Kategorijas: Komentārs

Brexit trakonams

Lielbritānijai vai nu jāizstājas no ES, vai maija beigās jāpiedalās EP vēlēšanās

Mēdz teikt, ka nepārprotama vājprāta pazīme ir atkal un atkal darīt vienu un to pašu, katru reizi cerot uz atšķirīgu rezultātu.

Pēc šīs definīcijas, Lielbritānijas premjerministrei Terēzai Mejai būtu jādodas nevis uz Dauningstrītu 10, bet gan taisnā ceļā pie psihiatra.

Pēc ilgstošas minstināšanās Meja 15. janvārī deva parlamentam iespēju balsot par pašas panākto vienošanos par izstāšanos no Eiropas Savienības un piedzīvoja nepieredzētu zaudējumu — 432 «pret» un tikai 202 «par». Valsts vēsturē neviens valdības vadītājs nebija cietis tik smagu sakāvi.

Tas nekas, nodomāja Meja. Aptīšu līgumam citu bantīti, varbūt tad deputātiem patiks. ES valstu nostāja jau no paša sākuma bija pilnīgi skaidra — līguma teksts nav vairs maināms. Tomēr Mejas valdība pavadīja gandrīz divus mēnešus sarunās ar Briseli, cenšoties panākt kādas kosmētiskas izmaiņas strīdīgajos noteikumos par Ziemeļīrijas robežu, lai radītu šķitumu, ka ir ieklausījusies deputātu iebildumos un panākusi kādas nozīmīgas izmaiņas izstāšanās noteikumos. Parlamentārieši atteicās noticēt šai izrādei, un, lai gan arī otrais, februāra beigās plānotais balsojums tika atlikts, 12. martā Meja atkal nostājās likumdevēja priekšā ar savu līgumu un atkal smagi zaudēja. Tiesa, «pret» pārsvars bija mazāks — nevis 230, bet «tikai» 149 deputāti.

Vai Mejai tas licis mainīt stratēģiju? Nebūt ne. Līdz 29. martam, kad ar vai bez līguma būtu jānotiek Apvienotās Karalistes aiziešanai no Eiropas Savienības, palicis tikai nedaudz vairāk par nedēļu, bet Meja tajā laikā ir gatava jau trešo reizi prasīt parlamentam balsot par savu līgumu.

Viņas plāns patiesībā ir pavisam vienkāršs. Meja cer nostādīt deputātus neapskaužamas izvēles priekšā — vai nu mans līgums, vai arī katastrofa. Viņa cenšas vienlaikus iebiedēt divas pilnīgi atšķirīgas deputātu grupas ar diviem diametrāli pretējiem šausmu scenārijiem. Lai gan parlamenta saprātīgais vairākums nevar vienoties par vēlamo nākotnes attiecību modeli ar ES, tam vismaz ir skaidrs, no kā būtu jāizvairās — no izstāšanās 29. martā bez vienošanās. Tādā scenārijā tiktu krasi ierobežota preču plūsma pāri robežai, varētu rasties nopietnas problēmas aviosatiksmei, un tās ir tikai šobrīd apzinātās negatīvās sekas. Pēc Mejas līguma otrās sakāves parlaments ar manāmu vairākumu — 321 pret 278 — nobalsoja, ka Lielbritānija nedrīkst izstāties no ES bez līguma, un pēc tam ar lielu pārsvaru — 412 pret 202 —, ka valdībai jālūdz no ES izstāšanās laika pagarinājums.

Taču, lai ko par šiem jautājumiem lemtu britu parlaments, galavārds pieder ES. Tā jau tagad prasa — kāpēc jums šis pagarinājums ir vajadzīgs? Šobrīd atbildes uz šo jautājumu nav.

Ja tikai viena dalībvalsts iebilst, ES noraidīs Lielbritānijas pagarinājuma lūgumu. Meja cer, ka tiem, kurus visvairāk baida haotiska izstāšanās, šāds drauds varētu likt atbalstīt viņas līgumu kā vismazāk slikto iznākumu.

Ideoloģiskos Brexit atbalstītājus biedē nevis izstāšanās bez vienošanās, bet gan tieši pretējais — garš sarunu termiņa pagarinājums, kura laikā var pieaugt spiediens rīkot otru referendumu un sapnis par ES pamešanu var izgaist pavisam.

Meja pieķērusies pie salmiņa — cerības, ka tik neskaidrā situācijā, kurā visiem ir iemesls baidīties, ka viņu visļaunākie murgi piepildīsies, viņas līgums beigās izrādīsies vienīgais risinājums, kas gan nodrošinās fanātisko Brexit atbalstītāju kāroto izstāšanos, gan pasargās valsti no pēkšņu attiecību pārrāvuma traumas.

Tā ir ļoti riskanta stratēģija. Lai tā izdotos, nozīmīgam skaitam opozīcijas partijas deputātu, kā arī gandrīz visiem «cietā Brexit» atbalstītājiem un Ziemeļīrijas nelokāmajiem protestantiem būtu jāmaina sava nostāja. Šobrīd nav liela pamata uz to cerēt. Turklāt Mejai būs jāpārvar parlamenta spīkera pretestība, jo viņš ir paziņojis, ka Lielbritānijas parlamenta prakse nepieļauj šajā likumdevēja sesijā atkal balsot par to pašu likumprojektu.

Ja tomēr balsojums notiks un atkal izgāzīsies, ES līderi, visticamāk, būs gatavi piešķirt Lielbritānijai īsu termiņa pagarinājumu. Tomēr Eiropas Parlamenta vēlēšanas ir absolūta robežšķirtne. Vai nu Lielbritānija izstājas līdz jūlijam, kad sanāks jaunais Eiroparlaments, vai arī piedalās EP vēlēšanās maija beigās. Ja Lielbritānija pieprasa garāku termiņu, bet nepiedalās EP vēlēšanās, tad būtu pamats apšaubīt Eiropas Parlamenta leģitimitāti, jo desmitiem miljonu britu aizvien būtu ES pilsoņi, taču nebūtu pārstāvēti EP.

Protams, ja tiks piešķirts pagarinājums, premjerministrei risinājums būs rokā — balsojam atkal par manu līgumu!

Daži cer uz jau irstošās britu partiju sistēmas būtisku pārkārtošanos, kas radītu vairākumu kādam alternatīvam plānam. Citi gatavojas gāzt Meju un viņu nomainīt ar «cietā Brexit» atbalstītāju, kas izvestu valsti no ES, lai lūst vai plīst.

Taču skaidrs ceļš ārā no šī haosa vēl nav iezīmējies, un Mejas vājprātīgā stratēģija pakāpeniski pārvērš Lielbritāniju par trakonamu.

Komentārs 140 zīmēs

Moneyval liek ķerties pie darba. Policija aizturējusi piecus cilvēkus par 627 tūkstošu eiro noziedzīgi iegūtas naudas legalizāciju.

Pret populisma straumi. Slovākijas prezidenta vēlēšanu pirmajā kārtā 40% saņēma proeiropeiskā juriste un pretkorupcijas aktīviste Čaputova.

Piemin varoņus. Svētdien atzīmēja 75 gadus, kopš nacistu okupācijas laikā Latvijas Centrālā padome pieprasīja atjaunot demokrātisku Latviju.

Rasisms nogalina

Masu slepkavība Jaunzēlandē bija cilvēknīdēja sabiedrisko attiecību kampaņa

Jaunzēlande varēja šķist esam droša zeme kaut kur tālu pasaules otrā malā. Pagājušogad šajā 4,8 miljonu iedzīvotāju valstī bija reģistrētas 27 slepkavības. Pagājušo piektdien tur Kraistčērčas pilsētā (nepilni 400 tūkstoši iedzīvotāju) viens no Austrālijas atbraucis, «civilizāciju kara» ideju pārņemts fitnesa treneris aukstasinīgi apšāva dievlūdzējus divās mošejās — nogalināja 50 un ievainoja vēl vairākus desmitus cilvēku. Musulmaņi ir mazāk nekā viens procents no Jaunzēlandes iedzīvotājiem, taču šī zeme viņam acīmredzot šķita droša ne tikai dzīvošanai, bet arī «ideoloģiskai» masu slepkavībai.

Šis noziegums vēlreiz atgādināja, ka neviena valsts nav pasargāta no mazvērtības kompleksu nomāktiem un sazvērestības teoriju pārņemtiem kretīniem, ja tiem ir iespējas tikt pie ieročiem.

Arī Norvēģija ir droša zeme, taču 2011. gadā tur viens cits pašpasludināts «baltās rases karotājs» Anderss Breivīks «visu eiropiešu vārdā» un «monokulturālas kristīgas Eiropas bez musulmaņiem» labad, kā pats deklarēja savā «manifestā», vispirms uzspridzināja astoņus cilvēkus Oslo, pēc tam apšāva 69 jauniešus — tādus pašus norvēģus jeb «āriešus» kā viņš pats — vasaras nometnē Ūteijas salā.

Būtu bīstama kļūda skaidrot šos un līdzīgus noziegumus ar tikai atsevišķu indivīdu garīgām novirzēm. Katrā ziņa slepkavu pašu ieskatā viņu noziegumiem ir ideoloģisks pamats, un, lai kā to dēvētu, tā vienmēr ir totalitāra ideoloģija. Vai tie būtu «baltās rases» vai radikāla islāma, vai vēl kādu ideju «karotāji», kopīgais viņiem ir domāšana, kurā cilvēka dzīvībai nieka vērtība, salīdzinot ar viņu nesto «vēsti».

Masu slepkavas tik tiešām ir izņēmums, taču viņu domubiedrus var viegli pazīt, kad tie stājas vienas idejas vadītus slepkavas aizbildināt ar citas idejas apsēstu slepkavu noziegumiem. Vai arī pārmetumus par šādiem noziegumiem pāradresē tiem, kuriem citāda domāšana nekā viņu totalitārā. Šādas kategorijas kretīni ir jebkurā zemē, arī Latvijā. Mūsmāju Jānis Iesalnieks no Nacionālās apvienības pēc masu slepkavības Norvēģijā paziņoja, ka Breivīka upuri «ir pilnībā uz multikulturālistu sirdsapziņas», no kuru politikas šim «vienkārši aizbraucis širmis».

Iesalnieks, kurš apgalvo, ka vairs neesot Mein Kampf cienītājs, pašlaik izvēlējies neteikt, vai tie paši multikulturālisti, viņaprāt, tagad būtu atbildīgi arī par austrālieša Brenta Taranta Jaunzēlandē pastrādātajām slepkavībām. (Varbūt tāpēc, ka par viņa pirmītējiem murgojumiem bija izrādījusi interesi Drošības policija.) Toties slepkava pats gan piesauca Breivīku kā paraugu un iedvesmotāju.

Pirms sākt aukstasinīgi apšaut cilvēkus, Tarants kārtīgi pacentās, lai tas top zināms iespējami plaši. Dažas minūtes pirms nozieguma izsūtīja vēstījumu ar virsrakstu Lielā aizvietošana. Šī sazvērestības teorija ir plaši izplatīta šaurās balto rasistu aprindās un ir par Eiropas iedzīvotāju it kā mērķtiecīgu aizvietošanu ar neeiropiešiem, ko esot izplānojusi un īstenojot «globālā liberālā elite».

Taranta 74 lappuses garais «manifests» ir ekstrēmu saukļu un klišeju kompilējums par imigrantiem, musulmaņiem un ebrejiem un var būt palīglīdzeklis potenciāli bīstamu indivīdu pamanīšanai. Viņš dēvē sevi par «rasistu», bet ASV prezidentu Trampu par «atjaunotās baltās identitātes simbolu», sūkstās, ka baltie eiropieši nespējot sevi atražot, un pasludina, ka izšķirīgs pavērsiens viņa uzskatos bijusi Emanuela Makrona uzvara pār Marinu Lepēnu prezidenta vēlēšanās Francijā 2017. gadā, kas iedzinusi viņu «izmisumā». Un turpat atsaucas uz datorspēļu tēlu Drakonu Spiro, kurš viņam iemācījis «etnonacionālismu», un videospēli Fortnite, no kuras mācījies, kā dejot uz upuru līķiem. Un paziņo, ka cerot saņemt Nobela miera prēmiju kā Nelsons Mandela.

Tarants bija rūpīgi gatavojis noziegumu vismaz divus gadus. Iedvesmas meklējumos bija daudz ceļojis Eiropā, Tuvajos Austrumos un Āzijā, piemēram, uz Franciju, Serbiju, Horvātiju, Bosniju un Hercegovinu, Ungāriju, Turciju, Pakistānu un pat Ziemeļkoreju. Taču viņa ideoloģiskās tapšanas īstā vieta bija internetā, ko savā «manifestā» pats arī slavē par palīdzību savā «izglītošanā», un turpat bija arī viņa nozieguma vēstījuma auditorija. Savu noziegumu viņš «dzīvajā» translēja Facebook, un šai mediju platformai vajadzēja laiku, lai attaptu to pārtraukt.

Iespēja īstenot slepkavību kā sabiedrisko attiecību kampaņu acīmredzot bija viens no galvenajiem pamudinājumiem to darīt. Iespēja brīvi iegādāties šaujamieročus bija vēl viens. (Uzreiz pēc baismīgā nozieguma Jaunzēlandes valdība nolēma būtiski pastiprināt šaujamieroču kontroli.) Taču ekstrēmistus pirmām kārtām iedrošina politiķi, un ne jau tikai Tramps vien, kuru baltie rasisti acīmredzami uzskata par savējo.

Līdzko dzirdam politiķus karinām «multikulturālistu», «sorosītu», «kultūrmarksistu», «totalitāro liberāļu» birkas saviem idejiskajiem pretiniekiem, varam tikai cerēt, ka kādam «širmis» neaizbrauks līdz domai visus citādos ne tikai nolikt stingrā ierindā, kā gribētu šo birku karinātāji, bet arī pie sienas. Cik daudziem cilvēkiem vēl būs jāiet bojā no citādo nīdēju rokas, lai politiķi atjēgtos, ka viņu runātajam vienmēr ir sekas?

Komentārs 140 zīmēs

Specoperācija? LTV un Ziņu redakcijas vadībai neko nezinot, Jānis Jurkāns pagājušonedēļ LTV studijā sniedza interviju Krievijas Russia Today kanālam.

Daļa ir mūsu māsa! Lietuvas prezidente Grībauskaite nodēvēja par starptautiski apkaunojošu premjerministra Skverneļa teikto, ka latvieši esot konkurenti, nevis brāļi.

Paraugs Putinam. Nazarbajevs bija Kazahstānas prezidents kopš 1991. gada, bet nu atkāpsies no amata un turpmāk būšot vienkārši Nācijas līderis.

Slepenības sardzē

Valdībai jāatjauno iestāžu pienākums publicēt ziņas par darbinieku atalgojumu

Šķietami iestājoties par labu pārvaldību un personas datu aizsardzību, Satversmes tiesa pagājušajā nedēļā faktiski samazināja savu autoritāti un bez skaidra pamatojuma ierobežoja sabiedrības iespējas uzzināt par valsts budžeta izlietojumu.

Latvijā valsts amatpersonu un darbinieku atalgojuma apmērs vienmēr ir bijis starp visaktīvāk izsekotajiem un viskarstāk apspriestajiem jautājumiem. Cik saņem ministri? Cik deputāti? Cik lielas algas noteiktas dažādu iestāžu vadītājiem, cik iebirst kabatās dažam labam ierēdnim — gandrīz vai katru nedēļu par to medijos atrodama kāda ziņa.

Šī interese nerodas tikai no skaudības vai vēlmes «skaitīt naudu svešā kabatā», kā daždien pavaimanā amatpersonas. Budžets ir visai sabiedrībai piederoša nauda, un sabiedrībai ir tiesības detalizēti iepazīties ar šo līdzekļu izlietojumu, ja vien tas neapdraud valsts drošību. Turklāt, tā kā tiesībsargātāji ļoti neefektīvi pārbauda tiem pieejamo informāciju par amatpersonu ienākumiem, tikai maksimāla atklātība dod iespēju žurnālistiem un citiem sabiedrības pārstāvjiem celt gaismā aizdomīgus gadījumus.

Jau daudzus gadus Valsts ieņēmumu dienesta mājaslapā ir iespēja apskatīties amatpersonu ikgadējās ienākumu deklarācijas. Solis pretī vēl lielākai atklātībai šajā sabiedrībai tik svarīgajā jautājumā tika sperts 2010. gadā. Sašutums par lielo atalgojumu, kuru daudzas amatpersonas turpināja saņemt, par spīti krīzes laikā pasludinātajai «jostu savilkšanai», lika valdībai noteikt, ka visām valsts un pašvaldību iestādēm reizi mēnesī jāpublicē amatpersonām izmaksātā atalgojuma saraksts.

Šo kārtību noteica Ministru kabineta noteikumi, un tie attiecās tikai uz valsts amatpersonām. 2017. gadā Saeima nolēma iet soli tālāk. Tika veiktas izmaiņas Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumā, un no 2018. gada 1. janvāra visām šā likuma regulētajām iestādēm, to skaitā arī augstskolām, bija katru mēnesi jāpublicē pilnīgi visu darbinieku saņemtais atalgojums.

Tas būtiski paplašināja atklātības robežas. Piemēram, Baldones novada publiskotajā sarakstā par 2017. gada decembri atrodami 77 vārdi — deputāti, direktori, priekšnieki —, bet 2018. gada janvāra sarakstā jau ir gandrīz 400, to skaitā sētnieces un apkopējas.

Tā kā viņi visi saņem algu no budžeta, grūti saprast, kāpēc viņu atalgojuma lielums būtu jātur noslēpumā, taču ar jauno kārtību daudzi bija neapmierināti. Daži vienkārši informāciju nepublicēja. Piemēram, Baldones iedzīvotāji varēja uzzināt, cik saņem skolotāji, bet Apes novada sarakstos pedagogu algas nav iekļautas. Rīgas Stradiņa universitāte vispār neko nepublicēja.

Savukārt 32 Rīgas Tehniskās universitātes un Rīgas Stradiņa universitātes darbinieki iesniedza ST sūdzību, ka ir pārkāptas viņu tiesības uz privāto dzīvi, jo viņi nav amatpersonas, nepieņemot lēmumus, kas ietekmē sabiedrību, nav pakļauti interešu konflikta vai korupcijas riskam, un līdz ar to viņu atalgojuma publiskošanai neesot leģitīma mērķa.

Tos pašus argumentus varētu minēt arī Apes novada kurinātājs, kura alga visiem redzama, tomēr korupcijas riski nav vienīgais iemesls, kāpēc sabiedrībai būtu leģitīma interese iepazīties ar visu darbinieku saņemto samaksu. Ar nepamatoti palielinātu atalgojumu var bagātināt radus, draugus un partijas biedrus, tāpēc sabiedrībai noteikti ir leģitīma interese iepazīties ar visām valsts un pašvaldību iestāžu darbiniekiem izmaksātajām summām.

Diemžēl lēmumā atcelt apstrīdētos likuma pantus ST principiāli izvairījās šo jautājumu skatīt pēc būtības. Tā vietā tiek plaši iztirzāti dažādi, tiesasprāt, procedurāli pārkāpumi, kuri neliecinot par labu pārvaldības praksi. Smagākais pārmetums — Saeima nav izvērtējusi potenciālos iebildumus pret likuma grozījumiem. Taču par lietas būtību — vai sabiedrībai ir vai nav leģitīmas intereses iepazīties ar darbinieku atalgojumu un vai tiešām šāds regulējums ir pretrunā ar ES Datu regulu, kā daži apgalvo, — ST uzkrītoši klusē.

Tas rada nelāgu precedentu. Katram likumam atradīsies pretarguments, kurš kādam varētu šķist pieņemšanas laikā nepietiekami izvērtēts, taču likuma satversmība nevar būt atkarīga no tā, cik garas ir debates plenārsēdē.

Lēmums kaitē arī pašas Satversmes tiesas autoritātei. Tagad iestādēm nebūs jāpublicē nekas — ne jau astoņus gadus pieejamais amatpersonu, ne pārējo darbinieku atalgojums. Turklāt, kā var no sprieduma secināt, agrāk publicētā informācija jādzēš. Ar tik plašu atvēzienu, uz tik apšaubāmiem pamatiem un bez jautājuma izvērtēšanas pēc būtības atceļot likumu, kas plašākai sabiedrībai liekas gan vajadzīgs, gan leģitīms, Satversmes tiesa rada iespaidu, ka tā apzināti iestājas pret informācijas atklātību un sabiedrības tiesībām zināt, kā tiek izlietota budžeta nauda.

Tā nedrīkst palikt. Likums vēl aizvien dod Ministru kabinetam tiesības noteikt, kādā apjomā informācija par atalgojumu ir pieejama iestāžu mājaslapās. Uz šī pamata valdībai steidzami jāatjauno iestāžu pienākums šo informāciju publicēt.

Komentārs 140 zīmēs

Zelta slieces. Martins Dukurs jau sesto reizi pasaules čempions skeletonā. Sacensībās Kanādā sasniedza arī trases rekordu.

Kļūst grūtāk slēpt bagātību. VID pērn veicis nodokļu auditu 140 cilvēkiem un piedzinis 2,7 miljonus par nesamaksātiem nodokļiem.

Paveicās. Trampa palīgam Manafortam par finanšu noziegumiem piesprieda četrus gadus. Atbilstoši ASV tiesu praksei viņam pienāktos no 19 līdz 24.

Rokudzelžu kandidāti

Valdībai nevajadzētu palīdzēt Rīgas domes vadītājiem izvairīties no atbildības

Pašvaldību ministrs Juris Pūce (A/P!) pagājušonedēļ pateica, ka pēc trim nedēļām varētu atstādināt Rīgas domes priekšsēdētāju Nilu Ušakovu, ja ministrija pārbaudē atklās, ka pašvaldības vadītājs ir būtiski pārkāpis likumu un tas radījis smagas sekas. Kaut gan Ušakova komandas saimniekošanas sekas redzam arī bez VARAM pārbaudēm, trīs nedēļas diezin vai ir pietiekams laiks, lai juridiski korekti konstatētu viņa paša izdarītus būtiskus likumpārkāpumus. KNAB turpina izmeklēšanu Rīgas satiksmes korupcijas lietā, un apsūdzības Ušakovam pagaidām nav izvirzītas.

Eiropas Parlamenta vēlēšanas, kurās Ušakovs kandidēs Saskaņas saraksta priekšgalā, notiks 25. maijā. Pašlaik Saskaņas pūliņi iztēlot kriminālprocesu RS lietā par «politisku pasūtījumu» izklausās pēc noziegumā pieķertu blēžu šļupstiem. Toties viņa atstādināšana no amata īsi pirms vēlēšanām kļūtu par Saskaņas vēlēšanu kampaņas galveno tematu.

Ušakovu droši vien ievēlēs, vai viņš maijā vēl būs vai vairs nebūs domes priekšsēdētājs. Tai elektorāta daļai, kura bučotu rokas arī Putinam un Staļinam, viņa atstādināšana tikai nostiprinātu pārliecību, ka «svētais Nils» ir moceklis. Taču arī saprātīgākiem Saskaņas vēlētājiem tas varētu būt kaut arī cinisks, tomēr pašaizbildinājums balsot par «savējiem neliešiem».

Bet Ušakovam pašam viņa atstādināšana no amata pirms vēlēšanām sniegtu iespēju, jau esot EP deputātam, ar sūdzībām un tiesvedībām par it kā politiski motivētu vajāšanu mēģināt novilcināt deputāta imunitātes atņemšanu, ja Latvijas tiesībsargātāji to kādreiz lūgtu darīt. Pašlaik viņš var tikai cerēt, ka EP vēlēšanas pienāks ātrāk, nekā KNAB izmeklētāji atnāks «sadarbības vizītē».

Pūce uzstāj, ka pārbaude nekādā gadījumā neesot politiska. Taču Ušakova atstādināšanas sekas gan būtu politiskas. Ne tikai tāpēc, ka Saskaņai būs izdevīgi uzdot savu līderi par politiski represēto. Arī tāpēc, ka opozīcijai Rīgas domē nāktos meklēt iespējas izveidot koalīciju ar tur valdošo vairākumu, tātad uzņemties līdzatbildību par šo korupcijas midzeni.

Teorētiski labākais risinājums būtu divus mēnešus nespēt izveidot šādu vairākumu un ievēlēt priekšsēdētāju. Tad VARAM atbilstoši likumam atlaistu pašreizējo Rīgas domi, un notiktu jaunas vēlēšanas. Taču tas nav vienīgais iespējamais iznākums. Itin daudziem arī opozīcijas partijās būtu kārdinājums tikt beidzot klāt pie rīdzinieku naudas satiksmes regulēšanas. Bet tad nākamajam Saskaņas priekšniekam, droši vien Vjačeslavam Dombrovskim, pavērtos iespēja pašvaldību vēlēšanās 2021. gadā uzmesties par rīdzinieku glābēju no Rīgas domi pārņēmušās korupcijas sērgas, par kuras apmēriem līdz tam laikam būsim uzzinājuši vēl vairāk.

Iedarbīgākais līdzeklis pret korupciju ir rokudzelži, daudz efektīvāks nekā koalīcija ar noziedzniekiem.

«Manuprāt, Ušakova vieta ir cietumā, nevis Eiropas Parlamentā,» saka opozīcijas deputāts Vilnis Ķirsis (Vienotība) un paskaidro, ka «Ušakovam ir jāatbild ne tikai politiski, bet arī likuma priekšā». Der precizēt, ka vieta EP nav alternatīva vietai cietumā, un piebilst, ka tur vieta atrastos ne tikai Ušakovam, bet arī «misteram 20 procenti» un visādu departamentu, komiteju, pašvaldības rūpalu un tiem piezīdušos parazītu bodīšu bosiņiem.

Tāpēc jānovēl tiesībsargātājiem šķetināt tālāk Rīgas satiksmē sākto. Rindā gaida arī citi pašvaldības uzņēmumi — Rīgas nami, Rīgas namu pārvaldnieks, Rīgas pilsētbūvnieks, Rīgas ūdens, Rīgas meži, Rīgas Centrāltirgus (kur arī bijuši tādi «konsultanti» kā, piemēram, Saskaņas vēlēšanu kampaņas rīkotājs Jurģis Liepnieks) un citi. Un katram aplipuši savējo privāti kantori, kādi RS ir, piemēram, ar KNAB svaigāko klientu Aleksandru Brandavu saistītā Rīgas mikroautobusu satiksme un Rīgas karte vai dārgākas nekā benzīntankos nopērkamās degvielas tirgotāji ar ārzonās slēptiem īpašniekiem. Šādu shēmu izgaismošanai palīdzētu Rīgas pašvaldības finanšu situācijas kopējs audits, ko ministrs Pūce diemžēl tikai apsver veikt varbūt kādreiz nākotnē.

Šāds audits būtu īpaši aktuāls pēc Satversmes tiesas sprieduma par amatpersonu atalgojuma nepublicēšanu. Piemēram, Rīgas vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs Juris Kokins, izrādās, bijis viens no 46 RS apmaksātajiem «konsultantiem» un par to saņēmis 3000 eiro mēnesī. Līdz šim nebija iemesla apšaubīt vēlēšanu godīgumu, taču nu uzreiz ir pat ļoti nopietns. Tas ir nopietnāk nekā ar fizkultūras skolotāju, kurš 3000 mēnesī saņēmis par RS konsultēšanu «par alternatīvās degvielas ieviešanu», vai kādu, kuram maksāts «par sporta aktivitāšu piemērošanu darbiniekiem».

Rīgas vadoņiem laikam tik tiešām nepatikšanas, ja jau sākuši pat runāt ar žurnālistiem. Tiesa, viņu vēstījums rīdziniekiem paliek tas pats vecais arī tad, kad dažas minūtes izturējuši diktofona vai televīzijas kameras priekšā: «nekomentēšu» jeb — nav jūsu darīšana, ko mēs darām ar jūsu naudu. Ušakova atlaišana ar ministra rīkojumu to nemainīs. Savs darbs jāizdara tiesībsargātājiem, savs politiķiem, bet galavārdu par korumpētās politiskās vadības nomaiņu tik un tā teiks vēlētāji.

Komentārs 140 zīmēs

Kalendāra pasākums. Atkal 16. martā «naciķi» tusēs ar «antifašistiem».

Konvulsīvas kustības. Lielbritānijas parlaments šonedēļ trīs reizes balso par Brexit, bet strupceļš paliks.

Parastā prognoze. Arī Kremļa iecerētajam «suverēnajam internetam» paredzēto naudu vienkāršāk ir nozagt.

Nišu saraksti

Partiju piedāvājums Eiroparlamenta vēlēšanās tēmēts savu vēlētāju grupām

Kandidātus paziņojušas gandrīz visas partijas, kurām ir izredzes iegūt vismaz vienu no astoņiem Latvijas deputātu mandātiem Eiropas Parlamentā. Kandidātu izvēle rāda it kā raibu, tomēr tipoloģizējamu stratēģiju izvēli sarakstu veidošanā.

Tiesa, par divām partijām skaidrības vēl nav. Pirms KPV LV var izlemt par partijas kandidātiem, tai ir jāizlemj, vai partija vispār vēl ir un kāda tieši. Tad varētu arī izspriest, kuru sūtīs «mainīt sistēmu» uz Briseli, kad jau kandidātu visiem amatiem Gobzemu paši aizsūtījuši pa puņķu taku.

Vēl neprognozējamāka ir Saskaņa, kas var pēc darbaļaužu lūguma acumirklī un vienbalsīgi mainīt sarakstu atkarībā no KNAB izmeklēšanu gaitas un Rīgas ielu stāvokļa. Līdz vēlēšanām 25. maijā var būt gan jaunas apsūdzības, gan jaunas krimināllietas; droši vien tāpēc partijas saraksta galvgalī pagājušonedēļ piepeši ielēkušais Nils Ušakovs prognozē, ka nākamie trīs mēneši viņa dzīvē būšot «absolūta elle».

Ušakovs pārspīlē, dēvēdams par «karu», Rīgas «izlaupīšanu» un «izvarošanu» un personisku elli parastu kriminālizmeklēšanu kārtējā korupcijas lietā. Daudzi savulaik prominenti ļaudis, to skaitā Rīgas Satiksmes bijušais priekšnieks Leons Bemhens varētu viņu nomierināt, ka dzīve nebeidzas arī cietumā — var ņemt līdzi pat savu ledusskapi. Tieši tāpat kā uz Eiroparlamentu.

Saskaņa ar savu sarakstu šajās vēlēšanās piedāvā Latvijā vēl nebijušu vēlēšanu koncepciju — Eiroparlaments kā politisks patvērums. Visu cieņu Jaunajai konservatīvajai partijai, ka attapa nekļūt šādā ziņā pat tikai šķietami līdzīga Saskaņai un neielika sarakstā kriminālvajāšanai Saeimas izdoto Juri Jurašu. Bet varbūt tas būtu paraugs KPV — paslēpt Briselē labklājības ministri Ramonu Petraviču, kurai nesmukums par iespējamajām aplokšņu algām vīra uzņēmumā? Ja par šo partiju maijā kāds vēl balsos, protams.

Gandrīz visas partijas ir novatoriskas tādā ziņā, ka tradicionālā kandidātu izvēles kritēriju un apsvērumu kokteiļa vietā izvēlējušās piedāvāt vēlētājiem vienas skaidri nolasāmas koncepcijas sarakstus. Amplitūda ir no politikā un Eiroparlamentā pieredzējušiem kandidātiem (Jaunā Vienotība) līdz sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem bez pieredzes jebkādos vēlētos amatos (Attīstībai/Par!). Pašlaik šķiet, ka var atmaksāties gan viena, gan otra stratēģija.

Pa vidu ir variācijas, taču arī ar skaidri nolasāmām koncepcijām. Un ir viena jauna kategorija pāri partiju robežām — «runājošās galvas», kā sevi raksturojis AP! saraksta līderis Ivars Ījabs. Viņu izredzes tikt ievēlētiem ir loterija, kas atkarīga no viņus nolīgušo partiju vēlētāju aktivitātes.

Vienotības četri mandāti iepriekšējās EP vēlēšanās pārredzamā nākotnē paliks neatkārtojams sasniegums. Tad nu Jaunās Vienotības saraksta pirmais numurs ir tik drošs, cik vien var būt, — trīskārtējs premjerministrs un pašreizējais Eiropas komisārs Valdis Dombrovskis. Otrā sarakstā, kura atkal dotos uz Briseli, ja Dombrovski ievēlētu, bet valdība izvirzītu viņu atkal Eiropas Komisijai, ir pieredzējusī politiķe un EP deputāte Sandra Kalniete. Var minēt, vai tāpēc vēl viena EP veterāne Inese Vaidere aizbīdīta no cerētās otrās vietas lejup. Bet trešajam numuram, vecās Vienotības priekšsēdim Arvilam Ašeradenam izredzes dabūt mandātu tikai gadījumā, ja JV dabūtu divus.

Divus mandātus diezin vai dabūs Nacionālā apvienība, kuras saraksta koncepcija ir «atlaišana ar paaugstināšanu amatā» otrajam numuram — sabiedrības, taču ne partijas spices ieredzētajai kultūras ministrei Dacei Melbārdei. Tiesa, pirmais numurs Roberts Zīle apvienības vēlētājiem laikam izskatās drošs kā partijas vērtību muzeja relikvija. Tāpēc ministrei ir labas izredzes pagaidām saglabāt amatu.

Vienīgā bez skaidri nolasāmas koncepcijas zudušās ietekmes atmatā klīst Zaļo un Zemnieku savienība. Saraksta līderi — divi bijušie ministri un viens bijušais parlamentārais sekretārs. Norietošā zvaigzne Dana Reizniece-Ozola būs spiesta skaidrot rūkošajam elektorātam, ko viņa, eiro ieviešanas pretiniece, grib tajā «bezjēdzīgajā pļāpātavā», kā Eiroparlamentu tagad lamā ZZS norietējusī zvaigzne Iveta Grigule, kurai piecus gadus Briselē tuvāka bija Vidusāzija.

Jāatkārto — Latvijai EP ir tikai astoņas vietas. To apzinādamās, Saeimas vēlēšanās aiz 5% robežas palikušās partijas vienkārši izmanto iespēju par sevi atgādināt vēlētājiem, taču arī konceptuāli atšķirīgi. Latvijas Reģionu apvienība ir tradicionāla — sarakstā pirmais ir partijas priekšsēdis. Savukārt Progresīvie ir progresīvi — saraksta līdere ir cilvēku ar īpašām vajadzībām organizācijas Sustento vadītāja Gunta Anča.

Izņēmums ir Latvijas Krievu savienība — Tatjana Ždanoka var atņemt balsis Saskaņai, kuras līderi zaudē Maskavas labvēlību un līdz ar to «informatīvo atbalstu», un pati vēlreiz ietapt Kremļa ienaidnieku midzenī, vienalga, vai ar dzeltenu, sarkanu vai oranžu vesti mugurā.

Ždanokas tesiņš ar Ušakovu solās būt viena no lielajām šo vēlēšanu intrigām. Jācer, ka tas palīdzēs vairot arī citu partiju vēlētāju interesi par EP vēlēšanām un pacelt piedalījušos īpatsvaru no nieka 30%, kāds bija iepriekšējās vēlēšanās, līdz tuvāk ES vidējam tolaik — 43%.

Komentārs 140 zīmēs

Nav iemesla gausties par EDS īslaicīgu atslēgšanos ienākumu deklarāciju iesniegšanas pirmajā dienā – slodze bija lielāka nekā e-vēlēšanu sistēmai Igaunijā.

Lietuvā kā Latvijā. Arī kaimiņvalstī pašvaldību vēlēšanās visvairāk balsoja par «mēs savam miestam» un «šejienes varētāji» parauga bezpartejiskiem sarakstiem.

Korupcijas krīze ne tikai Rīgā. Vēršoties plašumā SNC-Lavalin korupcijas skandālam, no amata atkāpusies jau otra Kanādas valdības ministre.

Tuvākie kaimiņi

Igaunijas politikā dažas līdzības ar Latviju un vairākas zīmīgas atšķirības

Vēsā, ziemeļnieciskā mierā svētdien Igaunijā notika parlamenta vēlēšanas. Bez šokējošiem pavērsieniem, par kaimiņzemes politisko kursu nebūs jāsatraucas, un pat sabiedriskās domas pētniekiem nevajadzēs sevišķi taisnoties — rezultāti izrādījās visai tuvi pēdējo nedēļu aptaujās prognozētajiem.

Tas gan nenozīmē, ka šīs vēlēšanas nedotu arī mums vielu pārdomām. Tik daudzās lietās patīk mums sevi salīdzināt ar igauņiem, un arī no šī balsojuma varam izvilināt dažādus interesantus secinājumus.

Galvenā līdzība? Mūžīgiem opozicionāriem nonākšana pie varas neatmaksājas. Igaunijā Centra partija saņēma rokās valdības grožus 2016. gada nogalē nedaudz līdzīgā veidā, kā ZZS Latvijā tā paša gada sākumā pēc ilgstošās «varas partijas» premjera nomaiņas. Latvijā tika nobīdīta pie malas Vienotība, Igaunijā — atstāta opozīcijā jau 11 gadus valdību vadošā Reformu partija.

Paralēles starp Centra partiju un ZZS nav pilnīgi precīzas — Centra partijas balstīšanās uz krieviski runājošo elektorātu to padara līdzīgāku Latvijas Saskaņai, tomēr abas vieno spēja ilgstoši izvairīties no atbildības par smagākajiem valdības lēmumiem. Nākušas pie varas, abas partijas centās pēc iespējas pasniegt sevi kā dāsnas valsts naudas dalītājas paaugstināja minimālo algu, pastiprināja progresivitāti iedzīvotāju ienākumu nodokļu sistēmā, paaugstināja finansējumu medicīnai, palielināja skolotāju algas un vecāku pabalstus…

Visi zinām, kā Latvijā veicās «labo darbu čempioniem». Igaunijā Centra partija necieta tik smagu zaudējumu vietu skaits parlamentā tai samazinājās tikai par vienu deputātu , tomēr tās vadītā koalīcija kopumā zaudēja astoņas vietas un līdz ar to arī vairākumu parlamentā.

Acīmredzot ar naudas dalīšanu ir par maz, lai nopirktu vēlētāju sirdis.

Centra partijas grūtības arī liecina, cik smagi paplašināt savu atbalstītāju loku politiskam veidojumam, kurš turpina identificēties ar krieviski runājošo elektorātu un labu attiecību uzturēšanu ar Krieviju. (Vēl nesen Centra partijas parlamenta deputāti atturējās balsojumā par sankciju pastiprināšanu pret Krieviju saistībā ar ukraiņu jūrnieku nolaupīšanu Kerčas šaurumā.) Pat distancēšanās no korupcijas skandālos ierautā iepriekšējā līdera Savisāra un lepošanās ar palielinātiem tēriņiem aizsardzībai nespēja mazināt nozīmīgas vēlētāju daļas aizdomas par centristu patiesajām simpātijām un mērķiem. Jāšaubās, vai Saskaņai nākotnē veiksies labāk, pat ja Ušakovs nonāks ērtā Briseles trimdā.

Taču ir arī atšķirības starp mūsu un kaimiņu politisko vidi. Pretstatā Vienotībai, kuru pēc premjera amata zaudēšanas iekšējie konflikti gandrīz sagrāva, Igaunijas uz modernu, eiropeisku valsts attīstību orientētā Reformu partija ne tikai pārdzīvoja, bet pat guva zināmu labumu no diviem gadiem opozīcijā. Tagad tā ir atgriezusies kā uzvarētāja ar 34 deputātu mandātiem, par četriem vairāk nekā iepriekšējās vēlēšanās.

Stabilāka partiju sistēma nozīmē, ka Igaunijas parlamentā nav iekļuvusi jaunu politisko veidojumu plejāde. Tieši otrādi pagājušo vēlēšanu viendienītei Brīvajai partijai viss atbalsts izplēnēja, un Rīgikogu tika ievēlētas nevis sešas, bet gan tikai piecas partijas.

Savukārt atbalsts vairāk nekā divkāršojās Konservatīvajai tautas partijai EKRE, kura savā agresīvajā pret ES un migrantiem vērstajā retorikā ļoti līdzinās citviet Eiropā atrodamām populistiskām partijām. Iepriekšējās vēlēšanās tā saņēma 8%, šajās jau gandrīz 18%, un ar 19 vietām tā tagad būs trešā lielākā partija parlamentā. Latvijā līdzīgas partijas nav varbūt tāpēc, ka iestāšanās pret migrantiem un par «tradicionālajām vērtībām» jau ir tik lielā mērā iesakņojusies citās, valdību veidojošās partijās, ka potenciālajiem cīnītājiem pret «liberālismu» nav pat īsti, kur piesieties. Igaunijā parlaments atzina viendzimuma partnerattiecības 2016. gadā, Latvijai līdz tādam lēmumam vēl tālu. Igaunijas parlaments novembrī atbalstīja ANO migrācijas paktu, Saeima decembrī to noraidīja.

Vēl viena būtiska atšķirība, par kuru arī runā Latvijā, ir Igaunijas e-balsošanas sistēma, kuras popularitāte šajās vēlēšanās turpināja pieaugt. 2015. gadā 30,5% vēlētāju balsoja internetā, šogad jau gandrīz par pusi vairāk 43,8%. Taču zīmīgi, ka šī iespēja nav palielinājusi kopējo līdzdalību, kura pārsteidzošā kārtā nedaudz samazinājusies no 64,2% līdz 63,7%. Turklāt e-balsošana nav veicinājusi līdzdalību starp ārzemēs dzīvojošajiem, no kuriem tikai 4343 balsoja internetā. Tas ir mazāk nekā pusprocents no visiem balsstiesīgajiem. Ārzemēs dzīvojošo Igaunijas pilsoņu aktivitāte vēlēšanās arī kopumā ir manāmi zemāka nekā pie mums. 2018. gada Saeimas vēlēšanās nobalsoju gandrīz 32 000 ārzemēs dzīvojošo jeb 2% balsstiesīgo, Igaunijā attiecīgi tikai 6449 jeb 0,7%.

Tagad lielais jautājums Tallinā ir ar kurām partijām reformisti veidos valdību? Daži vērotāji prognozē garas un sarežģītas sarunas. Katrā gadījumā būs atkal iespēja salīdzināt vai karstasinīgie igauņi arī valdības veidošanā apsteigs Latviju?

Komentārs 140 zīmēs

Lai Ušakovs atbild par sastrādāto. Par Rīgas Satiksmes vadītāju ieceltais Matīss amatu atstāja, jo nejuta atbalstu pārmaiņām uzņēmumā.

Reģionāla problēma. Danske, Swedbank, tagad arī Nordea — naudas atmazgāšanā iesaistīto ziemeļvalstu banku saraksts aug.

Burbulis ātri noplok. Iekšējo pretrunu plosītās partijas KPV LV reitings samazinājies līdz 3,5%.

Bēgšanas mēģinājums

Saskaņas EP vēlēšanu saraksta līderu nomaiņa liecina par krīzi partijā

Resnākās žurkas bēg pirmās. Acīmredzot kuģis tik tiešām grimst.

Vēl tikai 5. februārī Rīgas domes un Saskaņas priekšsēdētājs Nils Ušakovs Pirmajam Baltijas kanālam teica: «Eiroparlamenta vēlēšanās 2019. gadā es netaisos piedalīties nekādā veidā.» Tas bija jau pēc KNAB kratīšanām jeb, kā tagad tajās aprindās ir politkorekti teikt, «sadarbības vizītes» viņa darba kabinetā un dzīvesvietā 30. janvārī. Pagāja tikai trīs nedēļas, un izrādās, ka viņš tomēr taisās ļoti tiešā veidā piedalīties EP vēlēšanās, turklāt ar leģendāro «misteru 20 procenti» Andri Ameriku piekabē.

Akrobātiskā kūleņa jeb savā politiķa karjerā «smagākā lēmuma» iemeslus Ušakovs otrdien skaidroja ar it kā notiekošo «karu pret rīdziniekiem» nolūkā «izlaupīt Rīgu», ko ilustrējot Saeimas pošanās atņemt Rīdzinieka kartes turētājiem pašvaldības atlaides dažādiem pakalpojumiem, un viņš nu došoties aizstāvēt viņu intereses «Eiropas līmenī».

Ušakova kaķi Kuzja un Muris, ja prastu, smietos pilnā balsī. Bet viņa vēlētāji varētu vaicāt, vai Nils tiešām uzskata viņus par galīgiem muļķiem. Pēdējo trīs nedēļu laikā kaut kur sācies kaut kāds karš, tāpēc Ušakovs laižas lapās?

Varam tikai minēt, ka kriminālprocess Rīgas Satiksmes korupcijas lietā virzās uz priekšu un, iespējams, vismaz daži no septiņiem sākotnēji aizturētajiem nav izvēlējušies klusēt kā padomju partizāni anekdotēs. Būtu naivi iedomāties, ka Rīgas domes struktūru džungļos RS ir autonoms korupcijas perēklis, nevis posms varas vertikālē un plašā un sazarotā horizontālē. (LTV raidījums De facto svētdien vēstīja arī par citām shēmām, un tās izskatās pēc klasiskas naudas atmazgāšanas — Saskaņas veidojums arodbiedrība LABA saņēma naudu no RS, tad daļu pārskaitīja uz kontiem Āzijā.) Iespējams, KNAB satvertais diedziņš draud ar iziršanu lielākam shēmu auduma gabalam, un kurš gan to zinātu labāk par shēmu audējiem un pārraudzītājiem pašiem.

RS akciju turētāja Ušakova stāsti, ka neesot neko zinājis par korupciju šajā uzņēmumā, ir no «acīmredzamais neticamais» kategorijas, kaut arī tajos varētu būt kripata patiesības – iespējams, ka viņš pats personīgi nesēdēja kopā ar citiem shēmotājiem, «zīmēdams» naudas ceļus. Tāpēc Amerika mukšana Ušakovam līdzi ir jo īpaši daiļrunīga. Lai nemulsina viņa blefotais, ka līdz otrdienai nebija izlēmis, vai EP vēlēšanās piedalīsies savas Gods kalpot Rīgai vai Saskaņas sarakstā. GKR nav izredžu iegūt vienu no astoņiem Latvijas mandātiem EP, toties Saskaņai ir labas izredzes dabūt divus.

EP deputāti bauda tādu pašu imunitāti kā viņu pārstāvētās valsts parlamenta deputāti, un Latvijas tiesībsargātāju lūgums atcelt imunitāti deputātam no Saskaņas būtu lielisks iegansts Krievijas kampaņai par «krievvalodīgo tiesību aizstāvja» politisku vajāšanu. Šķiet, Ušakovs Maskavā jau norakstīts pie «lūzeriem», taču kā iegansts uzbrukumiem Latvijai var noderēt.

Tomēr pat Krievijas propagandas mašīnai nebūtu īsti ērti aizstāvēt iespējamo korumpantu «tāpēc, ka krievs», kā mēģināja darīt piketa Rātslaukumā 9. februārī informatīvie nodrošinātāji. Politiski daudz perspektīvāks alibi Ušakovam ir Rīgas domes lēmums par četriem miljoniem uzpucēt Uzvaras parku. Sak, «mūsu Nilu» sit par to, ka viņš kopj un ciena «atbrīvotāju» piemiņu. Ja būs EP deputāts, par to gan varēs trokšņot Eiropas mērogā, nevis par kaut kādām rīdzinieku privilēģijām.

Lai cik slikti justos Ušakovs un Ameriks, ka jālaižas prom no desmit gadus iesēdēta perēkļa, vēl sliktāka sajūta — gandrīz vai kā uzmestam «lielākajam kretīnam» — varētu būt Ušakova skolas dienu draugam Vjačeslavam Dombrovskim, pirmajam numuram partijas valdes 24. janvārī apstiprinātajā Saskaņas EP kandidātu sarakstā. «Premjerministra kandidāts» un tagad «ēnu kabineta vadītājs» nedabūs kompensāciju par neatkarīga ekonomikas guru un progresīva politiķa tēla ziedošanu Saskaņas interesēm — prestižo EP deputāta statusu ar 7000 eiro mēnešalgu. Sak, piedod, Slava, politikas biznesā draugu nav. It īpaši, kad bīstami tuvu žvadz rokudzelži.

Nebūtu jābrīnās, ja Ušakovs neturētu arī solījumu kandidēt atkal uz Saskaņas priekšsēdētāja amatu (nekandidēt būtu «visu manu biedru interešu nodevība», viņš teica tajā pašā intervijā PBK) un apšaubāmo godu kļūt par grimstoša kuģa kapteini arī atstātu draugam Vjačeslavam. Savukārt Saskaņas iecere Ušakova vietā ielikt Rīgas domes priekšsēdētājas amatā Baibu Rozentāli izskatās pēc piedāvājuma opozīcijai viņu gāzt un tad sēsties pie sarunu galda par shēmu un naudas plūsmu turpmāku kopīgu apsaimniekošanu jau «nacionālo spēku» vadībā. Iespējams, daži būtu ar mieru, taču viņiem jārēķinās, ka pašreizējā RS lieta ne tuvu nav galā un var nebūt vienīgā Rīgas izlaupīšanas kara vēsturē.

Saskaņas agonija Rīgas domē itin daudziem būs daudz nepatīkamāka nekā braukšana pa tās vadības nozagtajām Rīgas ielām. Turklāt Ušakovs nedosies ar Ameriku čemodānā uz Strasbūru jau rīt — vēlēšanas notiks 25. maijā. Vēl ir laiks gan vēlētājiem domāt, gan tiesībsargātājiem ierasties «sadarbības vizītēs». Taču jau tagad ir kāda laba ziņa — Ušakovam varētu būt izdevies krietni sakāpināt ne tikai savu vēlētāju interesi par Eiropas Parlamenta vēlēšanām.

Komentārs 140 zīmēs

Netīša neprofesionalitāte? Latvija nebija ES tiesai pamatojusi apsūdzības Rimšēvičam, tāpēc tiesa secināja, ka viņš nepamatoti atstādināts no LB prezidenta amata.

Kalendāra provokācija. NA arī šogad aicināja Latviešu SS leģiona piemiņas dienu noteikt par Latvijas Republikā oficiāli atzīmējamu datumu.

Kūdītājas darbs. Valsts drošības dienests vērtēs Ždanokas teikto, ka krievi Latvijā esot tādā pašā situācijā kā ebreji pirms Otrā pasaules kara.

Ar špakteli nepietiks

Aizdomas par Petravičas saistību ar aplokšņu algām var graut ticību cīņai

Jau kopš pērnās vasaras Latvijas varas iestādēm pār galvu karājies Damokla zobens ar nosaukumu Moneyval ziņojums. Eiropas Padomes naudas atmazgāšanas novēršanas organizācija norādīja gan uz daudziem trūkumiem Latvijas spējās un gribā bloķēt noziedznieku, teroristu un pasaules sankciju sarakstos esošo valstu naudas plūsmas caur mūsu finanšu iestādēm, gan arī uz faktu, ka šādu nelikumīgu darījumu atklāšana un atbildīgo tiesāšana līdz šim nav bijusi Latvijas tiesībsargu prioritāte.

Ja šā gada laikā šīs problēmas netiks atrisinātas, Latvijai draud nonākšana starptautiskā «pelēkajā sarakstā» kā augsta riska valstij, ar kuru citām valstīm jābūt sevišķi piesardzīgām, veicot finanšu darījumus. Tur Latvija pievienotos tādiem spīdekļiem kā Ziemeļkoreja, Irāna, Sīrija, Jemena, Gana un Etiopija. Trieciens ne tikai valsts reputācijai, bet arī tautsaimniecībai būtu pamatīgs, jo pārskaitījumi starp Latvijas un ārvalstu bankām labākajā gadījumā kļūtu sarežģītāki, bet dažos sliktākos variantos neiespējami, savukārt ārvalstu investoriem tas uzreiz radītu stipras šaubas, vai valstī ir droši ieguldīt naudu.

Jau oktobrī Kučinska valdība sagatavoja apjomīgu pasākumu plānu, lai novērstu Moneyval uzrādītās nepilnības. Jaunās valdības deklarācijā «finanšu sektora sakārtošana» ierakstīta kā pirmā no uzskaitītajām prioritātēm. Tomēr nekā daudz konkrētāka tur nebija, un varēja likties, ka jaunā valdība vienkārši turpinās iet pa vecās iezīmēto ceļu.

Arī tas ne vienmēr izrādījās taisns un gluds. Tikai pēc naudas atmazgāšanas Kontroles dienesta vadītājas Ilzes Znotiņas gada nogalē publiskajiem paziņojumiem Kučinska valdība atrada iespēju iestrādāt budžetā plānā paredzēto naudu dienesta darba paplašināšanai. Savukārt ASV par sistemātisku naudas atmazgāšanu vainotās bankas ABLV likvidāciju jau no oktobra kavēja banku uzrauga FKTK nespēja vienoties ar Kontroles dienestu par metodoloģiju, kā novērst netīrās naudas izmaksu ABLV klientiem. Jau sen bijis skaidrs, ka ABLV likvidācija būs viens no svarīgākajiem kritērijiem, pēc kuriem Moneyval vērtēs Latvijas progresu, tāpēc ilgā nespēja tikt skaidrībā par šo problēmu lika bažīties, vai izšķirošā brīdī tomēr nepietrūks dūšas būtiski mainīt sistēmu. Ir viena lieta abstrakti veidot procedūras par kādiem nākotnes darījumiem, lai varētu pēc tam mierīgi pateikt, ka visi papīri ir tīri, bet pavisam cita — rakstīt noteikumus, kuru rezultātā par savu miljonu iesaldēšanu varētu kļūt neapmierināti kādi gluži konkrēti Austrumu «biznesmeņi».

6. februārī Kariņš uzdeva FKTK un Kontroles dienestam par šiem jautājumiem vienoties divu nedēļu laikā, tomēr par šā rīkojuma iedarbīgumu bija pamats šaubīties. Ne viena, ne otra iestāde nav premjeram pakļauta, FKTK vispār ir neatkarīga institūcija, un kāpēc lai tās tagad atrastu kopēju valodu, ja jau mēnešiem tas nebija izdevies?

20. februāris nesa ne vienu vien pārsteigumu. Bija panākta konceptuāla vienošanās par ABLV naudas tīrības pārbaudi, bet Ministru prezidents Kariņš pasludināja, ka visi līdzšinējie, Kučinska valdības izstrādātie plāni Moneyval prasību izpildei esot bijuši tik vien kā «kosmētiskais remonts». Sienas tiek pārkrāsotas, grīdas noslīpētas, «varbūt arī špaktele izmantota. Tas varbūt pietiek, lai mēs tiktu pozitīvi vērtēti Moneyval ziņā». Taču ar to nepietiekot, lai Latviju patiesi atbrīvotu no netīrās naudas radītajām briesmām, un tāpēc ir nepieciešams «finanšu sektora kapitālais remonts». Naudas atmazgāšanas novēršanai ir jākļūst par vienu no FKTK likumā definētajām darbības prioritātēm, un uzraugam ir jādod tiesības atņemt finanšu iestādei licenci par iesaistīšanos šādā kriminālā darbībā. Jāievieš legālās prezumpcijas princips attiecībā uz naudu — ja rodas jautājumi par tās izcelsmi, nevis valstij jāpierāda, ka tā nelikumīgi iegūta, bet gan īpašniekam jāpierāda, ka tā likumīgi nonākusi viņa rīcībā. Normatīvo aktu radītā birokrātiskā sloga rezultātā tiesībsargi velta 25% laika sīkiem, viegli atklājamiem noziegumiem. Ir jāmaina sistēma, lai atbrīvotu resursus lielu, nozīmīgu lietu izmeklēšanai. Priekšlikumiem jābūt gataviem līdz 26. martam.

Tās ir nozīmīgas iniciatīvas. Ja Kariņš tiešām spēs tās realizēt, tas būs solis ne tikai uz finanšu sektora, bet arī uz tieslietu sistēmas būtisku pārbūvi.

Tomēr, tāpat kā kosmētisks remonts nevar labot fundamentālas strukturālas problēmas, ar papīriem nevar aizvietot gribas trūkumu. Ja līdzās jaunām iespējām vērsties pret naudas atmazgāšanu un citiem finanšu noziegumiem nenāks arī vēlme to faktiski darīt, tad arī šīs iniciatīvas var izrādīties tik vien kā kārtējā krāsas kārta uz drūpošas fasādes. Turklāt iedzīvotāju acīs ticībai Kariņa nelokāmajai nostājai finanšu noziegumu jautājumos var sākt nopietni kaitēt viņa līdzšinējā izvairīšanās ieņemt skaidru nostāju jautājumā par labklājības ministri Petraviču, par kuras iespējamo iesaisti aplokšņu algu maksāšanā nupat parādījušās jaunas liecības.

Labskanīgi solījumi maz ko dod, ja nav arī stingras rīcības konkrētos gadījumos.

Cīņā pret finanšu noziegumiem ar špakteli vien nepietiks.

Komentārs 140 zīmēs

Baidās no atklātības. Saeimā virza priekšlikumu, ka amatpersonu deklarācijas būtu pieejamas tikai par pēdējiem pieciem gadiem.

Brexit tuvojas kraxs? Pēc ilgstošas svārstīšanās britu leiboristi paziņojuši, ka gatavi atbalstīt otru referendumu par izstāšanos no ES.

Iestājies piromāniskais pavasaris. Kurzemē ceturtdien, 21. februārī, tika reģistrēts gada pirmais kūlas ugunsgrēks Latvijā.

Nevajag pārsālīt

Prognozes par pasaules ekonomiku nav rožainas, bet bunkurā jālien nebūs

Kad sāksies krīze? Tūlīt jau būs, vai ne? Ekonomika pārkarst! Budžetā trūkst naudas! Vācija ļogās! Itālijā recesija! Brexit būs ciets! Tirdzniecības kari karsti! Būs KRĪZE!

Latvijas valsts savos simt gados pārdzīvojusi tik daudzas īstas katastrofas un dziļus satricinājumus, ka pat pēc mazākajām pazīmēm, ka esošais stāvoklis varētu pasliktināties, cilvēku dabiskā reakcija ir refleksīvi gatavoties ļaunākajam.

Arī kopš neatkarības atgūšanas pārdzīvotas vairākas tiešām nopietnas, dziļas krīzes, kuras iedragāja daudzu cilvēku dzīves līmeni un kuru priekšvēstnesis bija optimisms, lai neteiktu, ka eiforija. Pilnīgās suverenitātes atjaunošanai 1991. gadā un tās radītajām cerībām sekoja plānveida saimniecības pēdējā agonija. Pēc žilbinošajiem solījumiem par depozītiem, kuri maksā 80 un vairāk procentu gadā, sekoja satricinošais Bankas Baltija bankrots 1995. gadā. Dažiem treknajiem gadiem, kad algas auga par 20% un daudziem acu priekšā laistījās platais ceļš uz ātrām bagātībām ar nekustamo īpašumu spekulācijām, sekoja dziļš ekonomisks kritiens.

Tās tiešām bija krīzes. Ekonomika strauji saruka, daudzi uzņēmumi bankrotēja, nabadzība un bezdarbs krasi pieauga, valstij bija ļoti grūti savilkt galus, bija pat bažas par valsts stabilitāti.

Tomēr gadījumu, kad, kā pilsētas leģendas vēsta, veikalos tika izpirkts sāls un sērkociņi vai kad vēl latu laikos cilvēki stājās rindā pie bankām, lai tos mainītu pret dolāriem, ir bijis krietni vairāk nekā patiesu krīžu. Taču pārspīlēta piesardzība var būt kaitīga. Šādas panikas lēkmes rada ne tikai tiešus (cik tad gurķu ar to sāli iekonservēsi? cik maksās dolārus atkal samainīt atpakaļ latos?), bet arī netiešus zaudējumus, jo bailes no sliktākā var atturēt no perspektīvu attīstības iespēju izmantošanas.

Pēdējā laikā daudziem, šķiet, atkal pamostas dziļi zemapziņā iesakņojusies pārliecība, ka labajiem laikiem kā likteņa ļaunprātīga rotaļa vai dievu taisnīgais sods par lepnību vienmēr seko sliktie laiki, vārdu sakot — KRĪZE. Šo trauksmes pilno vārdu ik pa brīdim dzirdam gan ekonomistu intervijās, gan privātās sarunās, un emocionālās asociācijas ir spēcīgas un skaidras — mūs visus kaut kad ne pārāk tālā nākotnē gaida 2009. gada atkārtojums.

Cilvēkiem patīk šausmenes. Par laimi, sērijveida slepkavas ir daudz biežāk redzami uz kinoteātru ekrāniem nekā īstajā dzīvē.

Tāpat ir ar krīzēm. Ja nevēlamies šā vārda nozīmi nonivelēt tiktāl, ka tas tiek izmantots jebkuru pārejošu neērtību aprakstīšanai (ledusskapis tukšs — pārtikas krīze!), tad to tomēr vajadzētu izmantot tikai par situācijām, kuras apdraud politiskās vai ekonomiskās sistēmas pastāvēšanu. Tādas krīzes neapšaubāmi notiek, un tas, ko Latvija un pasaule piedzīvoja pirms desmit gadiem, tiešām bija krīze. Bija dažas nedēļas 2008. gada rudenī, kad pasaules finanšu sistēmai draudēja sabrukums, un sekojošo ekonomisko un politisko triecienu atbalsis vēl aizvien nav rimušas.

Tomēr normālos, miera laika apstākļos šādas krīzes ir liels retums. Rietumu ekonomiskajā telpā nekas tamlīdzīgs nebija noticis kopš 1929. gada. Protams, garantiju nav, un neviens nav pasargāts no postošām nejaušībām, tomēr dzīvot bailēs no šādas krīzes atkārtošanās būtu kā visu mūžu gatavoties brīdim, kad nolaidīsies citplanētieši un civilizācija sabruks. Ir cilvēki, kas ar saviem sāls, sērkociņu, konservu un patronu krājumiem dzīvo dziļi mežā un gaida pastardienu, taču pagaidām šī stratēģija nav sevi attaisnojusi.

Tas nenozīmē, ka nākotnē nebūs ne grūtību, ne pārbaudījumu. Taču būsim precīzi vārdu izvēlē. Palēninājums, lejupslīde, recesija — tās ir dabiskas ekonomiskas parādības. Tautsaimniecība attīstās cikliski, izaugsmes paisumam vienmēr seko lielāks vai mazāks aktivitātes bēgums. Šos viļņus var būt grūti prognozēt, un tie var arī apdraudēt atsevišķus peldētājus, tomēr tie nav krīzes cunami, un to dēļ tikai retais vispār atsakās iet uz pludmali.

Vai tuvākajā laikā gaidāma kāda spēcīgāka ekonomiska lejupslīde? Izteikt prognozes šajā jautājumā ir ļoti nepateicīgs uzdevums — kā vēsta veca asprātība, Dievs radīja ekonomistus, lai uz viņu fona meteorologi labi izskatītos. Ko šie reģi saka? Gan Eiropā, gan plašākā pasaulē ir dažādi potenciāli negatīvi signāli, un Starptautiskais Valūtas fonds nesen samazināja savu prognozi pasaules ekonomikas izaugsmei — no 3,7% līdz 3,5%.

Mati ceļas stāvus, vai ne?

Jāpiebilst, ka Latvija uz kopējā fona neizskatās slikti. SVF prognozētā šā gada izaugsme ir 3%. Tiesa, algas strauji aug, tomēr tas notiek uz veselīgas tautsaimniecības attīstības pamata, nevis uz trekno gadu milzīgā kreditēšanas buma rēķina — pēdējos desmit gados iedzīvotājiem auguši uzkrājumi un samazinājušās parādsaistības. Pamata pārspīlētam satraukumam nav.

Kaut kad jau tā izaugsme palēnināsies, varbūt tautsaimniecība pat nedaudz saruks, un Latvijas iedzīvotāji sastapsies ar pavisam jaunu, neierastu situāciju — pārejošām ekonomiskām grūtībām, kas nav KRĪZE. 

Komentārs 140 zīmēs

Neauklējas. Igaunijas finanšu uzraugs licis milzīgā naudas atmazgāšanas skandālā iesaistītajai Danske Bank slēgt vietējo filiāli.

Lokomotīves mainās, sastāvs nekust. Pasažieru vilciens pārdomājis, elektrovilcienus tomēr pirks no čehiem. Tagad spāņi sola pārsūdzēt.

Lemberga dome zaudē tiesā. Augstākā tiesa likusi no jauna izskatīt Ventspils opozīcijas sūdzību par tās neiekļaušanu domes struktūrās.

Amati un demokrātija

Valsts prezidenta amats ir viens no trim, par kuriem jāpanāk vienošanās

Latvijā ir jauna Saeima un jauna valdība, un drīz būs arī jauns Valsts prezidents. Raimondam Vējonim ir maz izredžu saglabāt amatu. Viņu vairs neatbalsta pat paša Zaļo un Zemnieku savienība, kura turklāt nu ir opozīcijā un nepiedalīsies lemšanā par koalīcijas kandidātu, par ko gribot vienoties valdības partijas.

Ja koalīcijas partijas spētu vienoties, mums atliktu vairs tikai apsveikt jauno prezidentu. Vēlēšanas Saeimā pirmo reizi būs atklātas, tāpēc scenārijs ar pēdējā brīža melno zirdziņu iz aizkulisēm vairs nebūs lietojams.

Taču politiķiem šogad būs jāizvēlas arī jauns Latvijas pārstāvis Eiropas Komisijā un arī jauns Latvijas Bankas prezidents. Un notiks arī Eiropas Parlamenta vēlēšanas, kurās partijas arī piedāvās, protams, savā ieskatā labākos. Šie procesi būs saistīti kaut vai tāpēc vien, ka lēmēji lielākoties tie paši. Kā vienmēr demokrātiskā politikā, rezultātu izšķirs spēja panākt kompromisus.

Visneērtākajā pozā sevi iespēlējusi Nacionālā apvienība, kura vairs nevar nevirzīt iepriekšējās prezidenta vēlēšanās piedāvāto Eiropas Savienības Tiesas tiesnesi Egilu Levitu. Pirmdien Raivis Dzintars izpauda partijas sāpi un arī sev vēlamāko risinājumu: «Mums ir nepieciešams vienoties, ka Valsts prezidenta ievēlēšana ir jāizceļ no politiskā tirgus laukuma. Respektīvi, mums ir jāuzdod jautājums, kas ir iespējamais labākais prezidents.»

«Politiskā tirgus» piesaukšana no šā tirgus veterānu komandas pārstāvja būtu pat aizkustinoša, taču šajā reizē izklausās pēc NA norobežošanās no Levita kā partijas kandidāta. Iespaidu pastiprina nacionālā domātāja Jāņa Dombravas čīkstēšana — ja Levits piekristu, NA viņu virzītu, taču, ak, cik labi būtu bijis, ja viņš būtu ievēlēts jau pirms četriem gadiem! Proti, cik labi būtu, ja kandidāts Levits būtu sena pagātne.

Demokrātiskā valstī partijas īsteno savus politiskos mērķus jeb, kā saka, savu vēlētāju doto mandātu caur valsts institūcijām, tāpēc ir loģiski, ka konkurē par amatiem likumdevējā un izpildvarā. Nupat redzējām, kā atrada kompromisus par amatiem Saeimas prezidijā un komisijās. Pēc tam arī par ministru amatiem valdībā — katrai koalīcijas partijai pa trīs, pat ja dažai bija knapi pusotram piemēroti kandidāti. Protams, būs jāvienojas arī par Valsts prezidentu un citiem Latvijai svarīgiem amatiem.

NA jau ir otrais valstī augstākais, Saeimas priekšsēdētājas, amats. Bet mūžīgais «premjerministra kandidāts» Roberts Zīle varbūt gribētu kļūt par eirokomisāru pašreizējā EK viceprezidenta Valda Dombrovska vietā. Vai vismaz par Latvijas Bankas prezidentu, kad Ilmāram Rimšēvičam rudenī beigsies amata pilnvaru termiņš.

Dzintars droši vien priecātos, ja partneri valdībā arī Saeimas priekšsēdētājas amatu «izceltu no politiskā tirgus laukuma» un atzītu, ka tajā ir iespējami labākā Ināra Mūrniece, bet pēc tam tāpat izceltu arī eirokomisāra amatu, jo kurš gan būtu iespējami labāks par Zīli. Taču citas partijas diezin vai piekritīs, ka visi šie amati ir vienai partijai ar nieka 13 vietām Saeimā. Tāpēc NA nāksies pašai atbildēt uz jautājumu, vai Mūrniece ir iespējami labāka savā amatā un Zīle būtu iespējami labāks eirokomisāra amatā nekā Levits iespējami labākais prezidenta amatā.

NA nu ir spiesta praktiski apgūt ābeces patiesību, ka politiskiem lēmumiem ir sava loģika un vienmēr arī sekas. Pirms četriem gadiem, pašuprāt, viltīgais lēmums partijas tēla spodrināšanai virzīt Levitu (pašu ideoloģiskajā klasifikatorā «sorosītu» un «kosmopolītu») tāpēc, ka pilnīgi droši viņš tā kā tā nekļūtu par prezidentu, tagad ir atnācis atpakaļ kā pienākums viņu virzīt.

JKP līderis Jānis Bordāns pirmdien pateica, ka «izskanējusī» Levita kandidatūra «liekas laba» un partija citu nemeklēs. Taču nepateica, vai meklēs citiem amatiem. Attīstībai/Par! arī varbūt atbalstītu Levita kandidatūru, taču droši vien varētu piedāvāt savu kandidātu eirokomisāra amatam. Jaunajai Vienotībai jau ir trešais augstākais, premjerministra, amats, taču arī tā diezin vai vēlēsies, lai NA tiek gan divi augstākie, gan vēl arī eirokomisārs vai LB prezidents. Kazi, to var izdomāt negribēt arī KPV LV, kaut gan pašas smagsvars visiem amatiem Aldis Gobzems ir aizgravitējis pa pieskari. Taču NA būs vien jāiekož kādā pirkstā un vai nu Levits oficiāli jāpiedāvā kā savs kandidāts, vai nu jāpaliek pie liekulīgās gaušanās, cik labi būtu bijis, ja viņš būtu ievēlēts jau sen, lai Mūrniece tagad paliek savā vietā un arī Zīlem mednis rokā.

Levits ir labs kandidāts prezidenta amatam, taču ne jau bez trūkumiem un ne jau nu vienīgais iespējamais. Toties ir pat pārāk labs gan saviem divkosīgajiem virzītājiem, gan degsmīgajiem sikofantiem, kuri jau slavina «nācijas tēvu» un «spožo zvaigzni» Levitu kā gluži vai Staļina tētiņu vai vismaz vadoni Ulmani, bet viņa dievišķuma apšaubītājus nolād par gandrīz vai valsts ienaidniekiem.

Levits labi zina, kā strādā demokrātija parlamentārā republikā, un uzsver, ka neuzskata sevi par kandidātu, kamēr nav oficiāli izvirzīts. Viņa priekšnoteikumu, ka piekritīs kandidēt, ja koalīcija spēs vienoties par atbalstu viņam, varam uzskatīt par gudru praktiskās demokrātijas uzdevumu politiķiem.

Komentārs 140 zīmēs

Ušakova lielākā bedre. Rīgas domei neesot naudas ielu remontam, toties atradās gandrīz četri miljoni Uzvaras parka atjaunināšanai.

Gods tiesāt. Ir pētījumā par maksātnespējas lietām pieminētā tiesnese Zute vēršas pret žurnālu par goda un cieņas aizskaršanu.

Jauns prezidents maijā būs arī Lietuvā. Grībauskaitei beidzas otrais termiņš, un tautas vēlēta prezidenta amatam reģistrējušies piecpadsmit kandidāti.