Kategorijas: Redaktores sleja

Mīti ēdienkartē

Grūti noticēt, ka valdībā par labklājību un nevienlīdzības samazināšanu var atbildēt cilvēks, kura ģimenes uzņēmumā maksātas aplokšņu algas (vismaz tā žurnālistiem ir apliecinājuši šādu algu saņēmēji). Tomēr valdība pēc Saeimas vēlēšanām tapa tik ilgi un grūti, ka visas ētikas latiņas nespēja noturēties vietā. Tā nu Ramona Petraviča vada Labklājības ministriju un visus pārmetumus atraida ar komentāru, ka nelabvēļi viņu kā sievieti izraudzījušies par mērķi, lai uzbruktu partijai KPV LV.

Intervijā iztaujājam ministri gan par algām, gan politiskajiem plāniem. Aplokšņu algu izplatība Latvijā ministrei šķiet drīzāk mīts. Toties, vaicāta par to, vai Latvijai būtu jāratificē Stambulas konvencija, Petraviča saka «nē» un neslēpj — saredz tajā «genderisma» riskus, vai tik jau bērnudārzos mazuļiem nesāks mācīt katram brīvi izvēlēties dzimumu. Lūk, šāda mītu un realitātes proporcija jaunajā politiskajā ēdienkartē — labu apetīti!

Īstā recepte

Prokurors šonedēļ noslēdzis debašu runu kādā senā un ciniskā korupcijas lietā — savulaik Bērnu slimnīcas remontu konkursos tika speciāli sadārdzinātas tāmes, lai naudu pārpumpētu politiķu koferos — ar secinājumu, ka nevienam cietumā nebūtu jāsēž. Jo ilgs laiks jau pagājis, un naudas sodi esot pareizāki šādā mantiskā noziegumā. Vai tiešām tāda ir prokuratūras recepte korumpantiem? Tad jau atliek nākamajā iepirkumā ietāmēt kādu naudiņu sodam, un sistēma tik ripo uz priekšu.

Pieminu šo svaigo faktu, jo tas sasaucas ar vairākām šī numura tēmām. Vispirms — ar gumijas stiepšanas virtuoza Lemberga krimināllietu, kuras iztiesāšanai šonedēļ aprit desmit gadi. Un lieta joprojām nav pabeigta pirmajā instancē! Tiesā visi izskatās paguruši, vienīgi Lembergs apmierināts smaida. Patiesībā apsūdzības ir smagas un parāda, kā Lembergs ar kompanjoniem ir darbojies, lai savu varu pašvaldībā pārvērstu naudas straumēs uz ārzonu firmām, kas slēpti pieder pašam vai ģimenei un kontrolē daudzus Ventspils uzņēmumus. Ja pēc tik biezas pierādījumu kaudzes arī šajā lietā beigās izrādītos, ka pagājis pārāk ilgs laiks, lai kādu sēdinātu cietumā, tā būtu nabadzības apliecība Latvijas likumsargiem.

Te nonākam pie jaunās valdības izceltā mērķa — tiesiskuma. Šajā numurā intervējam tieslietu ministru Bordānu, kurš sācis sistēmas auditu, lai novērstu robus ekonomisko noziegumu atklāšanā un sodīšanā. Līdzīgi par korupcijas un ēnu ekonomikas apkarošanu kā īsto ceļu uz Latvijas turīgumu runā iekšlietu ministrs Ģirģens. Šie vārdi ir ļoti svarīgi, bet tie gudri un ātri ir jāpārvērš stingrā rīcībā, īstās pārmaiņās.

Kleptokrātu drudzis

Pirms sešiem gadiem Rīgas mērs Nils Ušakovs iesūdzēja tiesā žurnālu Ir, jo mūsu komentētājs Aivars Ozoliņš bija nodēvējis viņa vadīto domi par kleptokrātisku un mēram tas šķita goda aizskārums. Daudz plašāk lietots Latvijā ir oligarhu vārds, bet kleptokrātija arī nav nekas svešs — tā dēvē pārvaldi, kurā varu kontrolē šaura korumpantu grupa.

Tolaik bija 2012. gads, Saskaņas un Šlesera partijas koalīcija valdīja Rīgā jau trīs gadus un neatlaidīgi uzņēma apgriezienus. Būvēja sistēmu pašvaldības naudas pārpumpēšanai, mediju pirkšanai, sabiedrības viedokļa veidošanai, gribas teikt, valsti valstī. Protams, neatkarīgi žurnālisti ar saviem jautājumiem un komentāriem šajā sistēmā neiederējās.

Tomēr Rīga nav valsts valstī. Nācās patērēt laiku tiesu gaiteņos, bet Ir uzvarēja Ušakovu tajā prāvā par goda un cieņas aizskaršanu. Kopš tam arvien jauni un jauni korupcijas fakti uzpeld Rīgas pašvaldībā kā netīri eļļas pleķi, kurus nav iespējams paslēpt ūdenī, lai cik saduļķots tas būtu.

Rīgas Satiksmes skandāls — kriminālprocess par korupciju veselos trijos sabiedriskā transporta iepirkumos — kopš decembra krata domi kā drudzis. Aiz restēm jau vairāk nekā mēnesi sēž pašvaldības uzņēmuma amatpersonas un Rīgas «biznesa elites» pārstāvji, bet KNAB izmeklētāji pierādījumus šajā lietā meklējuši gan pie vicemēra Amerika, gan mēra Ušakova. Protams, kleptokrāti varu paši neatdod — tā ir viņiem jāatņem, caur tiesu vai vēlēšanām.

Jāprasa

Gandrīz četrus mēnešus pēc Saeimas vēlēšanām beidzot ar atvieglojuma nopūtu «varēja būt arī sliktāk» esam sagaidījuši jauno valdību. Taču atslābt nav pamata. Koalīcija ir tik raiba, ka grūtus reformu soļus tā spers tikai tad, ja jutīs vēlētāju elpu pakausī. Ja neko neprasīsim, neko arī nedabūsim.

Jau palasot valdības deklarāciju, ir skaidrs, ka partijām bijis pagrūti vienoties par darba virzieniem, bet konkrēto rīcības plānu izstrāde vēl tikai priekšā. Kādi būs šie plāni, un kādas ir jauno ministru vērtības — par to Ir iztaujās kabineta locekļus interviju sērijā, ko turpināsim trijos žurnāla numuros.

Šoreiz fokusā sociālā joma — veselība un izglītība. Ilze Viņķele negrib uzsprāgt uz mīnas jau pirmajā darba nedēļā, tāpēc ar atbildēm uz samilzušiem jautājumiem par rindām, tarifiem un algām nepārsteigsies, bet principiāli sola mainīt iepriekšējās valdības iedibināto «divu grozu» sistēmu veselības aprūpē. Ilgas Šuplinskas viedokļi par mazajām skolām un latgaliešu valodu jau uzvirmojuši ziņās ar drusku skandāla pieskaņu, taču sarunā pārliecināmies — ministres patiesā rūpe ir izglītības kvalitāte. Kā tieši to nepazaudēt aiz naudas, slodžu un atzīmju ciparu jūras, laikam īsti skaidrs vēl nav pašai ministrei. Uz sarunu aicinājam arī labklājības ministri Ramonu Petraviču — viņa piekrita, taču vēlāk pārcēla intervijas laiku uz februāri.

Turpinājums sekos!

Iesmērēts!

Aptuveni 100 neapmierinātu piketētāju, kas pie Saeimas nama jau otrdien pieprasīja vēl neapstiprinātās Kariņa valdības galu, ir mazākais pārbaudījums šīs koalīcijas darbā. Kašķi starp 100 Saeimas deputātiem — partijām un arī to iekšienē — noteikti rada lielāku berzi, kura neizbēgami kavēs nopietnu lēmumu pieņemšanu. Šīs berzes pārvarēšanai nākas pielietot veco labo iesmērēšanas metodi.

Redzamākā tās izpausme šīs valdības veidošanā ir amatos «iesmērēt» cilvēkus, kuri vēlēšanu sietu nav izturējuši, bet tik un tā jūtas absolūti neaizstājami.

Kad NA ministrs Gerhards pirms vēlēšanām paziņoja, ka vairs uz Saeimu nekandidēs, jo viņam ir svarīgāki darbi darāmi, naivie vēlētāji pieņēma, ka tās ir politiķa karjeras beigas. Tagad izrādās — Gerharda svarīgākais darbs ir ierotēt citā ministra amatā bez vēlēšanām.

Kad Attīstībai/Par vēlētāji svītroja kandidāti Viņķeli un pēcvēlēšanu rītā bilance rādīja, ka no pašas pirmās vietas sarakstā viņa ir nobīdīta uz pašu pēdējo, naivie vēlētāji secināja, ka šoreiz neies cauri nekādi vecās Vienotības triki «neievēlēta, bet pie varas» kā savulaik Solvitai Āboltiņai. Izrādās — no pēdējās vietas sarakstā tomēr ir vieta valdībā. Jo vēlētāju griba jau nav likums. Un arī vēlēšanās kandidējušais, bet aiz svītras palikušais NA saraksta Parādnieks nevienam nav kautrību parādā. Galu galā, lai celtu demogrāfijas līkni, vajadzīga uzdrīkstēšanās.

Negrasos te svērt katra profesionālo kompetenci, dedzīgumu vai caursišanas spējas. Taču viens ir skaidrs — «iesmērēti» ministri nerada vēlētājam balss vērtīguma sajūtu, tātad nevis ieeļļo, bet aizķepina demokrātijas gaņģus.

Jauna spalva

Valdībai šonedēļ sanākot uz pēdējo sēdi, premjers Kučinskis uz atvadām pasniedza kolēģiem simboliskas dāvaniņas — pildspalvas, lai arī turpmāk ir, ar ko parakstīt svarīgus lēmumus. Izskatās, ka darbu valdībā varētu turpināt tikai četri esošie ministri, tātad pārējie varēs izpausties brīvāk: kāds sacerēt disertāciju, cits šaha gājienus piefiksēt, vēl cits pēc sirds patikas nobloķēt rakstāmo un vairs nekad neko nerakstīt.

Tikmēr topošā koalīcija spriež par darāmajiem darbiem. Domājot par valsts budžeta ieņēmumiem un tiesiskumu, iesaku rūpīgi izlasīt jauno Ir pētījumu sēriju par nodokļu krāpšanu. Šajā žurnāla numurā izsekojam, kā PVN shēmās valsts budžetam garām aiziet summas, ar kurām mēs varētu atļauties ik gadu uzcelt jaunu Gaismaspili. Varbūt pat divas, jo kāds pieredzējis bijušais VID darbinieks skarbi atklāj: «Latvijā nav neviena [godīga] lielā būvniecības objekta, sākot ar Gaismaspili un beidzot ar VID māju, — visi lielie valsts projekti, viņos visos mazgāta nauda.» Viena lieta ir vispārīgi runāt par neiekasētiem nodokļiem, gluži cita — konkrēti izsekot, kā VID auditoru acu priekšā līdz 20 miljoniem ir uzauguši kādas būvmateriālu tirdzniecības kompānijas nodokļu parādi, šo nu jau maksātnespējīgo firmu padarot par otro lielāko nodokļu nemaksātāju valstī.

Vai par šo milzīgo krāpšanos kāds sēž cietumā vai vismaz uzlabo karmu piespiedu darbos? Pajautāsim to jaunajam finanšu ministram Reiram… kurš gan bija ministrijas priekšgalā tieši tolaik, kad šie miljonu parādi VID acu priekšā radās. Bet neatmetīsim taču cerības — tagad ministram būs jauna pildspalva!

Misija

Paša partijas biedri to sauc par «neiespējamo misiju», tomēr Krišjānis Kariņš no Jaunās Vienotības šonedēļ ar «piesardzīgu optimismu» ir ķēries pie Valsts prezidenta uzticētā darba izveidot valdību. Kopš Saeimas vēlēšanām pagājuši jau trīs mēneši, un Kariņš ir trešais kandidāts, kurš saņēmis šo aicinājumu.

Ir neparasti, ka pēc «pārmaiņu vēlēšanām» un daudzu jaunu seju parādīšanās parlamentā valdības priekšgalā jāstājas politiķim, kurš bija «jaunais spēks» pirms 17 gadiem. Tāpat neierasti, ka piecu partiju koalīcijā līdera loma jāuzņemas vismazākās frakcijas pārstāvim, kurš pat nekandidēja vēlēšanās.

Tomēr Kariņš gatavs riskēt, jo Eiropas Parlamentā jau gadiem pieradis strādāt tieši tā — kā mazas valsts pārstāvis, kuram jāspēj savākt vairākumu savu ideju atbalstam. Spēja sarunāties var izrādīties visvērtīgākā prasme tik sadrumstalotā Saeimā. Tuvāko nedēļu laikā redzēsim, vai valdība sanāks. Ja tā būs, Krišjāņa Kariņa «neiespējamā misija» tikai tad pa īstam sāksies — par savu lielo mērķi viņš izvirzījis tiesiskuma stiprināšanu valstī.

Svētīgi

Skanīgs un karsts visās nozīmēs — tāds bijis gads, kuram nu liksim punktu. Mežaparka estrāde, kurā tūkstošiem balsu vienojās Dziesmusvētkos, tagad būvdarbu dēļ ir nojaukta, taču svētku saviļņojumam, ko paturam katrs savā atmiņā, nekāds laika zobs nevar tikt klāt. Skaisti! Arī simtgades svinību kulminācija 18. novembrī ir to laimīgo mirkļu kolekcijā, no kuras pasmelties enerģiju brīžos, kad vienmuļība, bēdas vai dusmas atņem spēkus.

Savukārt karstuma šim gadam netrūka no visām pusēm. Degošo purvu sūrie dūmi pat izrādījās nieks, salīdzinot ar politiskajiem cepieniem. Tik neganta priekšvēlēšanu kampaņa pārspēja pat Zīgerista bļaurēšanu, un valdības veidošana ievilkusies kā nekad.

Tomēr īstāko elles uguni korumpantiem šogad uzkūris KNAB. Tāds skaļu lietu birums tik īsā laikā nav iepriekš redzēts — gadu aizsākuši ar Latvijas Bankas prezidenta aizturēšanu, KNAB ap Jāņiem iegriezās Saeimā pie pāris deputātiem, bet pirms Ziemassvētkiem rokudzelžos aizveda veselu Rīgas Satiksmes politbiznesa grupu. Arī Latgale nav apdalīta, biroja klientu lokā Daugavpils bijušais mērs Eigims.

KNAB jauda tiešām priecē — labāku dāvanu valsts simtgadē grūti iedomāties, jo nesodāmas korupcijas dēļ mēs zaudējam ne tikai daudz naudas, bet ticību likumu varai. KNAB priekšniekam Straumem taisnība: uz spēles ir Latvijas nākotne. Taisnīgāka valsts ir mērķis, kura labā nākamgad būs daudz darāmā. Tātad vajag daudz darītāju.

Arī Ir komanda turpinās rakt, izgaismot, skaidrot un iedvesmot. Paldies visiem, kas jau abonējuši žurnālu nākamajam gadam — ceru, ka lasītāju pulks tikai augs.

Lai svētības un prieka pilns Jaunais gads!

Gaidām trešo

Kamēr KNAB naski rosījās, kratot galvaspilsētas finanšu «melno caurumu» Rīgas Satiksmi un aizturēja jau sen uz grauda ņemto biznesmeni Māri Martinsonu, partijas un prezidents Rīgas pilī meklēja gaismu politiskā tuneļa galā.

Kad ir tādi draugi kā Šlesers, ienaidniekus vairs nevajag — ar šādu secinājumu varam noslēgt KPV premjerministra kandidāta Gobzema agoniju un pāršķirt jaunu lappusi valdības veidošanas grāmatā.

«Latvijai labākos» nepolitiskos profesionāļus Gobzema izsapņotajā valdībā tā arī neuzzinājām, toties jau pirms vēlēšanām deklarēto partiju premjera kandidātu saraksts dilst kā pirmais sniedziņš. Bordānam un Gobzemam nesanāca, Pabriks nupat pats atteicies. Arī nacionāļu Zīle negrib. Zemsaviešu Kučinskim nepiedāvā. Ja neskaita Saskaņas Dombrovski, ar kuru neviens koalīciju neveidos, atliek Kariņš no Jaunās Vienotības. Viņu tad partijas arī ieteikušas prezidentam. Sanāk gandrīz vai «premjers no malas», jo Kariņš nekandidēja uz Saeimu, strādā Eiroparlamentā un kopš vēlēšanām iestigušajās partiju sarunās nav paguvis nevienu aizskart vai apvainoties pats. Pats nesaka «nē», partija nesaka «jā».

Déjà vu sajūta kā pirms desmit gadiem! Toreiz neviens negribēja premjerministra portfeli un atbildību par krīzē grimstošo valsti nācās uzņemties no Briseles izsauktajam Valdim Dombrovskim. Tagad ekonomika aug griezdamās, bet varbūt partijas sadrumstalotajā parlamentā sāk iztēloties krīzes smaku vai nobijušās, ka vēlētāji nepiedos pārspīlēto solījumu nepildīšanu?

Jācer, ka uz Ziemassvētkiem dāvanā saņemsim ja ne valdību, tad vismaz trešā un veiksmīgā premjerministra nomināciju.

Smilšu kūka

Domājot par valdības veidošanu, mutē iešņirkst smilšu garša. Tāda sajūta kā pieaugušajam, kuram bērns no smilš-kastes smaidot pretī stiepj plastmasas šķīvītī «izceptu» kūku. «Ak, cik garda — ņam, ņam, vai varu palūgt vēl?» — jūs iesaistāties spēlē, vienlaikus rūpīgi uzmanoties, lai smiltis netrāpa mutē. Jūs «ēdat» kūku, cenšoties to neapēst.

Šobrīd esam šādā spēlītē pēc Valsts prezidenta lēmuma valdības veidošanu uzticēt KPV premjerministra kandidātam Aldim Gobzemam. Ir diezgan skaidrs, ka viņš nespēj prezidenta noliktajā divu nedēļu termiņā izpildīt skaidri nosprausto prasību — jaunās valdības vadītājam jābūt ar visām pilnvarām, tātad ar pielaidi valsts noslēpumam. Bet tāpat skaidrs, ka viņš pats negrasās to atzīt un prezidenta doto iespēju būt politikas starmešu centrā izbaudīs līdz pēdējai sekundei. Un vēl skaidrāks, ka valdības veidošana nevar beigties ar kāda neveiksmi — frakcijām būs jāatrod kopsaucējs, kas pašlaik veģetējošās tehniskās valdības vietā ļaus izveidot jaunu darbspējīgu koalīciju.

Ir jau iepriekš intervējis divus no trim Valsts prezidenta iezīmētajiem premjerministra amata kandidātiem, šajā numurā pienākusi kārta arī Aldim Gobzemam. Lai kādi notikumi vēl risināsies tuvākajās dienās, šī pamatīgā Ir intervija ar jauno un ambiciozo politiķi noteikti būs interesanta ilgākā termiņā, iesaku lasīt rūpīgi.