Kategorijas: Redaktores sleja

Maskas kritīs

Kamēr hokeja fani ar sarkanbalti krāsotām sejām uzasina mūsu izlases cīņas sparu, KNAB darbinieki melnās maskās uzkurina nodokļu maksātāju dusmas par korupciju Rīgā. Šī nedēļa sākās ar Valsts kontroles ziņojumu par vairāk nekā 20 miljonu eiro izšķiešanu tikai triju gadu laikā tikai divos Rīgas pašvaldības nodibinājumos, un KNAB kriminālprocesa ietvaros pirmdien aizturēja Rīgas Tūrisma attīstības biroja vadītāju. Tikām bijušie domes bosi un Saskaņas saraksta līderi Eiroparlamenta vēlēšanās Nils ar Andri gan jau klusi skaita dienas, kas atlikušas līdz  balsošanai, un cer, ka līdz viņiem vīri maskās nenonāks.

Toties ir kāds, kas gatavs izteikt komplimentus Saskaņai pat šādā grūtā brīdī. Tiesībsargs Juris Jansons piekritis būt ZZS kandidāts Valsts prezidenta amatam, par galveno prioritāti sauc sociālekonomiskos jautājumus un intervijās stāsta, ka Saskaņa ir mainījusies un būtu pelnījusi valdībā atbildēt par labklājības jomu. Un tas nav vienīgais pārsteigums. Kad šajā žurnāla intervijā jautājām Jansonam, kas ir viņa paraugs prezidenta darbā, ārpolitikas jomā viņš piesauca VVF šarmu, bet iekšpolitiski — Kārli Ulmani! Nē, apvērsuma ideja neesot pieņemama, toties kāds bijis ekonomiskais uzrāviens… Vēl Jansonam nav viegli izskaidrot, kāpēc viņš parakstījis petīciju un turpina atbalstīt Levitu kā «labāko prezidenta kandidātu», bet vienlaikus pats kandidē uz šo amatu, tomēr uzstādams, ka ar Levitu nekonkurē. Taču neesot arī nekāds Lemberga projekts Levita izgāšanai — ar Lembergu nekad mūžā pat neesot runājis.

Gaidīsim šo pretrunu mezgla atšķetināšanu pēc divām nedēļām.

Nākotnē

Maijs šogad atšķiras ne tikai ar ziemīgu temperatūru, kas aizkodusi ziedus, bet arī divām būtiskām izvēlēm, kas jāizdara Latvijas nākotnes labad. Mums jāievēlē Eiropas Parlaments, bet Saeimai jāizraugās Valsts prezidents nākamajiem četriem gadiem.

Prezidenta kandidātu izvirzīšanai vēl ir dažas dienas, taču galveno intrigu jau atšķetinājis  Raimonds Vējonis, šonedēļ paziņodams, ka nepretendēs uz otro termiņu. Vai koalīcijas virzītais Egils Levits tiešām paliks vienīgais kandidāts?

Domājot par EP vēlēšanām, iesaku šajā numurā izlasīt vācu un britu žurnālistu pētījumu, kā Kremlis drupina Eiropu, iebarojot radikālo partiju politiķus un tad šos «noderīgos idiotus» izmantojot saviem mērķiem. Maskavas varas gaiteņos noplūduši e-pasti izgaismo Kremļa kontrolētu Bundestāga deputātu no AfD. Vai varam būt droši, ka arī Latvijā kādiem politiķiem nav pieāķēti līdzīgi Kremļa diegi? Drīzāk droši, ka neesam izņēmums Kremļa spēlēs. Kamēr gaismā nav nākuši slepeni pierādījumi, atliek uzmanīgi vērtēt politiķu vārdus un darbus — no tiem daudz kas top skaidrs.

Reizēm pat slepenu pierādījumu publiskošana vēl nesniedz skaidrību. Tā nupat notiek ar čekas maisiem. Vairāku mēnešu garumā pēc VDK aģentu publiskošanas Ir veidoja elektronisku datubāzi par kartotēkām. Nu esam nonākuši pie pārsteidzoša secinājuma: publicēto kartīšu apjoms izrādās daudz mazāks, nekā solīja oficiālie skaitļi. Kā tas var būt? Vai daļa kartīšu nav publicēta? Izklausās pilnīgi neticami, ka 28 gados kopš VDK arhīvu pārņemšanas neatkarīgās Latvijas iestādes nav spējušas precīzi saskaitīt aģentu kartotēku, bet šobrīd atbildīgie rausta plecus. Turpināsim prasīt atbildes.

Kurš stūrē?

Ukrainas tauta nupat pasmējusies par eliti un sevi, ievēlot par prezidentu komiķi, kura vienīgā pieredze politikā ir prezidenta tēlošana populārā seriālā. Neviens nezina, ar ko šī traģikomēdija beigsies.

Īstenībā smiekli nenāk — politikā dažādās pasaules malās turpinās klaunu uznācieni. Tas biedē. Arvien lielāka daļa demokrātisko sabiedrību vēlēšanas uztver kā apnikušu šovu, kura laikā var pārslēgt citu kanālu vai pasnaust. Taču šī metafora ir maldīga. Lai gan mēs, vēlētāju miljoni, tiešām sēžam dīvānos pie televizoriem vai laiski skrollējam mobilo telefonu ekrānus, patiesībā tieši mēs sēžam pie savu valstu mašīnas stūres. Neviena cita jau tur nav. Piemigt dīvānā vai pie stūres — ir starpība, vai ne?

Uz ārzemju un pērnruden pašu piedzīvotā Saeimas vēlēšanu stresiņa fona diezgan prognozējami izskatās gaidāmās Valsts prezidenta vēlēšanas Latvijā. Šajā žurnālā intervējam pirmo kandidātu Egilu Levitu, kurš pēc visas koalīcijas atbalsta pagaidām ir arī vienīgais skaidri pieteiktais un dalību vēlēšanās apstiprinājušais. Viņš sola būt sargs Satversmei, kuras atjaunošanā piedalījies.

Šogad svinam jau 29. gadskārtu kopš Latvijas valstiskuma atgūšanas. Ar brīvības elpu izaugusi jauna un spējīga paaudze — tāpēc šajā žurnālā ar prieku izceļam dažu neatkarības vienaudžu sasniegto un izsapņoto, kas tiešām iedvesmo. Lai ir īsti svētki!

Patiesas rūpes

Dažu stundu laikā ugunsnelaime šonedēļ izpostīja Parīzes Dievmātes katedrāli — pasaules kultūras ikonu ar 800 gadu vēsturi. Prātam grūti pārlēkt milzīgo plaisu starp šīm divām laika vienībām — gadu simtiem loloto uguns pārvērš pelnos acumirklī.

Tas, ka cilvēce iemācījusies aizlidot uz Mēnesi, izgudrojusi internetu un atšifrējusi savu genomu, īsti nepalīdz mežonīgas stihijas priekšā, kad esam gandrīz tikpat bezspēcīgi kā jebkad agrāk. Tikai mums ir arvien vairāk, ko zaudēt, ja esam arvien vairāk radījuši. Postošais spēks bez žēlastības atgādina — viss mūsu celtais ir trausls un gaistošs, pat ja izskatās varens un pārlaicīgs.

Ironiski, bet katedrālei, kas pārcietusi revolūcijas un karus, liktenīgas izrādījušās tieši cilvēku rūpes — remonts, kura laikā kāds acīmredzot nav savu darbu darījis pamatīgi. Izmeklēšanai vēl jāpēta aizdegšanās iemesls, bet ļoti iespējams, ka šī nelaime būs liecība tam, cik milzīga var būt pat sīkas kļūdas vai nevērības cena. Līdzīgi kā tepat Rīgā pirms dažiem gadiem nepamanīta dzirkstele izpostīja mūsu pili.

Skatoties baisos kadrus no Parīzes, bija grūti valdīt asaras, tāpēc mierinājumam uzmeklēju savā telefonā pirms dažiem gadiem uzņemtos attēlus ar skaistajām vitrāžām — domās atgriezos majestātiskajā katedrāles puskrēslā, lūdzēju un neticīgo zumošajā plūsmā, kas iedzīvināja senos mūrus. Ļoti žēl tagad skatīt sakusušās svina stīgas, izbirušās vitrāžu acis, jo tās vēsta — seno vērtību nekad nevarēs atgūt, pat ja varēs restaurēt. Pasaulē slavenākās katedrāles krāsmatas ir  atgādinājums, ka varam zaudēt visu, kam neveltām patiesas rūpes.

Brīvā spēks

Dzīves žanrs ir traģikomēdija — tā intervijā saka režisors Alvis Hermanis, kurš spēju pārvērpt cilvēcisku kaislību un traumu murskuli jēgpilnā stāstā apliecinājis jau daudzkārt. Tagad režisors ar JRT aktieriem radījis Vēstures izpētes komisiju, ierokoties publiskotajos «čekas maisos» un nonākot pie tādiem secinājumiem par totalitārisma pagātni, kas izpētes pamatīguma un iedarbīguma ziņā tālu pārspēj īstās vēsturnieku komisijas veikumu. 

Gara kā padomju okupācija, izrāde ved cauri dažādām emocijām, bet paliekošākā izjūta vismaz man bija gandrīz fizisks nelabums, ļoti konkrēts riebums pret trulu varu, kas salauž cilvēka brīvo gribu.

Noskaties šo izrādi un pārdomā, ko tu vari darīt, lai šāds vājprāts nekad vairs nebūtu jāpiedzīvo — nu, vismaz mūsu dzīvē, mūsu Latvijā. Protams, velns slēpjas detaļās. Nav jāgaida tanki, zaļie vīriņi vai «valodas referendums», lai ieslēgtu veselo saprātu un brīva cilvēka pašsaglabāšanās instinktu. Gandrīz ik dienu mēs izdarām izvēles, kas vai nu paplašina, vai sašaurina brīvības telpu un mūsu nācijas drošību.

Piemēri ir tepat. Lēmums par Rīgas mēra atstādināšanu vēsta domei un sabiedrībai, ka tiesiskā valstī tikai ar vēlētāju masas piekukuļošanu vien nevar bezgalīgi turpināt stāvēt silē ar visām četrām. Nupat žurnālistu cunfte skaļi un skaidri iestājās pret nekaunīgo NEPLP lēmumu LTV vadību uzticēt likumam neatbilstošam kandidātam — solidaritāte un drosme ir spēks! 

Un, starp citu, Ir šonedēļ svin devīto dzimšanas dienu — tāpēc sirsnīgs paldies visiem lasītājiem, kas ikdienā atbalsta neatkarīgu un profesionālu žurnālistiku!

Pacietību!

Kāda gan pacietība ir vajadzīga, lai kopš janvāra turpinātu pārzīmēt iespējamos Brexit scenārijus! Izrādās, izmaiņas lēmumos notikušas jau 29 reizes — un vēl jau neesam galā. Kāds politikas blogeris Berlīnē rūpīgi dara šo darbiņu un iemantojis plašu sekotāju loku, tāpēc par viņu stāstām šajā žurnāla numurā.

Taču vēl lielāka izturība ir vajadzīga, lai ar šiem lēmumiem dzīvotu. Cik sāpīgas pārmaiņas britu sabiedrībā ir novedušas pie šķeļošā Brexit balsojuma un kas vēl gaidāms nākotnē, ar savu trāpīgo aci vēro kinorežisors Šons Makalisters, kura filma par nelielās zvejnieku pilsētiņas Hallas sabiedrību šobrīd skatāma arī Rīgā. Režisors, kurš filmējis kara plosītas valstis, neslēpj dusmas par savas dzimtenes politiķu cinismu un bezatbildību, kas var nodarīt ne mazāk posta kā lādiņi.

Bez ieročiem rokās savdabīgu ofensīvu pret LTV turpina sabiedriskā medija uzraugs NEPLP. Nupat sagaidīts padomes lēmums par jaunajiem valdes locekļiem, kas aizvietos gada nogalē pēkšņi atlaistos. Izskatās, ka konkurss noslēdzies ar čiku, taču padome nav gatava to atzīt un LTV valdes priekšsēdētāja amatā iecēlusi vīru, kuram nav nekādas vērā ņemamas vadības prakses vai pieredzes medijos. Neticami, bet sabiedrisko mediju ar vairākiem simtiem darbinieku, daudzmiljonu budžetu un milzīgu lomu kvalitatīvas žurnālistikas attīstīšanā un sargāšanā vadīs datu analītiķis no farmācijas uzņēmuma. Šajā žurnālā intervējam Eināru Gielu, kurš diemžēl nespēj nosaukt pat būtiskākos valdes veicamos darbus. Izskatās pēc jauka zaķa, kuru padome kā burvju trikā izvilkusi no kādas cepures. Kādas — laiks rādīs.

Nila seriāls

Kamēr Lielbritānija turpina izmisīgi mocīties uz Brexit sliekšņa, bet ASV prezidents Tramps laimīgi paglābies no impīčmenta draudiem pēc īpašā prokurora izmeklēšanas pabeigšanas, Latvijā spriedze kāpj seriālā Nila neprāta cena.

Kad lasīsit šo žurnāla numuru, būs jau apritējis likumā noteiktais termiņš, kurā Rīgas mēram Ušakovam jāsniedz atbildes uz ministra Pūces uzskaitītajiem nopietnajiem pārmetumiem. Tādu ir pavisam 12 — sākot ar informācijas nesniegšanu, turpinot ar desmitiem miljonu eiro domes mantas «pazaudēšanu» nepareizos grāmatvedības reģistros un beidzot ar vairākus gadus iekavēto dalītās atkritumu šķirošanas ieviešanu Rīgā. 

Skaidrs, ka desmit gadus ilgusī Ušakova ēra Rīgā tuvojas beigām, jautājums tikai — kādām tieši? 

Ministram ir tiesības atstādināt pašvaldības vadītāju, ja viņš nepilda likumos noteiktos pienākumus, un pašlaik Ušakovam ir reāls risks ieiet vēsturē kā pirmajam galvaspilsētas mēram, kurš šādi zaudējis amatu. Taču mēs visi zinām, ka viņš pats jau gatavs mēra krēslu pamest un tuvākajos mēnešos pārcelties uz Eiroparlamentu, ja saņems mandātu no vēlētājiem. Tad kāpēc Pūce gatavs atlaist bēgošu mēru? Interesantākais tātad ir jautājums — kāds būs Pūces un Ušakova saķeršanās politiskais iznākums? Vai šī ir «vinnē visi» sacensība, kurā katrs kļūst par lielāku varoni tikai savu atbalstītāju acīs, vai «zaudē visi» variants, kas cels cinisma līmeni politikā, kur reālu atbildību aizstāj saukļi? Un galvenais — kas Rīgas domē un tālāk pilsētnieku dzīvē reāli mainīsies pēc Nila ēras beigām? Man pagaidām nav skaidras atbildes, jāgaida seriāla turpinājums.

Pārbaudījums ar naudu

Rīgas domes aizkulises ir dziļas kā akači, kuros eiro tūkstoši un miljoni pazūd uz neatgriešanos. Nupat LTV atklāja kārtējo «konsultantu», kas gadiem piebarojies Rīgas Ūdenī — vērtīgie padomi šoreiz nākuši no paša mēra kundzes! Protams, summas nezinām, kamēr kāds tās neatklās. Tā Ir nupat uzzināja, cik Rīgas Satiksmei izmaksājušas Rīgas vēlēšanu komisijas vadītāja konsultācijas par sabiedriskā transporta plūsmu organizēšanu (varbūt uz iecirkņiem?) — trijos gados apaļi 75 tūkstoši eiro.

Daudz lielākas summas grozās šīs nedēļas pētījumā par ABLV likvidācijas procesu, kas līdzinās kaujas laukam. Vai neviens netīrs eiro nepametīs banku? Par to nav droši pat visu iesaistīto valsts institūciju pārstāvji. Iepriekš nepubliskota informācija no Luksemburgas liek ieklausīties šajās bažās — turienes banku uzraugs vietējā ABLV atklāja tādu riska apetīti un pārkāpumus, kādus nebija redzējis daudzu gadu garumā vairākos simtos pārbaužu.

Birums

Atceros nesen tviterī redzētu video ar pārsteidzošu atklājumu. Putni kādā telekomunikāciju iekārtā bija ierīkojuši slēptuvi, traucējot sakarus, — kad montieris staba galā atskrūvēja vāku, milzīgā straumē laukā gāzās ozolzīles, gluži kā varens ūdenskritums. Kaut kas līdzīgs — tikai ne tik izklaidējoši naivs — vērojams šobrīd pašvaldības uzņēmumā Rīgas satiksme. Montieri (lasi — auditori un KNAB) ir sākuši skrūvēt vaļā vāku, un laukā čupām vien gāžas sasmakuši korupcijas lēveri.

Atbilžu pagaidām nav, lielākoties ir jautājumi.

Kāpēc Rīgas vēlēšanu komisijas vadītājam būtu ar noslepenotu līgumu kā Rīgas satiksmes «konsultantam» jāsaņem finansiāla piešprice no pašreizējiem domes saimniekiem? Šis fakts nekādi nevairo uzticību godīgam vēlēšanu procesam, tieši otrādi — rada nopietnas šaubas par atbildīgās amatpersonas neatkarību.

Kāpēc Rīgas satiksme aizvadīto desmit gadu laikā samaksājusi vairāk nekā 200 miljonus eiro par e-talonu sistēmas uzturētāja Rīgas karte pakalpojumiem, bet liela daļa šīs summas — gandrīz 22 miljoni eiro — nav atrodami šī kopuzņēmuma oficiālajā apgrozījumā? Kā tas ir iespējams un pie kā tad šī nauda nonākusi? Ne viens, ne otrs uzņēmums nevarēja Ir sniegt atbildi, tātad būs jāturpina to meklēt.

Bet aiz šiem un vēl daudziem citiem konkrētu atbilžu meklējumiem, protams, stāv konceptuāls jautājums — vai rīdzinieku vairākums tiešām atbalsta šādu pārvaldību galvaspilsētā? Kamēr KNAB turpina izmeklēt iespējamo noziegumu ķēdi Rīgas satiksmē, vēlētājiem jāpieslēdzas pilsētā notiekošajam, jo ir iespējams, ka nākamās domes vēlēšanas sagaidīsim ātrāk nekā pēc diviem gadiem

Pirra uzvara

Atkāpies! Ar šādu rezultātu beigusies vētra Rīgas Satiksmē, ko pagājušajā nedēļā izraisīja valdes vadītāja Anrija Matīsa atklātība intervijā žurnālam Ir par uzņēmumam draudošo maksātnespēju un auditā atklāto naudas izšķiešanu. Dažas dienas ilgušo publisko pamieru ar Rīgas mēru otrdien Matīss pārtrauca, uzrakstot atlūgumu. Turklāt paziņoja, ka attiecībām ar Saskaņu šis solis nevarot kaitēt, jo nekādu attiecību ar partiju Matīsam neesot jau kopš vēlēšanām, kurās viņš neiekļuva Saeimā.

Cik var izlobīt no iesaistīto pusvārdiem, Matīss nav gatavs strēbt RS gadiem vārītos mēslus, kamēr galvenais pavārs Ušakovs pošas gruzdošo mēra krēslu iemainīt pret siltu vietiņu Eiroparlamentā. Kā Matīsa pēcteci domes vadība jau atradusi mazpazīstamu juristu, kurš agrāk bijis pašvaldības policists, bet tagad māca studentiem publisko iepirkumu tiesības. Nekādu konkursu un caurskatāmības — vienu ielikteni žigli nomaina ar citu īstā «varas vertikāles» garā.

Atgriezies! Gluži pretējs, bet tāpat nepatīkams process nupat noticis Latvijas Bankā, kuras vadībā atjaunots korupcijā apsūdzētais Ilmārs Rimšēvičs. Eiropas Savienības Tiesa Rimšēvičam piemēroto drošības līdzekli — aizliegumu uz laiku pildīt pienākumus — pielīdzināja atbrīvošanai no amata un prasīja pierādījumus Latvijas izvirzītajām apsūdzībām. Prokurore nebija gatava šos būtiskos pierādījumus izlaist no rokām, lai tie pāragri nenonāktu pie Rimšēviča, tāpēc valsts zaudēja ES Tiesā. Tas ir nepatīkami, taču jāatceras — īstā tiesa par kukuļņemšanas apsūdzību Rimšēvičam ir tikai priekšā. Laiks rādīs, vai nule piedzīvotā viņam nav Pirra uzvara.