu ekonomikas un korupcijas ierobežošanas pasākumu torpedēja Jaunā konservatīvā partija, kura vienmēr nikni uzstājusies pret korupciju un negodīgu uzņēmējdarbību. JKP paziņoja, ka valdības iecerētie likuma grozījumi radīšot Latvijas iedzīvotājiem «būtiskus ierobežojumus, tiesību aizskārumus un milzu neērtības», «ja viņi nedrīkstētu veikt skaidras naudas darījumu vairāk par 3000 eiro». Tiešām? Tiem, kuri raduši čaukstināt banknošu tūkstošus, neērtības nudien varētu rasties. Tomēr jāšaubās, vai daudzi Latvijas iedzīvotāji tāpēc justos aizskarti.

Jaunajiem konservatīvajiem piebiedrojās maksātnespējas un citās shēmās rūdītie vecie konservatīvie (jeb «vecie blēži» JKP terminoloģijā) no Nacionālās apvienības. Kā parasti gadījumos, kad patiesos argumentus pateikt nevar, publiski aizbildinājumi ir treju veidu — no lielo principu plaukta, iz vienkāršā cilvēka ikdienas un par citiem darbiem, kurus vajadzētu izdarīt tā vietā, lai darītu šo.

Pirmos divus vislabāk izklāja Aleksandrs Kiršteins no NA. «Ir tāda lieta kā individuālā cilvēka brīvība,» atgādināja vadonisma karsēju un nepareizi domājošo apkarotāju partijas veterāns un pastāstīja, ka esot frizētavā redzējis, ka sieviete nokrāso matus, taču nevar par to samaksāt, jo nestrādā bankas karte. «Tas ir pilnīgi nevajadzīgi.»

Trešo ilustrēja Juta Strīķe no «bezkompromisa tiesiskuma» JKP. Viņa aizrādīja, ka «efektīvai ēnu ekonomikas apkarošanas veicināšanai» pašlaik Saeimas Juridiskā komisija gatavojot izmaiņas Kriminālprocesa likumā, lai noteiktu prasības naudas īpašniekam pamatot tās izcelsmi. Ļoti labi, ka gatavo! Bet kāpēc nevajag ierobežot skaidras naudas darījumus?

Tāpēc, ka tad Latvijas zemniekiem būšot grūtāk nopirkt vecus traktorus, paskaidroja viņas partijas biedrs Gatis Eglītis. Radīšoties nevienlīdzīga konkurence ar Lietuvu un Igauniju, turklāt arī Slovēnijā skaidras naudas ierobežojumi esot citādi nekā Latvijā iecerētie. Šādi argumenti acīmredzot bija tik graujoši, ka Reirs padevās.

Šo likuma grozījumu izgāšana pati par sevi nav katastrofa. Valsts budžets nesabruks, valdība arī ne. Taču, ja pat šādi samērā nelieli ierobežojumi korumpantiem un shēmotājiem izraisīja tik nopietnu JKP pretdarbību, tad ir jāvaicā, kāda būs Kariņa paziņotajai prioritātei attīrīt finanšu sistēmu no netīrās naudas un nepieļaut Latvijas nonākšanu pelēkajā zonā, kas mums draud, ja neizpildīsim Moneyval rekomendācijas. Saeimas apakškomisiju, kurai jāuzrauga šis darbs, vada JKP ekonomikas guru Eglītis. Viņš ir lobējis ne tikai vecus traktorus, bet arī likvidējamās ABLV bankas kreditoru intereses un iestājies par Latviju kā nerezidentu naudas centru.

Premjerministra Kariņa metode būt par neitrālu arbitru partneru savstarpējos strīdos un atstāt partiju pašu ziņā to iekšējās problēmas labi nostrādāja valdības izveidošanai. Bet kas notiek, ja vienā no koalīcijas partijām visus «tiesiskos» lēmumus pieņem trīs cilvēki, kuri «ekonomiskos» lēmumus atstājuši divu citu ziņā? Tad valdība kļūst par ļoti šauras cilvēku grupas interešu ķīlnieci.

Komentārs 140 zīmēs

Nils cerībās. Ministrs Pūce varbūt jau šonedēļ mainīs Ušakova tēlu no kleptokrātu krusttēva uz politiski represēto.

Vainīgais vai grēkāzis? Latvijas televīzija atlaidusi darbinieku, kurš esot ļāvis Kremļa propagandas ruporam Russia Today raidīt no LTV studijas.

Migla viņpus Lamanša. ES šonedēļ pabeigusi gatavošanos arī bezvienošanās Brexit scenārijam, bet Londonā arvien nezina, kā un vai vispār izstāsies.

13. pants

Skaties YouTube​? Meklē ziņas Google? Pievērs uzmanību Eiroparlamentam

Vācijā 45 pilsētās desmitiem tūkstošu izgāja ielās protestos.

Vikipēdija uz vienu dienu atslēdza savu mājaslapu Vācijā, Dānijā, Slovākijā un Čehijā.

Vietnē Change.org tika savākti vairāk nekā pieci miljoni parakstu.

Tas viss saistībā ar Eiropas Parlamenta balsojumu.

Bieži vien dzirdam, ka EP lēmumi uz mums neattiecas un Latvijas pārstāvji tur neko nevarot ietekmēt.

Otrdien EP lēma par direktīvu, kuras sekas varētu pamanīt gandrīz visi šā raksta lasītāji un kuras pieņemšanā arī Latvijas astoņām balsīm bija nozīme.

Runa ir par jauno ES autortiesību direktīvu, kuru pēc vairāk nekā divarpus gadus garām debatēm, milzīgas lobēšanas kampaņām un pēdējā mirkļa kompromisiem 26. martā pieņēma Eiropas Parlaments.

Direktīvas mērķis ir regulēt autortiesības interneta vidē, un tas izrādījies reti strīdīgs.

Tā mērķis ir radīt iespēju satura radītājiem un īpašniekiem saņemt daļu no milzīgajiem ienākumiem, kurus Google, YouTube un citi interneta milži pelna no reklāmām, ar kurām apaudzē savās platformās ievietotos video, mūziku un tekstus. Šīm lielajām platformām tagad būs pienākums slēgt līgumus ar satura ražotājiem un īpašniekiem, lai iegūtu atļauju rādīt viņu darbus.

Eiropas Komisijas izstrādāto noteikumu kritiķi kaismīgi iebilst, ka jaunais regulējums nenesīšot autortiesību īpašniekiem nekādu labumu, bet nopietni kaitēšot informācijas plūsmai digitālajā vidē.

Vislielākos iebildumus izsauc direktīvas 13. pants, kurš noteic, ka turpmāk digitālās platformas nesīs atbildību, ja tajās parādīsies saturs bez autortiesību turētāja piekrišanas. Līdz šim par autortiesību pārkāpumu bija atbildīgs tikai cilvēks, kurš saturu augšupielādēja, un YouTube pienākums bija to izņemt gadījumā, ja satura īpašnieks par to sūdzējās.

Tagad komerciālajām platformām būs jāslēdz līgumi ar autortiesību īpašniekiem un tad jāpārbauda viss augšupielādētais materiāls, un tas jābloķē, ja platformas rīcībā būs informācija, ka tā parādīšanās varētu pārkāpt satura īpašnieka tiesības.

Direktīva sarunu gaitā tika nedaudz mīkstināta, piemēram, to neattiecinās uz mazākiem uzņēmumiem to pirmajos darbības gados. Tomēr pēc būtības jaunās prasības nozīmē, ka visām satura izrādīšanas platformām būs daudz rūpīgāk jāfiltrē, kas tur parādās.

Jau tagad YouTube un citi izmanto filtrus, lai ierobežotu dažādu veidu nevēlama satura parādīšanos, un jau tagad šajos filtros ik pa brīdim aizķeras saturs, kurš faktiski nepārkāpj autortiesības vai kādus citus noteikumus. Kā ziņo žurnāls Wired, pirms dažiem gadiem YouTube filtrs bloķēja kādu Hārvarda Universitātes profesora radīto video tāpēc, ka tajā bija daži īsi Džimija Hendriksa dziesmu fragmenti. Direktīvā it kā iestrādāti noteikumi, kuri šādu saturu pasargā, tomēr oponentu protestus dzen bažas, ka šie programmētāju radītie filtri tagad pārtaps par virtuāliem cenzoriem, kuri nobloķēs ne tikai pirātiskas jaunāko Holivudas filmu kopijas, bet arī jebkuru fragmentu, parodiju vai atsauci uz aizsargātu saturu. Kas notiks ar mēmēm, satraukti prasa interneta lietotāji, un atbilde patlaban ir miglā tīta.

Oponentus arī satrauc fakts, ka direktīvas prasībām nebūs pakļauts tikai ļoti mazs skaits nelielu uzņēmumu. Tās ievērošana varētu kļūt visiem pārējiem par tik smagu slogu, ka tie vienkārši atteiksies no potenciāli riskanta satura rādīšanas, tādējādi būtiski ierobežojot informācijas plūsmu internetā un potenciāli liekot daudzām vērtīgām interneta lapām pārtraukt darbu. Šo iemeslu dēļ pret 13. pantu iebilst ne tikai interneta giganti, kuriem nepatīk jebkuri ierobežojumi viņu biznesa modelim, bet arī interneta tēvs Tims Berners-Lī, lielā atvērtā koda platforma Mozilla un Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta Mediju laboratorija. 13. panta galvenie atbalstītāji ir lielās kino un audioierakstu studijas un autortiesību aģentūras, kuras satura ražotāju vārdā iekasē naudu par viņu darbu izmantošanu.

Konflikts par 13. pantu izraisīja ilgstošas, karstas debates un radīja šķelšanos visās galvenajās Eiropas Parlamenta politiskajās grupās. To līderi direktīvu atbalstīja, bet katras partijas rindās atradās arī daudzi pretinieki. Otrdien izšķirošais balsojums bija par priekšlikumu ļaut deputātiem balsot par katru direktīvas pantu atsevišķi. Ja tas būtu atbalstīts, nav izslēgts, ka vairākums EP deputātu būtu nobalsojuši pret 13. pantu. Tomēr rosinājums tika noraidīts — ar tikai piecu balsu pārsvaru. Te vietā atgādināt, ka Latviju EP pārstāv astoņi deputāti. Katra no šīm balsīm otrdien bija svarīga.

Direktīva tagad vēl jāapstiprina ES ministriem un tad divu gadu laikā jāievieš dalībvalstu nacionālajā likumdošanā. Tikai tad redzēsim, vai tiešām sekas mūsu spējām redzēt un dalīties ar saturu būs tik drausmīgas, kā daži iztēlojas.

Tomēr pats balsojums ne tikai parāda, kā Eiropas Parlamentā notiekošais var ietekmēt mūsu dzīvi, bet arī liecina, ka pat vairāk nekā 700 deputātu lielajā likumdevējā astoņām balsīm var būt nozīme.

Komentārs 140 zīmēs

Kur palika drausmīgās ordas? Mucenieku bēgļu centrs praktiski tukšs, šobrīd aizņemti mazāk nekā 10% vietu — 44 no 450.

Solis uz finanšu nozares «kapitālo remontu». Valdība atbalstījusi likumprojektu, kura rezultātā līdz 1. oktobrim tiktu
pārvēlēta FKTK padome.

Daudzi vīlušies. Ilgi gaidītajā prokurora Millera ziņojumā nav pierādījumu, ka Trampa kampaņa sadarbojās ar Krieviju 2016. gada vēlēšanu laikā.

Brexit trakonams

Lielbritānijai vai nu jāizstājas no ES, vai maija beigās jāpiedalās EP vēlēšanās

Mēdz teikt, ka nepārprotama vājprāta pazīme ir atkal un atkal darīt vienu un to pašu, katru reizi cerot uz atšķirīgu rezultātu.

Pēc šīs definīcijas, Lielbritānijas premjerministrei Terēzai Mejai būtu jādodas nevis uz Dauningstrītu 10, bet gan taisnā ceļā pie psihiatra.

Pēc ilgstošas minstināšanās Meja 15. janvārī deva parlamentam iespēju balsot par pašas panākto vienošanos par izstāšanos no Eiropas Savienības un piedzīvoja nepieredzētu zaudējumu — 432 «pret» un tikai 202 «par». Valsts vēsturē neviens valdības vadītājs nebija cietis tik smagu sakāvi.

Tas nekas, nodomāja Meja. Aptīšu līgumam citu bantīti, varbūt tad deputātiem patiks. ES valstu nostāja jau no paša sākuma bija pilnīgi skaidra — līguma teksts nav vairs maināms. Tomēr Mejas valdība pavadīja gandrīz divus mēnešus sarunās ar Briseli, cenšoties panākt kādas kosmētiskas izmaiņas strīdīgajos noteikumos par Ziemeļīrijas robežu, lai radītu šķitumu, ka ir ieklausījusies deputātu iebildumos un panākusi kādas nozīmīgas izmaiņas izstāšanās noteikumos. Parlamentārieši atteicās noticēt šai izrādei, un, lai gan arī otrais, februāra beigās plānotais balsojums tika atlikts, 12. martā Meja atkal nostājās likumdevēja priekšā ar savu līgumu un atkal smagi zaudēja. Tiesa, «pret» pārsvars bija mazāks — nevis 230, bet «tikai» 149 deputāti.

Vai Mejai tas licis mainīt stratēģiju? Nebūt ne. Līdz 29. martam, kad ar vai bez līguma būtu jānotiek Apvienotās Karalistes aiziešanai no Eiropas Savienības, palicis tikai nedaudz vairāk par nedēļu, bet Meja tajā laikā ir gatava jau trešo reizi prasīt parlamentam balsot par savu līgumu.

Viņas plāns patiesībā ir pavisam vienkāršs. Meja cer nostādīt deputātus neapskaužamas izvēles priekšā — vai nu mans līgums, vai arī katastrofa. Viņa cenšas vienlaikus iebiedēt divas pilnīgi atšķirīgas deputātu grupas ar diviem diametrāli pretējiem šausmu scenārijiem. Lai gan parlamenta saprātīgais vairākums nevar vienoties par vēlamo nākotnes attiecību modeli ar ES, tam vismaz ir skaidrs, no kā būtu jāizvairās — no izstāšanās 29. martā bez vienošanās. Tādā scenārijā tiktu krasi ierobežota preču plūsma pāri robežai, varētu rasties nopietnas problēmas aviosatiksmei, un tās ir tikai šobrīd apzinātās negatīvās sekas. Pēc Mejas līguma otrās sakāves parlaments ar manāmu vairākumu — 321 pret 278 — nobalsoja, ka Lielbritānija nedrīkst izstāties no ES bez līguma, un pēc tam ar lielu pārsvaru — 412 pret 202 —, ka valdībai jālūdz no ES izstāšanās laika pagarinājums.

Taču, lai ko par šiem jautājumiem lemtu britu parlaments, galavārds pieder ES. Tā jau tagad prasa — kāpēc jums šis pagarinājums ir vajadzīgs? Šobrīd atbildes uz šo jautājumu nav.

Ja tikai viena dalībvalsts iebilst, ES noraidīs Lielbritānijas pagarinājuma lūgumu. Meja cer, ka tiem, kurus visvairāk baida haotiska izstāšanās, šāds drauds varētu likt atbalstīt viņas līgumu kā vismazāk slikto iznākumu.

Ideoloģiskos Brexit atbalstītājus biedē nevis izstāšanās bez vienošanās, bet gan tieši pretējais — garš sarunu termiņa pagarinājums, kura laikā var pieaugt spiediens rīkot otru referendumu un sapnis par ES pamešanu var izgaist pavisam.

Meja pieķērusies pie salmiņa — cerības, ka tik neskaidrā situācijā, kurā visiem ir iemesls baidīties, ka viņu visļaunākie murgi piepildīsies, viņas līgums beigās izrādīsies vienīgais risinājums, kas gan nodrošinās fanātisko Brexit atbalstītāju kāroto izstāšanos, gan pasargās valsti no pēkšņu attiecību pārrāvuma traumas.

Tā ir ļoti riskanta stratēģija. Lai tā izdotos, nozīmīgam skaitam opozīcijas partijas deputātu, kā arī gandrīz visiem «cietā Brexit» atbalstītājiem un Ziemeļīrijas nelokāmajiem protestantiem būtu jāmaina sava nostāja. Šobrīd nav liela pamata uz to cerēt. Turklāt Mejai būs jāpārvar parlamenta spīkera pretestība, jo viņš ir paziņojis, ka Lielbritānijas parlamenta prakse nepieļauj šajā likumdevēja sesijā atkal balsot par to pašu likumprojektu.

Ja tomēr balsojums notiks un atkal izgāzīsies, ES līderi, visticamāk, būs gatavi piešķirt Lielbritānijai īsu termiņa pagarinājumu. Tomēr Eiropas Parlamenta vēlēšanas ir absolūta robežšķirtne. Vai nu Lielbritānija izstājas līdz jūlijam, kad sanāks jaunais Eiroparlaments, vai arī piedalās EP vēlēšanās maija beigās. Ja Lielbritānija pieprasa garāku termiņu, bet nepiedalās EP vēlēšanās, tad būtu pamats apšaubīt Eiropas Parlamenta leģitimitāti, jo desmitiem miljonu britu aizvien būtu ES pilsoņi, taču nebūtu pārstāvēti EP.

Protams, ja tiks piešķirts pagarinājums, premjerministrei risinājums būs rokā — balsojam atkal par manu līgumu!

Daži cer uz jau irstošās britu partiju sistēmas būtisku pārkārtošanos, kas radītu vairākumu kādam alternatīvam plānam. Citi gatavojas gāzt Meju un viņu nomainīt ar «cietā Brexit» atbalstītāju, kas izvestu valsti no ES, lai lūst vai plīst.

Taču skaidrs ceļš ārā no šī haosa vēl nav iezīmējies, un Mejas vājprātīgā stratēģija pakāpeniski pārvērš Lielbritāniju par trakonamu.

Komentārs 140 zīmēs

Moneyval liek ķerties pie darba. Policija aizturējusi piecus cilvēkus par 627 tūkstošu eiro noziedzīgi iegūtas naudas legalizāciju.

Pret populisma straumi. Slovākijas prezidenta vēlēšanu pirmajā kārtā 40% saņēma proeiropeiskā juriste un pretkorupcijas aktīviste Čaputova.

Piemin varoņus. Svētdien atzīmēja 75 gadus, kopš nacistu okupācijas laikā Latvijas Centrālā padome pieprasīja atjaunot demokrātisku Latviju.

Rasisms nogalina

Masu slepkavība Jaunzēlandē bija cilvēknīdēja sabiedrisko attiecību kampaņa

Jaunzēlande varēja šķist esam droša zeme kaut kur tālu pasaules otrā malā. Pagājušogad šajā 4,8 miljonu iedzīvotāju valstī bija reģistrētas 27 slepkavības. Pagājušo piektdien tur Kraistčērčas pilsētā (nepilni 400 tūkstoši iedzīvotāju) viens no Austrālijas atbraucis, «civilizāciju kara» ideju pārņemts fitnesa treneris aukstasinīgi apšāva dievlūdzējus divās mošejās — nogalināja 50 un ievainoja vēl vairākus desmitus cilvēku. Musulmaņi ir mazāk nekā viens procents no Jaunzēlandes iedzīvotājiem, taču šī zeme viņam acīmredzot šķita droša ne tikai dzīvošanai, bet arī «ideoloģiskai» masu slepkavībai.

Šis noziegums vēlreiz atgādināja, ka neviena valsts nav pasargāta no mazvērtības kompleksu nomāktiem un sazvērestības teoriju pārņemtiem kretīniem, ja tiem ir iespējas tikt pie ieročiem.

Arī Norvēģija ir droša zeme, taču 2011. gadā tur viens cits pašpasludināts «baltās rases karotājs» Anderss Breivīks «visu eiropiešu vārdā» un «monokulturālas kristīgas Eiropas bez musulmaņiem» labad, kā pats deklarēja savā «manifestā», vispirms uzspridzināja astoņus cilvēkus Oslo, pēc tam apšāva 69 jauniešus — tādus pašus norvēģus jeb «āriešus» kā viņš pats — vasaras nometnē Ūteijas salā.

Būtu bīstama kļūda skaidrot šos un līdzīgus noziegumus ar tikai atsevišķu indivīdu garīgām novirzēm. Katrā ziņa slepkavu pašu ieskatā viņu noziegumiem ir ideoloģisks pamats, un, lai kā to dēvētu, tā vienmēr ir totalitāra ideoloģija. Vai tie būtu «baltās rases» vai radikāla islāma, vai vēl kādu ideju «karotāji», kopīgais viņiem ir domāšana, kurā cilvēka dzīvībai nieka vērtība, salīdzinot ar viņu nesto «vēsti».

Masu slepkavas tik tiešām ir izņēmums, taču viņu domubiedrus var viegli pazīt, kad tie stājas vienas idejas vadītus slepkavas aizbildināt ar citas idejas apsēstu slepkavu noziegumiem. Vai arī pārmetumus par šādiem noziegumiem pāradresē tiem, kuriem citāda domāšana nekā viņu totalitārā. Šādas kategorijas kretīni ir jebkurā zemē, arī Latvijā. Mūsmāju Jānis Iesalnieks no Nacionālās apvienības pēc masu slepkavības Norvēģijā paziņoja, ka Breivīka upuri «ir pilnībā uz multikulturālistu sirdsapziņas», no kuru politikas šim «vienkārši aizbraucis širmis».

Iesalnieks, kurš apgalvo, ka vairs neesot Mein Kampf cienītājs, pašlaik izvēlējies neteikt, vai tie paši multikulturālisti, viņaprāt, tagad būtu atbildīgi arī par austrālieša Brenta Taranta Jaunzēlandē pastrādātajām slepkavībām. (Varbūt tāpēc, ka par viņa pirmītējiem murgojumiem bija izrādījusi interesi Drošības policija.) Toties slepkava pats gan piesauca Breivīku kā paraugu un iedvesmotāju.

Pirms sākt aukstasinīgi apšaut cilvēkus, Tarants kārtīgi pacentās, lai tas top zināms iespējami plaši. Dažas minūtes pirms nozieguma izsūtīja vēstījumu ar virsrakstu Lielā aizvietošana. Šī sazvērestības teorija ir plaši izplatīta šaurās balto rasistu aprindās un ir par Eiropas iedzīvotāju it kā mērķtiecīgu aizvietošanu ar neeiropiešiem, ko esot izplānojusi un īstenojot «globālā liberālā elite».

Taranta 74 lappuses garais «manifests» ir ekstrēmu saukļu un klišeju kompilējums par imigrantiem, musulmaņiem un ebrejiem un var būt palīglīdzeklis potenciāli bīstamu indivīdu pamanīšanai. Viņš dēvē sevi par «rasistu», bet ASV prezidentu Trampu par «atjaunotās baltās identitātes simbolu», sūkstās, ka baltie eiropieši nespējot sevi atražot, un pasludina, ka izšķirīgs pavērsiens viņa uzskatos bijusi Emanuela Makrona uzvara pār Marinu Lepēnu prezidenta vēlēšanās Francijā 2017. gadā, kas iedzinusi viņu «izmisumā». Un turpat atsaucas uz datorspēļu tēlu Drakonu Spiro, kurš viņam iemācījis «etnonacionālismu», un videospēli Fortnite, no kuras mācījies, kā dejot uz upuru līķiem. Un paziņo, ka cerot saņemt Nobela miera prēmiju kā Nelsons Mandela.

Tarants bija rūpīgi gatavojis noziegumu vismaz divus gadus. Iedvesmas meklējumos bija daudz ceļojis Eiropā, Tuvajos Austrumos un Āzijā, piemēram, uz Franciju, Serbiju, Horvātiju, Bosniju un Hercegovinu, Ungāriju, Turciju, Pakistānu un pat Ziemeļkoreju. Taču viņa ideoloģiskās tapšanas īstā vieta bija internetā, ko savā «manifestā» pats arī slavē par palīdzību savā «izglītošanā», un turpat bija arī viņa nozieguma vēstījuma auditorija. Savu noziegumu viņš «dzīvajā» translēja Facebook, un šai mediju platformai vajadzēja laiku, lai attaptu to pārtraukt.

Iespēja īstenot slepkavību kā sabiedrisko attiecību kampaņu acīmredzot bija viens no galvenajiem pamudinājumiem to darīt. Iespēja brīvi iegādāties šaujamieročus bija vēl viens. (Uzreiz pēc baismīgā nozieguma Jaunzēlandes valdība nolēma būtiski pastiprināt šaujamieroču kontroli.) Taču ekstrēmistus pirmām kārtām iedrošina politiķi, un ne jau tikai Tramps vien, kuru baltie rasisti acīmredzami uzskata par savējo.

Līdzko dzirdam politiķus karinām «multikulturālistu», «sorosītu», «kultūrmarksistu», «totalitāro liberāļu» birkas saviem idejiskajiem pretiniekiem, varam tikai cerēt, ka kādam «širmis» neaizbrauks līdz domai visus citādos ne tikai nolikt stingrā ierindā, kā gribētu šo birku karinātāji, bet arī pie sienas. Cik daudziem cilvēkiem vēl būs jāiet bojā no citādo nīdēju rokas, lai politiķi atjēgtos, ka viņu runātajam vienmēr ir sekas?

Komentārs 140 zīmēs

Specoperācija? LTV un Ziņu redakcijas vadībai neko nezinot, Jānis Jurkāns pagājušonedēļ LTV studijā sniedza interviju Krievijas Russia Today kanālam.

Daļa ir mūsu māsa! Lietuvas prezidente Grībauskaite nodēvēja par starptautiski apkaunojošu premjerministra Skverneļa teikto, ka latvieši esot konkurenti, nevis brāļi.

Paraugs Putinam. Nazarbajevs bija Kazahstānas prezidents kopš 1991. gada, bet nu atkāpsies no amata un turpmāk būšot vienkārši Nācijas līderis.