Talantīgs un šarmants ārsts no slavenas mediķu dzimtas – Andrejs Ērglis, pēc paša vārdiem, Latvijas invazīvo kardioloģiju pacēlis pasaules līmenī. Lai to izdarītu, nabadzīgā valsts tērē miljonus ļoti dārgām operācijām un pēc to skaita ir pasaules līderos. Bet – kāpēc neesam rekordisti priekšlaicīgas mirstības samazināšanā un sirds slimības joprojām ir galvenais nāves cēlonis Latvijā?
Ņemot vērā jūsu ārkārtīgi lielo interesi par stentu cenām, algām un mani personīgi, vēlos uzzināt, vai šim pētījumam ir saistība ar kādu politisku, ekonomisku vai individuālu pasūtījumu? – pelēkā februāra pēcpusdienā vēstuli ar šādu jautājumu saņemu no Latvijas slavenākā invazīvā kardiologa, profesora Andreja Ērgļa (49).
Tā ir Ērgļa reakcija uz manu pusgada darbu, meklējot atbildi uz jautājumu, kāpēc valsts gadiem dāsni finansē dārgas operācijas, taču sirds veselības rādītāji joprojām nav spoži. Esmu izlasījusi pēdējos 20 gados publicētos rakstus par Ērgli un invazīvo kardioloģiju, trīs stundas garā intervijā tikusies ar pašu profesoru, sazinājusies ar citiem ekspertiem un lūgusi informāciju Baltijas valstu veselības dienestiem un slimnīcām. Taču tā arī neesmu saņēmusi skaidru atbildi uz galveno jautājumu – cik reāli maksā mikroskopiskām caurulītēm līdzīgie stenti, ko bojāto asinsvadu salabošanai lieto Stradiņa slimnīca?
Stentus izmanto, lai atvērtu nosprostotos asinsvadus. Invazīvā kardioloģija pēdējās desmitgadēs ir strauji attīstījusies, ļaujot bez skalpeļa novērst sirdslēkmes un pāragru nāvi. Procedūra ilgst aptuveni stundu – pa mazu iegriezumu pacienta kājas vai rokas asinsvadā ievada zondi, tad ar īpašu baloniņu papleš asinsvada sašaurināto vietu un ievada stentu jeb mazu protēzi, kas neļauj asinsvadam atkal saplakt.
Amerikā asinsvadu paplašināšana ar stentiem ir atzīta par vienu no piecām medicīnas manipulācijām, kuras ārsti visbiežāk veic nepamatoti – ražotāju spiediena dēļ liek dārgus stentus, kaut ārstēšanai pietiktu ar zālēm. 2011.gadā Journal of the American Medical Association pētījums atklāja, ka 12% gadījumu ASV plānveida pacientiem ar stabilu sirds darbību un daļēju asinsvadu nosprostojumu stenti ielikti nepamatoti.
Latvija stentu izmantošanas ziņā izceļas pasaules mērogā. Re:Baltica aprēķini rāda, ka esam otrajā vietā starp OECD valstīm tūlīt pēc Vācijas. 2011.gadā uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju Latvijā veiktas 310 operācijas ar stentiem – daudz vairāk nekā kaimiņiem Igaunijā (210) un Lietuvā (187).
Pretstatā daudzām knapi eksistējošām medicīnas nozarēm invazīvā kardioloģija Latvijā ilgstoši ir labi apmaksāta – gadā valsts tai atvēl vidēji 24,5 miljonus eiro, kas ir visvairāk Baltijā. Pateicoties Ērgļa entuziasmam un prasmei draudzēties ar politiķiem, kardiologi pelna sešreiz vairāk nekā bērnu slimnīcas ķirurgi. Vēl pirms sešiem gadiem žurnālam 36,6°C Ērglis lepojās: «Mums ir viena no vislabākajām invazīvās kardioloģijas laboratorijām pasaulē.»
Stentu biežo izmantošanu varētu skaidrot ar augsto sirds un asinsvadu slimību (SAS) izplatību, kas ir galvenais nāves cēlonis Latvijā un Eiropā. Taču, neraugoties uz dāsno valsts finansējumu kardioloģijai, Latvijā joprojām ir trīs reizes lielāka priekšlaicīga mirstība no SAS nekā vidēji ES. Ievērojami atpaliekam no Igaunijas, lai gan tur stentus izmanto krietni mazāk. Nedaudz izdevies apsteigt Lietuvu.
Problēma ir tā, ka Latvija tērē miljonus, lai ārstētu jau slimos, bet maz – lai agri novērstu kaiti un pacienti līdz operācijai nenonāktu. 2012.gadā kardioloģijai kopumā valsts iztērēja aptuveni 73 miljonus eiro, turpretim visiem sabiedrības veselības veicināšanas pasākumiem – nepilnus 90 tūkstošus.
Prioritātes naudas sadalē rāda arī pērn valdībā apstiprinātais sirds un asinsvadu veselības uzlabošanas plāns līdz 2015.gadam. Jau tā prāvajam kardioloģijas budžetam tas papildus piešķīra vēl septiņus miljonus eiro. Lai arī plānā ir minēts, ka efektīvi profilakses pasākumi mirstību var samazināt pat uz pusi, lauvastiesa – 78% – naudas atkal paredzēta ārstniecībai. Profilaksei – tikai 2% jeb 118 tūkstoši.
Plānu oficiāli iesniedza Veselības ministrija, bet izstrādāja Ērglis ar kolēģiem. Kad 30.jūlijā to izskatīja valdība, viņš bija klāt, gatavs atbildēt uz ministru jautājumiem. Tādu nebija.
Pāris mēnešus iepriekš Ērglis kopā ar veselības ministri Ingrīdu Circeni (Vienotība) īpašā publiskā akcijā ministriem organizēja rīta rosmi un mērīja asinsspiedienu, lai aicinātu cilvēkus rūpēties par veselību. Šādas kampaņas šarmantajam Ērglim labi padodas, jo viņš kopš mazotnes pieradis uzturēties pazīstamu un ietekmīgu cilvēku sabiedrībā.
Talantīgais Ērglis
Bērnību Andrejs Ērglis aizvadīja Āgenskalnā – sava vectēva, izcilā latviešu ķirurga un Latvijas veselības aprūpes sistēmas veidotāja Paula Stradiņa mājā un pāri ielai esošajā klīnikā, kur tagad strādā.
Jaunībā Ērglis sapņoja uzņemt kino, vidusskolas laikā strādāja radio. Skolu pabeidza ar izcilnieka «sarkano diplomu». Medicīnas studijām Ērgli pievērsa māsīcas vīrs, kardiologs Uldis Kalniņš, un drīz vien Ērglis sāka strādāt viņa vadītajā Kardioloģijas centrā. 1990.gada 4.aprīlī tobrīd 26 gadus vecais Ērglis veica savu pirmo angioplastiju jeb asinsvadu paplašināšanu. Tikai 13 gadus iepriekš šo metodi izgudroja šveicietis Anderss Grunciks. Kā veikt šo procedūru, Ērglis izlasīja specializētajā literatūrā, jo iespēju novērot un mācīties praksē viņam nebija.
Darba apstākļi operāciju zālē tolaik bija skarbi. Angioplastikas aparatūra bija 25 gadus veca. Austrālijas latviešu invazīvais kardiologs Andris Saltups, kurš 1993.gadā ieradās Rīgā uz pasaules latviešu ārstu kongresu, bija pārsteigts, kādos apstākļos ārsti bija veikuši jau aptuveni 100 angioplastijas procedūru. Ērglis ar kolēģiem viņu uzaicināja piedalīties operācijā, un Saltups atceras virsmāsas atgādinājumu – dienas darbam ir tikai divi pāri sterilu cimdu.
Pēc gada ar Melburnas latviešu un Salt-upa palīdzību Ērglis trīs mēnešus stažējās Austrālijā. Atgriežoties bijis grūti atkal pierast pie trūcīgajiem apstākļiem. «Normāli tas nav, vienam divdesmitpiecgadīgam čalim sākt un būt atbildīgam par visu invazīvo kardioloģiju. (..) Skaidrs, ka alkohols ir ātrākais relaksēšanās veids,» 2011.gadā žurnālam Ievas Veselība stāsta Ērglis, atklāti runājot par saviem pārdzīvojumiem un arī problēmām ar alkoholu.
«Bieži telefona sarunās nakts stundās mudināju viņu nezaudēt cerību un cīnīties, lai stāvokli uzlabotu,» atceras Saltups. Un Ērglis nepadevās. Kad 1996.gadā Salt-ups starptautiskā konferencē Tulūzā atkal satika jauno kolēģi, viņš laimīgs stāstīja – tūlīt Stradiņos būs moderna digitālās angiogrāfijas aparatūra, gluži kā Melburnā.
Togad arī pirmo reizi Latvijā asinsvadu paplašināšanā sāka izmantot stentus. Oktobrī uz nedēļu Rīgā ieradās Saltups, bruņojies ar saziedotām zondēm un stentiem. Bet jau drīz, 1999.gadā, viņš, dziļi iespaidots, atzina, ka angioplastikas līmenis Latvijā ir sasniedzis Eiropā, Amerikā, Japānā un Austrālijā redzēto: «Pirmo reizi jutos lieks savā skolotāja un konsultanta lomā.»
Andreja Ērgļa karjera nākamajos desmit gados tikai uzņem apgriezienus. Viņš vairs nelieto alkoholu. 2003.gadā saņem Triju Zvaigžņu ordeni. 2004.gadā, kad pēkšņi 58 gadu vecumā no infarkta nomirst Kardioloģijas centra vadītājs Kalniņš, Ērglis stājas viņa vietā. Vienlaikus kļūst par Latvijas Invazīvās kardioloģijas attīstības biedrības un līdzīga profila Baltijas organizācijas vadītāju. Pēc gada ir Latvijas Kardiologu biedrības prezidents. Ērglis arī konsultē Latvijas Ārstu biedrības sertifikācijas komisiju, kas izsniedz un ik pēc pieciem gadiem atjauno kardiologu sertifikātus. Būtībā Ērglis «monopolizē» invazīvās kardioloģijas jomu Latvijā. Viņu respektē.
Ērglim atveras visas durvis. Viņš piedalās starptautiskos pētījumos, uzstājas konferencēs. 2012.gadā Ir veidotajā Latvijas izcilāko pētnieku topā, kur galvenais kritērijs ir starptautiska citējamība, Ērglis ieņem stabilu pirmo vietu – 77 publikācijas kopš 2007.gada, citu autoru darbos citēts 536 reizes.
Pie Ērgļa ārstējas Latvijas galms – stresu māktās varas elites vidū pieprasījums pēc laba kardiologa ir liels. Viņa pacientu vidū ir vairāki veselības ministri, kāda kultūras ministre, tautā slavens komponists, divi valsts prezidenti un lērums Saeimas deputātu. Kad pērn sirds streikoja izglītības ministram Robertam Ķīlim, viņa ārsts Ērglis Panorāmā skaidroja, ka pacientam ielikts stents un jādomā par slodzes samazināšanu.
«Ar viņu ir patīkami būt kopā, sarunāties. Daudz lasījis, orientējas mākslā, literatūrā,» stāsta Normunds Beļskis, kurš no 2005.gada bija tobrīd valdošās Tautas partijas veselības ministra Gundara Bērziņa padomnieks. Ērglis tolaik ieradies pie ministra ar plānu invazīvās kardioloģijas attīstībai Stradiņos un lūdzis naudu. Ministrs licis izstrādāt plānu Latvijas mērogā un «aizsūtīja Ērgli mājās». Jau pēc trim mēnešiem kardiologs atgriezās. «Vienmēr labi sagatavojies – ar prezentācijām, pētījumiem,» saka Beļskis.
Ērgļa mērķtiecība un šarms nostrādā. Tieši Bērziņa laikā invazīvā kardioloģija gūst ievērojamu valsts atbalstu. 2005.gadā valdība nolēma nākamajos trijos gados par 6,4 miljoniem eiro nopirkt septiņus angiogrāfus sirds asinsvadu izmeklēšanai. 2006.gadā kardioloģijas programmām iedalīja 25 miljonus eiro. Mērķis – līdz 2010.gadam samazināt mirstību no SAS vismaz par 30% (sasniegt gan izdevās tikai pusi no plānotā).
Taču šis devīgums nenāk bez maksas. Ērgļa labo tēlu sabojā piedalīšanās pozitīvisma kampaņā – šī nelikumīgā kampaņa palīdzēja TP 2006.gadā uzvarēt vēlēšanās un turpināt darbu valdībā. Līdz krīzei, kas apturēja daudzus trekno gadu tēriņus, nomainījās četri veselības ministri, taču visi no TP. Ar šīs partijas politiķiem veselības uzlabošanas nolūkos kardiologs Ērglis kāpj eksotiskos kalnos.
Pirmo reizi savu īpašo veselības grupu Ērglis 2007.gadā uzved Kilimandžāro kalnā Āfrikā, pēc gada Himalajos Nepālā, nākamgad Dienvidamerikas Andu kalnos. Grupas kodols – premjers Aigars Kalvītis, eksprezidents Guntis Ulmanis, veselības ministrs Gundars Bērziņš un viņa padomnieks Normunds Beļskis.
Labās kardiologu algas
Andrejs Ērglis eksotiskus braucienus var atļauties, jo ir turīgs ārsts un uzņēmējs. Lursoft informācija rāda, ka viņš tieši vai pastarpināti ir līdzīpašnieks sešās firmās. Lielākā no tām ir a/s Sistēmu inovācijas, kuras apgrozījums 2012.gadā pārsniedza 700 tūkstošus eiro, peļņa bija nepilni 200 tūkstoši.
Kādi ir Ērgļa ikmēneša ienākumi kā kardiologam, publiski nav zināms. Neraugoties uz daudzajiem amatiem, viņš nekad nav bijis valsts amatpersona, kam jāaizpilda ienākumu deklarācija. Publiski pieejama informācija ļauj minēt, ka Ērgļa atalgojums Stradiņa slimnīcā varētu būt 10-14 tūkstoši eiro pirms nodokļu nomaksas.
Pērn pēc Re:Baltica lūguma VID atlasīja 50 lielākos izmaksātos atalgojumus pa amata kategorijām piecās lielākajās valsts, pašvaldību un trīs privātajās slimnīcās. Galvenais secinājums – kardiologi ir labāk apmaksātie mediķi valstī.
Anonimizētie dati rāda, ka visvairāk Latvijā pērnvasar nopelnīja kāds ārsts kardiologs, kura atalgojums maijā, jūnijā un jūlijā bija no 10 658 līdz 15 221 eiro mēnesī. Kopumā no 50 vislielāko atalgojumu saņēmējiem 14 bija kardiologi, otra lielākā grupa – seši ķirurgi.
Cik no kardiologiem ir tieši invazīvās kardioloģijas speciālisti, VID neatšifrēja. Taču 2009.gadā veiktā Valsts kontroles revīzija Stradiņa slimnīcā apliecināja, ka visvairāk nopelna tieši invazīvās kardioloģijas speciālisti. Piemēram, starp visiem slimnīcas ārstiem lielākais atalgojums bijis Invazīvās kardioloģijas laboratorijas ārstam (vidēji 6400 eiro mēnesī), bet vidējā un jaunākā personāla amatu kategorijā līderos ir šīs laboratorijas māsa (gandrīz 2000 eiro). No visiem nodaļu vadītājiem lielākais atalgojums bija Kardioloģijas centra vadītājam (vairāk nekā 10 tūkstoši eiro mēnesī, mainīgā daļa atalgojumā 80%), un šo amatu ieņem Ērglis.
«Sistēma darbojas perversi,» ārstu apmaksu valstī komentē Māris Rēvalds, Veselības aprūpes darba devēju asociācijas vadītājs. «Viss atkarīgs no spējas lobēt. Ērglis ir ļoti spējīgs, ar sirdi un dvēseli rūpējas par savu nozari, bet uz tā rēķina otrā galā ir pilnīga bēdu ieleja,» saka Rēvalds. Kamēr vieni dzīvo pēc Eiropas standartiem, citi speciālisti pamet valsti – trūkst neirologu, reimatologu, endokrinologu, secina Rēvalds.
Kad Valsts kontrole atklāja lielās samaksas atšķirības ne tikai starp klīnikām (Austrumu un Bērnu slimnīcā vienādiem amatiem algas bija mazākas nekā Stradiņos), bet arī vienas slimnīcas iekšienē, Veselības ministrija solīja veikt pārbaudi. Toreizējais un arī pašreizējais ministrijas valsts sekretārs Ri-nalds Muciņš saka – dati apkopoti, bet nekas tā arī nemainījās. Ministrija ir kapitāldaļu turētāja valsts slimnīcās, tomēr arī veselības ministre Ingrīda Circene LTV raidījumā 1 pret 1 pērn stāstīja – viņa ārstu algas nevarot ietekmēt, jo par tām lemj slimnīcu valdes.
Muciņš stāsta – Stradiņi lielās algas invazīvajiem kardiologiem pamato ar to, ka viņi ienes ievērojamāko daļu slimnīcas budžetā. «Kardioloģijas programmā ir ļoti liela peļņas daļa.» To apstiprina fakti. Pērn valsts par sniegtajiem medicīnas pakalpojumiem Stradiņiem samaksāja vairāk nekā 42 miljonus eiro. Divas lielākās pozīcijas bija kardioķirurģija pieaugušajiem (9,2 miljoni) un stentu ielikšana (6,6 miljoni).
Jaunais Stradiņa slimnīcas valdes priekšsēdētājs, bijušais zāļu kompānijas GlaxoSmithKline Latvia vadītājs Dins Šmits sola pārskatīt atalgojuma sistēmu, jo tik lielas atšķirības neesot pieļaujamas. Šmits un Ērglis ir labi pazīstami. Abi spēlē tenisu ārstu turnīros, bet Šmita vēl nesen pārstāvētā zāļu firma Ērgļa vadītajām kardioloģijas biedrībām ziedojusi vairāk nekā 33 000 eiro. Otra jaunā Stradiņu valdes locekle, Bērnu slimnīcas valdes priekšsēdētāja Anda Čakša savulaik ar Ērgli kopā uzkāpusi Japānas augstākajā kalnā, un viņas tobrīd vadītā farmācijas firma Sanofi-aventis Ērgļa organizācijām ziedoja gandrīz 35 000 eiro.
Pats Ērglis visus pārmetumus noraida. Viņš Re:Baltica stāsta, ka atalgojums atbilst padarītajam. Kardiologi intensīvi strādā, un Stradiņos nopelnītais esot viņu galvenais ienākums – nevis kā citiem speciālistiem, kas piepelnās privāti. «Mums neviens pacients neguļ jocīgā kārtā palātā, nesaprotot, kāpēc viņam netiek veikta operācija,» stāsta Ērglis. Viņa pamatalga esot 1280 eiro, pārējā ir mainīgā daļa par darbu stacionārā, ar ārzemju pacientiem.
Papildu ienākumi no ārzemju pacientiem gan veido mazu daļu. Pērn invazīvās kardioloģijas pakalpojumi sniegti 21 ārzemju pacientam (pārsvarā no NVS), kas Stradiņa slimnīcai ienesa ap 40 tūkstošiem eiro. «Ja mums ir pasaules līmenis invazīvajā kardioloģijā, gribētu redzēt vairāk ārzemju pacientu,» saka Nacionālā veselības dienesta vadītājs Māris Taube. «Igaunijā spēcīgi attīstīta acu ārstēšanas, Lietuvā – šūnu medicīna, bet Latvijai nav vienas spēcīgas nozares, kas ienestu naudu.»
Neskaidrs papildu ienākumu avots ir klīniskie pētījumi. Saskaņā ar Zāļu valsts aģentūras informāciju kopš 2009.gada Latvijā tiek veikti 14 pētījumi, kuros ražotāji pārbauda stentu efektivitāti. Informācija ir konfidenciāla – aģentūra pat nezina, kas ir pētījumu pasūtītāji un kurās slimnīcās tie notiek.
Stradiņa slimnīca informē, ka pērn no invazīvās kardioloģijas klīniskajiem pētījumiem nopelnījusi nepilnus 97 tūkstošus eiro. Cik par pētījumiem nopelna Ērglis, slimnīca nezina. Šo ačgārnību asi kritizē Teksasas Universitātes asociētais profesors Uģis Gruntmanis, bijušā veselības ministra Jura Bārzdiņa un labklājības ministres Ilzes Viņķeles ārštata padomnieks: «Ir absolūti neiespējami saprast, kā Stradiņa slimnīca, kas pieder valstij, pieļauj, ka naudu par pētījumiem pārskaita privāti ārstiem. Tā ir neskaidra sistēma, kurā veidojas milzu interešu konflikti, tādēļ nekur attīstītā pasaulē nekas tāds nedrīkst notikt.»
Cik maksā stents?
Ja ārzemju pacienti un klīniskie pētījumi veido nelielu daļu no kardioloģijas ieņēmumiem, kur tad rodas «ļoti lielā peļņas daļa», par ko slimnīca atalgo Ērgli un viņa kolēģus? Atbilde – naudu dod pati valsts.
Vēl nesenā pagātnē Nacionālais veselības dienests neierobežoti apmaksāja visu kardioloģijas stentu veidu izmantošanu, kas kopumā valstij prasīja aptuveni 24,5 miljonus eiro gadā un nodrošināja ap 6200 pacientu ārstēšanu. Salīdzinot pa nozarēm, tieši kardioloģija ir viena no lielākajām tēriņu pozīcijām veselības budžetā.
Latvijā izmanto divu veidu stentus – parastos metāla un ar zālēm pildītus, kas ir modernāki un dārgāki. Pastāv desmitiem stentu veidu, un to cenas ievērojami atšķiras, taču valsts oficiāli noteiktā samaksa par parastu metāla stentu ir 854 eiro, par zālēm pildītu – 1700 eiro. Tā gan ir tikai daļa no angioplastijas izmaksām – kopumā valsts par asinsvada paplašināšanas operāciju ar parastu stentu samaksā 3477 eiro, ar zālēm pildītu – 4757 eiro. Summā ietilpst materiāli, ārsta darbs, pacienta uzturēšanās slimnīcā.
2011.gadā Veselības ministrija pirmo reizi ķērās pie stentu cenu revidēšanas un ieteica kvotas dārgajiem stentiem. Speciālisti atsaucās uz Anglijas nacionālā veselības institūta pētījumu, ka ekonomiskais ieguvums no zālēm pildītu stentu lietošanas rodas tad, ja cenu starpība nepārsniedz 255 eiro. Latvijā tā bija četras reizes lielāka.
Kardiologi dumpojās. Ērglis Panorāmas sižetā stāstīja – daļai pacientu, piemēram, diabēta slimniekiem, nemaz nedrīkst likt parastos stentus, un kopumā ministrijas lēmums atsviedīs kardioloģiju 20 gadu senā vēsturē.
Ministrija un nozare nespēja vienoties, tāpēc 2012.gadā valsts apmaksāja tikai lētos metāla stentus. Pērn panākts kompromiss – 10% no valsts apmaksātajiem stentiem ir ar zālēm pildītie. Stradiņa slimnīca no šīm pārmaiņām cieta visvairāk, jo te nonāk vissmagākie pacienti un biežāk tika izmantoti dārgie stenti, piemēram, 2011.gadā ievietoti 1403 ar zālēm pildīti stenti, bet parastie – 694.
Ērglis par šādu iznākumu ir sašutis un turpina cīņu. Vēstulē ministrijai viņš pērn rakstīja, ka 2012.gadā ir izgudroti jau trešās paaudzes stenti, kas uzsūcas organismā, tāpēc metāla stentu izmantošana ir neiedomājama. «Latvijas iedzīvotājiem ir tiesības saņemt veselības aprūpi, kas atbilst 21.gadsimta ārstēšanas vadlīnijām Eiropā,» raksta Ērglis.
«Ja veselības budžetā ir tik maz naudas kā tagad, tad nevaram visiem kardioloģijā izdalīt mersedesus, kamēr pārējiem jāiztiek ar zaporožecu,» kritisks par kardiologu argumentiem ir Uģis Gruntmanis. Viņš jau 2009.gadā portālā Delfi publicētā analīzē norāda: Latvija par stentēšanu maksā daudz vairāk nekā bagātā Eiropa, Amerika, Kanāda.
Stentu reālās izmaksas nezina pat valsts. 2011.gadā Valsts kontrole ziņoja, ka veselības finansējumu pārraugošajām iestā-dēm nav «datu, pamatojoties uz kuriem aprēķināti pakalpojumu tarifi». Konkrētas izmaksas nespēja uzrādīt arī Stradiņa slimnīca, tajā skaitā par stentiem.
«Teikšu godīgi, man ir grūti,» saka Māris Taube, kura vadītais Nacionālais veselības dienests atbild par tarifu noteikšanu. Stentu cenas nav pārskatītas kopš 2008.gada, kad veikts centralizēts iepirkums visām Latvijas slimnīcām. Vēlāk no šīs prakses atteicās, jo ārsti pārmetuši, ka neesot nopirkts vajadzīgais. Taube neslēpj, ka baidās ārstiem jautāt pēdējās stentu izmaksas, jo nebūs, ar ko salīdzināt to pamatotību. Ekspertu loks vismaz Baltijā ir ierobežots. «Viņi visi ir izauguši no viena Ērgļa. Tādēļ samazinām [tarifus] mehāniski,» stāsta Taube.
«Salīdzinot ar mūsu finansiālajām iespējām, esam mazliet izrāvušies un aizrāvušies ar stentēšanu,» Re:Baltica stāsta Rinalds Muciņš. Viņš piesardzīgi norāda: «Varbūt ir labi, ka par savu mērķi nospraužam Vācijas līmeņa sasniegšanu, tomēr no valsts līmeņa visām nozarēm ir jābūt vienlīdzīgām.»
Valsts cenšas samazināt dārgo stentu izmaksas, jo par šo naudu var daudz paveikt citu slimību ārstēšanā. «Pašlaik invazīvajā kardioloģijā ir augsti tarifi, bet cits speciālists saņem santīmus,» stāsta Taube. Salīdzinājums – par vienu stentēšanu valsts maksā līdz pat 4800 eiro, bet par krūts noņemšanu ar vēzi slimai sievietei un atrašanos slimnīcā desmit dienas – 690 eiro, par asiņojošas kuņģa čūlas operāciju un slimnīcas izdevumiem – 630 eiro, aknu un žults ceļu operācijām – 1390 eiro.
Re:Baltica mēģinājumi noskaidrot stentu cenas Baltijā izvērtās mēnešiem ilgā riņķa dancī. Lietuvā un Igaunijā valsts maksā slimnīcām par sniegtajiem pakalpojumiem pēc tā sauktās DRG sistēmas (diagnosis related group jeb diagnožu grupas), ko izmanto vairākas ES valstis un šogad sāk ieviest arī Latvijā. Līdz ar to kaimiņos valsts atsevišķi neregulē parasto vai dārgo stentu izmantošanu.
Ņemot vērā atšķirīgās apmaksas sistēmas, tieši salīdzināt stentēšanas izmaksas nevar. Tāpēc Re:Baltica aprēķināja vidējās izmaksas 2012.gadā, izdalot kopumā iztērēto naudu ar pacientu skaitu.
Visvairāk viena pacienta asinsvadu ārstēšanai ar stentu tērēja Igaunijā – 7525 eiro, Latvijā – 3951, Lietuvā – 1725. Skaidrojot, kāpēc Igaunijā operācija sanāk tik dārga, viņu Veselības apdrošināšanas fonda pārstāve atzina – valsts finansējuma likmes nav pārskatītas kopš 2002.gada, kad stenti bija krietni dārgāki, bet šogad to darīšot. Savukārt lētums Lietuvā liek domāt, ka izmantoti tikai parastie metāla stenti.
Visā Baltijā stentus iepērk slimnīcas, un nacionālajiem veselības dienestiem nemaz nav informācijas par to cenām. Lielākās Igaunijas slimnīcas atteicās Re:Baltica atklāt cenas, jo tās esot komercnoslēpums. Bet Viļņas Universitātes slimnīcas preses pārstāve atzina – nevarot dabūt informāciju no atbildīgā kardiologa, jo viņš nevēloties sagādāt nepatikšanas kolēģiem Latvijā. Vienīgi Tartu Universitātes slimnīca beidzot informēja, ka vidējā cena par parastu stentu ir 210 eiro, bet zālēm pildītu – 400 eiro.
Šīs igauņu cenas ir stipri zemākas par tām, ko atklāja Stradiņi – gandrīz 500 eiro par metāla stentu un ap 1300 eiro par zālēm pildītu stentu. Taču slimnīcu metodoloģija, rēķinot vidējo cenu, nav skaidra un var atšķirties. No Austrumu slimnīcas izdevās uzzināt trīs visvairāk pēdējā laikā izmantoto stentu modeļus un cenu – tie izrādījās parastie metāla stenti par 230-500 eiro.
Šeit arī slēpjas atbilde uz jautājumu, kā kardioloģija «pelna» naudu slimnīcai. Ja tarifā valsts parastam stentam ierēķinājusi gandrīz 900 eiro, bet slimnīca to pērk par 200, starpību var tērēt citiem mērķiem – algām vai nabadzīgākajām medicīnas nozarēm.
Slimnīcu veiktajos iepirkumos pastāv vēl kāda īpatnība – farmācijas kompāniju ziedojumi ārstiem, ko tie tērē mācībām ārzemēs, konferenču apmeklējumiem. Piemēram, Ērglis ieņem amatus desmit organizācijās, viņa vadītā Invazīvās kardioloģijas attīstības biedrība kopš 2008.gada ziedojumos ir saņēmusi teju 840 tūkstošus eiro, un tās labdaru sarakstā ir arī lielākās firmas, kas uzvar Stradiņa slimnīcas kardioloģijas iepirkumos.
Kopumā firmas, kas ziedojušas Ērgļa biedrībām, pēdējos četros gados Stradiņos uzvarējušas konkursos par 40,4 miljoniem eiro. Daži skaitļi ilustrācijai – Arbor Medical ziedojusi 85 tūkstošus un uzvarējusi slimnīcas iepirkumos par 6,2 miljoniem eiro, Johnson&Johnson AB filiāle atvēlējusi 72 tūkstošus un guvusi 5,8 miljonu pasūtījumus, bet Ilsanta UAB ziedojusi 40 tūkstošus un pasūtījumos vinnējusi 9,7 miljonus.
Kur ir rezultāts?
«Esmu drusku noguris par tiem stentiem runāt,» oktobrī man saka Andrejs Ērglis, darbdienas pēcpusdienā atjožot uz savu kabinetu. Viņš runā ātri, nedaudz haotiski. Kategoriski iebilst, ka invazīvā kardioloģija Latvijā būtu privileģētā stāvoklī, un lec kājās, lai vestu mani uz nodaļu parādīt, kā kolēģi strādā.
«Es drusku apvainojos par to jautājumu, jo tik daudz mēs veltām profilaksei,» Ērglis atbild uz jautājumu, kāpēc tik maz tērējam SAS novēršanai. Viņš atgādina, ka 2001.gadā par medicīnu nevarēja ielikt nevienu rakstu medijos. «Paskatieties internetā tagad to daudzumu!»
Taču ar rakstiem nepietiek. Neraugoties uz miljoniem, ko tērējam kardioloģijai, Latvijā joprojām ir liels priekšlaicīgi mirušo skaits no SAS. Desmit gados šo rādītāju izdevies samazināt par 14%, kamēr Polijā par 26% un Igaunijā par 40%, bet ES jaunajās dalībvalstīs vidēji par 25%, liecina Pasaules Veselības organizācijas dati iedzīvotāju vecuma grupā līdz 65 gadiem. Absolūtos skaitļos Latvijā 2012.gadā vecumā līdz 65 gadiem no SAS nomira 2606 cilvēki.
Gan Igaunijā, gan Polijā stentus izmanto krietni mazāk nekā Latvijā, bet rezultāti ir labāki. Kāpēc? Ērglis to skaidro ar nepareizu Latvijas statistiku. Viņaprāt, ārsti bieži kā nāves cēloni ieraksta problēmas ar sirdi, bet, ja piedzēries cilvēks uz ielas nosalst, sirds apstāšanās pēc būtības nav patiesais nāves iemesls. Pašlaik apjomīgā pētījumā eksperti vērtē 1000 no kardioloģiskiem cēloņiem mirušu cilvēku nāves iemeslus, un Ērglis lēš – 10% gadījumu nāves iemesls būs cits, nekā oficiāli norādīts.
Pat ja šis pieņēmums izrādīsies pareizs, citās valstīs jau ir pārbaudīts, ka efektīvākais priekšlaicīgas mirstības samazinātājs ir SAS profilakse, kas Latvijā ļoti klibo.
Polijas pieredze rāda, ka SAS riska faktoru novēršana bija puse no mirstības samazināšanas veiksmes. Holesterīna (t.sk. treknu ēdienu) samazināšana deva 39% no panākumiem, bet fizisko aktivitāšu palielināšana – 10%. Turpretim akūta koronārā sindroma ārstēšana (tai izmanto stentus) – 9%.
Cits labais piemērs – Irija, kas desmit gados mirstību no SAS samazināja par 42%. Īpašā stratēģijā no 211 rekomendācijām trešdaļa bija saistīta ar «veselības veicināšanu» (ikgadēji palielināt tabakas nodokļus virs inflācijas līmeņa, ieviest rekomendācijas uztura, alkohola politikai, popularizēt fiziskās aktivitātes) un vēl pussimt ieteikumu, kā stiprināt saiti starp veselības institūcijām un ģimenes ārstiem, kas Latvijai ir vājā vieta.
Par prioritātēm Latvijā ļauj spriest reālais naudas sadalījums kardioloģijas jomā – visvairāk tērējam slimnīcām (42%) un kompensējamajiem medikamentiem (35%), tad seko ambulatorie pakalpojumi, bet atsevišķs finansējums profilaksei vispār nav izdalīts. Situāciju īsti nelabo arī jaunais SAS samazināšanas plāns, kurā profilaksei atvēlēti 2% no papildu naudas – veselīga dzīvesveida un pretsmēķēšanas kampaņām. Vēl 0,7 miljonus dos SAS skrīningam vairākās vecuma grupās. Tikai 4000 eiro – lai izstrādātu metodiskos noteikumus ģimenes ārstu izglītošanai. Vispār nav lūgta nauda pacientu rehabilitācijai pēc stentu ievietošanas, kas ir ļoti būtiska.
Tiesa, ne vienmēr vajag lielu naudu, lai uzlabotu cilvēku veselību un samazinātu ārstēšanas izmaksas. Pietiktu ar dažiem valsts lēmumiem, taču tos kavē naudīgi lobiji. Tā izgāzušies mēģinājumi pacelt nodokļus alkoholam un cigaretēm, kaut gan, atmetot smēķēšanu, risks saslimt ar SAS gada laikā samazinās uz pusi. Pārtikas ražotāji iebilst pret sāls un transtaukskābju ierobežošanu. Re:Baltica pētījums rāda, ka Latvijas skolās neierobežoti tirgo našķus, kas satur cukuru un sliktos taukus.
Pašlaik nekas neliecina, ka Veselības ministrija uzvarēs lobiju spiedienu. Tikmēr veselības aprūpes sistēmā strādājošie izmisīgi cīnās, lai izplēstu lielāku kumosu no valsts budžeta, kas ir starp mazākajiem ES. Rezultātā uzvar stiprākie. Kā Andrejs Ērglis – talantīgs kardiologs, kurš izglābis daudzu dzīvības un iznesis Latvijas vārdu pasaulē. Taču izskatās, ka Latvija nevar atļauties dārgo Ērgli.
Paldies Baibai Zālītei un Rudītei Spakovskai par darbu informācijas vākšanā un apstrādē.
Stents asinsvadu paplašināšanai
