Kategorijas: Komentārs

Trešais zvans

Vai Kultūras ministrijas vilcināšanās dēļ 23 miljoni nonāks Rīgas domes ķepās?

Latvija — kultūras lielvalsts. Tā lepojamies, kad kārtējo reizi kāds no mūsu lieliskajiem māksliniekiem gūst starptautiskus panākumus. Sevišķi spēcīgi esam klasiskajā mūzikā, un starp lielākajām zvaigznēm ir orķestru vadītāji. Pirms dažiem gadiem klasiskās mūzikas interneta žurnāls Bachtrack nosauca desmit pasaules topa diriģentus. Trešajā vietā bija Mariss Jansons, ceturtajā — Andris Nelsons. Kopš tā laika Nelsons ne tikai kļuvis vienlaikus par divu pasaules vadošo orķestru — Bostonas un Leipcigas galveno diriģentu, bet arī viņa ieraksti trīs gadus pēc kārtas ieguvuši prestižo Grammy balvu.

Diemžēl paši šo izcilību pilnvērtīgi baudīt nevaram, jo Rīgā nav labas akustiskās koncertzāles. Ja ciemos atbrauc Jansons vai Nelsons, viņi spiesti uzstāties vai nu saspiestajā un akustiski nepilnvērtīgajā Lielajā ģildē, vai arī simfoniskās mūzikas koncertiem nepiemērotajā operā.

Koncertzāles trūkums noplicina vietējo kultūrvidi un ne tikai padara nabadzīgāku mūsu garīgo dzīvi, bet arī rada draudus ekonomiskajai attīstībai.

Daudz jau ir dzirdēts par šādas zāles pozitīvo ietekmi ne tikai uz kultūras, bet arī uz biznesa tūrismu, jo telpu varētu izmantot arī konferencēm. Tomēr ļoti nozīmīga ir arī šādu celtņu netiešā ietekme uz tautsaimniecību. Bērklijas universitātes ekonomikas profesors Enriko Moreti izpētījis, ka 21. gadsimtā būtiskākais priekšnoteikums attīstībai ir nevis fiziskais kapitāls — rūpnīcas, dzelzceļi —, bet gan cilvēkkapitāls — augsti izglītoti, spējīgi iedzīvotāji. Jo lielāka viņu koncentrācija kādā pilsētā vai reģionā, jo tas būs bagātāks.

Rīgai ir potenciāls kļūt par spēcīgu magnētu šādiem darbiniekiem, bet, lai to nodrošinātu, ir nepieciešama pievilcīga dzīves vide. Jauniem, talantīgiem cilvēkiem ir daudzveidīgas intereses, un viņi grib dzīvot vietā, kur tās var apmierināt. Laba koncertzāle nepārprotami ir daļa no kulturālā piedāvājuma komplekta, kas rada sajūtu — šeit ir forši, te viss notiek. Piemēri tam nemaz nav tālu jāmeklē. Padomājiet, kā mainījies Rēzeknes tēls kopš Gora atklāšanas — pilsēta pārvērtusies no miegainas čuhņas par reģionālu centru, uz kurieni brauc pat no Rīgas, lai klausītos koncertus.

Bet, ja nepārliecina ne starptautiskais tēls, ne ekonomiskā loģika, tad jāpadomā vismaz par pašu cilvēkiem — vietējo publiku un izpildītājiem. Simfoniskās mūzikas mīlētāji veido stabilu daļu no Latvijas sabiedrības, turklāt pretstatā daudzām Rietumeiropas un Amerikas pilsētām, kur klausītāju rindās redzamas gandrīz tikai sirmas galvas, Rīgā koncertus apmeklē gan jauni, gan veci. Gan viņiem, gan mūziķiem kopēja sāpe ir ģildes neapmierinošā akustika. Orķestra mūziķiem turklāt vēl jāpanes pazemojoši darba apstākļi — sievietēm jāpārģērbjas caurstaigājamās telpās, uz simt cilvēkiem ir tikai divas tualetes.

Dažiem šie argumenti sen vairs nav sveši — formālais ceļš uz jaunu akustisko koncertzāli tika sākts jau pirms 15 gadiem, kad starptautisks arhitektu plenērs izvēlējās AB dambi kā labāko vietu tās celtniecībai. Diemžēl tālāk par skiču projektiem neesam tikuši, un, par spīti uzliesmojušajai sabiedriskajai diskusijai par ieceri celt koncertzāli «uz ūdens», lielākās briesmas šobrīd ir nevis kāda dārga vai dažiem netīkama projekta īstenošana, bet gan visas ieceres nogrimšana Daugavas dzelmē.

Nu jau bijušajai kultūras ministrei Dacei Melbārdei (NA) ir daudz labu īpašību, taču to skaitā nav ne politiskais svars, ne pašpārliecība ieņemt skaidru nostāju strīdīgos jautājumos. Viņas gandrīz sešos gados ministres krēslā koncertzāles jautājums ticis viļāts un grozīts, pētīts un apspriests, bet neesam tikuši ne soli tuvāk ēkas celšanai. Bijušais simfoniskā orķestra direktors, tagad finanšu ministrijas parlamentārais sekretārs Ints Dālderis (V) brīdinājis — ja lēmums netiks pieņemts ļoti drīz, projekts varētu zaudēt tam rezervētos 23 miljonus no Eiropas fondiem, un citas naudas tā īstenošanai šobrīd nav. Dālderis ilgstošajā neizlēmībā pat saskata shēmu, kā šos miljonus atdot Rīgas domei, «lai viņi var tos sazāģēt savām ierastajām «procentu» vajadzībām».

Valdība šopiektdien ieplānojusi tikties, lai diskutētu par koncertzāles nākotni. Melbārdes ministrija it kā virza Sīļa AB dambja projektu kā galveno variantu, taču vairās to publiski aizstāvēt. Ministrijas nenoteiktība sazobē ar agresīvo «pret» ažiotāžu rada piemērotu fonu lēmuma atlikšanai un līdz ar to 23 miljonu atdošanai kādām citām vajadzībām.

Tas nav pieļaujami. Valdība, šķiet, nebūs gatava atbalstīt AB dambja variantu, un tai noteikti nevajadzētu ielaisties kādā Šķēles ģimenei izdevīgā darījumā par Andrejostas zemi. Tāpēc loģiskākais variants būtu Kongresu nama pārbūve, kas izmaksātu uz pusi mazāk nekā pārējie varianti. Vienīgā problēma šķiet nevēlēšanās aizvainot Rīgas domi, kuras valdījumā šobrīd atrodas celtne, taču šā šķēršļa pārvarēšana ir tikai politiskās gribas jautājums. Dome nav privātīpašnieks, kura tiesības tiktu aizskartas. Ja valstij šī ēka ir vajadzīga, tā var to pārņemt.

Skan trešais zvans. Politiķiem jābeidz slēpties aizkulisēs, jāuznāk uz skatuves un jāpieņem lēmums.

Komentārs 140 zīmēs

Jāsargā patērētājs. Konkurences padome rosina Finanšu ministriju noteikt OCTA cenu griestus.

Vai dienvidos pietiks sniega? 2026.gada ziemas olimpiskās spēles notiks Itālijā, kura apsteidza Stokholmas, Ores un Siguldas piedāvājumu.

Demokrātija sasparojas. Par spīti Turcijas prezidenta Erdogana autoritārismam, viņa partija pirmo reizi 25 gados zaudēja vēlēšanās Stambulā.

Krīze vai iespēja?

Latvenergo padomes atlaišana var kļūt par valdības pirmo un pēdējo krīzi

Premjerministrs Krišjānis Kariņš līdz nedēļas beigām gaidīšot ekonomikas ministra Ralfa Nemiro paskaidrojumus par Latvenergo padomes atlaišanu pagājušo trešdien. Taču valdības vadītājam maz izvēles iespēju — vai nu prasīt ministra atkāpšanos un riskēt ar valdības krišanu tūlīt, vai nu noraudzīties, kā viņa valdību paralizē, diskreditē un saplosa lēnām.

Pret Kariņu nu izspēlē viņa paša taktiku, kura ļāva viņam izveidot un piecus mēnešus vadīt valdību. Ministriju kā lēņu atdošana partijām bija labs koalīcijas kopā saturēšanas paņēmiens, kamēr ministri nerīkojās kā patvaļīgi feodāļi. Par galveno problēmu atgādina tieslietu ministrs Jānis Bordāns, kuram arī nav pieņemama Nemiro rīcība, — katrai partijai un ministram esot sava nozare, tāpēc pastāvot «sensitīva robeža», cik tālu cita koalīcijas partija var iejaukties, taču atbildība par ministra rīcību tā kā tā jāuzņemas visai valdībai.

Ministrs atlaida Latvenergo padomi tā, kā būtu bijis skandalozi pat drūmākajos oligarhu laikos. Nebija ne krīzes uzņēmumā, ne pārmetumu par tā darbības rezultātiem, ne likumā paredzētās procedūras — ministrs uzdod darbus un nosaka termiņus, tad vērtē izdarīto. Pagājušonedēļ saņēmis ministrijas valsts sekretāra dienesta ziņojumu, kurā rakstīto nevarot izpaust, Nemiro, nebrīdinādams valdības vadītāju, atlaida esošo un iecēla «pagaidu padomi», kāda likumā vispār nav paredzēta. Tajā ielika savu bijušo darba devēju advokātu kantorī Pāvelu Rebenoku, sava biroja vadītāju, maksātnespējas procesu izgājušu biznesmeni, nerezidentu kapitāla bankas pārstāvi un vēja enerģijas uzņēmēju lobistu. Nevienam no pieciem nebūtu izredžu ietapt amatā likumā paredzētā konkursa procedūrā.

Nemiro stāsta vientiešiem, ka viņu neapmierinot elektroenerģijas rēķinu lēnā samazināšanās. Ar šādiem šļupstiem nevar pamatot likuma un starptautisko saistību nostiprinātas labas pārvaldības principu un Latvijas reputācijas graušanu un apdraudējumu valsts ekonomikai un drošībai. Latvenergo ir stratēģisks valsts uzņēmums, un ministra rīcība izskatās pēc labi izplānotas diversijas. Nevar piekrist vērtējumiem, ka viņa lēmums bijis «sasteigts» un «nepārdomāts». Privātu parādsaistību nomāktais ministrs laikam gan bija tikai izpildītājs, taču lēmums acīmredzami bija rūpīgi pārdomāts.

Pirmkārt, laika izvēle. Nemiro paziņoja par padomes atlaišanu, kad premjerministra nebija Latvijā, dienu pirms Saeimas pavasara sesijas pēdējās sēdes, priekšā bija Jāņi, bet nākamā sadarbības padomes sēde ieplānota tikai pēc astoņām dienām. Premjerministra un koalīcijas partiju iespējas reaģēt nekavējoties bija ierobežotas.

Otrkārt, vēstījums. Kriminālvajāšanai izdotais KPV Saeimas frakcijas vadītājs Atis Zakatistovs stāsta, ka satiksmes ministrs Tālis Linkaits esot līdzīgi izrīkojies ar Latvijas Dzelzceļu. Pat filozofam skaidrs, ka tie ir meli — Linkaits nav atlaidis ne LDz padomi, ne kādu citu šajā uzņēmumā, ir tikai paziņojis, ka neuzticas trim no valdes locekļiem (tos padome nesteidzas atlaist) un ir vērsies KNAB ar aizdomām par plaša mēroga korupciju uzņēmumā. Tātad signāls ir skaidrs — ja valdība apdraudēs veco zēnu mafijas satīklotās intereses, dabūs pretī smagi, un štrunts par valsts reputāciju un drošību. Latvenergo padome bija pirmā, kuru 2016. gadā izvēlējās atbilstoši OECD standartiem, bet nedēļu pirms tās atlaišanas Saeima bija vēl pilnveidojusi likumu par valsts uzņēmumu pārvaldīšanu. Sitiens bija iecerēts demonstratīvi pazemojošs.

Treškārt, bija izvērtēta arī Kariņa iespējamā reakcija un acīmredzot secināts, ka premjerministrs neriskēs prasīt ministra demisiju un apdraudēt savu valdību, kad jāpaveic valstij svarīgie darbi Moneyval rekomendāciju ieviešanai un jāsāk gatavot nākamā gada budžetu, kas tāpat būs smags process.

Kariņa reakcija būs efektīva, ja nebūs prognozētā. Premjerministram jāprasa ekonomikas ministra demisija. Tas var izraisīt valdības krišanu, taču būs labāk, ja tas notiks tagad, nevis rudenī, kad iegansts būtu budžets.

Zakatistovs ir skaidri signalizējis, kurā komandā tagad spēlē viņa partijas «kodols». Tas patiesībā nav nekas jauns — jau pirms vēlēšanām KPV bija plānota atslēgas loma valdībai ar Saskaņu un ZZS. Tagad šāda valdība vairs nav reāla kaut vai tāpēc vien, ka nākamais prezidents Egils Levits nevienu neaicinās tādu veidot. Tātad alternatīva būtu Saeimas pirmstermiņa vēlēšanas. Pērn tā būtu bijusi katastrofa — populistu un kremlinu galīgais triumfs —, taču šo risku novērsa prezidents Raimonds Vējonis, ļaudams Gobzemam mēģināt un izgāzties. Bet nu jūk un brūk arī Saskaņa. Precīzi prognozēt nākamās Saeimas sastāvu nevar, taču KPV meža dīvainīšu tajā noteikti vairs nebūtu.

Rezultāts Latvijai būtu vēl labāks, ja Saeimas pirmstermiņa vēlēšanas apvienotu ar Rīgas domes pirmstermiņa vēlēšanām, kas ir tur opozīcijā esošo valdības koalīcijas partiju mērķis. Pagaidu mēru Turlo pagājušonedēļ atlaida, nu atliek divus mēnešus neievēlēt jaunu, un varēs atlaist visu domi. Varbūt laika grafikam var paralēli pieskaņot arī valdības krišanu, citas izveidošanas mēģinājumu, Saeimas atlaišanu un pirmstermiņa vēlēšanas?

Komentārs 140 zīmēs

Kāpēc vienmēr jābūt tā? Seši bojāgājušie, pieciem smagi apdegumi, ap 300 vieglāk traumētu… Svētki esot bijuši «samērā mierīgi», secina policija.

Var okupēt Ukrainas un Gruzijas teritoriju, notriekt pasažieru lidmašīnu, indēt cilvēkus un jaukties vēlēšanās — EP otrdien atjaunoja balsstiesības Krievijai.

Prāgā lielākās demonstrācijas kopš «samta revolūcijas», kurās 250 tūkstoši pieprasa krāpšanā apsūdzētā premjerministra Babiša atkāpšanos.

Pavļuts kalnā

A/P nav parūpējusies par koalīcijas atbalstu diviem svarīgiem likumprojektiem

Apvienība Attīstībai / Par rāda paraugu, kā jātaisa slikta politika. Recepte ir: jāņem svarīgs jautājums, par ko sabiedrībā ir arī aizspriedumi un fobijas, tāpēc citi politiķi vairās ar to krāmēties, un jāpiedāvā šiem piesardzīgajiem citiem to atrisināt, bet pašiem jāpastāv malā ar principu vaiņagu galvā. Rezultāts labākajā gadījumā ir nekā neatrisināšana, sliktākajā — aizpriedumu un fobiju restartēšana, kas vēl vairāk sarežģī jautājuma atrisināšanu.

Piemērs labākajam no šādas sliktas politikas variantiem ir A/P priekšlikums Saeimai pieņemt dzīvesbiedru likumu. Piemērs sliktākajam — likumprojekts par īpašumu kompensāciju ebreju kopienai. Par abu iekļaušanu darba kārtībā Saeima lemj šonedēļ. (Par kompensāciju jau otrreiz.) Vaicāts, kā nodrošinās atbalstu šiem likumprojektiem, A/P līdzpriekšsēdis Daniels Pavļuts otrdien Latvijas Radio paziņoja: «Es nedomāju, ka mums kaut kas jānodrošina. Tie ir mums svarīgi vērtību jautājumi.»

Sak, še jums, ļaudis, divas manu baušļu plāksnes, un es jūs tiesāšu pēc tā, ko ar tām darīsiet. Jeb, kā A/P pastāvīgi pravieto: agri vai vēlu šie likumi būs Latvijā jāpieņem.

Varbūt nevajadzētu liberāļiem atgādināt sociāldemokrāta teikto, ka, ja ļaudis tās nevedīs, vērtības paliks šalkās trīsam. Taču šķiet, ka principiālie dažādības karsēji nav pamanījuši, ka cilvēkiem arī Saeimā ir dažādi priekšstati par vērtībām vai vismaz atšķirīgi vēstījumi savu atbalstītāju burbuļiem. Citiem nekādus pienākumus neuzliek A/P pareģojums savam burbulim, ka kaut kam jānotiek agri vai vēlu, drīzāk liek dažiem sasparoties, lai tā nenotiek.

Saeimā likumi top nevis agrāk vai vēlāk paši no sevis, bet gan tad, kad par tiem vienojas vairākums. Ir neērti to atgādināt, taču, ja politiķis vēlas panākt savā ieskatā vajadzīgu politiku, viņam jāpārliecina citi politiķi, ka to vajag.

Latvijā vajag kopdzīves, dzīvesbiedru, partneru vai vēl kā nosauktu likumu, kas regulētu nelaulātu pāru attiecības, kuras mēdz būt dažādākas nekā Bordānam ar Kalnmeieru vai Dombravam ar latviešu tautu. Daudziem ir kopējas saimniecības, mantojuma un citas ikdienišķi juridiskas problēmas, kuras šis likums palīdzētu risināt, tai skaitā arī bērniem, kuri aug nelaulātās ģimenēs. Par to noteikti varētu vienoties dažādu partiju pārstāvji, ja uz brīdi atslēgtu saukļus un ieslēgtu smadzenes.

Priekšlikuma autoriem pieklātos izskaidrot, piemēram, Raivim Dzintaram, ka tas nav «pirmais solis uz viendzimuma laulību legalizāciju», kā viņš taurē. Likumprojektā nav nekā par dzimumiem, toties Satversmē, pateicoties arī viņam, ir rakstīts, ka laulība ir savienība starp vīrieti un sievieti. Un arī bezkompromisu Jutai Strīķei, kura esot pret tāpēc, ka «primāri par ģimeni tiek uzskatīta savienība starp vīrieti un sievieti», palīdzēt tikt skaidrībā, ko īsti šāds likums apdraudētu — ģimeni, laulību, heteroseksuālu savienību vai tomēr neko no viņas pieminētā.

Vai Saeima atbalstīs vai vēl neatbalstīs šādu likumprojektu, varētu piekrist Pavļutam, ka šajā gadījumā «jāvirzās uz priekšu kā minimums ar diskusiju». Citādi ir ar ebreju īpašumu restitūciju. Par to ir diskutēts gadu desmitiem, argumenti ir izmalti simtiem reižu, un šo diskusiju ir vērts atsākt tikai ar mērķi beidzot atrisināt jautājumu. Taču likumprojekta autoru nespēja vai nevēlēšanās pirms tā iesniegšanas Saeimā nodrošināt tam pat tikai koalīcijas partneru atbalstu (pagājušonedēļ par tā nodošanu komisijām balsoja tikai 37 deputāti no A/P, Jaunās Vienotības un Saskaņas), liek vaicāt, kāds tad īsti bija piedāvājuma mērķis.

Nav labāka kritērija politiķu ieceru vērtēšanai kā viņu darītā sekas. Šajā gadījumā sekas ir latentā jeb, kā to raksturo nākamais Valsts prezidents Egils Levits, «gruntsūdens» antisemītisma uzjundīšana un, iespējams, jautājuma atrisinājuma novēršana šīs Saeimas laikā. Ja deputātu vairākums ceturtdien vēlreiz atteiksies sākt spriest par šo likumprojektu, tas būs norakts.

Jāuzsver — likumprojekts ir vajadzīgs un arī labs. Klusībā to par izdevīgu darījumu atzītu pat ciniskākie antisemīti — 40 miljoni eiro jeb mazāk nekā to kadastrālā vērtība par Latvijas valsts rīcībā nonākušajiem 275 ebreju īpašumiem, kuriem nav mantinieku, jo nacisti un Arāja komandas puiši viņus noslaktēja. Latvijas valsts turpinātu gūt peļņu no šiem īpašumiem, bet 40 miljonus glabātu Valsts kasē un desmit gadu laikā iemaksātu īpašā fondā, kura uzraudzības padomē būtu arī Finanšu ministrijas pārstāvis. Tā nudien būtu tīri simboliska kompensācija un labas gribas žests vēsturiskā taisnīguma atjaunošanai.

Taču veids, kā A/P piepeši iemeta likumprojektu Saeimā, ir izraisījis sociālo dubļu burbuļošanu, ka Jaunups likumu sacerējis kopā ar Ebreju kopienas priekšsēdi Suharenko, kura Rietumu banka finansējot sporta aizkulišu rebes, kamēr tās lieta par naudas atmazgāšanu ceļo pa Francijas tiesām, un ka tas viltīgi darīts tagad, kad par prezidentu ievēlēts Levits. Un tam pa virsu brūnganas putas par «izredzēto tautu» un nekompensētajām latviešu ciešanām.

Laba politika ir prasme panākt labu rezultātu. A/P ar šiem diviem likumprojektiem vai nu nepanāks nekādu, vai panāks pretēju deklarētajam. Tā ir slikta politika, lai arī kādus principus paši sludinātu.

Komentārs 140 zīmēs

Žvingulī uz priekšu! Premjerministrs karošot ar Igauniju, kura it kā esot pārkāpusi kaut kādu vienošanos par akcīzi alkoholam.

Arī stiprajiem mēdz būt grūti. Valmieras Stikla šķiedra lūgusi un tiesa sākusi tiesiskās aizsardzības procesu.

Brīvības vērtība. Šonedēļ Honkongā atkal divi miljoni cilvēku izgāja ielās pret likumprojektu, kas ļautu izdot cilvēkus tiesāšanai Ķīnā.

Ilūzijas Jāņu nakts krāsā

61% toriju atbalsta Brexit, pat ja tas rada nozīmīgu kaitējumu britu ekonomikai

Mūsdienu patērētāju kultūra pārvērš par izklaidi visu, kam tā pieskaras. Arī Jāņu popsa iet plašumā — lielveikalos no «līgo, līgo» muzikālā fona ausis džinkst, uz preču etiķetēm uzplaukst ozollapu biežņa, Rīgā krastmalā kārtējo reizi ceļ estrādi.

Kāpēc gan ne, kāds prasīs. Svētki taču, un cilvēkiem jāpriecājas.

Problēma ir ne tik daudz svinēšanā, cik sajūtā, ka esam iekāpuši Jāņu alus reklāmā, vieglā kā miestiņa putas, kur nav nekā cita, kā tikai smiekli un līksmība vien.

Mūsu senči nebija tādi vientieši. Jāņu nakti negulēju, sav’ telīti sargādama: Jāņu nakti raganiņas pulcēties pulcējās.

Pagānisko mistēriju piekritēji mēdz uzskatīt, ka robeža starp mūsu ikdienas pasauli un pārdabiskiem spēkiem ir sevišķi trausla brīžos, kad notiek lielas pārmaiņas. Varbūt tāpēc tieši saulgriežos, kad gaisma pārstāj iet plašumā, dienas sāk kļūt īsākas un gads pavēršas uz tumsas pusi, senlatvieši sevišķi sargājās no raganām, burvjiem un vilkačiem.

Vairs nedzīvojam tādā ciešā sasaistē ar dabas ritmiem kā agrāk, toties atrodamies nozīmīgā pavērsiena punktā globālajā politikā un ekonomikā, kas šobrīd veido mūsu dzīvi tikpat lielā mērā, cik agrāk viensētniekiem gadalaiki. Daudzos šis mijkrēslis starp vēsturiskām ērām diemžēl izsaucis nevis veselīgu piesardzību pret mošķiem un likstām, bet gan maģisko domāšanu, kas vēsta — ja es kaut ko ļoti, ļoti gribu, tad pasaule sadosies rokās, lai es to dabūtu.

Viens no bēdīgākajiem piemēriem ir Brexit, par kuru, kā atceramies, angļi nobalsoja tieši Jāņu vakarā. Pasaule Lielbritāniju ieradusi uzskatīt par pragmatisku, politiski nobriedušu sabiedrību, taču kopš tās liktenīgās saulgriežu nakts daudzi Londonā ļāvušies fantāzijas lidojumiem, kuri līdzsvarotākus vērotājus vai nu dzen izmisumā, vai liek viņiem skaļi smieties. Par plaši pielietotu apzīmējumu britu līderu uzstājīgi nereālistiskajiem mērķiem kļuvis «vienradzis», teiksmains radījums, kurš mīt tikai pasaku mežos, bet kuru Brexit apmātie sola pārvest mājās no Briseles. To viņi solīja jau pirms referenduma, un trīs kopš tam aizgājušajos gados nekas nav mainījies — bijušais britu vēstnieks ES par šobrīd notiekošo Konservatīvās partijas līdera ievēlēšanas procesu teicis, ka «vienradži ir atgriezušies un draisko pa toriju birzīm».

Ne tikai līderiem acis ir aizmiglotas. Šonedēļ publiskota Konservatīvās partijas biedru aptauja liecina, ka 61% uzskata — Brexit jānotiek, pat ja tas rada «nozīmīgu kaitējumu Apvienotās Karalistes tautsaimniecībai», 63% — pat ja tā rezultātā Skotija izstājas no AK, bet 54% — pat ja tas iznīcina toriju partiju.

Visiem Kembridžā un Oksfordā izglītotajiem breksitistiem derētu atcerēties, kā Šekspīra Jāņu komēdijā Sapnis vasaras naktī lauma uzbur amatierteātra lauvai ēzeļgalvu. Tās ir daudz ticamākas beigas Brexit murgam nekā vienradža atrašana.

Angļi nav vienīgie, kuri dzīvo fantāziju pasaulē.

Kopš ievēlēšanas prezidenta amatā Tramps ir bijis apsēsts ar domu, ka starptautiskās vienošanās un alianses nāk Amerikai tikai par sliktu. Viņš ir draudējis sabiedrotajiem, draudzējies ar pretiniekiem un atsaucis ASV līdzdalību vairākos nozīmīgos līgumos, acīmredzot būdams pārliecināts, ka tas viss padarīs Ameriku stiprāku.

Pēdējo nedēļu notikumi Persijas līcī liek bažīties, ka patiesībā tas varētu ieraut ASV jaunā karā. Pagājušā gada maijā Tramps izstājās no iepriekšējā prezidenta Obamas ar grūtībām sasniegtā daudzpusējā līguma, kurā Irāna piekrita pakļauties savas atomindustrijas ierobežošanai, tādējādi nozīmīgi samazinot bažas, ka Teherāna tuvākajā nākotnē varētu tikt pie kodolieroča. Pēc līguma laušanas Tramps vēl arī ieviesa jaunas sankcijas pret Irānu. Lai gan pārējie parakstītāji, to skaitā ES valstis Francija, Lielbritāniju un Vācija, vēlas līgumu saglabāt, ASV sankciju ietekme uz Irānu pastiprinās, un tā sākusi spert pretsoļus. Maijā notika uzbrukumi četriem naftas tankkuģiem Persijas līcī, pagājušajā nedēļā vēl diviem, un, visticamāk, vainīga ir Irāna. Teherāna ar jaunu sparu ķērusies pie kodolieročiem nepieciešamā bagātinātā urāna ražošanas un pirmdien paziņoja, ka jau šomēnes pārsniegs līgumā noteiktos ierobežojumus. Nākamgad Irānai varētu pietikt urāna, lai uztaisītu kodolieroci. Tramps nepaliek atbildi parādā. Maijā viņš nosūtīja lidmašīnu bāzes kuģi uz Persijas līci, jūnijā pastiprināja ASV zemes spēkus reģionā.

Sākusies bīstama spēle, kurā pārāk lielu lomu spēlē dažu Vašingtonas «ērgļu» fantāzijas par Islāma republikas pakļaušanu savai gribai ar sankcijām un draudiem. Tas nebūs tik vienkārši.

Ja jau pasaules lielvalstu līderi ļaujas ilūzijām, kā tad mēs šeit Latvijā varam no tām izvairīties? Diemžēl arī pie mums piemēru ir gana daudz, bet nesāksim tagad uzskaitīt. Nekur pa Jāņiem nepazudīs. Šobrīd pietiks ar to, ka pasargāsim sevi no pārgalvības uz ceļiem un ūdeņos, lai varētu teikt, ka esam ievērojuši svētkos nepieciešamo piesardzību, un tad varēsim vismaz uz dažām dienām droši dziedāt: «Bur man burvji, skauž man skauģi, nevar mani izpostīt — līgo!»

Komentārs 140 zīmēs

Uzlauž shēmas. Veselības ministrija vērsusies policijā par iespējamu krāpšanos iepriekšējo valdību laikā veiktos IT iepirkumos.

Skarbie. Saistībā ar izmeklēšanu par naudas atmazgāšanu apturētas Igaunijas Swedbank vadītāja un finanšu direktores pilnvaras.

Nacionālais bizness. Policija pieķērusi Zemkopības ministrijas parlamentārā sekretāra Grasberga (NA) saimniecību nelegālā piena tirdzniecībā.

Kompromisu lāsts

Jo tuvāk budžets, jo Kariņa valdības spēks var kļūt par tās vājumu

Valdībai labu ziņu birums – Valsts prezidenta amatā ievēlēts koalīcijas kandidāts, ir izdevies vienoties par kandidātu Eiropas komisāra amatam, bet pirmdien pielaidi valsts noslēpumam saņēmusi labklājības ministre un par kultūras ministru pieteikts kandidāts, kura apstiprināšana amatā problēmas acīmredzot neradīs. Izskatās labi. Tomēr politikā ne vienmēr ir tā, kā izskatās.

Premjerministrs Krišjānis Kariņš (JV) pirmdien meklēja pareizos vārdus, lai komentētu Satversmes aizsardzības biroja lēmumu ļaut strādāt ar valsts noslēpumu saturošu informāciju arī ministrei Ramonai Petravičai (KPV), kuru pārbaudīja visilgāk un par kuras vīra uzņēmumā, iespējams, maksātajām aplokšņu algām skaidrības joprojām nav. Kariņš izvēlējās viltus loģiku — kad jau SAB ir secinājis, ka Petravičai var uzticēt valsts noslēpumu, tad jau arī par citām problēmām «acīmredzot tas vērtējums (..) ir pozitīvs», un «jautājums ir atrisināts».

Nu, nav atrisināts. Lai arī ko un kā vērtēja SAB, iespējamos pārkāpumus Petravičas vīra uzņēmumā pārbaudīja Valsts ieņēmumu dienests. Ja VID secinājums bija «pozitīvs», tad kāpēc ministres ģimene negrib to priecīgi atklāt tautai? Kariņš izvēlējās to vairs nejautāt.

Kompromiss ir bijis Kariņa līdz šim lielākais spēks. Viņa partijai Saeimā ir tikai astoņi deputāti (nepietiek pat visām deviņām Saeimas komisijām), un valdību veidot viņš uzņēmās tāpēc, ka tas nebija izdevies ne JKP Jānim Bordānam, ne KPV Aldim Gobzemam, bet Attīstībai / Par! Artis Pabriks un Nacionālās apvienības Roberts Zīle bija atteikušies pat tikai mēģināt. Kariņš nevar sist dūri galdā un pieprasīt. Viņa taktika ir, tieši otrādi, atstāt partneru ziņā katram pašam risināt savas problēmas. Valdību izveidot tā izdevās, taču kompromisu rūgtumam ir tendence uzkrāties līdz kritiskajai masai.

Kamēr Kariņš izlikās, ka Petravičas problēma ir atrisināta, viņas partijas biedrs un iekšlietu ministrs Sandis Ģirģens skaļi pieteica vēl vienu valdības ģimenes skandālu, paziņodams, ka Valsts policija, VID, Pārtikas un veterinārais dienests un Valsts darba inspekcija «terorizē» viņa mammas uzņēmumu, veikdami tajā pārbaudes. Mērķis esot «es vai mans brālis» (Saeimas deputāts Kaspars Ģirģens). «Jau kopš 23. janvāra kliju putni lido», taču «es nenolikšu karoti, balstoties uz lētām provokācijām», biedē pelavu ornitologs.

Iekšlietu ministrs faktiski paziņo, ka viņam padotās un arī citas valsts pārvaldes iestādes ir kādu «putnu» kontrolētas, taču viņam tas pēkšņi rūp tikai tāpēc, ka pats nav viens no šiem putniem. Premjerministram var būt vēl grūtāk nekā Petravičas gadījumā atrast kompromisu ar ministra un viņa mammas sašutumu par to, ka visa valsts pārvalde esot viņiem naidīgu spēku kontrolēta.

Ilgtermiņā nepaliks bez sekām arī kompromiss par KPV frakcijas vadītāja Ata Zakatistova neizdošanu kriminālvajāšanai līdz Valsts prezidenta ievēlēšanai. Kompromiss bija arī koalīcijas partiju noruna publiski neizpaust, ka lemšanu par Valdi Dombrovski eirokomisāra amatam atlika tāpēc, ka JKP vadoņi bija iedomājušies piedāvāt savu kandidāti. Kompromisam nācās piekrist parakstīt aicinājumu Augstākās tiesas priekšsēdētājam pārbaudīt ģenerālprokurora darbību, papriekš gan pārrakstot JKP sacerējumu bez atsaucēm uz preses publikācijām un Jura Juraša kā mūsu laika goda, prāta un sirdsapziņas piesaukšanas.

Kariņa valdība strādās, kamēr strādās viņa kompromisu politika. To rezultātā neviens nav īsti laimīgs, taču tas nav valdībai bīstami, kamēr kādiem šāda nelaimes sajūta nav sakrājusies nepanesama. Un vēl svarīgāk — kamēr ar problēmu noklusēšanu un puspatiesībām nav sagrauta sabiedrības uzticēšanās valdībai un tās vadītājam.

Profesionālā valdību gāzēja NA nesteigsies šūpot šo valdību, kamēr alternatīva nešķitīs izdevīgāka. Politikā un valsts pārvaldē maz pieredzējušā Naura Puntuļa piedāvāšana kultūras ministra amatam Eiroparlamentā ievēlētās Daces Melbārdes vietā Kariņam būs jāpieņem kā šīs partijas iekšējs kompromiss starp Ingunu Rībenu, kuru partijas vadoņi pat padzina no frakcijas, un nopietnu kultūras politikas profesionāli. Savukārt KPV deputāti diezin vai paši vairs tic šā pirmsvēlēšanu veidojuma dzīvotspējai, tāpēc atrašanos valdībā var pamatoti uzskatīt par lielāko sasniegumu. Vājākais valdības posms var izrādīties JKP, kuras vadoņi gribētu ātrus «bezkompromisa» risinājumus savas krītošās popularitātes kompensēšanai. Viņiem ir varens valdības šantažēšanas rīks — bez šīs partijas vai nu būtu jāiesaista valdībā Lemberga «zaļie zemnieki», vai nu pēc vēl viena moku cikla jārīko pirmstermiņa vēlēšanas.

Uzreiz pēc valdības tapšanas Kariņš pierunāja partnerus atlikt miljardus vērtos pirmsvēlēšanu solījumus līdz nākamā gada budžetam. Termiņš tuvojas, un nav iespējams kompromiss starp fiskālo realitāti un, piemēram, JKP «3×500» pirmsvēlēšanu solījumu, ja šī partija izdomātu to izmantot kā ieganstu valdības gāšanai. Tiesa, valdības gāzēji neizskatītos pēc uzvarētājiem, bet ārkārtas vēlēšanu gadījumā droši būtu zaudētāji, tāpēc kompromisi joprojām ir iespējami. Taču «zem deķa» tiem var sākt pietrūkt vietas. Varbūt premjerministram, pat ja nesit dūri galdā, būtu jāsāk par tiem runāt atklāti?

Komentārs 140 zīmēs

Praktiskai draudzībai. Lietuva sākusi atjaunot 2008. gadā nojaukto Mažeiķu—Reņģes dzelzceļa posmu.

Sķelšanās turpinās. Urbanovičs paziņojis, ka Rīgas domes pirmstermiņa vēlēšanās apvienības sarakstā nevajadzētu būt
domes pašreizējiem deputātiem.

Pēcpadomju krustcelēs. Moldovā politiskā krīze – jaunā proeiropeiskā valdība uzskata, ka valsti sagrābuši oligarhi.

Zemo nodokļu žūpība

Ilgtermiņā konkurētspēju neuzlabo triki ar nodokļu likmēm

Pēdējās nedēļās sāk rasties priekšstats, ka Latvijas nākotne ir atkarīga no alkohola cenas. Ja tā nebūs zemāka nekā pie kaimiņiem, tad sabruks budžets, lauki iztukšosies, cilvēkiem nebūs darba, vārdu sakot, gals klāt.

Bija taču tik labi. Pirms nedaudziem gadiem mums beidzot bija izdevies atklāt savu nodokļu likmju «nokiju», savu ieraušanas inovāciju — zemu akcīzes nodokli alkoholam.

Tas ir gana patīkami pašmāju glāzītes cilātājiem, taču galvenais labums — bijām apsteiguši igauņus! Viņi bariem vien brauca uz Ainažiem un Valku pēc šmigas, dažkārt piepirka klāt arī zaceni, ja palaimējās, izgulēja pie mums arī pohas un tad vēl ielēja bendžu, lai varētu atkal aizlīkumot mājās. Mūsu nodokļu tehnoloģijas izrādījās tik krutas, ka ziņas par tām izplatījās līdz pat Somijai, kuras iedzīvotāji arī labprāt ierauj pa lēto, un uz Tallinas šosejas varēja redzēt ziemeļu virzienu uzņēmušas mašīnas ar Somijas numuriem un uz jumta piesietām alus kastēm.

Kā attīstības formula zemā akcīze bija ideāla, jo neprasīja nekādu intelektuālo piepūli. Uzcel tik lieltirgotavu pie Latvijas robežas, uzliec vides reklāmas uz Igaunijas ceļiem — tikai 50 kilometru līdz lētam alkoholam! — un sāc skaitīt naudu, jo nav jāiet nekādās gudrās skolās, lai pārdotu šņabi. Liels apgrozījums, minimāli ieguldījumi — kas var būt labāks par to?

Bet tagad — panika! Igauņi grasās nozagt mūsu veiksmes stāstu! Jaunā Igaunijas valdība nākusi klajā ar priekšlikumu samazināt akcīzi gandrīz visiem alkoholisko dzērienu paveidiem par 25%. Ja parlaments piekritīs, izmaiņas stāsies spēkā jau no 1. jūlija. Jāņus vēl kaut kā nolīgosim, bet pārējā vasara varētu būt pagalam sausa.

Tāpēc atliekot tikai viens. Jāķeras pie brīnumlīdzekļa, kurš dažam labam Latvijas ekonomiskās politikas lobistam der jebkurā laikā un vietā — jāsamazina nodokļi!

Šajā brīdī Ziemeļlatvijas pašvaldību vadītāji un uzņēmēji jau noteikti sprauslo aiz dusmām — kā tā var ironizēt par politiku, kura viņu citādi visai nīkuļojošajām nomales pilsētiņām radījusi reālu ekonomisko rosību, darbavietas, nodokļu ieņēmumus? Viņus var saprast, taču tieši nelaimīgā situācija, kurā viņi šobrīd nonākuši, lieliski parāda, kāpēc īstermiņā tik pievilcīgā nodokļu shēmošana ilgtermiņā izrādās dziļi kaitīga.

Sāksim ar aksiomu — zemas nodokļu likmes ir ļoti nestabils pamats, uz kura celt valsts konkurētspēju. Kāpēc? Kā tagad redzam, arī citas valstis var mainīt savus nodokļus. Vairākus gadus igauņu lēnīgums Latvijai spēlēja par labu, bet tagad viņi pamodušies, un pēkšņi visas mūsu «konkurences priekšrocības» draud sašķīst kā no pirkstiem izslīdējusi pudele. Turklāt šādai «konkurētspējai» ir sava dabiskā, nepārkāpjamā robeža. Pretstatā produktivitātei, kuru var pastāvīgi uzlabot, nodokļus nevar bezgalīgi samazināt. Kad sasniegta 0% likme, konkurētspējas uzlabošanas iespējas ir izbeigušās. Varam, protams, cerēt, ka kaimiņi pirmie nobīsies no pastāvīgā likmju krituma, bet diezin vai ir prātīgi balstīt biznesa plānus uz pieņēmuma, ka Igaunijas valdība noraustīsies.

Labi, mūžīgi uz šādām nodokļu atšķirībām dzīvot nevar, bet kādu laiku tās taču var izmantot, vai ne? Vismaz dažus gadus dabūsim papildu ienākumus, varbūt labvēlīgie apstākļi ļaus kādam attīstīt un nostiprināt biznesu.

Šis arguments jau izklausās nedaudz ticamāks, un pasaulē noteikti var sameklēt piemērus, kad labvēlīgs nodokļu vai tarifu režīms tieši tā arī darbojies. Diemžēl tos grūti atrast Latvijā.

Pie mums izteikti labvēlīgi nodokļu režīmi mēdz veicināt investīcijas vai nodarbinātību nevis perspektīvās ekonomiskās nozarēs, bet gan tādās, kuras ir atkarīgās no valsts radīto siltumnīcas apstākļu turpināšanās. Alkohola lielveikala uzcelšana netālu no Igaunijas robežas ne tikai izrādījies augsta riska pasākums, bet vienlaikus atrāvis naudu, darbaspēku, uzņēmēju interesi un pašvaldību enerģiju no citām, iespējams, ilgtermiņā perspektīvākām nozarēm, kuras pa šiem lētā alkohola «labajiem gadiem» palikušas novārtā. Tas ir reāls, lai arī grūti aprēķināms zaudējums, kurš jāliek pretī jebkuriem šajā laikā gūtajiem ienākumiem. Igauņu un somu pircēju plūsma kaut kad beigsies, un tad Ziemeļlatvijas pašvaldības ar to jaunajiem, tukšajiem veikaliem varētu atrasties vēl sliktākā stāvoklī nekā pirms īslaicīgās leiputrijas.

Protams, neviens labprātīgi neatsakās no ātri gūstamiem labumiem. Drīzāk to baudītāji kļūst atkarīgi no reibinošajām likmēm un iekrīt zemo nodokļu žūpībā. Valsts politikas aizvēnī ērti iekārtojas lobijs, kurš skaļi pieprasa ieliet vēl vienu glāzīti mazo likmju dziras un kļūst nevaldāmi dusmīgs, ja kāds to taisās atņemt. Kokteilis ātri iegaršojas aizvien lielākam baudītāju skaitam. Cik strauji attīstās atkarība no valsts atbalsta un cik mokoši ir nokāpt no korķa, parāda gan nebeidzamā cīņa ar OIK, gan nespēja likvidēt mikrouzņēmumu nodokļu režīma izmantošanu prastai nodokļu optimizācijai.

«Akcīzes karš» ar Igauniju ir spilgta un viegli saprotama mācība. Mākslīgi lēts alus mūs bagātus nepadarīs. Paliks tikai paģiras.

Komentārs 140 zīmēs

Netipiska varas reakcija. Krievijas žurnālista Golunova aizturēšana 6. jūnijā izsauca piketus Maskavā un Rīgā. 11. jūnijā lietu pret viņu izbeidza.

Negrib nogrimt autoritārismā. Simtiem tūkstošu cilvēku izgāja Honkongas ielās pret ieceri ļaut iedzīvotājus tiesāt «lielajā» Ķīnā.

Prāgas pavasaris. Lielākajās demonstrācijās kopš komunisma krišanas Čehijā prasīja krāpšanā apvainotā premjera Babiša atkāpšanos.

Paceļam latiņu

Skaidrs, loģisks un prognozējams process — tāds pats kā ievēlētais prezidents

Līdz pat pēdējam brīdim dažs labs grauza nagus un saskatīja shēmas zem katra deputāta krēsla, visvarenos oligarhus aiz katra nelielā misēkļa. Balsojumi par Valsts prezidentu līdz šim tinušies tādā melu miglā, ka var piedot neliela paranojas drebuļa parādīšanos arī pirms pirmajām atklātajām Valsts prezidenta vēlēšanām Latvijas vēsturē.

Taču beigās viss notika tieši tā, kā tam būtu jānotiek, — koalīcija, kura apstiprināja Kariņa valdību ar 61 balsi, ievēlēja Egilu Levitu par prezidentu ar 61 balsi.

Tāpat kā pats jaunievēlētais prezidents, process bija skaidrs, loģisks un prognozējams. Tas ir vēl viens svarīgs solis mūsu valsts politiskās un tiesiskās vides sakārtošanā.

Protams, šāds progress zināmās aprindās izraisa neapmierinātību. Pragmatiski lunkano zaļzemnieku Krauzi pēkšņi pārņēma «bažas, vai patiesi katrs, īpaši es skatos uz koalīcijas deputātiem, balsos pēc savas labākās sirdsapziņas». Viņa partijas biedrs Valainis no tribīnes lūdzās: «Kolēģi, aicinu jūs šodien balsot pēc sirdsapziņas!» Viņu uzstāšanās nebija veltas. Pašu frakcijas biedri pierādīja, ka nav pamata bailēm par atklātā balsojuma graujošo ietekmi uz deputātu iekšējo ētisko harmoniju — Čakša un Kučinskis iesniedza nederīgus biļetenus, lai tikai nebūtu jābalso par pašas ZZS virzīto Jansonu.

Saskaņas Urbanovičs dažas nedēļas pirms balsošanas patētiski paziņoja, ka meklējot kandidātu «ar Dievu sirdī», taču viņam nācās samierināties ar kādu dvēselei radnieciskāku būtni — vecais vēzis nobalsoja par krabju zvejas lobistu. Nu, vismaz labāks par aklo, kurlo jūrnieku, ar kuru Dombrovskis (Vjačeslavs) vulgāri salīdzināja Levitu.

Tomēr tautas vairākums grib ar prezidentu lepoties. Levits piedāvā šo iespēju. No visiem pēc neatkarības atjaunošanas izraudzītajiem prezidentiem Levits neapšaubāmi ir ievēlēšanas brīdī gatavākais šo amatu ieņemt. Jau trimdā viņa zinātniskais un sabiedriskais darbs bija veltīts Latvijas neatkarības idejai, un viņš ir viens no retajiem cilvēkiem, kurš ir bijis gan aktīvs, gan ietekmīgs Latvijas politikā un tiesību jomā no Atmodas laikiem līdz pat šodienai. Prezidenta darbības stūrakmens ir valststiesības, un šajā jomā Levits ir Latvijā visu atzīta autoritāte.

Citi prezidenti sāka mācīties savu darbu pēc zvēresta nodošanas. Nebūtu pārspīlējums teikt, ka visa Levita dzīve ir sagatavojusi viņu šim amatam.

Turklāt ilgie gadi diplomātiskajā dienestā un pēc tam Eiropas Padomes un Eiropas Savienības tiesās nodrošināja viņam iespēju saglabāt relatīvu politisko neitralitāti. Nacionālā apvienība, kas jau otro reizi virzīja viņa kandidatūru, droši vien cer vismaz uz kādām netiešām politiskām dividendēm, kaut vai uz vēlētāju pateicību par uzcītību. Tomēr Levits jau pirms ievēlēšanas lika manīt, ka netaisās aizstāvēt nacionāļu sarkanās līnijas. Viņaprāt, ir pieļaujama automātiska pilsonības piešķiršana bērniem nepilsoņiem. Viendzimuma partnerattiecību reģistrēšanu var iestrādāt likumdošanā. Dombravas un citu NA politiķu apjūsmotajam Ungārijas premjerministram Orbānam ir jāievēro Eiropas Savienības tiesiskais rāmis.

Levita politiskie principi nav tālu jāmeklē — tie lasāmi viņa izstrādātajā Satversmes preambulā. Latvija ir «demokrātiska, tiesiska, sociāli atbildīga un nacionāla valsts», tā «veicina vienotas Eiropas un pasaules ilgtspējīgu un demokrātisku attīstību».

Taču tieši preambula, kuras pieņemšanu var uzskatīt par Levita kā jurista karjeras augstāko punktu, atklāj arī iespējamās vājās vietas viņa gaidāmajā prezidentūrā.

Daudzi mazākumtautību pārstāvji šo Satversmes papildinājumu uztvēra negatīvi. 1922. gadā Satversmes tēvi apzināti konstitūcijā runāja tikai par «Latvijas tautu», taču 2014. gadā pieņemtajā preambulā izcelta latviešu nācija kā valsts pamats. Levits noliedz, ka tas nostāda citas etniskās grupas otršķirīgā pozīcijā, un uzsver, ka atbalsta «atvērto latvietību», kurā var piedalīties ikviens, kas «jūtas aicināts» to darīt. Juridiski viņam ir taisnība. Taču politikā jūtas parasti valda pār racionālo prātu, un ir liela atšķirība starp atsvešināto «dari, ja tu jūties aicināts» un personisko «es tevi aicinu».

Ar likumiem var atvērt durvis. Tikai ar emocionāli iedarbīgu uzrunāšanu var panākt, lai cilvēks pa tām ienāk. Tas nav jautājums tikai par Latvijā dzīvojošajām mazākumtautībām. Tas attiecas arī uz ārpus valsts dzīvojošiem tautiešiem, kuriem jāstiprina sajūta, ka ir vērts uzturēt saikni ar Latviju vai te atgriezties. Tas attiecas arī uz šeit dzīvojošajiem, kuru starpā Levits vēlas stiprināt solidaritātes saites, «lai mēs visi justos novērtēti, vajadzīgi un piederīgi savai valstij», kā viņš teica runā pēc ievēlēšanas.

Pievērsiet uzmanību vārdam «justos». Ar likumdošanas tehniku vien to nepanākt. Ir jāpārliecina, jāiedvesmo, jāaizrauj.

Ar Levita prātu un pieredzi pilnīgi pietiek, lai viņš būtu labs prezidents. Taču, ja viņš grib pacelt latiņu vēl augstāk un būt izcils prezidents, viņam jāspēj atrast emocionālo saikni ar visiem Latvijas cilvēkiem.

Komentārs 140 zīmēs

Korupcijas sekas. Ventspils Mūzikas skolas kukuļdošanas skandāla dēļ pašvaldībai var nākties atmaksāt no ES fondiem saņemtos miljonus.

Piebremzē. Latvijas tautsaimniecības izaugsme gada pirmajā ceturksnī bija lēnākā Baltijā — 3%, salīdzinot ar iepriekšējo gadu.

Britu humors. ASV prezidenta valsts vizītes laikā karaliene Elizabete II uzdāvināja Trampam grāmatu.

Saskaņa izskan

Gaidāma būtiska prokremlisko spēku pārgrupēšana

Varas vertikāles izskatās stabilas, līdz strauji sabrūk. Piemēru vēsturē ir daudz, bet Rīgas domē notiekošajam Saskaņai saprotamākais varētu būt it kā varenās PSRS piepešais sabrukums 1991. gadā. Pašreizējās Krievijas varas vertikāles galva Putins to uzskata par 20. gadsimta lielāko ģeopolitisko katastrofu. Nils Ušakovs varētu teikt, ka Rīgā pašlaik notiek Kremļa konstruētās «krievu pasaules» šajā gadsimtā lielākā katastrofa Latvijā. Tomēr arī kremlinu traģēdija atkārtojas kā farss.

Piemēram, Daini Turlo, kuru Rīgas domes politbirojs pagājušonedēļ izdomāja ielikt par «lielāko kretīnu» savas vertikāles augšgalā, nevar salīdzināt ar perestroikas sācēju Gorbačovu, kura priekštecis kompartijas ģenerālsekretāra amatā Čerņenko turklāt nebija aizbēdzis uz «sapuvušo Eiropu», kā tagad Ušakovs, kurš nu varētu atkal būt pirmais numurs partijas sarak-stā ārkārtas vēlēšanās. Un padomju armijas pulkvedis Turlais, kurš izveda sevi no Afganistānas neilgi pirms PSRS sabrukuma, nav glasnostj jeb atklātības ieviesējs Rīgas domē. Atklātību tur sāka ieviest KNAB, kad pērn decembrī pirmoreiz ieradās kratīt Ušakova un citu kabinetus. Ja šim notikumam vajadzētu paralēles tālaika PSRS, tam būtu bijis jābūt kādam NATO tanku reidam PSRS galvaspilsētā.

Lai arī kādas vēsturiskās paralēles, kārtējo reizi redzējām, ka vertikālas varas struktūras ar vienu vadoni augšā korupcija nenovēršami noēd, līdz vienā brīdī tās pēkšņi sabrūk.

Paradoksāli, ka sabrukuma tiešais izraisītājs bija Ušakovs pats. Gandrīz desmit gadus koptā nodokļu maksātāju naudas dalīšanas shēmu, sviru un skrūvīšu sistēma bija lemta vertikālai ķēdes reakcijai, līdzko virsotne bija prom. Saskaņas Saeimas frakcijas vadītājs Jānis Urbanovičs salīdzina Ušakovu ar «agrāro plēvi», kuras ēnā veģetējušie «augi» tagad tiecoties «pret sauli». Šiem dārzeņiem vienīgā ideoloģija ir pašu merkantilās intereses, tāpēc, protams, sākās resursu pārdale un tajā ieinteresēto «šantāža» (Ušakovs) un «rekets» (Turlais). Šīm «razborkām» nav sakara ne ar partiju programmām, ne ar ģeopolitiku, tāpēc «lielajā bildē» nav īsti svarīgi, kurš tieši baraņņiks vai rosļikovs kuru bergmani vai burovu šantažē un reketē. Toties, jācer, beidzot arī viņu vēlētājiem var nākties atzīt, ka ne jau «tāpēc, ka krievi». Paradoksāli, taču varam teikt paldies Nilam, ka diskreditējis arī Saskaņas kopto etniskās šķelšanas politiku.

KNAB sāka procesu, kurš piespieda Ušakovu mukt uz Briseli, taču Kremļa polittehnologu pirms 15 gadiem izdomātajam «krievvalodīgo» pārstāves Saskaņas monopolam punktu pielika Kariņa valdības apstiprināšana janvārī. Bija izgāzies kārtējais mēģinājums, šoreiz ar populistu satelītu palīdzību, iedabūt Saskaņu Latvijas valdībā, un kļuva skaidrs, ka šo galveno mērķi un misiju vairs neizdosies īstenot.

Var prognozēt prokremlisko spēku būtisku pārstrukturēšanu. Nopietns signāls ir Latvijas drošības lietās aktīvā Saskaņas karotāja Andreja Elksniņa paziņojums par savas partijas dibināšanu. Varam tikai minēt, vai Daugavpils domes priekšsēdētājam šī ideja radās kārtējā komandējuma laikā Maskavā, no kura atceļā viņu un pašreizējo vicemēru Vadimu Baraņņiku aprīļa beigās izkratīja robežsargi Rīgas lidostā; kā Elksniņš pats brēca — Valsts drošības dienesta uzdevumā.

Daudz taustāmāki mērķi no Saskaņas zibenīgi izslēgtajam «reketieru» un «šantāžistu» četriniekam Rīgas domē — money, money, money, kā dzied dziesmiņā. Līdz ar viņu izslēgšanu valdošajiem pazuda vairākums domē, tāpēc šī disko grupiņa uzreiz kļuva interesanta gan pašiem izslēdzējiem, gan «mistera 20%» konjunktūristiem, gan arī opozīcijas Latvijas Attīstībai tēviem shēmotājiem. Daži nomaļus polittehnologi raudzīja taurēt, ka šie četri esot izcila iespēja opozīcijai «gāzt Saskaņu» un «ņemt varu Rīgā». Taču šis tekstiņš bija tik acīmredzami naudas motivēts, ka pat Saskaņa uz to vairs necer un tagad «ar optimismu» raugoties uz ārkārtas vēlēšanām.

Jaunā Vienotība un Jaunā konservatīvā partija uzstāj, ka nesadarbosies ar domē līdz šim valdījušajiem. Tām piekrīt arī Nacionālā apvienība, kaut gan tur daži šaubās, vai nevajadzētu ļaut pašreizējai koalīcijai pašai izstrēbt savārīto (sak, citādi Baibiņa raudās!). Tikai LA deputāti tēlo «kāpēc ne» vientiešus, bet viņu jumta partija valdībā nupat, šķiet, sāk tirdziņu par eirokomisāra amatu — pirmdien valdības koalīcija jau otrreiz uz nedēļu atlika lemšanu par Valda Dombrovska kandidatūru. Attīstībai / Par un arī NA gribot ar viņu vēl tikties.

Rīgas domes ārkārtas vēlēšanas var būt ne tikai bīstamas Saskaņai un nāvējošas tās piedēklim GKR, bet arī riskantas dažām opozīcijas partijām, no kurām vienīgi JV un NA pašlaik var cerēt uz labiem panākumiem. JKP sarakstā vairs nebūtu Strīķes un Juraša, bet AP, šķiet, pati rok sev bedri ar svārstīšanos starp naudu un principiem. Tomēr ārkārtas vēlēšanas nupat izskatās esam vienīgā izeja no Saskaņas valdīšanas drupām, turklāt tehniski panākamas — ja domē trīs sēdēs pēc kārtas nav kvoruma, valdība var iesniegt Saeimai likumprojektu par tās atlaišanu.

Komentārs 140 zīmēs

Nesanāk tīri. Astoņas politiskās partijas norādījušas nepatiesas ziņas par saviem ieņēmumiem, konstatējis KNAB.

Krimināla ķīmiķošana. Pat 21. gadsimtā Latvijā ir ražotāji, kuri atļaujas bīstamus ķīmiskus atkritumus izgāzt ceļmalā, kā tas Zemgalē noticis vismaz 18 vietās.

Mūris ap pagātni. Pirms 30 gadiem Tjaņaņmeņa laukumā Pekinā nogalināja, iespējams, tūkstošus cilvēku, taču režīms vajā cilvēkus, kuri mēģina viņus pieminēt.

Uzmetieni un pēcgrūdieni

Eiropas Parlamenta vēlēšanas ietekmēs arī Latvijas iekšpolitiku

Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultāti nevienai no partijām nešķiet vislabākie iespējamie, taču tā tas vienmēr ir demokrātiskā valstī pēc jebkurām vēlēšanām. Ievēlēto Latvijas pārstāvju darbu varēsim sākt vērtēt pēc kāda laika, toties politikas korekcijas atbilstoši šo vēlēšanu iznākumam redzēsim jau tuvākajā nākotnē. Dažs labs satricinājums var ķert arī valdību, bet Rīgas domē ir garantēts.

Pat it kā nepārprotamajai uzvarētājai Jaunajai Vienotībai droši vien «rūgtumiņš palika». Tikai apmēram 5000 balsu pietrūka, lai iegūtu trešo mandātu. Citām partijām šāds skaits būtu astronomisks, taču par JV balsoja vairāk nekā 124 tūkstoši, tāpēc tai pietrūka tik tiešām «tikai». Un iekšpartijas manevru plāni arī varbūt nav izdevušies – kad Valdis Dombrovskis droši vien kļūs par eirokomisāru, viņa mandātu saņems Inese Vaidere, kuru vēlētāji no piektās vietas sarakstā uzplusoja līdz trešajai, nevis vecās Vienotības priekšsēdētājs Arvils Ašeradens, kuru aizsvītroja uz astoto.

Taču JV kreņķi ir nieks, salīdzinot ar kārtējo triecienu pirmīt varenās ZZS pašapziņai un ražai. Tikai 612 balsis pietrūka, lai necik sen par Eiropas politikas uzlecošo zvaigzni vietumis dēvētā Dana Reizniece-Ozola varētu doties pa norietējušās autobusu pakaļu zvaigznes Ivetas Grigules-Pēterses iemīto varoņtaku. Lai cik cītīgi viņa pirms vēlēšanām spēlēja šahu ar bērniem pagastos, vēlētāji vēlreiz pasludināja jau Saeimas vēlēšanās pateikto: «labo darbu čempioniem» šahs, mats un diskvalifikācija.

ZZS izmisums gan neapdraud valdību tieši. Kamēr JKP turēsies pie apņemšanās nebūt koalīcijā ar Lemberga partiju, tikmēr ZZS tur nebūs. Arī JKP saraksta akadēmiskā vilcēja Anda Kudora palikšana zem svītras partijai nav nekāda neveiksme – Eiroparlaments nav tā vieta, kur bez kompromisiem skaldīt, lai «galvas ripo».

Grūtāk prognozēt KPV reakciju uz šo vēlēšanu iznākumu. Saeimas vēlēšanās pērn saņemtie 120 tūkstoši balsu izrādījās esam petardes triumfs. Tikai 4362 vēlētāji joprojām piekrīt partijas vadoņiem, ka kādai «valstij» jāsāk ar sevi, no tiem ārzemēs, kur pērnruden KPV rullēja diži, šajās vēlēšanās tādu bija vairs tikai 18 (!). Kazi, kādam no KPV kodoliem, cik nu kuru dienu to ir, pauzēs starp šķelšanos un dalīšanos var rasties impulsīva vēlme «kaut ko darīt» lietas labā, bet lielākais atlikušais resurss ir ietekme valdībā.

Divām citām koalīcijas partijām apzināti šūpot valdības laivu pēc EP vēlēšanām nelon. Attīstībai / Par dabūja, ko gribēja, un var turpināt meditēt, vai vieta Eiroparlamentā par 150 tūkstošiem eiro bezpartejiskajai «runājošajai galvai» Ivaram Ijabam ir tas, ko vajadzēja gribēt. Un apcerēt kaunu par liberālo atbalstītāju indevi svītrot sarakstā liberāļus ar nelatviskiem uzvārdiem. Un mierināt sevi, ka iedomu burbulis daudz iluzorāks izrādījies Progresīvajiem, kuru piedāvājumā, par spīti labajai līderei, bārberšopu vegāni laikam sajuta kādu aizdomīgu piegaršu. Šefpavārs Roberts Putnis, gods godam, uzņēmās par to atbildību un atkāpsies no partijas priekšsēdētāja amata.

Savukārt Nacionālā apvienība, lai cik paradoksāli, būtu varējusi radīt galvassāpes premjerministram Kariņam, ja būtu finišējusi pirmajā vietā, kā bija sasapņojusies savā burbulī, un tad pieprasījusi vairāk, nekā citi uzskatītu par vienai partijai pieļaujamu augstāko amatu nomenklatūrā — papildus Saeimas priekšsēdētājas amatam un «savam prezidentam» Egilam Levitam arī eirokomisāra amatu saraksta līderim Robertam Zīlem. Taču tagad gan Zīle, gan citi partijā atzīst, ka augstais amats pēc taisnības pienāktos Dombrovskim, un droši vien atgriezīsies amatu tirgū tikai pret rudeni, kad būs jāizvēlas jauns Latvijas Bankas prezidents.

Tomēr problēmas valdībai var radīt dažu apvienības politiķu ieskatā pārāk «liberastiskās» kultūras ministres Daces Melbārdes sekmīgā aizdabūšana prom uz Briseli. Raivis Dzintars gan ir pateicis, ka viņas vietā nebūšot dzejas zonderpoliciste Inguna Rībena, taču apvienības aptverē savu kārtu gaida ne tikai Imanta Parādnieka radinieki, bet arī citi tikpat izcili nacionālās politiskās kultūras darbinieki.

Un tad vēl kārdinājums «gāzt Saskaņu» Rīgas domē un dalīt galvaspilsētas gada budžeta miljardu kopā ar Saskaņas desmit gadus ilgo partneri GKR… Tas var izrādīties nepārvarams ne tikai «nacionālās» Brokas tipa ciniķiem, bet arī paristu Jaunupa gala attīstītajiem šiverētājiem. Vilnis Ķirsis domē var viendien attapt, ka pats kopā ar savu JV kļuvis par daļu no Rīgas «korupcijas sejas», par kādu pašlaik jau ar tiesas lēmumu atzīts Nils Ušakovs.

Vēlētāji palika uzticīgi Ušakovam līdz pat lidostai. (Korupcija Rīgas domē? Piedodiet, Putins Krievijā nozadzis tik, cik visi Latvijas iedzīvotāji kopā nevarētu pacelt, toties aizstāv krievus!) Lai arī kā izlemtu domē rīkoties valdības koalīcijas partijas, Ušakova aizbēgšana uz Briseli, paķerot līdzi arī nešķiramo draugu un darījumu partneri Andri Ameriku, kurš grasās viņu uzmest, pirms vēl abi iekāpuši lidmašīnā, ir posms gaidāmajā Saskaņas mutāciju agonijā, kas var būtiski ietekmēt Latvijas politisko spēku izkārtojuma ainavu.

Komentārs 140 zīmēs

Mazgāsies nanobalti. Tiesa sāk izskatīt nu jau leģendāro Rīgas «nanoūdens» lietu. Neviens no četriem apsūdzētajiem neatzīst savu vainu.

Kurš gan tos lasa? KNAB un VDD atzīst, ka ikdienā neuzrauga Latvijā tirgotos vairāk nekā 200 Krievijas preses izdevumus.

Bīstamais eksperiments. Austrijā kritusi valdība, kurā tās vadītājs bija iedomājies strādāt kopā ar Krievijas pērkamiem «nacionālistiem».

Eiropieši sasparojas

Līdz šim tik liela uzmanība nebija pievērsta Eiropas Parlamenta vēlēšanām

Mēdz teikt, ka visa politika ir vietējā politika. Cilvēku izvēles vēlēšanu iecirknī nosakot viņa konkrētās intereses, nevis abstrakti jēdzieni vai globālas, ar ikdienas dzīvi šķietami nesaistītas problēmas.

Ja tā ir taisnība, tad Eiropas Savienības tēvu sapnis pārvērst Eiropu no daudzās atsevišķās valstīs saskaldīta kontinenta par vienu politisku vienību, kurā Eiropas problēmas un izaicinājumi ir tiklab arī mūsu «vietējās» problēmas un izaicinājumi, pagājušās nedēļas nogalē manāmi pavirzījās uz priekšu.

Nekad vēl līdz šim tik liela uzmanība nebija pievērsta Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Nekad vēl ar balsojuma rezultātiem nebija saistītas tik lielas bažas un cerības. Nekad vēl vēlēšanu būtiskākie jautājumi nebija bijuši tik līdzīgi daudzajās Eiropas valstīs, nekad vēl priekšvēlēšanu kampaņām nebija bijis tik svarīgs starptautiskais elements.

Nekad līdz šim nebija noticis līdzdalības pieaugums Eiropas Parlamenta vēlēšanās.

Paradoksālā kārtā par šo Eiropas padziļināšanu varam pateikt paldies tiem spēkiem, kuru mērķis ir tieši pretējais — panākt Eiropas Savienības demontāžu vai vismaz tās struktūru būtisku vājināšanu. Itālijas iekšlietu ministrs Mateo Salvīni un viņa sabiedrotā Francijas galēji labējā eiroskeptiķe Marina Lepēna solīja izveidot lielāko deputātu grupu Eiropas Parlamentā un «izmainīt spēlēs noteikumus» Eiropā. Salvīni un Lepēna aplidoja Eiropu, lai runātu ar iespējamajiem partneriem, un nedēļu pirms vēlēšanām sarīkoja mītiņu Milānas slavenās katedrāles priekšā, kurā piedalījās pārstāvji no vienpadsmit valstīm.

Galu galā skaļi pieteiktais populistu cunami izrādījās tikai neliela viļņošanās parlamenta seklajā galā. Salvīni partija pārliecinoši uzvarēja Itālijā, taču citur eiroskeptiķu rezultāti nebija ne tuvu tik spīdoši. Tiesa, Lepēnas partija Francijā par mata tiesu ieguva lielāko deputātu skaitu, tomēr mazāk nekā iepriekšējās EP vēlēšanās. Tāda Eiropas mēroga labējā spārna ikona kā Nīderlandes Gērts Vilderss vispār neiekļuva EP, Dānijā Tautas partija zaudējusi trīs no četrām līdzšinējām vietām, Vācijā AfD atbalsts bija zemāks nekā iepriekšējās Bundestāga vēlēšanās. Salvīni Eiropas Tautu un nāciju apvienības deputātu skaits pieauga līdz 58, varbūt viņam izdosies vēl kādus atvilināt no citām eiroskeptiski noskaņotām frakcijām, tomēr izveidot lielāko grupu Eiropas Parlamentā viņam nespīd. Eiroskeptiķiem iedzimta ir vēlme katram būt pirmajam puisim savā sādžā, un savu ģenētisko kodu viņi mainīt nespēs, tāpēc jau gadiem redzamās iekšējās nesaskaņas nekur nepazudīs.

Vēlētāju pieplūdums palīdzēja nevis populistiem, bet gan diviem izteikti proeiropeiskiem politiskajiem virzieniem — liberāļiem un zaļajiem. Liberālajai ALDE grupai vietu skaits pieaudzis no 68 līdz 107, lielā mērā pateicoties Francijas prezidenta Makrona partijas gatavībai pieslieties šai grupai. Tāds rezultāts gan atbilst pirms vēlēšanām izteiktajām prognozēm. Lielais pārsteigums ir zaļo panākumi. Viņiem prognozēja apmēram tās pašas 56 vietas, kuras tiem bija aizejošajā parlamentā, bet tā vietā viņiem būs 69.

Tas var nešķist daudz, taču jaunajā parlamentā šīm balsīm būs liels svars. EP līdz šim noteicošās bija divas grupas — labēji centriskā Eiropas Tautas partiju grupa un kreisi centriskā Sociālistu un demokrātu grupa. Taču tās kopā zaudējušas 80 vietas un pirmo reizi neveidos vairākumu EP. Lai nodrošinātu atbalstu gan kandidātiem uz jauno Eiropas Komisiju, gan tās virzītajiem likumprojektiem, parlamenta proeiropeiskajam vairākumam nāksies daudz smagāk strādāt, nekā līdz šim bijis ierasts.

Jāņem arī vērā, ka šobrīd iezīmētās grupu robežas var vēl pamainīties. Šajās politiskajās «ģimenēs» ir gana daudz nelaimīgu laulību un gadījuma sakaru. Ždanokas Latvijas Krievu savienības atrašanās Zaļo frakcijā ir tikai viens šāds kuriozs. Svarīgāka ir Orbāna labvēlīgā attieksme pret Salvīni, tāpēc Ungārijas premjera partijas 13 deputātu palikšana Tautas partiju grupā ir zem lielas jautājuma zīmes. Lielbritānijas 73 deputātu gaidāmā aiziešana no EP pēc Brexit vēl vairāk sajauks kārtis, ne tikai (daudziem par lielu atvieglojumu) atņemot tribīni Brexit partijas 29 deputātiem, bet arī 10 sociālistiem, 11 zaļajiem un 16 liberāļiem.

Nepārprotami jaunais Eiropas Parlaments būs fragmentētāks. Populistu balsis, iespējams, būs nedaudz skaļākas. Tomēr tas varbūt nav slikti. Līdz šim Tautas partijas un sociāldemokrātu duopols nodrošināja, ka EP lielā mērā funkcionēja kā tehnisks piedēklis Komisijai un Padomei, nedaudz pielabojot kādu direktīvu un ik pa brīdim iejaucoties dalībvalstu virzītu ES amatpersonu iecelšanas procesā. Jaunais parlaments nebūs tiki viegli vadāms, bet, ja tas nozīme, ka tur skaidrāk iezīmēsies dalījums starp proeiropeisko «pozīciju» un eiroskeptisko «opozīciju», un ja tur biežāk notiks īstas debates par nozīmīgiem politiskiem jautājumiem, tad šajās vēlēšanās pievērstā uzmanība Eiropas Parlamentam tikai pieaugs. Tas būs vēl viens solis uz kopēju Eiropas politiskās telpas izveidošanu.

Komentārs 140 zīmēs

Augstākā matemātika. Neviens kandidāts nesaņēma balsu vairākumu, tomēr par LU rektoru atkārtoti ievēlēts Muižnieks.

Cīņa par alkotūristiem. Igaunijas valdība plāno pazemināt akcīzi alkoholam par 25%, un Latvija pētīs, kā nezaudēt «konkurētspēju».

Saskaņas domino krīt cits pēc cita. KNAB aizturējis bijušo Rīgas Tūrisma attīstības biroja valdes locekli Maksimu Tolstoju.