Kategorijas: Pusdienās

Kremļa korupcijas eksports

Kā pamazām graut Putina diktatūru, un kāpēc Krievijā sazagto miljonu nogulsnēšanās Latvijā līdzinās narkotiku atkarībai, stāsta Krievijas opozicionāra Alekseja Navaļnija štāba vadītājs Leonīds Volkovs

Mūsu tikšanās sestdienas rītā Double Coffee pie Pēterbaznīcas sākas ar nelielu stresu — Leonīds Volkovs (39) kavējas vairāk nekā pusstundu. Kad beidzot enerģiskā solī ierodas, nomet uz pakaramā ebreju lūgšanu lakatu tallītu un atvainojas — aizķēries sinagogā.

Rīgā Volkovs «apzinīgā vecumā» esot tikai otro reizi mūžā, kaut gan bērnībā ar vecākiem viesojies Jūrmalā un joprojām raiti noskaita staciju nosaukumus no Lielupes līdz Pumpuriem. Pašlaik Volkovs ir tāds kā pasaules pilsonis, jo iebraukšana Krievijā viņam draud ar kārtējo ieslodzījumu par demonstrācijas organizēšanu pret Putinu pērnā gada maijā — tāpēc tikai šā gada maijā, kad nodarījumam būs iestājies noilgums, viņš varēs atgriezties pie ģimenes. Kā Krievijas opozīcijas redzamākā līdera Alekseja Navaļnija prezidenta vēlēšanu štāba vadītājs Volkovs kopumā pabijis aiz restēm 95 dienas. Daži viņa pārkāpumi no latvieša skatpunkta nav saprotami, piemēram, protesta demonstrāciju retvīti sociālajos tīklos. Bet šīs represijas Volkovs pats neakcentē, kā IT konsultants naudu var pelnīt jebkurā pasaules vietā. Pērn pusgadu sabijis ASV, Jeila Universitātē, kur dalījies ar savu praktisko pieredzi politisko kampaņu organizēšanā un papildinājis teorētiskās zināšanas.

Lai arī Navaļnijam oficiāli neļāva kandidēt uz Krievijas prezidenta amatu 2018. gadā, organizatoriskā struktūra viņa kandidatūras atbalstam darbojas joprojām. Volkovs bija kampaņas štāba vadītājs un arī tagad turpina vadīt reģionālos štābus. Tiesa, to skaits no 85 sarucis līdz 40, pārsvarā lielākajās pilsētās. Ar reģionālajiem menedžeriem viņš arī no attāluma trīs reizes nedēļā notur obligātas sapulces, pārrunā aktuālos projektus. «Kad pērnruden biju Amerikā, man ar Habarovsku bija 14 stundu laika starpība, tas bija sarežģītāk,» šāda praktiska detaļa palīdz saprast kustības mērogu.

Par Navaļnija darbību pie mums vairāk zināms no ziņu virsrakstiem par lielajām protesta demonstrācijām, regulārajiem arestiem vai pētījumiem, ko Navaļnija fonds cīņai pret korupciju publicē internetā, atklājot augstu Krievijas amatpersonu slēptās bagātības. Bet kas vispār ir Navaļnija kustība? «Tas ir politisks spēks, kas ģenerē politikas dienaskārtību.» Faktiski tas esot viens no diviem varas centriem Krievijā, jo visas citas institūcijas, kuras «varētu konkurences cīņā izveidot politisko dienaskārtību, pilnībā kontrolē Kremlis».

Volkovam ir programmētāja piegājiens, skaidrojot politisko «ēdienkarti». Jebkurš datoriķis zinot maģisko skaitli, kuru spēj paturēt atmiņā cilvēks, — izvēlne, ko piedāvā dators, nedrīkst pārsniegt septiņus punktus. Šajā formulā balstās arī politiskā dienaskārtība — jebkurā valstī savā starpā konkurē 5—7 aktuālie jautājumi. Kā piemēru viņš min ASV:  tas ir migrantu jautājums, geju laulības, valdības tēriņi, veselības aprūpes reforma, aborti, ieroču lietošana. ASV par šiem jautājumiem izsakās ne tikai partijas, bet daudzas struktūras — arodbiedrības, reģionālās un nekomerciālās struktūras. «Krievijā nekā tāda nav — nav neatkarīgu arodbiedrību, politisko partiju, gubernatoru. Proti, viņi it kā ir, bet visus kontrolē Kremlis. Arī baznīcu,» saka Volkovs.

Viņš stāsta, ka Kremlis cilvēkiem uzspiež savu viltus dienaskārtību, novēršot uzmanību no cilvēkiem patiešām būtiskiem jautājumiem. Kāpēc Krievijā būtu jāapspriež Sīrijas jautājums, ja valstī sliktā stāvoklī ir slimnīcas, ceļi ir sabrukuši un daudzi dzīvo trūkumā? Taču alternatīvu dienaskārtību Krievijas iedzīvotājiem neviens nevar piedāvāt, jo visi informācijas resursi arī ir varas monopolizēti. «Mēs esam vienīgie Krievijā, kas ir neatkarīgi ar savu politisko dienaskārtību,» saka Volkovs un piebilst, ka nesaka to ar lepnumu, jo patiesībā «mums vajag, lai tādu kā mēs Krievijā būtu vairāk».

Navaļnija opozīcija spoguļojas Kremļa darbībās — Putins gluži kā krievu pasakās var izpausties dažādos veidolos: te viņš uzstājas kā varas partija Vienotā Krievija, te jau ir Viskrievijas nacionālās frontes pārstāvis, citreiz iemieso Federālo drošības dienestu. Navaļnija kustība dara līdzīgi — kad ir vēlēšanu kampaņa, tā ir politiska partija, kad runā par pensiju reformu, tad drīzāk arodbiedrība, bet vienlaikus darbojas kā masu medijs, streiku un protesta mītiņu komiteja, pat tipogrāfija, saka Volkovs.

Navaļnija kustība vairākus gadus cīnījās, lai Kremļa diktētajā dienaskārtībā iebīdītu korupcijas tēmu. «Teicām, ka korupcija ir Krievijas galvenā problēma.» Kamēr Kremlis stāstīja, ka cilvēkiem jādomā, kā pieaug Krievijas ģeopolitiskā varenība, opozicionāri runāja par korupciju kā iemeslu daudzām Krievijas problēmām, kā Kremļa varas funkcionēšanas veidu. Tam tika veltītas Navaļnija fonda pētnieku radītas videofilmas, kas atklāja Krievijas ģenerālprokurora Jurija Čaikas un viņa dēla Artjoma bagātības iemeslus, premjerministra Dmitrija Medvedeva miljardiem rubļu vērtos slēptos īpašumus un citas shēmas. «Tas laika gaitā noveda pie tā, ka korupciju atzina par vienu no Krievijas problēmām, iekļāva dienaskārtībā,» saka Volkovs. Lai arī liekas, ka Kremlis neņem vērā opozīcijas pētījumus, Navaļnija fonda pretkorupcijas izmeklēšanai tomēr bijušas sekas — jaunajā valdībā netika bijušie vicepremjeri Dmitrijs Rogozins, Sergejs Prihodjko, tāpat Igors Šuvalovs un Arkādijs Dvorkovičs.

Vaicāts, vai viņam ir kāda recepte, ko piedāvāt Latvijas politiķiem cīņā ar korupciju, Volkovs atbild noliedzoši, jo «cīņa ar korupciju autoritārā valstī un demokrātiskā valstī ir divas pilnīgi dažādas lietas». Taču tikšanās laikā ar Saeimas deputātiem Volkovs Rīgā runājis, ka jācīnās pret korupcijas eksportu, «jo Krievija ļoti daudz eksportē korupciju — tiek eksportēts kapitāls, uz to nevajag pievērt acis». Kā piemēru viņš min Jūrmalā sapirktos nekustamos īpašumus. Jā, ekonomikai uz laiku tas nāk par labu, ka Krievijā sazagtie miljoni nogulsnējas šeit, bet šīs netīrās naudas ilglaicīgās sekas līdzinās narkotikām — «jo ilgāk lieto, jo grūtāk no adatas nokāpt». «Ja turpināsit uz to pievērt acis, pēc pieciem gadiem tie nebūs vairs 100 miljoni, bet 500 miljoni,» saka Volkovs un brīdina — netīrā nauda turpinās strādāt, «nosēdīsies» pie ierēdņiem un indēs sabiedrību. «Nevajag domāt, ka šo naudu varēs kaut kā noslēpt un mierīgi dzīvo tālāk — tā vienmēr iznāks virspusē un radīs lielas problēmas cilvēkiem, kuri to izmanto.» Piemērs tālu neesot jāmeklē, tāds ir gadījums ar Putina tuvu draugu, Krievijas Dzelzceļa vadītāju Vladimiru Jakuņinu. Viņu ASV 2014. gadā iekļāva melnajā sarakstā, bet ES pēc Latvijas iebildēm Jakuņinu sankciju sarakstā neiekļāva. 2015. gadā Jakuņins ieradās toreizējā Latvijas Dzelzceļa vadītāja Uģa Magoņa 50. jubilejas svinībās Rundālē. Tagad Magoni tiesā par kukuļošanu. Volkovs secina — te redzam, kā strādā korupcijas eksports.

Patlaban Navaļnija domubiedru uzmanības centrā Krievijā ir nabadzība un nevienlīdzība, jau divus gadus viņi aktualizē šo tēmu. Volkovs salīdzina — Krievija atlaiž parādus Venecuēlai, būvē modernas raķetes, bet valstī valda nabadzība, ir briesmīga infrastruktūra, nožēlojami dzīvokļi. Kad pirms pusotra gada Navaļnija atbalstītāji aicināja celt minimālo algu, par viņiem smējušies un saukuši par kreisajiem populistiem, bet «tagad to pašu saka Vienotā Krievija — celsim minimālo algu, lai mazinātu nabadzību».

Reģionālo nodaļu uzdevums ir veikt jebkādas darbības, kas grauj valdošās partijas un Putina varas tēlu, rada viņiem problēmas. Piemēram, Jaroslavļas štābs tagad īsteno plašu sabiedrisko kampaņu pret Maskavas atkritumu izvešanu un noglabāšanu reģionos, bet Jekaterinburgas štābs — pret pilsētas centrālā laukuma apbūvi, kurā vietējie oligarhi gatavojas uzcelt milzīgu un nevajadzīgu pareizticīgo katedrāli.

Lai arī Putins ilgu laiku ir bijis «ļoti laimīgs totalitārs diktators» ar 80% sabiedrības atbalstu, tagad viņa reitings samazinās. Šogad tas noslīdējis līdz visu laiku zemākajam līmenim — Putinam šogad uzticas tikai 33% aptaujāto. Volkovs smejas, ka prezidenta reitings krīt straujāk nekā samazinās Kremļa propagandas TV skatīšanās, un tic, ka viņa dzīves laikā Krievijā noteikti vēl daudz kas mainīsies.

Ēdienkarte

Pankūkas ar biezpienu un ievārījumu
Svaiga apelsīnu sula
Apelsīnu, burkānu, ingvera karstais smūtijs
Dubultā amerikāņu kafija
Dubultais espreso

Runājam lakstīgi!

Par ko kādreiz latvieši teica «lakstīgs», tagad — superīgs vai foršs. Šo piemēru literatūrfilozofe un tulkotāja Ieva Kolmane min, lai parādītu, kā valoda mainās un vecvārdi var kļūt tikpat vajadzīgi kā jaunvārdi

Kad uzrunāju Ievu Kolmani intervijai par pagājušā gada veiksmīgāko jaunvārdu un kaitinošāko nevārdu, bija jau zināms — gada vārds ir banku darījumos izmantotais «zibmaksājums», bet latviskojumu gaida gada nevārds «influenceris». Tomēr bija liels kārdinājums uzzināt, kādi vārdi un teicieni vēl iesniegti aptaujā, kuru kopš 2003. gada Rīgas Latviešu biedrības Latviešu valodas attīstības kopa izsludina kopā ar Rakstnieku savienību un līdz nesenam laikam arī Terminoloģijas komisiju. Ir taču jābūt vēl kādiem vārdiem un nevārdiem, kas nav izsludināti, bet kas iederētos mūsu valodā! Kuri iepriekšējo gadu jaunvārdi iedzīvojušies valodā, un kurus tā arī neesam pieņēmuši? Ieva aptaujas komisijā strādā jau deviņus gadus, tāpēc aicinu viņu uz pusdienu sarunu. Piektdienas vēlā pēcpusdienā gan gruntīgu maltīti negribas, bet dažus našķus, ar ko papildināt sarunu par valodas vārdu krājumu, sarūpējam.

Ieva apstiprina — patiesi, katru gadu aptaujai tiek iesūtīti desmitiem vārdu, bet izsludināti tiek vislabākie. No šogad iesniegtajiem Ievai patika arī divi skaisti, bet gandrīz aizmirsti vārdi, kas pirms gadiem 80—90 bija zināmi. Viens no tiem — «aizglabāt». «Gurķus var aizglabāt ziemai,» paskaidro Ieva. Vai nav lielisks sinonīms garlaicīgajam «konservēt»? Vecās pavārgrāmatās var lasīt, kā aizglabāt dārzeņus, augļus un zivis, bet tagad maz ir to, kuri vārdu «aizglabāt» zinātu. Kā nelietotu to arī nevarēja izvēlēties gada vārda titulam, taču, man jāpiekrīt Ievai, būtu brīnišķīgi, ja mēs rosīšanos ap kūpošiem katliem un burkām atsāktu dēvēt par «aizglabāšanu».

«Otrs lielisks vārds ir «lakstīgs». Lakstīgala savu vārdu ieguvusi nevis tāpēc, ka būtu lakstu gailis, bet tāpēc, ka «lakstīgi» dzied. «Lakstīgs» ir bijis vārds, kas apzīmē kaut ko tādu, kas tagad ir «kruts», «superīgs» — angliski cool,» stāsta Ieva. Vēl 1950. gadā Stokholmā izdotajā Latvju enciklopēdijā vārds «lakstīgs» skaidrots kā ārišķīgs, koķets, klīrīgs, nekaunīgs un kaislīgs.

Diemžēl vārdi pazūd, visbiežāk kopā ar lietām, ko vairs neizmantojam. Lasot Ievas Pīgoznes grāmatu par tautastērpiem, nezināju, kas ir spangu vainags, sleņģene un kuča villaine — nav tādu mūsu skapjos. Skolotāji ir stāstījuši, ka bērni mūsdienās nezina, kas ir arkls vai ecēšas, jo nav tādus ne acīs redzējuši. «Viens glābšanas riņķis vārdiem ir parunas. Tajās vārdi dzīvo arī tad, kad cilvēki vairs nezina to nozīmi. Piemēram, esmu konstatējusi, ka ne visi zina, kas ir «vadzis». Bet cilvēki saprot izteicienu «vadzis ir pilns» vai «vadzis ir lūzis»,» saka Ieva. Tiesa, skolēni nepazīst «ecēšas», bet «lēkt uz ecēšām» — to gan viņi zina.

Taču lielākā daļa no aptaujai iesūtītajiem vārdiem ir jaunvārdi. Esot gana daudz tādu cilvēku, kuriem patīk tādus izdomāt. Ievai patīkot bērnu darinājumi, par kuriem ziņo viņu vecāki: «Jo bērna valoda ir daudz loģiskāka nekā pieaugušajiem. No loģikas viedokļa — ja ir vārds «pasmaržot», tas ir, paošņāt kaut ko smaržīgu, tad jābūt arī «pasmirdēt» — paostīt kaut ko smirdīgu.» Ja osta kaut ko, kas smird, būtu loģiski teikt: «Es pasmirdēju.»

Pārlūkojot visus «gada vārdus» kopš 2003. gada, rodas iespaids, ka lielākoties tie ir profesionāļu mērķtiecīgi veidoti vārdi, kas apzīmē jaunu parādību vai lietu: «zīmols», «mēstule», «talkot», «glābējsilīte», «staidzināt», «pašbilde», «jaunuzņēmums», «straumēt». Ieva apstiprina, ka tā tiešām ir. Turklāt daļa vārdu top, tulkojot ES dokumentus. Tā 2015. gadā par gada vārdu kļuva «atkraste». Vairums no mums to ne zina, ne lieto, bet juridiskos papīros ir vajadzība apzīmēt jūras piekrastes zonu, kas sākas no jūras krasta un turpinās dziļjūrā un kur notiek saimnieciskā darbība. «Dažkārt nav diskusiju, cik jaunvārds ir veiksmīgs. Vārds ir vajadzīgs, un tas ir jāizkaļ,» saka Kolmane. Viņai pašai no aptaujas 16 gadu vēstures veiksmīgākie darinājumi šķiet rakstnieka Paula Bankovska iesūtītā «mēstule» «spama» vietā, «zīmols», kas aizstāja «brendu», un «glābējsilīte». Pēdējais tapa tāpēc, ka bija vajadzīgs nosaukums kam jaunam, līdz tam nebijušam — vietai, kur atstāt mazuļus, par kuriem vecāki nevar vai negrib rūpēties. Tagad jauns vārds esot vajadzīgs procesam, kam tikai nesen Lielbritānijā atrasts apzīmējums shrinkflation. Tas veidots no vārdiem «sarukt» un «inflācija» un apzīmē ekonomisku procesu, kurā preces svaru un tilpumu samazina, vienlaikus kāpinot cenu. Piemēram, ierasto 200 gramu sviesta vietā paciņā ir 180 gramu, lai pircējiem būtu grūtāk pamanāms sviesta cenas kāpinājums. «Kā mēs to latviski varētu pateikt, vēl nav zināms. Bet latviešu valodā arī būtu vajadzīgs tāds vārds,» saka Ieva.

Kā iedzīvināt vārdus? No kā atkarīgs, vai vārdi iedzīvojas valodā vai izčab kā, piemēram, 2006. gada vārds «draugoties»? «Vārdi ir jādarbina,» atbild Ieva. «Jo tas biežāk strādā, jo ir dzīvīgāks. Vajag vairāk runāt citam ar citu. Un nevis tukšām frāzēm (kā tev iet? — normāli), bet tiešām runāties. Ar bērniem jārunājas, jāuzklausa viņu stāsti, pat grāmatas labāk otram nevis lasīt priekšā, bet pārstāstīt. Nav viegli, bet ir vērts pamēģināt.»

Kad jautāju, kā top «gada nevārdi», uzzinu, ka parasti tie ir tik bieži vietā un nevietā lietoti, ka daudzus nokaitinājuši. Visbiežāk tracina vārdi, kuriem nav latviskojuma — kā šī gada «influenceris», kas ir preces popularizētājs sociālajos tīklos. Vai vārdi, kuri ir greizi lietoti, piemēram, pagājušā gada «transporti» — nevajadzīgi darināts daudzskaitlinieks. «Ir arī mutācijas — pareizrakstības nepārzināšanas dēļ cilvēks sāk arī runājot teikt, piemēram, «propoganda». Kopš mums ir iespēja izpausties sociālajos tīklos, var redzēt daudz steigā rakstīta, un nevārdi vairojas,» stāsta Ieva. «Savulaik bija maz rakstītpratēju. Tad, diezgan ilgi, teksts tika rūpīgi filtrēts un spodrināts, pirms nonāca publiskajā telpā. Tagad teksts bieži kļūst publisks uzreiz pēc tam, kad saklabināts.»

Jautāta, kā izskaust nevārdus, Ieva atbild — daudz vieglāk kaut ko veicināt, nevis izskaust. Rakstu valodu redaktori un korektori var izravēt, bet sarunvalodu neviena valodas žandarmērija nepārgrozīs. «Starp citu, viens gan ir gājis mazumā — «kad» lietojums «ka» vietā. Gadu desmitiem ar to cīnījās, jau padomju gados tika skaidrots, ka abiem ir atšķirīgas funkcijas. Tagad pa reizei vēl dzird «ka» vietā «kad», bet daudz mazāk nekā senāk,» saka Ieva. Kad minu, vai nevajadzētu būt kādam, kas mums regulāri norāda uz pieļautajām valodas kļūdām, viņa atbild noraidoši: «Nebūs neviena lielinkvizitora, kurš pateiks, kā drīkst un nedrīkst runāt. Tāda valodas regulēšana ir pretdabiska. Valodai ir jābūt dzīvai. Striktas valodas normas stāv tuvu dogmatismam.» Par to, cik ļoti valoda mainās, aizdomājies jau Marks Tvens, rakstot romānu Konektikutas jeņķis karaļa Artura galmā — galvenajam varonim, amerikānim, grūti saprast angļu valodu, kāda runāta 6. gadsimta Anglijā.

Rezumējot mūsu sarunu par to, vai gada vārda un nevārda pasludināšana ietekmē valodu, Ieva secina, ka «mūsu spēki ir mazi». Viss esot atkarīgs no cilvēku centības un aizrautības. Tomēr, kā padarīt valodu lakstīgāku, viņa zina: «Vārdus vajag mīlēt, meklēt un teikt. Lasīt vajag! Lasot mēs savu vārdu krājumu papildinām. Jārūpējas, lai dzīvē nebūtu rutīnas, lai būtu gana dažāda pieredze un tā prasītos būt izteicama. Vēl var rakstīt. Rakstīšana līdzinās rokdarbiem, ne velti vārds «teksts» ir radniecīgs «tekstilijām». Virknējot vārdus pa rindām, mēs it kā izadām tos kā valdziņus no vienas rindas otrā tā, lai teksts turētos kopā. Gan adot, gan rakstot ik pa laikam jāpamet skats atpakaļ, vai tas, kas sacakots, ir kārtībā. Runāt, lasīt un rakstīt — tās ir trīs nodarbes, kas valodu vingrina. Mēs dzīvojam valodas telpā. Jārūpējas, lai gaiss tajā nebūtu sasmacis, lai logi ir vaļā. Un valodas telpai ir arī savi kakti, kur jāpalūkojas, vai kāds vajadzīgs vārds nav aizglabāts. Mums jājūtas šajā telpā labi. Ja kāds nevārds tev traucē, var mēģināt to aizslaucīt ar slapju lupatu. Redzēs, vai izdosies.»

Ēdienkarte

Gāzēts un negāzēts minerālūdens
Auzu cepumi
Brūkleņu ievārījums
Žāvētas godži ogas

Atdot muzikālo parādu

Latvijas Mūzikas informācijas centra jaunais vadītājs Egīls Šēfers (40) apņēmies panākt, lai tiktu izdots pēc iespējas vairāk latviešu klasiskās mūzikas, kas līdz šim nav ieskaņota

Egīls uz interviju atbrauc ar velosipēdu. Viss vienā gabalā, bez nobrāzumiem, un, noņēmis ķiveri, saka: «Nav jau nemaz tik slidens.» Kolekcionārā pasūta melnu kafiju un sniedz man divus kompaktdiskus: Mārtiņa Brauna Daugavu, ko iedziedājis Latvijas Radio koris, un Liepājas koncerti II, kurā Maskatu, Vecumnieku, Buravicki, Dzenīti un Pētersonu atskaņo Liepājas Simfoniskais orķestris. Saku, ka noteikti redakcijā noklausīsimies, ja būs, ar ko, jo tagad vairs tikai retajā datorā var ielikt disku. Egīls piekrīt, taču tas esot formāts, kurā mūziku izdod visā pasaulē, lai arī visa aprite notiek digitālajās platformās, piemēram, Spotify, kurā pieejami arī šie abi ieraksti.

Šēferam ir Amerikas Batlera Universitātē iegūts mūzikas maģistra grāds, un Latvijas Radio Klasika klausītāji viņu zina kā raidījuma Orfeja auss vadītāju, kurš aizrautīgi un saprotami stāsta par mūziku. Kopš pagājušā gada novembra Egīls vada Latvijas Mūzikas informācijas centru. Tam ir biedrības statuss, un dibināts jau 2002. gadā ar mērķi starptautiski cildināt latviešu mūziku pasaulē — gan klasisko, gan laikmetīgo — un veicināt tās izdošanu. Viens no iniciatoriem bija Latvijas Radio kora diriģents Sigvards Kļava. Centrs labi darbojās līdz 2008. gadam, kad krīzē par 60% samazināja finansējumu. Tas joprojām nav atjaunots, un jāiztiek no nelielās 30 000 eiro Kultūras ministrijas mērķdotācijas gadā un Kultūrkapitāla fonda projektiem. «Sākot darbu, tas man bija visgrūtākais — spriedze te (rāda uz sprandu) bija visu decembri no tā, ka jādzīvo no projekta uz projektu un nevar plānot.» Taču, lai ierakstītu, piemēram, līdz šim neizdoto Pētera Plakida mūziku, ar izpildītājiem jāvienojas gadu iepriekš. Projekta pieteikumu Kultūrkapitāla fonds apstiprināja tad, kad orķestris jau bija darbu sācis. «Ne stabilitātes, ne garantijas, ne iespējas strādāt ilglaicīgi,» saka Egīls, taču bez vaimanām balsī. Viņš cer uz 2022. gadu, kad Kultūrkapitāla fondam plānots saņemt fiksētu procentu no alkohola akcīzes un azartspēļu nodokļa ieņēmumiem. Tā ir stabilitāte, kas dotu iespēju kultūras projektos ieviest ilglaicīgu plānošanu. «Ja nākamais valsts budžets būs tāds, ka vairāk vajadzēs mediķu algām, nevis lai pasaule uzzina par Jāzepu Vītolu, es sapratīšu.» Nepieņemamāks Šēferam ir naudas sadalījums kultūrā, it īpaši atskatoties uz simtgades naudu: šķita, ka tā sadalīta pēc jūtām un izkaisoties mazās lietās, «kamēr nav izdarītas lielās un svarīgās lietas». No latviešu klasikas fonda ierakstīta ir ļoti maza daļa. Pat ne pirmā un otrā opera (Jāņa Mediņa Uguns un nakts, Alfrēda Kalniņa Baņuta), arī ne pirmais balets (Mediņa Mīlas uzvara). No Ādolfa Skultes deviņām simfonijām un Jāņa Ivanova 21 šobrīd klausītājiem pieejamas tikai dažas.

Šēfers ilgi mudinājis diriģentu Normundu Šnē, lai ieskaņo Jāņa Ivanova simfonijas. Kad tomēr pieķērās, saprata, ka tā ir fantastiska mūzika. «Ivanovs ir mūsu Šostakovičs! Un tagad Šnē koncertos Ivanovu spēlē kā lielu vērtību,» saka Šēfers. Patlaban Latvijas Radio koris iedzied Jāņa Zālīša 45 kora dziesmas, kas būs pieejamas digitāli visā pasaulē. Izdotas tiks arī notis, un Latvijas Mūzikas akadēmijas studenti pētīs komponista biogrāfiju un veidos aprakstu, kas būs pieejami virtuāli. «Notis ir ļoti būtiskas, jo tādējādi kāds, kurš ārpus Latvijas izdzird, piemēram, Zālīti un vēlas atskaņot, var to darīt. Kāpēc dāņu Karls Nilsens ir tik populārs? Jo Dānijā ir viegli pieejamas komponista visu skaņdarbu notis.»

Savu darbu Šēfers sauc par parāda atdošanu mūzikas nozarei. Ar to viņš darbojas jau kopš 2014. gada, kad Mūzikas informācijas centra paspārnē tapa izdevniecība Skani un Egīls kļuva par tās vadītāju. Doma par to radās pēc kāda no Latvijas Radio raidījumiem Orfeja auss, kur Egīls bija uzaicināts vērtēt skaņdarbus. Klausoties, kā divi komponisti — Kalniņš un Mediņš — gandrīz vienā laikā tapušā operā Uguns un nakts interpretējuši Laimdotas ārijas, Egīls ieminējās, ka ieraksts pieejams tikai radio fondos un mūzika faktiski pie klausītāja nenonāk. «Pozicionējam sevi kā klasiskās mūzikas lielvalsti: mums ir Garanča, Nelsons, Jansons, bet pirmā opera un vairāki simfoniskie darbi, kora dziesmas nav pieejamas tautai.» To dzirdēja toreizējā Mūzikas informācijas centra vadītāja Ināra Jakubone un teica: «Tev taisnība, vai gribi nākt un darīt?» Tolaik jau bija pieejama simtgades programmas nauda un Skani startēja ar pirmajiem četriem albumiem: Imanta Kalniņa 4. simfoniju un koncertu čellam, Egila Siliņa iedziedātajām latviešu dziesmām, Latvijas Radio kora iedziedāto vairāku komponistu The Fruit of Silence un pūtēju kvinteta Carion Northwind ar vairāku autoru darbiem. Egīls sāka braukt uz klasiskās mūzikas konferencēm un piedāvāja izplatīt latviešu mūziku. Pirmos divus gadus viņu atšuva: «Jauki, satiksimies nākamgad.» Tagad ir līgumi ar vairākiem izplatītājiem. Nozīmīgākais ir Proper Music, kas ir ne tikai lielākais klasiskās mūzikas izplatītājs Lielbritānijā, bet arī viens no vērienīgākajiem klasiskās mūzikas eksportētājiem. Ar viņu palīdzību latviešu mūzika sasniegusi pat Japānu.

Pērn Jakubones kundze vairs nejaudāja vadīt centru, un valde domāja, ko ņemt viņas vietā. Šēferam šķita būtiski, lai jaunā vadība atbalsta viņa iesākto, tāpēc ierosināja savu kandidatūru. «Tagad man ir vairāk darba, bet alga tā pati. Un vēl stress,» viņš smejas. Taču Egīls labāk jūtas, ja ir daudz darba, jo bezdarbība saēdot. «Tad jūtos kā automašīna, kurai buksē riteņi tukšgaitā. Piederu pie tiem, kas uzskata, ka ir sava roka jāpieliek, lai būtu labāk. Nevis gausties, ka tas nav labi un tas nav labi. Kurš tad salabos, ja ne pats?»

Ik mēnesi Egīls platformai Spotify veido ierakstu sarakstu Sound of Latvia, iekļaujot visus konkrētajā mēnesī izdotos latviešu mūziķu un komponistu ierakstus. Populāri tie kļūst, ja kāds no digitālo mūzikas platformu kuratoriem izvēlas ievietot latviešu darbu savā, piemēram, dienas ierakstu sarakstā. Tādējādi Brauna Daugava iekļuva iTunes, un uzreiz nāca klāt 30 000 klausītāju. Mūzikas centrs no katra straumējuma iegūst 0,0008 dolārus. Šobrīd latviešu mūzikai ir ap 90 000 klausījumu no 80 pasaules valstīm. Šēferu pārsteidz, ka klausītāji daudz izvēlas latviešu vēsturiskos ierakstus, piemēram, filharmonijas stīgu kvartetu, kas iespēlēts 70.—80. gados. Tāpēc patlaban tiek strādāts pie jauna stīgu kvarteta ieraksta ar Spīķeru kvartetu, kas iespēlēs Ivanova darbus. Kāpēc nevar likt vecos ierakstus Spotify? Čarkst? Šēfers stāsta, ka tie ir nesalīdzināmi vājākā kvalitātē, jo 70. gados centās spēlēt pēc iespējas skaļāk, lai mikrofons uztvertu. Šobrīd ausis pieradušas pie citas kvalitātes. «Paklausieties Bayerischer Rundfunk ierakstus — kāds balanss, kāda bauda! Var dzirdēt gan to, kā ierakstā mūziķis elpo, gan to, kā vijole noskrapst gar drēbēm.»

Ik dienu Egīls sāk ar divu stundu klarnetes spēli, jo viņa darbs ir Dānijā bāzētā kvintetā Carion, kas braukā muzicēdams pa pasauli. Klarnetei piemērots esot Mocarts, kura darbos Egīlu aizrauj ģeniālā vienkāršība — nekā lieka un sarežģīta, bet trāpa sirdī uzreiz. Mocarta daiļradi raksturo duālisms: tajā rotaļājas tēli, kuri sarunājas te liegi, te cīnoties. «Mocarts paņem aiz rokas un aicina, aicina, aicina!» saka Šēfers, acīm mirdzot.

Egīlam ir divi bērni, tāpēc būtiski šķiet skolās iepazīstināt ar latviešu mūzikas kultūru. Drīzumā Latvijas Mūzikas informācijas centrs veidos multimediālus stāstus par 30 komponistiem. Jāzeps Vītols būs attēlots kā makšķernieks, jo viņam ļoti patika makšķerēt, un šādi viņa mūzika tiks papildināta ar sadzīvisku, asociatīvu tēlu. Kāpēc bērniem būtu jāzina, kas ir Jāzeps Vītols? «Jo kultūra ir vienīgā, ar ko mēs atšķiramies. Mēs ēdam to pašu baklažānu, ko lietuvietis vai itālis, un norēķināmies ar eiro. Mūsu kultūras vēsture ir tā, ar ko mēs atšķiramies. Tās ir mūsu saknes, tāpēc jārūpējas par Latviju kā latviešu zemi.»

Ēdienkarte

Melna kafija
Kapučīno
Fetas un lapu salāti

Nebeidzama cīņa

Jaunais Valsts robežsardzes priekšnieks Guntis Pujāts brīdina par apdraudējumu valsts drošībai un tautsaimniecībai, ja tiks samazināti resursi korupcijas un ekonomisko noziegumu apkarošanai uz robežas

Ģenerālis Guntis Pujāts kļuva par Valsts robežsardzes priekšnieku 22. janvārī, kad no dienesta atvaļinājās Normunds Garbars, kurš bija vadījis robežsardzi gandrīz desmit gadus. Taču ar robežsargu jauno priekšnieku sarunājāmies jau pagājušonedēļ, kad iekšlietu ministrs viņu iecēla amatā.

Jaunais dienesta vadītājs Pujāts iekšlietu sistēmā strādā jau kopš 1993. gada — vispirms dažādos kriminālizmeklēšanas amatos Valsts policijā, no 2006. gada robežsardzē Kriminālizmeklēšanas pārvaldes priekšnieka amatā, bet 2017. gadā iecelts par robežsardzes priekšnieka vietnieku.

Ģenerālim Garbaram pilnvaru termiņš bija līdz 2021. gadam, tāpēc viņa lēmums atvaļināties, līdzko bija sasniedzis izdienas vecumu, daudziem bija negaidīts un raisīja dažādus minējumus. «Man, protams, tas nebija pārsteigums,» Pujāts teic un iesaka pārlikt akcentus — ka Garbars, kuru viņš slavē kā godavīru un «virsnieku ar lielo burtu», ir nevis aizgājis pirms termiņa, bet gan atvaļinājies, kad bija sasniedzis izdienas vecumu.

«Robežsardzē tagad ir daudzu lietu sākums, tāpēc viņš izlēma, ka ar to nodarbosies cilvēks, kurš būs atbildīgs arī par šo jautājumu ieviešanu,» skaidro jaunais priekšnieks. Pašlaik topot ilgtermiņa projektu pieteikumi 2021.—2027. gadam ārvalstu finansējuma piesaistīšanai, «un laikam Garbara kungs nebija gatavs izdarīt to līdz pusei, tad pamest un doties projām».

Vai pats Pujāts šaubījies, vai ir gatavs kļūt par robežsardzes 2798 darbinieku vadītāju? «Esmu es gatavs un nebiju nekad teicis, ka nebūšu gatavs, ja būs nepieciešama mana palīdzība šo atbildīgo, valstisko uzdevumu risināšanā,» Pujāts atbild. Pēdējo trīs gadu laikā viņš Garbara atvaļinājumu un komandējumu laikā vadījis iestādi, pat vēl nebūdams viņa vietnieks, un labi apzinoties, ko nozīmē «būt sasniedzamam faktiski 24 stundas diennaktī» un dažu minūšu laikā pieņemt lēmumus, piemēram, par to, vai ļaut iebraukt valstī kādam bez sakārtotiem ieceļošanas dokumentiem, ko var atļaut tikai robežsardzes priekšnieks.

Pujāts uzskaita dažus no jaunajiem izaicinājumiem robežsardzei, kuri būšot viņa prioritāte, — Silenes un Pāternieku robežšķērsošanas vietu rekonstrukcija, pasaules hokeja čempionāts 2021. gadā, ko Latvija rīkos kopā ar Baltkrieviju, lidostas Rīga modernizācijas sestā kārta, Rail Baltica, ostas infrastruktūras pārcelšana uz Kundziņsalu. Un arī dalība ES aģentūras Frontex operācijās un starptautiski pienākumi, kurus Latvijai uzliek fakts, ka mūsu austrumu robeža ir arī Eiropas Savienības un NATO robeža.

Robežsardzei pastāvīgu rūpju objekts ir «personāla jautājumi». Daudziem struktūrvienību vadītājiem šogad arī pienākšot izdienas vecums, un priekšniekam būs jāizlemj, vai piedāvāt viņiem pagarināt dienesta attiecības, vai meklēt vietā jaunus vadītājus. Taču nopietnāka problēma jau labu laiku ir personāla trūkums. Pat mūsdienīgākā novērošanas un brīdināšanas tehnika nevar aizstāt cilvēkus, kuriem uz šiem brīdinājumiem jāreaģē, bet divu cilvēku patruļai ir grūti aizturēt robežpārkāpēju lielāku grupu. (Tomēr pagājušogad izdevies aizturēt pat 24 irākiešu grupu, kas mēģināja nelegāli iekļūt valstī no Baltkrievijas.) Robežsardzei papildus vajadzētu apmēram 400—500 darbinieku, no tiem 230 tieši uz «zaļās robežas» austrumos. Trūkst arī tehnikas, bet 74% automašīnu esot vismaz 12 gadus vecas.

Žurnāla Ir rakstam 2014. gadā par austrumu robežu virsraksts bija Mūris vai siets? Vaicāju, kā ir tagad. Pujāts atgādina, ka tie ir 283 kilometri robežas ar Krieviju un 193 kilometri ar Baltkrieviju, tajā skaitā purvi, upes, mežs. Pēdējos gados esot izdarīts daudz, lai robeža nebūtu caurstaigājama sēta un pārkāpēji tiktu aizturēti. «Es, protams, jums nevaru apgalvot, ka katrs, kurš gājis, ir noķerts,» viņš teic, taču tendence esot «ļoti pozitīva». Kopējais aizturēto skaits 2018. gadā — 202 pārkāpēji — bijis gandrīz divreiz lielāks nekā 2017. gadā.

Atgādinu citu statistiku — ka, salīdzinot ar 2013. gadu, kad bija aizturēti 49 cilvēki, 2015. gadā aizturēto bija jau 463. Vai tāpēc, ka pārkāpēju kļuva vairāk, vai arī tāpēc, ka robežsargi sāka labāk strādāt pēc Krimas aneksijas un «zaļajiem cilvēciņiem» 2014. gadā?

Pujāts piekrīt, ka nelegālo migrantu ceļus ietekmējušas «ģeopolitiskas izmaiņas» — karadarbība Ukrainā likusi kontrabandistiem mainīt maršrutus —, bet piebilst, ka arī Krievijas vēršanās pret nelegālu nodarbinātību veicinājusi ekonomisko migrantu, pirmām kārtām Vjetnamas pilsoņu, migrāciju uz ES un Latvija kļuva par vienu no maršrutiem. Taču robežsardzei kopā ar Valsts ieņēmumu dienestu bija  «nopietnas iestrādes» pret kontrabandistiem, un, «kad viņi mainīja savu biznesu no cigarešu pārvietošanas uz cilvēku pārvietošanu, mēs bijām gatavi un spējām noreaģēt, tāpēc mums uzreiz bija šie iespaidīgie rezultāti».

Tomēr «ar organizēto noziedzību bieži vien nav vienkārši, jo cilvēku pārvietošanā Latvijai piederīgie bieži vien pat netiek iesaistīti», Pujāts skaidro. «Ir Krievijā organizētais čečens, atbrauc pakaļ sagaidītājs no Polijas, pēc GPS koordinātām notiek šo personu pārvietošana, Krievijas pilsonis, pārkāpējs, ieved Latvijā, noteiktā vietā nodod sagaidītājam no Polijas, un nav iesaistīts neviens Latvijā dzīvojošais. Tā ir tāda nebeidzama cīņa — viņi mēģina kaut kā mūs apiet, mēs atklājam viņu maršrutus, viņi atkal izdomā kaut ko jaunu.»

Neraugoties uz ģeopolitiskajiem sarežģījumiem, «Latvija tomēr ir saglabājusi profesionālas sadarbības attiecības arī ar kaimiņvalstīm Baltkrieviju un Krieviju», uzsver robežsardzes priekšnieks, un «divpusējā sadarbībā ar Krievijas robežsargiem ir panākts ļoti liels progress». Pagājušogad esot izdevies vairāk nekā 80 pārkāpējiem likt atgriezties Krievijā. «Šos jautājumus palīdz risināt arī sakārtota robeža.» Ja ir redzami kontroljoslā vai ar tehniskiem līdzekļiem fiksēti pierādījumi, otrai pusei ir grūti noliegt robežas pārkāpšanas faktu. Savukārt «Krievijas robežsargi, kā viņi informē, 2018. gadā Latvijas virzienā aizturējuši 472 potenciālos pārkāpējus».

Kad vaicāju, vai arī korupcija ir problēma robežsardzē, Pujāts bez aplinkiem piekrīt: «Korupcija ir problēma, viennozīmīgi.» Pagājušogad ierosinātas 26 krimināllietas par robežsardzes pašas atklātajiem un izmeklētajiem korupcijas gadījumiem.

Taču jaunais priekšnieks, pats būdams pieredzējis kriminālizmeklētājs, ir acīmredzami nobažījies par mēģinājumiem atņemt robežsardzei šādas tiesības. Iniciatīva nākot no Iekšlietu ministrijas Iekšējās drošības biroja, «kurš tā kā uzskata, ka robežsargiem nebūtu ar to jānodarbojas», un likuma grozījumu projekts jau ir uzsaukts valsts sekretāru sanāksmē.

«Nedomāju, ka korupcijas apkarošanas situācija Latvijā ir tik ļoti uzlabojusies, ka būtu jāsamazina resursi tās apkarošanai,» Pujāts teic un ieceri novērtē skarbi: «Es saredzu principā lielu apdraudējumu gan valsts drošībai, gan arī ekonomiskajai drošībai.»

Viņaprāt, situācija, «ka tikai vienam ir ekskluzīvas tiesības nodarboties ar kāda veida noziegumu apkarošanu», ir bīstama arī tāpēc, ka šāds monopols var nonākt «negodprātīgās rokās», kā tas jau ir bijis, piemēram, VID Muitas kriminālpārvaldē, kuras kādreizējais priekšnieks Vladimirs Vaškevičs tagad «slēpjas Austrijā, lai izvairītos no izmeklēšanām».

Pujāts pieļauj, ka «kādam traucē» robežsardzes darītais korupcijas un ekonomisko noziegumu apkarošanā, un atgādina, ka pagājušogad robežsardze kopā ar VID piedalījās «53 miljonu cigarešu izņemšanā», un «tie ir lielākie apjomi, kādi vispār robežsardzes vēsturē ir bijuši». Bet «tie 53 miljoni cigarešu kādam piederēja, kāds tās zaudēja, neieguva peļņu». Viņš brīdina: «Ja robežsardzi izslēgtu no cīņas ar akcīzes preču pārvietošanu, mazinātos drošības sajūta, un ēnu ekonomikas īpatsvars Latvijā viennozīmīgi paaugstinātos.»

Ģenerālis Pujāts vērtē kā ļoti nopietnu Latvijas pieredzi Eiropas Savienībā, kur ne visām dalībvalstīm ir ES ārējā robeža, bet Latvijai tāda ir. «Attiecību dinamika ir dažāda, bet mēs jau esam ļoti zinoši», un, «ja bija laiks, kad mums vajadzēja palīdzēt, tad tagad jau esam līmenī, kad varam mācīt citus». Mūsu robežsargu piedalīšanās starptautiskās operācijās ir ne tikai vērtīga pieredze pašiem, bet ir arī ļoti atzinīgi novērtēta ES iekšlietu un tieslietu ministru sanāksmēs, uzsver jaunais priekšnieks. Tas nāk par labu mūsu ārpolitikai un, galu galā, arī ekonomikai investīciju veidā, jo «cilvēki zina, ka Latvija ir ļoti nopietns un uzticams partneris».

Klāt malārijas oda gads

Klimatam kļūstot siltākam, pie mums var ienākt eksotiskas kukaiņu sugas un arī slimības, stāsta entomologs Voldemārs Spuņģis

Latvijas Universitātes bufetē es dancoju apkārt salātu traukiem kā tāds kaisles apmāts ods vasaras mijkrēslī. Mēģinu sajust, kuri no veģetārajiem salātiem novibrēs manām maņu antenām atbilstošā frekvencē. Mulstu, jo parasti ēdu gaļu, bet nupat esmu apņēmies mēģināt to nedarīt, lai mazāk kaitētu videi. «Sēnes ir gandrīz dzīvnieki,» mani vērodams, drusku ķircinoši saka profesors Voldemārs Spuņģis. «Jo hitīns?» es prasu. Viņš smīnot pamāj ar galvu. Tas ir vecs triks, es arī tā esmu kaitinājis veģetāriešus. Hitīns ir viela, kas atrodama tikai dzīvniekos, īpaši posmkājos, un sēnēs, bet nekad augos. Tas un vēl pāris pazīmes nostāda sēnes tādā kā pelēkajā zonā starp augu un dzīvnieku valstīm. Daba ir brīnumu pilna, un to izpēte ir mana sarunas biedra profesija. It īpaši tie radījumi, kuri klāti ar hitīnu, bet nav sēnes.

Piemēram, malārijas ods, kura zīmē Latvijas kukaiņu pētniekiem paies 2019. gads un kuru meklēšanā tie aicina iesaistīties arī plašāku dabas mīļotāju publiku. Malārijas ods par gada kukaini Latvijā ievēlēts atklātās un godīgās Latvijas Entomoloģijas biedrības speciālistu vēlēšanās, stāsta Spuņģis. Tam ir virkne pamatojumu. Pirmkārt, lai pastāstītu sabiedrībai, ka odi ir ne tikai kaitinoši, bet arī interesanti un nozīmīgi ekosistēmām kā apputeksnētāji un barība citām dzīvām būtnēm. Otrkārt, lai pievērstu sabiedrības uzmanību klimata pārmaiņām, kuru rezultātā Latvijā var ienākt jaunas dzēlējodu sugas, kas pārnes cilvēkiem un dzīvniekiem bīstamas slimības. Treškārt, tāpēc, ka tieši šī iemesla dēļ pērn sākta dzēlējodu monitoringa programma un cilvēku atbalsts šoreiz kalpos ne tikai abstrakti zinātniskiem, bet pavisam praktiskiem mērķiem.

Latvijā ir 30 dzēlējodu sugu. Kad apsēžamies pie galdiņa, es saku: pieļauju, ka esmu sastapis vismaz dažas. Taču zināmu iemeslu dēļ gandrīz katru reizi, kad izdevies odu aplūkot tuvumā, man šķiet, ka tie izskatās līdzīgi — pēc asiņainām pļeckām. Dažreiz tiem vēl trīc kājiņas. Vai arī šāda pieeja entomoloģijai var palīdzēt pētniekiem? «Var!» pārliecināti saka Spuņģis. «Ir variants, ka nosit, nofotografē un ieliek portālā Dabasdati.lv. Ja ir zināma vieta, kur attēls uzņemts, es varu pateikt, vai tas ir vai nav malārijas ods. Var arī sūtīt mums pašu odu.» (LU Bioloģijas fakultāte, Jelgavas iela 1, Voldemāram Spuņģim. Klāt pieliekot etiķeti ar ievākšanas datumu un precīzu atrašanas vietas norādi.)

Taču viņš steidz arī uzsvērt, ka tas nav vienīgais variants. No odu kodumiem nav jābaidās. Malārija Latvijā tika izskausta 50. gados, un odu kodumi patiesībā tikai trenē imūnsistēmu. «Ods savas pusdienas atrod pēc ogļskābās gāzes, pēc siltuma un pienskābes un tad atlido uz kailu ķermeņa daļu. Viņš nedur, kur pagadās, bet atrod sviedru dziedzera izvadkanālu, kur tam mazāka pretestība. Un tad, ja tā pavēro, viņš to savu snuķi kustina, lai iecentrētu uz kapilāru.» Pētnieks cenšas to nodemostrēt ar pirkstu palīdzību, aicinot ielūkoties šajā aizraujošajā mikropasaulītē mums līdzās. «Un, kad trāpa kapilārā, ļoti strauji uzsūc asinis, turklāt ievadot brūcītē siekalas, kas neļauj tām sarecēt. Tas viss ilgst kādas desmit sekundes. Malārijas odu var pazīt arī nespeciālists. Normālam odam ir snuķis, un tā pamatnē divi īsi tausteklīši, bet malārijas odam ir snuķis un divi gari taustekļi. Kad viņš sūc, tie divi paliek atliekušies uz sāniem un ir labi redzami.»

Gluži kā ar visiem asinssūcējiem kukaiņiem, cilvēkam kož tikai odu mātītes, jo tām ir vajadzīgas olbaltumvielas olu produkcijai. Tēviņiem enerģija vajadzīga tikai lidošanai, un tur labāk noder tīrs cukurs — nektārs. Tāpēc sieviešu dzimuma odus ievākt ir vienkārši. «Tās pašas nāk pie manis,» smejas profesors, «es tikai stāvu, pēc metodikas vajadzētu ar plikām kājām, bet var arī apģērbts, un ievācu tās ar entomoloģisko tīkliņu. Tad ar sūcēju iesūcu burciņā, nomērdēju viņus un laboratorijā skatos. Dažas sugas ir grūti atšķiramas. Arī malārijas odu Latvijā patiesībā ir veselas četras sugas, taču citu no citas tās var atšķirt tikai ar molekulārām metodēm.»

Tēviņus bieži var redzēt vasaras pievakarēs, kad tie sijājas bariņos kaut kur laukā. Tur lido tikai tēviņi, un, ja kāda mātīte vēlas apaugļoties, tā pielido pie bariņa un cenšas sadzirdēt spārnu dūkoņas frekvenci, kas katrai sugai ir īpaša. Ja tā signalizē, ka tie ir viņas sugai piederoši odi, tā dodas bariņā iekšā, kur stiprākais no kavalieriem lidojumā to ātri apaugļo, un tad viņa dodas atkal projām.

Malārijas odam un cilvēkam ir kaut kas kopīgs. Parazītisks vienšūnis malārijas plazmodijs, kura dzīves un vairošanās cikls noris odos un cilvēkos. Cilvēkos tas izraisa smagu slimību, odam savukārt izmainās uzvedība, tas kļūst agresīvāks un vairāk kož, tādējādi, protams, izplatot plazmodiju. Izārstējot visus cilvēkus, malārija Latvijā savulaik tika izskausta, jo, paliekot odā, parazīts spēj izdzīvot tikai tik ilgi, cik dzīvo pats kukainis. Malārijas vairs nav, taču odi ir palikuši. Tiesa, pērn monitoringa laikā tie konstatēti tikai sešās vietās — Vecpiebalgā, Pierīgā, Bauskā, Kolkā, Valmierā. Kādā 60. gadu pētījumā šie kukaiņi atrasti 80 vietās Latvijā. «Tas nozīmē, ka, visticamāk, vienkārši neesam konstatējuši,» nosaka pētnieks. Viņš cer, ka gada kukaiņa akcija palīdzēs aizpildīt robus.

Lai arī šobrīd par oda kodumu satraukties nav pamata, pastāv potenciāls risks, ka klimata izmaiņu un globālās tirdzniecības rezultātā pie mums var ienākt gan jaunas dzēlējodu sugas, gan arī to pārnēsātās slimības. «Eiropā par to ceļ trauksmi. Dienvideiropā tā jau ir problēma. Tur ir parādījusies vesela virkne vīrusu slimību un arī malārija, tāpēc arī pie mums tiek veikts šis monitorings,» stāsta pētnieks. «Mēs veidojam tādu kā agrās brīdināšanas sistēmu.» Projektā ir identificētas un iezīmētas kartē potenciāli bīstamas vietas. Tās ir lidostas, tirdzniecības ostas, loģistikas centri, kuros pienāk augļu kravas. Konteineri ar augļiem ir īpaši labvēlīgi kukaiņu pārvadāšanai, jo tajos ir dzesēšanas sistēmas, kas uztur temperatūru nedaudz virs nulles, un tā kukainim esot labākā temperatūra, lai pārceļotu. Ir zināmi gadījumi Nīderlandē, kur ar transportu ievazātas sugas izveido lokālu populāciju. Ja tā tiek savlaicīgi atklāta, speciālisti to var iznīcināt, nosmidzinot apkārtni ar insekticīdiem.

«Ar malāriju ir viegli tikt galā,» saka pētnieks, «lielākā bēda būtu tieši vīrusi. Piemēram, Kongo vai denges vīruss, kā arī dažādi mājdzīvnieku vīrusi. Ja kāds no tiem ienāk Latvijā, tad arī mūsu odu sugas tos būtu spējīgas pārnest. Malārijas attīstības cikls ir tāds, ka jāpaiet laikam, kamēr ods kļūst infekciozs, ar vīrusiem tā nav.» Nekāda īsta reaģēšanas sistēma gan vēl nav izveidota. Pagaidām pie problēmas tiek strādāts konceptuāli, un, ja kaut kas nelāgs notiktu, vērā tiktu ņemta ārzemju pieredze, stāsta Voldemārs Spuņģis. Vienlaikus viņš uzsver, ka mūsu ziema tomēr būtu nopietns pārbaudījums gan eksotiskiem odiem, gan slimībām.

Lai atrastu malārijas odus, nav jāgaida līdz vasarai. Tie un vēl pāris Latvijas odu sugas ziemo kā pieauguši īpatņi, pārējiem pārziemo tikai olas. Ziemojošos odus var atrast pagrabos, alās un, iespējams, kaut kur arī dabā.

No dakšiņu snuķiem pazūd pēdējie kumosi, un mēs ar profesoru Spuņģi lēnā garā dodamies laukā. «Es tagad plānoju pabraukāt ar sikspārņu pētniekiem pa viensētu pagrabiem, pameklēt tos ziemojošos. Biju arī Līgatnes alās, varbūt vēl kaut ko izdomāšu,» atvadoties stāsta pētnieks un tad pazūd putenī meklēt odus.

Ēdienkarte

Salāti
Siļķe kažokā
Sula
Kokakola

«To nevarēja visiem teikt»

Edgars Labsvīrs no Nacionālā veselības dienesta skaidro, kāpēc veselības apdrošināšanas sistēma nesāka strādāt laikus

Tikai dienu pirms tam, kad e-veselības sistēmai vajadzēja sākt šķirot visus pacientus sociāli apdrošinātajos un tajos, kuriem valsts no 1. janvāra apmaksā tikai dažus veselības aprūpes pakalpojumus, uzzinājām, ka jaunā elektroniskā sistēma nedarbojas. Tās izstrādē ieguldīti 1,8 miljoni eiro, bet nav iespējams pārbaudīt, ir vai nav cilvēka veselība sociāli apdrošināta. Drīz vien veselības ministre Anda Čakša (ZZS) pavēstīja, ka jauno sistēmu varētu iedarbināt tikai janvāra beigās. Minējumi par to, cik cilvēku paliks ārpus jaunās apdrošināšanas sistēmas, ir turpinājušies jau kopš lēmuma pieņemšanas 2017. gadā, tā arī skaidru atbildi nerodot joprojām.

Kad Ir lūdza Nacionālajā veselības dienestā (NVD) kādu amatpersonu pusdienu intervijā izstāstīt, kāpēc sistēma nedarbojas, sarunai piekrita direktora vietnieks Edgars Labsvīrs. Taču darba tik daudz, ka aicināja iedzert tēju savā kabinetā. Ejot iekšā, uz blakus durvīm pamanīju plāksni «Direktora vietnieks informācijas un komunikāciju tehnoloģiju jautājumos Aivars Lapiņš». Taču šis no Zemkopības ministrijas uz Veselības ministriju un vēlāk uz NVD aizrotētais ierēdnis divarpus mēnešu laikā ne reizi nav parādījies jaunajā darbā. Slimo — paskaidro dienests. Šķiet gan, ka neviens tam netic. Pēc tam, kad Čakša aizrotēja Lapiņu, viņš neslēpa neapmierinātību ar šādu «pazeminājumu».

Labsvīrs dienestā atbild par veselības aprūpes administrēšanu, tātad gan par valsts apmaksātajiem pakalpojumiem, gan kompensējamo zāļu sarakstu, gan pakalpojumu uzraudzību. Faktiski Nacionālajā veselības dienestā nav neviena cita, kas sabiedrībai varētu skaidrot e-veselības nebūšanas. Linda Freimane, kas iepriekš bija atbildīga par šo milzīgo projektu, no darba aizgājusi. Pēc Labsvīra vārdiem, IT speciālisti dienestā mainās bieži, un arī pašlaik to trūkst. Minu vienu no iemesliem — labi šīs jomas eksperti valsts pārvaldē saņem vismaz divreiz mazāk nekā privātos uzņēmumos. «Algas nav konkurētspējīgas,» piekrīt Labsvīrs. «Bet mums ir citas priekšrocības. Piemēram, privātajā sektorā nav bieži iespējas strādāt pie tik liela mēroga sistēmas kā e-veselība.»

Labsvīrs arī pats NVD strādā tikai devīto mēnesi. Ieguvis maģistra grādu veselības vadībā, izlēmis — vislielākās iespējas izmantot iegūtās zināšanas ir valsts iestādē. «Biju brīvs no stereotipa, ka valsts pārvaldē cilvēki tikai sēž un tēju dzer,» viņš saka.

Kad Vecgada vakarā kļuva zināms, ka tikai 20. decembrī ZZ Dats izstrādātajā veselības apdrošināšanas sistēmā ir problēmas, sociālajos tīklos izcēlās sašutums. «Gandrīz visiem ir skaidrs, ka nav nekā vienkāršāka kā izveidot pakalpojumu saņēmēju reģistru,» ironizē Labsvīrs. Bet kāpēc radās problēmas? Pēc Labsvīra vārdiem, tās bija paredzamas. ZZ Dats atbilstoši prasītajam savāca 13 valsts institūciju 23 dažādas datubāzes, izstrādāja algoritmus un konfigurācijas, lai tās būtu savietojamas un atlasītu informāciju par sociāli apdrošinātajām personām. Taču Fizisko personu datu apstrādes likums neļāva izstrādes procesā ZZ Dats veikt testēšanu ar reāliem datiem. Kad pēc 20. decembra sākās sistēmas testēšana ar īstiem valsts iedzīvotāju datiem, «tad arī sākās».

Jaunā kārtība nosaka trīs veidus, kā cilvēks var saņemt pilno veselības pakalpojumu «grozu». Tas pienākas visiem darba ņēmējiem, kas maksā sociālo nodokli. Tāpat arī bērniem, pensionāriem un citiem, kas veido 21 sociāli maz-aizsargāto grupu, par kuriem apdrošināšanas iemaksas veic valsts. Visbeidzot, iedzīvotāji var paši veikt brīvprātīgas veselības apdrošināšanas iemaksas.

Taču, tikai savietojot esošās datubāzes, nav iespējams izfiltrēt visus cilvēkus, kuriem pienākas pilnais «grozs». Piemēram, no Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras datiem redzami cilvēki, kas saņem ģimenes pabalstu, tātad visi, kuri audzina bērnus. Bet kā no šiem datiem atlasīt «vienu no vecākiem, kas audzina bērnu līdz 7 gadiem vai vismaz trīs bērnus vecumā līdz 15 gadiem» — tā ir viena no grupām, kuru apdrošina valsts. ZZ Dats uzdevumos bijusi konfigurāciju izstrāde datu savietojamībai, bet tai neesot bijis jāmeklē valsts datubāzēs trūkstošā informācija. Piemēram, vēl vienai apdrošināto grupai — Černobiļas atomelektrostacijas avārijā cietušajiem — dati ir Excel tabulā, tie e-veselības sistēmā ir jāievada. Tāpat informācija par pilnīgi visiem pansionātu iemītniekiem, jo arī viņiem visiem pienākas pilns pakalpojumu grozs. Bijis pieņēmums, ka pansionātos dzīvo vai nu vecuma, vai invaliditātes pensijas saņēmēji un viņi jau ir datubāzēs. Bet izrādās, ka pansionātos dzīvojot arī cilvēki, kuri nesaņem nekādu pensiju. «Pašvaldības ir ieinteresētas, lai šie cilvēki būtu veselības apdrošināšanas sistēmā. Bet diemžēl ne katrā pansionātā ir datubāzes, bieži vien klientu dati nav savadīti pat Excel tabulās, tie ir kladēs. Un šādi dati arī jādabū iekšā sistēmā,» saka Labsvīrs. Turklāt tikai tagad NVD saņem informāciju par cilvēkiem, kuri brīvprātīgi iemaksājuši naudu Valsts kasē, lai tiktu pie pilnā veselības pakalpojumu «groza». Tie ir 206 eiro par 2018. un 2019. gadu. Esot cilvēki, kas ieskaitījuši par maz, un katram jālūdz piemaksāt, lai cilvēks iegūtu apdrošinātā statusu.

Jautāts, vai visi darbi nebija paredzami jau tad, kad izsludināja konkursu par sistēmas izstrādi, Labsvīrs saka: «Aprakstīt visu specifikācijā un cerēt, ka viss izdosies bez kļūdām, — tas ir naivi. Jau vasarā, kad sāka dizainēt sistēmu, bija skaidrs, ka termiņš ir par īsu, lai 1. janvārī sistēma sāktu strādāt. Bet to jau nevarēja visiem teikt. Mums, ierēdņiem, bija jārīkojas saskaņā ar likumu, kas nosaka, ka no 1. janvāra sistēmai jāstrādā.»

Kamēr nav skaidrības datos, joprojām nav zināms, cik tad ir to cilvēku, kuru nav nevienā apdrošināto grupā un kuriem tāpēc nepienākas pilnais «grozs». Viņiem valsts apmaksā tikai neatliekamo medicīnisko, dzemdību, ģimenes ārsta palīdzību, kā arī ārstē slimības, kas apdraud visu sabiedrību, piemēram, tuberkulozi. Pērn tika lēsts, ka šādu cilvēku varētu būt no 100 līdz 300 tūkstošiem, šogad Čakša pateica — ap 60 tūkstošiem. «Precīzi nav zināms nevienam,» saka Labsvīrs. «Mēs tikai zinām, ka sociālo iemaksu veicēji, pensionāri, bērni un bezdarbnieki aptver gandrīz 90% Latvijas iedzīvotāju. Bet, kamēr mēs visus 23 reģistru datus neapgūsim, precīzu skaitli nepateiksim.»

Interesanti, ka Edgars Labsvīrs ir viens no partijas Progresīvie valdes locekļiem. Partijai pievienojās 2017. gada septembrī, lai piedalītos protestos pret «divu grozu» sistēmu. Progresīvie netika Saeimā, taču pret cilvēku šķirošanu veselības aprūpē iestājās arī Attīstībai/Par un JKP, kas iekļuva Saeimā. Saeimas Sociālo un darba lietu komisijā šonedēļ spriež, vai veselības pakalpojumu dalīšanu divos grozos neatlikt līdz 1. jūnijam, bet līdz žurnāla nodošanai tipogrāfijā tas vēl nebija izlemts.

Ja parlamentārieši un valdība atsakās no iepriekšējās valdības izstrādātās obligātās veselības apdrošināšanas sistēmas, tad visa ieguldītā nauda un darbs vējā? «Nav variantu, pati sistēma ir jāpabeidz, lai varētu saskaitīt cilvēkus, kuri izmanto veselības aprūpes pakalpojumus. Jādabū dati, un tad būs konkrēti argumenti, ko tālāk darīt,» Labsvīrs spriež.

Viņš uzskata, ka drīzāk būtu jāmaina nodokļu sistēma. «Mikrouzņēmumu nodokļu maksāšanas režīms Eiropas mērogā ir unikāls. Citās valstīs neļauj daļai sabiedrības gadiem ilgi strādāt absolūti citā nodokļu režīmā. Manuprāt, nevar strādāt pilnu slodzi un nemaksāt sociālo nodokli,» viņš saka. Arī brīvprātīgās iemaksas, lai kļūtu par valsts apdrošinātu, Eiropas kontekstā esot netradicionāla prakse. «Valsts katra iedzīvotāja ārstēšanai izmanto vidēji 500 eiro gadā. Tas ir statistiskais vidējais. Tas nozīmē, ka jaunajiem un darbaspējīgajiem jāmaksā par pensionāriem un invalīdiem, viņiem veselības aprūpes sistēmā jāiemaksā stipri vairāk par 500 eiro gadā,» uzskata Labsvīrs. Būdams ierēdnis, uzsver, ka atstāt vai atcelt obligāto veselības apdrošināšanas sistēmu — «tas ir ļoti politisks jautājums». «Bet mans viedoklis, ka jāsaskaita, cik tad ir šādu cilvēku, kuri nemaksā nodokļus un nav nevienā valsts apdrošināto grupā, un tad var pieņemt informācijā balstītu lēmumu,» viņš vēlreiz atkārto.

Kad eju ārā no viņa kabineta, plāksnīte ar Lapiņa vārdu no blakus kabineta durvīm jau ir noņemta.

Ēdienkarte

Tase melnās tējas
Tase zaļās tējas
Cepumi

Pa solītim, dāmas un kungi!

Psihoterapeitei Diānai Zandei ir padoms tiem, kuri jau zaudējuši cīņā ar jaunā gada lielo mērķu piepildīšanu vai riskē zaudēt visai drīz

Psihoterapeitei nenāk smiekli par cilvēku jaunā gada apņemšanos, kas vismaz vienai daļai drīz pēc gada nogales svinībām izgāžas. Sēžot mājīgajā Purvciema privātpraksē, kur skaisti smaržo pēc ziediem, Diāna Zande ar neuzspēlētu sirsnību uzskaita grandiozos mērķus, kuru realizāciju cilvēkiem tik ļoti patīk iesākt 1. janvārī. Ar profesionāles vērienu viņa lielos uzdevumus tūdaļ sadala mazākos — tos var pieveikt katrs un nevilties.

Diāna, kuru liela daļa sabiedrības pazīst pēc ikoniskās 1981. gada latviešu kinofilmas Limuzīns Jāņu nakts krāsā — viņa spēlēja neatvairāmo medicīnas studenti Lāsmu, kas savaldzināja pusmūža kungu Ēriku (Uldi Dumpi) —, tagad ir psiholoģijas doktore. Strādā kognitīvi biheiviorālās terapijas laukā. Šī metode nozīmē darbu ar tādiem uzvedības modeļiem, kas cilvēkam sagādā grūtības. Neveselīgā modeļa vietā kognitīvi biheiviorālā virziena terapeits palīdz izveidot jaunu — veselīgu uzvedības modeli.

Iespējams, tieši tāpēc Diāna dod pavisam konkrētus padomus, kā 2019. gadā nevilties savos mērķos, bet tos patiesi realizēt. «Kad gaidas ir pārmērīgi augstas, cilvēks bieži pēc pirmās neizdošanās atmet apņēmību,» viņa stāsta. Ar smaidu un vieglu galvas mājienu uzskaita populāros piemērus: «atrisināšu attiecību krīzi», «vairs nekonfliktēšu ar bērniem (vai vecākiem)», «nometīšu svaru», «iemācīšos spāņu valodu», «ķeršos pie karjeras izrāviena». «Tie ir tik lieli mērķi, ka uzreiz rodas jautājums: vai viens cilvēks tos var paveikt? Un, pat ja tiktu nosprausts tikai viens no uzdevumiem, sakiet lūdzu, vai ir reālistiski «nekad vairs nekonfliktēt ar bērniem»? Mērķis varētu būt: šajā gadā mazāk konfliktēšu ar bērniem vai vecākiem. Tajā brīdī, kad bērni vai vecāki man teiks to, kas nepatīk, trenēšos paklusēt un ieklausīšos.»

Pēc psihoterapeites domām, apņemšanos ir grūti piepildīt tad, ja tā ir pārāk vispārīga. Varbūt to var salīdzināt ar svētku kūku: visu uzreiz apēst diez vai kādam izdotos, bet, sadalot gabaliņos un ēdot pamazām, gan! Ja reiz par kūkām, Zandei ir labs padoms: «Ja mērķis ir notievēt par diviem kilogramiem trīs mēnešu laikā, tas ir sasniedzams bez milzīgas piepūles. Savukārt, ja gribas notievēt par 10 kilogramiem trijos mēnešos, tas prasīs daudz resursu un lielas pārmaiņas ikdienas dzīvē. Dariet to, kas ir reāli sasniedzams!» Un vēl: «Kad ideālo uzstādām par obligāto, vilšanās ir gandrīz garantēta. Tā vietā sāciet ar izmērāmu, noteiktā laikaposmā sasniedzamu mērķi vai kādu tā daļu. Apsveriet konkrētus soļus, kā uz to virzīsities. «Piemēram, nevis «gribu būt laimīgs!», bet «gribu iemācīties biežāk izjust prieku par labo, kas ar mani notiek». Nevis «šogad iemācīšos spāņu valodu», bet «uzlabošu spāņu valodu, katru nedēļu iemācīšos desmit vārdiņus».»

Psihoterapeite iesaka neizvirzīt sev uzdevumus, kas atkarīgi no citu cilvēku uzvedības, jo to nevaram regulēt. Piemēram, «gribu, lai mani mīl».

Viņa ķeras arī pie karjeras jautājuma. Šeit noteikti ir iespējama grandiozu mērķu realizācija — ar nosacījumu, ka cilvēks jau labu laiku strādājis pie šāda uzdevuma, izpētījis iespējas, daudz ieguldījis zināšanās un profesionālajā attīstībā. «Lai mainītu darbu, jums jāzina, ko vēlaties tālāk darīt — vai tā būtu sava biznesa veidošana, vai cita profesionālā joma, kurā paralēli sevi attīstīsit.»

Diāna Zande var arī izskaidrot, kāpēc nebūtu labi 2019. gadu sākt ar vairākām vēlmēm. «Mērķu realizācija prasa lielus garīgos un laika resursus. Jautājums — kas pa to laiku notiek ar citām mūsu dzīves jomām, vai varēsim tās ar jaunajiem mērķiem labi sabalansēt? Iedomājieties — ja esat uzstādījis sev uzdevumus trīs reizes nedēļā iet uz sporta zāli, ar bērniem biežāk apmeklēt kultūras pasākumus, vairāk laika veltīt atpūtai un vēl iemācīties spāņu valodu! Tas neiet kopā!»

Turklāt, ķeroties pie realizācijas, jāpadomā, vai tie vispār ir paša mērķi. Cilvēks ir «sociāls dzīvnieks» un ietekmējas no citiem sugas brāļiem. Kā stāsta Zande, bieži par saviem mērķiem sākam uzskatīt to, ko no mums vēlas dzīves partneri. «Piemēram, sieva grib, lai vīrs kļūtu kārtīgāks (vai otrādi — to no sievas grib sagaidīt vīrs). Viņš nosprauž sev mērķi, «jaunajā gadā kļūšu kārtīgāks — sieva grib, un es pats jau arī gribu!» Bet pēc būtības viņš labi jūtas nelielā haosā. Viņam ir labi, ka stāv tā netīrā kafijas krūze, bet sievu tas tracina.» Vai šeit ir iespējama saprātīga izeja? «Jā! Apņemties, piemēram, reizi nedēļā uzslaucīt grīdu vai katru otro dienu nomazgāt traukus.»

Sadīdīts no visām pusēm ar citu nospraustiem mērķiem, cilvēks beigās vairs nesaprot, ko pats vēlas, un ir nelaimīgs. Ar aktrises cienīgu mīmiku un balss tembru Zande rāda, cik bieži mūsu pasaulē ar saviem priekšstatiem, «kā jābūt», «kas jādara», neaicināti ielaužas citi: «Jums vajag apprecēties, jums vajag bērniņu, jums vajag jaunu dzīvokli, jums vajag remontu, jums vajag, jums vajag, jums vajag…» Viņa iesaka apstāties un pajautāt sev — vai tiešām man to vajag?

Zandi krata šermuļi par psihoterapeitu «konkurentiem» no ezotērikas lauka, kuri kā pašu par sevi saprotamu un pavisam elementāri realizējamu cilvēkiem liek priekšā tādu grandiozu mērķi kā mīlēt vienam otru. «Brīnišķīgi, bet kā tas realitātē izpaudīsies?» Šī romantiskās gaidās peldošā nekonkrētā mērķa vietā kognitīvi biheiviorālā terapeite iesaka izvirzīt konkrētas apņemšanās. Piemēram, reizi mēnesī nedēļas nogali veltīsim tikai sev abiem. «Izklausās reti, bet patiesībā mūsdienu aizņemtajiem cilvēkiem tas ir bieži.»

Kas cilvēkus tik ļoti pievelk jaunu mērķu nospraušanā? «Kad mēs domājam par kādu mērķi, ir sajūta, ka tas jau sāk piepildīties,» paskaidro psihoterapeite. «Tas šķiet kā pirmais solis uz realizāciju, lai gan ir tikai vēlmes apzināšanās. Ja paliekam vēlmes līmenī, tā pārvēršas par fantāziju, un fantāzija… Es varu fantazēt, ka esmu Karlsons vai taurenītis, vai pasaules gudrākā sieviete, Nobela prēmijas laureāte. Tas ir forši, bet tam nav sakara ar realitāti.» Bieži cilvēki fantazējot tāpēc, ka esošā dzīves situācija viņiem kaut kādā ziņā ir nepanesama. «Nav izpratnes, ka no grūtās situācijas var izkļūt ar maziem solīšiem. Ir vēlme aizlēkt uzreiz ļoti tālu, un tad parādās fantāzija.» Zande arī piebilst, ka ilgstoši dzīvot fantāzijās nav veselīgi, fantāziju no realitātes neatšķirt piedienot bērnam, ne pieaugušajam. Mums, pārējiem, kuri vairs nav trīs vai piecus gadus veci, «ir svarīgi sataustīt realitāti un zināt, ka mēs to mainām».

Diānas Zandes pašas realitāte pagājušajā gadā bija ne tikai klientiem pārpilna, bet viņa kopā ar rakstnieci Zani Zustu uzrakstīja grāmatu Tarakāni manā galvā. Pēdējās nedēļās tā atrodas grāmatnīcu visvairāk pirkto produktu topā. Zandes ieguldījums grāmatā ir psihoterapeites atbildes vēstules dažādām sieviešu dzīves situācijām, ko otra autore Zane Zusta vaļsirdīgi aprakstījusi. Atbildes sniegtas populārā valodā. «Stāstiņi kopā ar manām atbildēm ir mazas dzīves vinjetes, kas attiecas uz visiem,» pastāsta Zande. Viņa vēlējusies palīdzēt tiem cilvēkiem, kuri pie psihoterapeita varbūt nekad nenonāks. Jā, efektu nevar salīdzināt ar psihoterapijas kursu, un tomēr šī grāmata var likt domāt. «Es atbildu par to, ko esmu uzrakstījusi, tās nav skaistas, vispārīgas frāzes.» Lai arī psihoterapeitu vidē populārzinātniskā jomas literatūra nereti tiek uztverta ar skepsi, Zandei ar tarakānu grāmatu gribējies mazliet līdzsvarot pārsātināto ezotērikas piedāvājumu grāmatnīcu plauktos par tēmām «kā kļūt laimīgam», «kā visu atrisināt».

Nobeigumā viņa citē ķīniešu parunu: visgarākais ceļš sākas ar vienu soli. «Kurā brīdī sākas šis ceļojums, ir mūsu katra izvēle. Tas var notikt arī jaunā gada pirmajās dienās.»

Tiem, kas jau paspējuši nolaist ausis, jo plānotās skarbās diētas vietā gadījies apēst prāvu gabalu Cielaviņas, psihoterapeite iesaka nekādā gadījumā nesaukt sevi par lūzeri. «Kāpēc lai tu sevi tā sauktu? Labāk saki sev: hei, ir atkal viens gada sākums, kurā izdarīju to pašu! Ko tagad varu darīt citādi, lai šo tradīciju mainītu?»

Ēdienkarte

Melna kafija

Jānoņem finanšu lāsts

Britu žurnālists Nikolass Šaksons izskaidro, kāpēc pārāk liels finanšu sektors valstīm ir kaitīgs

Ar britu žurnālistu Nikolasu Šaksonu (Nicholas Shaxson) tiekos vietā, kuras gaisotne ir piemērota sarunai par slēptām bagātībām. Patumšas telpas ar zemiem, velvētiem griestiem, uz galda stāv zīme «Smēķēt aizliegts — izņemot cigārus».

Mēs gan neatrodamies villā kādā Karību jūras salā, bet Pullman viesnīcā Jēkaba ielā, un sarunbiedra pārzinātās tēmas ir gana aktuālas arī Rīgā. Šaksons uzrakstījis divas starptautiski atzītas grāmatas par finanšu globalizācijas ēnas pusēm. 2011. gadā izdots viņa pētījums Bagātību salas (Treasure Islands) par ārzonām. Šogad iznāca Finanšu lāsts (The Finance Curse: How Global Finance Is Making Us All Poorer), kuru Financial Times slavenais komentētājs Martins Volfs uzteicis kā vienu no gada labākajām grāmatām par ekonomiku.

Šaksons žurnālista karjeras sākumā rakstīja Reuters un Financial Times par korupciju, kas saistīta ar naftas atradnēm Āfrikā. Viņu nodarbināja jautājums, kā šīs valstis ar tik bagātīgiem dabas resursiem var būt tik nabadzīgas? Taču drīz viņš saprata, ka šo valstu nedienas ir cieši saistītas ar valdnieku iespējām noslēpt bagātības ārzonās. Savukārt tikšanās ar Nodokļu taisnīguma tīkla (Tax Justice Network) dibinātāju Džonu Kristiansonu viņu pārliecināja, ka ārzonas nav tikai nevēlama finanšu globalizācijas blakusparādība. Kristiansons agrāk sniedza padomus par ekonomiku Džērsijas salas valdībai, taču viņam apriebās tur piedzīvotais. 2003. gadā viņš dibināja organizāciju, kuras mērķis ir apkarot ārzonas visā pasaulē. Kristiansons paskaidroja Šaksonam, ka iespēja nobēdzināt bagātības ir kļuvusi par vienu no finanšu globalizācijas centrālajiem elementiem, no kuras korupcija izplatās pa visu pārējo sistēmu.

Kā tas notika? Pēc Otrā pasaules kara beigām pasaules finanšu sistēmas pamatā bija Bretonvudas vienošanās, kas stingri ierobežoja starpvalstu kapitāla plūsmas un pakļāva šo naudu valstu demokrātiskajai kontrolei. Zīmīgi, ka tajā laikā rietumvalstis piedzīvoja strauju ekonomisku izaugsmi, kas vienlaikus veicināja visas sabiedrības labklājību. Pēc šīs sistēmas sabrukuma ap 1970. gadu kapitālam kļuva aizvien vieglāk pārvietoties, un radās gan milzīgs kārdinājums, gan daudzveidīgas iespējas naudu slēpt no nodokļu inspektoriem. Tas bija ārkārtīgi ienesīgs bizness gan bankām, gan bagātniekiem, bet «tas grāva demokrātiju, jo radīja mazai sabiedrības daļai iespējas izbēgt no uzraugiem», stāsta Šaksons.

Kopš pasaules finanšu krīzes gan atsevišķas valstis, gan tādas organizācijas kā OECD ir sākušas rosināt reformas ārzonu ierobežošanai. Šaksons domā, ka «ir notikušas dažas lietderīgas izmaiņas». Tomēr cīņa ir sarežģīta, bieži vien nepieciešama starptautiskā sadarbība.

Šaksona uzskatā ārzonu sistēmas acīmredzamā netaisnība ir uzkurinājusi vēlētāju dusmas, kuras tagad izpaužas dažādās populistiskās kustībās. Lielbritānijas bijušā premjerministra Kamerona ģimenei bija naudas darījumi caur ārzonām, par kurām Kamerons uz jautājumiem atbildēja izvairīgi. «Manuprāt, ārzonu sistēma bija nozīmīgs faktors balsojumā par Brexit», saka Šaksons. «Tā ir radījusi sajūtu, ka bagātajiem un ietekmīgajiem ir vieni noteikumi, visiem pārējiem — citi.» Pirms referenduma par izstāšanos no ES Kamerons un daudzi citi sistēmā iesaistītie aicināja balsot pret. «Daudzi cilvēki Lielbritānijā, sēžot pie saviem televizoriem, teica — pirmais, ko gribētu, ir sadot viņam pa muti. Vienalga, ko viņš saka, es darīšu pretējo.»

Tomēr Šaksons ir pārliecināts, ka stāvoklis nav bezcerīgs, un viņš savā jaunākajā grāmatā sniedz atbildi uz jautājumu, kā katra valsts individuāli var ierobežot finanšu globalizācijas negatīvās sekas.

Ir jānoņem «finanšu lāsts». «Finanšu sektors ir nepieciešams, tas piedāvā vērtīgus pakalpojumus,» saka Šaksons. Taču pēdējos gados Starptautiskais Valūtas fonds un citi ir veikuši daudzus pētījumus, kas rāda, ka līdz zināmam punktam lielāks finanšu sektors nāk tautsaimniecībai par labu, «taču pēc tam — jo tas aug lielāks, jo vairāk bremzē izaugsmi». Daudzās valstīs finanšu sektors ir kļuvis par pašmērķi, un ir sevišķi kaitīgi, ja pastiprinātu uzmanību pievērš nerezidentu apkalpošanai un finanšu spekulācijām.

«Lielbritānijā daudzi cilvēki tic, ka Londonas Sitija ir vistiņa, kura dēj zelta oliņas,» saka Šaksons, «taču nav tik grūti pierādīt, ka tas kaitē citiem tautsaimniecības sektoriem.» Pārāk liels finanšu sektors atvelk vislabāk izglītotos un talantīgākos cilvēkus no citām nozarēm. «Agrāk viņi būtu sapņojuši, ka atklās zāles pret vēzi, tagad viņi kļūst par investīciju fondu menedžeriem.» Cita problēma ir uzņēmumu «finansializācija». Normālu kompāniju, kas ražo kādu produktu un peļņu iegulda attīstībā, pārņem finanšu investori, kuru galvenais mērķis ir aizņemties naudu, izmantojot uzņēmumu kā ķīlu. Viņus neinteresē uzņēmuma pamatbizness, tikai tā īstermiņa finanšu rezultāti, tāpēc tie atlaiž darbiniekus, samazina algas, naudas plūsmas laiž caur ārzonām, lai samazinātu nodokļu maksājumus. Rezultātā cieš gan pats uzņēmums, gan plašāka sabiedrība.

Vēl viens mehānisms ir sarežģīti finanšu instrumenti, kuri nodrošina milzīgu peļņu aizdevējiem. Šaksons grāmatā aprakstījis policijas mācību centra izveidi Skotijā. «Tas ir valsts projekts, kura tīrās celtniecības izmaksas ir 18 miljoni mārciņu,» stāsta Šaksons. Taču britu valdība radījusi «privātās finansēšanas iniciatīvu», kas ļauj naudas piesaisti projektam uzņemties firmām no Sitijas. Valdībai tas ir izdevīgi, jo projekta tiešās izmaksas neparādās uzreiz ne budžeta izdevumos, ne valsts parādā, taču rezultātā britu nodokļu maksātājam nākamajos 25 gados par šo projektu būs jāsamaksā nevis 18, bet 108 miljoni mārciņu. Nodomāju, ka Latvijai arī ir pieredze ar šādiem finansēšanas brīnumiem — Dienvidu jeb «zelta» tilts Rīgā.

«Tā notiek, kad finanšu sektors kļūst pārāk spēcīgs,» norāda Šaksons. «Sākas visādas spēles, kuru mērķis ir izpumpēt naudu» no valsts budžeta vai pelnošiem uzņēmumiem. «Rezultātā tautsaimniecība lēnāk aug, nevienlīdzība kļūst lielāka, un tiek vājināta demokrātija. Cilvēki redz šos skaitļus un kļūst nikni, bet tas turpinās, jo Sitijai ir milzīga politiska ietekme. Tā spēj panākt, ka sile aizvien ir pilna.»

Finanšu sektora hipertrofija arī noved pie noziedzīgās pasaules ietekmes pieauguma. Briti ir gatavi apkalpot jebkādu naudu. «Ja tā ir pārāk netīra, tā tiks novirzīta uz Britu Sadraudzības valstu nodokļu paradīzēm Karību jūrā, no kurienes tā atnāks uz Londonu attīrīta.» Politiķiem un baņķieriem šķiet, ka viņi var uzcelt sētu ap šo naudu, lai tā neietekmē pārējo sabiedrību, taču šīs naudas īpašnieki, «protams, iegūst milzīgu ietekmi valdībā». Pētījumi par Brexit atbalstītājiem sāk uziet lielu tumšās naudas ietekmi, «tāpēc tas ir arī nacionālās drošības jautājums».

Ja cilvēki sapratīs, ka «paradoksālā kārtā šīs lielās naudas plūsmas var faktiski padarīt tautsaimniecību nabadzīgāku», tad būs pamats pret tām vērsties, pat ja citi to nedara. «Ja pārstāsim ņemt naudu no Kazahstānas oligarhiem,» mudina Šaksons, «stingri pieprasīsim caurspīdīgumu, uzliksim piemērotus nodokļus un apkarosim monopolus, tad mūsu tautsaimniecība būs spēcīgāka.»

Šaksons arī ļoti kritiski izsakās par vārda «konkurētspēja» izmantošanu, lai attaisnotu aizvien zemākus nodokļus lieliem starptautiskiem investoriem. Tas ir absurds, «nav tādas lietas kā «konkurētspējīga» nodokļu sistēma», saka Šaksons. «Nodokļu izmaiņu vienīgā nozīmē ir kādai vienai interešu grupai radītas priekšrocības uz citu interešu grupu rēķina».

Bieži izskan brīdinājumi, ka augstāki nodokļi liks investoriem aizbēgt citur. «Reālajā pasaulē tā nenotiek,» saka Šaksons. «Valstīm ir nepieciešami ieguldījumi, kas iesakņoti vietējā tautsaimniecībā, kas izmanto vietējos piegādātājus», nevis tādi, kuri var jebkurā mirklī aizlaisties. Turklāt visas starptautisko korporāciju vadītāju aptaujas rāda, ka viņu lēmumus par investīcijām ietekmē pirmām kārtām tiesiskums, pēc tam veselīgs, labi izglītots darbaspēks un laba infrastruktūra. «Tās visas ir lietas, kuras apmaksā no nodokļiem,» norāda Šaksons. Nodokļu likmes arī ir svarīgas, bet nekad nav saraksta galvgalī. Taču visi šie biznesi nodarbojas arī ar savu interešu lobēšanu. «Viņi nepārtraukti izsaka draudus, ka bēgs prom, ja netiks samazināti nodokļi,» stāsta Šaksons. «Patiesībā viņiem šos nodokļu samazinājumus «vajag» tieši tāpat, kā maniem bērniem «vajag» saldējumu.»

Ēdienkarte

Kapučīno
Melna kafija

Sentiments līp klāt

Maizes ceptuves un konditorejas Liepkalni saimnieks Dagnis Čākurs stāsta, kāpēc vēlas atjaunot leģendāro kafejnīcu Sēnīte

Nelielā tirdzniecības centrā pie Rīgas robežas Ķekavas pusē maizīti un kūciņas aiz stikla sienas cep Liepkalnu meistari. Otrdienas rītā te esmu norunājusi satikties ar ceptuves saimnieku Dagni Čākuru. Lai gan mērojis tālu ceļu no mājām Rūjienas pusē, viņš možs un smaidīgs ceļ galdā šķīvi ar bagātīgu eklēru izlasi. Tik svaigiem, ka mutē gluži vai kūst. Jūtos mazliet vainīga, ka mūsu sarunas dēļ mērots tik tāls gabals, turklāt tik agrā rīta stundā, bet uzņēmējs met ar roku — Rīgā tāpat esot darīšanas. «Esmu pieradis braukt,» viņš saka par savu ikdienu.

Iespējams, jau drīzumā viņa maršrutiem pievienosies arī Siguldas puse. Jau pērn uzņēmējs publiski atklāja nodomus atjaunot leģendāro padomju laiku restorānu Sēnīte Vidzemes šosejas malā, par kuru daudzās ģimenēs saglabājušies nostalģiski nostāsti. Tolaik Liepkalnu saimnieks arī prātoja par ideju dibināt publisku akciju sabiedrību, ļaujot katram interesentam kļūt par Sēnītes īpašnieku. Nesen, novembra sākumā, Dagnis Čākurs nodibinājis akciju sabiedrību Sēne. Pagaidām viņš ir vienīgais uzņēmuma akcionārs un ar pāragriem secinājumiem aicina neaizrauties. Nākamos soļus Čākurs vēlas spert lēnām un pārdomāti. «Negribas tā — ar lielu vērienu un…» uzņēmējs noplāta rokas. Ja plāni par Sēnītes atjaunošanu neizdosies, akciju sabiedrībā tikšot atdalīta kāda no Liepkalnu struktūrām.

Lai gan pārsteigties negribas, iecere par Sēnītes atjaunošanu uzņēmējā ir dzīva. Pirkuma līgums ar pašreizējiem īpašniekiem nav vēl parakstīts, bet panākta vienošanās, ka tiks sakārtoti Sēnītes piebraucamie ceļi. Liela esot arī iedzīvotāju interese, prasot, kā var piedalīties Sēnītes atjaunošanā. Citi gatavi iesaistīties ar nelielām naudas summām — 50 vai 100 eiro.  Vaicāts, vai tā projekts varētu attīstīties — daudz akcionāru, un katram pieder pavisam neliela daļiņa —, Dagnis Čākurs ir piesardzīgs: «Jāskatās, kā tas aizies. Jāiet soli pa solim.» Viņam gribētos, ka uzņēmums pieder tautai, lai cilvēkiem veidojas piederības sajūta, bet negribētos, ka tas pārvēršas tirgus laukumā.

«Gadiem ejot, sentiments drusciņ pielīp,» uzņēmējs smaida, stāstot, kāpēc viņam svarīgi atjaunot leģendāro restorānu. «Sēnīti atceras cilvēki, kas ir manā vecumā un vecāki. Man ir 51 gads. Restorānā, kas bija ēkas kupolā, nekad neesmu bijis. 80. gadu vidū biju tīnis, tur jau netika iekšā! Biju tikai kulinārijas daļā, kas vēl ilgi darbojās, un bārā, kas bija no otras puses,» viņš saka. Un pasmīn: «Kādreiz tas bija kā likums — Sēnītei garām pabraukt nevar.» Uzņēmējs gribētu, lai cilvēkiem atgriežas vēlme piestāt šajā vietā.

Bet kas Sēnītē notiktu? Skaidrs, ka kaut kas būtu saistīts ar maizīti un kūciņām. Kupola daļā — kafejnīca vai restorāns. Bet, lai cilvēki gribētu nogriezties no šosejas, esot jābūt kaut kam plašākam — teritorija ir pietiekami liela. Turklāt jāņem vērā, ka tā Sēnītes daļa, kas būvēta 1967. gadā, ir kultūrvēsturisks piemineklis, bet vēlākās piebūves var arī nojaukt vai pārbūvēt. Lai atrastu vislabākās idejas attīstībai, drīz tiks izsludināts publisks ideju konkurss.

Vēsturiskās vietas atjaunošana būtu izaicinājums. «Darbu un problēmu jau pietiek tāpat. Reizēm domāju — kāpēc to vajag? Bet tad atkal rodas labās emocijas, kas dzen uz priekšu. Divi soļi uz priekšu, pusotrs atpakaļ. Tā visu laiku ir iets,» Liepkalnu saimnieks smaida. Biznesu viņš sāka 90. gadu sākumā. Ar brāli atguva vectēva saimniecību Liepkalni pie Naukšēniem un mantoja radu zemi pie Rūjienas. Sāka audzēt graudus un nolēma — kāpēc tos nepārvērst maizē?! Pirmā ar malku kurināmā krāsns, ar kuru sākās Liepkalnu bizness, tagad apskatāma Liepsalās — lielajā Liepkalnu kafejnīcā starp Pļaviņām un Koknesi. Uz turieni tā aizvesta no pirmās ceptuves Rūjienā. Sākums bija smags. Nosnaudušies turpat uz miltu maisiem un pēc miega turpinājuši cept. Tomēr tagad, pēc 25 gadiem, izdevies izveidot uzņēmumu, kurā nodarbināti vairāk nekā 200 cilvēku un apgrozījums pērn pārsniedzis septiņarpus miljonus eiro. 20 gadu jubileju pirms pieciem gadiem nosvinēt neizdevās. Bija atvērtas divas jaunas vietas — Rīgā, mūsu tikšanās vietā, un Valmierā pie autoostas. Nervi bijuši beigti. Arī šogad, 25 gadu jubilejā, kreņķu netrūkst. Janvārī atvērta Liepkalnu ceptuve Pērnavā — pirmā ārpus Latvijas. Un sākumā neiet tik viegli. Tomēr jubileju šovasar nolēmuši svinēt. Ar kārtīgu balli Rūjienas estrādē un kultūras namā. Pirmo reizi pastāvēšanas vēsturē divas dienas Liepkalni apturējuši darbus, lai visi darbinieki tiek uz svinībām.

«Tas ir dzīvesveids. Saaudzis ar manu dzīvi,» stāsta Dagnis Čākurs. Un par to bez vārdiem runā arī tetovējums, kas rotā uzņēmēja galvu — kliņģeris ar diviem pilnīgiem vēderiem, gluži kā no uzņēmuma logotipa. Tas radies pirms trim gadiem. «Vecuma dullums,» viņš pasmaida. Citu tetovējumu uzņēmējam neesot. Kad aizgājis pie tetovēšanas meistara, tas bijis pārsteigts: «O, uzreiz uz galvas?! Diezgan drosmīgi!»

Darba dēļ dzīvi daudz svinēt nesanākot. «Tāpēc jau tas kliņģeris,» viņš pavērš rādītājpirkstu pret galvu. Domas piesietas biznesam. «Bet kurš tad tās problēmas sameklējis?! Pats sameklē, un kam tad žēlosies?» Dagnis Čākurs atzīst, ka mierā nosēdēt neizdodas: «Kad ir brīvāks, kad it kā nekas nebūtu jādara, liekas, nav labi — kaut kas nav izdarīts. Tad nezini, uz kuru pusi skriet.»

Liepkalniem nosvinēti 25 gadi, valstij 100. Nākamajā simtgadē uzņēmējs vēl Latvijai nepazaudēt sevi atvērtajā pasaulē. Saglabāt valstiskumu un identitāti. «Lai paši varētu lemt savu likteni, tas ir galvenais. Pēc tam — kā nu lemsim, tā būs. Bet lai mūsu vietā to nedara neviens cits piespiedu kārtā vai ar viltu,» viņš saka sarunas noslēgumā. Pēc tās vēl mirkli pakavējamies pie kafejnīcas galdiņa, lai nobaudītu vēl pa vienam eklēram. Provējam ar smiltsērkšķu pildījumu. Un tas neliek vilties.

Ēdienkarte

Melna kafija, zaļā tēja
Buljona pīrādziņš, eklēru izlase

Jāsaskata caurumi

Jaunā Latvijas Ārstu biedrības prezidente Ilze Aizsilniece ir politiski neitrāla, bet nesaudzīga, kad ir iemesls kritikai. Pārliecināta, ka mediķi beidzot spēs ietekmēt veselības politiku

Divpadsmit gadus vadījis Ārstu biedrību, Pēteris Apinis to atstāja ar skaidrojumu, ka cilvēkam bez ietekmes uz politiskiem lēmumiem nav, ko darīt šīs sabiedriskās organizācijas vadībā. Viņš bija kritizējis gan neveiksmīgo e-veselību, gan valsts veselības apdrošināšanu tikai tiem iedzīvotājiem, kas maksā nodokļus noteiktā režīmā. Bet neviens iebildumus neņēma vērā. Vai politiķi ieklausīsies ģimenes ārstē Ilzē Aizsilniecē, ko Ārstu biedrības prezidenta amatā ievēlēja 21. novembrī? Pieredzējusi, pacientu iemīļota un atzīta par vienu no labākajām, sabiedriski aktīva, līdz šim viena no biedrības viceprezidentēm. Viņa nav tik ironiski asa kā Apinis, bet līdzšinējo veselības politiku ir kritizējusi tikpat nesaudzīgi. Kā panākt diskusiju ar politiķiem, saglabājot politisko neitralitāti un drosmi saukt lietas īstajos vārdos — par to runājām ar Ilzi Aizsilnieci, satiekoties pusdienās kafejnīcā La Kanna Tērbatas ielā.

Nojaušot, cik blīvs ir darba grafiks, esmu izbrīnīta par Aizsilnieces mieru pusdienās, kurām nolikto laiku darbu dēļ nokavējām mēs abas. Rāmi viņa stāsta, kādu Veselības ministrijas un citu valsts pārvaldes darbinieku attieksmi mediķi piedzīvoja, protestējot pret slikti uzprogrammēto e-veselību. It kā ģimenes ārsti tikai aiz slinkuma negribētu strādāt ar jauno elektronisko sistēmu. «Mēs gadu cīnījāmies par to, lai darba nespējas lapā netiktu norādīta diagnoze. Jo slimības publiskošana ir pretrunā ar cilvēktiesību normām. Bet, kad mēs par to runājām, ierēdņi izturējās pret mums tā, it kā mēs gribētu krāpties. Šāda nostāja — «mēs, valsts pārvaldē strādājošie, un viņi» — nav tikai veselības aprūpē,» stāsta Aizsilniece. Līdzīga vienaldzība bijusi daudzos citos jautājumos: gan par ģimenes ārstu kopprakšu veidošanu, kas, pēc Aizsilnieces domām, varētu būt izdevīgas tikai lielajiem privātās medicīnas uzņēmumiem, gan par veselības aprūpes sasaisti ar nodokļu nomaksu.

Tomēr arī pēc visa piedzīvotā Aizsilniece saka — jāveido dialogs ar politiķiem un valsts pārvaldes darbiniekiem. Vai tas izdosies, esot «atkarīgs no tā, kādi cilvēki veidos nākamo valdību un kas būs viņu padomdevēji». «Nozīmīga loma valsts pārvaldē ir tiem cilvēkiem, kas ir blakus ministriem,» saka Aizsilniece.

Aizsilniece nepieder nevienai partijai un līdz šim bijusi politiski neitrāla. Ārstu biedrības prezidenta vēlēšanās ģimenes ārste Līga Kozlovska, Latvijas Zemnieku savienības biedre, izteica šaubas, vai Aizsilniecei būs ietekme uz politiskiem lēmumiem. Taču Aizsilniece ir pārliecināta: «profesionālā organizācijā labāk strādāt cilvēkam, kurš nav saistīts ar partijām».

Par vienu no savas darbības svarīgākajiem mērķiem viņa uzskata panākt adekvātu atalgojumu visiem mediķiem, arī jaunajiem. Tas ir svarīgi, lai apturētu viņu aizplūšanu no Latvijas. Šī gada veselības budžetā gandrīz 117 miljoni tika atvēlēti mediķu algu palielināšanai, nākamā gada budžetā vajadzīgi vēl 103 miljoni. Ārstu biedrība sekošot, vai nauda tiks piešķirta. Otra problēma, ko biedrība Aizsilnieces vadībā grib atrisināt, ir tā dēvēto tarifu (valsts maksājums par ārstēšanu) pielāgošana reālajām izmaksām. «Kaut cik reālas izmaksas aprēķinātas tikai dažās medicīnas jomās, piemēram, izmeklējumiem. Vajadzīga inventarizācija — jāsaprot, cik tad katrs no pakalpojumiem maksā,» saka Aizsilniece. Pirms diviem gadiem Anda Čakša (ZZS), stājoties ministres amatā, solīja pārskatīt tarifus. Taču «pārskatīšana» turpinās bez rezultātiem. Kāpēc tas notiek tik lēni? «Tāpēc, ka tad, kad mēs redzam reālās izmaksas, redzam arī reālos caurumus veselības aprūpē. Acīmredzot neviens politiķis tos negrib ieraudzīt,» saka ārste, kura jau kopš 90. gadiem, kad sāka darboties Ārstu biedrībā, seko līdzi veselības aprūpes finansēšanai.

Vēl viena lieta, par ko Aizsilniece grib gādāt kā biedrības vadītāja, ir sabiedrības izglītošana. Viņa lieto vārdu «veselībpratība». Spriežot pēc pacientiem, kuri meklē ārstu, zvana «ātrajiem» vai pieprasa izmeklējumus nelielu un viegli ārstējamu veselības traucējumu dēļ, ar mūsu «veselībpratību» esot «švaki». Piemēram, SKDS pērnā gada aptauja liecina, ka puse Latvijas pacientu antibiotikas lieto saaukstēšanās gadījumā, kad tas ir pilnīgi lieki. Aizsilniece atceras, ka 90. gados Ārstu biedrība kopā ar veselības mācības skolotājiem izstrādāja programmu, kā skolēniem mācīt racionālu zāļu izmantošanu. Mācību stundās esot skaidrots, kādās situācijās jādzer zāles, kā saprast to sastāvu un kā nelietot vienus un tos pašus medikamentus ar atšķirīgiem nosaukumiem. «Man šķiet, rezultāti bija labi. Piemēram, antibiotikas Latvijā nelieto tik daudz kā citviet Eiropā,» Aizsilniece gandarīta. Pašlaik skolās vairs nav veselības mācības, tāpēc pagaidām nav idejas, kā sasniegt skolēnus. Taču Aizsilniece zina, ka sabiedrības izglītošana ir iespējama pašvaldībās īstenotajos veselības veicināšanas projektos un portālā Ārsts.lv.

Ģimenes ārsta darbs Aizsilniecei ir sirdsdarbs, tāpēc viņa turpinās strādāt savā praksē Rīgā arī turpmāk. Vienīgi pacientiem jārēķinās, ka pieņemšanas laiki saruks. «Droši vien nebūšu labākā ģimenes ārste,» viņa saka, taču turpinās. «Mana mamma arī bija ārste un, kad viņa devās prom no šīs pasaules, lūdza man apsolīt, ka nekad nepametīšu klīnisko darbu.»

Ēdienkarte

Humuss ar spinātiem, bietēm un burkāniem
Baraviku zupa
Latte, tēja ar garšvielām