Žurnāla rubrika: Svarīgi

Vācu zemdegas

Posted on septembris 20, 2017 by - Viedoklis

Zem viltus garlaicīguma Vācijas politikā slēpjas nācijas stress par nākotni

Bundestāga vēlēšanas pēc Trampa uzvaras ASV, elpas aizturēšanas Nīderlandē un Makrona efekta Francijā šķiet vienas no garlaicīgākajām vēlēšanām Eiropā. Vismaz šogad. Iespaids, kādu vācieši atkal ir radījuši ap federālā parlamenta vēlēšanām, liek zināmā veidā atslābt – cerībā, ka ar Eiropas nākotni viss ir kārtībā, vismaz, kamēr pie varas ir Mutti (Mammas iesauku Angelai Merkelei 2008. gadā piedēvēja toreizējais ekonomikas ministrs Mihaels Gloss). 

Šādi šķitumi un viltus reālijas vēlēšanām Vācijā gan negadās pirmo reizi, noteikti arī ne pēdējo. Vāciešiem raksturīgā maniere uz āru publiski neizrādīt emocijas un izlikties, ka viss ir vislabākajā kārtībā, lieliski redzama arī vēlēšanu procesā. Tomēr, tikai runājot ar pašiem vāciešiem, atklājas – zem visas šīs izlikšanās slēptais stress. Stress par Vācijas nākotni šī vārda plašākajā nozīmē – stress par bēgļiem, stress par pensijām un pensionēšanās vecumu, stress par nekustamo īpašumu cenām, stress par Eiropas nākotni, stress par Vācijas drošību. 

Vācu vēlētāji šoreiz ir patiesi noraizējušies, iespējams, visvairāk tieši tādēļ, ka neko citu kā «stabilitāti» vadošie politiskie spēki nesola. Taču stabilitāte jau kādu laiku ir tikpat šķietama kā vācu miers priekšvēlēšanu laikā.

Visticamāk, šīs būs Merkeles pēdējās vēlēšanas – kā kanclera amata kandidātei noteikti. Nācija ir pieradusi pie mammas stingrās, bet vienlaikus samīļojošās rokas, tāpēc jau arī viņa ir Mutti. Stabilitāte, ko Merkele ir spējusi solīt visus šos gadus, vienubrīd sāka svārstīties tāpat kā viņas reitingi, taču ar ekvilibristikas paņēmieniem viņa situāciju apvaldīja – nācija nomierinājās gan par nekontrolēto bēgļu plūsmu, gan par arvien pieaugošo spiedienu uz Vācijas sociālo budžetu. 

Pat iesauka nāk Merkelei palīgā šajās vēlēšanās – politikas jaunpienācēji, galēji labējie Alternatīva Vācijai (AfD) bieži lieto vārdu salikumu «Mutti Merkele nav vāciešu māte», tādējādi nonākot savdabīgās lamatās, jo vienā teikumā gan apstiprina, gan noliedz, ka viņa ir vācu nācijas māte.

Martins Šulcs – lai arī pagātnē piekopis kārtīgu sociālista dzīvesveidu un kāpis pa karjeras kāpnēm (bez izglītības savulaik kļuva par jaunāko pilsētas mēru Ziemeļreinas vēsturē), tomēr šodienas balsotājs viņa varoņdarbus astoņdesmitajos faktiski vairs neatceras. Šodienas vēlētājs toties pavisam spilgti atceras Eiropas Parlamenta priekšsēža Šulca dzīvesveidu Briselē un Strasbūrā, kas tik sociālistisks no malas nepavisam nešķita. 

Šulcs arī pārāk tieši sekojis sava drauga Eiropas Komisijas prezidenta Žana Kloda Junkera padomam «kad lieta kļūst nopietna, jāsāk melot» – brīdī, kad vairāku laikrakstu žurnālisti sāka analizēt Šulca atalgojumu, prēmijas, biroja izdevumus un kompensācijas, viņš gana asi vērsās pret presi, saucot to visu par priekšvēlēšanu pasūtījumu. Taču prese tikai atgādināja, ka Šulcs vairāk nekā divdesmit Eiropas institūciju gaiteņos pavadītos gados, kuros cīnījās par sociālo taisnīgumu, pats kļuvis par sociāli taisnīgāko Eiropas miljonāru. Pēc 3. septembrī notikušajām televīzijas debatēm var spriest – Šulcs ir samierinājies ar domu, ka kanclera amats vēl šoreiz būs jāatdod Merkelei un jāsāk mērķtiecīgi gatavot augsni tam, lai sociālisti izskatītos pēc iespējas labāk, sagaidot piedāvājumu veidot vēl vienu Lielo koalīciju.

Vissatraucošākais moments Vācijas vēlēšanās tomēr ir galējo spēku aktivizēšanās. Ja ar galēji kreisajiem Die Linke izskatā jau aprasts, tad galēji labējie AfD vēl ir salīdzinoši liels nezināmais. Biedējošs ir fakts, ka atbalsts AfD ir stabils, atsevišķos reģionos pat pieaugošs. Vēl biedējošāku to visu padara fakts, ka valdošā koalīcija pat savās priekšvēlēšanu programmās neapskata tos sāpīgos jautājumus, ar kuriem AfD tik eleganti manipulē tieši vāciešu vidū. Jāatzīst gan, ka AfD popularitāte tika iedragāta līdz ar Gērta Vildersa izgāšanos Nīderlandē un Marinas Lepēnas sakāvi Francijā. Acīmredzot vēlētāji līdz galam nenoticēja galēji labējo solījumam Koblenzā šī gada pavasarī par «citu Eiropu».

Lielās koalīcijas jeb GroKo (gada vārds 2013. gadā Vācijā – šis saīsinājums radās tulīt pēc bundestāga vēlēšanām un Lielās koalīcijas izveides, atbalstot Merkeles trešo kabinetu) efekts šajās velēšanās atklājas visskaidrāk. Vācijas politikā, protams, tās nav nekas sevišķs – bijušas un ir gan landtāgos, gan bundestāgā, tomēr GroKo kombinācijā ar konkrētiem politiķiem reizumis var nostrādāt visai neparedzami. Šampanieša sociālista atgriešanās no Briseles politisko vidi Vācijā sašūpoja tikai uz īsu brīdi, vēlētājs vairs īsti neredz lielu atšķirību starp Merkeles kristīgajiem  un Šulca sociāldemokrātiem.

Vācieši vēl ar prieku izbauda klusumu pirms vētras, apzinoties, ka šīs varētu būt Mutti pēdējās vēlēšanas un nākamreiz bundestāgā lielo koalīciju var izveidot zaļi, sarkani un visādi citādi raibi politiķi, kuru apņemšanās legalizēt marihuānu varētu būt nevainīgākais priekšvēlēšanu solījums.

Pie-derīgums

Posted on septembris 20, 2017 by - Redaktores sleja

Sprogaino matu oreols un sirsnīgs smaids – šis pirms 30 gadiem uzņemtais Daiņa Īvāna foto ir kā simbols pašu līdz galam neapjaustam spēkam, kas rodas no piederības sajūtas.

Kad publicists Dainis Īvāns ar kolēģi Artūru Snipu 1986. gadā aizsāka protestus pret Daugavpils HES būvi, kas būtu izpostījusi Daugavas senleju, tāpat kā iepriekš Pļaviņu HES noslīcināja Staburagu, viņam bija ļoti jaudīgs dzinulis. Redzot Daugavas krastos saspraustos mietiņus – tie rādīja, cik augstu virs māju jumtiem un pakalniem drīz uzplūdinās ūdeni jaunajai spēkstacijai, – Dainis Īvāns saprata, ka nevarēs skatīties acīs saviem bērniem, ja neko nebūs darījis, lai nepieļautu viņu skaistās bērnības zemes iznīcināšanu.

Kaut arī daudzi brīdināja nebāzt degunu padomju sistēmas gaņģos, viņš nerimās un atrada domubiedrus. Īvāna un Snipa raksts Literatūrā un Mākslā saviļņoja daudzus un aizsāka plašu pretestību milzīgajam projektam, kas Latvijas kultūrvēsturisko ainavu būtu neatgriezeniski mainījis. Jau izdilusī padomju politekonomikas drēbe padevās un plīsa, bet latviešos brieda spēka apziņa. Atmoda bija sākusies.

Šoruden aprit 30 gadu, kopš HES projekta apturēšanas. Šo procesu ir vērts atcerēties un spēka sajūtu sevī atjaunot. Arī tagad, kad dzīvojam savā brīvā valstī, bet tik un tā daudzās tēmās šķiet – eh, neko jau nevar ietekmēt, interneta komentētāji rej, bet sistēmas karavāna tik soļo tālāk. Tā nav taisnība! Daudz kas ir jau izdevies. Un arī nākotnē gandrīz visas lietas ir iespējams mainīt, tikai tas prasa apņēmību, mērķtiecību un laiku. Un piederības sajūtu, kuras dēļ spert pirmo soli.

Radars pasaulē

Posted on septembris 13, 2017 by - Radars

Nedēļas notikumi pasaulē


Viesuļvētras

 


ANO Drošības padome vienbalsīgi pieņēma ASV izstrādāto rezolūciju par jaunām sankcijām pret Ziemeļkoreju, kas veica ūdeņraža bumbas izmēģinājumu. Par jaunajām sankcijām balsoja visas 15 Drošības padomes dalībvalstis, arī Krievija un Ķīna. Tomēr padomei pēc Krievijas un Ķīnas spiediena nācās atteikties no prasības noteikt pilnīgu naftas embargo un iesaldēt Kima Čenuna aktīvus. Sankcijas aizliedz importēt Ziemeļkorejas tekstilizstrādājumus, piegādāt tai dabasgāzi, nosaka griestus pārstrādāto naftas produktu piegādēm un ierobežo naftas piegādi pašreizējā apjomā.

Eiropas Savienības Tiesa noraidīja Slovākijas un Ungārijas prasības atcelt obligātās patvēruma meklētāju pārdales kvotas. Ungārijai bija jāuzņem 1294, Slovākijai – 802 patvēruma meklētāji.

Par spīti Ukrainas liegumam iebraukt valstī, bijušais Gruzijas prezidents un Ukrainas opozīcijas līderis Mihails Saakašvili pirmdien kopā ar atbalstītājiem šķērsoja Ukrainas robežu, tagad viņam draud cietumsods par nelegālu robežas šķērsošanu un ir izsludināts meklēšanā par nopietnām kriminālapsūdzībām.

Brexit var būt katastrofālas sekas britu uzņēmējiem, ja 2019. gadā tiks ierobežota mazkvalificēta darbaspēka iespējas strādāt Lielbritānijā, uzskata biznesa līderi.

Igaunijā militāro mācību laikā gājis bojā obligātā dienesta kareivis, kurš pats sevi sašāvis. Traģiskais negadījums notika Eiropas Savienības līmeņa kibermācību laikā, kurās tika apgūtas iemaņas, kas nepieciešamas, reaģējot uz kiberuzbrukumiem.

ANO izmeklēšanas komisija Sīrijas pilsoņkara laikā konstatēja 33 uzbrukumus ar ķīmiskajiem ieročiem. No tiem 27 īstenoja Sīrijas valdības spēki, septiņi notika šogad.

Krievijas liberālā laikraksta Novaja Gazeta un radio Eho Moskvi žurnāliste Jūlija Latiņina, kas pazīstama ar saviem Kremlim kritiskajiem uzskatiem, paziņoja, ka kopā ar vecākiem pametusi Krieviju un tuvākajā laikā dzimtenē atgriezties negrasās. Uz kuru valsti viņa ir devusies, žurnāliste neatklāja.

Zemo cenu lidsabiedrība Ryanair paziņoja, ka no 1. novembra samazinās maksu par nododamo bagāžu un palielinās šīs bagāžas pieļaujamo svaru.

Naktī uz piektdienu Zemi skāra ļoti spēcīga ģeomagnētiskā vētra, kuru izraisīja spēcīgs uzliesmojums uz Saules. Tā sasniedza ceturto kategoriju no piecām iespējamajām, liecina ASV Nacionālās okeānu un atmosfēras pārvaldes operatīvā informācija. Šādā laikā arī Latvijā tumsā bija vērojama ziemeļblāzma.

Radars Latvijā

Posted on septembris 13, 2017 by - Radars

Nedēļas notikumi Latvijā


Pirmdien Nacionālā apvienība uzlika veto koalīcijas atbalstam prezidenta Raimonda Vējoņa iniciatīvai pārtraukt piešķirt nepilsoņa statusu Latvijā dzimušajiem bērniem. Tomēr Vējonis otrdien Saeimā iesniedza attiecīgus Pilsonības likuma grozījumus. Pilsoņu loka paplašināšana ir viens no koalīcijas konsensa jautājumiem, NA pozīciju atbalsta arī ZZS un Vienotība.

Latvijas Banka paziņoja par šā gada valsts iekšzemes kopprodukta pieauguma paaugstināto prognozi no iepriekšējiem 3,3% līdz 4,2%.

Valdība ministriju prioritārajiem pasākumiem 2018. gada budžetā sadalīja 345 miljonus eiro, tajā skaitā veselības aprūpei un ceļu sakārtošanai. Nākamgad tiek solīts lielāks ģimenes valsts pabalsts daudzbērnu ģimenēm, ko pieprasīja Nacionālā apvienība. Tiks samazināts PVN Latvijai raksturīgiem augļiem un dārzeņiem no 21% līdz 5%. Taču netiks celts Liepājas cietums. 

Limbažu rajona tiesa mainīja drošības līdzekli kukuļņemšanā apsūdzētajam bijušajam Latvijas Dzelzceļa vadītājam Uģim Magonim. Tiesa uz pusi – par 200 tūkstošiem – samazināja drošības naudu, kā arī ļāva viņam tikties ar otru apsūdzēto – Igaunijas miljonāru Oļegu Osinovski. Magonim liegts izbraukt no valsts. Nākamā tiesas sēde par gandrīz pusmiljona eiro kukuļa došanu Magonim nozīmēta janvārī.

Jūrmalas kukuļošanas lietā notiesātais un no Latvijas tiesas gadiem bēguļojošais Germans Milušs 5. septembrī nav ieradies uz tiesas sēdi Kiprā un izsludināts meklēšanā. Advokāte pirms tam apgalvoja, ka Milušam nav nepieciešams atrasties apcietinājumā līdz jautājuma izskatīšanai par viņa izdošanu Latvijai.

Gandrīz 13 miljonu eiro lielu sodu Valsts vides dienests uzlika SIA Riepu bloki un nolēma pārtraukt līgumu par videi kaitīgu preču atkritumu apsaimniekošanu. Uzņēmums pērn nav pārstrādājis 72,77% jeb 3 909 280 kilogramus riepu. Dabas resursu nodokļa likums paredz – par nepārstrādāto riepu apjomu var uzlikt nodokļa samaksu desmitkāršā apmērā.

Rīgas domes opozīcija iebilst pret Satiksmes komitejā apstiprināto plānu par 8,7 miljoniem eiro Park&Ride sistēmas vietā veidot viedo autostāvvietu sistēmu, kas palīdzēs šoferiem atrast tuvāko brīvo autostāvvietu. 

Latvijas Universitāte (LU) nule publicētajā pasaules universitāšu reitingā The Times Higher Educations noslīdējusi no 651.-700. vietas grupas līdz 898. vietai. Vēl zemāk nekā LU ir Rīgas Tehniskā universitāte, kas ierindojusies 941. vietā. Pērn šī universitāte bija grupā 800+.

Ar jaunu zelta kārtiņu restauratori pārklājuši Brīvības pieminekļa trīs zvaigznes. Neparedzētos darbus nācies veikt tāpēc, ka putni ar nagiem zelta kārtiņu bija noskrāpējuši. Pieminekļa apkopes darbi jāpabeidz līdz 20. oktobrim.

Augustā VID Finanšu policijas pārvalde apcietināja divas personas par aplokšņu algu izmaksas organizēšanu apsardzes uzņēmumā Verge. VID reaģēja uz LTV raidījumā parādīto sižetu. Iespējamais noziedzīgo darbību organizators izrādījās bijusī Valsts policijas amatpersona. Tas ir pirmais precedents, kad par šādu noziedzīgu nodarījumu piemēro apcietinājumu.

Jeļena Ostapenko kļuva par pirmo Latvijas tenisisti, kas iekļauta Sieviešu tenisa asociācijas (WTA) ranga labāko desmitniekā. 

Par pensiju nedomā

Vairākums jauniešu jeb 92% vecumā no 22 līdz 35 gadiem atzīst, ka nezina vai ir tikai daļēji informēti par sava 2. pensiju līmeņa stāvokli. Lielākoties viņi izvēlas bankas ieteikto pensiju plānu, nepievēršot uzmanību komisijas maksai un pārvaldīšanas stratēģijai, liecina pensiju plāna INVL Index Direct pārvaldnieka pētījums.

Kādā termiņā plānojat personīgās finanses?


Nedēļas citāts


Notvertās «zivtiņas»

Posted on septembris 13, 2017 by - Pasaulē

Sēdēt cietumā Krievijā vai sākt spiegot – šādas izvēles priekšā nonāk sīki kontrabandisti, kurus krievi notver uz robežas. Pēdējos divos gados Igaunijā par spiegošanu Krievijas labā notiesāti jau pieci šādi darboņi. Viens no viņiem piedalījās igauņu drošībnieka Estona Kohvera nolaupīšanā, atklāj Re:Baltica un BuzzFeedNews izmeklēšana

Bija netipiski karsta piektdiena 2014. gada pavasarī, pulkstenis rādīja 13.15, kad Pāvels Romanovs apturēja savu auto krustojumā, kur tobrīd stāvēja igauņu robežsargu patruļa. Kāpēc viņš tik ļoti vēlējās apstāties, Romanovs joprojām īsti nevar izskaidrot un šausta sevi par paša muļķību. «Iepriekšējā naktī sarīkoju ballīti vairākiem ciema kaimiņiem. Pēc brokastīm un dušas jutos skaidrā. Taču vēlējos pārliecināties, vai varu braukt tālāk,» viņš tagad atminas sarunā ar žurnālistu.

Kad Romanovs izkāpa no auto, viņa reibums bija acīmredzams. Turklāt robežsargi viņu uzreiz pazina. Jau ilgāku laiku viņi turēja Romanovu aizdomās par kontrabandu. Pirms tam vīrietis bija sodīts par vairākiem salīdzinoši sīkiem pārkāpumiem: saņēmis naudassodu par nelegālu robežas šķērsošanu un sešu mēnešu ieslodzījumu par alimentu nemaksāšanu. Inkriminēt būtiskus pārkāpumus likumsargi līdz šim nebija spējuši. 

Tagad alkometrs rādīja, ka Romanovs sēdies pie stūres alkohola reibumā – tā bija iespēja viņam izvirzīt nopietnu apsūdzību.

Romanovs bija pieredzējis kontrabandists, kas nelegāli pārvadāja cigaretes. Viņš vadīja desmit cilvēku bandu, kurā darbojās arī paša 19 gadus vecais dēls. Romanovu pazina kā taisnīgu bosu, kas sev un pārējiem maksāja 500 eiro par katru operāciju – tā parasti sastāvēja no diviem braucieniem pāri robežai, kopumā nelikumīgi ievedot Igaunijā 20 kastes jeb 400 000 cigarešu. Laba peļņa pierobežas zonā, kur bezdarba līmenis augsts un vidējā mēnešalga ir ap 800 eiro.

Robežsargi berzēja rokas, ka beidzot izdevies arestēt aizdomīgo pierobežas darboni. Viņi tobrīd vēl nenojauta, ka braukšana dzērumā un cigarešu kontrabanda ir nevainīgākie Romanova noslēpumi. Izmeklēšanā atklājās, ka vīrietis jau 20 gadus spiego Krievijas Federālā drošības dienesta (FDD) labā.

Krievija uz robežas ar Igauniju vervē kontrabandistus, lai tie sāktu darboties kā spiegi un informācijas pienesēji, tādējādi cenšoties destabilizēt situāciju NATO dalībvalstī. Pēdējos divos gados arestēti un par spiegošanu Krievijas labā notiesāti vismaz pieci vīrieši. Viņi visi bija kontrabandisti – sākot ar cigaretēm un beidzot ar nelegālu cilvēku pārvešanu -, un FDD piespieda viņus slepeni sadarboties, lai paglābtos no ilgas sēdēšanas Krievijas cietumos. Tiklīdz viņi tika savervēti, vīriešu uzdevums bija vākt un krieviem nodot dažādu informāciju, piemēram, par Igaunijas karabāzēm un detalizētas ziņas par robežsargu patrulēšanu.

«Viņi ir viegls FDD vervētāju mērķis,» saka Igaunijas drošības dienesta KAPO vadītāja vietnieks Aleksandrs Tots. Viņš pārrauga dienesta pretizlūkošanas daļu un bija personīgi iesaistīts izmeklēšanā par visiem pieciem aizturētajiem. Kontrabandā pieķertajiem principā bija neiespējami pateikt «nē» saviem vervētājiem. «Ja tu atsakies sadarboties, vari nonākt lielās nepatikšanās, jo FDD zina, ka tu nodarbojies ar kontrabandu un šķērso robežu nelegāli. Perspektīva nonākt Krievijas cietumā nav diezcik pievilcīga. Savukārt, ja tu piekrīti sadarboties, tad vari cerēt, ka FDD sāks piesegt tavas kriminālās aktivitātes,» viņš skaidro.

Pašiem igauņiem laika posmā no 2008. līdz 2013. gadam izdevās arestēt vairākas augsta ranga amatpersonas, kuras apsūdzēja par spiegošanu Krievijas labā. Viņu vidū bija divi KAPO virsnieki un Nacionālas drošības padomnieks Hermans Simms. Taču tagad izgaismojusies vēl viena krievu metode – vervēt zemāka līmeņa spiegus starp kontrabandistiem.

Uz kontrabandistu šantāžu kā salīdzinoši vienkāršu un efektīvu Krievijas metodi informācijas vākšanai intervijā Ir šopavasar norādīja arī Satversmes aizsardzības biroja vadītājs Jānis Maizītis. «Tā tendence ir ne tikai Latvijā, bet arī citās pierobežas valstīs ar Krieviju. Ja zina, ka kāds nodarbojas ar kontrabandu, ir ļoti vienkārši [uzdot] – aizej apskaties, kas otrajā pusē notiek, parunājies ar cilvēkiem, ar amatpersonām, izdari to vai citu darbiņu vai nedarbiņu, un mēs pievērsim acis uz to, ar ko tu nodarbojies,» šo pieeju raksturoja Maizītis. Viņš sacīja, ka arī Drošības policijai esot zināma šāda informācija. Lai gan šo Krievijas taktiku SAB pieminējis jau 2015. gada pārskatā, sīkākas ziņas par šādiem gadījumiem nekad nav izskanējušas. Igauņi ir tikuši tālāk, liecina piecu Krievijas savervēto spiegu atmaskošana.

No Krievijas ar mīlestību

Pieci vīrieši, kas Igaunijā notiesāti par spiegošanu Krievijas labā, cits citu nepazīst, taču viņiem ir daudz kopīga. Četri no viņiem dzīvoja Krievijas pilsētā Pleskavā, kas atrodas 40 km no Igaunijas robežas. Visiem četriem ir dubultpilsonība – Krievijas un Igaunijas. Piektais, kas dzīvo Igaunijā, ir nepilsonis.

Visi pieci bija parakstījuši sadarbības līgumu ar FDD un saņēma naudu par izpildītajiem uzdevumiem, stāsta KAPO pārstāvis Tots. Daži maksājumi bija pavisam niecīgi – tikai 2000 rubļu jeb 30 eiro. Taču ne jau nauda interesēja šos vīriešus. Viņi tika nolikti ļoti vienkāršas izvēles priekšā: vai nu sēdēt cietumā Krievijā, vai palikt uz brīvām kājām un turpināt savu nelikumīgo rūpalu, labi zinot, ka vismaz Krievijas robežsargi uz to pievērs acis. 

Līdzīgu taktiku Krievijas drošības dienests izmanto arī pret citiem nelikumībās pieķertajiem, ieskaitot hakerus.

Izmeklēšanā iesaistītās personas stāsta, ka kontrabandistu vervēšana izskatās pēc labi izstrādātas shēmas. Trīs dažādi izmeklētāji no Policijas un robežkontroles departamenta, kā arī Nodokļu un muitas departamenta atzīst – pēdējo gadu laikā skaidri redzams, ka Krievijas puse nemaz necenšas tvarstīt kontrabandistus vai apgrūtināt to rosīšanos. «Esmu pārliecināts, ka tā nav tikai vienkārša viena vai divu robežsardzes amatpersonu uzpirkšana. Šīs saites aizved augstāk,» saka viens no avotiem.

Vervējot kontrabandistus, FDD risks ir mazs. Jo viņi ir sīkās zivtiņas, kurus var norakstīt, kad vien nepieciešams. Ja kādu no viņiem notver, FDD nezaudē vērtīgu kadru, kura apmācīšanā ieguldīti gadi. Un vienmēr var salīgt jaunu aizvietotāju. Tiek lēsts, ka uz 130 km garās Igaunijas un Krievijas robežas darbojas vairāki desmiti kontrabandistu grupējumu.

Lieta nr. 1: Pāvels

Cigarešu kontrabandistu Pāvelu Romanovu (44), kurš pirms trim gadiem tik muļķīgi iekrita par braukšanu dzērumā, Krievijas drošības dienests bija savervējis jau 1994. gadā – laikā, kad sākās karš Čečenijā, stāsta KAPO pārstāvis Tots. Krievija speciāli meklēja tādus cilvēkus, kas labi orientējas nemiernieku republikā.

Intervijā Romanovs stāsta, ka tolaik nodarbojies ar lietotu auto iepirkšanu Vācijā un Somijā, ko tālāk pārdevis Čečenijā. Viņš pazinis toreizējo čečenu kaujinieku līderi Džoharu Dudajevu, jo draudzējies ar ģenerāļa meitu Danu. (Šo apgalvojumu nebija iespējams neatkarīgi pārbaudīt.) Kā zināms, Dudajevs 80. un 90. gadu mijā bija dislocēts padomju karabāzē Igaunijā. Sākoties Čečenijas karam, Dudajevs atradās frontes otrā pusē – kopā ar čečeniem, kas karoja pret Krieviju.

Kad Čečenijā sākās kaujas, Romanovs atgriezās Igaunijā un turpināja strādāt FDD labā. Pildīja gan kopējos dienesta, gan arī īpašās FDD robežizlūkošanas nodaļas uzdevumus, apgalvo Tots. Vāca informāciju par Igaunijas robeždienesta taktiku, patruļu laikiem un novērošanas kameru atrašanās vietām.

Romanova pienākumos bija arī vākt datus par militārajām un drošības struktūrām Igaunijas dienvidaustrumos, piemēram, par igauņu zemessardzes bāzi Sānā (Sänna) un Kuperjavova kājnieku bataljona bāzi pie Viru pilsētas. Spiegs arī centās ievākt un nodot FDD faktus par dažādu Igaunijas drošības dienestu – policijas, robežkontroles un KAPO – amatpersonu ieradumiem, interesēm un vājībām.

Kad Romanovu 2014. gada pavasarī aizturēja par braukšanu dzērumā, pēc liecību sniegšanas izlaida no izolatora, aizliedzot izbraukt no valsts. Amizanta detaļa: par braukšanu dzērumā Romanovam piesprieda 1120 eiro naudassodu un 532 eiro par tiesvedības izdevumiem. Saskaņā ar nodokļu datubāzi Romanova oficiālie gada ienākumi bija tikai 2134 eiro. Tomēr viņš tiesā paziņoja, ka samaksāt 1652 eiro vienā mēnesī viņam nesagādās nekādas grūtības.

Pēc nepilna gada viņu aizturēja un notiesāja par kontrabandu. Šīs lietas sākšana ievilkās, jo izmeklētāji gribēja būt droši, ka savākuši pietiekami daudz pierādījumu, lai likvidētu Romanova vadīto kontrabandistu grupējumu. Lai to panāktu, tika izplānota smalka operācija, kurā tika iesaistīti arī KAPO norīkotie nodokļu un muitas virsnieki.

Komanda izvēlējās operācijas datumu – 2015. gada 10. februāra nakti. Bija zināms, ka Romanova banda ieplānojusi kārtējo došanos pāri robežai. Temperatūra nokrita līdz mīnus 10 grādiem, zemi klāja sniegs, un pūta kaulus stindzinošs vējš. Viens bandas loceklis bija norīkots izlūkos pie Romanova mājas, kas atrodas līdzās vienīgajam ceļam uz robežu. Pārējie bandas dalībnieki gatavojās no kaimiņiem noīrētos šķūnīšos tuvāk robežai. Romanovs un vairāki viņa rokaspuiši tika arestēti brīdī, kad riņķoja ar sniega motocikliem, lai jauktu pēdas pirms došanās pāri robežai.

Izmeklētāji bija pārsteigti, ieraugot, cik profesionāli aprīkoti bija kontrabandisti. Līdzās maskēšanās tērpiem, sejas maskām un īpaši pagatavotām virvēm cigarešu paku pārvietošanai bandas rīcībā bija profesionāla pretizlūkošanas aparatūra – nakts redzamības brilles, termiskās kameras, radiosakaru traucētāji un novērošanas kameras, kuras acīmredzot tika izvietotas kokos, lai brīdinātu par iespējamo robežpatru-ļas tuvošanos. Viens no nakts redzamības aparātiem bija militāra ierīce ar apzināti noskrāpētu reģistrācijas numuru. 

«Tādu nevar ieiet un nopirkt veikalā,» skaidro viens no izmeklētājiem.

Ātri vien Romanova banda tika aizturēta, un viņš pats drīz atzinās kontrabandas operāciju vadīšanā. Izmeklētāji pierādīja, ka grupa nelegāli šķērsojusi robežu vismaz 13 reižu, pārvedot vairāk nekā 2,5 miljonus nedeklarētu cigarešu un tā nopelnot vismaz 80 000 eiro. Viens no lietā iesaistītajiem muitniekiem stāsta, ka apsūdzības uzrādīšanas brīdī Romanovs sajūsmā sācis plaukšķināt. Izmeklētājiem acīmredzot bija izdevies savākt pierādījumus tikai par pavisam niecīgu viņa nelegālā biznesa apjomu.

Romanovs ātri atzina savu vainu, un viņam piesprieda piecu gadu cietumsodu.

Mēnesi vēlāk KAPO nosūtīja vēstuli tiesnesim ar lūgumu atļaut veikt papildu Romanova pratināšanu citā lietā. Nav precīzi zināms, kad KAPO nāca pie nojausmas, ka Romanovs nav tikai vienkāršs kontrabandists – jebkura izmeklēšana spiegošanas lietās Igaunijā ir valsts noslēpums. Zināms, ka saņēmuši tiesneša atļauju, KAPO sāka pratināt ieslodzīto par viņa sakariem ar FDD.

Romanovs esot sācis runāt otrajā pratināšanas reizē. 2015. gada 22. oktobrī viņš atkal bija tiesa zālē – šoreiz jau par spiegošanu. Par to viņam piesprieda četrus gadus un 10 mēnešus cietumā. Vē-lāk šis ieslodzījuma termiņš tika samazināts līdz 22 mēnešiem, jo Romanovs piekrita pēc iznākšanas no cietuma regulāri apmeklēt probācijas dienesta virsnieku.

Kā nolaupīja Kohveru

Romanovs ir labāk zināmais no pieciem kontrabandistiem, kas pēdējo divu gadu laikā notiesāti par spiegošanu Krievijas labā. Taču vēl ir intriģējošā Estona Kohvera lieta.

2014. gada septembrī, dažus mēnešus pēc Krievijas iebrukumu Krimā, ASV prezidents Baraks Obama ieradās Tallinā, lai apliecinātu NATO atbalstu Baltijas valstīm. «Jūs reiz jau zaudējāt savu neatkarību. Ar NATO jūs nekad vairs to nezaudēsit,» Obama sacīja Igaunijas galvaspilsētā 3. septembrī. 

Divas dienas pēc Obamas svinīgās runas Krievijas specvienība uz robežas nolaupīja KAPO virsnieku Kohveru, kurš tobrīd bija devies uzdevumā. Specoperācija ilga tikai pāris minūtes. Krievi pielietoja dūmu granātas un izmantoja citas metodes, lai neitralizētu Kohvera spēju orientēties. Lai gan Krievija vienmēr ir noliegusi, ka Kohvers sagūstīts Igaunijas teritorijā, igauņu amatpersonas uzstāj, ka FDD aģenti ar varu pārvilka virsnieku pāri robežai.

Par spīti ES un ASV diplomātiskajam spiedienam, Krievijas tiesa sagūstītajam Kohveram piesprieda 15 gadu cietumsodu. 

Tikai gadu vēlāk, 2015. gada 26. septembrī, drošībnieks varēja atgriezties Igaunijā, kad uz viena no robežas tiltiem notika klasiska notiesāto apmaiņa.

Tagad varam atklāt, kas ievilināja Kohveru slazdā. Tas ir sīks kontrabandists Maksims Gruzdevs, norāda KAPO pārstāvis Tots. Sagūstīšanas brīdī Kohveram līdzi bija pistole Taurus, 5000 eiro skaidrā naudā un noklausīšanās ierīce. Par šo kombināciju izskanēja dažādi minējumi. Tagad izrādās, ka Gruzdevs bija apsolījis Kohveru iepazīstināt ar kādu trešo personu, kas varētu sniegt ziņas par pārrobežu korupciju. Nauda bija domāta kā atlīdzība šai trešajai personai.

KAPO jau agrāk zināja par Gruzdeva lomu notikušajā, taču atlika viņa aizturēšanu līdz brīdim, kamēr Kohvers būs atgriezies Igaunijā. Turklāt pēc Kohvera sagūstīšanas FDD pārtrauca sadarbību ar Gruzdevu – viņš savu netīro darbiņu jau bija padarījis.

«Viņš [Gruzdevs] nenojauta, ka mēs zinām par viņa lomu šajā lietā, un mēs to labi izmantojām,» saka Tots.

KAPO pārstāvji ļāva Gruzdevam sagādāt pierādījumus pašam pret sevi, kad viņš nodeva nelielu kukuli kādai amatpersonai Pelvas pilsētiņā 2015. gada augustā. Taču tobrīd Kohvers aizvien atradās cietumā Krievijā, tāpēc izmeklētāji atlika Gruzdeva arestu. Viņi nevēlējās riskēt un jebkādā veidā apdraudēt tobrīd notiekošās diplomātiskās sarunas par Kohvera iemainīšanu pret Alekseju Dresenu – bijušo KAPO virsnieku, kuru atzina par vainīgu slepenā sadarbībā ar FDD un līdz ar to valsts nodevībā, 2012. gadā piespriežot 16 gadus cietumā.

Ilgi gaidītā cietumnieku apmaiņa notika 2015. gada 26. septembrī. Nedēļu vēlāk KAPO arestēja Gruzdevu.

No visiem pieciem līdz šim notvertajiem spiegiem viņš ir pēdējais, kas vēl atrodas ieslodzījumā. Uz aicinājumu sniegt interviju Gruzdevs neatsaucās.

Vēstures slazds

Igaunijai nav iespējams tā vienkārši atkratīties no savas nepatīkamās vēstures ar Krieviju, un spiegu skandāli nav izņēmums.

Izņemot nepilsoni Romanovu, pārējie četri spiegošanā notiesātie ir Igaunijas un Krievijas dubultpilsoņi, kas ļāva viņiem rosīties abās robežas pusēs. Protams, viņi nepiedzima ar šādām pasēm – tās viņi saņēma tikai nesen. Saskaņā ar likumu Igaunija pēc PSRS sabrukuma savu pilsonību atjaunoja ikvienam bijušajam pirmskara Igaunijas Republikas pilsonim (un viņu pēctečiem). Pirms padomju okupācijas Pečoru apgabals, kas tagad atrodas Krievijas jurisdikcijā, bija Igaunijas daļa. Un tieši no šīs vietas nākuši visi notvertie spiegi.

Saskaņā ar Iekšlietu ministrijas datiem četri dubultpilsoņi uz Igaunijas pasi pieteikušies nesen. Piemēram, Artjoms Maloševs, kas tika aizturēts 2016. gada maijā, igauņu pasi saņēma 2013. gada augustā. Izrādās, ka tobrīd viņš jau divus gadus bija pildījis FDD rīkojumus un saņēmis par to naudu, apgalvo KAPO. 

Divi citi – Aļiks Hutšbarovs un Aleksandrs Rudņevs – igauņu pasei pieteicās 2006. gada vasarā un savu kontrabandistu karjeru sāka dažus gadus vēlāk. Rudņevs bija tikko nosvinējis savu 21. dzimšanas dienu, kad viņu arestēja 2015. gada martā. Saskaņā ar KAPO publiskoto informāciju jaunā vīrieša pienākums bija ievākt informāciju par militārajām mācībām un Igaunijas armijas kara tehnikas pārvietošanos.

Igaunijas prokurore Inna Omlere uzskata, ka minētie vīrieši pilsonības likumu izmantojuši savā labā. «Reizēm man sažņaudzas sirds, domājot par to, cik viegli šie spiegi tikuši pie Igaunijas pilsonības. Mēs paši esam atvēruši durvis tādiem cilvēkiem, lai viņi varētu iekļūt mūsu zemē un sākt vākt informāciju spiegošanas nolūkos.»

Igaunijas ģenerālprokurore Lavli Perlinga norāda, ka notverto spiegu izraidīšana būtu bijis visvieglākais solis, tomēr stāšanās tiesas priekšā ir svarīgāka. «Jau pats fakts, ka visas šīs lietas mēs esam noveduši līdz tiesai, demonstrē mūsu spēku, un tam ir simboliska nozīme.»

Grūti pateikt, cik daudz līdzīgu kontrabandistu spiegotāju joprojām rosās Igaunijā. KAPO šefa vietnieks Tots pauž pārliecību, ka nākotnē gaidāmi jauni aresti. Tas ir pavisam vienkāršs varbūtības likums.

Bijušā spiega dzīve

Romanovs no cietuma tika izlaists pērn 10. decembrī. Priekšlaicīga atbrīvošana Igau-nijā ir ierasta prakse – viņam nebūs jānosēž atlikušais termiņš, ja vien atkal nepastrādās jaunu noziegumu.

Romanovs ir atgriezies savās mājās, kas atrodas pusceļā starp Krievijas robežu un pirmo robežsargu bāzes punktu Igaunijā. Dzīvo kopā ar sievu Jeļenu, ar kuru salaulājās, vēl esot ieslodzījumā. Pirmā sieva Lada nomira ar audzēju pirms četriem gadiem.

Uz Romanova māju ved grants ceļš ar garu bērzu aleju. Pagalms pilns ar dažādiem krāmiem – veciem auto un kokzāģēšanas ierīcēm. Ķēdē piesiets liels suns. Žurnālista viesošanās dienā pagalmā vairāki vīri laboja vecus automobiļus.

«Tā mēs tagad dzīvojam,» saka Romanovs. Viņam ir noguruša cilvēka acis un izspūruši, plāni mati, liekot izskatīties vecākam par saviem gadiem. «Mums ir vistas un zosis, pushektārā audzējam zemenes.» 

Pirmajā brīdī grūti aptvert, ka tieši šāda ir bijušā spiega ikdiena. Zemenes ēd paši un pārdod, gūstot nelielus papildu ienākumus vasarā. Vīrietis saņem 97 eiro sociālo pabalstu un 202 eiro pensiju, jo jaunībā boksa mačā gūts ievainojums ļāvis pensionēties agrāk.

Viņš neoficiāli piepelnās dažādās haltūrās. Ar nelielu kravas auto izpilda vietējo cilvēku pasūtījumus preču transportēšanai. Kamēr runājam, Romanova mobilais tālrunis zvana gandrīz bez mitas. Viens no zvanītājiem ir kāds vīrietis no Krievijas, kas ieradies iepirkt metāllūžņiem paredzētus dzinējus.

Vēl ir vairāki uzņēmumi, kuru darbība esot apstājusies Romanova īpašās situācijas dēļ. «Man pieder mājokļu remonta firma Nīderlandē un kompānija, kas būvē guļbūves Krievijā,» viņš stāsta. «Man nemaz nevajadzētu valsts pabalstu, bet es nevaru izbraukt no valsts, lai vadītu šos uzņēmumus.» Aizliegums atstāt valsti noteikts uz trim gadiem, turklāt regulāri jāreģistrējas pie probācijas uzrauga. «Viss, kas man tagad atliek – būt cietumniekam bez darba.»

Vienīgā tēma, par kuru Romanovs atsakās runāt, ir viņa Krievijas spiega karjera. «Es negribu iekulties jaunās nepatikšanās. Esmu apsolījis par to vairs nerunāt.» Kad vēlreiz pārjautāju, vai viņš gatavs vismaz publiski atzīt, ka bijis spiegs, Romanovs dziļi ievelk cigaretes dūmus – šoreiz tā ir legāla prece, paciņu rotā Igaunijas muitas zīmogs. «Man nav nepieciešamības sevi reklamēt. Vienkārši vēlos klusi dzīvot savā mājā ar sievu, dēlu un mazdēlu.» Arī fotografēties viņš atsakās.

«Esam iztikuši 17 gadus»

Posted on septembris 13, 2017 by - Tēma

Stradiņa slimnīca ir vienīgā vieta Latvijā, kur dzemdībās palīdz nopietni slimām grūtniecēm vai gadījumos, kad bērnam ir iedzimtas slimības. Lai gan vairums dzemdību šeit ir sarežģītas, darba apstākļi un atalgojums vecmātēm ir sliktāks nekā citur. Vislabākie speciālisti un visbriesmīgākie apstākļi – secina šeit dzemdējusi māmiņa. Kā tas iespējams?

Katastrofāli. Šo vienu vārdu, neatkarīgi viena no otras, izvēlas divas sievietes, raksturojot apstākļus Stradiņa slimnīcas Perinatālās aprūpes centrā jeb dzemdību nodaļā. Viena ir Agnese Meiere, kurai šā gada sākumā tur piedzima dēls. Otra – centra vecmāte Linda Mātere.

Veselības reformas vīzijā, kas paredz visas Latvijas slimnīcas sadalīt četros līmeņos, Paula Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca ir visaugstākās sarežģītības un specializācijas līmenī. Arī dzemdību palīdzībā. Faktiski Stradiņi šo lomu pilda jau tagad, jo liela daļa tur pieņemto dzemdību ir komplicētas. Taču apstākļi ir briesmīgi: trūkst telpu, medicīnas iekārtu, vecmātes ir pārslogotas, alga par slodzi mazāka nekā citviet. «Ir bijis tā, ka eju pēc dežūras mājās un vienkārši raudu aiz noguruma,» stāsta Linda Mātere. «Bet, kad atgriezos darbā pēc desmit dienu slimošanas, vienkārši izmisu – ar pārskaitīto naudu nevarēja pat ārstēšanas izmaksas segt. Bet, kā pašai nesaslimt, tādu darbu strādājot, nezinu.»

Tomēr ne slimnīcas vadība, ne veselības ministre Anda Čakša (ZZS), kas pati apsver iespēju gaidāmo bērnu laist pasaulē šajā slimnīcā, vecmātēm vieglākas dienas drīzumā nesola. Kāpēc tā?

24 stundas bez atelpas

«Esam valstī vienīgais perinatālās aprūpes centrs, kur pieejami ne tikai dzemdību, bet arī citu jomu medicīnas speciālisti, tāpēc pie mums nonāk smagi pacienti no visas Latvijas. Bet vecmāšu ir par maz,» stāsta Linda Mātere. «Parastā slimnīcā dzemdību nodaļā vecmātes var dežūras laikā atrast brīvu brīdi atpūtai, bet mums vecmātes bieži visas 24 stundas nostrādā neapsēžoties.»

Perinatālās aprūpes nodaļā šobrīd strādā 38 ārsti, 30 medicīnas māsas, kuru pienākums ir rūpēties par jaundzimušajiem, un 26 vecmātes, kuras ir atbildīgas par grūtnieču, dzemdētāju un jauno māmiņu veselību. «Vecmāte dara pilnīgi visu,» saka Linda. Ar «visu» viņa saprot medicīnas palīdzību sarežģītās situācijās, piemēram, asiņošana, strauja asinsspiediena samazināšanās, sirdsdarbības palēnināšanās.

Kamēr reģionālajās daudzprofilu slimnīcās vidēji 65% dzemdību ir bez sarežģījumiem, Stradiņa slimnīcā tādu ir tikai 37%. Trešā daļa no visām Lindas un kolēģu pieņemtajām dzemdībām ir ar dažādām patoloģijām. Līdzīgi ir tikai milzīgajā Dzemdību namā, kur piedzimst trešā daļa Latvijas bērnu.

Stradiņu Perinatālās aprūpes centra vadītāja Maira Jansone precizē, ka slimnīcā pieņem visas grūtnieces ar sistēmslimībām: sirds un asinsvadu slimības, cukura diabēts, smagas nieru un dažādas hematoloģiskas patoloģijas, plaušu un onkoloģiskas slimības. Stradiņos dzemdē sievietes, kuru gaidāmajiem bērniem konstatētas iedzimtas patoloģijas, arī tad, ja ir skaidrs, ka jaundzimušajiem pirmajās stundās būs nepieciešama operācija. 10-20% (statistika mainās pa gadiem) Stradiņa slimnīcā sagaidīto bērniņu ir pāragri piedzimušie, nedaudz smagāki par cukura paciņu. «Komplikācijas ir mūsu ikdiena. Ja atbrauc sieviete, kurai ir parastas dzemdības, mēs esam laimīgas!» saka vecmāte Linda.

Vienā maiņā, kas ilgst 24 stundas, parasti strādā piecas vecmātes. Viņu darbs sadalīts pa posteņiem: viena – uzņemšanā, divas – dzemdību zālēs, viena atbildīga par grūtniecēm, viena – par sievietēm pēc dzemdībām. Parasti centrā esot ap 30 pacientēm. Lindai, kura šeit strādā tikai divus gadus, esot bijusi dežūra, kurā viņa viena pati bija atbildīga par 17 grūtniecēm, no kurām vienai bija smags cukura diabēts un tāpēc ik pēc stundas jāveic insulīna mērījumi. Vissmagāk esot dežurēt dzemdību zālēs. Bijušas diennaktis, kad pieņem 10-12 dzemdības. 

Arī rūpes par dzemdējušām sievietēm nav vienkāršas. Piemēram, Dzemdību namā un daudzās reģionālajās slimnīcās sieviete pēc dzemdībām divas stundas pavada intensīvās terapijas palātā pie vitālo funkciju monitoriem un anesteziologu uzraudzībā, bet Stradiņu galvenās ēkas 6. stāvā, kur atrodas dzemdību nodaļa, tam nav vietas, un sieviete no dzemdību zāles uzreiz tiek aizvesta uz palātu. «Pat tad, ja viņa asiņo, vecmāte pārlej asinis palātā. Vai, ja sievietei ir preeklampsija (bīstama komplikācija), vecmāte ar asinsspiediena mērītāju stāv viņai blakus, lai izsekotu asinsspiediena maiņai. Rezultātā viņa 24 stundas ir nodarbināta ar vienu vai divām sievietēm, kamēr pārējās 20 paliek neaprūpētas,» stāsta Linda.

Brīnišķīgi, briesmīgi

«Vecmāšu ir ļoti maz,» Lindas stāstīto apstiprina jaunā māmiņa Agnese Meiere. Viņai grūtniecības laikā bija radušās komplikācijas, kas dzemdību gadījumā apdraudētu dzīvību, tāpēc bija ieplānots ķeizargrieziens. «Speciālisti ir brīnišķīgi,» saka Agnese. Operācijas laikā radās dzīvībai bīstami sarežģījumi, bet, pateicoties ārstes Sandras Vītiņas profesionalitātei, viņa glābta. Uzreiz pēc operācijas, kurā sākās asiņošana, Agnese aizvesta uz palātu, kur vecmāte pārlējusi asinis. «Viņa skraidīja pie manis simt reižu: pārbaudīja manu veselības stāvokli, jo, kā man skaidroja, monitora nav. Ņēma dažādus paraugus analīzēm, mainīja katetrus, pārliecinājās, ka asinis man ir pietiekami,» atceras Agnese.

Kopā ar dēliņu Perinatālās aprūpes centrā Agnese pavadīja vēl desmit dienas pēc operācijas. «Apstākļi tur ir briesmīgi,» viņa saka. «Uz visu garo gaiteni, kurā vienlaikus uzturas vidēji 20 sievietes, ir divi tualetes podi. Ko tas nozīmē sievietēm, kuras grasās dzemdēt un vai tikko ir dzemdējušas!? Palātās ne tikai nav monitoru, dzemdību zālē nav pat soliņa, uz kura piesēst.»

Pēc viņas novērojumiem, «abās dzemdību zālēs dzemdības notiek gandrīz nemitīgi». Tāpēc vecmātes strādā bez atelpas. Pa visu sesto stāvu viņa katrā diennakts dežūrā redzēja tikai vienu vecmāti, kura «teciņiem vien skrēja no palātas uz palātu». Agnese nepārmet, ka mediķi aizmirsa viņu nosūtīt uz plaušu rentgenu, kas slimnīcā būtu bijis valsts apmaksāts. «Vienkārši aizmirsa,» saka Agnese, kura izmeklējumu veica par savu naudu privātā poliklīnikā. Kad dēliņš turpināja ārstēties Bērnu slimnīcā, Agnese tur bija kopā ar viņu un secina: «Bērnu slimnīcā ir vēl trakāk. Mātes raud aiz neziņas, kāda ir diagnoze, kā notiek ārstēšana, bet medmāsu ir tik maz, ka laika skaidrot nepietiek.»

Vadība: esam iztikuši 17 gadus

Iespējams, sliktie apstākļi Stradiņos ietekmē dzemdību palīdzības kvalitāti. Šogad un pērn Veselības inspekcija saņēmusi 10 sūdzības par Perinatālās aprūpes centrā sniegto palīdzību – divreiz vairāk nekā trīs gados pirms tam. Par pamatotām atzītas divas, viena – šogad.

Tomēr tas, kā darba apstākļus apraksta vecmāte Linda un māmiņa Agnese, radikāli atšķiras no vadības viedokļa.

Perinatālās aprūpes centra vadītāja Maira Jansone apgalvo, ka diennaktī notiek piecas sešas dzemdības, un tas divām vecmātēm nav par daudz. Esot gan bijušas 12 dzemdības diennaktī, bet tas esot izņēmums. 

Šogad bijusi tikai viena reize, kad centrā visas 37 gultas bija aizņemtas, tāpēc Jansone lūdza neatliekamās palīdzības dienestam pilnīgi veselas grūtnieces, kurām nav priekšlaicīgu dzemdību, nevest uz Stradiņiem.

Pēc Jansones vārdiem, «ideālā gadījumā» centram būtu vajadzīga intensīvās terapijas palāta, vēl viens ginekologs dzemdību speciālists, kas strādātu dzemdībās, kā arī vecmāte, kas diennakts dežūrās sniegtu palīdzību dzemdējušajām sievietēm. «Bet, no otras puses, esam iztikuši 17 gadus. Neteiktu, ka situācija ir dramatiska,» saka Jansone. 

Kad 1. aprīlī valsts pārskaitīja papildu naudu medicīnai, arī Stradiņi saņēma 190 tūkstošus eiro tieši četru dzemdību speciālistu noalgošanai. Taču šī nauda izmantota esošo mediķu algu palielināšanai, jo slimnīcas vadītāja Ilze Kreicberga uzskata, ka Perinatālās aprūpes centrā «personāla nodrošinājums ir pietiekams». «Reāli netrūkst speciālistu,» Kreicberga kategoriski saka. Stradiņa slimnīcā dzemdību skaits pēdējā laikā samazinās, bet štata vietu skaits centrā nav mainīts, Kreicberga pat uzskata, ka vecmātēm noslodze ir nepietiekama. 

«Nesamazinājām personāla skaitu. Kaut arī pēc tīras aritmētikas tas būtu jādara.» Uz atsevišķu telpu, kurā novērot sievietes pēc smagām dzemdībām, Perinatālās aprūpes centrs varēšot pretendēt tikai 2023. gadā, kad to paredzēts pārcelt uz jauno slimnīcas korpusu.

Tāpat atšķiras uzskati par jaunu iekārtu nepieciešamību. Vecmātes katru dienu jūt vitālo funkciju monitoru trūkumu, tomēr vadītāja Jansone saka: «Tehnoloģiskais nodrošinājums ir atbilstošs.» Pēdējo trīs gadu laikā iepirkta 31 jauna iekārta (ginekoloģijas galds, jaundzimušo reanimācijas galds, deviņas silītes u. c.), taču vitālo funkciju monitorēšanas iekārtas, kas mēra asinsspiedienu, skābekļa daudzumu asinīs, pulsu un temperatūru, centrā ir tikai divas.

«Kreicberga nevar saprast vecmāti, kā neviens nevar saprast Aušvicas koncentrācijas nometnē izdzīvojušo,» saka vecmāte Linda Mātere, kura gājusi pie slimnīcas vadības sūdzēties par darba apstākļiem un zina atbildes. 

«Pēc diennakts dežūras dzemdību postenī sajūtas ir tieši tādas. Neesi gulējis nevienu minūti, komā aizvelcies uz mājām.»

Alga mazāka nekā reģionos

Lai gan darbs Stradiņos vecmātēm ir viens no smagākajiem valstī, samaksa nav no augstākajām. Šī ir vienīgā vieta Latvijā, kur dzemdību palīdzība ir simtprocentīgi valsts finansēta. Pārējās slimnīcas, kur tiek pieņemtas dzemdības, ir pašvaldību pārraudzītas un līdzfinansētas. «Tur ir pavisam citas algas, jo katra pašvaldība cenšas saviem mediķiem kaut ko piemaksāt. Bet vecmātes, kas strādā ar vissarežģītākajām dzemdībām Latvijā, saņem vismazāko atalgojumu,» secina vecmāte Linda Mātere. 

Viņa, strādājot nepilnu darba laiku, par vecmātes darbu saņem 526 eiro pirms nodokļu nomaksas. Ja strādā pilnu slodzi jeb 168 stundas mēnesī, tad darba samaksa ir 631 eiro. Tas ir krietni mazāk nekā Dzemdību namā, kur vecmāte ar šādu slodzi saņem 769 eiro. Arī reģionālajās slimnīcās vecmāte var nopelnīt vairāk, piemēram, Jelgavā par vienu slodzi tie ir 678 eiro, bet Rēzeknē ar dažādu piemaksu palīdzību – pat 840 eiro.

Arī Perinatālās aprūpes centra vadītāja Maira Jansone no kolēģiem dzirdējusi – reģionālajās slimnīcās vecmātēm slodze ir mazāka, bet samaksa ir lielāka. «Tā ir greiza situācija,» viņa atzīst.

Pagaidām vienīgais veids, kā valdība regulē darba samaksu mediķiem – tā ir noteikusi minimālo algu. Vecmātēm tā nedrīkst būt mazāka par 418-471 eiro (atkarībā no iegūtās kvalifikācijas).

Šogad vecmātes bija vienīgā mediķu profesija, kurām darba samaksu bija iespējams palielināt. No janvāra par 50 eiro tika palielināts dzemdību tarifs. Turklāt Stradiņa slimnīcā kopš jūlija vecmātēm par 10% palielināta arī samaksa par stundas likmi – tagad tā ir 3,76 eiro. Slimnīcai no valsts maka šogad papildus pārskaitīti vēl gandrīz 303 tūkstoši eiro, lai 12 speciālistiem un 12 vecmātēm, kas strādā svētku dienās un naktīs, nodrošinātu piemaksas.

«Palielinājām algas vecmātēm maksimāli, cik varējām,» saka Kreicberga. Slimnīcas vadība apgalvo, ka pēdējā gada laikā vecmāšu samaksa pieaugusi vidēji par 160 eiro. Pēc tās grāmatvežu sniegtās informācijas, atalgojums vecmātēm ar visām iespējamajām piemaksām var sa-sniegt 1024 eiro par pilnu slodzi. Mediānas alga vecmātēm esot 947 eiro. Taču Linda Mātere, to dzirdot, sāji iesmejas. Viņai ir divi izskaidrojumi, kāpēc algu statistika izskatās tik laba. Pirmkārt, dažas vecmātes slēdz līgumus ar pacientēm par dzemdībām kā maksas pakalpojumu. Viņu samaksa var sasniegt tūkstoš eiro mēnesī. Otrkārt, daudzas vecmātes strādā virsstundas. No 26 vecmātēm 11 strādā pagarinātu darba laiku. «Vecmāte nevar atteikties strādāt virsstundas, jo, nostrādājot tikai 168 stundas mēnesī, ir vienkārši ir smieklīga alga. Viņa piekritīs vergot arī 240 stundas,» saka Linda.

Kad veselības ministre Anda Čakša vasaras sākumā saņēma Lindas Māteres vēstuli par darba apstākļiem Stradiņos, viņa norādīja uz valdības apņemšanos no nākamā gada sākt mediķu algu celšanu. Tagad zināms, ka valdība cer nākamā gada veselības budžetu palielināt par 85 miljoniem eiro. Visa šī nauda tikšot mediķu samaksas palielināšanai, lai nākamgad ārstu vidējā mēnešalga būtu 1270 eiro, vecmātēm un medmāsām – 762 eiro. «Visās veselības jomās ir liels naudas deficīts. Jāceļ algas māsām un ārstiem, neizdalot kādu specialitāti kā īpaši svarīgu,» intervijā Ir saka ministre Čakša. Taču, lai uzlabotu apstākļus Stradiņa slimnīcā, esot tikai viens risinājums – pakāpeniska finansējuma palielināšana visai veselības sistēmai un pārmaiņas finansējuma sadalē.

Maina finansēšanas sistēmu

«Reāli vajadzētu, lai valsts par mūsu pakalpojumiem normāli samaksā,» saka Ilze Kreicberga. Viņasprāt, augstākā līmeņa slimnīcām jāsaņem arī vislielākā nauda. Pašlaik visām slimnīcām Nacionālais veselības dienests pārskaita naudas summu, kas aprēķināta, ņemot vērā pacientu skaitu un «izlīdzinātos» tarifus katram pakalpojumam. Tas nozīmē, ka par vienas un tās pašas slimības ārstēšanu visās slimnīcās samaksā pēc vienāda tarifa. «Mums te ir ne tikai vissarežģītākās dzemdības, bet arī vissarežģītākie kardioloģiskie un citi pacienti. Viņu ārstēšana izmaksā dārgi, un tarifos noteiktā summa nesedz pat piekto daļu no reālajām izmaksām,» skaidro Kreicberga.

Veselības ministrija ir izveidojusi darba grupu, kuras uzdevums ir izstrādāt jaunu tarifu aprēķināšanas modeli. Taču Čakša atzīst – pašlaik grupai ir vairāki problēmjautājumi, uz kuriem nav skaidras atbildes. Pirmkārt, kā izsekot, kuri pacienti universitātes slimnīcās nonāk smagā stāvoklī, kuri – ne. «Nav jau tā, ka Stradiņos ārstē tikai sarežģītus gadījumus,» saka Čakša. Otrkārt, nav beigušās diskusijas, cik liela daļa no tarifa jāatvēl mediķu darba samaksai. Tagad šī proporcija ir apmēram 25%. Treškārt, tarifu aprēķināšanai jāņem vērā slimnīcu aplēstās pašizmaksas par katru pakalpojumu. Taču šīs summas ļoti atšķiras. Piemēram, Stradiņos valsts pārskaitītā nauda par katru dzemdību palīdzību (347 eiro) no reālajām izmaksām atpaliek par 48 eiro. Patoloģiju gadījumā šī plaisa sasniedz jau 76 eiro, bet ķeizargriezienam – pat 119 eiro.

Turklāt visu medicīnas sistēmu nākotnē plānots pārvest uz citu finanšu modeli, kas balstīsies faktiskajās izmaksās (DRG jeb diagnozēm piesaistīta apmaksa), nevis tarifos, ko rēķina pēc gultasvietu noslodzes un manipulāciju skaita. Pašlaik tikai 10% no slimnīcām pārskaitītā valsts finansējuma ir saistīti ar DRG, bet 90% rēķina pēc tarifu sistēmas. Ministre vēlas panākt, lai nākamgad DRG īpatsvars sasniegtu jau 20%.

«Jautājumu ir ļoti daudz, lai slimnīcu pakalpojumu apmaksas modelis sanāktu vienkāršāks un caurspīdīgāks nekā pašlaik,» saka Čakša, norādot uz tik samudžināto tarifu aprēķinu, ka «reizēm nevar saprast, par ko tiek maksāts». Taču neviens nevar pateikt, kad veselības sistēma pilnībā pāries uz DRG finansējumu. Ieviešot jauno sistēmu, daļa slimnīcu finansiāli iegūtu, bet daļa ļoti zaudētu, tāpēc ministrija veidos pakāpenisku pāreju, lai samazinātu protestu risku.

Čakša arī nenoliedz, ka tik lielās slimnīcās kā Stradiņi vēl joprojām ir neskaidrības par naudas izlietojumu. Piemēram, Ir vairāku nedēļu laikā tā arī nesaņēma no slimnīcas atbildes uz jautājumiem, cik tajā ir maksas dzemdību, kurās paciente slēdz līgumu par individuālu palīdzību, kādi ir no tām gūtie ienākumi un kā šī nauda tiek sadalīta. Uz jautājumu, kā ministrija izseko naudas izmantojumam slimnīcā, Čakša skaidro – ministrijā ir izveidota Kapitālsabiedrību, nozares finanšu un investīciju uzraudzības nodaļa, kas reizi trijos mēnešos pārbauda finanses tajās slimnīcās, kur ministrija ir kapitāldaļu turētāja. «Ja es būtu pārliecināta, ka visa nauda, ko pārskaitām valsts slimnīcām, tiek izmantota, lai pacientiem būtu labi, tas jau būtu liels sasniegums,» saka ministre, liekot saprast, ka arī uzraudzība vēl ir jāpilnveido.

Vai dzemdētu Stradiņos?

«Man gribētos zināt, vai Čakša pati būtu ar mieru dzemdēt Stradiņos,» jautā jaunā māmiņa Agnese Meiere un nosauc trīs lietas, kas, viņasprāt, raksturo šīs slimnīcas Perinatālās aprūpes centru – pacientam visdrošākā vieta, vislabākie speciālisti un visbriesmīgākie apstākļi.

«Vai būtu ar mieru dzemdēt Stradiņos? Otro reizi?» ar smaidu pārjautā ministre. «Jā, es būtu gatava dzemdēt Stradiņos, jo uzticos šīs slimnīcas speciālistu profesionālajai kapacitātei. Tehniski [dzemdību nodaļa] ir vissliktākajās telpās. Bet kritiskos brīžos pēdējais, uz ko es skatos – vai siena ir glīta vai neglīta.»

Dati: slimnīcu sniegtā informācija

Simbolisks solis

Posted on septembris 13, 2017 by - Analīze

Latvijā katru gadu joprojām daži desmiti jaundzimušo tiek pieskaitīti bijušo PSRS pilsoņu kopumam

Padomju Savienība pārstāja eksistēt pirms vairāk nekā 26 gadiem, tomēr Latvijā turpina dzimt bērni, kuru saiknes ar valsti nosaka likums par «bijušās PSRS pilsoņu statusu». Tiesa, viņu ir gaužām maz, katru gadu tikai daži desmiti, tomēr šīs īpatnības pastāvēšana ir pretrunā ar «nepilsoņa» statusa izveidošanas jēgu. Kā 2004. gadā Saeima atzina argumentos Satversmes tiesai, nepilsoņu likuma mērķis neesot bijis saglabāt nepilsoņu statusu pilnīgi visiem nenoteiktu laiku. Šis statuss esot bijis noteikts kā pagaidu statuss, lai persona ar laiku iegūtu Latvijas pilsonību vai izvēlētos citu valsti, ar kuru nostiprināt savu tiesisko saiti.

Tāpēc šonedēļ prezidents Raimonds Vējonis iesniedza Saeimā likumprojektu «Par nepilsoņa statusa piešķiršanas izbeigšanu bērniem», kas paredz no 2018. gada 1. jūnija noteikt, ka jebkurš Latvijā dzimis bērns, kuram būtu tiesības uz nepilsoņa statusu un kuram vecāki neizvēlas citas valsts pilsonību, tiek atzīts par Latvijas pilsoni.

Argumenti par labu šādam solim nav saistīti tikai ar tiesisku kuriozu – bērnu padarīšanu par it kā valstiski piederīgiem jau sen vairs neeksistējošai valstij -, bet arī ar fundamentālu starptautisko tiesību principu, ka katram cilvēkam ir tiesības uz pilsonību. Pagājušajā nedēļā prezidenta rīkotā diskusijā tiesībsargs Juris Jansons uzskaitīja Latvijai saistošos starptautisko tiesību aktus, kuros šis princips ir nostiprināts, atgādināja, ka nepilsoņa statuss nav Latvijas pilsonības paveids, un konstatēja, ka «nav pieļaujams reģistrēt jaundzimušu bērnu bez pilsonības, jo tas ir bērnu tiesību uz pilsonību pārkāpums».

Pēdējos gados šādu bērnu skaits Latvijā ir samazinājies, jo 2013. gadā tika atvieglota procedūra nepilsoņu bērnu reģistrēšanai par pilsoņiem. Pirms tam bija nepieciešams abu vecāku iesniegums, lai iegūtu jaundzimušajam Latvijas pilsonību, bet tagad pietiek ar viena vecāka iesniegumu. Tomēr pilnīgi šo problēmu atrisināt nav izdevies. Kā prezidenta rīkotajā diskusijā atzina Iekšlietu ministrijas parlamentārā sekretāre Evika Siliņa, vecāku kūtruma iemesli varētu būtu dažādi, tomēr, visticamāk, tā ir nespēja uzņemties pienācīgu atbildību par bērniem. Savukārt, kā atzina Jansons, «ja vecāki nerīkojas bērna interesēs, valsts pienākums ir iejaukties un aizsargāt bērna tiesības», līdzīgi, kā jau tagad notiek citos gadījumos.

Savulaik nepilsoņa statusa rašanās izrietēja no apstākļa, ka Latvijas Republikas pilsoņu kopumu nevarēja izmainīt prettiesiskā padomju okupācija, tomēr tagad divi neatkarīgi valststiesību speciālistu pētījumi atzīst, ka prezidenta ierosinājums neradītu pamatu apšaubīt to, ko juristu aprindās sauc par Latvijas Re-publikas valstiskās nepārtrauktības (kontinuitātes) doktrīnu. Šāds priekšlikums «būtu kontinuitātes doktrīnas ietvaros», diskusijā konstatēja Londonas Universitātes koledžas asociētais profesors Mārtiņš Paparinskis.

Jau pirmdien – tajā pašā dienā, kad prezidents parakstīja iesniegumu Saeimai -, Nacionālā apvienība pasteidzās ar preventīvu triecienu. Lai gan Vējoņa priekšlikums nav saistīts ar Pilsonības likuma atvēršanu (atbilstoši koalīcijas līgumam tad būtu vajadzīgs visu partiju vienbalsīgs atbalsts izmaiņām) VL-TB/LNNK koalīcijas padomes sēdē tomēr uzlika savu «veto» prezidenta priekšlikumam, un pārējās partijas piekrita. Radās pat iespaids, ka NA vēlētos šo dažu desmitu bērnu dēļ gāzt valdību – premjerministrs Māris Kučinskis (ZZS) intervijā LTV paziņoja, ka neesot gatavs šā jautājuma dēļ izjaukt koalīciju. Taču, kā rāda SKDS aptauja, šajā jautājumā valdība nostājusies pret sabiedrības vairākuma viedokli.

Jebkurā gadījumā prezidenta iniciatīva nonāks Saeimā. Redzēsim, kā deputāti atbildēs uz Vējoņa likumprojekta pavadvēstulē teikto, ka «nepilsoņu statusa piešķiršanas izbeigšana bērniem ir simbolisks solis, kas ļautu pārtraukt apzinātu dažādu Latvijas sabiedrības grupu pretnostatīšanu un mērķtiecīgu šķelšanu».

Dati – Iekšlietu ministrija un SKDS

Stratēģiska iebiedēšana

Posted on septembris 13, 2017 by - Analīze

Ko Zapad vēsta par Putina plāniem un Krievijas militārajām spējām?

Baltkrievijas un Krievijas teritorijā no 14. līdz 20. septembrim notiks militārās mācības Zapad 2017. Tā būs lielākā Krievijas un Baltkrievijas bruņoto spēku kopējas kaujas gatavības pārbaude. Sabiedrībai atklātajā scenārijā paredzēta nosacīto «Rietumu» militāra iejaukšanās Baltkrievijā un Kaļiņingradas apgabalā, kam seko «Ziemeļu» jeb Krievijas un Baltkrievijas atbildes trieciens. Baltijas un citās kaimiņvalstīs šīs mācības vieš nopietnas bažas par iespējamu apdraudējumu drošībai.

Valsts prezidents Raimonds Vējonis atzinis, ka ap mācībām sacelta pārāk liela ažiotāža un tieši iebiedēšana esot viens no Zapad mērķiem. Viņš aicina neļauties iespējamām provokācijām informatīvajā telpā un uzsver, ka militārais apdraudējums Latvijai paliek «zemā līmenī».

Arī Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite, kura iepriekš bija brīdinājusi, ka ar Zapad Krievija demonstratīvi gatavojas karam ar Rietumiem, pagājušonedēļ paziņoja, ka mācību mērķis ir iebiedēt kaimiņvalstis, tomēr «visu atbildīgo struktūru ieteikumi liecina, ka drošības līmenis nav mainījies».

Scenārijs un skaitļi 

Zapad mācības notiek reizi četros gados. Šīs būs pirmās tik liela mēroga mācības, kurās Krievija pārbaudīs modernizētu un jaunu vienību kaujas gatavību pārstrukturētajā Rietumu kara apgabalā, ieskaitot jauno 1. gvardes tanku armiju, un Baltijas flotē, kurai pirms gada nomainīta vadība.

Mācības parāda prioritātes, kuras noteiktas Krievijas galvenajos drošībai veltītajos dokumentos (2014. gadā pieņemtā militārā doktrīna u. c.), kuri paredz «īpašu militāru spēju» veidošanu Krievijas rietumu daļā. Mācību scenārijs atbilst priekšstatam par NATO kā galveno militāro pretinieku.

Mācību pirmajā fāzē izdomātas «rietumnieku» valstis Veišnorija, Vesbarija un Lubenija (kuras atrodas Lietuvas, Polijas un Latvijas teritorijā) mēģinās destabilizēt un sašķelt Baltkrieviju un gatavos atklātu iebrukumu, kura novēršanai otrajā fāzē sekos «ziemeļnieku» prettrieciens. Scenārijs neatstāj vietu šaubām, ka izdomāto agresoru lomā ir NATO valstis.

Liela sabiedrības uzmanība pievērsta mācībās iesaistīto skaitam. Taču ir svarīgi, ko un kā skaita. Krievija un Baltkrievija apgalvo, ka mācībās piedalīsies 12 700 karavīru, to skaitā 3000 no Krievijas. Tas ir tikai mazliet zem Vīnes vienošanās paredzētās 13 tūkstošu robežas, kuru sasniedzot, mācību rīkotājiem jāuzaicina EDSO novērotāji. Baltkrievija, kas acīmredzot arī bažījas par savu drošību, ir uzaicinājusi 80 starptautiskus novērotājus. Krievija uzaicinājusi Latvijas un Lietuvas pārstāvjus.

Taču Krievijas gatavošanās pasākumu mērogs ļauj secināt, ka, tāpat kā 2013. un 2009. gadā, arī šoreiz manevros acīmredzami piedalīsies daudz vairāk karavīru, nekā oficiāli pieteikts. Baltkrievu pētnieks Arsēnijs Sivickis uzsver, ka patiesībā notiks divas mācības – Baltkrievijas un Krievijas kopējās lielākoties Baltkrievijas teritorijā, bet tajā pašā laikā arī atsevišķas Krievijas mācības tās teritorijā, «par kurām mēs zinām ļoti maz». Krievijas armija aktivizējusi lielu rezervistu un speciālistu kontingentu, lai sagatavotu infrastruktūru mācībām, piemēram, dzelzceļa, mediķu un arī Krievijai unikālās   «cauruļvadu» vienības. Paaugstināta kaujas gatavība izsludināta gan Baltijas, gan Ziemeļu kara flotē.

Kad Krievija 2009. gadā atsāka Zapad mācības, kas PSRS laikos bija regulāras Rietumu militārajā apgabalā, tajās oficiāli piedalījās 12 500 militārpersonu. Taču tās bija tikai daļa no plašākām mācībām, kuras no jūlija līdz septembrim notika gan Kaukāzā, gan Krievijas ziemeļrietumos, un kopumā tajās piedalījās vismaz 33 tūkstoši karavīru un grūti aprēķināms citu drošības struktūru personāla skaits.

Arī Zapad 2013 oficiāli piedalījās tikai 12 500 karavīru, taču līdztekus tām Krievija savā teritorijā sarīkoja mācības ar apmēram 75 tūkstošu militārā un drošības personāla piedalīšanos. Togad tika simulēts arī kodoluzbrukums Varšavai. Līdzīgu «kodolelementu» šā gada mācībās prognozē arī mūsu ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs.

Eksperti lēš un rietumvalstu politiķi (arī Rinkēvičs un Vācijas aizsardzības ministre Urzula fon der Leiena), ir izteikušies, ka šogad mācībās iesaistīto kopējais skaits varētu sasniegt 100 tūkstošus.

Trojas zirgs un smagais metāls 

Bažām par Zapad 2017 ir nopietns pamats. Krievija ir izmantojusi liela mēroga militāras mācības saviem ģeopolitiskajiem mērķiem. Mācībām Kavkaz 2008 sekoja iebrukums Gruzijā. Pirms Krimas aneksijas un agresijas Donbasā 2014. gadā pie Krievijas un Ukrainas robežas notika bruņoto spēku ātrās reaģēšanas mācības.

Arī pirms šā gada Zapad izskanējuši brīdinājumi, ka Kremlis varētu izmantot tās vai nu Baltkrievijas de facto okupācijai (kad mācībām ievestā Krievijas armija tur paliktu), vai nu kā sākumu jaunai militārai kampaņai pret Ukrainu, vai pat konflikta izraisīšanai ar NATO. Bet Somijā un Zviedrijā pastiprināta uzmanība pievērsta Krievijas uzbrukuma vienību koncentrēšanai ziemeļu virzienā.

ASV spēku komandieris Eiropā ģenerālis Bens Hodžess raksturojis šīs mācības kā «Trojas zirgu» Austrumeiropai – ka Krievija var pēc tām atstāt Baltkrievijā militāro tehniku iespējamajam uzbrukumam Baltijas valstīm un Polijai nākotnē, nogriežot tās no citiem NATO partneriem tā dēvētajā Suvalku koridorā, tikai 100 kilometru platajā zemes strēlē starp Baltkrieviju un Kaļiņingradu.

Tomēr vai visi eksperti ir vienisprātis, ka Krievijas prezidenta Vladimira Putina prioritāte ir pašsaglabāšanās. Bijušais ASV militārais atašejs Maskavā ģenerālis Pīters Zvaks uzsver, ka Krievija arvien vairāk attiecas pret armijas mācībām kā «visas sabiedrības» lietu un psiholoģiski un materiāli mobilizē valsts iedzīvotājus režīma ieskatā neizbēgamam karam ar ASV un to sabiedrotajiem. Tomēr Putins apzinoties, ka atklāta agresija pret NATO vai kādu Eiropas valsti būtu «slikta biznesam» un galu galā apdraudētu paša režīmu, kura pastāvēšanai ir svarīgi saglabāt attiecības ar Rietumiem.

Krievijas eksperts Marks Galeoti Kremļa taktiku dēvē par «smagā metāla diplomātiju» – militāra spēka draudiem ar mērķi sašķelt Eiropu un atturēt no pretdarbības Krievijas aktivitātēm pierobežā. Taču viņš uzskata, ka Krievija netaisās izraisīt atklātu konfrontāciju un iesaka skaidri nošķirt Kremļa politisko un militāro rīcību.

Mācības būs Krievijas militārā spēka izrādīšana NATO un kaimiņvalstīm un savas varēšanas demonstrēšana Krievijas sabiedrībai. To scenārijs arī parāda, ka Krievija vēlas pārbaudīt savas spējas ātri koncentrēt skaitliski lielu pārspēku uz robežas ar NATO valstīm. Kā komentē Reuters, Krievija atgādina kaimiņiem un potenciālajiem pretiniekiem, kas ir uz likmes, ja spriedze pieaugs, taču ar to tikai nodrošina, ka «nervozā pasaule kļūs vēl nervozāka».

NATO vēro un rīkojas

NATO valstis ir veikušas pasākumus, lai atturētu Krieviju no kārdinājuma pārbaudīt alianses spēju aizstāvēt sevi. Baltijas gaisa telpā atkal patrulē ASV gaisa spēku lidmašīnas, kuru skaits ir dubultots. Polija slēdz savu gaisa telpu Kaļiņingradas apgabala tuvumā. Baltijas valstīs un Polijā kaujas gatavībā ir četras jaunas starptautiskas NATO bataljona kaujas grupas. ASV viceprezidents Maikls Penss jūlija beigās Tallinā paziņoja, ka ASV «noraida jebkādus mēģinājumus lietot spēku, draudus, iebiedēšanu vai ļaunprātīgu ietekmēšanu, kas vērsta pret Baltijas valstīm» un «stingri turas pie mūsu 5. panta kolektīvās aizsardzības solījuma, ka uzbrukums vienam no mums ir uzbrukums mums visiem».

Pirmdien Zviedrijā sākās un līdztekus Zapad 2017 noritēs lielākās militārās mācības pēdējo 20 gadu laikā Aurora 17, kurās piedalās karavīri no deviņām valstīm, to skaitā 1000 ASV jūras kājnieku. Mācību mērķis ir atvairīt hipotētisku Krievijas uzbrukumu Gotlandes salai, kurai stratēģiska nozīme jebkurā Krievijas scenārijā, kas būtu vērsts pret Baltijas valstīm. Šīs vērienīgās starptautiskās mācības ar NATO valstu piedalīšanos iezīmē būtisku pavērsienu Zviedrijas līdzšinējā politikā, kurā priekšroka bija neafišētai sadarbībai ar ASV un NATO.

Bet Zapad 2017 ir arī iespēja NATO ekspertiem iepazīt Krievijas militāro spēju līmeni pēc veiktajām reformām. «Krievi trenējas tieši tā, kā gatavojas karot,» jūlijā ASV domnīcas Atlantic Council pasākumā atzīmēja Kristjans Priks no Igaunijas Aizsardzības ministrijas. «Tādējādi Zapad sniegs bagātīgu informāciju par viņu militāro attīstību un noteikti arī politisko domāšanu pašlaik.»

Izbaudu procesu

Posted on septembris 13, 2017 by - Pusdienās

Latvijas basketbola valstsvienības galvenais treneris Ainars Bagatskis (50) Eiropas čempionātā Stambulā ievāc astoņus gadus audzēto ražu

Starp palmu zariem tālumā vīd Marmora jūras zilganie ūdeņi, un kā nebeidzamas kuģu karavānas Bosfora šaurumā cauri viesnīcas Renaissance Polat Istanbul vestibilam slīd basketbola zvaigžņu varenie stāvi. Miljonu pilsētas Stambulas kņada paliek kaut kur tālumā, esot Eiropas basketbola čempionāta dalībniekiem atvēlētā komforta oāzē. Taču miers ir mānīgs.

«Mēģinu vismaz uz 15 minūtēm atslēgt galvu no basketbola – pastaigāties, palasīt kaut ko vieglu. Īsti nesanāk,» Latvijas valstsvienības galvenais treneris Ainars Bagatskis atzīst, ka pastāvīgā spriedze ir neizbēgama pavadone. No malas gan Ainars šogad šķiet mierīgāks, nekā redzēts iepriekš, kad enerģiskie žesti un vaibsti bija īsta medusmaize fotogrāfiem. «Mierīgāks? Es teiktu – pieredzējušāks. Cenšos satraukties tikai par lietām, kuras varu izmainīt.»

Pēcpusdienas kafiju dzeram pirmdienā, kad vēl vairāk nekā diennakts šķir valstsvienību no, iespējams, svarīgākās spēles kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas. Priekšā Eiropas čempionāta ceturtdaļfināls Latvija-Slovēnija, un mēs atšķirībā no jums, kas lasa šīs rindas, nezinām spēles rezultātu. Pagaidām trenera rīcībā ir tikai detalizēta informācija par pretiniekiem un spēles stratēģiskā vīzija («Nedrīkstam ļaut viņiem ieskrieties, jāpiespiež spēlēt pieci pret pieci. Francijai un Grieķijai neizdevās to izdarīt, mums jāmācās no viņu kļūdām.»). Kā arī neapstrīdams fakts – lai kā Latvijas komandai veiksies turnīra pēdējā nedēļā, Stambulā jau sasniegts labākais rezultāts Eiropas čempionātos kopš neatkarības atjaunošanas.

Medijos un sociālajos tīklos līdzjutēju kurināto ažiotāžu (jātiek augstāk, jo kad vēl būs tāda iespēja!?) treneris pieņem kā neizbēgamu lielā sporta pavadoni, ar ko jāsadzīvo, pēc iespējas cenšoties no trokšņa norobežoties. «Katram jādara savs darbs. Saprotu, ka skaļi paziņojumi jums ir kā medusmaize, taču mums, dalībniekiem, tā ir nevajadzīga lirika. Profesionālajā sportā nav vērts ne pārdzīvot vakardienas zaudējumus, ne sapņot par rītdienu. Ir tikai šodiena – iespējas, kuras jācenšas izmantot. Ja izdodas uzvarēt, nāk nākamais mērķis. Tā esam gājuši no pirmās sagatavošanās dienas, no spēles uz spēli. Skaļi saukļi labāk spēlēt nepalīdzēs.»

Teiciens «soli pa solim» labi raksturo valstsvienības attīstību kopš 2010. gada vasaras, kad Bagatskis pirmo reizi to vadīja Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīrā. Iepriekšējais komandas modelis bija pajucis. Daži pieredzējuši spēlētāji beidza karjeru, daži bija diskvalificēti par neprofesionālu rīcību, daži – apvainojušies par Basketbola savienības vadības skarbumu. Tādos apstākļos valstsvienības stūre kādu brīdi gandrīz vai mētājās pa zemi kā politiskā vara krīzes plosītajā Latvijā. Bagatskis piekrita tai ķerties klāt, pirmajās intervijās iezīmējot darba virzienu: «Jāiespēlē jaunie basketbolisti un jārada spēcīgs kolektīvs, kas justu atbildību pret sevi, līdzjutējiem un valsti.»

Vai izdevies? Rezultāti runā paši. Eiropas čempionātā 2011. gadā tika piedzīvoti pieci zaudējumi, taču turnīra jaunākās komandas cīņasspars izpelnījās skatītāju cieņu. 2013. gadā – četras uzvaras un 11. vieta, 2015. gadā – četras uzvaras un 8. vieta, 2017. gadā – piecas uzvaras pirmajās sešās spēlēs un iekļaušanās reālo medaļu pretendentu pulkā. «Neteikšu, ka toreiz, 2010. gadā, prātā jau bija komandas modelis ar konkrētiem uzvārdiem. Taču zināju, ka Latvijas basketbols ir pietiekami bagāts ar talantīgiem spēlētājiem, kuriem jādod iespējas. Vieni tās izmantojuši labāk, citi ne tik labi, bet komanda ar katru gadu progresējusi. Visi kopā esam auguši. Spēlētāji – kā basketbolisti un personības, es – kā treneris.»

Par izaugsmi gādāts, ne tikai slīpējot individuālo meistarību un paplašinot komandas taktisko arsenālu. Bagatska aicinātas, ar spēlētājiem pieredzē dalījušās tādas harismātiskas zvaigznes kā Artūrs Irbe un Sandis Ozoliņš, ministrs un spēkavīrs Raimonds Bergmanis. Valstsvienības darbā regulāri iesaistījies attīstības treneris Mārtiņš Martinsons, kura vadībā basketbolisti gan staigājuši pa kvēlojošām oglēm un stikliem, gan attīstījuši koncentrēšanās spējas. «Kad spēlēju pats, interesējos par nozari, ko pārstāv Mārtiņš. Gribējās uzzināt, kā no sevis var dabūt ārā vairāk par tiem 20%, ko izmantojam ikdienā. Izmēģināju dažādas metodes, un, manuprāt, tieši tāpēc mana spēlētāja karjera bija nepieklājīgi gara un to spēju pabeigt pietiekami kvalitatīvi. Martinsona zināšanas un pieredze palīdz, bet basketbols ir komandas spēle, tāpēc grūti precīzi formulēt katra ieguldījumu. Manuprāt, mēs visi – treneri, medicīniskais personāls, menedžeri – viens otru papildinām, piesedzam.»

Komandai progresējot, pakāpeniski mainījies sastāvs – šogad Stambulā spēlē tikai četri basketbolisti (Jānis Strēlnieks, Dairis Bertāns, Jānis Blūms un Kristaps Janičenoks), kuri valstsvienībā debitēja 2010. gadā vai agrāk. «Svarīgi, ka ir bijis diezgan stabils kodols, bet katru gadu esam centušies vismaz treniņos iesaistīt jaunus, izsalkušus, autoritātes nerespektējošus spēlētājus. Viņi palīdz labāk sagatavoties pieredzējušajiem un bieži arī paši dod būtisku ieguldījumu. Lai to izdarītu, nav obligāti jāpavada laukumā daudz minūšu. Un, protams, ir spēlētāji, kas iedod komandai jaunu dimensiju – kā to izdarījis Kristaps Porziņģis. Līdzās viņam arī partneriem vieglāk izmantot savus trumpjus.»

Izlases treneru rīcībā ir ierobežots laiks – tikai nepilni divi mēneši gadā, turklāt vasarā, kad spēlētājiem ir iespēja atpūsties un sakārtot veselību. Latvijas basketbolā tikpat kā nekad (ar dažiem seniem izņēmumiem) spēlētāji nav stimulēti ar materiāliem labumiem, tāpēc trenerim jāizmanto citas metodes. «Darbu cenšos organizēt tā, lai visi iesaistītie šo laiku pavadītu pēc iespējas labāk,» Bagatskis iezīmē pamatprincipus. Lai treniņi būtu grūti, bet noderīgi karjerai. Lai komanda spēlētu tādu basketbolu, kādu latvieši prot vislabāk un kādu ne vienmēr izdodas spēlēt savos klubos ārzemēs, kur valda citi taktikas un cilvēcisko attiecību principi.

Šie argumenti nedarbojas simtprocentīgi, jo katru gadu no teorētiski ideālā sastāvā kāda spēlētāja tomēr pietrūkst. «Šādus gadījumus nevēlos komentēt. Mans uzdevums ir strādāt ar tiem, kuri grib un var spēlēt. Patiesībā valstsvienībā es nestrādāju – es izbaudu basketbolu un iespēju būt kopā ar saviem palīgiem un Latvijas labākajiem spēlētājiem. Prieks tagad dzirdēt spēlētāju intervijās, ka viņi jūtas tāpat.»

Divi latvieši NBA, pieaugošs spēlētāju skaits Eirolīgā, jaunu talantu pieteikumi – basketbola sistēmas produktivitātes apliecinājums vai veiksmīga sagadīšanās? Viennozīmīgas atbildes neesot. Talantu piedzimšanu nevar prognozēt, taču basketbola gēnu pārmantojamība paaudzēs palielina iespēju sagaidīt īpaši apdāvinātu atvasi. Ne velti valstsvienībā spēlē daudzi basketbolisti (brāļi Bertāni, Kristaps Porziņģis, Jānis Timma, Aigars Šķēle), kuru izaugsmē izšķiroša nozīme bijusi tieši ģimenei. Jaunatnes basketbola līgas dzirnas maļ jau 26. sezonu, visā Latvijā palīdzot sistematizēt basketbola mīlestību. Latvijas labākie klubi regulāri spēlē augsta līmeņa turnīros. Turklāt uzņēmīgiem censoņiem ir vaļā visa pasaule. «Sistēma, ģimenes faktors un pareiza attieksme – tie ir trīs stūrakmeņi. Pašreizējā spēlētāju paaudze ļoti labi saprot, cik daudz darba stundu, mēnešu un gadu jāiegulda, lai izveidotu veiksmīgu profesionālo karjeru. Viņi ciena ieguldīto darbu. Man kā trenerim ir gods strādāt ar šādu komandu.»