Kategorijas: Pusdienās

Ielaušanās e-pastā

Digitālās vēstules nevar atstāt palicējiem līdzīgi kā ar roku rakstītās. Tās nedrīkst mantot kā māju vai mašīnu, jo tas rada daudzus riskus, apgalvo pēcnāves privātuma eksperte Edina Harbinja

Labi  nostādīta, nomierinoša  balss kā bēru izvadītājai. Rīgas Juridiskās augstskolas vieslektore Edina Harbinja, iespējams, ietekmējusies no savas profesijas. Inteliģentā sieviete ir mirušo pēcnāves privātuma eksperte. Uzaugusi Bosnijā un Hercegovinā, kur pēc universitātes beigšanas bijusi praktizējoša advokāte telekomunikāciju nozarē. Bet nu jau daudzus gadus dzīvo Apvienotajā Karalistē, strādā Astonas Universitātē  Birmingemā. «Doktora darbā aplūkoju vēl plašāku lauku — kas notiek ar taviem datiem internetā (mēs tos saucam par digitālajiem aktīviem) pēc tam, kad nomirsti. Vai esi savu datu īpašnieks? Vai tev patiešām pieder tavs Facebook, Snapchat, Instagram konts, tavs e-pasts, tavs bizness Amazon un eBay, tava reputācija Airbnb 

Strēlnieku ielas kafejnīcā Sienna viesmīle Edinai atnes kapučīno ar iezīmētu sirsniņu, bet viešņa līdz sarunas beigām to atstāj neskartu. Izvēlētā pētījumu tēma viņu aizrauj.

«Pirmā šāda lieta, kā jau varēja paredzēt, nāca klajā ASV — šī valsts ir līdere dažādu avangarda tiesas prāvu ziņā,» stāsta eksperte. «2005. gadā Irākā nogalinātā jūrnieka Džastina Elsvērta (Justin Mark Ellsworth) vecāki gribēja iekļūt viņa Yahoo e-pasta kontā, lai lasītu korespondenci. Gribēja zināt, kāda ir bijusi viņa pēdējā saziņa, kā viņš jutās, nonācis karā, gribēja saprast nāves apstākļus. Viņi cerēja, ka tas palīdzēs tikt galā ar sērām.» Saprotama motivācija, bet Edina Herbinja to neatbalsta. «Kā pēcnāves privātuma advokāte domāju, ka pat vistuvākajiem radiniekiem nevajadzētu piekļūt aizgājēja personīgajai komunikācijai, jo tā ir ļoti jutīga un intīma. Ja palicējiem ir tiesības uz viņa māju vai mašīnu, tas nenozīmē, ka viņiem ir tiesības arī uz ļoti privātu komunikāciju.» Viņasprāt, kritiku neiztur arī arguments, ka palicēji taču mēdz mantot ar roku rakstītās vēstules. Kāpēc lai tas pats nenotiktu ar digitālajām? «Tas ir daudz kompleksāk. Papīra vēstules ir fiziskas, viena, divas, trīs. Ja tās iznīcinās, tās citur vairs neparādīsies. Tās nebalsta kāda cita izveidota infrastruktūra — serveri un servisa pakalpojumu sniedzēji. E-pasti nav tikai divpusēja komunikācija kā vēstules. Tajos potenciāli var būt iesaistīti simtiem citu cilvēku. Tu atver šīs durvis, izgaismojot arī viņu datus un noslēpumus.»

Amerikāņu jūrnieka gadījumā Yahoo izšķīrās par kompromisu. Vecākiem diskā nosūtīja e-pastu kopiju, bet nepiešķīra pieeju dēla kontam. Amerikā ir bijušas vēl pāris līdzīgas tiesvedības, tomēr nekad nav nostabilizēts precedents, ka e-pasti vai Facebook konts būtu īpašums, kuru var mantot. Katru reizi par piekļuvi jācīnās tiesā. Ņujorkas tiesa, piemēram, nesen likusi kompānijai Apple nodot mūžībā aizgājušas fotogrāfes Apple ID viņas vīram. «Bet to nevar uzlikt par pienākumu visā Amerikā, kur nu vēl Anglijā vai Latvijā. Tā turklāt bija Ņujorkas tiesa, savukārt Apple ir reģistrēta Ziemeļkalifornijā,» piezīmē sarunas biedre. «Amerika, kur ir reģistrēts arī Facebook un Instagram, ir ļoti specifiska, ar dažādām jurisdikcijām, tāds mazs haoss.»

Katru dienu nomirst 200—300 tūkstoši Facebook lietotāju, turklāt tas nav vienīgais no digitālajiem servisiem, kuros atstājam datus, stāsta pētniece. Ideāli, protams, būtu, ja cilvēki vēlmes, ko darīt ar viņu digitālo mantojumu, iekļautu testamentā. Bet tas nav kļuvis par sistēmu, un nāve visbiežāk nāk negaidīti. Toties cīņa par piekļuvi aizgājēja privātajiem datiem internetā vairs nav retums arī Eiropā. «Nesen Vācijā bija skaļš gadījums saistībā ar Facebook,» stāsta Edina. «Pusaugu meiteni Berlīnē notrieca vilciens, bija pieņēmums, ka tā varētu būt pašnāvība, bet varbūt arī ne. Vecāki gribēja iekļūt viņas Facebook vēstulēs, lai redzētu, kāds bija viņas dvēseles stāvoklis, kad viņa izvēlējās darīt kaut ko šādu.» Facebook administrācija vispirms teikusi «nē», jo tas ir pret noteikumiem. Reģionālā tiesa, kurā vecāki iesūdzēja Facebook, pirmajā instancē lēma par labu viņiem, tomēr pieņemot, ka viņi ir meitas Facebook kontrakta mantotāji. «Bet Facebook apstrīdēja šo lēmumu, un Apelācijas tiesa atkal bija Facebook pusē, sakot, ka tas ir pretrunā ar telekomunikāciju aktu un telekomunikāciju noslēpumiem.» Trešā instance, Vācijas Federālā tiesa, tomēr izlēmusi par labu vecākiem. «Ar to es atkal neesmu mierā. Redziet, pat vienā valstī — Vācijā — katra tiesa pašlaik var atrasties citā «grāmatas lappusē»,» nopūšas eksperte. 

Nē, viņa neesot bezsirdīga būtne, taču kurš bērns vēlētos, lai vecāki ielaužas viņa noslēpumos pat pēc nāves? «Vajadzētu būt iespējai, ka tu kā indivīds izdari izvēli, lai tavi radinieki varētu vai nevarētu piekļūt šim saturam,» Edina redz risinājumu. Tehnoloģiju giganti patiešām ir sākuši par to domāt. Google izveidojis rīku Inactive Account Manager. Ja lietotājs ir bijis neaktīvs 3—18 mēnešus (laiku iestatījumos var variēt), tad Google aktivizē viņa paša izdarīto izvēli, lai visi dati tiktu izdzēsti. Facebook un Instagram ir memorializācijas iespēja — tavs profils tiek iesaldēts, pārvērsts memoriālā. Draugi joprojām var izvietot laika līnijā piemiņas tekstus, bet neviens vairs nevar piekļūt privātajai komunikācijai. Facebook Legacy Contact ļauj nozīmēt «digitālā mantojuma kontaktpersonu», kas vajadzības gadījumā kārtos memorializāciju, tai iespējams atstāt pilnvaras rīkoties ar konta saturu, piemēram, fotogrāfijām. Uz tām gan attiecas arī autortiesības, kas tradicionāli darbojas 70 gadus pēc lietotāja nāves. «Šeit atkal ir likumdošanas sadursme, tev kā «mantojuma kontaktpersonai» tomēr nepieder arī autortiesības,» atzīmē juriste. 

Kādas kļūdas pieļaujam, sociālajos tīklos ievietojot informāciju, kas tur būs atrodama ilgi? «Riski ir jūsu noslēpumu izgaismošana, imidža izkropļošana, arī hakošana un konta drošības jautājumi — pēc nāves vairs nevarēsit to kontrolēt,» brīdina viešņa. «Turklāt tā nav tikai tava, bet arī «trešās puses» — tavu kontaktpersonu un draugu — informācija. Neviens arī nezina, kur lielie tehnoloģiju giganti, servisa nodrošinātāji glabā šos datus. Tie var tikt izmantoti dažādu biznesa mērķu sasniegšanai. Mākslīgā intelekta uzvaras gājiena dēļ to vērtība pieaug. Jo lielāka datubāze, jo labāk var izveidot algoritmus un pieņemt precīzākus lēmumus. Jā, arī mirušo dati tiek izmantoti algoritmu treniņam.»

Kāpēc gan lieliski informētā Edina Harbinja pati joprojām lieto Facebook? «Labs jautājums,» viņa iesmejas. «Esmu izskatījusi visus riskus arī dzīves laikā. Vai sekojāt skandālam, kad Facebook deva piekļuvi trešajām pusēm, lai varētu manipulēt ar lietotāju datiem Brexit referenduma un ASV prezidenta vēlēšanu gadījumā? Pastāv tā sauktais «tīkla efekts» — jo vairāk lietotāju ir tīklā, jo vērtīgāks tas ir. Bet mani draugi ir izsvaidīti pa visu pasauli — kā lai es ar viņiem uzturu kontaktu? Privātās izvēlēs visi esam pragmatiski — varam zināt par riskiem, bet negribam zaudēt kontaktu. Piemēram, draudzene, ar ko dalījām māju studiju laikā Glāzgovā, ir no Latvijas, bija lieliski ar viņu tagad satikties.»

Saglabāt šo kontaktu iespēju, taču arī rūpēties, lai sociālo tīklu lietotāju privātums ir pienācīgi aizsargāts — tāds ir Edinas mērķis. «Līdz ar Vispārējās datu aizsardzības regulas ieviešanu arī Facebook ir daudz augstāka atbildība. Ja viņi visu darīs pienācīgi, tad mums, lietotājiem, nevajadzētu tik ļoti uztraukties,» viņa cerīgi skatās nākotnē. «Kāpēc gan lai uz mums gultos vainas apziņa par to, ka gribam uzturēt kontaktus ar ģimeni un draugiem? Kāpēc lai šī vainas apziņa nepiemistu tiem, kam mūs vajadzētu aizsargāt?»

Ēdienkarte

Kapučīno
Svaigi spiesta apelsīnu sula

Suņi kā sabiedrības atspulgs

Veterinārārste un profesore Ilze Matīse-van Houtana gaida tiesas spriedumu Dogo lietā un salīdzina, kāda bijusi attieksme pret identisku suņu epidēmijas uzliesmojumu Latvijā un Austrālijā

Nelielā ciematā Pierīgā mani viesmīlīgi sagaida Sise un Dūmiņš. Suņuks Sise liek klēpī savu ķepu, it kā dodama sveicienu, bet melnais runcis Dūmiņš lepni izguļas uz galda, pie kura apsēžamies uz sarunu. Ģimenes mājā, kuru savām rokām būvē veterinārārstes Ilzes Matīses-van Houtanas vīrs, norunāts turēt ne vairāk kā vienu mājdzīvnieku uz katru cilvēku. Kaut kur pastaigā devies otrs kaķis, bet vienam draugam mājā vēl ir vieta, pasmaida divu bērnu māmiņa Ilze.

Žurnāla iznākšanas dienu, 14. martu, viņa gaida ar vieglu satraukumu. Tiesa šajā dienā gatavojas nolasīt spriedumu lietā, kura pēc uzņēmuma Tukuma Straume prasības ierosināta pret 17 veterinārārstiem, arī Ilzi. Kompānija prasa gandrīz pusmiljonu eiro lielu kompensāciju, apsūdzot veterinārārstus nomelnošanā. Tiesāšanās saistīta ar megaesophagus slimības epidēmiju — suņu barības vada dilatāciju jeb izplešanos, kā rezultātā suņi nespēja normāli norīt ēdienu. No 2014. gada aprīļa līdz 2016. gada augustam Latvijā tā tika diagnosticēta 250 suņiem. Turklāt tā ir tikai aisberga redzamā daļa, skaidro Ilze. Noteikti bija saimnieki, kas pēc palīdzības pie ārsta nemaz nevērsās. Un noteikti bija arī tādi, kuru suņiem slimības pazīmes bija tik drošas, ka speciālists nolēma neveikt rentgenu — šādi gadījumi statistikā neietilpst.

Lielu daļu saslimušo suņu vienoja lietotā pārtika — Dogo, ko ražo Tukuma Straume. Veterinārārsti par šo sakritību brīdināja sabiedrību, un tas viņiem beidzās ar tiesu darbiem. Tomēr klusēt par to nevarēja. Saslimušo dzīvnieku īpašnieku aptauja uzrādīja — sunim, kuram pārtikā dots tikai Dogo, risks saslimt ar megaesophagus bija 300 reižu lielāks nekā sunim, kam dota cita barība. Bet sunim, kam dots Dogo un vismaz 10% apmērā arī citas pārtikas piedevas, saslimšanas risks bija 80 reižu lielāks. «Tas joprojām ir milzīgs skaitlis. Jebkurš rādītājs virs četri būtu nozīmīgs,» komentē Ilze. Tagad bīstamās slimības epidēmiju izdevies apturēt, tā atgriezusies vēsturiski normālajā līmenī, aptuveni 10—15 saslimšanas gadījumu gadā. Diemžēl aptuveni ceturtā daļa no epidēmijā saslimušajiem suņiem ir miruši. Pārējie sadzīvo ar slimības atstātajām sekām, kas nozīmē pamatīgas dzīvesveida izmaiņas.

2017. un 2018. gadā šīs pašas slimības uzplaiksnījums satricināja arī Austrāliju, kur tolaik fiksēti aptuveni 200 suņu saslimšanas gadījumu. Ilze kā eksperte piesaistīta pētnieku darba grupā, kuru ASV izveidojis barības ražotājs Mars kopā ar Kalifornijas Universitāti. Eksperti meklē atbildes uz jautājumiem, kas jādara, lai šādas epidēmijas vairs nenotiktu, un kā mums jāuzvedas, ja tomēr ko tādu piedzīvojam. Arī Austrālijā slimos dzīvniekus vieno barības izvēle — kompānijas Mars ražotā Advance Dermocare. Tagad Ilzei ir iespējams salīdzināt Mars un Tukuma Straumes ļoti atšķirīgās reakcijas uz notikušo. Latvieši iesūdzēja tiesā veterinārārstus, kas par slimību cēla trauksmi, turpretim Mars iesaistījies slimības pētīšanā un zinātnisko konferenču rīkošanā. «Tā ir normāla un atbildīga rīcība,» Ilze neslēpj rūgtumu par to, cik ļoti šādas rīcības trūka Latvijas gadījumā. Ne tikai no uzņēmēja, arī no valsts iestāžu puses, kas, viņasprāt, uzvedās bezzobaini. Tukuma Straumes pārstāvji tiesā joprojām uzstāj, ka veterinārārsti veikuši apmelošanas kampaņu un rīkojušies savtīgās interesēs. «Es nespēju saprast, kā var tādu motīvu piedēvēt. Tas ir zemiski un ļoti aizvainojoši,» Ilze stāsta. Uzņēmējs apsūdz veterinārārstus negodīgā konkurencē. «Kādi konkurenti ir veterinārārsti barības ražotājam? Mēs neražojam barību. Viņi saka, ka esam izplatījuši apmelojošu informāciju, bet veterinārārstiem ir pienākums ziņot par to, ko viņi redz. Tas ir mūsu pienākums pret sabiedrību un dzīvnieku īpašniekiem,» sašutusi Ilze.

Par to, ka slimības uzplaiksnījuma iemesls gan Latvijā, gan Austrālijā ir bijusi suņu barība, nešaubās Kalifornijas Universitātē izveidotā pētnieku grupa. Latvijas pienesums šīs problēmas saprašanā un risināšanā ir liels, jo mūsu veterinārārsti savākuši krietni vairāk slimo suņu audu nekā kolēģi Austrālijā. Tie tagad noder izpētē. Gan Austrālijā, gan Latvijā slimības izpausmēs bijis daudz līdzību, zina stāstīt Ilze. Tāpat kā pie mums, arī tur lielākoties no megaesophagus uzliesmojuma cieta lielo šķirņu suņi, jo īpaši labradori, vācu aitu suņi,
zelta retrīveri. Saslimušo suņu vecums — vidēji seši gadi. Arī mirstības rādītājs Austrālijā bija līdzīgs kā pie mums, tie paši 25—30% no saslimušajiem. Pagaidām pētnieki konstatējuši arī to, ka gan Dogo, gan Advance Dermocare barību vieno augsts augu šķiedrvielu sastāvs. Tas gan nav nekas unikāls — tā ir arī daudzu citu firmu barībām. Īstos slimības cēloņus pētnieki joprojām turpina noskaidrot, un šai pētniecībai cītīgi seko līdzi arī citu firmu pārstāvji pasaulē. «Lielās kompānijas skatās uz to kā uz laika degli,» stāsta Ilze. Kompānijām ir svarīgi izprast šādu epidēmiju cēloņus, lai no tām izvairītos. Kādā no nesen Kalifornijā notikušas konferences sarunām uzstājies kompānijas Nestle toksikologs, kas arī uzaicināts darba grupā. «Es šeit neesmu kā konkurents, jo šī problēma uztrauc mūs visus,» viņš sacījis.

Ikdienu Ilze pavada veterinārajā klīnikā pie mikroskopa, viņa ir veterinārpatoloģe. Savā karjerā, kas veidota gan ASV, gan Latvijā, viņa nonākusi pie kādas epifānijas — suņi ir sabiedrības atspulgs. «Klīnikās redzam, kā gadu laikā mainās suņi. Joprojām redzam agresīvus suņus, kuriem nevar pienākt klāt, bet viņu kļūst mazāk. Latvijas sabiedrībā, manuprāt, arvien mazāk kļūst arī agresīvu cilvēku. Mazāk tādu, kas ir nedroši, kuriem vajag sargsuni. Daudz biežāk tagad cilvēki izvēlas labradorus, Bernes ganu suņus, jorkus. Tas ir atspulgs tam, kas cilvēkiem ir vajadzīgs,» viņa dalās savos novērojumos.

Kā nepieciešamību mūsu sabiedrībā viņa saskata spēju nebūt vienaldzīgiem, kad redzam nežēlību pret dzīvniekiem. «Iesaistīties nav viegls lēmums,» viņa skaidro cilvēku biežo izvēli palikt malā. Savā ziņā pie tā vainojamas valsts iestādes, kas attiecībā uz nežēlību pret dzīvniekiem rīkojas drīzāk formāli, nevis pēc būtības — lai situāciju uzlabotu. Tas nemudinot sabiedrību ziņot par redzēto, jo nav pārliecības, ka sekos rīcība. Tāpat arī viņa saskata vajadzību izglītot sabiedrību. «Pirms ņem kaķi vai suni, ir jāpadomā, ka tu uzņemies atbildību uz 10—15 gadiem. Un tie ir arī izdevumi. Jāsaprot, vai varēsi viņu aprūpēt,» viņa stāsta. Tāpat arī sabiedrībā trūkstot izpratnes par mājdzīvnieku sterilizāciju un kastrāciju. «Suņi pēc kastrācijas daudz mazāk klaiņos apkārt, bet kucēm neuzlabosies garastāvoklis, ja viņām būs bijis vismaz viens metiens,» ārste atspēko bieži dzirdēto mītu.

Edienkarte

Melleņu zefīri

Tēja

Neklusē!

Dzimumnoziegumi pret bērniem notiek daudz biežāk, nekā rāda statistika, pārliecināta Laila Balode no Centra Dardedze. Pieaugušajiem jāmāk tos atpazīt, lai varmākas apturētu

Igaunijas 101. dzimšanas dienā prezidente Kersti Kaljulaida kā vienu no problēmām, ar kurām valstij jātiek galā, minēja vardarbību pret sievietēm un bērniem. Nedēļu iepriekš mēs Latvijā bijām uzzinājuši par bīstamu precedentu — skolēns par seksuālu vardarbību bija stāstījis savas skolas psihologam, bet tas nebija ziņojis Valsts policijai.

Par to, cik izplatīta ir seksuālā varmācība pret bērniem un kā to novērst, iztaujāju psiholoģi Lailu Balodi, Centra Dardedze valdes locekli. 18 darbības gados šī centra galvenais mērķis ir samazināt vardarbību pret bērniem. Pēdējos desmit gados sagatavoti vairāk nekā 560 speciālistu, kas bērniem skolās un brīvlaiku nometnēs māca drošu uzvedību — centrā viņus sauc par Džimbas drošības skolas aģentiem. Ik gadu arī aptuveni piecsimt psihologu, pedagogu un mediķu Dardedzes mācībās uzzina, kā atpazīt un apturēt vardarbību.

Ar Lailu satiekamies centra telpās pēc kāda semināra. Malkojot pēcpusdienas tēju, psiholoģe atgādina, ka Dardedze 2001. gadā savu darbu sāka ar rehabilitāciju, sniedzot palīdzību cietušajiem. Bet drīz vien apjēguši, cik maz vardarbības gadījumu tiek atklāti, tāpēc turpmāk gādāts, lai pēc iespējas vairāk ļaudis iemācītos atpazīt bērna uzvedībā pazīmes, kas liecina — viņš ir cietis no vardarbības, arī seksuālas. Tagad ikviens to var apgūt Dardedzes izveidotajā platformā Drosaberniba.lv. Vienā no tās mācību programmām aplūkoti vairāki bērna uzvedības modeļi un pēc luksofora krāsu principa dota norāde: kāda uzvedība ir normāla, un kas signalizē par piedzīvotu vardarbību. Piemēram, visi bērni kādreiz aizskar vai spēlējas ar saviem dzimumorgāniem (zaļā krāsa), bet ne visi pastiprināti interesējas par pieaugušajiem raksturīgu seksuālu uzvedību (dzeltenā krāsa — jāpievērš uzmanība, un jācenšas saprast šīs rīcības cēloņus). Bet, ja bērns pastāvīgi aizskar sevi vai mēģina pieskarties pieaugušo dzimumorgāniem, vajadzīga psihologa iejaukšanās — šāds uzvedības modelis iekrāsots kā sarkans.

Diemžēl Dardedzes rīkotās mācības ir vienīgā iespēja izglītoties par šo tēmu, tāpēc Laila pieļauj, ka ir tādi pedagogi, kuriem nerodas aizdomas par dzimumnoziegumu. «Reti kad bērns atnāk un saka: mani seksuāli izmantoja. Visticamāk, viņš stāsta, ka sāp roka vai vēders, ka negrib iet uz skolu vai uz mājām. Norādes var būt netiešas,» stāsta Laila.

«Laiku pa laikam uzzinām, ka kāds pieaugušais ir zinājis vai vismaz nojautis, bet nav nevienam ziņojis,» saka Laila. Visbiežāk kā iemesls tiek minēta slikta pieredze — kādreiz, pirms dažiem gadiem, uzrakstīts iesniegums policijai, bet tas nav pieņemts. Bet Laila uzsver, ka policisti pēdējos gados kļuvuši zinošāki un tagad daudz nopietnāk nekā kādreiz strādā, lai atklātu dzimumnoziegumus.

Pērn ir izdevies atklāt, 168 bērni ir cietuši dzimumnoziegumos. Viņu vidū 21 ir izvarots, 90 piedzīvojuši seksuālu vardarbību, 61 pavests netiklībā. Trešdaļa šo krimināllietu jau nodotas tiesai. Valsts policijas pārstāve Sigita Pildava uzsver — policija pieņem un izskata visus ziņojumus, arī par tādiem dzimumnoziegumiem, kas notikuši pirms desmit gadiem. Tāpēc viņa īpaši lūdz pieaugušos, kuriem bērns sāk stāstīt par pāridarījumu, būt īpaši vērīgiem, ieklausīties teiktajā līdz sīkākajām detaļām, lai stāstīto atspoguļotu ziņojumā policijai. «Varbūt tā ir vienīgā reize, kad bērns atveras, un šis pieaugušais ir vienīgā uzticības persona,» saka Pildava.

«Pilnīgi skaidrs, ka dzimumnoziegumi pret bērniem notiek daudz, daudz, daudz reižu vairāk, nekā par tiem zina atbildīgās institūcijas,» pārliecināta psiholoģe Laila Balode. Seksuālās vardarbības atpazīšanā un atzīšanā mēs kā sabiedrība, viņasprāt, esam tikai ceļa sākumā. Vispiesardzīgākie šajā ziņā esot skolu darbinieki. Taču Laila aicina nemierināt sevi ar domu, ka seksuālā vardarbība skar tikai kādu konkrētu bērnu un viņa ģimeni. «Mēs, psihologi, runājot par seksuālo vardarbību, sakām — tai ir infekcijas daba. Jo seksualitātes tēmas interesē bērnus, tāpēc viņi dalās ar interneta vietnēm, stāsta par dažādiem notikumiem, un beigu beigās pat tie bērni, kuriem, mūsuprāt, nevajadzētu būt tajā iesaistītiem, iegūst savam vecumam nevajadzīgu informāciju,» saka Laila. Viņa norāda — vissvarīgākais šādu gadījumu atklāšanā ir kāds cilvēks, kuram ir atbildība un drosme.

To prasa arī likums. Bērnu tiesību aizsardzības likums katram no mums — gan pieaugušajiem, gan bērniem — uzliek pienākumu ziņot par vardarbību nekavējoties, tajā pašā dienā, kad to uzzinām. Arī šogad spēkā stājies psihologu likums nosaka katra psihologa pienākumu par noziedzīgu nodarījumu ziņot ne vēlāk kā 24 stundu laikā. Cilvēkiem, kuri strādā medicīnā, izglītībā, policijā vai sociālajā jomā, par neziņošanu draud kriminālatbildība — brīvības atņemšana līdz diviem gadiem vai naudas sods. Pagaidām gan Valsts policijā nav zināms neviens gadījums, kad krimināllieta ierosināta, un vēl nav skaidrs, vai tiks sākts kriminālprocess pret raksta sākumā minēto skolas psiholoģi. Policija skaidro — tiesas procesā jāspēj pierādīt, ka ziņots nav ar nodomu. Ja tam nav pierādījumu, kriminālprocesu nesāk.

Mediju uzmanība jau agrāk pievērsta gadījumiem, kad profesionāļi nav ziņojuši par novēroto vardarbību pret bērniem. Piemēram, Ārstniecības likums jau kopš 2011. gada liek mediķiem ziņot par pāridarījumu, taču 2015. gadā kāda ģimenes ārste Ventspilī redzēja gadu vecu bērnu ar zilumiem, sasitumiem, paaugstinātu temperatūru, bet neziņoja par to nevienam. Divas dienas vēlāk mazulis Bērnu slimnīcā nomira. Bet pie atbildības ģimenes ārste netika saukta. «Mēs esam daudz runājuši ar ģimenes ārstiem. Viņi visi kā cilvēki ir jauki, bet stāsta — ja konstatē vardarbību, jāraksta policijā ziņojumi, paskaidrojumi, jāiet kā lieciniekam uz vairākām tiesas sēdēm,» skaidro Laila un rezumē — jāliek galvas kopā, lai panāktu, ka procedūras nav tik apgrūtinošas. To pieredzējuši arī divi no sešiem Dardedzes klīniskajiem psihologiem, kuri liecinieka statusā iesaistīti tiesvedībās.

Bērnībā seksuāli izmantotie, bet nedziedinātie neko neaizmirst — to pierāda pēdējo gadu laikā atklātie dzimumnoziegumi katoļu baznīcā, norāda Laila. Viņasprāt, Vatikāns februārī augstāko garīdznieku samitu par seksuālās vardarbības novēršanu katoļu baznīcā rīkoja ne aiz lielas grēku nožēlas. Vatikāns bija spiests beidzot atzīt dzimumnoziegumus, jo iepriekš seksuāli izmantotie bērni, kļuvuši pieauguši, cits pēc cita stāstīja par ļauno murgu, ar ko psiholoģiski nākas sadzīvot ik dienu.

Atklāt jebkuru notikušu noziegumu ir ļoti svarīgi, jo tikai tā var apturēt varmāku. Mēs varam audzināt savus bērnus par tādiem, kuri prot pretoties pāridarījumam, bet dzimumnoziedznieki mērķtiecīgi sameklēs citus bērnus, kuri nebūs mācīti aizstāvēties. Laila atsaucas uz kādu ASV veiktu pētījumu, kurā analizētas jau cietumā ieslodzītu dzimumnoziedznieku atbildes par viņu darbībām — tās liecina, ka upura meklējumos viņi pievēršas bērniem, kuri nestrīdas, nepretojas un nesūdzas. «Sabiedrībā jākultivē apziņa, ka katram no mums jādara viss iespējamais, lai dzimumnoziedznieki neaiztiktu ne tavus, ne arī citu bērnus,» saka Laila.

Igaunijā uz to, ka sievietes un bērni cieš no vardarbības, prezidente norāda pat valsts svētku uzrunā. Vai Laila ir dzirdējusi kādu Latvijas amatpersonu atzīstam, ka mūsu valstī pastāv seksuāla vardarbība pret bērnu? «Nē!» atbilde ir īsa. Lailas pieredze liecina, ka cīņa pret dzimumnoziegumiem, arī vardarbība pret sievietēm un bērniem, Latvijā nav prioritāte. Pērn gan Tieslietu ministrija izstrādāja plānu bērnu aizsardzībai pret dzimumnoziegumiem 2018.—2021. gadam, taču tā īstenošanai nav piešķirts ne centa.

Runājot ar Lailu, atceros pašas un citu kolēģu žurnālistu veidotos materiālus, kuros ir viena un tā pati atziņa — bērni neuzticas pieaugušajiem. Ko darīt, lai katram bērnam būtu vismaz viens, kam uzticēties? «Ļoti viegla atbilde — jāiemācās klausīties bērnos! Klausīties varam arī ar acīm, izjūtām, klātesamību. Bet mēs visu laiku skrienam garām bērniem kopš vecuma, kad viņi sāk iet bērnudārzā. Bērni ir pieraduši, ka pieaugušie ir tie, kuriem principā ir vienalga. Bieži vien dodam bērnam informāciju, bet nedodam iespēju runāt ar mums. Klausīšanās, manuprāt, ir atslēgas vārds,» saka Laila.

Ēdienkarte

Divas tases melnas tējas

Rādīt tikai līdz TAM punktam!

Aktieris Jānis Kubilis (95) ir nedaudz jaunāks par Nacionālo teātri, kas svin savu 100. jubileju. Kubilis katru dienu domā par valsti, kuru «vajag sapurināt pārmaiņās, jo ir izveidojusies tāda apvēlusies nesodāmības šķira, kas pacēlusies pāri citiem»

Šokolāde — Jānis Kubilis saka telefonsarunā, kad vaicāju, kas viņam garšo. Vismaz simboliski būtu jāieēd, lai arī tikšanās sarunāta desmitos no rīta. «Tajā laikā es neēdu, tāpēc piedāvāju padzert tēju vai kafiju, un klāt šokolādi. Jums garšo tēja? Man arī,» saka Kubilis. Satikties vēlāk nevaram, jo aktieris plāno doties uz grāmatas 100 izcili Latvijas aktieri atvēršanu. Viņš ir viens no aprakstītajiem, un kritiķe Līga Ulberte nodēvējusi par vienu no iedvesmojošākajām Latvijas teāt-ra personībām.

Daudzdzīvokļu namā Teikā aktieris sagaida silti un ar kūkām, kuras atnesis dēls Alnis — viņš atnācis pie tēta, lai palīdzētu uzņemt viesi. Lai arī Kubilis ir tikai piecus gadus jaunāks par savu Nacionālo teātri, viņš izskatās pēc 75 — lieliskā garīgā un fiziskā formā. Daudz lasa grāmatas, presi, nelamā jaunatni un sarunas laikā nepazaudē pavedienu. Brīnišķīgs prāts un domu gājiens ir aktierim, kurš sevi dēvē par Ir cītīgāko lasītāju un, pacēlis žurnālu ar Lembergu uz vāka, saka: «Mums ir Teterevu fonds, kas atbalsta visu, sākot no teātra, beidzot ar kaķu patversmēm, bet kur ir Lemberga fonds? Kur Šlesera fonds?» Kubilis atšķir rakstu, kur redzama shēma ar Lemberga ģimenes slēptajiem uzņēmumiem. «Kaut kas fantastisks! Vara un nauda — tās ir divas lietas, kas parāda cilvēka patieso seju.»

Nacionālā teātra simtgades pasākumā 23. februārī Kubilis būs publikā kā skatītājs, jo lūdzis viņu neaicināt uz skatuves. Savu karjeru beidza 90. gados, aizejot no teātra brīdī, kad bija ļoti pieprasīts aktieris. «Gribēju, lai atmiņā palieku ar vislabāko — Bezkaunīgajiem večiem un Hamilkāra kunga lomu. Brīžam domāju, ka varbūt vajadzēja vēl vienu lomu nospēlēt, bet labs darbs, kas padarīts. Vistrakākais ir uz skatuves palikt garlaicīgam. Aizgāju, jo negribēju piedzīvot tādu brīdi,» atzīst pieredzējušais aktieris. Pirmos divus gadus bez teātra bijis grūti, tikai aktieris to neizrādīja. Kubilis bija tik mīlēts aktieris, ka kioskos tika pārdotas pat viņa fotogrāfijas. «Man grūti izstāstīt, ko nozīmē 50 gadi uz skatuves: izdzīvot un pārdzīvot visas dzīves, negulētās naktis un vēl to stresu, ka jāiet simtiem cilvēku priekšā, taču nav kontakta ar partneri, nesanāk, kā režisors grib.» Aktieris prāto, ka tā īsti nav cietis no kritikas, lai arī bija lomas, ko varētu nospēlēt labāk. «Es esmu drusku lutināts. Visu dzīvi,» viņš smaida.

Kubilis ir izvēlīgs skatītājs, uz Nacionālo teātri, protams, dodas biežāk. Priecīgs redzēt talantīgus jaunos aktierus un viņu panākumus. «Uz Latvijas teātra nākotni es raugos optimistiski,» viņš saka. No pēdējām redzētajām izrādēm par labām viņš dēvē Pūt, vējiņi! un Salome. Pirmā atstājusi spēcīgu emocionālu vēstījumu kā labs ansambļa kopdarbs, taču Salomē iepriecināja «lielā aktieru atdeve, tikai vēlētos, lai režisors būtu viņiem vairāk palīdzējis». No Aktieru zāles izrādēm īpaši patikušas Ezeriņš un Antigone ar Gundara Grasberga un Maijas Doveikas tēlojumu. Varot redzēt, ka aktrisei ir dziļums un liela dzīves emocionālā bagāža, ar ko var «pabarot» lomu. «Reiz es biju mākslas muzejā, no paša rīta. Skatos — tādā pustumsiņā Doveika stāv pie Purvīša gleznas. Vēro. Laikam prasījās kāds iespaids.»

Pieredzējušais aktieris noteikti zina, kas ir labas izrādes priekšnoteikumi. Zina un veikli sarindo: luga, režisors un partneris. Ja aktierim ir šie trīs elementi, tad izrādei jāsanāk. Viņam bijušas lieliskas partneres: Māra Zemdega, Velta Līne, Antra Liedskalniņa, Lāsma Kugrēna. Vāja aktrise varot kaut trīsreiz izģērbties, taču tas neglābs izrādi, un arī ķīmija neradīsies. Kubilim šķiet, ka patlaban miesas kults teātrī ir pārāk uzsvērts un neattaisnojas. «Agrāk izģērba sievietes, tagad arī vīriešus. Un tā bezjēdzīgi. Pat Smiļģis, kurš bija provokators, teica — rādīsim līdz punktam, līdz TAM punktam, kad attiecības nonāk intīmajā fāzē, un viss — tālāk lai iztēlojas.»

Pēkšņi aktieris pieceļas, aiziet pie plaukta, atver sekretāru un saka: «Vienu mazu konjaciņu, labi?» Un mēs mainām tēmu. Sākam runāt par politiku, jo Kubilis katru dienu skatās ārzemju ziņas, lasa avīzes un žurnālus. «Levits jau nu būtu labs prezidents, jo māk valodas, jurists pēc izglītības, ar starptautisku pieredzi.» Ja vien būtu klonēta Vaira Vīķe-Freiberga, tad aktieris labprāt redzētu viņu kā prezidenti. Savulaik tieši viņa pasniedza Kubilim Triju Zvaigžņu ordeni.

Apspriežam jauno valdību un tās ilgo veidošanas procesu. Kubils saka: «Tautu vajag sapurināt pārmaiņās, jo ir izveidojusies tāda apvēlusies nesodāmības šķira, kas pacēlusies pāri citiem.» Un šķiet, ka sapurināta tiekot, jo, cik nu lasīts, jaunie ministri šķiet gaiši domājoši. Satiksmes ministrs Tālis Linkaits esot visvairāk vietā, jo «zina nozari, nemuld, viss viņam ir skaidrs, tikai jādara».

Vaicāts, kas ir vislielākā nelaime mūsu valstī, Kubilis ietur aktiera cienīgu pauzi un pasaka vienu vārdu: nabadzība. Dēls Alnis gan iebilst: «Indijā arī ir nabadzība, taču viņi ir laimīgi.» Aktieris norāda, ka tur ir cita vērtību sistēma un valsts būvēta citādi. Latvija tiekot izzagta, sākot no 90. gadu laikā notikušās privatizēšanas līdz korumpētībai pašlaik, un vainīgie netiek pienācīgi sodīti, piemēram, kā tas ir ar Rīgas Satiksmes transporta iepirkumu skandālu. «Labi, visa nelaime nav nabadzība, bet — nevienlīdzība,» precizē Kubilis. Arī izslavētajos Latvijas laikos, kad eksportēja bekonu un sviestu, bijusi nabadzība, taču citāda. Nebija arī tik izteikts — mēs un jūs.

Kubilis nav bijis čekas maisos un partijā. Kļūt par aģentu viņam nav piedāvāts, taču partijā gan aicināts iestāties. «Kad man iedeva spēlēt Ļeņinu, boļševiki teica: «Šim? Bet viņš nav partijā!» Ja es nebūtu spēlējis lielās un galvenās lomas, mani piespiestu iestāties partijā. Tikai es, Kārlis Sebris un Elza Radziņa nebijām partijā,» Kubilis piemin kolēģus.

Čekas maisos ir arī Lilijas Dzenes vārds. Teātra zinātnieces, kura par Kubili sarakstījusi grāmatu. «Es neticu, ka Lilija kādu nodeva,» pārliecināts ir Kubilis. Viņa esot bijusi klāt brīžos, kad aktieri ņirgājas par lugās aprakstīto dzīvi Padomju Savienībā, un tad jau būtu arī to noziņojusi. Vairāk Kubilim esot žēl, ka maisos ir tik daudz rektoru un raidījuma Labvakar puiši. «Domāju, ir daļa, par kuriem mēs neko neuzzināsim. Jūsu žurnālā lasīju labu Raudsepa komentāru, kas visu izskaidro: «Bet Savickis sēž savā ložā un smejas.»»

Jānis Kubilis katru dienu daudz staigā. Ja labs laiks — tālāk; ja slikts un slidens — tuvāk. Daudz lasa. «Mani ļoti interesē dzīve. Tā ir kā narkotika — noskatīties ziņas, kā Bertānam iet, kā Porziņģim, jūsu žurnālu izlasīt. Mani iepriecina dzīvošana. Dzīve.» Protams, uznākot pesimistiskāki brīži, kad pats uz sevi pašķendējas, bet tikai Rīgā, jo vasarās tam neesot laika. Dzīvo vasarnīcā Baltezerā, rok zemi un audzē rozes. Izstaigājas pa mežu, paciemojas pie kaimiņa Raimonda Paula, parunājas par dzīvi un kultūras jaunumiem. Vasara aizskrien ātri. «Mana ilgdzīvošanas recepte ir interesēšanās par dzīvi. Un kustība, jo kustība ir dzīvība. Viss paša rokās: dari pats, tad Dievs palīdzēs.»

Ēdienkarte

Suflē kūka ar zemeņu želeju
Biezpienmaize
Šokolādes konfektes Asorti
Tēja
Konjaks

Kremļa korupcijas eksports

Kā pamazām graut Putina diktatūru, un kāpēc Krievijā sazagto miljonu nogulsnēšanās Latvijā līdzinās narkotiku atkarībai, stāsta Krievijas opozicionāra Alekseja Navaļnija štāba vadītājs Leonīds Volkovs

Mūsu tikšanās sestdienas rītā Double Coffee pie Pēterbaznīcas sākas ar nelielu stresu — Leonīds Volkovs (39) kavējas vairāk nekā pusstundu. Kad beidzot enerģiskā solī ierodas, nomet uz pakaramā ebreju lūgšanu lakatu tallītu un atvainojas — aizķēries sinagogā.

Rīgā Volkovs «apzinīgā vecumā» esot tikai otro reizi mūžā, kaut gan bērnībā ar vecākiem viesojies Jūrmalā un joprojām raiti noskaita staciju nosaukumus no Lielupes līdz Pumpuriem. Pašlaik Volkovs ir tāds kā pasaules pilsonis, jo iebraukšana Krievijā viņam draud ar kārtējo ieslodzījumu par demonstrācijas organizēšanu pret Putinu pērnā gada maijā — tāpēc tikai šā gada maijā, kad nodarījumam būs iestājies noilgums, viņš varēs atgriezties pie ģimenes. Kā Krievijas opozīcijas redzamākā līdera Alekseja Navaļnija prezidenta vēlēšanu štāba vadītājs Volkovs kopumā pabijis aiz restēm 95 dienas. Daži viņa pārkāpumi no latvieša skatpunkta nav saprotami, piemēram, protesta demonstrāciju retvīti sociālajos tīklos. Bet šīs represijas Volkovs pats neakcentē, kā IT konsultants naudu var pelnīt jebkurā pasaules vietā. Pērn pusgadu sabijis ASV, Jeila Universitātē, kur dalījies ar savu praktisko pieredzi politisko kampaņu organizēšanā un papildinājis teorētiskās zināšanas.

Lai arī Navaļnijam oficiāli neļāva kandidēt uz Krievijas prezidenta amatu 2018. gadā, organizatoriskā struktūra viņa kandidatūras atbalstam darbojas joprojām. Volkovs bija kampaņas štāba vadītājs un arī tagad turpina vadīt reģionālos štābus. Tiesa, to skaits no 85 sarucis līdz 40, pārsvarā lielākajās pilsētās. Ar reģionālajiem menedžeriem viņš arī no attāluma trīs reizes nedēļā notur obligātas sapulces, pārrunā aktuālos projektus. «Kad pērnruden biju Amerikā, man ar Habarovsku bija 14 stundu laika starpība, tas bija sarežģītāk,» šāda praktiska detaļa palīdz saprast kustības mērogu.

Par Navaļnija darbību pie mums vairāk zināms no ziņu virsrakstiem par lielajām protesta demonstrācijām, regulārajiem arestiem vai pētījumiem, ko Navaļnija fonds cīņai pret korupciju publicē internetā, atklājot augstu Krievijas amatpersonu slēptās bagātības. Bet kas vispār ir Navaļnija kustība? «Tas ir politisks spēks, kas ģenerē politikas dienaskārtību.» Faktiski tas esot viens no diviem varas centriem Krievijā, jo visas citas institūcijas, kuras «varētu konkurences cīņā izveidot politisko dienaskārtību, pilnībā kontrolē Kremlis».

Volkovam ir programmētāja piegājiens, skaidrojot politisko «ēdienkarti». Jebkurš datoriķis zinot maģisko skaitli, kuru spēj paturēt atmiņā cilvēks, — izvēlne, ko piedāvā dators, nedrīkst pārsniegt septiņus punktus. Šajā formulā balstās arī politiskā dienaskārtība — jebkurā valstī savā starpā konkurē 5—7 aktuālie jautājumi. Kā piemēru viņš min ASV:  tas ir migrantu jautājums, geju laulības, valdības tēriņi, veselības aprūpes reforma, aborti, ieroču lietošana. ASV par šiem jautājumiem izsakās ne tikai partijas, bet daudzas struktūras — arodbiedrības, reģionālās un nekomerciālās struktūras. «Krievijā nekā tāda nav — nav neatkarīgu arodbiedrību, politisko partiju, gubernatoru. Proti, viņi it kā ir, bet visus kontrolē Kremlis. Arī baznīcu,» saka Volkovs.

Viņš stāsta, ka Kremlis cilvēkiem uzspiež savu viltus dienaskārtību, novēršot uzmanību no cilvēkiem patiešām būtiskiem jautājumiem. Kāpēc Krievijā būtu jāapspriež Sīrijas jautājums, ja valstī sliktā stāvoklī ir slimnīcas, ceļi ir sabrukuši un daudzi dzīvo trūkumā? Taču alternatīvu dienaskārtību Krievijas iedzīvotājiem neviens nevar piedāvāt, jo visi informācijas resursi arī ir varas monopolizēti. «Mēs esam vienīgie Krievijā, kas ir neatkarīgi ar savu politisko dienaskārtību,» saka Volkovs un piebilst, ka nesaka to ar lepnumu, jo patiesībā «mums vajag, lai tādu kā mēs Krievijā būtu vairāk».

Navaļnija opozīcija spoguļojas Kremļa darbībās — Putins gluži kā krievu pasakās var izpausties dažādos veidolos: te viņš uzstājas kā varas partija Vienotā Krievija, te jau ir Viskrievijas nacionālās frontes pārstāvis, citreiz iemieso Federālo drošības dienestu. Navaļnija kustība dara līdzīgi — kad ir vēlēšanu kampaņa, tā ir politiska partija, kad runā par pensiju reformu, tad drīzāk arodbiedrība, bet vienlaikus darbojas kā masu medijs, streiku un protesta mītiņu komiteja, pat tipogrāfija, saka Volkovs.

Navaļnija kustība vairākus gadus cīnījās, lai Kremļa diktētajā dienaskārtībā iebīdītu korupcijas tēmu. «Teicām, ka korupcija ir Krievijas galvenā problēma.» Kamēr Kremlis stāstīja, ka cilvēkiem jādomā, kā pieaug Krievijas ģeopolitiskā varenība, opozicionāri runāja par korupciju kā iemeslu daudzām Krievijas problēmām, kā Kremļa varas funkcionēšanas veidu. Tam tika veltītas Navaļnija fonda pētnieku radītas videofilmas, kas atklāja Krievijas ģenerālprokurora Jurija Čaikas un viņa dēla Artjoma bagātības iemeslus, premjerministra Dmitrija Medvedeva miljardiem rubļu vērtos slēptos īpašumus un citas shēmas. «Tas laika gaitā noveda pie tā, ka korupciju atzina par vienu no Krievijas problēmām, iekļāva dienaskārtībā,» saka Volkovs. Lai arī liekas, ka Kremlis neņem vērā opozīcijas pētījumus, Navaļnija fonda pretkorupcijas izmeklēšanai tomēr bijušas sekas — jaunajā valdībā netika bijušie vicepremjeri Dmitrijs Rogozins, Sergejs Prihodjko, tāpat Igors Šuvalovs un Arkādijs Dvorkovičs.

Vaicāts, vai viņam ir kāda recepte, ko piedāvāt Latvijas politiķiem cīņā ar korupciju, Volkovs atbild noliedzoši, jo «cīņa ar korupciju autoritārā valstī un demokrātiskā valstī ir divas pilnīgi dažādas lietas». Taču tikšanās laikā ar Saeimas deputātiem Volkovs Rīgā runājis, ka jācīnās pret korupcijas eksportu, «jo Krievija ļoti daudz eksportē korupciju — tiek eksportēts kapitāls, uz to nevajag pievērt acis». Kā piemēru viņš min Jūrmalā sapirktos nekustamos īpašumus. Jā, ekonomikai uz laiku tas nāk par labu, ka Krievijā sazagtie miljoni nogulsnējas šeit, bet šīs netīrās naudas ilglaicīgās sekas līdzinās narkotikām — «jo ilgāk lieto, jo grūtāk no adatas nokāpt». «Ja turpināsit uz to pievērt acis, pēc pieciem gadiem tie nebūs vairs 100 miljoni, bet 500 miljoni,» saka Volkovs un brīdina — netīrā nauda turpinās strādāt, «nosēdīsies» pie ierēdņiem un indēs sabiedrību. «Nevajag domāt, ka šo naudu varēs kaut kā noslēpt un mierīgi dzīvo tālāk — tā vienmēr iznāks virspusē un radīs lielas problēmas cilvēkiem, kuri to izmanto.» Piemērs tālu neesot jāmeklē, tāds ir gadījums ar Putina tuvu draugu, Krievijas Dzelzceļa vadītāju Vladimiru Jakuņinu. Viņu ASV 2014. gadā iekļāva melnajā sarakstā, bet ES pēc Latvijas iebildēm Jakuņinu sankciju sarakstā neiekļāva. 2015. gadā Jakuņins ieradās toreizējā Latvijas Dzelzceļa vadītāja Uģa Magoņa 50. jubilejas svinībās Rundālē. Tagad Magoni tiesā par kukuļošanu. Volkovs secina — te redzam, kā strādā korupcijas eksports.

Patlaban Navaļnija domubiedru uzmanības centrā Krievijā ir nabadzība un nevienlīdzība, jau divus gadus viņi aktualizē šo tēmu. Volkovs salīdzina — Krievija atlaiž parādus Venecuēlai, būvē modernas raķetes, bet valstī valda nabadzība, ir briesmīga infrastruktūra, nožēlojami dzīvokļi. Kad pirms pusotra gada Navaļnija atbalstītāji aicināja celt minimālo algu, par viņiem smējušies un saukuši par kreisajiem populistiem, bet «tagad to pašu saka Vienotā Krievija — celsim minimālo algu, lai mazinātu nabadzību».

Reģionālo nodaļu uzdevums ir veikt jebkādas darbības, kas grauj valdošās partijas un Putina varas tēlu, rada viņiem problēmas. Piemēram, Jaroslavļas štābs tagad īsteno plašu sabiedrisko kampaņu pret Maskavas atkritumu izvešanu un noglabāšanu reģionos, bet Jekaterinburgas štābs — pret pilsētas centrālā laukuma apbūvi, kurā vietējie oligarhi gatavojas uzcelt milzīgu un nevajadzīgu pareizticīgo katedrāli.

Lai arī Putins ilgu laiku ir bijis «ļoti laimīgs totalitārs diktators» ar 80% sabiedrības atbalstu, tagad viņa reitings samazinās. Šogad tas noslīdējis līdz visu laiku zemākajam līmenim — Putinam šogad uzticas tikai 33% aptaujāto. Volkovs smejas, ka prezidenta reitings krīt straujāk nekā samazinās Kremļa propagandas TV skatīšanās, un tic, ka viņa dzīves laikā Krievijā noteikti vēl daudz kas mainīsies.

Ēdienkarte

Pankūkas ar biezpienu un ievārījumu
Svaiga apelsīnu sula
Apelsīnu, burkānu, ingvera karstais smūtijs
Dubultā amerikāņu kafija
Dubultais espreso

Runājam lakstīgi!

Par ko kādreiz latvieši teica «lakstīgs», tagad — superīgs vai foršs. Šo piemēru literatūrfilozofe un tulkotāja Ieva Kolmane min, lai parādītu, kā valoda mainās un vecvārdi var kļūt tikpat vajadzīgi kā jaunvārdi

Kad uzrunāju Ievu Kolmani intervijai par pagājušā gada veiksmīgāko jaunvārdu un kaitinošāko nevārdu, bija jau zināms — gada vārds ir banku darījumos izmantotais «zibmaksājums», bet latviskojumu gaida gada nevārds «influenceris». Tomēr bija liels kārdinājums uzzināt, kādi vārdi un teicieni vēl iesniegti aptaujā, kuru kopš 2003. gada Rīgas Latviešu biedrības Latviešu valodas attīstības kopa izsludina kopā ar Rakstnieku savienību un līdz nesenam laikam arī Terminoloģijas komisiju. Ir taču jābūt vēl kādiem vārdiem un nevārdiem, kas nav izsludināti, bet kas iederētos mūsu valodā! Kuri iepriekšējo gadu jaunvārdi iedzīvojušies valodā, un kurus tā arī neesam pieņēmuši? Ieva aptaujas komisijā strādā jau deviņus gadus, tāpēc aicinu viņu uz pusdienu sarunu. Piektdienas vēlā pēcpusdienā gan gruntīgu maltīti negribas, bet dažus našķus, ar ko papildināt sarunu par valodas vārdu krājumu, sarūpējam.

Ieva apstiprina — patiesi, katru gadu aptaujai tiek iesūtīti desmitiem vārdu, bet izsludināti tiek vislabākie. No šogad iesniegtajiem Ievai patika arī divi skaisti, bet gandrīz aizmirsti vārdi, kas pirms gadiem 80—90 bija zināmi. Viens no tiem — «aizglabāt». «Gurķus var aizglabāt ziemai,» paskaidro Ieva. Vai nav lielisks sinonīms garlaicīgajam «konservēt»? Vecās pavārgrāmatās var lasīt, kā aizglabāt dārzeņus, augļus un zivis, bet tagad maz ir to, kuri vārdu «aizglabāt» zinātu. Kā nelietotu to arī nevarēja izvēlēties gada vārda titulam, taču, man jāpiekrīt Ievai, būtu brīnišķīgi, ja mēs rosīšanos ap kūpošiem katliem un burkām atsāktu dēvēt par «aizglabāšanu».

«Otrs lielisks vārds ir «lakstīgs». Lakstīgala savu vārdu ieguvusi nevis tāpēc, ka būtu lakstu gailis, bet tāpēc, ka «lakstīgi» dzied. «Lakstīgs» ir bijis vārds, kas apzīmē kaut ko tādu, kas tagad ir «kruts», «superīgs» — angliski cool,» stāsta Ieva. Vēl 1950. gadā Stokholmā izdotajā Latvju enciklopēdijā vārds «lakstīgs» skaidrots kā ārišķīgs, koķets, klīrīgs, nekaunīgs un kaislīgs.

Diemžēl vārdi pazūd, visbiežāk kopā ar lietām, ko vairs neizmantojam. Lasot Ievas Pīgoznes grāmatu par tautastērpiem, nezināju, kas ir spangu vainags, sleņģene un kuča villaine — nav tādu mūsu skapjos. Skolotāji ir stāstījuši, ka bērni mūsdienās nezina, kas ir arkls vai ecēšas, jo nav tādus ne acīs redzējuši. «Viens glābšanas riņķis vārdiem ir parunas. Tajās vārdi dzīvo arī tad, kad cilvēki vairs nezina to nozīmi. Piemēram, esmu konstatējusi, ka ne visi zina, kas ir «vadzis». Bet cilvēki saprot izteicienu «vadzis ir pilns» vai «vadzis ir lūzis»,» saka Ieva. Tiesa, skolēni nepazīst «ecēšas», bet «lēkt uz ecēšām» — to gan viņi zina.

Taču lielākā daļa no aptaujai iesūtītajiem vārdiem ir jaunvārdi. Esot gana daudz tādu cilvēku, kuriem patīk tādus izdomāt. Ievai patīkot bērnu darinājumi, par kuriem ziņo viņu vecāki: «Jo bērna valoda ir daudz loģiskāka nekā pieaugušajiem. No loģikas viedokļa — ja ir vārds «pasmaržot», tas ir, paošņāt kaut ko smaržīgu, tad jābūt arī «pasmirdēt» — paostīt kaut ko smirdīgu.» Ja osta kaut ko, kas smird, būtu loģiski teikt: «Es pasmirdēju.»

Pārlūkojot visus «gada vārdus» kopš 2003. gada, rodas iespaids, ka lielākoties tie ir profesionāļu mērķtiecīgi veidoti vārdi, kas apzīmē jaunu parādību vai lietu: «zīmols», «mēstule», «talkot», «glābējsilīte», «staidzināt», «pašbilde», «jaunuzņēmums», «straumēt». Ieva apstiprina, ka tā tiešām ir. Turklāt daļa vārdu top, tulkojot ES dokumentus. Tā 2015. gadā par gada vārdu kļuva «atkraste». Vairums no mums to ne zina, ne lieto, bet juridiskos papīros ir vajadzība apzīmēt jūras piekrastes zonu, kas sākas no jūras krasta un turpinās dziļjūrā un kur notiek saimnieciskā darbība. «Dažkārt nav diskusiju, cik jaunvārds ir veiksmīgs. Vārds ir vajadzīgs, un tas ir jāizkaļ,» saka Kolmane. Viņai pašai no aptaujas 16 gadu vēstures veiksmīgākie darinājumi šķiet rakstnieka Paula Bankovska iesūtītā «mēstule» «spama» vietā, «zīmols», kas aizstāja «brendu», un «glābējsilīte». Pēdējais tapa tāpēc, ka bija vajadzīgs nosaukums kam jaunam, līdz tam nebijušam — vietai, kur atstāt mazuļus, par kuriem vecāki nevar vai negrib rūpēties. Tagad jauns vārds esot vajadzīgs procesam, kam tikai nesen Lielbritānijā atrasts apzīmējums shrinkflation. Tas veidots no vārdiem «sarukt» un «inflācija» un apzīmē ekonomisku procesu, kurā preces svaru un tilpumu samazina, vienlaikus kāpinot cenu. Piemēram, ierasto 200 gramu sviesta vietā paciņā ir 180 gramu, lai pircējiem būtu grūtāk pamanāms sviesta cenas kāpinājums. «Kā mēs to latviski varētu pateikt, vēl nav zināms. Bet latviešu valodā arī būtu vajadzīgs tāds vārds,» saka Ieva.

Kā iedzīvināt vārdus? No kā atkarīgs, vai vārdi iedzīvojas valodā vai izčab kā, piemēram, 2006. gada vārds «draugoties»? «Vārdi ir jādarbina,» atbild Ieva. «Jo tas biežāk strādā, jo ir dzīvīgāks. Vajag vairāk runāt citam ar citu. Un nevis tukšām frāzēm (kā tev iet? — normāli), bet tiešām runāties. Ar bērniem jārunājas, jāuzklausa viņu stāsti, pat grāmatas labāk otram nevis lasīt priekšā, bet pārstāstīt. Nav viegli, bet ir vērts pamēģināt.»

Kad jautāju, kā top «gada nevārdi», uzzinu, ka parasti tie ir tik bieži vietā un nevietā lietoti, ka daudzus nokaitinājuši. Visbiežāk tracina vārdi, kuriem nav latviskojuma — kā šī gada «influenceris», kas ir preces popularizētājs sociālajos tīklos. Vai vārdi, kuri ir greizi lietoti, piemēram, pagājušā gada «transporti» — nevajadzīgi darināts daudzskaitlinieks. «Ir arī mutācijas — pareizrakstības nepārzināšanas dēļ cilvēks sāk arī runājot teikt, piemēram, «propoganda». Kopš mums ir iespēja izpausties sociālajos tīklos, var redzēt daudz steigā rakstīta, un nevārdi vairojas,» stāsta Ieva. «Savulaik bija maz rakstītpratēju. Tad, diezgan ilgi, teksts tika rūpīgi filtrēts un spodrināts, pirms nonāca publiskajā telpā. Tagad teksts bieži kļūst publisks uzreiz pēc tam, kad saklabināts.»

Jautāta, kā izskaust nevārdus, Ieva atbild — daudz vieglāk kaut ko veicināt, nevis izskaust. Rakstu valodu redaktori un korektori var izravēt, bet sarunvalodu neviena valodas žandarmērija nepārgrozīs. «Starp citu, viens gan ir gājis mazumā — «kad» lietojums «ka» vietā. Gadu desmitiem ar to cīnījās, jau padomju gados tika skaidrots, ka abiem ir atšķirīgas funkcijas. Tagad pa reizei vēl dzird «ka» vietā «kad», bet daudz mazāk nekā senāk,» saka Ieva. Kad minu, vai nevajadzētu būt kādam, kas mums regulāri norāda uz pieļautajām valodas kļūdām, viņa atbild noraidoši: «Nebūs neviena lielinkvizitora, kurš pateiks, kā drīkst un nedrīkst runāt. Tāda valodas regulēšana ir pretdabiska. Valodai ir jābūt dzīvai. Striktas valodas normas stāv tuvu dogmatismam.» Par to, cik ļoti valoda mainās, aizdomājies jau Marks Tvens, rakstot romānu Konektikutas jeņķis karaļa Artura galmā — galvenajam varonim, amerikānim, grūti saprast angļu valodu, kāda runāta 6. gadsimta Anglijā.

Rezumējot mūsu sarunu par to, vai gada vārda un nevārda pasludināšana ietekmē valodu, Ieva secina, ka «mūsu spēki ir mazi». Viss esot atkarīgs no cilvēku centības un aizrautības. Tomēr, kā padarīt valodu lakstīgāku, viņa zina: «Vārdus vajag mīlēt, meklēt un teikt. Lasīt vajag! Lasot mēs savu vārdu krājumu papildinām. Jārūpējas, lai dzīvē nebūtu rutīnas, lai būtu gana dažāda pieredze un tā prasītos būt izteicama. Vēl var rakstīt. Rakstīšana līdzinās rokdarbiem, ne velti vārds «teksts» ir radniecīgs «tekstilijām». Virknējot vārdus pa rindām, mēs it kā izadām tos kā valdziņus no vienas rindas otrā tā, lai teksts turētos kopā. Gan adot, gan rakstot ik pa laikam jāpamet skats atpakaļ, vai tas, kas sacakots, ir kārtībā. Runāt, lasīt un rakstīt — tās ir trīs nodarbes, kas valodu vingrina. Mēs dzīvojam valodas telpā. Jārūpējas, lai gaiss tajā nebūtu sasmacis, lai logi ir vaļā. Un valodas telpai ir arī savi kakti, kur jāpalūkojas, vai kāds vajadzīgs vārds nav aizglabāts. Mums jājūtas šajā telpā labi. Ja kāds nevārds tev traucē, var mēģināt to aizslaucīt ar slapju lupatu. Redzēs, vai izdosies.»

Ēdienkarte

Gāzēts un negāzēts minerālūdens
Auzu cepumi
Brūkleņu ievārījums
Žāvētas godži ogas

Atdot muzikālo parādu

Latvijas Mūzikas informācijas centra jaunais vadītājs Egīls Šēfers (40) apņēmies panākt, lai tiktu izdots pēc iespējas vairāk latviešu klasiskās mūzikas, kas līdz šim nav ieskaņota

Egīls uz interviju atbrauc ar velosipēdu. Viss vienā gabalā, bez nobrāzumiem, un, noņēmis ķiveri, saka: «Nav jau nemaz tik slidens.» Kolekcionārā pasūta melnu kafiju un sniedz man divus kompaktdiskus: Mārtiņa Brauna Daugavu, ko iedziedājis Latvijas Radio koris, un Liepājas koncerti II, kurā Maskatu, Vecumnieku, Buravicki, Dzenīti un Pētersonu atskaņo Liepājas Simfoniskais orķestris. Saku, ka noteikti redakcijā noklausīsimies, ja būs, ar ko, jo tagad vairs tikai retajā datorā var ielikt disku. Egīls piekrīt, taču tas esot formāts, kurā mūziku izdod visā pasaulē, lai arī visa aprite notiek digitālajās platformās, piemēram, Spotify, kurā pieejami arī šie abi ieraksti.

Šēferam ir Amerikas Batlera Universitātē iegūts mūzikas maģistra grāds, un Latvijas Radio Klasika klausītāji viņu zina kā raidījuma Orfeja auss vadītāju, kurš aizrautīgi un saprotami stāsta par mūziku. Kopš pagājušā gada novembra Egīls vada Latvijas Mūzikas informācijas centru. Tam ir biedrības statuss, un dibināts jau 2002. gadā ar mērķi starptautiski cildināt latviešu mūziku pasaulē — gan klasisko, gan laikmetīgo — un veicināt tās izdošanu. Viens no iniciatoriem bija Latvijas Radio kora diriģents Sigvards Kļava. Centrs labi darbojās līdz 2008. gadam, kad krīzē par 60% samazināja finansējumu. Tas joprojām nav atjaunots, un jāiztiek no nelielās 30 000 eiro Kultūras ministrijas mērķdotācijas gadā un Kultūrkapitāla fonda projektiem. «Sākot darbu, tas man bija visgrūtākais — spriedze te (rāda uz sprandu) bija visu decembri no tā, ka jādzīvo no projekta uz projektu un nevar plānot.» Taču, lai ierakstītu, piemēram, līdz šim neizdoto Pētera Plakida mūziku, ar izpildītājiem jāvienojas gadu iepriekš. Projekta pieteikumu Kultūrkapitāla fonds apstiprināja tad, kad orķestris jau bija darbu sācis. «Ne stabilitātes, ne garantijas, ne iespējas strādāt ilglaicīgi,» saka Egīls, taču bez vaimanām balsī. Viņš cer uz 2022. gadu, kad Kultūrkapitāla fondam plānots saņemt fiksētu procentu no alkohola akcīzes un azartspēļu nodokļa ieņēmumiem. Tā ir stabilitāte, kas dotu iespēju kultūras projektos ieviest ilglaicīgu plānošanu. «Ja nākamais valsts budžets būs tāds, ka vairāk vajadzēs mediķu algām, nevis lai pasaule uzzina par Jāzepu Vītolu, es sapratīšu.» Nepieņemamāks Šēferam ir naudas sadalījums kultūrā, it īpaši atskatoties uz simtgades naudu: šķita, ka tā sadalīta pēc jūtām un izkaisoties mazās lietās, «kamēr nav izdarītas lielās un svarīgās lietas». No latviešu klasikas fonda ierakstīta ir ļoti maza daļa. Pat ne pirmā un otrā opera (Jāņa Mediņa Uguns un nakts, Alfrēda Kalniņa Baņuta), arī ne pirmais balets (Mediņa Mīlas uzvara). No Ādolfa Skultes deviņām simfonijām un Jāņa Ivanova 21 šobrīd klausītājiem pieejamas tikai dažas.

Šēfers ilgi mudinājis diriģentu Normundu Šnē, lai ieskaņo Jāņa Ivanova simfonijas. Kad tomēr pieķērās, saprata, ka tā ir fantastiska mūzika. «Ivanovs ir mūsu Šostakovičs! Un tagad Šnē koncertos Ivanovu spēlē kā lielu vērtību,» saka Šēfers. Patlaban Latvijas Radio koris iedzied Jāņa Zālīša 45 kora dziesmas, kas būs pieejamas digitāli visā pasaulē. Izdotas tiks arī notis, un Latvijas Mūzikas akadēmijas studenti pētīs komponista biogrāfiju un veidos aprakstu, kas būs pieejami virtuāli. «Notis ir ļoti būtiskas, jo tādējādi kāds, kurš ārpus Latvijas izdzird, piemēram, Zālīti un vēlas atskaņot, var to darīt. Kāpēc dāņu Karls Nilsens ir tik populārs? Jo Dānijā ir viegli pieejamas komponista visu skaņdarbu notis.»

Savu darbu Šēfers sauc par parāda atdošanu mūzikas nozarei. Ar to viņš darbojas jau kopš 2014. gada, kad Mūzikas informācijas centra paspārnē tapa izdevniecība Skani un Egīls kļuva par tās vadītāju. Doma par to radās pēc kāda no Latvijas Radio raidījumiem Orfeja auss, kur Egīls bija uzaicināts vērtēt skaņdarbus. Klausoties, kā divi komponisti — Kalniņš un Mediņš — gandrīz vienā laikā tapušā operā Uguns un nakts interpretējuši Laimdotas ārijas, Egīls ieminējās, ka ieraksts pieejams tikai radio fondos un mūzika faktiski pie klausītāja nenonāk. «Pozicionējam sevi kā klasiskās mūzikas lielvalsti: mums ir Garanča, Nelsons, Jansons, bet pirmā opera un vairāki simfoniskie darbi, kora dziesmas nav pieejamas tautai.» To dzirdēja toreizējā Mūzikas informācijas centra vadītāja Ināra Jakubone un teica: «Tev taisnība, vai gribi nākt un darīt?» Tolaik jau bija pieejama simtgades programmas nauda un Skani startēja ar pirmajiem četriem albumiem: Imanta Kalniņa 4. simfoniju un koncertu čellam, Egila Siliņa iedziedātajām latviešu dziesmām, Latvijas Radio kora iedziedāto vairāku komponistu The Fruit of Silence un pūtēju kvinteta Carion Northwind ar vairāku autoru darbiem. Egīls sāka braukt uz klasiskās mūzikas konferencēm un piedāvāja izplatīt latviešu mūziku. Pirmos divus gadus viņu atšuva: «Jauki, satiksimies nākamgad.» Tagad ir līgumi ar vairākiem izplatītājiem. Nozīmīgākais ir Proper Music, kas ir ne tikai lielākais klasiskās mūzikas izplatītājs Lielbritānijā, bet arī viens no vērienīgākajiem klasiskās mūzikas eksportētājiem. Ar viņu palīdzību latviešu mūzika sasniegusi pat Japānu.

Pērn Jakubones kundze vairs nejaudāja vadīt centru, un valde domāja, ko ņemt viņas vietā. Šēferam šķita būtiski, lai jaunā vadība atbalsta viņa iesākto, tāpēc ierosināja savu kandidatūru. «Tagad man ir vairāk darba, bet alga tā pati. Un vēl stress,» viņš smejas. Taču Egīls labāk jūtas, ja ir daudz darba, jo bezdarbība saēdot. «Tad jūtos kā automašīna, kurai buksē riteņi tukšgaitā. Piederu pie tiem, kas uzskata, ka ir sava roka jāpieliek, lai būtu labāk. Nevis gausties, ka tas nav labi un tas nav labi. Kurš tad salabos, ja ne pats?»

Ik mēnesi Egīls platformai Spotify veido ierakstu sarakstu Sound of Latvia, iekļaujot visus konkrētajā mēnesī izdotos latviešu mūziķu un komponistu ierakstus. Populāri tie kļūst, ja kāds no digitālo mūzikas platformu kuratoriem izvēlas ievietot latviešu darbu savā, piemēram, dienas ierakstu sarakstā. Tādējādi Brauna Daugava iekļuva iTunes, un uzreiz nāca klāt 30 000 klausītāju. Mūzikas centrs no katra straumējuma iegūst 0,0008 dolārus. Šobrīd latviešu mūzikai ir ap 90 000 klausījumu no 80 pasaules valstīm. Šēferu pārsteidz, ka klausītāji daudz izvēlas latviešu vēsturiskos ierakstus, piemēram, filharmonijas stīgu kvartetu, kas iespēlēts 70.—80. gados. Tāpēc patlaban tiek strādāts pie jauna stīgu kvarteta ieraksta ar Spīķeru kvartetu, kas iespēlēs Ivanova darbus. Kāpēc nevar likt vecos ierakstus Spotify? Čarkst? Šēfers stāsta, ka tie ir nesalīdzināmi vājākā kvalitātē, jo 70. gados centās spēlēt pēc iespējas skaļāk, lai mikrofons uztvertu. Šobrīd ausis pieradušas pie citas kvalitātes. «Paklausieties Bayerischer Rundfunk ierakstus — kāds balanss, kāda bauda! Var dzirdēt gan to, kā ierakstā mūziķis elpo, gan to, kā vijole noskrapst gar drēbēm.»

Ik dienu Egīls sāk ar divu stundu klarnetes spēli, jo viņa darbs ir Dānijā bāzētā kvintetā Carion, kas braukā muzicēdams pa pasauli. Klarnetei piemērots esot Mocarts, kura darbos Egīlu aizrauj ģeniālā vienkāršība — nekā lieka un sarežģīta, bet trāpa sirdī uzreiz. Mocarta daiļradi raksturo duālisms: tajā rotaļājas tēli, kuri sarunājas te liegi, te cīnoties. «Mocarts paņem aiz rokas un aicina, aicina, aicina!» saka Šēfers, acīm mirdzot.

Egīlam ir divi bērni, tāpēc būtiski šķiet skolās iepazīstināt ar latviešu mūzikas kultūru. Drīzumā Latvijas Mūzikas informācijas centrs veidos multimediālus stāstus par 30 komponistiem. Jāzeps Vītols būs attēlots kā makšķernieks, jo viņam ļoti patika makšķerēt, un šādi viņa mūzika tiks papildināta ar sadzīvisku, asociatīvu tēlu. Kāpēc bērniem būtu jāzina, kas ir Jāzeps Vītols? «Jo kultūra ir vienīgā, ar ko mēs atšķiramies. Mēs ēdam to pašu baklažānu, ko lietuvietis vai itālis, un norēķināmies ar eiro. Mūsu kultūras vēsture ir tā, ar ko mēs atšķiramies. Tās ir mūsu saknes, tāpēc jārūpējas par Latviju kā latviešu zemi.»

Ēdienkarte

Melna kafija
Kapučīno
Fetas un lapu salāti

Nebeidzama cīņa

Jaunais Valsts robežsardzes priekšnieks Guntis Pujāts brīdina par apdraudējumu valsts drošībai un tautsaimniecībai, ja tiks samazināti resursi korupcijas un ekonomisko noziegumu apkarošanai uz robežas

Ģenerālis Guntis Pujāts kļuva par Valsts robežsardzes priekšnieku 22. janvārī, kad no dienesta atvaļinājās Normunds Garbars, kurš bija vadījis robežsardzi gandrīz desmit gadus. Taču ar robežsargu jauno priekšnieku sarunājāmies jau pagājušonedēļ, kad iekšlietu ministrs viņu iecēla amatā.

Jaunais dienesta vadītājs Pujāts iekšlietu sistēmā strādā jau kopš 1993. gada — vispirms dažādos kriminālizmeklēšanas amatos Valsts policijā, no 2006. gada robežsardzē Kriminālizmeklēšanas pārvaldes priekšnieka amatā, bet 2017. gadā iecelts par robežsardzes priekšnieka vietnieku.

Ģenerālim Garbaram pilnvaru termiņš bija līdz 2021. gadam, tāpēc viņa lēmums atvaļināties, līdzko bija sasniedzis izdienas vecumu, daudziem bija negaidīts un raisīja dažādus minējumus. «Man, protams, tas nebija pārsteigums,» Pujāts teic un iesaka pārlikt akcentus — ka Garbars, kuru viņš slavē kā godavīru un «virsnieku ar lielo burtu», ir nevis aizgājis pirms termiņa, bet gan atvaļinājies, kad bija sasniedzis izdienas vecumu.

«Robežsardzē tagad ir daudzu lietu sākums, tāpēc viņš izlēma, ka ar to nodarbosies cilvēks, kurš būs atbildīgs arī par šo jautājumu ieviešanu,» skaidro jaunais priekšnieks. Pašlaik topot ilgtermiņa projektu pieteikumi 2021.—2027. gadam ārvalstu finansējuma piesaistīšanai, «un laikam Garbara kungs nebija gatavs izdarīt to līdz pusei, tad pamest un doties projām».

Vai pats Pujāts šaubījies, vai ir gatavs kļūt par robežsardzes 2798 darbinieku vadītāju? «Esmu es gatavs un nebiju nekad teicis, ka nebūšu gatavs, ja būs nepieciešama mana palīdzība šo atbildīgo, valstisko uzdevumu risināšanā,» Pujāts atbild. Pēdējo trīs gadu laikā viņš Garbara atvaļinājumu un komandējumu laikā vadījis iestādi, pat vēl nebūdams viņa vietnieks, un labi apzinoties, ko nozīmē «būt sasniedzamam faktiski 24 stundas diennaktī» un dažu minūšu laikā pieņemt lēmumus, piemēram, par to, vai ļaut iebraukt valstī kādam bez sakārtotiem ieceļošanas dokumentiem, ko var atļaut tikai robežsardzes priekšnieks.

Pujāts uzskaita dažus no jaunajiem izaicinājumiem robežsardzei, kuri būšot viņa prioritāte, — Silenes un Pāternieku robežšķērsošanas vietu rekonstrukcija, pasaules hokeja čempionāts 2021. gadā, ko Latvija rīkos kopā ar Baltkrieviju, lidostas Rīga modernizācijas sestā kārta, Rail Baltica, ostas infrastruktūras pārcelšana uz Kundziņsalu. Un arī dalība ES aģentūras Frontex operācijās un starptautiski pienākumi, kurus Latvijai uzliek fakts, ka mūsu austrumu robeža ir arī Eiropas Savienības un NATO robeža.

Robežsardzei pastāvīgu rūpju objekts ir «personāla jautājumi». Daudziem struktūrvienību vadītājiem šogad arī pienākšot izdienas vecums, un priekšniekam būs jāizlemj, vai piedāvāt viņiem pagarināt dienesta attiecības, vai meklēt vietā jaunus vadītājus. Taču nopietnāka problēma jau labu laiku ir personāla trūkums. Pat mūsdienīgākā novērošanas un brīdināšanas tehnika nevar aizstāt cilvēkus, kuriem uz šiem brīdinājumiem jāreaģē, bet divu cilvēku patruļai ir grūti aizturēt robežpārkāpēju lielāku grupu. (Tomēr pagājušogad izdevies aizturēt pat 24 irākiešu grupu, kas mēģināja nelegāli iekļūt valstī no Baltkrievijas.) Robežsardzei papildus vajadzētu apmēram 400—500 darbinieku, no tiem 230 tieši uz «zaļās robežas» austrumos. Trūkst arī tehnikas, bet 74% automašīnu esot vismaz 12 gadus vecas.

Žurnāla Ir rakstam 2014. gadā par austrumu robežu virsraksts bija Mūris vai siets? Vaicāju, kā ir tagad. Pujāts atgādina, ka tie ir 283 kilometri robežas ar Krieviju un 193 kilometri ar Baltkrieviju, tajā skaitā purvi, upes, mežs. Pēdējos gados esot izdarīts daudz, lai robeža nebūtu caurstaigājama sēta un pārkāpēji tiktu aizturēti. «Es, protams, jums nevaru apgalvot, ka katrs, kurš gājis, ir noķerts,» viņš teic, taču tendence esot «ļoti pozitīva». Kopējais aizturēto skaits 2018. gadā — 202 pārkāpēji — bijis gandrīz divreiz lielāks nekā 2017. gadā.

Atgādinu citu statistiku — ka, salīdzinot ar 2013. gadu, kad bija aizturēti 49 cilvēki, 2015. gadā aizturēto bija jau 463. Vai tāpēc, ka pārkāpēju kļuva vairāk, vai arī tāpēc, ka robežsargi sāka labāk strādāt pēc Krimas aneksijas un «zaļajiem cilvēciņiem» 2014. gadā?

Pujāts piekrīt, ka nelegālo migrantu ceļus ietekmējušas «ģeopolitiskas izmaiņas» — karadarbība Ukrainā likusi kontrabandistiem mainīt maršrutus —, bet piebilst, ka arī Krievijas vēršanās pret nelegālu nodarbinātību veicinājusi ekonomisko migrantu, pirmām kārtām Vjetnamas pilsoņu, migrāciju uz ES un Latvija kļuva par vienu no maršrutiem. Taču robežsardzei kopā ar Valsts ieņēmumu dienestu bija  «nopietnas iestrādes» pret kontrabandistiem, un, «kad viņi mainīja savu biznesu no cigarešu pārvietošanas uz cilvēku pārvietošanu, mēs bijām gatavi un spējām noreaģēt, tāpēc mums uzreiz bija šie iespaidīgie rezultāti».

Tomēr «ar organizēto noziedzību bieži vien nav vienkārši, jo cilvēku pārvietošanā Latvijai piederīgie bieži vien pat netiek iesaistīti», Pujāts skaidro. «Ir Krievijā organizētais čečens, atbrauc pakaļ sagaidītājs no Polijas, pēc GPS koordinātām notiek šo personu pārvietošana, Krievijas pilsonis, pārkāpējs, ieved Latvijā, noteiktā vietā nodod sagaidītājam no Polijas, un nav iesaistīts neviens Latvijā dzīvojošais. Tā ir tāda nebeidzama cīņa — viņi mēģina kaut kā mūs apiet, mēs atklājam viņu maršrutus, viņi atkal izdomā kaut ko jaunu.»

Neraugoties uz ģeopolitiskajiem sarežģījumiem, «Latvija tomēr ir saglabājusi profesionālas sadarbības attiecības arī ar kaimiņvalstīm Baltkrieviju un Krieviju», uzsver robežsardzes priekšnieks, un «divpusējā sadarbībā ar Krievijas robežsargiem ir panākts ļoti liels progress». Pagājušogad esot izdevies vairāk nekā 80 pārkāpējiem likt atgriezties Krievijā. «Šos jautājumus palīdz risināt arī sakārtota robeža.» Ja ir redzami kontroljoslā vai ar tehniskiem līdzekļiem fiksēti pierādījumi, otrai pusei ir grūti noliegt robežas pārkāpšanas faktu. Savukārt «Krievijas robežsargi, kā viņi informē, 2018. gadā Latvijas virzienā aizturējuši 472 potenciālos pārkāpējus».

Kad vaicāju, vai arī korupcija ir problēma robežsardzē, Pujāts bez aplinkiem piekrīt: «Korupcija ir problēma, viennozīmīgi.» Pagājušogad ierosinātas 26 krimināllietas par robežsardzes pašas atklātajiem un izmeklētajiem korupcijas gadījumiem.

Taču jaunais priekšnieks, pats būdams pieredzējis kriminālizmeklētājs, ir acīmredzami nobažījies par mēģinājumiem atņemt robežsardzei šādas tiesības. Iniciatīva nākot no Iekšlietu ministrijas Iekšējās drošības biroja, «kurš tā kā uzskata, ka robežsargiem nebūtu ar to jānodarbojas», un likuma grozījumu projekts jau ir uzsaukts valsts sekretāru sanāksmē.

«Nedomāju, ka korupcijas apkarošanas situācija Latvijā ir tik ļoti uzlabojusies, ka būtu jāsamazina resursi tās apkarošanai,» Pujāts teic un ieceri novērtē skarbi: «Es saredzu principā lielu apdraudējumu gan valsts drošībai, gan arī ekonomiskajai drošībai.»

Viņaprāt, situācija, «ka tikai vienam ir ekskluzīvas tiesības nodarboties ar kāda veida noziegumu apkarošanu», ir bīstama arī tāpēc, ka šāds monopols var nonākt «negodprātīgās rokās», kā tas jau ir bijis, piemēram, VID Muitas kriminālpārvaldē, kuras kādreizējais priekšnieks Vladimirs Vaškevičs tagad «slēpjas Austrijā, lai izvairītos no izmeklēšanām».

Pujāts pieļauj, ka «kādam traucē» robežsardzes darītais korupcijas un ekonomisko noziegumu apkarošanā, un atgādina, ka pagājušogad robežsardze kopā ar VID piedalījās «53 miljonu cigarešu izņemšanā», un «tie ir lielākie apjomi, kādi vispār robežsardzes vēsturē ir bijuši». Bet «tie 53 miljoni cigarešu kādam piederēja, kāds tās zaudēja, neieguva peļņu». Viņš brīdina: «Ja robežsardzi izslēgtu no cīņas ar akcīzes preču pārvietošanu, mazinātos drošības sajūta, un ēnu ekonomikas īpatsvars Latvijā viennozīmīgi paaugstinātos.»

Ģenerālis Pujāts vērtē kā ļoti nopietnu Latvijas pieredzi Eiropas Savienībā, kur ne visām dalībvalstīm ir ES ārējā robeža, bet Latvijai tāda ir. «Attiecību dinamika ir dažāda, bet mēs jau esam ļoti zinoši», un, «ja bija laiks, kad mums vajadzēja palīdzēt, tad tagad jau esam līmenī, kad varam mācīt citus». Mūsu robežsargu piedalīšanās starptautiskās operācijās ir ne tikai vērtīga pieredze pašiem, bet ir arī ļoti atzinīgi novērtēta ES iekšlietu un tieslietu ministru sanāksmēs, uzsver jaunais priekšnieks. Tas nāk par labu mūsu ārpolitikai un, galu galā, arī ekonomikai investīciju veidā, jo «cilvēki zina, ka Latvija ir ļoti nopietns un uzticams partneris».

Klāt malārijas oda gads

Klimatam kļūstot siltākam, pie mums var ienākt eksotiskas kukaiņu sugas un arī slimības, stāsta entomologs Voldemārs Spuņģis

Latvijas Universitātes bufetē es dancoju apkārt salātu traukiem kā tāds kaisles apmāts ods vasaras mijkrēslī. Mēģinu sajust, kuri no veģetārajiem salātiem novibrēs manām maņu antenām atbilstošā frekvencē. Mulstu, jo parasti ēdu gaļu, bet nupat esmu apņēmies mēģināt to nedarīt, lai mazāk kaitētu videi. «Sēnes ir gandrīz dzīvnieki,» mani vērodams, drusku ķircinoši saka profesors Voldemārs Spuņģis. «Jo hitīns?» es prasu. Viņš smīnot pamāj ar galvu. Tas ir vecs triks, es arī tā esmu kaitinājis veģetāriešus. Hitīns ir viela, kas atrodama tikai dzīvniekos, īpaši posmkājos, un sēnēs, bet nekad augos. Tas un vēl pāris pazīmes nostāda sēnes tādā kā pelēkajā zonā starp augu un dzīvnieku valstīm. Daba ir brīnumu pilna, un to izpēte ir mana sarunas biedra profesija. It īpaši tie radījumi, kuri klāti ar hitīnu, bet nav sēnes.

Piemēram, malārijas ods, kura zīmē Latvijas kukaiņu pētniekiem paies 2019. gads un kuru meklēšanā tie aicina iesaistīties arī plašāku dabas mīļotāju publiku. Malārijas ods par gada kukaini Latvijā ievēlēts atklātās un godīgās Latvijas Entomoloģijas biedrības speciālistu vēlēšanās, stāsta Spuņģis. Tam ir virkne pamatojumu. Pirmkārt, lai pastāstītu sabiedrībai, ka odi ir ne tikai kaitinoši, bet arī interesanti un nozīmīgi ekosistēmām kā apputeksnētāji un barība citām dzīvām būtnēm. Otrkārt, lai pievērstu sabiedrības uzmanību klimata pārmaiņām, kuru rezultātā Latvijā var ienākt jaunas dzēlējodu sugas, kas pārnes cilvēkiem un dzīvniekiem bīstamas slimības. Treškārt, tāpēc, ka tieši šī iemesla dēļ pērn sākta dzēlējodu monitoringa programma un cilvēku atbalsts šoreiz kalpos ne tikai abstrakti zinātniskiem, bet pavisam praktiskiem mērķiem.

Latvijā ir 30 dzēlējodu sugu. Kad apsēžamies pie galdiņa, es saku: pieļauju, ka esmu sastapis vismaz dažas. Taču zināmu iemeslu dēļ gandrīz katru reizi, kad izdevies odu aplūkot tuvumā, man šķiet, ka tie izskatās līdzīgi — pēc asiņainām pļeckām. Dažreiz tiem vēl trīc kājiņas. Vai arī šāda pieeja entomoloģijai var palīdzēt pētniekiem? «Var!» pārliecināti saka Spuņģis. «Ir variants, ka nosit, nofotografē un ieliek portālā Dabasdati.lv. Ja ir zināma vieta, kur attēls uzņemts, es varu pateikt, vai tas ir vai nav malārijas ods. Var arī sūtīt mums pašu odu.» (LU Bioloģijas fakultāte, Jelgavas iela 1, Voldemāram Spuņģim. Klāt pieliekot etiķeti ar ievākšanas datumu un precīzu atrašanas vietas norādi.)

Taču viņš steidz arī uzsvērt, ka tas nav vienīgais variants. No odu kodumiem nav jābaidās. Malārija Latvijā tika izskausta 50. gados, un odu kodumi patiesībā tikai trenē imūnsistēmu. «Ods savas pusdienas atrod pēc ogļskābās gāzes, pēc siltuma un pienskābes un tad atlido uz kailu ķermeņa daļu. Viņš nedur, kur pagadās, bet atrod sviedru dziedzera izvadkanālu, kur tam mazāka pretestība. Un tad, ja tā pavēro, viņš to savu snuķi kustina, lai iecentrētu uz kapilāru.» Pētnieks cenšas to nodemostrēt ar pirkstu palīdzību, aicinot ielūkoties šajā aizraujošajā mikropasaulītē mums līdzās. «Un, kad trāpa kapilārā, ļoti strauji uzsūc asinis, turklāt ievadot brūcītē siekalas, kas neļauj tām sarecēt. Tas viss ilgst kādas desmit sekundes. Malārijas odu var pazīt arī nespeciālists. Normālam odam ir snuķis, un tā pamatnē divi īsi tausteklīši, bet malārijas odam ir snuķis un divi gari taustekļi. Kad viņš sūc, tie divi paliek atliekušies uz sāniem un ir labi redzami.»

Gluži kā ar visiem asinssūcējiem kukaiņiem, cilvēkam kož tikai odu mātītes, jo tām ir vajadzīgas olbaltumvielas olu produkcijai. Tēviņiem enerģija vajadzīga tikai lidošanai, un tur labāk noder tīrs cukurs — nektārs. Tāpēc sieviešu dzimuma odus ievākt ir vienkārši. «Tās pašas nāk pie manis,» smejas profesors, «es tikai stāvu, pēc metodikas vajadzētu ar plikām kājām, bet var arī apģērbts, un ievācu tās ar entomoloģisko tīkliņu. Tad ar sūcēju iesūcu burciņā, nomērdēju viņus un laboratorijā skatos. Dažas sugas ir grūti atšķiramas. Arī malārijas odu Latvijā patiesībā ir veselas četras sugas, taču citu no citas tās var atšķirt tikai ar molekulārām metodēm.»

Tēviņus bieži var redzēt vasaras pievakarēs, kad tie sijājas bariņos kaut kur laukā. Tur lido tikai tēviņi, un, ja kāda mātīte vēlas apaugļoties, tā pielido pie bariņa un cenšas sadzirdēt spārnu dūkoņas frekvenci, kas katrai sugai ir īpaša. Ja tā signalizē, ka tie ir viņas sugai piederoši odi, tā dodas bariņā iekšā, kur stiprākais no kavalieriem lidojumā to ātri apaugļo, un tad viņa dodas atkal projām.

Malārijas odam un cilvēkam ir kaut kas kopīgs. Parazītisks vienšūnis malārijas plazmodijs, kura dzīves un vairošanās cikls noris odos un cilvēkos. Cilvēkos tas izraisa smagu slimību, odam savukārt izmainās uzvedība, tas kļūst agresīvāks un vairāk kož, tādējādi, protams, izplatot plazmodiju. Izārstējot visus cilvēkus, malārija Latvijā savulaik tika izskausta, jo, paliekot odā, parazīts spēj izdzīvot tikai tik ilgi, cik dzīvo pats kukainis. Malārijas vairs nav, taču odi ir palikuši. Tiesa, pērn monitoringa laikā tie konstatēti tikai sešās vietās — Vecpiebalgā, Pierīgā, Bauskā, Kolkā, Valmierā. Kādā 60. gadu pētījumā šie kukaiņi atrasti 80 vietās Latvijā. «Tas nozīmē, ka, visticamāk, vienkārši neesam konstatējuši,» nosaka pētnieks. Viņš cer, ka gada kukaiņa akcija palīdzēs aizpildīt robus.

Lai arī šobrīd par oda kodumu satraukties nav pamata, pastāv potenciāls risks, ka klimata izmaiņu un globālās tirdzniecības rezultātā pie mums var ienākt gan jaunas dzēlējodu sugas, gan arī to pārnēsātās slimības. «Eiropā par to ceļ trauksmi. Dienvideiropā tā jau ir problēma. Tur ir parādījusies vesela virkne vīrusu slimību un arī malārija, tāpēc arī pie mums tiek veikts šis monitorings,» stāsta pētnieks. «Mēs veidojam tādu kā agrās brīdināšanas sistēmu.» Projektā ir identificētas un iezīmētas kartē potenciāli bīstamas vietas. Tās ir lidostas, tirdzniecības ostas, loģistikas centri, kuros pienāk augļu kravas. Konteineri ar augļiem ir īpaši labvēlīgi kukaiņu pārvadāšanai, jo tajos ir dzesēšanas sistēmas, kas uztur temperatūru nedaudz virs nulles, un tā kukainim esot labākā temperatūra, lai pārceļotu. Ir zināmi gadījumi Nīderlandē, kur ar transportu ievazātas sugas izveido lokālu populāciju. Ja tā tiek savlaicīgi atklāta, speciālisti to var iznīcināt, nosmidzinot apkārtni ar insekticīdiem.

«Ar malāriju ir viegli tikt galā,» saka pētnieks, «lielākā bēda būtu tieši vīrusi. Piemēram, Kongo vai denges vīruss, kā arī dažādi mājdzīvnieku vīrusi. Ja kāds no tiem ienāk Latvijā, tad arī mūsu odu sugas tos būtu spējīgas pārnest. Malārijas attīstības cikls ir tāds, ka jāpaiet laikam, kamēr ods kļūst infekciozs, ar vīrusiem tā nav.» Nekāda īsta reaģēšanas sistēma gan vēl nav izveidota. Pagaidām pie problēmas tiek strādāts konceptuāli, un, ja kaut kas nelāgs notiktu, vērā tiktu ņemta ārzemju pieredze, stāsta Voldemārs Spuņģis. Vienlaikus viņš uzsver, ka mūsu ziema tomēr būtu nopietns pārbaudījums gan eksotiskiem odiem, gan slimībām.

Lai atrastu malārijas odus, nav jāgaida līdz vasarai. Tie un vēl pāris Latvijas odu sugas ziemo kā pieauguši īpatņi, pārējiem pārziemo tikai olas. Ziemojošos odus var atrast pagrabos, alās un, iespējams, kaut kur arī dabā.

No dakšiņu snuķiem pazūd pēdējie kumosi, un mēs ar profesoru Spuņģi lēnā garā dodamies laukā. «Es tagad plānoju pabraukāt ar sikspārņu pētniekiem pa viensētu pagrabiem, pameklēt tos ziemojošos. Biju arī Līgatnes alās, varbūt vēl kaut ko izdomāšu,» atvadoties stāsta pētnieks un tad pazūd putenī meklēt odus.

Ēdienkarte

Salāti
Siļķe kažokā
Sula
Kokakola

«To nevarēja visiem teikt»

Edgars Labsvīrs no Nacionālā veselības dienesta skaidro, kāpēc veselības apdrošināšanas sistēma nesāka strādāt laikus

Tikai dienu pirms tam, kad e-veselības sistēmai vajadzēja sākt šķirot visus pacientus sociāli apdrošinātajos un tajos, kuriem valsts no 1. janvāra apmaksā tikai dažus veselības aprūpes pakalpojumus, uzzinājām, ka jaunā elektroniskā sistēma nedarbojas. Tās izstrādē ieguldīti 1,8 miljoni eiro, bet nav iespējams pārbaudīt, ir vai nav cilvēka veselība sociāli apdrošināta. Drīz vien veselības ministre Anda Čakša (ZZS) pavēstīja, ka jauno sistēmu varētu iedarbināt tikai janvāra beigās. Minējumi par to, cik cilvēku paliks ārpus jaunās apdrošināšanas sistēmas, ir turpinājušies jau kopš lēmuma pieņemšanas 2017. gadā, tā arī skaidru atbildi nerodot joprojām.

Kad Ir lūdza Nacionālajā veselības dienestā (NVD) kādu amatpersonu pusdienu intervijā izstāstīt, kāpēc sistēma nedarbojas, sarunai piekrita direktora vietnieks Edgars Labsvīrs. Taču darba tik daudz, ka aicināja iedzert tēju savā kabinetā. Ejot iekšā, uz blakus durvīm pamanīju plāksni «Direktora vietnieks informācijas un komunikāciju tehnoloģiju jautājumos Aivars Lapiņš». Taču šis no Zemkopības ministrijas uz Veselības ministriju un vēlāk uz NVD aizrotētais ierēdnis divarpus mēnešu laikā ne reizi nav parādījies jaunajā darbā. Slimo — paskaidro dienests. Šķiet gan, ka neviens tam netic. Pēc tam, kad Čakša aizrotēja Lapiņu, viņš neslēpa neapmierinātību ar šādu «pazeminājumu».

Labsvīrs dienestā atbild par veselības aprūpes administrēšanu, tātad gan par valsts apmaksātajiem pakalpojumiem, gan kompensējamo zāļu sarakstu, gan pakalpojumu uzraudzību. Faktiski Nacionālajā veselības dienestā nav neviena cita, kas sabiedrībai varētu skaidrot e-veselības nebūšanas. Linda Freimane, kas iepriekš bija atbildīga par šo milzīgo projektu, no darba aizgājusi. Pēc Labsvīra vārdiem, IT speciālisti dienestā mainās bieži, un arī pašlaik to trūkst. Minu vienu no iemesliem — labi šīs jomas eksperti valsts pārvaldē saņem vismaz divreiz mazāk nekā privātos uzņēmumos. «Algas nav konkurētspējīgas,» piekrīt Labsvīrs. «Bet mums ir citas priekšrocības. Piemēram, privātajā sektorā nav bieži iespējas strādāt pie tik liela mēroga sistēmas kā e-veselība.»

Labsvīrs arī pats NVD strādā tikai devīto mēnesi. Ieguvis maģistra grādu veselības vadībā, izlēmis — vislielākās iespējas izmantot iegūtās zināšanas ir valsts iestādē. «Biju brīvs no stereotipa, ka valsts pārvaldē cilvēki tikai sēž un tēju dzer,» viņš saka.

Kad Vecgada vakarā kļuva zināms, ka tikai 20. decembrī ZZ Dats izstrādātajā veselības apdrošināšanas sistēmā ir problēmas, sociālajos tīklos izcēlās sašutums. «Gandrīz visiem ir skaidrs, ka nav nekā vienkāršāka kā izveidot pakalpojumu saņēmēju reģistru,» ironizē Labsvīrs. Bet kāpēc radās problēmas? Pēc Labsvīra vārdiem, tās bija paredzamas. ZZ Dats atbilstoši prasītajam savāca 13 valsts institūciju 23 dažādas datubāzes, izstrādāja algoritmus un konfigurācijas, lai tās būtu savietojamas un atlasītu informāciju par sociāli apdrošinātajām personām. Taču Fizisko personu datu apstrādes likums neļāva izstrādes procesā ZZ Dats veikt testēšanu ar reāliem datiem. Kad pēc 20. decembra sākās sistēmas testēšana ar īstiem valsts iedzīvotāju datiem, «tad arī sākās».

Jaunā kārtība nosaka trīs veidus, kā cilvēks var saņemt pilno veselības pakalpojumu «grozu». Tas pienākas visiem darba ņēmējiem, kas maksā sociālo nodokli. Tāpat arī bērniem, pensionāriem un citiem, kas veido 21 sociāli maz-aizsargāto grupu, par kuriem apdrošināšanas iemaksas veic valsts. Visbeidzot, iedzīvotāji var paši veikt brīvprātīgas veselības apdrošināšanas iemaksas.

Taču, tikai savietojot esošās datubāzes, nav iespējams izfiltrēt visus cilvēkus, kuriem pienākas pilnais «grozs». Piemēram, no Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras datiem redzami cilvēki, kas saņem ģimenes pabalstu, tātad visi, kuri audzina bērnus. Bet kā no šiem datiem atlasīt «vienu no vecākiem, kas audzina bērnu līdz 7 gadiem vai vismaz trīs bērnus vecumā līdz 15 gadiem» — tā ir viena no grupām, kuru apdrošina valsts. ZZ Dats uzdevumos bijusi konfigurāciju izstrāde datu savietojamībai, bet tai neesot bijis jāmeklē valsts datubāzēs trūkstošā informācija. Piemēram, vēl vienai apdrošināto grupai — Černobiļas atomelektrostacijas avārijā cietušajiem — dati ir Excel tabulā, tie e-veselības sistēmā ir jāievada. Tāpat informācija par pilnīgi visiem pansionātu iemītniekiem, jo arī viņiem visiem pienākas pilns pakalpojumu grozs. Bijis pieņēmums, ka pansionātos dzīvo vai nu vecuma, vai invaliditātes pensijas saņēmēji un viņi jau ir datubāzēs. Bet izrādās, ka pansionātos dzīvojot arī cilvēki, kuri nesaņem nekādu pensiju. «Pašvaldības ir ieinteresētas, lai šie cilvēki būtu veselības apdrošināšanas sistēmā. Bet diemžēl ne katrā pansionātā ir datubāzes, bieži vien klientu dati nav savadīti pat Excel tabulās, tie ir kladēs. Un šādi dati arī jādabū iekšā sistēmā,» saka Labsvīrs. Turklāt tikai tagad NVD saņem informāciju par cilvēkiem, kuri brīvprātīgi iemaksājuši naudu Valsts kasē, lai tiktu pie pilnā veselības pakalpojumu «groza». Tie ir 206 eiro par 2018. un 2019. gadu. Esot cilvēki, kas ieskaitījuši par maz, un katram jālūdz piemaksāt, lai cilvēks iegūtu apdrošinātā statusu.

Jautāts, vai visi darbi nebija paredzami jau tad, kad izsludināja konkursu par sistēmas izstrādi, Labsvīrs saka: «Aprakstīt visu specifikācijā un cerēt, ka viss izdosies bez kļūdām, — tas ir naivi. Jau vasarā, kad sāka dizainēt sistēmu, bija skaidrs, ka termiņš ir par īsu, lai 1. janvārī sistēma sāktu strādāt. Bet to jau nevarēja visiem teikt. Mums, ierēdņiem, bija jārīkojas saskaņā ar likumu, kas nosaka, ka no 1. janvāra sistēmai jāstrādā.»

Kamēr nav skaidrības datos, joprojām nav zināms, cik tad ir to cilvēku, kuru nav nevienā apdrošināto grupā un kuriem tāpēc nepienākas pilnais «grozs». Viņiem valsts apmaksā tikai neatliekamo medicīnisko, dzemdību, ģimenes ārsta palīdzību, kā arī ārstē slimības, kas apdraud visu sabiedrību, piemēram, tuberkulozi. Pērn tika lēsts, ka šādu cilvēku varētu būt no 100 līdz 300 tūkstošiem, šogad Čakša pateica — ap 60 tūkstošiem. «Precīzi nav zināms nevienam,» saka Labsvīrs. «Mēs tikai zinām, ka sociālo iemaksu veicēji, pensionāri, bērni un bezdarbnieki aptver gandrīz 90% Latvijas iedzīvotāju. Bet, kamēr mēs visus 23 reģistru datus neapgūsim, precīzu skaitli nepateiksim.»

Interesanti, ka Edgars Labsvīrs ir viens no partijas Progresīvie valdes locekļiem. Partijai pievienojās 2017. gada septembrī, lai piedalītos protestos pret «divu grozu» sistēmu. Progresīvie netika Saeimā, taču pret cilvēku šķirošanu veselības aprūpē iestājās arī Attīstībai/Par un JKP, kas iekļuva Saeimā. Saeimas Sociālo un darba lietu komisijā šonedēļ spriež, vai veselības pakalpojumu dalīšanu divos grozos neatlikt līdz 1. jūnijam, bet līdz žurnāla nodošanai tipogrāfijā tas vēl nebija izlemts.

Ja parlamentārieši un valdība atsakās no iepriekšējās valdības izstrādātās obligātās veselības apdrošināšanas sistēmas, tad visa ieguldītā nauda un darbs vējā? «Nav variantu, pati sistēma ir jāpabeidz, lai varētu saskaitīt cilvēkus, kuri izmanto veselības aprūpes pakalpojumus. Jādabū dati, un tad būs konkrēti argumenti, ko tālāk darīt,» Labsvīrs spriež.

Viņš uzskata, ka drīzāk būtu jāmaina nodokļu sistēma. «Mikrouzņēmumu nodokļu maksāšanas režīms Eiropas mērogā ir unikāls. Citās valstīs neļauj daļai sabiedrības gadiem ilgi strādāt absolūti citā nodokļu režīmā. Manuprāt, nevar strādāt pilnu slodzi un nemaksāt sociālo nodokli,» viņš saka. Arī brīvprātīgās iemaksas, lai kļūtu par valsts apdrošinātu, Eiropas kontekstā esot netradicionāla prakse. «Valsts katra iedzīvotāja ārstēšanai izmanto vidēji 500 eiro gadā. Tas ir statistiskais vidējais. Tas nozīmē, ka jaunajiem un darbaspējīgajiem jāmaksā par pensionāriem un invalīdiem, viņiem veselības aprūpes sistēmā jāiemaksā stipri vairāk par 500 eiro gadā,» uzskata Labsvīrs. Būdams ierēdnis, uzsver, ka atstāt vai atcelt obligāto veselības apdrošināšanas sistēmu — «tas ir ļoti politisks jautājums». «Bet mans viedoklis, ka jāsaskaita, cik tad ir šādu cilvēku, kuri nemaksā nodokļus un nav nevienā valsts apdrošināto grupā, un tad var pieņemt informācijā balstītu lēmumu,» viņš vēlreiz atkārto.

Kad eju ārā no viņa kabineta, plāksnīte ar Lapiņa vārdu no blakus kabineta durvīm jau ir noņemta.

Ēdienkarte

Tase melnās tējas
Tase zaļās tējas
Cepumi