Žurnāla rubrika: Svarīgi

Pārmaiņas. Beidzot

Posted on augusts 23, 2017 by - Analīze

Klusi, bez protesta trokšņiem valdībai izdevies panākt, ka no nākamā gada mazākumtautību skolu 12. klašu audzēkņi eksāmenus kārto valsts valodā. Vai tikpat mierīgi izdosies ieviest citas pārmaiņas skolēnu eksaminācijā?

Vasaras brīvlaiks ir bijis visizdevīgākais laiks, lai valdība bez plašām diskusijām noteiktu, ka turpmāk mazākumtautību skolu 12. klašu skolēniem centralizētie eksāmeni būs valsts valodā. 2004. gada ziemā lēmums mazākumtautību skolās daļā stundu pāriet uz mācībām valsts valodā izraisīja milzīgus protestus, turpretim tagad, atvaļinājumu laikā, daudzi skolotāji pat nezina par izmaiņām. Vienīgā organizācija, kas skaļi iebilst, ir Latvijas Krievu mācībvalodas skolu atbalsta asociācija. Daudz karstākas diskusijas veidojas par Izglītības ministrijas ieceri pamatskolas eksāmenu rezultātus izveidot kā rīku skolēnu šķirošanai pa vidusskolām un profesionālajām skolām.   

Noteicošā statistika

Divas nedēļas pirms mācību gada sākuma pedagogi vēl nav gatavi spriest par Ministru kabineta 335. noteikumu grozījumiem, kas paredz – kopš šā mācību gada skolēniem jāmācās tā, lai eksāmenus spētu nokārtot valsts valodā. Vairāki skolu direktori, kuri darbojas Izglītības un zinātnes ministrijas Konsultatīvās padomes mazākumtautību izglītības jautājumos, ir komandējumos. Rīgas Ukraiņu vidusskolā, Puškina licejā, Daugavpils krievu vidusskolā saka – skolotājiem vēl jāapspriežas. 

«Atcerieties 2004. gadu, kad bija [krievu skolu] protesti!» Valsts izglītības satura centra vadītājs Guntars Catlaks atgādina, kā gandrīz desmit tūkstoši skolēnu un viņu skolotāji sacēlās pret ieceri pāriet uz mācībām latviešu valodā. Toreiz valdība neatkāpās, un vidusskolās, kur īsteno mazākumtautību izglītības programmu, 40-60% mācību notiek latviski. Kompromiss tika panākts, spriežot par eksāmeniem. Beidzot pamatskolu, bērni var kārtot eksāmenus dzimtajā valodā. Savukārt vidusskolas eksāmenos skolēns varēja izvēlēties, kādā valodā pildīt latviski aprakstītos uzdevumus – latviešu vai krievu. 

No 2007. līdz 2009. gadam ap 60% mazākumtautību skolu bērnu eksāmenus kārtoja latviešu valodā, 40% – krievu valodā. Taču ar katru gadu pēdējais skaitlis kļuva aizvien mazāks, līdz pērn tikai 15% bērnu izmantoja iespēju eksāmenos atbildēt krieviski. 

«Statistika bija viens apstāklis, kas noteica, ka pāreja uz valsts valodu eksāmenos būtu likumsakarīga,» saka Catlaks. «Otrkārt, vienmēr ir bijis sarežģīti adekvāti izvērtēt krieviski sniegtās atbildes. Jo tās bieži bija divās valodās: latviešu un krievu. Skolēni jauca vārdus.» Kopš 12. augusta spēkā ir valdības noteikumu grozījumi, kas paredz, ka visi vidusskolas eksāmenu uzdevumi, izņemot svešvalodās, tāpat kā līdz šim, būs latviski, bet atbildes turpmāk jāsniedz tikai valsts valodā.

Ministrijas konsultatīvā padome mazākumtautību jautājumos konceptuāli neiebilda. Vienīgā iebilde bijusi par pamatskolas beigu eksāmeniem, jo līdz šim tajos arī jautājumi bija krieviski. Lai dotu iespēju sagatavoties pārmaiņām, pamatskolas eksāmenos pāreja uz valsts valodu notiks pakāpeniski: šajā mācību gadā nekas nemainīsies, no 2019./2020. mācību gada bērni saņems eksāmenu materiālus latviešu valodā, bet atbildes valodu varēs izvēlēties, savukārt 2020./2021. mācību gadā būs arī jāatbild valsts valodā. 

Vienīgā organizācija, kam nepatīk šīs pārmaiņas, ir Latvijas Krievu mācībvalodas skolu atbalsta asociācija. «Mēs neatbalstām pāreju uz eksāmeniem valsts valodā tāpēc, ka, ja skolēns trīs gadus pēc kārtas mācījies vienu mācību priekšmetu, piemēram, fiziku dzimtajā valodā, viņam var trūkt vārdu latviešu valodā, lai pierādītu savas zināšanas šajā mācību priekšmetā. Eksāmens jau tā rada stresu,» skaidro asociācijas vadītājs Igors Pimenovs, partijas Saskaņa politiķis, 12. Saeimas deputāts. Pēc viņa vārdiem, pāreja uz valsts valodu pasliktinās mazākumtautību skolēnu eksāmenu rezultātus un līdz ar to izredzes konkurēt uz valsts finansētajām studiju vietām augstskolās. «Galu galā pēc diviem trim gadiem, analizējot eksāmenu rezultātus, būs lielisks iegansts politiskajam spiedienam slēgt mazākumtautību skolas, jo tajās, lūk, esot slikta izglītības kvalitāte.»

Ministrijas pasūtītajā pētījumā par skolu tīklu starpziņojumā konstatēts, ka Latvijā zema izglītības kvalitāte ir ne tikai daudzās mazajās lauku skolās, kā iepriekš atklāts starptautiskajā skolēnu novērtēšanas programmā PISA, bet arī Rīgas mikrorajonu skolās. No septiņām Rīgas skolām, kur rezultāti ir kritiski slikti, piecās īsteno mazākumtautību izglītības programmas. Taču gan pētījuma grupas vadītājs Jānis Turlajs, gan Guntars Catlaks apgalvo, ka mācību valoda neietekmē izglītības kvalitāti, ko pierāda fakts, ka Latvijas labāko skolu vidū gadiem ilgi ir Daugavpils krievu vidusskola-licejs un Rīgas Klasiskā ģimnāzija.

Vai skolēnus var šķirot?

Plašākas diskusijas izraisījusi ministrijas ideja arī 9. klases eksāmenus centralizēt un to rezultātus izmantot skolēna uzņemšanai vidusskolā. «Bet tas nav viegli izlemjams,» saka Catlaks. 

Pašlaik centralizēts ir tikai viens 9. klases eksāmens – latviešu valodas kā valsts valodas pārbaudījums mazākumtautību skolu audzēkņiem. Centralizēti tiek izstrādāti jautājumi Latvijas vēstures un matemātikas eksāmeniem visiem pamatskolu beidzējiem, bet darbus labo viņu skolās, nevis centralizēti. Jānis Turlajs, vadot pētījumu par skolu tīklu, konstatējis, ka 9. klases eksāmenu rezultāti krietni atšķiras no PISA pētījumā konstatētā, un viens no iemesliem – «daļa lauku pamatskolu, cīnoties par katru bērnu, mēģina eksāmenu rezultātus uzrādīt labākus par faktiskajiem». Izglītības eksperti atbalsta pamatskolas eksāmenu centralizēšanu. «Objektivitātes dēļ,» saka Catlaks. 

Taču centralizēta labošana izmaksā dārgi. Šogad 11 eksāmenus, kuros piedalījās 22 410 skolēnu, vērtēja 645 Valsts izglītības satura centra nolīgti pedagogi. Kopējās izmaksas – 107 000 eiro. Viena eksāmena izvērtēšana izmaksājot ap 20 tūkstošiem. Tas ir viens iemesls, kāpēc eksāmenu centralizācija kavējas.  

Otrs – Valsts izglītības satura centrs uzskata, ka pamatskolas eksāmenu centralizācija jāsaista ar jaunā, kompetencēs balstītā satura izstrādi. «Principiāli viss mainīsies 2021./2022. mācību gadā, kad jaunais saturs sasniegs 9.-12. klases un tad eksāmeni mainīsies gan pēc formas, gan pēc satura. Domājam, ka būs mazāks eksāmenu skaits nekā pašlaik, vismaz viens būs kombinēts pārbaudījums, kurā pārbaudīs dažādos mācību priekšmetos apgūto. Gribam, lai noslēgumā būtu arī, piemēram, projekta darbs. Tāpēc daļa prasmju tiks pārbaudītas centralizēti, daļa – ne,» saka Catlaks. 

Treškārt, nav vienprātības, vai var izmantot eksāmenu rezultātus kā slieksni nākamajam izglītības posmam. Patlaban eksāmenu rezultāti neietekmē skolēna turpmākās mācības. Ap 60% bērnu izvēlas tās turpināt vidusskolā, pārējie – profesionālās skolās. Ministrijas mērķis ir panākt proporcijas maiņu, lai būtu puse uz pusi. Turlaja vadītā pētnieku grupa, konstatējot, ka vidusskolās iekļūst bērni, kuri mācās negribīgi, ieteikusi noteikt, ka tikai tie skolēni, kuri nokārto pamatskolas centralizētos eksāmenus, tas ir, izpilda vismaz 5% uzdevumu, var turpināt mācības vidusskolā. Šobrīd 85% skolēnu nokārto pamatskolas eksāmenus. 

«Man ir bažas, ka pat neliels slieksnis varētu apzīmogot cilvēku par neveiksminieku uz visu viņa atlikušo mūžu,» saka Inga Pāvula, Ventspils Izglītības pārvaldes metodiskā darba vadītāja. Viņa atstāsta pedagogu pieredzēto, ka pamatskolas laikā skolotāji un klasesbiedri izveido noteiktu priekšstatu par cilvēku, piemēram, «nesekmīgais», un viņš to pieņem. Taču, kad nomainās vide, mainās arī skolēns. «Kad apkārtējie tic, ka bērns var, viņš tiešām var un mācās.» 

Arī Guntars Catlaks uzskata, ka pamatskolas pārbaudījumu rezultātu analīzei vajadzētu palīdzēt saprast katra skolēna «stiprās un vājās puses» un līdz ar to atvieglot paša skolēna izvēli par labu profesionālai vai vispārējai vidējai izglītībai. Taču viņš nav pārliecināts, vai rezultāti izmantojami atlasei.

«Jebkurā gadījumā nākamajā pavasarī nekas nemainīsies,» mierina Catlaks. Pilnīgi jauna eksaminācijas forma gaidāma tikai 2021./2022. mācību gadā.

Vienīgais veids, kā nodrošināties

Posted on augusts 23, 2017 by - Pusdienās

Ukrainas žurnālisti savā izmeklēšanā noskaidroja jaunus faktus, kāpēc pirms gada Kijevas centrā uzspridzināja viņu kolēģi Pāvelu Šeremetu. Savu versiju par slepkavību atklāj viena no filmas Nogalināt žurnālistu veidotājām Anna Babiņeca

Meitenīgi trauslā Anna Babiņeca (33) no pirmā acu skata neatgādina rūdītu politiskās korupcijas pētnieci. Ar Ukrainas žurnālisti tiekamies Rīgā dienu pirms viņas uzstāšanās Re:Baltica organizētajā vasaras skolas seminārā par pētniecisko žurnālistiku. Anna kopā ar kolēģiem Olenu Loginovu, Dmitro Gnapu un Vladu Lavrovu sabiedrības vērtējumam tikko nodevuši filmu Nogalināt žurnālistu, kurā parāda savu izmeklēšanu 2016. gada jūlijā Kijevas centrā uzspridzinātā kolēģa Pāvela Šeremeta lietā.

Annas rokasspiediens ir stingrs, acis vērīgas, viņa pamana pie manas somas piestiprināto lentīti Ukrainas karoga krāsās. Kad stāstu, ka tā tur solidaritātei ar Ukrainu atrodas jau trīs gadus, Annas acis sāk smaidīt, un viņa pateicas. Sarunājamies Alberta viesnīcas kafejnīcā, un Anna, lai gan nesen pusdienojusi, no deserta atteikties nespēj.

Annas darbs pētnieciskajā žurnālistikā ir nopietns. Babiņeca ir Starptautiskā korupcijas un organizētās noziedzības centra (OCCRP) Ukrainas nodaļas vadītāja. Kad vācu avīzes Süddeutsche Zeitung žurnālisti meklēja palīdzību citās valstīs nopludināto Panamas dokumentu lietā, viņa kopā ar kolēģi Lavrovu izpētīja Ukrainas prezidenta Petro Porošenko Panamas ārzonas kontus. Strādā Ukrainas televīzijā Hromadske un kopā ar kolēģi Gnapu 2012. gadā nodibinātajā neatkarīgajā pētniecības aģentūrā Slidstvo.Info. 

Nule arī Latvijā TV3 parādītā viņu filma par Šeremeta slepkavību, iespējams, ir interesanta ar to, ka skatītājs vairāk uzzina, kā strādā pētnieciskie žurnālisti. Šeremeta slepkavība pēc gada joprojām nav atklāta, neviens par slepkavību netiek turēts pat aizdomās. Šīs lietas izmeklēšana vairs nav Ukrainas policijas prioritāšu sarakstā, uzskata Anna. Taču četru žurnālistu veiktā izmeklēšana, kas paralēli policijas darbam sākās uzreiz pēc Šeremeta auto uzspridzināšanas, atklāja «daudz interesantu lietu», par kurām nerunāja policijas ziņojumos. Anna uzskata, ka tas bija viņu pienākums – noskaidrot, kāpēc Kijevas centrā nogalināja pazīstamu žurnālistu, kurš piecus gadus dzīvoja Ukrainā un bija zināms kā ass Krievijas un Baltkrievijas režīmu kritiķis. Atklātos faktus bija svarīgi nodot sabiedrības vērtējumam.

Ķeroties pie darba, žurnālisti nolēma veidot filmu par notikušo un no lielās faktu gūzmas koncentrēties uz nakti pirms Šeremeta slepkavības. Mēnešiem vāca un analizēja Kijevā izvietoto novērošanas kameru ierakstus, pirms policijas paziņojuma viņi jau bija atraduši iespējamo žurnālista slepkavu – sievietes un vīrieša – video, kurā redzams, kā zem auto tiek novietots spridzeklis. Tāpat kā policisti, viņi meklēja iespējamos lieciniekus, runāja ar tiem. Taču neko no iegūtā žurnālisti nepublicēja, lai cik liels bija kārdinājums to darīt. Beigās ar sava darba rezultātiem iepazīstināja izmeklētājus. Pēc Annas teiktā, žurnālisti labāk un cītīgāk darīja savu darbu – viņi atrada vairāk nekā policija iespējamo liecinieku, kas zināja stāstīt par to, kā zem Šeremeta civilsievai piederošā auto tika nolikts spridzeklis. Taču galvenais atradums bija pāris cilvēki, kuri naktī dažas stundas pirms spridzekļa detonēšanas grozījās Šeremeta dzīvesvietas tuvumā. Šādu faktu nebija pat policijai. Vai arī tā tos noklusēja.

Pētot videokameru ierakstus, žurnālisti noskaidroja, ka naktī pirms slepkavības aizdomīgi ilgi netālu no namdurvīm grozījās pāris vīriešu, kuri atbrauca ar pelēku škodu. Viņi varēja redzēt arī par aizdomās turēto pārīti. Kas bija šie cilvēki, un kam piederēja škoda, kas ieradās pirms spridzekļa novietošanas un aizbrauca tūlīt pēc tam? Pēc žurnālistu domām, vai nu galvenie liecinieki, vai slepkavības līdzdalībnieki.

Iesaistot Vācijas kolēģus no organizācijas Bellingcat, noteica škodas reģistrācijas numuru, atrada auto īpašnieci, kura spēkratu bija reģistrējusi uz sava vārda pēc kāda paziņas lūguma. Iedeva paziņas telefonu. Šis cilvēks bija dīvainākais un lielākais žurnālistu grupas atradums. Igors Ustimenko sākumā nevairījās ar viņiem tikties, atceras Anna, taču viņai licies, ka to darījis, lai uzzinātu, kādi fakti ir žurnālistu rīcībā, pašam neko lielu neatklājot. Par šo cilvēku viņi nevarēja atrast informāciju publiskos avotos, bet vīrietis atklāja, ka dienējis bruņotajos spēkos. Pēc ilgiem pūliņiem pētnieki no avota drošības struktūrās ieguva Ustimenko lietu un atklāja, ka viņš no 2014. gada bija Ukrainas Drošības dienesta speciālais aģents. Tiesa, nu jau atvaļināts. Vai atvaļināts aģents var pildīt dienesta uzdevumus? Kāpēc šis aģents naktī atradās pie Šeremeta mājas, un vai par viņu zināja policija? Savus atklājumus žurnālisti nodeva policijai, jo tā varēja Ustimenko izsaukt un oficiāli nopratināt.

«Diemžēl mums Ukrainā ir pieredze ar Georgija Gongadzes slepkavību, kurš tika nogalināts tieši ar tiesībsargājošo iestāžu darbinieku līdzdalību,» stāsta Anna. Žurnālists Gongadze, kas tāpat kā Šeremets, strādāja Ukrainskaja Pravda, tika nogalināts 2000. gadā un bija pazīstams kā nesaudzīgs toreizējā Ukrainas prezidenta Kučmas kritiķis. Anna atzīst – bija doma, ka Šeremeta slepkavība ir drošības dienestu roku darbs. Tikai sarežģījumus rada tas, ka Ustimenko ir atvaļināts un var strādāt jebkuras valsts specdienestu labā – gan Krievijas, gan Ukrainas. «Tas ir gudri darīts – nolīgt bijušo specdienesta aģentu. Tas bija mūsu galvenais atklājums,» saka Anna. 

Filma neatsedz iemeslus, kāpēc nogalināja Šeremetu, taču žurnālistiem bija svarīgi parādīt to, ko policija vai nu nezināja, vai arī slēpa no sabiedrības. Pēc filmas publiskošanas Ukrainas policija oficiāli nopratināja Ustimenko, un viņa atbildes par atrašanos pie Šeremeta nama uzskata par pārliecinošām, ironiski nosaka Anna. Viņai tā neliekas, taču žurnālistiem nav tiesību un pierādījumu kādu apsūdzēt slepkavības organizēšanā. Tas jādara policijai. 

Kāpēc nogalināja Šeremetu? Anna atzīst, ka tā joprojām ir lielākā mīkla. Galvenā policijas versija par iemesliem ir Šeremeta profesionālā darbība. Taču Annas žurnālistiskais instinkts un pirmās emocijas, uzzinot par slepkavību, bijušas – uzbrukums vērsts nevis pret Šeremetu, bet viņa civilsievu Aļonu Pritulu, Ukrainskaja Pravda īpašnieci, vienu no ietekmīgākajām sievietēm Ukrainā. Pritula nav publiska persona, viņai nepatīk sniegt intervijas. «Aļona zina politiku, viņai var būt kompromatu dosjē par katru no šiem cilvēkiem. Man instinktīvi un emocionāli likās, ka tā bija atriebība Aļonai par kaut ko,» saka Anna. 

Šeremets bija Aļonas lielā vēlīnā mīlestība, labs un pieredzējis reportieris, neuzbruka pretiniekam ar asiem jautājumiem kā Gongadze, ar kuru kopā Pritula dibināja Ukrainskaja Pravda. Pēc Annas teiktā, Pāvels atbalstīja plašus un dziļus pētījumus, bet pats tos neveica. Drīzāk Pritula ir tā, «kurai ir informācija, kura zina daudz un ar kuru, ja viņai ir šī informācija, būs grūti vienoties to nepubliskot, jo Ukrainskaja Pravda tādu informāciju publicē vienmēr». 

Vai žurnālisti Ukrainā var justies droši? Anna atgādina, ka pēc Gongadzes slepkavības runāja – žurnālista slepkavība valstī vairs nav iespējama, tas būtu milzīgs skandāls. Toreiz cieta gan politiķu, gan tiesībsargājošo iestāžu reputācija. Tāpēc Pāvela slepkavība bija šoks, jo pēc Maidana revolūcijas daudzi žurnālisti Ukrainā kļuvuši ietekmīgi un pazīstami. Par bailēm Anna nedomā, jo labākais līdzeklis pret tām ir darboties, pētīt un noskaidrot. «Ja šajā lietā ir iejauktas varas struktūras, tas ir vienīgais veids, kā sevi nodrošināt. Citādi ne,» saka Anna.

Ēdienkarte

Tiramisu
Sorbeta saldējums ar ogām
Melna kafija, ūdens

Pret «pastniekiem»

Posted on augusts 23, 2017 by - Komentārs

Ir jāliedz iespēja iesniegt apšaubāmus grozījumus likumprojektu 3. lasījumā

Pēdējā brīdī ieslidināt likumprojektā kādas skandalozas izmaiņas Saeimā ir jau sena tradīcija.

Vēl tagad daudziem palikusi prātā juridiski dzejiskā vārdu kopa mutatis mutandis. Tās nozīmi vairākums, visticamāk, gan nezina, tāpat kā to nezināja Vilnis Edvīns Bresis (ZZS), kurš 2008. gadā ar šo latīņu frāzi izdaiļoja Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas likumu. Breša pēdējā brīža pienesums, aiz kura daudzi saskatīja tiesājamā Lemberga intereses, radīja tādu robu naudas atmazgāšanas novēršanas pasākumos, ka prezidents Zatlers likumu atmeta atpakaļ Saeimai, kura bija spiesta šo brāķi labot.

Mutatis mutandis brīvs tulkojums būtu – «apstākļiem mainoties, būtība nemainās», un frāze ir vistiešākajā veidā attiecināma uz pēdējā lasījuma pārsteigumiem, kas Saeimā turpina uzziedēt un izplatīt ap likumdošanas procesu viegli šķebinošu korupcijas aromātu. Pētījumā Saeima tuvplānā domnīcas Providus pētnieks Valts Kalniņš piefiksējis virkni gadījumu, kuros pēdējā lasījumā tiek iesniegti grozījumi, kurus nereti pat paši iesniedzēji nespēj izskaidrot un pamatot. Starp skaļākajiem piemēriem ir desmitiem miljonu, kas tika iebalsoti «deputātu kvotās» 2017. gada budžetā tieši pēdējā lasījuma laikā. Rezonansi izsauca arī Armanda Krauzes (ZZS) 2015. gadā iesniegtie grozījumi Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā, kas būtu pasargājuši partijas biedra stacijas Krievu hit radio no pārejas uz latviešu valodu. Prezidents tos atmeta atpakaļ Saeimai.

Pētījums jau ir noslēdzies, taču skandalozie gadījumi turpinās. Šā gada jūnijā Imants Parādnieks (Nacionālā apvienība) Kredītiestāžu likuma grozījumos uz trešo lasījumu iefiltrēja labojumus, kuri acīmredzami domāti, lai ietekmētu Trasta komercbankas maksātnespējas procesu. Atkal prezidents bija spiests izmantot savas tiesības atdot likumu Saeimai, taču šoreiz velti – deputātu vairākums Vējoņa iebildumus nolēma ignorēt, un Parādnieka grozījumi palika spēkā.

Taču ir arī citi gadījumi, kas nav piesaistījuši tik plašu sabiedrības uzmanību. 2016. gada pavasarī Tautsaimniecības komisija pirms trešā lasījuma grozījumiem Jūras kodeksā izrādīja sevišķu pretimnākšanu Latvijas Zēģelētāju savienībai, kura gribēja panākt, lai buru jahtas nebūtu jāreģistrē Kuģu reģistrā, ja tās sertificētu kāda burāšanas federācija. Lai gan tas būtu apmēram tas pats, kas deleģēt CSDD funkcijas kādam motosporta klubam, priekšlikums izlīgoja cauri parlamentam bez problēmām. Kārtējo reizi prezidents Vējonis bija spiests likumu atmest atpakaļ. Tas var likties visai specifisks piemērs, tomēr parāda, ka šī 3. lasījuma liga ir gana izplatīta un var radīt problēmas visdažādākajās jomās.

Diemžēl vienmēr starp deputātiem atradīsies kāds «pastnieks», kurš būs gatavs uz Jēkaba ielu atnest kādas ieinteresētās personas slīpos sūtījumus un iemest tos likumdošanas mašinērijā pēdējā brīdī, lai nebūtu vairs laika tos kārtīgi izvērtēt un vajadzības gadījumā izbrāķēt. Stingri ierobežojumi jaunu priekšlikumu iesniegšanai uz likumprojektu 3. lasījumu noteikti palīdzētu samazināt šādu gadījumu skaitu. Tāpēc saprotami ir prezidenta Vējoņa iesniegtie Saeimas Kārtības ruļļa grozījumi, kas gan liktu deputātiem rakstiski pamatot savus priekšlikumus likuma izskatīšanas gaitā un nosaukt cilvēkus un organizācijas, ar kurām viņš ir konsultējies, gan arī ierobežotu deputātu «radošās izpausmes» trešajā lasījumā. Vējonis aicina Kārtības rullī ierakstīt, ka «likumprojekta izskatīšanai trešajā lasījumā iesniedzami tikai priekšlikumi, kas ir saistīti ar pašu likumprojektu vai otrajā lasījumā atbalstītajiem priekšlikumiem». Tas neļautu pēdējā lasījumā iemānīt normas, kas, kā Vējonis skaidro, «ir ārpus iepriekšējos lasījumos apspriestā likumprojekta mērķa un tvēruma».

Labi, ka prezidents pievērš šim jautājumam uzmanību, tomēr viņa iecerētie ierobežojumi (pat ja tos pieņems, kas nebūt nav skaidrs) šķiet pārāk mīksti. Jautājums, vai kāds priekšlikums «ir saistīts» ar likumprojektu, ir plaši interpretējams, un pareizi motivēti deputāti attiecīgās saistības saskatīs, kad vien tas ir nepieciešams. Daudz vienkāršāk un efektīvāk būtu novilkt stingru robežu un pateikt – par visiem deputātu priekšlikumiem balso otrajā lasījumā, bet trešajā tikai par likumprojektu kopumā. Tāda sistēma ne tikai novērstu pēdējā brīža pārsteigumus, bet arī ļautu tiešām izvērtēt jauno likumdošanas aktu un tā kopsakarības. Tas šobrīd nereti nav iespējams, jo trešajā lasījumā var iebalsot būtiskas jaunas normas un tad dažas minūtes vēlāk balsot par visu projektu.

Daudzi deputāti noteikti nebūs priecīgi pat par prezidenta samērā maigo mēģinājumu ierobežot viņu tiesības piestrādāt par pastniekiem. Tomēr, ja kādiem deputātiem Saeimā tiešām rūp parlamenta labā slava un likumdošanas procesa atklātums un kvalitāte, viņiem būtu jāizmanto iespēja un jāpapildina Vējoņa iniciatīva ar aizliegumu vispār iesniegt jaunus priekšlikumus likumprojekta galīgajam lasījumam.

Komentārs 140 zīmēs

Dzeloņi. Latvija pirks pasaulē iecienītās pretgaisa aizsardzības raķetes Stinger. Tās jau savulaik afgāņi efektīvi izmantoja pret padomju spēkiem.

Ierauts varas spēlēs. Krievijā aizturēts arī Rīgā pazīstamais režisors Serebreņ­ņi­kovs, kura izrādes neatbilst režīma konservatīvajai ideoloģijai.

Basketbola lielvalsts. Latvijas basketbola izlase pārbaudes spēlē pārliecinoši pieveica Lietuvas valstsvienību – 87:77.

Partijā sasietie

Posted on augusts 23, 2017 by - Komentārs

Vienotības kongress neatbildēja, vai tās biedriem svarīgāka valsts vai partija

Pagājušo sestdien Vienotība kārtējo reizi atlika iespēju mēģināt atgūt vēlētāju uzticēšanos. Tiesa, tās biedri, iespējams, apzinās, ka šāda iespēja jeb partijai «izšķirīgā diena», kā Vienotības kongresu raksturoja jaunais valdes priekšsēdētājs Arvils Ašeradens, vairākus gadus ir atlikta tik daudz reižu, ka jau varētu būt pagājusi. Kongress varēja tikai fiksēt esošo situāciju un spriest, ko darīt līdz Saeimas vēlēšanām atlikušajā laikā.

Nav gluži nepamatots Ašeradena sacītais, ka Vienotībā esot koncentrēts ievērojams intelektuālais potenciāls. Kongresā runātāji, vērtējot partijas stāvokli, necentās patverties ilūzijās. Arī partijas neveiksmju iemeslu analīzi var dēvēt par daļēju, tomēr korektu. Taču risinājumu piedāvājumi – piemēram, «ne vairs tikai stabilitāti un dažādo viedokļu izlīdzināšanu, bet arī straujākas pārmaiņas un asākus manevrus», kā ieteica līdzšinējais valdes priekšsēdētājs Andris Piebalgs, – palika teorētiski.

No vadoņiem tikai ģenerālsekretārs Artis Kampars kā partijas neveiksmju iemeslu piesauca «komunikāciju» jeb nespēju pastāstīt, «cik mēs esam labi». Citi saprot, ka «nedrīkstam (..) melot paši sev, ka viss ir labi», kā teica Piebalgs. Un, kā uzsvēra Vienotības spēka laiku premjerministrs Valdis Dombrovskis, «ja mēs gribam, lai mūsu vēlētāji būtu mums uzticīgi, mums pašiem jābūt uzticīgiem tiem ideāliem, kuru dēļ iesaistījāmies Latvijas politikā».

To pašu pirms kongresa bija asi formulējis arī vienīgā straujākā manevra autors Edvards Smiltēns – ka vēlētāji netic nevis Vienotības idejām, bet gan cilvēkiem, kuri šīs idejas nes.

Smiltēns bija gatavs uzņemties vadīt partiju, ja Solvita Āboltiņa atstās partijas Saeimas frakcijas priekšsēdētājas amatu. Taču partijas vadība izvēlējās «stabilitāti» un «viedokļu izlīdzināšanu» – trešais kandidāts Vilnis Ķirsis pirms kongresa atsauca savu kandidatūru, līdz ar to Ašeradena ievēlēšana bija garantēta. Smiltēns paziņoja, ka izstājas no partijas un aiziet arī no frakcijas. Viņš ir jau astotais no Saeimā ievēlētajiem Vienotības biedriem, kuri atstājuši partiju.

Āboltiņa kongresā bija tas «zilonis istabā», kuru citi klātesošie vai nu izvairījās pieminēt, vai nu apgalvoja, ka problēma esot atrisināta, jo viņa atgriezīšoties diplomātiskajā dienestā. Taču, kā dzirdēts no partijas biedriem, «pirms saulrieta ēnas ir visgarākās, un Solvita ir ļoti liela saule». Nevar pēkšņi no politikas intrigu ķēkšas pārtapt par diplomāti. Un Āboltiņa pati jau pēc kongresa teica, ka «visdrīzāk» nolikšot deputātes mandātu «līdz šīs Saeimas beigām».

Tātad līdz pat nākamās Saeimas vēlēšanām viens no diviem galvenajiem Vienotības vēstījumiem vēlētājiem būs par Āboltiņas iekārtošanos jaunajā darbā, kā dzird – par vēstnieci Itālijā. Ja tā notiktu, stāstam par Vienotības norietu šīs Saeimas laikā varētu būt nosaukums No Honkongas mandāta līdz Romas brīvdienām.

Bet otrs un kongresā jaunā partijas vadītāja arī oficiāli pieteikts Vienotības uzdevums būs ZZS premjerministra valdības balstīšana.

Ašeradena sniegtais situācijas apraksts un viņa nosauktās partijas prioritātes, iespējams, vislabāk raksturo Vienotības bezizejas slazdu. Viņš norādīja, ka Latvijai pašlaik ir divi lielākie apdraudējumi – «prokremliskais virziens» un valsts nozagšana -, kuri pēc vēlēšanām nākamgad var apvienoties «kā cimds ar roku» un radīt risku, ka Latvijas simtajā gadā «varam pazaudēt savu valsti». Bet tas, ko darīs Vienotība, lai to nepieļautu, būs Kučinska valdības saglabāšana, lai ZZS un Saskaņas valdība nevarētu tapt jau pirms vēlēšanām. Grozies, kā gribi, nesanāk vairāk par tikai viena gada programmu Latvijas valsts glābšanai.

Vienotība kā Āboltiņas darbā iekārtošanas kantoris un Kučinska valdības stute nav gluži aizraujošākais piedāvājums vēlētājiem. Acīmredzot Ašeradens to saprot, tāpēc vērtē partijas izredzes, var teikt, reālistiski – Vienotībai esot «labs pamats būt ievēlētai nākamajā Saeimā». Saprotams mērķis partijai, kuru atbalsta mazāk nekā 5 procenti vēlētāju. Tomēr dīvains partijai, kurai vairāk nekā piektdaļa deputātu mandātu Saeimā un pieci ministri valdībā, bet līdz vēlēšanām vēl vairāk nekā gads.

Tāpēc izskatās pēc savas bezpalīdzības atzīšanas Vienotības ļaužu sīkpartijai piedienīgā raudzīšanās pēc palīgiem ārpusē. Artis Pabriks atskaņo fikciju par visu «latvisko partiju» apvienošanos, Ašeradens cer uz sadarbību ar konkrēti Jāņa Bordāna un Jutas Strīķes Jauno konservatīvo partiju un Daniela Pavļuta un no Vienotības aizgājušo piecu deputātu topošo partiju, kurai dibināšanas kongress šonedēļ.

Tā gan varētu būt vēlmju domāšana. Bordāna partijai pašvaldību vēlēšanās šovasar vienai pašai Rīgā gāja labāk nekā Vienotībai. Bet topošajai Par partijai vēl ir jātop.

Jebkurā gadījumā vēlētājiem var rasties pamatots jautājums – kā lai uzticas cilvēkiem, kuri brīdina, ka varam pazaudēt valsti, bet paši baidās riskēt ar savu īstermiņa komfortu, ko nodrošina atrašanās ministru un partijas amatos? Kas viņiem ir svarīgāks – saules mūžs valstij vai viens gads partijai? Kongresā Vienotības atbilde bija divdomīga.

Komentārs 140 zīmēs

Cepures saturs. Atkritumu kalns Deglava ielā jeb «Ušakova kepka» ir bīstams cilvēku dzīvībai, brīdina Vides ministrija.

Rekonstrukcija. Jaunais Rīgas teātris ievācies jaunās, bet pagaidu telpās un pagaidām sauksies JRT pie Dzemdību nama.

Pārmaiņas bez pārmaiņām. Jaunsleiņa vietā par Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdētāju vienbalsīgi ievēlēts viņa vietnieks Kaminskis.

Radars pasaulē

Posted on augusts 16, 2017 by - Radars

Nedēļas notikumi pasaulē


Leģendas aiziešana

92 gadu vecumā miris Gunārs Birkerts, pasaulē pazīstamais arhitekts un Latvijas Nacionālās bibliotēkas projekta autors. 1943. gadā viņš emigrēja uz Vāciju, bet sešus gadus vēlāk pārcēlās uz ASV. Tur aizritēja viņa dzīves aktīvākie gadi. Savu biroju Birkerts nodibināja 1962. gadā, un jau drīz tika pabeigts darbs, kas lika pamatus arhitekta pasaules slavai, – Federālo rezervju banka Mineapolisā. Savukārt Stikla muzejs Korningā (Ņujorkas štats) un Mičiganas Universitātes Tiesību zinātņu izpētes ēkas piebūve 2007. gadā tika iekļauta Amerikas Arhitektu institūta sastādītajā 150 visu laiku labāko ASV ēku sarakstā.

Federālo rezervju banka Mineapolisā (1968-1973)

Mičiganas Universitātes Tiesību zinātņu izpētes ēkas piebūve (1974-1981) 

Stikla muzejs Korningā (1976-1980) 

 

Ziemeļkoreja ir gatava uzbrukt ASV pakļautībā esošajai Guamas salai jau augusta vidū. Tā ir Phenjanas atbilde uz ASV prezidenta Trampa paziņojumu, ka ASV uz Ziemeļkorejas kodoldraudiem atbildēs «ar uguni un dusmām, kādas pasaule vēl nav pieredzējusi». Tikmēr ES un ANO Drošības Padome paplašināja sankcijas pret Ziemeļkoreju.

Pagājušajā nedēļā ASV pilsētā Šarlotsvilā notika sadursmes starp rasistiem un viņu pretiniekiem. Kāds rasistiski motivēts jaunietis ar auto ietriecās protestētāju pūlī, nogalinot jaunu sievieti, bet ievainojot 26. Prezidents Donalds Tramps pēc divas dienas ilgas klusēšanas nosodīja uzbrukumu. ASV prezidentu tagad kritizē par pārāk neitrālu attieksmi pret šādiem rasistu izlēcieniem, kas viņus pamudina uz rīcību.

FIB darbinieki jau jūlijā veikuši kratīšanu prezidenta Donalda Trampa priekšvēlēšanu kampaņas bijušā vadītāja Pola Manaforta mājās saistībā ar izmeklēšanu par saitēm ar Krieviju. FIB darbinieki konfiscējuši dokumentus, kas attiecas uz politiku, gan arī iespējamiem finanšu pārkāpumiem. Pret Manafortu izmeklēšanu bija sācis gan FIB, gan CIP, gan citi ASV izmeklētāji.

ES septembrī sasauks augsta līmeņa sanāksmi ar fipronilu saindēto olu jautājumā, kas atrastas 15 ES dalībvalstīs. Latvija nav to skaitā. Pēc skandāla fermas slēgtas četrās valstīs – Beļģijā, Francijā, Nīderlandē un Vācijā.

ANO Sīrijas izmeklēšanas komisija paziņojusi, ka savākusi pietiekami daudz pierādījumu, lai Sīrijas prezidentu Bašaru al Asadu tiesātu par kara noziegumiem. 

Krievijas valdība izvirzīja bijušā Vācijas kanclera Gerharda Šrēdera kandidatūru naftas un gāzes uzņēmuma Rosņeftj direktoru padomei. Šrēders no 1998. līdz 2005. gadam vadīja Vācijas valdības koalīciju un pēc kanclera amata atstāšanas uzņēmuma Nord Stream AG novērošanas padomi, pēc tam arī uzņēmuma akcionāru komiteju, Vācijā viņu par sadarbību ar Krieviju kritizē.

Vatikāns pēta pāvesta Franciska vizītes iespējas Krievijā. Saspringto attiecību dēļ starp Romas katoļu baznīcu un Krievijas pareizticīgo baznīcu vēl neviens mūsdienu Romas pāvests nav bijis vizītē Krievijā. Pērn februārī pāvests Francisks un patriarhs Kirils tikās Kubā, kas bija šo baznīcu galvu pirmā tikšanās kopš 11. gadsimta.

Igaunijā pēc divu mēnešu pārtraukuma atsākās Centra partijas bijušā līdera Edgara Savisāra tiesa. Viņu apsūdz valsts līdzekļu izmantošanā Centra partijas un savā labā, kā arī naudas atmazgāšanā un kukuļņemšanā.

Klaipēdas ostas muitnieki atklājuši vienu no lielākajām narkotiku kravām Lietuvas vēsturē – kravā no Ekvadoras atradās 600 kg kokaīna, kas bija jānogādā Krievijā. Narkotiku vērtība ir ap 49 miljoniem eiro.

Radars Latvijā

Posted on augusts 16, 2017 by - Radars

Nedēļas notikumi Latvijā


Oligarhu lietas parlamentārās izmeklēšanas komisiju oficiāli konsultē bijušais Ventspils mēra Aivara Lemberga dēla Anrija advokāts Aldis Alliks. Viņš tajā nesaskata interešu konfliktu, jo neesot nekādas profesionālas saistības ar Aivaru Lembergu. Turklāt Alliks kopš 2012. gada vairs nav Anrija Lemberga aizstāvis kriminālprocesā un kopš šāgada sākuma arī vairs nepārstāv Lemberga dēlu kādā civillietā.

Plašā policijas operācijā par Ķīnas iedzīvotāju apkrāpšanu šonedēļ Rīgā un tās apkaimē aizturētas 110 personas. Šogad dažu mēnešu laikā – no marta līdz jūlija beigām – telefonkrāpnieki varētu būt izkrāpuši vairāk nekā divus miljonus eiro. Aizturēto vidū ir gan ārvalstu pilsoņi, gan arī Latvijas pilsonis.

Pēc astoņas stundas ilgas lietas skatīšanas tiesa paturēja apcietinājumā atstādināto maksātnespējas administratoru Māri Sprūdu. Tāds pats tiesas lēmums sagaidīja arī administratoru Nauri Durevski. Abus jūnijā apcietināja, Sprūdu aizdomās par naudas izspiešanu no Trasta komercbankas kreditoriem un naudas atmazgāšanu, bet Durevski par kukuļa izspiešanas mēģinājumu.

Latvija un Krievija starpvaldību komisijas sēdē vienojās ciešāk sadarboties transporta jomā un nodrošināt kravu nepārtrauktību, līdz gada beigām gaidāma arī abu valstu vēsturnieku tikšanās. Iepriekšējā Latvijas un Krievijas starpvaldību komisijas sēde notika 2013. gada novembrī Maskavā.

Konsultants KPMG Baltics iesaka daļēji valstij piederošos uzņēmumus Lattelecom un LMT apvienot un šā uzņēmuma akcijas tirgot biržā. Konsultanti uzskata, ka valstij un Skandināvijas TeliaSonera jāatstāj 35% apvienotā uzņēmuma kapitāldaļu katram, bet atlikušo daļu – 30% – varētu kotēt biržā. Tā uzņēmumā varēs iesaistīties privātie akcionāri un iedzīvotāji. Valdība no Privatizācijas aģentūras konkrētu priekšlikumu gaida līdz 5. oktobrim.

Ārlietu ministrijas ģenerālinspektors Māris Riekstiņš būs Latvijas vēstnieks Krievijā. Viņš amatā nomainīs Astru Kurmi. Riekstiņš ir bijis Latvijas ārlietu ministrs, arī Latvijas vēstnieks NATO.

Jūrmalgeitas kukuļdošanas lietā Latvijā notiesātais un 10 gadus bēguļojošais Germans Milušs Kiprā atbrīvots no apcietinājuma. Viņam Larnakas pilsētas tiesnesis piemēroja ar brīvības atņemšanu nesaistītus drošības līdzekļus. Par Miluša izdošanu Latvijai tiesa lems 22. augustā.

Abām pusēm pieņemamu risinājumu strīdā starp sludinājumu portālu Ss.lv un Valsts ieņēmumu dienestu meklēs auditorkompānija PricewaterhouseCoopers kopā ar zvērinātu advokātu biroju PricewaterhouseCoopers Legal.

Valdība ieguldīs piecus miljonus eiro Tiesu administrācijas e-lietu sistēmas izveidē. Kopā tie būs četri projekti – prokuratūras informācijas sistēmas attīstības projekts izmaksās 929 000 eiro, Ieslodzījuma vietu pārvaldes informācijas sistēmas pilnveidošanas projekts – 475 000 eiro, probācijas klientu uzskaites sistēmas pilnveidošanas projekts – 423 000 eiro, kā arī Tiesu informatīvās sistēmas attīstības projekts – 3 173 000 eiro.

Valmiera rīkos 2019. gada Eiropas čempionātu BMX riteņbraukšanā. Uz 2019. gada BMX Eiropas čempionāta organizēšanu savu dalību bez Latvijas pieteica arī Beļģija un Nīderlande.

Sviests!

Lai arī piena produktu vidējās cenas ir samērā stabilas, krass izņēmums ir sviesta cenu kāpums -vidēji vienu eiro par paciņu (82%) vairāk nekā pirms gada, liecina Latvijas Tirgotāju asociācijas dati. Asociācija prognozē, ka sviesta cenas līdz gada beigām stabilizēsies, vienlaikus palielināsies piena cenas.

Sviesta cenas
(Eiro par kilogramu 200 g paciņās fasētam 82% sviestam)


Nedēļas citāts


Ugunīgais vārdu karš

Posted on augusts 16, 2017 by - Pasaulē

ASV prezidenta Donalda Trampa mutiskais izvirdums pret Kimu Čenunu radījis bīstamu saspīlējumu attiecībās ar Ziemeļkoreju. Jebkādam militāram konfliktam būtu katastrofālas sekas. Bet – vai no šīs jezgas vēl iespējams izkļūt ar diplomātiskām metodēm?

Katru gadu Dienvidkorejā notiek viens un tas pats rituāls. Netālu no robežas, ka novilkta pa 38. paralēli, artilērija šauj uz mērķiem, kas simbolizē ziemeļkorejiešu tankus. Zemu lido helikopteri un iznīcinātāji, pa pludmali traucas tanki, un kopējos manevros piedalās aptuveni 80 000 dienvidkorejiešu un amerikāņu karavīru, imitējot aizsargāšanos no ziemeļiem. Šie manevri senāk parasti izraisījuši īsas, bet nopietnas krīzes.

Taču šovasar divas nedēļas pirms mācībām nervozitāte sasniedza jaunu līmeni. Nebija nepieciešama pat karakuģu un karaspēka vienību parādīšanās. Pietika ar diviem teikumiem: «Ziemeļkorejai būtu labāk atturēties no jauniem draudiem ASV. Citādi viņiem būs jārēķinās ar tādu uguni un dusmām, kādas pasaule vēl nav pieredzējusi.»

ASV prezidents Donalds Tramps šos vārdus teica, mazliet sagumis sēžot pie galda. Zem kristāla lustrām un pie sienas ar golfistu piemiņas plāksnēm pašam piederošajā golfa klubā Ņūdžersijas štatā, kur viņš pavada divu nedēļu atvaļinājumu. Tādā veidā Tramps ignorēja nerakstīto doktrīnu, ka ASV prezidents kā pusaudzis nelielās ar savas valsts kodolieroču arsenālu. Taču viņam, šķiet, nerūp, ka šie ieroči ir paredzēti kā preventīvs līdzeklis un to lietošana uzbrukumiem nav vēlama. Ja viņš būtu spēris vēl vienu soli tālāk – konkrēti piedraudot Phenjanai ar noslaucīšanu no zemes virsas -, viņš diezko neatšķirtos no Ziemeļkorejas diktatora Kima Čenuna.

Mutisks tvīts

Visticamāk, Trampu izprovocēja neilgi pirms tam laikrakstā The Washington Post publicētais raksts, kurā apgalvots, ka Ziemeļkoreja izstrādājusi miniatūru kodolgalviņu, ar kuru var aprīkot tāla darbības rādiusa raķetes, un tā teorētiski spēj sasniegt ASV teritoriju.

Raksts balstījās uz Militārās pretizlūkošanas aģentūras ziņojumu, par kuru prezidentam būtu bijis jāzina jau iepriekš. Taču neizskaidrojamu iemeslu dēļ Tramps uzskatīja, ka viņam vajag komentēt avīzes ziņu.

The New York Times pēc tam ziņoja, ka Tramps nav iepriekš izsvēris savu vārdu izvēli un nav apspriedies ar saviem padomdevējiem, lai gan potenciāli tas var izraisīt sprādzienbīstamu konfliktu. Šie vārdi vienkārši izslīdēja no prezidenta mutes gandrīz tikpat bezrūpīgi kā viņa biežie tvīti. Starp citu, jau janvārī Tramps tviterī bija izsūtījis paziņojumu: «Ziemeļkoreja nupat paziņojusi, ka darbs pie kodolieročiem, kas var sasniegt ASV, iegājis finiša taisnē. Tas nenotiks!»

Tomēr pagājušās nedēļas Trampa improvizētie izteikumi nepadara tos mazāk bīstamus. Gluži pretēji. Viņš ir pielējis eļļu ugunij un palielinājis risku, ka var sākties militārs konflikts ar Ziemeļkoreju. Ironiski ir tas, ka šai Āzijas valstij ir pavisam neliela ekonomika un tās iekšzemes kopprodukta apjoms ir puse no tā, ko amerikāņi tērē barībai mājdzīvniekiem, tomēr tā ir spējusi izstrādāt atombumbu un novietot to uz tāla rādiusa raķetes.

Smagas sekas

Ja sāktos karš, visticamāk, dzīvību zaudētu simtiem tūkstošu cilvēku, tiktu iznīcināta Dienvidkorejas galvaspilsēta Seula, triecienus saņemtu ASV militārās bāzes Austrumāzijā un, iespējams, arī Amerikas pilsētas. Nekas daudz nepaliktu pāri arī no Ziemeļkorejas. Tas viss radītu pamatīgu ekonomisku šoku pasaulē.

Ņemot vērā potenciāli smagās sekas, neviens šajā karā nav ieinteresēts, pat Donalds Tramps ne – vismaz tāda ir cerība. Labākajā gadījumā tā ir Trampa un Kima mutiska spēkošanās, kas agri vai vēlu novestu pie sēšanās pie sarunu galda. Taču pastāv bažas, ka pārgalvīga mutes palaišana var sadusmot otru pusi tik ļoti, ka situācija vēl vairāk saasinās.

Tagad ir jārēķinās, ka kodolieroči ir abās Klusā okeāna pusēs, un tas ir eksistenciāls drauds abām zemēm. Vienā krastā ir nesavaldīgais, nefokusētais un ar tviteri aizrāvies biznesa magnāts, kas ASV prezidenta amatā nostrādājis tikai pirmās 200 dienas, bet otrā krastā ir Ziemeļkorejas diktators, kuram militāru draudu izkliegšana ir veids, kā demonstrēt savu varu.

Jūlija beigās Ziemeļkoreja izplatīja kareivīgu paziņojumu, ka tā «preventīvi iznīcinās jebkuru valsti», kas apdraud Phenjanas režīma «augsto godu» un «šā mērķa sasniegšanai tiks izmantoti jebkura veida militārie paņēmieni, ieskaitot kodolieročus». Drīz pēc Trampa «uguns un dusmu» pļurkstēšanas Ziemeļkoreja atbildēja ar solījumu izšaut četras vidēja darbības rādiusa raķetes, kas nokristu līdzās Guamai. Tas ir nelielu salu arhipelāgs ar ASV neinkorporētas teritorijas statusu, aptuveni 160 tūkstošiem iedzīvotāju un stratēģiski svarīgu amerikāņu jūras spēku bāzi. Phenjana arī gatavojas sestajam kodolbumbas izmēģinājumam, kas varētu notikt tuvākajā laikā.

Iepriekšējie ASV prezidenti parasti ignorējuši šāda veida zobenu žvadzināšanu. Taču Trampam patīk uz jebkuru draudu atbildēt ar līdzīgu pretsoli. Dienu pēc izrunāšanās pie vakariņu galda viņš atkal ķērās pie tvitera. «Mans pirmais rīkojums, stājoties prezidenta amatā, bija atjaunot un modernizēt Amerikas kodolarsenālu. Tagad tas ir daudz spēcīgāks un jaudīgāks nekā līdz šim.» (Tā gan nav taisnība, jo jebkādai modernizēšanai šis laiks būtu par īsu – red.) Un turpināja: «Cerams, mums nekad nenāksies pielietot šo spēku. Taču ne brīdi neiestāsies tāds periods, kad mēs zaudētu pasaulē varenākās valsts statusu!»

Dienu vēlāk, žurnālistu uzrunāts, vai spontānais paziņojums nav bijis pārgalvīgs, Tramps atcirta: «Varbūt tas nemaz nebija pietiekami stingrs.» Uz jautājumu, kas var būt vēl draudīgāks par «uguni un dusmām», politķis atbildēja: «Nu, jūs redzēsit. Jūs redzēsit.»

Vai viņš būtu gatavs veikt preventīvu triecienu? «Mēs par to pašlaik nerunājam.» Un uzreiz piebilda: «Būtu labi, ja Ziemeļkoreja savaldītos, citādi tā nonāks tādās nepatikšanās, kādas vēl nevienai citai valstij nav bijušas.»

Daudzi cilvēki cerēja, ka nesen notikusī ģenerāļa Džona Kellija iecelšana ASV prezidenta administrācijas vadītāja amatā ienesīs Baltajā namā mieru, kārtību un prognozējamību, taču pagaidām tas nav noticis. Kellijs, kas dažus mēnešus vadīja Tēvzemes drošības ministriju, un aizsardzības ministrs Džeimss Matiss tiek uzskatīti par savaldīgākajiem cilvēkiem Trampam tuvo personu lokā.

Abi jau pirms dažiem mēnešiem esot vienojušies, ka vismaz viens no viņiem vienmēr būs Trampa tuvumā, lai uzraudzītu prezidenta pavēles un lēmumus.

Citu amatpersonu ASV valdībā, kas spētu ietekmēt Trampa politiku Ziemeļkorejas jautājumā, īsti nav. Ārlietu ministrijā joprojām nav aizpildītas daudzas vakances un trūkst ekspertu, kas spētu izstrādāt Ziemeļkorejas attiecību stratēģiju. Pats ārlietu ministrs Rekss Tillersons vairāk atgādina ar baterijām darbināmu putekļu sūcēju robotu – bez lieka trokšņa savāc citu atstātos atkritumus. Starp citu, Tillersons martā nāca klajā ar asu paziņojumu, ka «pacietības stratēģijai ir pienācis gals». Tomēr pirms dažām dienām viņš izteicās samiernieciskāk: Vašingtona necenšas panākt režīma maiņu Ziemeļkorejā.

Politiskie ieroči

Taču – cik reāli ir Ziemeļkorejas draudi? ASV aprēķini liecina, ka Kimam ir aptuveni 60 kodolieroču, un viņš personīgi skubina militāro tehnoloģiju speciālistus darboties naskāk. «Viņš, šķiet, izmanto burkāna un pātagas pieeju,» saka Li Horjuna no Korejas Aizsardzības analīzes institūta Seulā. 2016. gadā diktators pirmo reizi nofotografējās pie nelielas kaujas galviņas. Toreiz daudzi eksperti pieļāva, ka sudrabotā bumba varētu būt butaforija. Tagad vairs tikai retais šaubās par tās autentiskumu.

Mazas kodolgalviņas radīšana ir būtisks izrāviens, jo līdz šim tika lēsts, ka ziemeļkorejieši pie tās diez vai tiks agrāk par diviem gadiem. Tajā pašā laikā aizvien nav skaidrs, vai režīms ir izstrādājis pietiekami jaudīgas un precīzas tehnoloģijas – lai šāda atombuma tiktu aizšauta līdz ASV.

Jūlijā veiktajā starpkontinentālās ballistiskās raķetes izmēģinājumā raķete sadega, atgriežoties Zemes atmosfērā, secināja ārvalstu analītiķi. Lai gan to var uzskatīt par neveiksmi, Roberts Litvaks no Vodrofa Vilsina pētniecības centra Vašingtonā mudina intensīvāk diskutēt par Ziemeļkorejas kodolprogrammu, jo visas pazīmes liecina, ka nākamajos pāris gados Phenjanas rīcībā tik tiešām varētu jau būt jaudīgi kodolieroči.

Ziemeļkorejas valsts propagandas mašīna slavē savu jauno līderi (Kimam ir 35 saskaņā ar oficiālo biogrāfiju, taču citas ziņas liecina, ka viņš ir pāris gadus jaunāks) kā izcilu militāro komandieri, kurš jau «uzvarējis daudzas cīņas». Viņš var lepoties ar to, ka uzticami sargā sava vectēva Kima Irsena un tēva Kima Čenira atstāto mantojumu un ar kodolprogrammas palīdzību sargā staļinistisko dinastiju no citām naidīgām lielvarām. Mērķa sasniegšanai nav traucējušas ne dabas kataklizmas (iznīcinošs sausums), ne tautas dzīvošana badā, ne arī stingrās starptautiskās sankcijas.

Visticamāk, Kima Čenuna mērķis ir panākt, lai Ziemeļkoreja tiktu atzīta par kodolvalsti – varbūt līdzīgi tādam kompromisam, par kādu savulaik ASV vienojās ar Indiju.

«[Ziemeļkoreja] izstrādā kodolieročus politisku motīvu vadīta,» piekrīt Ra Džonjiļs, bijušais Dienvidkorejas izlūkdienesta direktora vietnieks. Viņš netic, ka Kims praktiski izmantos savu arsenālu. Drīzāk tā ir ilgtermiņa stratēģija – panākt ASV spēku izvešanu no Dienvidkorejas, kur tie atrodas kopš Korejas kara un pussalas sadalīšanas 1953. gadā.

Arī avoti Japānas armijas ģenerālštābā pauž pārliecību, ka Kims nav tāds pašnāvnieks, lai riskētu ar varas zaudēšanu un pat nāvi iespējamā amerikāņu pretuzbrukuma gadījumā.

Ķīnas loma

Tagad situācijas attīstība lielā mērā ir atkarīga no Ķīnas. Tramps jau ilgāku laiku ir mēģinājis izdarīt spiedienu uz Pekinu, taču šie centieni bijuši neveiksmīgi. Pagājušajā ceturtdienā viņš atkal brīdināja Ķīnu, ka tai ir jādara vairāk – tirgojoties ar Ķīnu, amerikāņi zaudē «simtiem miljardu dolāru» gadā, un viņš varētu samierināties ar šādu importa un eksporta disbalansu. Ja vien, norādīja Tramps, Ķīna palīdzēs viņam tikt galā ar Ziemeļkoreju.

Šī gan nav pirmā reize, kad Tramps draud ķīniešiem, un grūti iedomāties, ka Pekina patlaban nopietni uztver ASV prezidentu.

Ķīnas ārlietu ministrs Vans Ji publiski izteicies, ka ANO rezolūcija un pastiprinātās sankcijas mudinās valdību Phenjanā veikt «pareizus un piesardzīgus lēmumus». Taču aizkulisēs ķīnieši netic, ka sankcijas darbosies.

Rezolūcija nr. 2371 paredz ierobežot Ziemeļkorejas eksportu par vienu miljardu dolāru – aptuveni trešdaļu no kopējā eksporta. Tā aizliedz ārvalstīm iesaistīties kopuzņēmumos ar Ziemeļkoreju. Tomēr, lai nodrošinātu Ķīnas atbalstu balsojumā, ASV piešķīra dažus atvieglojumus pašai Pekinai, piemēram, ķīniešiem joprojām atļauts piegādāt naftu Ziemeļkorejai.

«Pirms desmit gadiem arī Ķīnai bija līdzīgs spiediens no ārpasaules,» saka Dzjaņs Cjanji, Korejiešu studiju centra vadītājs Jaņbiaņas Universitātē. «Ķīna toreiz nepadevās un tagad no savas pieredzes zina, ka sankciju ietekme ir ļoti ierobežota.» Realitāte var izrādīties pretēja: smags ekonomikas stāvoklis un pat bads var vairot vienkāršo ziemeļkorejiešu uzticēšanos savam diktatoram.

Līdz šim Kimam Čenunam ir izdevies radīt ekonomiska veiksminieka ilūziju. Galvaspilsēta Phenjana ir labs propagandas rīks – ar mūsdienīgām augstceltnēm un izklaides parkiem. Agrāk tukšajās ielās tagad laiku pa laikam veidojas satiksmes sastrēgumi, sadzīves preces kļuvušas pieejamākas, un iedzīvotāju rokās arvien biežāk var manīt viedtālruņus.

Uzplaukums finansēts, eksportējot izejvielas. Nauda ieplūst arī no ziemeļkorejiešu uzņēmumiem, kuriem atļauts darboties Ķīnā. Dienvidkorejas izlūkdienesti ir pārliecināti, ka valdība Phenjanā nodarbina aptuveni 7000 hakeru. Piemēram, pērn vienā uzbrukumā Bangladešas centrālajai bankai tika izzagts 81 miljons dolāru.

Maz cerību diplomātijai

Šķiet, ka pašlaik vislielākais stress par notikumu tālāku attīstību valda Seulā un Tokijā. Japānas aizsardzības ministrs ierosina pastiprināt aizsardzības mehānismu, lai viņa valsts saviem spēkiem spētu veikt preventīvus prettriecienus. (Pēc Otrā pasaules kara Japānas armija lielākoties darbojās tikai kā civilās aizsardzības spēki). Stājoties amatā, Muns Džēins solīja veicināt samierināšanos ar ziemeļiem, taču tagad aicina pilnībā pārskatīt un uzlabot Dienvidkorejas aizsardzības spējas.

Jebkāds karš būtu katastrofāls. Diemžēl patlaban ir maz izredžu uz diplomātisku risinājumu.

1994. gadā Klintona valdība parakstīja vienošanos ar Kimu Čeniru, kurš apmaiņā pret naftas piegādi solīja pārtraukt kodolieroču izstrādei nepieciešamo urāna stieņu ievešanu. Izrādījās, ka Čenirs meloja un turpināja ievest urānu slepeni.  Arī 2005. gadā līdzīgas sarunas beidzās ar neveiksmi.

Tagad Trampa rīcībā ir tikai sliktas izvēles. Pat jaudīgā ASV armija nespētu vienlaikus dot triecienu visiem ziemeļkorejiešu militārajiem objektiem, radot iespēju Čenunam īstenot lielāku vai mazāku pretuzbrukumu. Lielākā daļa ekspertu uzskata, ka vienīgais veids Ziemeļkorejas diktatora iegrožošanai ir ekonomisku sankciju, kiberkara un izolācijas politikas kokteilis. Un vienlaikus arī pārējās pasaules samierināšanās, ka Ziemeļkoreja ir kļuvusi par vēl vienu kodolvaru.

Tas nebūtu nekas jauns. Arī tajā laikā, kad savas pirmās atombumbas radīja Josifs Staļins un Mao Dzeduns, Rietumi apsvēra neitralizējošos prettriecienus. Trampa priekšteči nolēma atturēties, un gan PSRS, gan Ķīna kļuva par kodolvalstīm. Un visu šo laiku valdījusi savstarpējas atturēšanās politika.

Trampam tagad ir 71 gads. Viņš ir uzaudzis ilgākajā miera periodā, ko piedzīvojusi viņa valsts. Cerams, ka viņš to apzinās un neaizmirsīs.

Ziemeļkorejas pēdējie raķešu izmēģinājumi

Ekspertu aplēses par to darbības rādiusu


Auto brīnumi

Posted on augusts 16, 2017 by - Tēma

NULL

Katrs auto ilustrācijā simbolizē 100 automašīnas, kuras no ārzemēm uz Latviju to īpašnieki esot atveduši personīgi. Šogad kopā jau 27 tūkstoši jeb katrs otrais, kas auto reģistrējis CSDD! Šis neticamais skaitlis ļauj apjaust PVN krāpniecības apjomus lietotu automašīnu tirgū. Par atteikšanos dalīties ar datiem, kas šīs shēmas palīdzētu izgaismot, nupat ar darbības apturēšanu VID sodījis sludinājumu portālu Ss.lv

Rumbulas lietotu automašīnu plačos veseliem klājieniem spēkratu ar nesen reģistrētām numurzīmēm. «Tagad vairs nereģistrētas netirgojam,» paskaidro kāds runātīgs pārdevējs, kurš zina teikt – kopš sludinājumu portāls Ss.lv publiski sakašķējies ar Valsts ieņēmumu dienestu (VID) un pēc darbības apturēšanas bija spiests pārvākties uz domēnu Ss.com, par mašīnām pircēji interesējas mazāk, un tie paši, kas piezvana, bieži ir satraukti – vaicā, vai auto piereģistrēti Latvijā un vai tirgotājs samaksās visus nodokļus. Placī esot kļuvis klusāks.

Starp tūkstošiem jaunāku un vecāku automašīnu pavīd tikai dažas bez numurzīmēm vai ar ārzemju reģistrācijas plāksnēm. Jautāti, kurš maksās par to reģistrēšanu Latvijā, pārdevēji atbild, ka darīs to paši – viss iekļauts cenā. Plašās sarunās par šo viņi ielaisties negrib, bet «naudu tikai «naļikā»*», piekodina viens no tirgoņiem par astoņus tūkstošus vērto Toyota RAV4 džipu.

Vēl pirms pāris nedēļām Rumbula bija citāda – daudz vairāk mašīnu ar ārzemju reģistrācijas zīmēm, novērojis automašīnu laukumā satikts pircējs. Zīmes, uz kurām uzrakstīts «Cena ar PVN», tobrīd vispār nav redzējis, bet tagad tādas var pamanīt. «Laikam nobijušies,» jauneklis prāto par straujo izmaiņu iemeslu.

Par ko ir strīds?

Jūtamo satricinājumu lietotu automašīnu tirgū raisījis konflikts starp Latvijā populārāko sludinājumu portālu Ss.lv un VID. Kad 3. augustā tika apturēta Ss.lv domēna turētāja SIA Internet saimnieciskā darbība, sabiedrības reakcija bija asa. «Kā var ienākt prātā apturēt veiksmīgi strādājošu, priekšzīmīgu nodokļu maksātāju,» vaicāja SIA Inbokss īpašnieks Andris Griķis, bet SIA TV NET valdes loceklis Juris Mendziņš sodu salīdzināja ar «roku izgriešanas taktiku no 90. gadiem».

Konflikta sakne bija VID prasība portāla īpašniekiem sniegt informāciju par 2017. gada janvārī publicētajiem vieglo automašīnu tirdzniecības sludinājumiem un to ievietotājiem – vārdu, uzvārdu, telefona numuru un e-pasta adresi. Portāls sākotnēji esot tielējies – nav vēlējies atklāt klientu e-pasta adreses, bet vēlāk komunikāciju pārtraucis pavisam. Pēc atkārtotiem aicinājumiem un brīdinājumiem, ka nesadarbošanās gadījumā tiks slēgta uzņēmuma saimnieciskā darbība, reakcijas joprojām nebija. Rezultātā domēns Ss.lv tika bloķēts, taču jau tās pašas dienas vakarā tas turpināja darbu Ss.com – citā adresē, bet tādā pašā veidolā.

Kopš 2016. gadā VID Nodokļu kontroles pārvaldē darbu sāka Elektroniskās komercijas kontroles un analīzes daļa, dienests īpašu uzmanību pievērš saimnieciskajai darbībai internetā. Portāli atraduši dažādus veidus, kā nodot VID tam vajadzīgos datus – vieni iesūta, citi devuši dienesta pārstāvjiem piekļuvi savām datubāzēm, taču līdz šim tikai Ss.lv atteicies sadarboties pavisam.

Sludinājumu portāls ir būtisks spēlētājs lietotu automašīnu tirgū. Ja skaita tikai tādas automašīnas, kuru cena pārsniedz 5000 eiro, ceturkšņa laikā vietnē tiek publicēti sludinājumi 350 miljonu eiro vērtībā. Būtiska daļa – aptuveni 49,3 miljoni eiro – no šīs summas ir ēnu ekonomika, skaidro VID Nodokļu kontroles pārvaldes direktore Sandra Kārkliņa-Ādmine. To veido tirgoņi, kas, pateicoties nelegālām metodēm, paliek neredzami oficiālos valsts iestāžu reģistros, taču atklāj sevi sludinājumos, ar kuru palīdzību meklē pircējus lielākoties no ārzemēm ievestajām automašīnām.

Vai Ss.lv ir informēti par krāpniecības apjomu, kas slēpjas aiz portālā publicētajiem sludinājumiem, un kāpēc tas atteicies sniegt VID pieprasītos datus, Ir diemžēl neizdodas noskaidrot. Pēc atkārtotiem solījumiem, ka kāds no uzņēmuma pārstāvjiem ar žurnālisti sazināsies, lai situāciju izskaidrotu, kompānijas jurists Māris Ruķers galu galā īsziņā paziņo: «Neesmu saņēmis ne akceptu, ne noraidījumu runāt.»

Iepriekš kompānija paziņoja, ka informāciju VID nesniedz, jo to uzskata par nesamērīgu. «Uzņēmums līdz šim ir sniedzis visu pieprasīto informāciju gan no VID, gan Valsts policijas, jo pieprasījumi bija individuāli, samērīgi un par konkrētām personām,» medijiem iepriekš sacīja Ruķers. Tam nepiekrīt Kārkliņa-Ādmine. Pirms tam VID lūdzis informāciju arī par konkrētiem sludinājumiem, taču pat uz tiem neesot saņēmuši atbildes ne pērn, ne šogad.

Tagad abu pušu konfliktu centīsies atrisināt mediators – auditorkompānija PricewaterhouseCoopers kopā ar zvērinātu advokātu biroju PricewaterhouseCoopers Legal, tomēr vienīgais kompromiss, kuru VID gatavs pieņemt, ir saistīts ar veidu, kādā uzņēmums pieprasītos datus gatavs nodot, ne par to apjomu.

«Lielā mērā tas ir par biznesa ētiku. Tu nevari piedāvāt pakalpojumu tirgū, neliekoties ne zinis, cik tas ir legāls. No otras puses – ko valsts ir darījusi, lai šo tirgu sakārtotu? Neko,» konfliktu komentē Auto asociācijas viceprezidents Ingus Rūtiņš.

Viņš piekrīt, ka interneta portāls glabā informāciju, kas noteikti palīdzētu atmaskot nereģistrēto autotirgotāju shēmas, jo interneta portāls ir «izvēle numur viens visām automašīnām, kas Latvijā tiek pārdotas». Gada laikā portālā tiekot publicēti aptuveni 120-130 tūkstoši automašīnu tirdzniecības sludinājumu. Taču ēnu ekonomikas īpatsvars šajā nozarē ir tik augsts, ka šādus tirgoņus varētu pieķert, arī dodoties uz automašīnu tirdzniecības vietām, jo «tie nav jāmeklē kā adata siena kaudzē, viņu ir pilns».

Vaicāta, kāpēc nodokļu kontrolieri ir tik kusli auto tirgus laukumos, Kārkliņa-Ādmine nopūšas: «Kādus mums vajadzētu resursus, lai aptvertu visus tos plačus!»

Ēnu tirgoņi

Lai lietotai automašīnai piedāvātu kārdinošu cenu jau tā pārsātinātajā tirgū, liela daļa tirgoņu izvēlas veikt mahinācijas ar nodokļiem – nelegāli nodarbinot darbiniekus un apejot PVN samaksu. Pēc konservatīviem aprēķiniem, valsts šādā veidā zaudē aptuveni 50-70 miljonus eiro ar lielu varbūtību, ka varētu būt arī divreiz vairāk, lēš Ingus Rūtiņš no Auto asociācijas. Viņu aprēķini ir ļoti līdzīgi VID aplēsēm, lai gan veidoti pēc citādām metodēm. Trauksmes signālus par to, ka ēnu ekonomika lietotu auto tirgū sit tik bīstami augstu vilni, kas gandrīz neiespējamu rada godīgas uzņēmējdarbības pastāvēšanu, Auto asociācija zvana jau kopš 2014. gada. Savos aprēķinos viņi dalījušies ar VID vadību, Finanšu policiju un atbildīgajām ministrijām, taču līdz šim allaž palikuši nesadzirdēti.

Šogad Ceļu satiksmes drošības direkcijā (CSDD) Latvijā pirmo reizi reģistrētas 54 485 automašīnas. Pusē jeb aptuveni 27 tūkstošos gadījumu pircēji apgalvo, ka paši saviem spēkiem to atveduši no ārzemēm, lielākoties no Vācijas, Lietuvas, Beļģijas, Nīderlandes vai Zviedrijas. Ja ņem vērā, ka aptuveni 10 tūkstoši no šīm automašīnām ir pilnīgi jaunas, lietotu auto vidū tie ir seši no katriem 10 pircējiem. Šie skaitļi ir neticami un patiesībā slēpj nodokļu apiešanas shēmas, kas īstajam automašīnas tirgotājam Latvijā ļauj palikt ēnā, izvairoties no PVN samaksas.

Ja uzņēmējs nodarbojas ar lietotu automašīnu tirgošanu, par katru pārdoto auto viņam jāsamaksā valstij PVN. Taču, ja privātpersona dodas uz CSDD un apgalvo, ka mašīnu nopirkusi pati no citas privātpersonas, piemēram, Vācijā, nodoklis nav jāmaksā.

Visbiežāk automašīnu ārzemēs nopērk kāds čaulas uzņēmums Latvijā, skaidro Rūtiņš. Atgādājis automašīnu uz Latviju, tas laiž to tirdzniecībā ar ārvalstu numurzīmēm. Sludinājums par šo iespēju parasti tiek publicēts Ss.lv – populārākajā sludinājumu vietnē Latvijā. Kad uzrodas reāls pircējs, viņam tiek piedāvāta it kā maza krāpšanās – mašīnu reģistrējot, jāapliecina CSDD, ka viņš pats atvedis to no ārzemēm. Iespēja ietaupīt PVN lieluma tiesu ir kārdinoša, turklāt, lai pircējam drošāk, pārdevējs bieži vien dodas viņam līdzi uz CSDD un pačukst priekšā, ja tiek uzdots kāds papildu jautājums, piemēram, kurā pilsētā braucamais iegādāts.

Darboņi Latvijā jau iepriekš sagatavojuši viltotu pirkuma līgumu, kas apliecina, ka pircējs mašīnu patiešām iegādājies no personas X Vācijā. Pa vidu esošais čaulas uzņēmums paliek valsts iestādēm pilnīgi neredzams, jo tas nav veicis nedz numuru salīdzināšanu, nedz automašīnas reģistrāciju, nedz tiek uzrādīts pirkuma līgumā. Tehnisko pasi uz sava vārda viņam nav bijusi vajadzība pārrakstīt, bet oriģinālos pirkuma līgumus var vienkārši izmest miskastē. To, kas notiek pēc mašīnas noņemšanas no uzskaites vienā ES valstī un pirms reģistrēšanas otrā nefiksē nekādi reģistri, ļaujot brīvu vaļu šādām shēmām. Taču dati par šiem ēnu tirgoņiem glabājas Ss.lv datubāzēs, kur tie publicē sludinājumus.

Auto asociācijas pārstāvji iesmejas, vaicāti, vai ar pirkuma līgumu viltošanu Latvijā nodarbojas organizēti grupējumi. To viegli varot izdarīt jebkurš sīks krāpnieks, ja vien interneta meklētājā ieraksta pareizos atslēgas vārdus. Pēc Auto asociācijas aprēķiniem, ar šīs shēmas palīdzību valsts ik gadu zaudē aptuveni 15 miljonus eiro.

«PVN karuseļi»

Otras bieži izplatītas shēmas princips ir vienkāršs – uzņēmums iegādājas automašīnu ārzemēs un atved uz Latviju, kur reģistrē savai lietošanai. Pēc kāda laika tas mašīnu noņem no uzskaites un pārdod uz ārzemēm fiktīvam uzņēmumam. Tas savukārt pēc tam to pārdod atpakaļ Latvijas uzņēmumam. Uzņēmējs atkal dodas uz CSDD reģistrēt automašīnu. Radot fiktīvus izdevumus, uzņēmums samazina PVN, kas viņam būtu jāsamaksā valstij. «Kad automašīna pietiekami noamortizēta, tā tiek pārdota gala lietotājam,» skaidro Rūtiņš.

Pēc Auto asociācijai pieejamajiem datiem, vidēji katru gadu Latvijā tiek veikts aptuveni 1500 pirmreizējās reģistrācijas operāciju, kurās saskatāmas «PVN karuseļa» pazīmes, tādējādi valsts katru gadu zaudē aptuveni piecus miljonus eiro.

Visbiežāk šīm mahinācijām tiek izmantotas Volkswagen, BMW un Mercedes–Benz markas automašīnas. 43% gadījumu tās nav vecākas par septiņiem gadiem.

«PVN karuseļi» ir labi zināmi VID, tāpēc jau janvārī dienests sadarbībā ar CSDD sācis pret tiem cīņu. Kopš gada sākuma likumā ierakstīts, ka, tiklīdz uzņēmums grib reģistrēt automašīnu, kas iegādāta no citas ES valsts, vai atkārtoti reģistrēt automašīnu Latvijā pēc tam, kad tā atkārtoti iegādāta citā ES valstī, CSDD uzliek 15 dienu atsavināšanas aizliegumu automašīnai, savukārt VID veic šā darījuma izvērtēšanu. Lai apjoms būtu aptverams, likuma norma neattiecas uz mašīnām, kas vecākas par pieciem gadiem.

Kārkliņa-Ādmine pārliecināta, ka tas būtiski samazinājis «PVN karuseļu» apjomu, taču legālie auto tirgotāji norāda uz būtiskiem likuma normas trūkumiem. Liegums tiek likts visām automašīnām, arī tām, kuras tirgo reģistrētas tirdzniecības kompānijas. Turklāt attiecas uz tās īpašniekiem, ne pārdevējiem. Ja mašīnas īpašnieks ir banka, kas klientam izsniegusi operatīvo līzingu, divas nedēļas tā riskē palikt bez kredīta ķīlas, ja nu mašīna tiktu atsavināta. Pēc asociācijai pieejamajiem datiem, par spīti jaunajam likuma regulējumam, šogad līdz marta beigām atkārtota reģistrācija Latvijā veikta 224 automašīnām.

Būtiska nodokļu apiešanas sadaļa attiecas arī uz darbaspēka nodokļiem. Lai gan Auto asociācijas pārstāvētie uzņēmumi veido tikai vienu procentu no visiem, kas darbojas automobiļu tirdzniecības, apkopes un remonta nozarē, šie uzņēmumi veido 50% no nozares ieņēmumiem, 52% no nozarē iekasētajiem nodokļiem. Asociācijā ietilpstošo uzņēmumu darbinieki pirms nodokļiem saņem vidēji 1213 eiro algu, turpretim pārējā nozare uzrāda vismaz trīsreiz mazākas algas. Tās tiek maksātas aploksnēs, pārliecināti asociācijas pārstāvji. Ņemot vērā to, kādas ir vidējās algas nozarē un cik darbinieku uzņēmumi uzrādījuši Lursoft datubāzē, viņi aprēķinājusi, ka šādā veidā valsts zaudē vismaz 30 miljonus eiro gadā.

«Mūs šokē tas, ka šādu bildi neredz vai negrib redzēt cilvēki, kas mūsu valstī atbildīgi par nodokļu politiku,» sašutis Rūtiņš.

Déjà vu

Vēl pirms pāris gadiem arī Igaunijā bija līdzīgas problēmas. Kad 2013. gadā Igau-nijas Patērētāju tiesību aizsardzības centrs kopā ar Nodokļu dienestu un Ceļu satiksmes drošības direkciju (ARK) veica 19 lietotu automašīnu testa pirkumus, piecos no tiem īstais mašīnas pārdevējs netika atklāts līdz pat līguma parakstīšanai. Četros gadījumos tā izrādījās privātpersona, nevis uzņēmums. Dažādās nodokļu apiešanas shēmās valsts zaudē aptuveni 18 miljonus eiro gadā, 2013. gadā ziņoja laikraksts Postimees.

Igaunijas auto asociācijas AMTEL aprēķini tolaik bija vēl skarbāki – nereģistrētas tirdzniecības un PVN apiešanas dēļ valsts gadā zaudē 50 miljonus eiro. Savos aprēķinos asociācija dalījās ar Igaunijas Nodokļu dienestu. «Sākumā viņi mums atbildēja, ka citās nozarēs ir daudz lielāki nodokļu zudumi un viņu prioritāte ir strādāt ar tiem,» cīņas sākumu atceras AMTEL vadītājs Arno Sillats. Tomēr asociācija neatstājās un pusgada garumā turpināja nodokļu dienestam piegādāt datus un analīzes par to, kā dažādās shēmās valsts makam garām aizplūst miljoni nodokļu naudas. Šī informācija piesaistīja mediju uzmanību, kas pārtapa plašās publikācijās par lietotu auto tirgus problēmām.

2013. gadā izdevās vienoties par kopēju kampaņu. Pie sarunu galda sēdās AMTEL, Nodokļu dienests, ARK, Patērētāju tiesību aizsardzības centrs un Valsts policija. Viņi izvērsa plašas autotirdzniecības vietu pārbaudes. Plačos ieradās policistu grupas ar ieročiem un drošības vestēm, notikušo atceras Sillats. Tika pārbaudīta automašīnu izcelsme un dokumenti, tehniskais stāvoklis. Par negodīgajiem tirgotājiem dienesti publiski ziņoja. Pārbaudes bija tik dziļas, ka tika meklēti pat cilvēki, kas ārzemēs automašīnas pārdevuši, lai noskaidrotu, kurš bijis patiesais tās pircējs. Noslēdzošā kampaņas daļa bija paziņojums, ka pēc trim mēnešiem ARK veiks visu reģistrācijai iesniegto iegādes dokumentu padziļinātu pārbaudi.

Kopš šīs kampaņas tirgus ir tīrs, stāsta Sillats. Turklāt mainījušies iedzīvotāju paradumi – priekšroka tiek dota automašīnām, kas iepriekš reģistrētas Igaunijā, nevis ievestas no ārzemēm, jo par to izcel-smi un tehnisko stāvokli var pārliecināties, stāsta AMTEL vadītājs.

Pēc AMTEL un Nodokļu dienesta aplēsēm, tiešie kampaņas ieguvumi Igaunijas budžetam ir  18 miljoni eiro gadā. Netiešie – vēl desmit miljonu.

«Man ir pilnīgs déjà vu, Igaunijā pirms gadiem bija tieši tāds pats stāvoklis,» savus novērojumus par Latvijas lietotu automašīnu tirgu stāsta lielākais Igaunijas lietotu automašīnu importa uzņēmuma OU Moneklar īpašnieks Silvers Havamā. «Ja Latvija neizdomās neko labāku, tad varētu sākumā un steidzamā kārtā ieviest vismaz to pašu. Atskaitot krāpniekus, iegūs visi, ne tikai valsts vai nodokļu dienests. Iegūs visi iedzīvotāji, pat tie, kas nepirks automašīnu, – ja būs nodrošināta konkurētspēja, jauns uzņēmējs varēs taisīt lielāku biznesu un maksāt valstij nodokļus, kas taču acīmredzami ir katra iedzīvotāja interesēs,» viņš turpina.

Igaunijas veiksmes stāstu gribētu atkārtot arī Latvijas Auto asociācija. «Nevar ļoti ielaistu, netīru lietu mēģināt risināt ar delikātām metodēm baltos cimdos – nedaudz paklabināt, dabūt no Ss.lv kaut kādus datus, mēģināt kaut kādu statistiku taisīt. Tas ir jādara, bet pēc tam ir jāseko tālākai darbībai, un tai jābūt tūlīt – šovakar, rīt,» iededzies ir Auto asociācijas viceprezidents Ingus Rūtiņš.

* Maksāt skaidrā naudā – no krievu val.

Maldīšanās divos telefonos

Posted on augusts 16, 2017 by - Analīze

Jau desmit gadus notiek mēģinājumi tikt skaidrībā par LMT un Lattelecom. Šomēnes tika prezentēts kārtējais plāns abu uzņēmumu apvienošanai

Savstarpēji saistītie konkurenti LMT un Lattelecom jau gadiem Latvijas valdībai ir kā samezglojies dzijas kamols, kuru ik pa laikam paceļ, pagroza un tad atkal noliek ar domu, ka gan jau nākotnē atradīsies laiks to atpiņķerēt.

90. gados, kad izveidojās abi uzņēmumi un to īpašnieku struktūra, šis jautājums noteikti nelikās tik aktuāls – fiksētie telefoni bija fiksēti, mobilie telefoni bija mobili, un nebija daudz jālauza galva par to, vai viens uzņēmums sāks mest acis uz otra tirgu. Taču tehnoloģiju straujās attīstības rezultātā neviens ar klasiskajiem telefonzvaniem vairs pelnīt nevar, un abi uzņēmumi kļuvuši par tiešiem konkurentiem interneta un televīzijas tirgos. Šis fakts vien nostāda valdību sarežģītas izvēles priekšā. Kā īpašnieka – valsts – pārstāvei valdībai varētu likties izdevīgi abus uzņēmumus apvienot un tā ietaupīt naudu, kas tiek izdota par savstarpēju apkarošanu. Turklāt tirgus tendences rāda, ka telekomunikāciju kompāniju tirgus cena samazinās. Apvienošanās radītie ietaupījumi varētu palīdzēt saglabāt valsts īpašumu vērtību.

Savukārt kā vēlētāju – patērētāju – pārstāvei valdībai būtu jādomā, kā veicināt, nevis kā mazināt konkurenci, kura līdz šim nodrošinājusi Latvijas iedzīvotājiem lētus telekomunikāciju tarifus un internetu, kas pēdējos gados bijis starp ātrākajiem pasaulē.

Situāciju vēl vairāk sarežģī abu uzņēmumu īpašumu struktūra, kurā sapītas Latvijas valsts un Zviedrijas telekomunikāciju kompānijas TeliaSonera daļas abos īpašumos. 51% Lattelecom pieder Latvijas valstij un 49% (caur dažādiem meitasuzņēmumiem) Telia, savukārt LMT 49% pieder TeliaSonera, 28% tieši vai pastarpināti Latvijai un 23% Lattelecom. Rezultātā Latvijai patlaban vismaz formāli ir teikšana par abu uzņēmumu pārvaldi, taču, skatot abus uzņēmumus kopā un brālīgi sadalot starp abiem īpašniekiem Lattelecom piederošās LMT daļas, matemātiski sanāk, ka lielākā daļa pieder Telia. Zviedru uzņēmuma vēlmi gūt noteicošo kontroli abos varētu arī stiprināt vēlme ienākt Latvijas tirgū ar savu zīmolu, kuru tas jau izmanto abās pārējās Baltijas un trijās lielākajās Skandināvijas valstīs.

Telia nelaimīga

Tāpēc jau ilgus gadus Telia nostāja ir bijusi konsekventa – tā vēlas no LMT un Lattelecom izveidot apvienotu uzņēmumu. Katrā ziņā pašreizējā situācija zviedrus neapmierina. Ik pa brīdim sabiedriskajā telpā amatpersonas vai nozares eksperti izsaka bažas, ka nespēja vienoties ar Telia par uzņēmumu nākotni var novest pie Latvijai nepatīkamām sekām. Pērn daži sprieda, ka šo stratēģisko uzņēmumu daļas varētu tikt pārdotas kādiem Krievijas uzņēmumiem. Tagad plaši atbalsojas raizes, ka zviedri varētu nepiekrist lielajām investīcijām, kas nepieciešamas jaunākās paaudzes tehnoloģijās, un rezultātā Latvija vairs nevarētu uz citu valstu fona izcelties ar savām informācijas tehnoloģijām. Ir arī zināmas pazīmes, ka šāds process varētu būt sācies – pēc Akimai Technologies datiem, Latvija šā gada pirmajā ceturksnī piedzīvoja straujāko interneta ātruma kritumu pasaulē un tagad ieņem šajā rādītājā tikai 17. vietu pasaulē.

Šajā sarežģītajā situācijā, kurā nav skaidrs, kas būtu jādara un vai vispār būtu jārīkojas, Latvijas politiķi izvēlējušies to pašu ceļu kā viņu amata brāļi visā pasaulē – gari spriest, bet lēmumus nepieņemt.

Viss allaž paliek pa vecam

2007. gada pavasarī tā laika Lattelecom valdes priekšsēdētājs Nils Melngailis piedāvāja Latvijas valdībai darījumu, kurā paša vadīta investoru grupa atpirktu no valsts fiksēto sakaru milzi un līdzīpašnieks Telia iegādātos 100% īpašumtiesības mobilajā operatorā LMT. Drīz pēc stāšanās amatā 2007. gada nogalē Ivara Godmaņa valdība šo iespēju noraidīja, kā arī tam sekojošo Telia piedāvājumu atpirkt no valsts tai piederošo pusi par aptuveni 500 miljoniem latu (711 miljoni eiro). Šādu piedāvājumu Latvija diez vai kādreiz atkal saņems. Pēc Nasdaq un Prudentia sastādītā Latvijas vērtīgāko uzņēmumu topa, abu uzņēmumu kopējā vērtība 2016. gadā bija 814 miljoni eiro.

2013. gada vasarā jautājums atkal uzpeldēja, kad Ekonomikas ministrija izstrādāja slepenu ziņojumu par LMT pievienošanu Lattelecom. 2014. gada janvārī Valda Dombrovska valdība to pieņēma zināšanai. Savukārt Telia piedāvājumu apvienot abus uzņēmumus Māra Kučinska valdība noraidīja 2016. gada aprīlī, tomēr vienlaikus nolēma pasūtīt pētījumu, kas izvērtētu abu uzņēmumu nākotnes attīstības izredzes un sniegtu padomu, ko ar tiem darīt.

Jauns variants – izlikt biržā

Pagājušajā nedēļā valdība tika iepazīstināta ar konsultantu KPMG Baltics ziņojumu, kurā atkal tiek ieteikta abu uzņēmumu apvienošana, taču ar būtisku niansi – ne Latvijai, ne TeliaSonera tajā nebūtu vairākuma. Apvienotajā uzņēmumā abi līdzšinējie īpašnieki saņemtu vienādu akciju skaitu, katram starp 30 un 40 procentiem, bet atlikušās akcijas tiktu pārdotas biržā finanšu investoriem. Valdība uzdeva Ekonomikas ministrijai, Satiksmes ministrijai un Privatizācijas aģentūrai līdz 3. oktobrim izstrādāt priekšlikumu tālākajai rīcībai.

KPMG ziņojums nav publiski pieejams, jo tas saturot abu uzņēmumu komercnoslēpumus, tomēr 10. augustā preses konferencē tā galvenos secinājumus prezentēja Privatizācijas aģentūras vadītājs Vladimirs Loginovs un KPMG pārstāve Evija Miezīte. Argumenti par labu uzņēmumu apvienošanai ir līdzīgi jau agrāk dzirdētajiem – telekomunikāciju uzņēmumu tirgus vērtība krīt. Apvienošanās ļautu ietaupīt kopumā ap 100 miljoniem eiro, kas savukārt palielinātu apvienotā uzņēmuma vērtību. KPMG mierina tos (kuru skaitā ir arī Latvijas Konkurences padome), kas uztraucas par tirgus milža ietekmi uz cenām. Pēc KPMG datiem, telekomunikāciju pakalpojumu cenas daudz lielākā mērā ietekmē valsts iedzīvotāju pirktspēja, nevis tirgus koncentrācija. Turklāt, lai gan Latvijas tarifi absolūtos skaitļos ir starp zemākajiem Eiropā, salīdzinājumā ar iedzīvotāju pirktspēju mēs maksājam vairāk nekā lielākajā daļā Eiropas valstu.

Integrētais uzņēmums spētu investēt vismodernākajās tehnoloģijās un patērētājam sniegt daudzveidīgāku piedāvājumu. Savukārt neapvienoto uzņēmumu peļņu varētu apdraudēt cita integrēta operatora ienākšana tirgū. Jāpiebilst, ka šāda konkurenta parādīšanās iespēju iezīmē ASV investīciju fonda Providence Equity aktivitātes, kas kopš pērnās vasaras iegādājies mobilo operatoru Bite, ieguldījis interneta un kabeļtelevīzijas operatorā Baltcom un nopircis arī TV3, LNT un Star FM.

Uzņēmuma iekļaušana biržā dotu iespēju piesaistīt papildu kapitālu attīstībai, ļautu uzņēmumam attīstīties ārpus Telia zīmola un atvieglotu valdībai iespēju nākotnē vajadzības gadījumā daļēji vai pilnībā pārdot savas daļas. Savukārt no nedraudzīgiem pircējiem uzņēmumu pasargātu ne tikai nesen pieņemtās izmaiņas Nacionālās drošības likumā, bet arī atjaunots akcionāru līgums starp Latviju un Telia.

Valdība stipri piesardzīga

Ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens (V) KPMG secinājumus vērtē pozitīvi. Telekomunikāciju tirgus ir dinamisks, un esot jāinvestē, lai attīstītu tehnoloģijas, viņš norāda. «Šīs investīcijas var segt, vai nu efektivizējot izmaksas, vai palielinot tarifus,» norāda ministrs. «Ja tagad ieguldīs mazāk, nekā vajag, slīdēsim ārā no tehnoloģiju topa.»

Pagaidām gan nav skaidrs, vai šos plānus tikpat atsaucīgi uzklausīs arī citi ministri. Premjers Kučinskis intervijā LNT raidījumam 900 sekundes valdības attieksmi raksturoja kā «stipri piesardzīgu» un izteica bažas par «kaut kādu neapdomīgu apvienošanu». Tiesa, Kučinskis atzīst, ka jautājums par investīcijām ir aktuāls, un sola Telia sniegt atbildi par Latvijas skatījumu par abu uzņēmumu nākotni.

Savukārt Telia pēc priekšlikuma parādīšanās tikai kārtējo reizi apliecināja, ka ir par uzņēmumu apvienošanu. Par iespējamo akciju sadalījumu tas klusē. Vai šāda piedāvājuma dēļ Telia būs gatava atteikties no prasības pēc kontroles pār apvienoto uzņēmumu, gan nav skaidrs, un bez viņu piekrišanas pārveide nebūs iespējama.

Tāpēc, iespējams, visreālistiskākais ir Privatizācijas aģentūras vadītāja Loginova diezgan rezignētais secinājums preses konferences izskaņā: «Nav kaut kādas katastrofālas situācijas. Nav uzņēmumi, kas ir uz bankrota sliekšņa. Mums ir divi tirgus līderi, kas attīstās veiksmīgi, maksā lielas dividendes, pelna naudu,» viņš atzina. «Ja nevaram vienoties ar Telia par nākotnes risinājumu vai paši nebūsim gatavi nekur virzīties, tad tikpat labi arī esošais stāvoklis var palikt. Tas jau nevienam lielā nozīmē netraucē.»

Savītās īpašumtiesības