Žurnāla rubrika: Svarīgi

Sildīt vai atdzīvināt?

Vienotības kongress 19. augustā var būt izšķirošs partijas vai nu turpmākai iznīkšanai, vai atdzimšanai, uzskata daudzi partijas biedri, ieskaitot iespējamos kandidātus uz tās līdera amatu

Valdes priekšsēdētāja amatu atstās iepriekšējā kongresā pērn augustā ievēlētais Andris Piebalgs. Ilggadējā līdere Solvita Āboltiņa paziņojusi, ka aiziešot no politikas un atgriezīšoties diplomātiskajā dienestā. Piebalga vietā uz amatu tagad pretendē Saeimas frakcijas priekšsēdētājas vietnieks Edvards Smiltēns, ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens un Rīgas domes deputāts Vilnis Ķirsis.

Cilvēki apmulsuši

Vienotību kā apvienību Saeimas vēlēšanām 2010. gadā izveidoja trīs partijas – Jaunais laiks, Pilsoniskā savienība un Sabiedrība citai politikai. 10. Saeimas vēlēšanās apvienība ieguva 31,22% vēlētāju atbalstu un 33 deputātu mandātus. 2011. gada augustā notika partijas dibināšanas kongress. Ārkārtas vēlēšanās 2011. gadā Vienotība ieguva 20 mandātus, bet pašreizējā Saeimā tai ir 23 deputātu vietas un pieci ministri valdībā. Jūlijā pieci deputāti izstājās no partijas un piedalās jauna politiskā spēka veidošanā, tomēr paliek Vienotības frakcijas biedri. Sabiedriskās domas aptaujās atbalstu Vienotībai jau vairākus mēnešus pēc kārtas pauž mazāk nekā 5% vēlētāju.

Kā secina Eiropas Parlamenta deputāts Krišjānis Kariņš, kas kandidē uz partijas domes priekšsēdētāja amatu, līdz ar partijas ietekmes mazināšanos iznāk ārā nesaskaņas, ambīcijas, aizvainojumi, kuri bija slāpēti, kamēr Vienotība bija Latvijā valdošā partija. Grūtības sākušās pēc tam, kad 2013. gada novembrī no premjerministra amata atkāpies Valdis Dombrovskis. Kariņš atgādina – Ir publicētās oligarhu sarunas parādot, kā pret Dombrovski «mērķtiecīgi strādāja». Kopš viņš vairs nevada valdību, partijā ņemot virsroku personiskas antipātijas. Bet pavisam slikti esot gājis pēc tam, kad 2015. gada decembrī valdības vadītājas amatu nācies atstāt Laimdotai Straujumai.

Tomēr Kariņš neuzskata, ka ar partiju ir cauri. Sabiedrībā arvien esot pieprasījums pēc eiropeiskām, demokrātiskām vērtībām, kuras pārstāv Vienotība, un, kaut gan «cilvēki ir nedaudz apmulsuši», «vajag tādu partiju, un es nesaprotu, kāpēc mēs nevarētu turēties kopā». Partijas politiķiem jāvienojas ap jaunu vadītāju, un tie nedrīkst atkārtot kļūdu, ka «Piebalgu ievēlēja, bet iekšēji nevienojās, ka jāstrādā, nesaprata, ka pašiem vien jāizdara».

No trim publiski minētajiem kandidātiem izredzes kļūt par priekšsēdētāju esot vai nu Ašeradenam, ko Kariņš dēvē par «stabilitātes kandidātu», vai nu Ķirsim jeb «nākotnes kandidātam». Smiltēnam būšot grūti uzvarēt, jo daudziem biedriem neesot saprotama viņa publiskā vēršanās pret Āboltiņu kā frakcijas vadītāju, iepriekš nesaskaņojot viedokļus un nepārliecinoties, ka šādā cīņā var uzvarēt. «Reizēm cilvēks, lai celtu sevi, izvēlas cīnīties ar kādu citu,» Kariņš spriež.

Solvitas faktors

Taču priekšsēdētāja amata kandidātu attieksme pret publiskajā telpā īpaši saasināto jautājumu par Āboltiņas neformālo ietekmi uz partijas politiku ir dažāda.

Āboltiņa bija apvienības, pēc tam partijas priekšsēdētāja no 2011. gada līdz pagājušā gada augustam. Pagājušonedēļ viņa publiski pateica pirms tam kuluāros jau labu laiku zināmo – ka vairs nekandidēšot ne uz kādiem amatiem un atgriezīšoties diplomātiskajā dienestā, kur bija strādājusi pirms iesaistīšanās politikā.

Ķirsis uzskata, ka Āboltiņa «ir vēsture». Turklāt «viens cilvēks nevar ne izveidot, ne sagraut partiju». Tikmēr Smiltēns ir pārliecināts, ka Āboltiņa «kontrolē partiju, kaut arī viņu pašu nevar ievēlēt nekur». Pat ja viņa vadītu tikai Ētikas komisiju, nevis partijas frakciju un Saeimas Nacionālās drošības komisiju, «varas centrs būtu tur».

Arī viņas paziņotais par atgriešanos diplomātiskajā dienestā esot māņu kustība. Jo «Roma nav zvanīta» (Āboltiņa cerot būt vēstniece Itālijā) – šāda vienošanās ar ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču viņai varot būt, taču vakance būs brīva tikai maijā, bet vēstnieku izvēlē ir teikšana arī Valsts prezidentam un Saeimas Ārlietu komisijai. Un Āboltiņa jebkurā gadījumā centīšoties «sakārtot laukumu», tajā skaitā «salikt savu vēlēšanu sarakstu».

Smiltēns uzskata, ka Vienotība ar Āboltiņu ir «miris organisms», tikai atdziest lēnām, jo masa ir liela. Viņš atgādina, ka jau devīto mēnesi turpinās partijas reitinga kritums par apmēram 0,1% mēnesī. (Pērn decembrī tie bija 4,5%, nupat jūlijā – 3,7%.) Tāpēc viņa programma esot šāda: «Pirmkārt, izmest Āboltiņu un [Arti] Kamparu. Otrkārt, izvērtēt ministrus, lai dara, nevis shēmo. Konkrēts piedāvājums!»

Smiltēnam nepiekrīt abi pārējie kandidāti. Ķirsis uzskata, ka jautājums būtu jāatrisina «klusi un saprātīgi», taču partijas biedrs noēdot Vienotības atlikušo kapitālu un pārvēršot savā kapitālā – «nerunā, ko darīt, viņam visur Solvita». Līdzīgās domās ir  Ašeradens – «Āboltiņas problēma ir atrisināta», bet tieši par viņas mantinieku un nākamo partijas priekšsēdētāju vēl pirms mēneša uzskatītais Smiltēns «iešāvis viņai mugurā un radījis problēmu», kas bijis arī iemesls, kāpēc viņš pats izlēmis kandidēt uz priekšsēdētāja amatu.

Inteliģentāk pret oligarhiem

Ašeradens uzskata, ka Latvijai ir divas fundamentālas problēmas – «promaskaviskais virziens» un valsts nozagšana. Ja negribam «pamosties valstī, kurā premjerministrs ir Ušakovs», jāaptur straujā fragmentēšanās demokrātisko partiju spārnā. Viņaprāt, tieši Vienotība var piedāvāt mērenu, centrisku, eiropeisku un latvisku politiku.

Taču Vienotībai jākļūst par partiju, «kas vadīta nevis autoritāri», kad lēmumus pieņem «relatīvi šaurā lokā», bet gan demokrātiski, kā tika mēģināts, taču ne īsti sekmīgi, jau Piebalga laikā, kad «autoritārisma periodu» bija nomainījis «ķildu periods», kam tagad jābeidzas. Partijai nepieciešama pašattīrīšanās un izaugsme. Bet Vienotības šābrīža svarīgākais darbs ir stabilizēt valdību, kurai priekšā ir smaga budžeta pieņemšana, «lai nebūtu deputātu kvotu», bet būtu nodrošināts finansējums gan veselībai, gan izglītībai, gan drošībai un aizsardzībai.

Ķirsis dēvē par «sindromu» Ašeradena centienus «visos jautājumos atrast kompromisu». Viņaprāt, ir jāatgriežas pie Vienotības pamatvērtībām – tiesiskuma, demokrātijas, atbildīgas fiskālās politikas, oligarhu varas nepieļaušanas -, taču «inteliģentāk», nekā to dara Juta Strīķe no Jaunās konservatīvās partijas, kurai «visi ir zagļi».

Ķirša iecerētajā likumu izmaiņu «pretoligarhu paketē» ir četri punkti – sabiedrisko mediju finansējums, atklātas Valsts prezidenta vēlēšanas, mediju īpašnieku publiskošana, aizliegums vēlēšanās kandidēt cilvēkiem, kuri ir apsūdzēti noziegumos. Tai līdzās viņam esot arī «Latvijas modernizācijas pakete», kas paredz administratīvā iedalījuma pārskatīšanu, lai pašreizējo 119 pašvaldību vietā būtu apmēram 20, un izglītības sistēmas reformu.

Taču pie Ķirša mīnusiem citi partijas biedri min ne tikai viņa pieredzes trūkumu politikā, bet arī to, ka viņš vispirms bija viens no «Olšteina sešinieka», kas 11. Saeimā atšķēlās no Zatlera Reformu partijas, bet pēc tam viņa individuālā kampaņa pirms 12. Saeimas vēlēšanām bija viens no iemesliem, kāpēc Vienotībai atņemts valsts finansējums.

Apēda «fāstfūds»

Pēc deviņu gadu darba pagājušās nedēļas beigās durvis aizvēra populārais Rīgas restorāns Muklājs. Jaunā paaudze atradinās no kafejnīcu un restorānu kultūras un izvēlas bistro – tāds ir īpašnieka Visvalža Dreiskas secinājums.

Ziņa par Muklāja slēgšanu 12. augustā ātri apskrēja šīs vietas cienītājus. Visu iepriekšējo nedēļu Baznīcas ielas krodziņu pārpludināja tik gaidītā, bet pēdējā laikā nepieredzētā viesu straume. Visvaldis Dreiska, self-made pavārs, pirms deviņiem gadiem atvēra omulīgu franču tipa iestādi, kur ēdienu «kā mājās» piedāvā pats saimnieks. Muklājs, ko Visvaldis gan līdz pēdējam brīdim sauca par kafejnīcu, paškritiski neuzdrošinādamies pretendēt uz vietu restorānu segmentā, ātri kļuva populārs. Fanu joprojām ir daudz, mūsu sarunas laikā šefs pieņem mierinājuma dāvanas un uzklausa grūtsirdīgas nopūtas. «Tā es jūtos,» kāds vīrs saka, atnesis ar lentīti pārsietu sīpolu. Cits ierodas ar kompaktdisku. (Sociālajos tīklos Muklājs pieteikts kā Jazz & Blues Club, viesi apciemoja to arī labās mūzikas dēļ.)

«Piedod, bet man jau ir. Veins Šeifers. Par nožēlu, labs disks,» Visvaldis atdod velti atpakaļ. «Ar to nu esmu baigi slavens. Dāvinātājam varu pateikt, ka man ir vai man nepatīk. Runā, ka 2/3 cilvēku restorānā esmu zaudējis ar savu skarbumu. Mani aizkaitina, ja viņi sāk runāt par to, ko nezina.»

«Atvaino, intervija,» namatēvs pamāj nākamajam viesim. «Ej pie Noriņas,» norāda uz puspagrabā iekārtotā restorāna ēdamzāli, tur rosas jauniņa viesmīle.

«Dzirdēju, ka taisāt ciet?» pie āra galda, kur sēžam, piestāj kārtējais interesents, riteņbraucējs. «Nu, citreiz…» Visvaldis nomurrā zem deguna, tad saņemas. «Labi – es neesmu aktuāls. Mēs taisām ciet, kad neesam aktuāli. Īstenībā ne jau es, mani klienti taisa ciet. Atbilde pavisam vienkārša.»

Nenākas viegli sarunā ieviest optimismu. Kurš ir Muklāja populārākais ēdiens? Varbūt kāds, kas no pirmās dienas ir bijis ēdienkartē?

«Luiziānas gambo. Ir statistika, Nora ir skaitījusi,» Visvaldis ar acīm meklē viesmīli. «Kādi mums vispopulārākie ēdieni bijuši?»

«Vistas akniņas,» meitene paziņo.

«Tās vispār nepieminēsim, tas ir pretīgs ēdiens,» boss kategoriski iesaucas. «Izmainām statistiku! Gambo, tad varētu būt līnis, vērša vaigi, rollklopši un lēcu karijs. Nākamais jautājums?» Visvaldis vēršas pie manis.

Muklāja tapšanas vēsture. Arī tik teorētisks temats mūs ieved skumju purviņā. «Muklājs īstenībā ir 1992. gada modelis. Vladis Goldbergs un nelaiķis Ivars Skanstiņš Tallinas ielā, kinoteātrī Gaisma, piedāvāja taisīt videonomu, tur es biju 15 gadus, tad paliku neaktuāls, likvidējos. Tagad arī likvidējos. Sapņot ir viena lieta, realizēt – otra, trešā ir noturēt. Pēdējo fāzi neesmu izturējis.»

Rīgā restorānam deviņi gadi ir ilgs mūžs, cenšos mierināt sarunas biedru. «Nu, ir, ir!» viņš laipni atsaucas. «Es pat [žurnālistam] Egīlam Zirnim piedāvāju veidot rakstu sēriju Senilā demence. Pētergailis, Lāsīte, VīganteLāsīte ir pie Anglikāņu baznīcas aklā ieliņā. Ļoti veca, no 1976. gada. Kad es 1976. gadā gāju «krievos», [padomju armijā], kur tad jaunieši pulcējās? Kristīne, Rostoka, Skapis. Vasarā – Kārlītis, Putnu dārzs, un te pēkšņi ir trīs jauni atvērti – Veldze, Lāsīte un Vīna pagrabs! Bija tādi jaukumi kā Pūt, vējiņi!, tur mēs reizi vai divreiz gadā gājām paēst. Perfekta virtuve.»

Sācis eksperimentēt pats, kāri lapojis grāmatas par dažādu zemju ēdienu vēsturi. «Saverēnu, Renjē, Vatēlu,» Visvaldis zibenīgi min autorus. «Lasīju bezjēgā. Es virtuvē arī mēģinu [klasikas] kanonus turēt.» Sākumā gatavojis mājās sev un draugiem. Tad viesībām, pasākumiem pie dabas. Arī paceļojis Vecajā Eiropā, kad robežas bija vaļā?

«Stop! Man nepatīk ceļot,» viņš atkal uzņem lecīgo toni. «Visa mana ceļošana iet tikai caur koncertpasākumiem. Mana vājība ir mūzika. Un varbūt tāds ceļošanas segments, ko es gribētu, bet nevaru atļauties: Bretaņa nesezonā, Umbrija, Krakova. Man tomēr vecaistēvs ir polis no Krakovas puses, Parsukēvičs.»

Bet pagaidi – varu izstāstīt foršu stāstu, kā Muklājs tika pie Luiziānas gambo, Visvaldis ieminas. «Pirms 15 gadiem laba, interesanta virtuve bija Melnajos mūkos. Mani nelaiķe [rokmūzikas eksperte] Sandra Amerika uzaicināja. Apsēžamies, skatos ēdienkartē. Visgarākais apraksts – vēsturiski ģeogrāfisks – ir par Luiziānas gambo. Kā franči kolonizēja Ameriku pa diviem ceļiem. Tātad Labrenča līcis, Kanādas gals, un Misisipi. Varbūt aprakstā bija arī neprecizitātes, bet man tas ļoti patika. Saku: «Lūdzu, šo ēdienu!» No uzkodām pasūtīju tempurētas jūras ķemmītes. Oficiante atnāk: Luiziānas gambo nav. Pēc kāda laika aizeju vēlreiz. Čangaļa spītība: atkal prasu Luiziānas gambo. Pēc tam trešo reizi. Atkal nebija! Kad attaisīju savu kafejnīcu, pats uztaisīju Luiziānas gambo,» viņš gardi smējas. «Nē, ne jau tikai pēc vienas pavārgrāmatas. Tu nekad nedrīksti ņemt vienu recepti.»

Visvaldis varētu stundām runāt par maltītēm, ko sestdienās Muklājā servējis interesentiem.

«Poļu fļaki. Vira no aitas kuņģa, zarniņām. Ar pavāru Gati Vanagu trīs dienas ņēmāmies, mums bija perfekts fļaki. Tik brūns buljons, intensīvs, no kauliem novārīts! Vienīgi Gatis teica, ka viņš ļoti ilgi pēc mēsliem smirdēs. Man vienu brīdi bija izmisums: ņemšu [zarnas] uz mājām, likšu veļas mašīnā, ar ūdeni griezīšu! Ēdiens jau neko nemaksā, tu tikai mazgā tās zarnas, kasi, tīri. Redzi, viena no manām Līksnas vecāmmātēm to darīja, ar nazīti skrubināja.

Un vēl viens no man mīļākajiem ēdieniem – Milānas risoto! Lombardijā audzēti arborio rīsi, nākamais – kādu buljonu vāri katlā. Vienā katlā vāri teļa gaļu, otrā – stobra kaulu, kad tas izvārīts, smadzenītes ņem ārā, tad ar intensīvo teļa buļjonu apcep nomazgātos arborio rīsus, sviests, eļļa, apcepti sīpoli. Buljonā jābūt arī safrānam, šis te skaistais, zeltainais… Tad ar buljonu rīsus briedini, smadzenītes ieliec iekšā, pievieno vīnu, tas iztvaiko. Tas ir buljons restorānu līmenī. Tādu Latvijā vāru es un Mārtiņš Rītiņš, vēl trīsarpus pavāri varbūt. Nu, labi, mēs nekad nevaram visu zināt.»

Protams, visvairāk Visvalža sirdi sildījuši klienti, kas novērtē šādus smalkumus. Trīs viņš uzskata par augstākā kalibra ekspertiem: LNB direktoru Andri Vilku, AKKA/LAA izpilddirektori Inesi Pakloni, mākslas zinātnieku Jāni Borgu. Borgs Muklāja labākajos gados dziļajā kabinetā, kur mēdza notikt arī pokera un zolītes mači, lasīja lekcijas par mākslas vēsturi. Vilks uz Muklāju vedis ēst bibliotēkas prominentākos viesus. «Ja viņš man piezvana laikus, dienu vai divas iepriekš, tad es baigi cenšos,» Visvaldis runā vēl tagadnē. «Atceros, viņš saka: atvedīšu UNESCO otro cilvēku. Atveda. Bija rudens, baigi sliktais laiks, cilvēks bija kaut kur no dienvidiem, maza auguma, un viņam bija auksti. Viņš bija Vilka lielo jaku uzvilcis, rokas tādas…» Noplivina gaisā. «Saproti, nebija uzpūties ierēdnis, ļoti tuvs, mīļš.»

Tātad gardēži un melomāni 2008. gadā dibinātajam Muklājam palīdzēja pārdzīvot ekonomisko krīzi, apjautājos. «Pirmo. Šo ne. Nešaubies ne mirkli. Ir ļoti spēcīga recesija,» Visvaldis atkal sadrūmst.

Kas visvairāk traucēja strādāt, kas nosmacēja inteliģences kulta restorānu?

«Pāreja no restorāna ēdiena uz «fāstfūdu». Arī labi situēti cilvēki pāriet uz to. Pati redzi, kas notiek. Pārītis satiekas, staigā pa lielveikalu rociņās saķērušies. Pusaudža gados man pat būtu kauna lieta ar senčiem iet uz veikalu. Tagad tas ir normāli – brauc lielie rati, vecākiem ir nauda, bērniem arī tiek kaut kas. Viņi tiek audzināti par mietpilsoņiem. Jaunā paaudze atrod no kafejnīcu un restorānu kultūras. Zilo apkaklīšu ēdiens, kam es turos pretim, – hamburgeri! Pēc 1905. gada, kad  nāca lielākie emigrācijas viļņi, ASV notika apmēram tas pats, kas tagad Dienvidkorejā, Filipīnās un Taivanā. 10-12 stundu darbadiena, pusdienu pārtraukums – 20 minūtes. Nostrādā piecas stundas un nevari mierīgi apēst zupu un otro. Bet hamburgers – apēd un nākamās piecas stundas vari neēst, tik sātīgs! Tas ir strādnieku ēdiens, bet, iedomājies, tagad tu ej uz randiņu. Stundu, divas veido tēlu… Tā meitene, pēc kādas cūkas viņa izskatās, kad viņa iekožas! Tā esot mode? Bet, piedod, modei seko tie, kam nav sava stila.»

Ko Visvaldis darīs tālāk, palikdams ar savu pārliecību?

«Kad slēdzu videonomu, gadu strādāju par naktssargu. Man patika, darītu to atkal. Biju diezgan godīgs naktssargs, negulēju, daudz lasīju. Man ir 61 gads, lasu joprojām. No rīta ceļos, brokastoju, tad klusumā stundu pusotru lasu. Bet naktssargus laikam vairs nevajag, tagad visur ir signalizācija.»

Ēdienkarte

Vistas akniņas kokospienā
Cēzara salāti
Harabinas bezē
Birķa limonāde

Ekrānu nomāktie

Vienīgais tiešām neatjaunojamais resurss ir laiks

Visur gailē mazie ekrāniņi. Sabiedriskajā transportā. Lekciju zālēs. Sapulcēs. Blakus šķīvim uz pusdienu galda. Brīvdabas koncertos, kamēr skan mūzika. Pretī sēž cilvēks, bet mēs sniedzamies pēc tālruņa. Ārā spīd saule, bet mēs gozējamies mākslīgā zilā gaismā.

Vai satraukums par šo saaugšanu ar mūsu mazajiem mobilajiem draudziņiem nav tikai vecišķa gremšanās? Dzīve mainās. Satīklotie superdatori mūsu rokās taču rada tik daudz jaunu iespēju kontaktēties, izklaidēties un informēties. Jā, dažkārt cilvēki pārāk aizraujas, bet tur neko nevar līdzēt – tās ir progresa neizbēgamās blaknes.

Tiem, kuri aicina nestresot, derētu ieklausīties Tristanā Harisā (Tristan Harris). Viņš nav kāds nostalģisks večuks, bet ir cilvēks ar ideālu Silīcija ielejas cipargalvas CV – Stenforda Universitātes grāds datorzinātnēs, jaunuzņēmuma dibinātājs, interneta uzņēmumu investors, trīs gadus strādājis Google par dizaina ētikas uzraugu.

Hariss ir izveidojis organizāciju Time Well Spent (Labi pavadīts laiks), kuras mērķis ir atdot mums kontroli pār svarīgāko resursu, par kuru visi cīnās, bet kuru, reiz tas ir iztērēts, mēs nekad vairs nevaram atgūt, – pār mūsu laiku.

Facebook, Google, YouTube, Instagram, Twitter, Snapchat – visi cīnās par tavu laiku. Jo vairāk sekunžu, minūšu, stundu tu pavadi pie viņiem, jo vairāk viņi var tev rādīt reklāmas, jo vairāk viņi pelna. Tas nenotiek nejauši. Kā stāsta Hariss, šajos uzņēmumos «daži no visgudrākajiem cilvēkiem pasaulē strādā, lai atņemtu mums pašnoteikšanos pār savu prātu». Stenfordā ir vesels institūts, kurš pēta, kā izmantot tehnoloģijas, lai ietekmētu cilvēku uzskatus un rīcību. Iespējas izmantot šo pētījumu rezultātus ir plašākas nekā līdz šim. Šovasar Facebook lietotāju skaits mēnesī pārsniedza divus miljardus. YouTube katru mēnesi skatās 1,5 miljardi, Instagram 700 miljoni. Nekad pasaules vēsturē nav bijušas organizācijas ar tik plašu ietekmi uz cilvēku ikdienas domām un jūtām. Turklāt viņu analītiskās spējas pastāvīgi pieaug, bet ar katru klikšķi mēs atklājam aizvien vairāk informācijas par sevi.

Kā šīs kompānijas sagūsta mūsu prātus? Hariss nosauc dažus no svarīgākajiem slazdiem.

– «Spēļu automātu efekts». Starp iedarbīgākajiem atkarības veicinātājiem ir sistēmas, kas neregulāri izdala dažāda lieluma labumus. Tu iemet eiro spēļu automātā. Dažkārt tu nedabū neko, citreiz dabū dažus eiro, bet reizēm – tiesa, reti – lielu laimestu. Tāpat ir ar Facebook. Tu apskati savu viedtālruni. Dažkārt ziņu lentē nav nekā interesanta, dažkārt ir paziņu atvaļinājumu fotogrāfijas, bet dažkārt – tiesa, reti – ir kāda drauga ieraksts, kas liek tev apraudāties aiz aizkustinājuma. Un katru dienu desmitiem reižu tu šajā automātā iemet minūti, divas vai divdesmit, cerēdams uz lielo laimestu.

– 1% iespēja, ka palaidīsi garām ko svarīgu. Atslēdzies kaut vai uz dienu un tu sapratīsi – neko tik šausmīgi svarīgu tu neesi palaidis garām.

– Sabiedrības novērtējums. Cik reižu manu fotogrāfiju «laikoja»? Cik reižu ierakstu «šēroja»? Vai kāds to ir komentējis? Ko atbildēja uz manu komentāru? Tas visu laiku jāpārbauda.

Autoplay. Neviens video nekad nebeidzas, vienmēr tūliņ seko nākamais. Un nākamais. Un nākamais. Netflix prezidents teicis, ka viens no viņa uzņēmuma galvenajiem konkurentiem ir miegs, viņš labprāt tam atņemtu aizvien lielāku «tirgus daļu».

– Pieklājība. Tev šķiet, ka tā ir nejaušība vai vienkārši vērtīgs pakalpojums, ka Facebook ļauj tev redzēt, vai saņēmēja ir izlasījusi tavu īsziņu? Taču viņa zina, ka tu zini, ka viņa to ir izlasījusi, tāpēc viņai ir dzinulis atbildēt – un līdz ar to pavadīt vairāk laika Facebook.

– Pārtraukumi. Visas lietotnes grib tev sūtīt ziņojumus par katru jaunumu, jo labi saprot – tu nespēj ignorēt šo maigo zvanu un mazo tekstu, kas pēkšņi parādās uz viedtālruņa ekrāna. Ir tikai «ātri» jāapskatās…

Harisu visvairāk satrauc veidi, kā tehnoloģiju kompānijas manipulē ar mūsu laiku, taču problēma nav tikai mūsu autonomijas pazaudēšana. Žurnāla The Atlantic rakstā Vai viedtālruņi ir iznīcinājuši paaudzi psiholoģijas profesore Džina Tvenge (Jean Twenge) izklāsta biedējošo statistiku par jauno tehnoloģiju ietekmi uz amerikāņu tīņiem, kuri ar šīm ierīcēm ir pavadījuši visu savu apzināto mūžu. Salīdzinot ar tīņiem agrākajos laikos, viņi daudz mazāk tiekas (nevirtuāli) ar draugiem, mazāk iet uz randiņiem, mazāk guļ un, par spīti nemitīgam kontaktam ar draugiem internetā, jūtas aizvien vientulīgāki. Ir cieša korelācija starp sociālajiem medijiem un laimes sajūtu – jo vairāk tīnis sēž telefonā, jo viņš ir nelaimīgāks.

Ko darīt? Pirmkārt, jāsāk apzināties problēmas mērogus un jāsaprot, cik katrs no mums ir pakļauts šīm manipulācijām. Otrkārt, varam censties atgūt lielāku kontroli pār savu laiku. Harisa mājaslapā Timewellspent.io ir atrodami vairāki ieteikumi. Taču Hariss ir arī pārliecināts, ka vairākumam cilvēku būs grūti sevi pasargāt no šiem laika zagļiem bez būtiskām izmaiņām pašu tehnoloģiju uzņēmumu uzvedībā. Tas jau ir daudz sarežģītāks uzdevums.

Komentārs 140 zīmēs

Sudrabas dārzā – vairāk āžu. Oligarhu sarunu parlamentārās izmeklēšanas komisiju konsultē bijušais Lemberga dēla advokāts.

Iesprūdis. Tiesa nolēma par izspiešanu un naudas atmazgāšanu aizdomās turēto maksātnespējas administratoru Māri Sprūdu paturēt apcietinājumā.

Amerikā izmeklētāji rīkojas. FIB veicis kratīšanu Trampa priekšvēlēšanu kampaņas vadītāja Manaforta mājās.

Latvija kā prece

Jūrmalgeita un Rīdzenes sarunas ir tā paša procesa posmi

Notiesātā kukuļdevēja Germana Miluša aizturēšana Kiprā pagājušonedēļ negaidīti papildināja stāstu par oligarhu sarunām Rīdzenē. Gan savulaik skandalozā Jūrmalgeita, gan tagad skaļā oligarhu sarunu lieta ir divas epizodes vērienīgā valsts nozagšanas procesā, kas ilgst daudzus gadus un nebūt nav beidzies.

Abas epizodes šķir vairāki gadi – Jūrmalas domes priekšsēdētāja vēlēšanas pirka 2005. gadā, bet Rīdzenes sarunas ierakstītas no 2009. līdz 2011. gadam. Arī mērogs ir cits – savulaik Milušs ar partneriem mēģināja iedot Jūrmalas pašvaldības deputātam banālu 20 tūkstošu latu kukuli, lai balso par valsts zadzējiem ērtu ielikteni, bet Rīdzenē sprieda par daudzus miljonus vērtiem valsts īpašumiem un sev vajadzīgo cilvēku ielikšanu Valsts prezidenta, premjerministra, ģenerālprokurora un citos amatos.

Taču lietu kārtotāji abos gadījumos bija tie paši – Ainārs Šlesers un Andris Šķēle. (Aivaram Lembergam jeb Rīdzenes «bļ*ģ, premjeram» 2005. gadā Jūrmalas pašvaldība laikam nebija aktuālajā «biznesa plānā».) Un mērķi arī tieši tie paši – politiskā ietekme, lai taisītu naudu. Darījumu mērogu atšķirība palīdz ieraudzīt šā «biznesa» amplitūdu, bet laika atstarpe – procesa nepārtrauktību. Taču arī tiesībsargāšanas iestāžu spēju atšķirību, kuru krišanās, nav šaubu, ir oligarhu «biznesa veiksme».

2005. gadā KNAB ne tikai noklausījās oligarhu un viņu rokaspuišu sarunas, bet arī aizturēja kukuļdevējus. Prokuratūra izvirzīja viņiem apsūdzības, un tiesa diviem piesprieda reālus cietumsodus, vienam nosacītu, bet vēl viens paguva laikus aizbēgt uz Krieviju. Milušs devās uz Krieviju neilgi pirms sprieduma pasludināšanas, un viņam, ja neaizbēgs tagad arī no Kipras, kur atbrīvots no apcietinājuma un atrodas policijas uzraudzībā, tiesas piespriestie pieci gadi būs jāpavada cietumā.

Taču Jūrmalas domes vēlēšanu organizētāji telefonsarunās bija gana piesardzīgi. Uz Miluša stāstīto, ka «paņēma un uzmeta», atburkšķēja «mhm» un ka jāturpina strādāt. Ar to bija par maz, lai viņiem piemērotu vairāk par liecinieku statusu. Tomēr secinājumus viņi acīmredzami izdarīja.

2007. gadā premjerministrs Aigars Kalvītis atstādināja no amata, bet 2008. gadā Saeima atlaida no darba KNAB priekšnieku Alekseju Loskutovu. KNAB priekšnieks Jaroslavs Streļčenoks cīnījās ilgāk, līdz izdevās atbrīvoties arī no Loskutova vietnieces Jūrmalgeitas laikā Jutas Strīķes. Bet ģenerālprokuroram Jānim Maizītim, kā oligarhi plātījās Rīdzenē, «iedeva pa rīkli» 2010. gadā, kad Saeima neapstiprināja viņu atkārtoti amatā.

Rezultātā ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers tagad stāsta, ka KNAB neesot pratis savākt pierādījumus, ka Šlesers, Šķēle, Lembergs un citi, kā katrs var izlasīt, plānojuši noziegumus. Proti, Latvija esot tiesiska valsts, pamāca jaunais KNAB priekšnieks Jēkabs Straume. It kā likumi būtu dabas procesi, kuri darbojas neatkarīgi no cilvēku apņemšanās vai nu saukt pie atbildības to pārkāpējus, vai nu, tieši otrādi, nesaukt.

Var minēt, ka valsts nozagšanas Rīdzenes sarunu posmā oligarhi jau jutās puslīdz droši, ka kontrolē arī tiesiskumu. Bijušais Valsts prezidents Valdis Zatlers pagājušonedēļ pastāstīja, ka Šlesers tolaik viņam sūdzējies, ka viņu Rīdzenē noklausās. Un tomēr, pat zinādami, ka viņus noklausās, šie ļaudis runāja to, ko tagad varam izlasīt. Iespējams, ka viņi vispār nespēj runāt ne par ko citu, kā tikai par valsts apčakarēšanu un noslaukšanu. Nudien, par ko gan vēl runātu, kopā sanākuši – par operu un literatūru vai tautas labklājību un Džini koeficientu, bļ**?

Var tikai iedomāties, ko šie personāži runāja citur, kur bija droši, ka viņus nenoklausās. (Un var minēt, ka prokuratūra un KNAB varbūt gribētu to nekad nezināt, lai viss paliek «tiesiski».) Taču arī no tā, ko runāja, zinādami, ka viņus klausās, saprotam, ka viņu interešu vertikāle sniedzas no «iedot naudu, lai skraida» sīkaļām (tādiem kā Milušs vai deputāti Saeimā, kuriem Lembergam vajadzības gadījumā ir «zināms budžetiņš») līdz pat valsts pārdošanai pa daļām vai gabalā.

Rīdzenē viņi sprieda, kā varētu uztaisīt Kremlim tīkamu valdību ar Maskavā izlemtu premjerministru. Tāpēc, ka ar to var nopelnīt, bļ***! Redz, «Rīga ir mūsējā forever», kā plātījās Šlesers, un «mēs varam pēc četriem gadiem pārņemt varu Latvijā».

Tolaik ar varas pārņemšanu Latvijā negāja tik labi kā Rīgā, taču bizness tāpēc nav beidzies. Lembergs tagad ar vārīšanos par Ventspilij it kā diži izdevīgo iesaistīšanos Krievijas gāzesvada Nord Stream 2 projektā atgādina, ka viņam nekāda nauda nudien nesmird. Redz, bijušo Vācijas kancleru Gerhardu Šrēderu, kurš savulaik dūšīgi lobēja Nord Stream pirmo kārtu, pēc tam vadīja arī Nord Stream 2 uzņēmumu, Krievijas valdība pagājušo piektdien izvirzīja par kandidātu naftas giganta Rosņeftj direktoru padomei.

Lembergs varētu teikt: «A es esmu idiots?!» Nu, Vācijas kanclers nav bijis un pat tikai premjerministra kandidāts bijis fiktīvi, taču NATO par okupantiem lamājis, bet valdību, kādu Putinam vajag, vēl var palīdzēt uztaisīt. Ja vien līdz tam nebūs pirms tiesas sprieduma jābēg uz Krieviju kā Milušam, protams.

Komentārs 140 zīmēs

Ārvalstu blēžus ķer labi. Valsts policija otrdien aizturēja 110 personu noziedzīgu grupējumu no Ķīnas.

Jāvēro. Vispirms Baltkrievija, bet tagad arī Krievija uzaicinājusi Latviju novērot militārās mācības Zapad 2017 septembrī.

Gaismaspils paliek. Mūžībā aizgājis arhitekts Gunārs Birkerts.

Radars pasaulē

Nedēļas notikumi pasaulē


Pēc četru dienu vilcināšanās
Tramps parakstīja Kongresa pieņemto likumprojektu par jaunām sankcijām pret Krieviju, Irānu un Ziemeļkoreju. Tas liedz prezidentam atcelt sankcijas bez Kongresa piekrišanas un nosaka jaunus ierobežojumus Krievijas ekonomikai, to skaitā cauruļvadiem, pa kuriem tiek eksportēta nafta un gāze.

Moldova nevēlamo personu sarakstā iekļāvusi Krievijas vicepremjeru Dmitriju Rogozinu. Dažas dienas pirms tam Rumānija un Ungārija liedza šķērsot savu gaisa telpu lidmašīnai, kurā Rogozins lidoja uz Moldovu.

Lai arī ASV un starptautiskā sabiedrība neatzīst Venecuēlas jaunievēlētās Konstitucionālās sapulces leģitimitāti, tā sākusi darbu un atlaidusi valsts ģenerālprokurori, kura bija ierosinājusi izmeklēšanu par vēlēšanu gaitā notikušo krāpšanos. Vienlaikus Venecuēlā apspiests bruņots uzbrukums armijas bāzei, pieļaujot, ka varētu būt notikusi sacelšanās pret prezidentu Nikolasu Maduro.

Latvijas Krājbankas bijušais īpašnieks Vladimirs Antonovs pēc vairāku savu banku sabrukuma pārņēmis un tagad faktiski kontrolē Krievijas banku Russkij investicionnij aļjans.

Nīderlandē ražotās vistu olās atrasta insektu inde, tās izņemtas no veikaliem un noliktavām Vācijā, Nīderlandē un Beļģijā. Insekticīds fipronils cilvēkam var radīt aknu, nieru un vairogdziedzera bojājumus. Indīgo vielu mājputnu fermās izmantoja Nīderlandes uzņēmums Chickfriend, lai ārstētu mājputnus no parazītiem. 

Savas sportista karjeras pēdējā sprintā vilšanos piedzīvojis jamaikietis Useins Bolts – pasaules čempionātā Londonā 100 metru skrējienā viņš palika trešais, zaudējot diviem amerikāņiem. 30 gadus vecajam jamaikietim joprojām pieder pasaulē ātrākā cilvēka rekords – 9,58 sekundes (100 m) un 19,19 sekundes (200 m) -, kas tika sasniegts čempionātā Berlīnē 2009. gadā

Futbola miljoni

Brazīliešu zvaigzne Neimars (25) pagājušajā nedēļā parakstīja piecu gadu līgumu par rekordsummu – 222 miljoniem eiro – ar Francijas futbola klubu Parīzes Saint-Germain, tādējādi kļūstot par bagātāko futbolistu. Līgums ar Neimaru noslēgts līdz 2022. gada 30. jūnijam. Iepriekš Neimars pārstāvēja Spānijas klubu Barcelona.


 

Radars Latvijā

Nedēļas notikumi Latvijā


KNAB
nesāks kriminālprocesu par zemkopības ministra Jāņa Dūklava (ZZS), iespējams, nedeklarēto īpašumu Rīgas brīvostā, oligarhu lietas parlamentārās izmeklēšanas komisijā teica KNAB priekšnieks Jēkabs Straume. Viņš gan nenosauca Dūklava vārdu, taču apliecināja, ka resoriskā pārbaude par žurnālā Ir publicēto informāciju ir beigusies. Toties KNAB sācis jaunu pārbaudi par, iespējams, prettiesiska labuma pieņemšanu no amatpersonas. Pārbaudi pabeigs mēneša laikā.

Oligarhu lietas parlamentārās izmeklēšanas komisija, par spīti sabiedrības un dažu partiju līderu aicinājumiem, nemainīja vadītāju, bet pielaide valsts noslēpumam ir tikai diviem no komisijas – Andrejam Judinam (V) un Igoram Pimenovam (S). Pārējie, to skaitā vadītāja Inguna Sudraba, drošības iestā-dei pieprasījuši šo pielaidi izsniegt. Pielaides nesaņemšanas gadījumā Sudraba neturpināšot vadīt komisiju.

Lidostā Kiprā 4. augustā Interpols aizturēja jau desmit gadus no soda bēguļojošo Krievijas pilsoni Germanu Milušu. Viņam 2007. gadā Latvijas tiesa piesprieda piecus gadus cietumā un mantas konfiskāciju par 20 tūkstošu latu kukuļa došanu deputātam Ilmāram Ančānam, lai ievēlētu Juri Hlevicki par Jūrmalas mēru. Vēl no soda izciešanas bēguļo kukuļdošanas starpnieks Leonīds Lasmanis.

VID apturēja populārās sludinājumu vietnes Ss.lv darbību, kas atteicās sniegt informāciju par nereģistrētiem auto tirgotājiem. Tādējādi valstij nodarīti zaudējumi vismaz 500 tūkstošu eiro apmērā. VID arī pieprasīja bloķēt vairāk nekā 20 ar portāla īpašnieku SIA Internet saistītus domēnus.

Administratīvā rajona tiesa par prioritāti uzskatīja sabiedrības ieguvumu no Rail Baltica trases un īpaši aizsargājamas dabas teritorijas saglabāšanu, tāpēc noraidīja vairāku privātpersonu prasību koriģēt lēmumu par Rail Baltica dzelzceļa trases novietojumu Salacgrīvas novadā.

Latvijā sviesta cena augusi vidēji par 36%, un 200 gramu paciņas cena veikalos bez atlaidēm visur pārsniedz divus eiro. Tā iemesls esot izmaiņas cilvēku ēšanas paradumos, piena apjomu samazināšanās Eiropā, kā arī sarukušais tauku saturs pienā.

Strīdīgos grozījumus Kredītiestāžu likumā prezidenta vietā izsludināja Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece (NA), kura Raimondu Vējoni aizstāj atvaļinājuma laikā. Vējonis grozījumus atdeva Saeimai otrreizējai caurlūkošanai bažās, ka tie tapa Trasta komercbankas maksātnespējas procesa ietekmēšanai. Taču Saeima likumu negrozīja, uzskatot, ka vairs nav spēkā iepriekšējie apstākļi.

Nedēļas laikā VARAM atcēla Salaspils novada un Jūrmalas domes lēmumus, kas liedza pašvaldības komitejās darboties mazākuma deputātiem un pārkāpa proporcionalitātes principu. Salaspils deputāti par lēmumu iesniedza sūdzību Ģenerālprokuratūrā un dosies uz Satversmes tiesu, bet Jūrmalā opozīciju iekļāva komitejās. Kopumā no pašvaldību deputātiem VARAM saņēmusi 12 sūdzības.

Tiesa diviem Krievijas pilsoņiem par ielaušanos 2015. gada vasarā Nacionālo bruņoto spēku Ādažu bāzē starptautisko mācību Saber Strike 2015 laikā un skrejlapu izplatīšanu piesprieda cietumsodu, kuru viņi jau iepriekš bija izcietuši. Savukārt prokrieviskais aktīvists Vladimirs Lindermans ir attaisnots. Atbildību par notikušo uzņēmās kādreizējās neofašistiskās Krievijas Nacionālboļševiku partijas pēctece partija Cita Krievija.

NEPLP devusi retranslācijas un apraides atļaujas piecām Krievijas TV izklaides programmām, trīs ir daļa no Krievijas Gazprom Media holdinga.

Arheoloģiskajos izrakumos pie Burtnieku ezera atklāts sens akmens laikmeta zvejnieka apbedījums. Riņņukalna apmetne pie Burtnieku ezera ir Ziemeļeiropā unikāla senā dzīvesvieta, kur var iegūt bagātīgu informāciju par seno iedzīvotāju uzturu un dzīvesveidu ceturtajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras.

Ugunsnedroši

Lai arī pēdējos gados ir vērojama tendence samazināties kopējam ugunsgrēku un tajos bojā gājušo cilvēku skaitam, Latvijas ugunsdrošības situāciju raksturojošie rādītāji aizvien ir slikti. 2016. gadā Latvijā vidēji uz 1000 iedzīvotājiem notikuši 5,5 ugunsgrēki un gājuši bojā 4,4 cilvēki, liecina jaunākie Starptautiskās Ugunsdzēsības un glābšanas dienestu asociācijas dati.

Ugunsgrēku cēloņi (2016)


Nedēļas citāts


Par rakstu Heroīns un kaķi žurnāla 27. jūlija numurā

Kustībai Free Riga rūp Rīgas tukšās ēkas, kas lēnām iet bojā. Šo ēku atdzīvināšana ir vienlaikus sociālās integrācijas un vēstures saglabāšanas projekts. Free Riga dalībnieki nopietni un aizrautīgi veic netīru, neapmaksātu, bet nenovērtējamu darbu. Fēniksa pelnu ostīšana un nesenās tagadnes putekļu ieelpošana var sniegt spēcīgu garīgo pārdzīvojumu. D27 – viens no Free Riga projektiem – aicina pievienoties ikvienu radošu dvēseli, kas meklē telpu pašizpausmei. Jūs iegūsit ne tikai telpu mākslas eksperimentiem, bet iepazīsities ar alternatīviem dzīves un patēriņa modeļiem, piemēram, bezatkritumu dzīve (zero waste), vegānisms, dalīšanās ekonomika u. c.

Mūsu kā sabiedrības locekļu atbildība ir meklēt ciešanu avotus, ko apslēpj kapitālisma un patērnieciskuma virskārta. Izprotot sabiedrībā pastāvošo ciešanu cēloņus, mēs veicināsim cilvēces kā veseluma dziedināšanu. Tas, vai šie procesi vienmēr izskatās skaisti, ir cits jautājums. Kā mākslinieks es esmu pateicīgs par žurnālā Ir publicēto rakstu, kura autore ir jaunā žurnāliste Ieva Cielava, jo tas drosmīgi un tieši parāda mūsu darba sētas pusi – gruvešus, kuros dīgst D27 projekts. Ciniski izvēlētas un sabiezinātas detaļas glezno ainu, ko varētu salīdzināt ar pankroka dziesmu. Es vienīgi vēlētos, kaut šie žurnāli vairāk pētītu saknes problēmām, ar kurām mēs strādājam, vai vismaz atnestu pārtiku mūsu pagrabā mītošajiem kaķiem, pirms publicēt mūsu privātās dzīves detaļas. Ārdoties pie pankroka, var gadīties kādam uzmīt uz kājas, bet tas ir O.K., jo – hei, šis taču ir pankroks!

P. S. Vēlos koriģēt dažas pieļautās faktuālās neprecizitātes:  

– Latvijā studēju maģistra, nevis bakalaura programmā, un esmu šeit jau gadu, nevis sešus mēnešus;

– D27 ir nevis otrā, bet gan piektā no Free Riga atdzīvinātajām ēkām;

– nepiekrītam vārdu «grausts» lietošanai tekstā, jo D27, tāpat kā citi Free Riga mājokļi, ir ekspluatācijai droši un salīdzinoši labā tehniskā stāvoklī.

Kā ar cirvi

Prokrieviskie separātisti Ukrainas austrumos nupat pasludinājuši savu valsti - Mazkrieviju – un nacionalizējuši vietējos uzņēmumus. Un desmitiem tūkstošu strādnieku kļuvuši par bezdarbniekiem

Jenakijeves pilsēta uz ziemeļaustrumiem no Doņeckas tika dibināta pirms vairāk nekā gadsimta, kad tur uzcēla pirmo tēraudlietuvi. Rūpnīcā tagad strādā ap 10 000 cilvēku, un tajā darbojas modernākā velmētava Ukrainā. Precīzāk – darbojās, jo kopš pavasara rūpnīcā valda klusums.

1. marta rītā tēraudlietuvē ieradās bruņoti vīri, pieprasot, lai uzņēmuma vadība pakļaujas «Doņeckas Tautas republikas» režīmam. Ja atteiksies, draudēja vīrieši, tiks izmantoti «juridiski un fiziski līdzekļi». Sākumā tas izskatījās pēc farsa, taču ātri vien tapa skaidrs – tam visam būs lielas politiskas sekas. Nacionalizējot rūpnīcu, Doņeckas prokrieviskie separātisti iedzina vēl dziļāku ķīli starp pašpasludināto republiku un pārējo Ukrainu.

Ukrainas uzņēmumu nacionalizācija ir Minskas vienošanās pārkāpums. 2015. gadā parakstītajā dokumentā konfliktējošās puses vienojās saglabāt Ukrainas teritoriālo vienotību. Taču jūlija vidū separātisti pasludināja savu valsti, nodēvējot to par Mazkrieviju. Jau pirms šī paziņojuma Krievijas prezidents Vladimirs Putins deva mājienus, ka atzīs šādu valsti.

Prokrieviskie nemiernieki austrumu reģionu kontrolē jau kopš 2014. gada pavasara, radot nopietnu triecienu Ukrainai, it īpaši ekonomiskā ziņā. Iepriekš valsts austrumi veidoja piekto daļu no visas rūpniecības produkcijas. Reģionā ir simtiem raktuvju, Eiropā lielākā akmeņogļu koksēšanas rūpnīca, kā arī nozīmīgi krāsaino metālu pārstrādes un ķīmijas uzņēmumi. Arī lielu daļu valsts elektroenerģijas ražoja tieši Austrumukrainā. Savukārt prom tika vestas ogles, kas paredzētas Ukrainas termoelektrostacijām.

Tā tas darbojās līdz šā gada sākumam. Tad Ukrainas nacionālisti pārtrauca preču piegādi abos virzienos. Viņi apgalvoja, ka tirdzniecība ar ienaidnieku ir pielīdzināma «terorisma finansēšanai». Ukrainas prezidents Petro Porošenko neuzdrošinājās nosodīt šo blokādi un paziņoja par tirdzniecības apturēšanu. To darot, viņš gribot negribot deva vēl vienu argumentu separātistiem, lai attaisnotu atdalīšanos no Ukrainas.

Pagrieziena punkts

Blokāde un prezidenta lēmums kļuva par būtisku lūzuma punktu Austrumukrainas konfliktā. Drīz pēc tam «Tautas republika» savā teritorijā nacionalizēja 53 Ukrainas uzņēmumus. Krievija pauda atbalstu šādam lēmumam. Maskava «zināmā mērā» saprot, ka šiem uzņēmumiem ir nepieciešama «pagaidu administrēšana», ko veiktu separātistu valdība, skaidroja Putina runasvīrs.

Lielākā daļa rūpnīcu, kas tagad nacionalizētas, ir daļa no Ukrainas oligarha Rinata Akhmetova biznesa impērijas. Viņam atņēma ne tikai lielo tērauda rūpnīcu Jenakijevē, bet vēl vienu tēraudlietuvi, divas akmeņogļu koksēšanas rūpnīcas, cauruļu ražotni, trīs lielas ogļu raktuves un termoelektrostaciju, kā arī Doņeckas stadionu, kuru viņš uzcēla 2012. gadā Eiropas čempionātam futbolā. Viņa zaudējumi mērāmi miljardos.

Pārņemto rūpnīcu vietējā vadība atteicās piekrist separātistu nosacījumiem. Viņi pārtrauca ražošanu un strādniekus aizsūtīja mājās. Galvenie menedžeri 1. martā izbrauca no Austrumukrainas.

Kas kopš tā laika noticis ar uzņēmumiem? Vai separātisti spējuši atjaunot to darbu? Ja jā, tad no kurienes viņi saņem izejvielas un uz kurieni sūta koksētās ogles?

Ir grūti rast atbildes uz šiem jautājumiem. Tautas republikas pārstāvji nesniedz informāciju, bet Krievija uzvedas tā, it kā tai ar šo lietu nebūtu nekāda sakara. Maskava joprojām atsakās apstiprināt vispārzināmo faktu, ka separātistu teritorija izdzīvo tikai no Krievijas palīdzības. Uzņēmumu nacionalizēšana ir viens no stingrāk glabātajiem Tautas republikas noslēpumiem.

Žurnālistiem liegts

Doņeckas varas iestādes šajās dienās ir īpaši nepieejamas žurnālistiem. Vietējā Informācijas ministrija jau martā e-pastā atbildēja uz mūsu akreditācijas pieprasījumu – «Spiegel žurnālistu akreditācija Doņeckas Tautas republikā tiek noraidīta». Iepriekšējos gados iebraukšana netika liegta. Savukārt tagad bez nepieciešamajiem dokumentiem vairs nav iespējams šķērsot kontrolpunktus uz demarkācijas līnijas.

Separātistu teritoriju ir arī grūti sazvanīt. Tikai vienreiz, izmantojot WhatsApp lietotni, sazinājāmies ar vienu no pazīstamākajiem Doņeckas republikas vīriem – bijušo nemiernieku bataljona Vostok komandieri, Drošības dienesta vadītāju un separātistu parlamenta deputātu Aleksandru Hodakovski.

Pirms pusotra gada Hodakovskis sastrīdējās ar Doņeckas vadību. Šobrīd viņš lielākoties darbojas kustībā Donbasa patriotiskie spēki. Viņš stāsta, ka ir noraizējies par notikumiem savā republikā.

«Mūsu zaudējumi frontē palielinās», jo pasliktinās militārā situācija. Kurš karavīrs ir gatavs riskēt ar savu dzīvību par 15 000 rubļu jeb apmēram 220 eiro mēnesī? «Ja nebūtu Krievijas, Ukraina mūs jau sen būtu nožņaugusi.»

Hodakovskis apgalvo, ka iebilst pret sasteigto uzņēmumu nacionalizāciju. Tajos bija nodarbināti aptuveni 100 000 cilvēku, kas ir «desmitā daļa no mūsu iedzīvotājiem». Uzņēmumu pārņemšana bija «pārāk spontāns lēmums».

Kas tagad pārvalda rūpnīcas? Hodakovskis stāsta, ka tās pārgājušas firmas Vņeštorgservis pārraudzībā. Vņeštorgservis ir reģistrēta Dienvidosetijā – mazajā republikā, kuru pēc 2008. gada kara ar Gruziju de facto pārņēma Krievija. Šāda shēma izmantota, lai noslēptu tiešo Krievijas ietekmi, uzskata Hodakovskis, jo tādā veidā iespējams izvairīties no starptautisko sankciju noteikšanas attiecīgajiem uzņēmumiem.

Ievērojama Krievijas ietekme

Hodakovskis apgalvo, ka daudzas rūpnīcas tiek demontētas, bet to iekārtas pārdotas Krievijai. Piemēram, ogļu raktuve Oktjabrj. «Protams, te liela ietekme ir Surkovam,» stāsta sazvanītais vīrietis. «Es pat teiktu, ka viņš te ir noteicošā persona.»

Vladislavs Surkovs ir bijušais Kremļa galvenais ideologs, kas tagad ir Putina personīgais padomnieks un Kremļa īpašais sūtnis Tautas republikā. Viņš nekad nav piedalījies sarunās par iespējamu konflikta atrisināšanu, bet regulāri ierodas Doņeckā un Luhanskā. Rietumu diplomāti stāsta, ka bez šī cilvēka «nenotiek nekas».

Diezgan maz informācijas atrodams arī par Vņeštorgservis. Neviens nezina, kurš to vada un kāda ir šī uzņēmuma struktūra. Tomēr zināms, ka kopš aprīļa Vņeštorgservis piegādājis 140 000 tonnu dzelzsrūdas tērauda rūpnīcām Donbasa reģionā. Darījuma apjoms bijis 18 miljoni dolāru. Saražoto produkciju nopirkusi Krievija.

Vņeštorgservis ir savs sabiedrisko attiecību speciālists. Viņa vārds ir Viktors Nikolajenko, un reizēm šo personu var sasniegt, izmantojot internetu. Nikolajenko piedāvāja slepus ievest Spiegel žurnālistu separātistu teritorijā un ļaut apciemot dažas rūpnīcas. Pēc tam viņš nedēļu klusēja, bet maijā beidzot rakstīja, ka «Maskava ir stingri aizliegusi jebkādus sakarus ar presi». Iespējams, PR speciālists nevilšus atklāja, kur tiek pieņemti lēmumi par Doņecku.

Mums vairāk paveicās, kad mēģinājām iegūt informāciju par patieso situāciju nacionalizētajās rupnīcās. Kad tās martā pārņēma Tautas republika, ierēdņi solīja: divu mēnešu laikā ražotnes atsāks darbu. Tomēr tas nav noticis. Rūpnīcām trūkst kompetentu menedžeru, izejvielu un apgrozāmo līdzekļu. Pirmajos mēnešos strādniekiem tika maksāti pabalsti 90% apmērā no iepriekšējās algas, taču tagad visi sūdzas par krasu pabalstu samazinājumu.

Jūnija sākumā Doņeckas republikas vadība pieņēma lēmumu pārtraukt gruntsūdeņu atsūknēšanu no vairākām raktuvēm, principā ļaujot tām applūst, savukārt kalnrači tiks atlaisti. Citās raktuvēs, piemēram, Sasjadko, darba laiks samazināts līdz divām dienām nedēļā, algas nogrieztas uz pusi. Ierēdņi mudina strādniekus izvēlēties citu nodarbošanos, piemēram, kļūt par policistiem.

Šķiet, ka smaga situācija valda arī vagonbūves uzņēmumā Stahanov – tā vadība lūgusi Tautas republiku sagādāt 1500 palīdzības paku ar pārtiku.

«Politisks lēmums»

Situācija ir dramatiska, jo pat Krievijai īsti nevajag Austrumukrainā ražoto tēraudu un ogles, sūdzas Deniss Deņisovs. Viņš ir pietuvināta persona nacionalizēto uzņēmumu vadītājam Doņeckā un strādā fondā, kas organizē palīdzību Doņeckas reģionam no Krievijas.

Vīrietis stāsta, ka Maskavā pieņemts «politisks lēmums», aizdodot nīkuļojošajiem uzņēmumiem 10 miljardus rubļu (140 miljoni eiro). Saražotajai produkcijai esot potenciāli pircēji Baltijā un Serbijā. Kravas tiktu izvestas caur Krievijas Melnās jūras ostu Novorosijskā – ar viltotiem dokumentiem, lai slēptu to izcelsmi.

Tomēr Krievijas atbalsts nav atvieglojis situāciju. Jūlija vidū separātistu televīzijas stacija Oplot paziņoja, ka Doņeckas republikas vadība ir izveidojusi komisiju, lai meklētu risinājumus krīzes skartajiem uzņēmumiem.

Arī Deņisovs solīja palīdzēt Spiegel korespondentam saņemt atļauju iebraukšanai Doņeckā. Vispirms gan esot Maskavā jāveic drošības pārbaude par konkrēto žurnālistu. Kad sazinājāmies nākamo reizi, vīrietis darīja zināmu: rezultāts ir negatīvs. «Jūs neesat gaidīts mūsu republikā!» Izskatās, ka Austrumukraina ir kļuvusi par terra incognita presei.

Izspiedēji?

Vai ietekmīgo un turīgo administratoru Māra Sprūda un Ilmāra Krūma nonākšana aiz restēm kriminālprocesā par iespējamu izspiešanu un naudas atmazgāšanu Trasta komercbankas likvidācijā būs pavērsiena punkts likumsargu cīņā pret mahinācijām maksātnespējas ķēķī?

Maksātnespējas administrators Māris Sprūds apcietinājumā – gandrīz neticams vārdu salikums, ņemot vērā tiesībsargājošo iestāžu darba kvalitāti pēdējo daudzu gadu laikā. Līdz šim viņam bija izdevies izvairīties no daudzām nepatikšanām. Pirms vairāk nekā desmit gadiem ierosinātais kriminālprocess par kukuļa izspiešanu tika izbeigts pierādījumu trūkuma dēļ, 2014. gadā ierosinātais kriminālprocess par krāpšanu iesprūda vairākās izmeklēšanas iestādēs. Bet, kad Maksātnespējas administrācija beidzot saņēmās reaģēt uz likumpārkāpumu, Sprūda atcelšanu no amata glāba divas Rīgas Latgales priekšpilsētas tiesneses – kā vēlāk konstatēja Augstākā tiesa, klaji pārkāpjot likumu. 

Tomēr kopš 9. jūnija tiesa Sprūdu ir apcietinājusi kriminālprocesā, kurā izmeklē aizdomas par naudas izspiešanu no Trasta komercbankas (TKB) kreditoriem. No sastinguma izkustējies arī kriminālprocess par piesavināšanos lielā apmērā un noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu maksātnespējīgo uzņēmumu Dzimtā sēta un Peltes īpašumi lietās. Par ko tiesībsargi tur aizdomās Sprūdu ar partneriem, un vai šoreiz lietas nonāks līdz tiesai?

Apsver drošības naudu

Saslēgts rokudzelžos, bet lepni paceltu galvu. «Šovs, tas mani padara tikai stiprāku!» – tā Māris Sprūds atbildēja uz žurnālistu steidzīgajiem jautājumiem, kamēr konvojs ieveda viņu tiesas zālē. Kriminālprocesā par izspiešanu un naudas atmazgāšanu TKB likvidācijas procesā tiesa 9. jūnijā Sprūdam piemēroja drošības līdzekli – apcietinājumu, un šonedēļ aprit divi mēneši, kopš viņš atrodas Rīgas Centrālcietumā. Ieslodzīts bez kādām īpašām privilēģijām kamerā kopā ar vēl vairākiem citiem ieslodzītajiem, kas netiek saukti pie atbildības par ekonomiskiem noziegumiem. 

«Ņemot vērā mazliet depresīvo vidi, kas tur iekšā, salīdzinoši viņš jūtas pietiekami normāli,» intervijā Ir stāsta Sprūda advokāts Jānis Rozenbergs. Viņš lūdzis atcelt vai mainīt drošības līdzekli Sprūdam, un ceturtdien, 10. augustā, nozīmēta tiesas sēde. Netiek izslēgts, ka tās darba kārtībā var parādīties jautājums par Sprūda atbrīvošanu pret drošības naudu. Cik daudz aizstāvamais būtu gatavs maksāt, Rozenbergs atturas teikt, bet miljoni tie nebūšot – esot jāņem vērā Sprūda rocība. Tiesībsargi ir arestējuši Sprūda līdzekļus, to skaitā prāvas summas skaidrā naudā, kas izņemtas kratīšanā viņa dzīvesvietā. Cik daudz tur bijis, advokāts neprecizē, bet Valsts policija informē, ka kratīšanās izņemti kopumā 380 tūkstoši eiro skaidrā naudā, arests uzlikts arī trim premium klases automašīnām, virknei nekustamo īpašumu un kapitāldaļām vairākos uzņēmumos. Vienlaikus ar Sprūdu aizturēja arī TKB likvidatoru –  maksātnespējas administratoru Ilmāru Krūmu un uzņēmēja Jūlija Krūmiņa finansistu Jorenu Raitumu. Tajā pašā dienā citā kriminālprocesā par kukuļa izspiešanas mēģinājumu aizturēja arī Sprūdam un Krūmam labi pazīstamo administratoru Nauri Durevski. Tagad divi ir brīvībā – piemērojot citu drošības līdzekli, Raitumu no apcietinājuma atbrīvoja jau 12. jūnijā un Krūmu 26. jūlijā, bet Sprūds un Durevskis vēl atrodas apcietinājumā.

Krūms un Sprūds ir Latvijā labi zināmi maksātnespējas administratori. Abi joprojām ir amatos Maksātnespējas administratoru asociācijā (Krūms valdē, Sprūds padomē), kura gadiem diriģējusi toni nozarē. Sprūds arī zināms kā dāsns politiķu atbalstītājs – abi ar tēvu Valdi Sprūdu kopš 2010. gada pie varas esošajām partijām Visu Latvijai!, Zaļo un Zemnieku savienībai, Latvijas Zemnieku savienībai saziedojuši kopumā vairāk nekā 100 tūkstošus eiro, taču pēdējos gados VL un LZS viņu ziedojumus atskaitījušas atpakaļ. Sprūdam ir arī labi personīgie kontakti politiķu aprindās, it īpaši Nacionālajā apvienībā, kas ilgstoši vada Tieslietu ministriju. Mediji fiksējuši, ka tieslietu ministri Baibu Broku Sprūds vizinājis savā bentlijā, ar bijušo tieslietu ministru Gaidi Bērziņu abi pērn manīti Krūma jubilejas ballītē, savukārt ar bijušo NA ģenerālsekretāru un ministrijas parlamentāro sekretāru Aigaru Lūsi viņu vieno saimnieciski darījumi, ko šobrīd izmeklē vēl citā kriminālprocesā. Arī Ilmārs Krūms finansiāli atbalstījis partijas – 2008. un 2010. gadā NA ziedojis kopumā 10 tūkstošus eiro.

Likvidators izputina banku?

Apcietinājums kā drošības līdzeklis Sprūdam piemērots TKB lietā. Šīs bankas likvidācija ir ļoti trekns kumoss maksātnespējas administratoriem, par kuru cīņā iesaistīts arī parlaments. Pērnā gada sākumā FKTK atņēma bankai licenci par pārkāpumiem, to skaitā ilgstošiem trūkumiem naudas atmazgāšanas novēršanā. Par likvidācijas administratoru apstiprināja Krūmu. Likvidācijas sākumposmā nebija indikāciju par TKB maksātnespēju – 2016. gada martā banka deklarēja aktīvus 348 miljonu eiro apmērā, bet saistības bija mazākas, 312 miljoni, tātad tā spēja norēķināties ar visiem kreditoriem. Prāvās summas solīja garantētus miljonu ienākumus administratoram Krūmam un viņa komandai, kurā bija iesaistīts arī Sprūds un virkne citu. Taču ar likumīgajiem ienākumiem viņiem nav pieticis, kā liek minēt ierosinātā izmeklēšana.

Kriminālprocesu par iespējamiem likumpārkāpumiem TKB likvidācijā Valsts policijas Ekonomisko noziegumu izmeklēšanas pārvalde ierosināja šā gada 27. janvārī. Neilgi pēc ietekmīgo administratoru aizturēšanas policijas kriminālpārvaldes priekšnieks Andrejs Grišins skaidroja, ka Sprūdu un Krūmu tur aizdomās par izspiešanu organizētā grupā, ja tas izraisījis smagas sekas, un par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju lielā apmērā vai grupā. Cietumsods par šiem pārkāpumiem ir no pieciem līdz piecpadsmit gadiem ar mantas konfiskāciju vai bez tās. Detalizētāka informācija, no kā un cik izspiests, netiek atklāta. Taču «izmeklētāji uzskata, ka tās epizodes, kas šobrīd tiek inkriminētas aizdomās turamajiem, iespējams, nav vienīgās», atzina Grišins. Policija pārbaudīšot visus darījumus, ko likvidators veicis ar TKB kreditoriem, un pieļauj, ka izspiešanas gadījumu skaits varētu pieaugt. «Mēs aicinām cilvēkus, kas ir saskārušies un pret kuriem tika vērsti šādi iespējamie noziedzīgie nodarījumi – laipni lūgti, esam gatavi uzklausīt un pieņemt liecības un ierosinām šiem cilvēkiem būt kriminālprocesā cietušo statusā,» aicināja Grišins. Detalizētāka informācija par lietas apstākļiem netiek atklāta izmeklēšanas interesēs, policija paskaidroja intervijas atteikumu Ir.

Žurnāla Ir rīcībā esošā informācija liecina, ka TKB likvidators Krūms un procesam piesaistītais Sprūds, iespējams, tiek turēti aizdomās par naudas izspiešanu no kreditoriem, prasot cedēt daļu no prasījuma summas likvidatora un viņa komandas noteiktām trešajām personām. Likvidatoram procesā ir liela vara – viņš var atzīt vai neatzīt kreditoru prasījumus, tāpat pieņem lēmumus par naudas izmaksu. Neoficiāli izskanējis, ka šobrīd krimināllietā figurē vismaz divu  kreditoru – Ergo Tec LLP un Fairwood Import LLP – vārdi. Šo Lielbritānijā reģistrēto kompāniju īpašnieki paslēpti ārzonās Seišelu un Menas salās.

«Izspiešana izpaužas tādējādi, ka ar vairākiem bankas kreditoriem, kas vēlas dabūt naudiņu no bankas, trešās personas ir noslēgušas cesijas līgumus par daļu no summas,» stāsta Sprūda advokāts Rozenbergs, gan paužot aizdomas par sasteigtiem izmeklēšanas lēmumiem šajā lietā. Sprūds ir atteicies sniegt liecības šajā lietā un aizdomās turamā statusu uzskata par nepamatotu.

Noprotams, ka kriminālprocesa daļā par iespējamu 880 tūkstošu eiro legalizēšanu figurē uzņēmums Alunāna biroji, kas vēl nesen piederēja miljonāra Jūlija Krūmiņa meitas Maijas Čerņavskas uzņēmumam MC Estate. Krūmiņš par TKB pārskaitījumiem Alunāna birojiem pinas skaidrojumos. Raidījumam Nekā personīga Krūmiņš jūnijā stāstīja, ka Sprūds no viņa ieguvis ēku Rīgas centrā, Alunāna ielā 2, un par to pamazām maksājis ar TKB naudu. Savukārt Ir šonedēļ Krūmiņš klāsta pavisam citu versiju – viņš raidījumā esot nepareizi izteicies, Sprūds nemaz neesot iegādājies šo ēku, bet administrējis maksātnespēju Īrijas pilsonim Kellijam Timotijam (Kelly Timothy Joseph), no kura Krūmiņa meitas firma iegādājusies Alunāna ielas īpašumu un turklāt ne tikai norēķinājusies par pirkumu, bet vēl aizdevusi ārzemniekam pāris miljonus eiro. Kāds tam sakars ar TKB pārskaitījumiem Alunāna birojiem? «Bankā varbūt kāds cilvēks bija, kurš bija parādā tam Timam, saproti, es to nezinu, vajag skatīties pēc papīriem,» Krūmiņa atbilde nevieš nekādu skaidrību.

Maksātnespējas reģistrā nav datu par Kellija maksātnespēju, taču 2012. gadā Alunāna birojiem (kura valdes priekšsēdētājs tobrīd bija Kellijs) tika ierosināts tiesiskās aizsardzības process, kurš pēc pāris mēnešiem tika izbeigts, lāga nesācies, pat administrators oficiāli nebija apstiprināts. Alunāna biroji 2013. gada janvārī ēku Alunāna ielā 2 pārdeva Krūmiņa meitas firmai, bet tā 2015. gadā māju tālāk pārdeva Reģionālajai investīciju bankai, kuras īpašnieki nāk no Ukrainas.

Interesanti, ka informācija par Krūma un Sprūda iespējami prettiesiskām darbībām TKB likvidācijā bija nonākusi līdz žurnālam Ir jau pērnā gada nogalē, tāpēc decembrī par šiem jautājumiem izvaicājām likvidatora darbu uzraugošo FKTK. Tobrīd gan nekādus pārkāpumus komisija nesaskatīja. Tagad komentē: «FKTK nav pierādījumu, ka Krūma komanda būtu ko saņēmusi no kreditoru prasījumiem. Taču par savām bažām un novērojumiem FKTK informējusi tiesībsargājošās iestādes.» Policija nesniedz ziņas, vai šīs FKTK bažas kalpoja par pamatu janvārī ierosinātajam kriminālprocesam.

Likvidatora Krūma un viņa komandas darbs TKB raisa arī citus jautājumus. Piemēram, kāpēc banka likvidācijas procesā nonākusi līdz maksātnespējai, turklāt caurums izrādījies tik liels. Likvidācijas sākumposmā 2016. gada martā bankas aktīvi par vairāk nekā 20 miljoniem pārsniedza saistības, bet šogad jūlijā Latvijas Vēstnesī publicētajā TKB pārskatā redzama gluži pretēja aina – bankas aktīvi sarukuši līdz 49 miljoniem, bet saistības sasniedz 102 miljonus. Ar Krūmu Ir neizdevās sazināties – uz jautājumiem e-pastā neatbildēja, arī centieni sazināties ar viņam piederošas advokātu firmas starpniecību izrādījās nesekmīgi. Savukārt FKTK uzsver, ka TKB likvidācijas sākumā bankai nebija maksātnespējas pazīmju. Taču «ne vienmēr aktīvus var realizēt par tādu vērtību, kā atspoguļots bilancē», skaidro FKTK, atsaucoties uz tendencēm nekustamo īpašumu tirgū un citiem piespiedu atsavināšanas gadījumiem. Lūgta novērtēt, cik kvalitatīvi strādājis Krūms, komisija tieši neatbild, bet atgādina, ka tāda situācija, kāda izvērtusies ar Krūmu, līdz šim FKTK uzraudzības vēsturē nav bijusi. «FKTK vērsās tiesā par Krūma atcelšanu, izsakot neuzticību», jo konstatēta ļaunprātīga rīcība.

Toties pēdējā gada laikā TKB likvidators Krūms, iespējams, bijis vislabāk atalgotais darbinieks Latvijas valstī – pērn desmit mēnešos viņš nopelnījis aptuveni 4,1 miljonu eiro. Interesanti, ka valsts amatpersonas deklarācijā par pērno gadu viņš dekla-rējis tikai 2,09 miljonus kā savus ienākumus. Tātad var minēt, ka puse no Krūma atlīdzības aizgājusi, algojot palīgus vai paša pieaicinātus ekspertus. Kas tie bijuši, neviens neatklāj, taču iepriekš publiski izskanējis – juridiskos pakalpojumus likvidatoram sniedzis arī Sprūds. Kā noskaidroja Ir, advokāta pakalpojumus TKB 65 tūkstošu eiro apmērā sniedzis arī Sprūda kolēģis – savulaik Antonijas ielā 7 praktizējošais administrators Raivis Stumbergs, vēl par 11 tūkstošiem juridiskos pakalpojumus sniegusi firma Juridiskais birojs Remedium. Tās īpašniekiem pieder un vienā adresē atrodas arī firma Baltic Law Offices, kuras līdzīpašnieks daudzus gadus bija agrākais tieslietu ministrs, pašreizējais Saeimas Juridiskās komisijas vadītājs Gaidis Bērziņš (NA). 

TKB likvidācijā nopelnīja arī ilggadējais Maksātnespējas administrācijas vadītājs Ervīns Ābele. Ir zināms, ka Ābele bijis darba attiecībās ar Krūma likvidējamo banku – viņš TKB sniedzis pakalpojumus, kas saistīti ar bankas pārstāvniecību slēgšanu, un kopumā līdz 2017. gada martam Ābelem par šiem pakalpojumiem samaksāti 64 tūkstoši eiro (izmaksas veido atlīdzība un izdevumu kompensēšana). Salīdzinājumam – tas ir aptuveni divarpus reizes vairāk, nekā Ābele nopelnīja 2015. gadā, vadot Maksātnespējas administrāciju.

Pats likvidators Krūms no 2016. gada marta līdz 2017. gada maijam TKB ir nopelnījis 6,49 miljonus eiro, bet vēl 8,45 miljonus eiro izmaksājis bankas likvidēšanas administratīvais process (bankas mantas un darba telpu uzturēšana, darbinieku algas, atlaišanas pabalsti u. c.).

Šogad martā TKB tika pasludināta maksātnespēja. Lai gan FKTK prasīja administratora nomaiņu saistībā ar pārkāpumiem un virzīja šim amatam jaunu kandidātu Armandu Rasu, tiesa lēmuma pieņemšanu atlika vairākus mēnešus, līdz beidzot Krūms jūnija sākumā tika apcietināts un 19. jūnijā tiesa apstiprināja administratoru nomaiņu.

Administratora nomaiņa izvērtās par sīvu cīņu ne tikai tiesu varas gaiteņos, bet arī parlamentā. NA deputāts Imants Parādnieks iesniedza grozījumus kredītiestāžu likumā, kas faktiski bija vērsti pret Rasas nonākšanu amatā un atzina, ka šo grozījumu tapšanā konsultējies ar daudziem, to skaitā ar Sprūdu. Ar NA, ZZS un Saskaņas balsīm Saeima šos grozījumus pieņēma un savu viedokli nemainīja arī otrreizējā caurlūkošanā pēc Valsts prezidenta iebildumiem.

Kamēr grozījumu pieņemšana aizkavējās, Rasa tika apstiprināts amatā, un FKTK uzskata, ka arī jaunais likuma regulējums viņam neliedz to ieņemt. Rasa darbu sāk ar apņemšanos veikt iepriekšējās TKB valdes un likvidatora Krūma darbības revīziju, «lai saprastu, vai viss ir bijis tā, kā tam jānotiek». Kriminālprocess vedina domāt, ka tā nav bijis, turklāt bankas stāvoklis ir stipri pasliktinājies, un ir skaidrs, ka visi kreditori savus līdzekļus neatgūs. «Mans primārais uzdevums ir, teikšu atklāti, ne tik daudz varbūt nopelnīt, cik parādīt, ka kredītiestāžu maksātnespēja var būt caurspīdīgs process, var būt saprotams sabiedrībai un kreditoriem,» Rasa intervijā Ir sola mainīt veidu, kā TKB likvidators komunicē ar sabiedrību.

Prokuratūra ķeras klāt

Aizdomās turētās personas statuss Sprūdam, viņa kolēģei un bērna mātei Ilzei Gulbei, agrākajam administratoram un bijušajam NA ģenerālsekretāram Aigaram Lūsim un vēl trim cilvēkiem noteikts arī kriminālprocesā par iespējamiem pārkāpumiem uzņēmumu Dzimtā sēta un Peltes īpašumi maksātnespējas procesos. Šis ir stāsts par vairāk nekā 40 hektāriem zemes skaistā vietā Ķīšezera krastā, kas veiklu shēmu rezultātā no Sprūda administrētā uzņēmuma nonāca ar pašu Sprūdu saistītu personu kontrolē, turklāt tas viss tika paveikts par cita – arī Sprūda administrēta – maksātnespējīga uzņēmuma naudu. Tāpat šis ir stāsts par valsts iestāžu – maksātnespējas administratoru darbu uzraugošās Maksātnespējas administrācijas, Valsts policijas un Valsts ieņēmumu dienesta – nespēju novērst šāda veida noziegumus.

Darījumi ar vērtīgo Ķīšezera piekrastes zemi ir savīti komplicētā tīklā, kura būtību Ir pirmo reizi cēla gaismā jau 2014. gada rudenī, ceļot trauksmi par iespējamiem pārkāpumiem. Šī miljonus vērtā zeme Jaunciema gatvē sākotnēji piederēja uzņēmumam Peltes īpašumi, kuram 2011. gada maijā tika pasludināta maksātnespēja un par administratoru kļuva Māris Sprūds. Pieteicās kreditori, arī kāds Kiprā reģistrēts uzņēmums Velven Limited. Taču, vēl nesagaidot administratora Sprūda lēmumu par kreditora prasījuma atzīšanu, Velven tā paša gada augustā savas prasījuma tiesības pārdeva tālāk. Par 3,2 miljoniem eiro tās iegādājās Aigars Lūsis, tobrīd zvērināts advokāts un maksātnespējas administrators, kura prakses vieta daudzus gadus atradās vienā adresē ar Sprūdu. Lūsis neatklāja, kur ņēma naudu miljonu darījumam vai ko tajā pārstāvēja, turklāt nebija daļu šo darījumu dekla-rējis, 2012. gadā kļūstot par valsts amatpersonu – Tieslietu ministrijas parlamentāro sekretāru. Tikai vēlāk Ir atklāja, ka šie 3,2 miljoni ņemti no pilnīgi cita maksātnespējīga uzņēmuma Dzimtā sēta, kura administrators arī bija Sprūds.

Sacilpota darījumu ķēde dažu gadu laikā nodrošināja to, ka Peltes īpašumiem piederošā vērtīgā Ķīšezera piekrastes zeme nonāca ar administratoru Sprūdu saistītu cilvēku kontrolē. Vispirms zemi nopirka a/s Sužu pussala – tās valdes priekšsēdētājs Oskars Ercens ir uzticams Māra Sprūda sadarbības partneris, kurš 2009. gadā oficiāli pilnvarots pārstāvēt Sprūdu maksātne-spējas procesos un kārtot citas formalitātes. Uzņēmuma īpašnieki sākotnēji tika slēpti, taču vēlāk atklājās, ka to vidū ir gan Ercens, gan savulaik par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu tiesātā tiesnese Diāna Mašina. Ķīšezera piekrastes zeme šim uzņēmumam tika pārdota bez izsoles, turklāt par to netika samaksāta reāla nauda. Tā vietā a/s Sužu pussala uzņēmās Peltes īpašumu vietā segt parādu, kura prasījuma tiesības iepriekš bija nopircis Lūsis. Vēlāk 2015. gadā zemi uz 99 gadiem iznomāja firmai Tipo īpašums, kuras īpašniece caur vēl vienu uzņēmumu ir Sprūda bērna māte, arī maksātnespējas administratore Ilze Gulbe.

Kriminālprocess par iespējamām nelikumībām šajos darījumos tika ierosināts 2014. gadā, taču izmeklēšana iesprūda. Valsts policijā divu gadu laikā nomainījās četri izmeklētāji, taču rezultāta nebija. Iesprūda arī Maksātnespējas administrācijas iniciatīvas atcelt Sprūdu no amatiem uzņēmumu Peltes īpašumi un Dzimtā sēta maksātnespējas procesos. Iemesli dažādi, to skaitā tas, ka divas tiesneses – Jolanta Zaškina un Santa Rūtenberga – pieņēma pretlikumīgus lēmumus, ko pēc kāda laika Augstākā tiesa atcēla.

Pēc Ir raksta, kurā pērn publiskojām vairāku personu aizdomas, ka izmeklēšanu kavē gan augstākā Valsts policijas vadība, gan prokuratūra, kriminālprocesam nomainījās gan izmeklēšanas iestāde – to pārņēma Valsts ieņēmumu dienests, gan uzraugošais prokurors. Taču arī VID ar lietu netika galā, un tagad kriminālprocesa izmeklēšana atkal ir jaunās rokās – to pārņēmis Organizētās noziedzības un citu nozaru specializētās prokuratūras prokurors Uldis Cinkmanis. Tas ir netipiski ģenerālprokurora Ērika Kalnmeiera vadītajai prokuratūrai, kas izmeklēšanu pati uzņemas ļoti retos gadījumos. Paralēli izmeklēšanai uzņēmumu Dzimtā sēta un Peltes īpašumi lietā Cinkmanis uzrauga arī Valsts policijas izmeklēšanu TKB lietā. Jūnijā abi kriminālprocesi beidzot izkustējušies. Cinkmanis Ir intervijai nepiekrita – detalizētāka informācija šobrīd netiek sniegta, lai nodrošinātu izmeklēšanas noslēpumu. Arī mēģinājumi sazināties ar Ilzi Gulbi beidzās bez sekmēm. Savukārt Aigars Lūsis aicināja jautājumus uzdot viņa advokātam Oskaram Rodem. Vai Lūsis savu vainu atzīst? «Esam informējuši procesa virzītāju, ka saistībā ar izvirzītajām aizdomām mēs iesniegsim rakstveida liecības, kurās paudīsim savu attieksmi,» saka Rode, šobrīd atturoties sniegt sīkāku informāciju.

Maksātnespējas administrācija ir paziņojusi, ka kriminālizmeklēšanas dēļ atstādinātie administratori tiks atcelti no viņu vadītajiem maksātnespējas procesiem, un attiecībā uz Krūmu un Durevski tas tiek darīts, tomēr Sprūda gadījumā tie pagaidām ir tikai vārdi. Lai arī Sprūds jau divus mēnešus sēž Centrālcietumā, viņš joprojām oficiāli skaitās uzņēmuma Dzimtā sēta maksātnespējas administrators, liecina Uzņēmumu reģistrā pieejamā informācija. Maksātnespējas administrācija piecu darba dienu laika neatrada iespēju atbildēt uz Ir jautājumiem par šo tēmu.