Kategorijas: Pusdienās

Kastroļi nolikti malā

Reikjavīkas koncertzāles atklāšanu 2011. gadā sagaidīja, dauzot katlu vākus, bet tagad koncerti ir izpārdoti. Islandes operas direktore mudina koncertzāli Rīgā celt gan mūsu slaveno operdziedātāju, gan nācijas pašapziņas dēļ

Viešņa no Islandes laimīgi vērš seju pret sauli Doma laukumā. 13 krēslu āra kafejnīcā mūzika griezīgi sajaucas ar blakus alus dārza repertuāru, tamdēļ pārceļamies uz Key to Riga pie Latvijas Radio. Steinunnas Birnas Ragnardotiras ausis ir jutīgas, «iepriekšējā dzīvē» viņa bijusi koncertpianiste, 1993. gadā ar soprānu Diddú uzstājās Rīgā. «Gaisā vēl varēja just padomju elpu, un mēs Islandē labi zinām, ka nebrīve salauž cilvēku garu.» Taču Islandes operas direktores simpātijas mūsu valstij pieder arī citu iemeslu dēļ. «Latvijas vārdu mūzikas pasaulē izrunā ar respektu, un es sajūtu šo spēku — disciplīna un treniņš, no vienas puses; no otras — jūsu radošais gars,» komplimentē islandiete. «Kad jūs uzcelsit savu koncertzāli, cilvēki nevis baudīs jūsu zvaigžņu sniegumu citās valstīs, bet brauks šurp skatīties labāko, ko varat piedāvāt pasaulei.»

Pagājušajā nedēļā forumā par akustiskās koncertzāles celtniecību Latvijā, ko rīkoja Kultūras ministrija un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, Steinunna prezentēja Reikjavīkas koncertzāles Harpa (arfa islandiešu valodā) pieredzi. 

«Tas ir universāls sindroms — katru reizi, kad tiek būvēta kāda koncertzāle vai opera, parādās protesti. Arī Islandē. Cilvēki bija uztraukušies, ka valstij nepietiks naudas viņu vajadzību nodrošināšanai,» nopūšas sarunas biedrene. «Protams, arī prognozētā izmaksu palielināšanās vai pat dubultošanās ir tradīcija. Redziet, kas notika Hamburgā!» viņa piesauc skandalozo Elbas koncertzāles projektu. Tas izmaksāja 789 miljonus, Harpa «tikai» 164 miljonus eiro. Sadārdzinājumā Reikjavīkā netiek vainota korupcija, bet gan dramatiskais Islandes kronas kursa kritums. 2007. gadā sākās dāņu arhitekta Henninga Larsena projektētās ēkas celtniecība, taču 2008. gada rudenī starptautiskajā finanšu krīzē Islandes ekonomika sabruka. Skaistā krāsaino stiklu ēka pie Reikjavīkas līča bija gatava tikai par 40%. Islande ir sala bez meža, vairums materiālu jāimportē. Raisījās asa diskusija, vai turpināt būvdarbus. Cilvēki, kas krīzē zaudēja darbu, koncertzāles tapšanu salīdzināja ar dzīrēm mēra laikā. «Par laimi, mūsu vidū bija vizionāri, kas Harpas ideju izveda cauri grūtībām. Kultūras ministre Katrīna Jakobsdotira, kura tagad ir premjerministre, sacīja: krīzes laikā koncertzāle ir vēl svarīgāka nekā iepriekš. Mums katram nepieciešama ne tikai pajumte, bet arī tādas dzīves kvalitātes, kas mūs vispār iedvesmo dzīvošanai.»

Atklāšanas dienā, 2011. gada 13. maijā, ielu pie Harpas ieņēma protestētāji. «Mums nācās ēkā ielavīties no sāniem, jo pie galvenās ieejas notika nemieri,» atceras Steinunna. Tomēr vajadzība pēc koncertzāles Islandē bija tiešām akūta. Ne Islandes operai, ne simfoniskajam orķestrim nebija savu telpu, tie iepriekš uzstājās kinoteātros. Harpā ir četras zāles: galvenā ar 1600, kamerzāle ar 500 un konferenču zāle ar 700 vietām, plus auditorija ar 200 krēsliem.

Arī Latvijā oponenti saka — mums jau ir Lielā ģilde, Nacionālā opera, vairākas pārbūvējamas un atjaunojamas telpas, kāpēc jāceļ kas jauns? «Bet jums nav akustiskās orķestra koncertzāles,» atbild Steinunna. «Nopietna problēma pilsētai, kas ražo pasaules līmeņa mūziķus. Viņu balsis pašu mājās nevar klausīties pilnā krāsu gammā. Šādos gadījumos jāmaina domāšana, jākoncentrējas uz nākotnes investīcijām, nevis izmaksām. Domās jāpaceļas līdz līmenim, kas veido nācijas tēlu un pašcieņu.»

Latviešu lielākās zvaigznes Harpā vēl nav izdevies uzņemt, bet tajā viesojušies, piemēram, vācu operas solisti Jonass Kaufmans un Diāna Damrava, diriģents Saimons Ratls ar Berlīnes Filharmoniķiem. «Tā ir jauna dimensija mūsu kultūras dzīvē — islandieši tagad var dzirdēt labākos mūziķus savās mājās, pirms tam viņiem vajadzēja ceļot, lai tos ieraudzītu.

Mums patiešām ir cēlusies pašapziņa kā kultūras tautai.» Harpa arī aktivizējusi Islandes komponistu radošo procesu, tapuši daudzi jauni skaņdarbi.

Pat dziedātāja Bjorka, kas agrāk dzimtajā Islandē daudz neuzstājās, tagad Harpā esot regulāra viešņa. «Katru reizi, kad viņai ir kāds jauns projekts, viņa to parāda lielajā zālē. Protams, ir ļoti grūti tikt pie biļetēm.»

Jau no pirmā gada Harpā pusi uz pusi plānoti simfoniskie un elektroniskie koncerti: pops, roks un džezs. Šeit mājas atraduši populārie festivāli Airwaves un Sonar, Reikjavīkas mākslas festivāls un festivāls Reikjavīka satiek mūziku.

«Protams, Latvijā galvenā vajadzība ir akustiskā zāle orķestrim, bet ļoti gudri mazā pilsētā ir koncertzālē kombinēt to ar citām vajadzībām,» padomu dod eksperte. «Pirms sāk celt, jāveic detalizēta izpēte katrai funkcijai, jo pēc tam jau neko pārveidot nevarēs.»

Harpa netaisās piesavināties visus nopelnus par tūrisma bumu, kas šobrīd valda Islandē, bet tās ieguldījums esot arī tur. Piemēram, operas izrāžu statistikā ārzemju viesu skaits pakāpies no sākotnējiem 2,4% līdz 7% un turpina augt. Par apmeklētāju trūkumu nav jāuztraucas. «Tagad tie, kas sita kastroļu vākus, ar saviem bērniem dodas uz pasākumiem,» iesmejas Steinunna. «Pēdējam operas iestudējumam, sešām La Traviata izrādēm, izpārdevām visas vietas. Tas taču ir kaut kas!»

Reizi mēnesī notiek arī valsts subsidēti bezmaksas koncerti ar Islandes pazīstamākajiem operdziedātājiem. «Cilvēki stāv rindā, kas tiek — tiek.» Cik stundu stāv? «Atkarīgs no tā, kas dzied. Kā jau vienmēr.»

Ēdienkarte

Mazsālīts lasis ķeizara gaumē, vistas salāti Zviedru vārti
Minerālūdens, kapučīno, saldējums Pētergailis

Var lepoties ar drosmi

Krievijas troļļu uzbrukumi nav atturējuši somu žurnālisti Jesiku Aro no viņu darbības izmeklēšanas, un daži žurnālistes vajātāji tagad Somijā ir notiesāti

Sveicieni no Dohas, ienākot restorānā Niklāvs Vecrīgā, saka Jesika Aro, somu sabiedriskā medija YLE žurnāliste, kura kļuvusi par vienu no pasaulē pazīstamākajiem Krievijas interneta troļļu uzbrukumu mērķiem. Viņas Facebook lapā redzams, ka tikko kā bijusi Katarā, neilgi pirms tam Vašingtonā — visā pasaulē grib dzirdēt viņas vienlīdz pamācošo un satraucošo stāstu par Kremļa gatavību pavērst savas interneta ordas pret rietumvalstu demokrātijām un arī atsevišķiem indivīdiem, kas traucē viņiem sasniegt savus politiskos mērķus. Rīgā viņa ieradusies, lai piedalītos Baltijas Mediju izcilības centra organizētā diskusijā par dezinformācijas apkarošanu.

Aro stāsts sākās 2014. gadā, kad viņa bija, iespējams, pirmā Rietumu žurnāliste, kura sāka interesēties par Krievijas propagandas izplatīšanu internetā ar anonīmu, nereti automatizētu Twitter un Facebook kontu palīdzību. Uzbrukumi Aro sākās drīz pēc tam, kad žurnāliste ievietoja Facebook aicinājumu atsaukties cilvēkiem, kas saskārušies ar Krievijas propagandu internetā, un kļuva par niknu ofensīvu pēc viņas 2015. gada ziemā publicētā raksta par «troļļu fabriku» Sanktpēterburgā, kur cilvēki tiek pieņemti darbā, lai ražotu Kremlim vajadzīgo saturu internetam. Par Aro sociālajos tīklos tika izplatīti vairāki simti rakstu, video un mēmes, kuros viņa nosaukta par NATO aģenti, narkodīleri un m**ku, taču mobings neaprobežojās ar virtuālo vidi. Viņa saņēma nosodošu īsziņu, kurā kāds parakstījās kā viņas jau 20 gadus mirušais tēvs, un telefona zvanu no Ukrainas, kurā bija dzirdama šaušana.

Ar nožēlu Aro jāatzīst, ka šīm metodēm ir atdeve. «Troļļiem ir reāla ietekme,» viņa saka. «Viņi ir ietekmējuši daudzus somus.» Ir cilvēki, kuri saprot, ka tā ir propaganda, tomēr citi kļūst par propagandas izplatītājiem vai arī nobīstas izteikt savu viedokli. «Viņi ir daļēji iznīcinājuši somu vārda brīvību.» Pagājuši pieci gadi kopš pirmajiem rakstiem, bet par Aro turpina izplatīt melus un izdomājumus, lai iznīcinātu viņas reputāciju. «Ir daudzi cilvēki Somijā, kuri uzskata, ka troļļi neeksistē,» viņa ar zināmu rūgtumu saka, «un ka vienīgā vieta, kur tie atrodami, ir mana iztēle.»

Visvieglāk ietekmējami ir cilvēki, kuri pavada daudz laika sociālajos tīklos un nonāk vidē, kurā meli un sazvērestības teorijas tiek bieži atkārtotas. «Viņi iet dziļāk un dziļāk un kļūst aizvien radikālāki.» Otra ietekmējamā grupa ir galēji labējā spārna atbalstītāji, arī politiķi, kuri labprāt notic Krievijā saražotām sazvērestības teorijām. Uzbrukumi Aro atrodami tajās pašās mājaslapās, kuras izplata rasismu un islamofobiju.

Kā tas var būt, ka tik vecā un stabilā demokrātijā kā Somija, kura allaž atrodas pasaules izglītības un labklājības rangu tabulu pašā augšgalā, cilvēki var noticēt prastai troļļu propagandai? Par spīti lieliskiem rezultātiem PISA starptautiskajā izglītības sistēmu salīdzinājumā, «Somijā vēl aizvien ir cilvēki, kuri nespēj atšķirt uzticamu no neuzticama avota», atbild Aro. Ir bijuši gadījumi, kad universitāšu lektori vai policijas amatpersonas izplata viltus ziņas. «Pat sabiedrībā redzami cilvēki, svarīgos amatos, var nesaprast, ko viņi redz internetā.» Esot arī tādi, kuri «varbūt pat zina, ka informācija ir briesmīga propaganda, bet viņi to izplata, lai citus sadusmotu.» Aro gan liek cerības uz jauniem cilvēkiem, ka tie var labāk atšķirt viltus no īstām ziņām.

2014. gadā Krievijas troļļu darbība lielā mērā koncentrējās uz notikumiem Ukrainā, bet kopš tam viņi tikuši pieslēgti referendumam par Lielbritānijas izstāšanos no ES, ASV prezidenta vēlēšanām, Katalonijas neatkarības kustības atbalstam, dzelteno vestu protestiem Francijā. Nesen CNN ziņoja, ka Kremļa pārstāvji snieguši padomus sociālo tīklu izmantošanā nu jau gāztajam Sudānas diktatoram Omaram al-Baširam, kuram pat ieteikts pilsētas ielās publiski izpildīt nāvessodus un video ievietot internetā, lai iebiedētu oponentus. Kremļa propagandisti «ir pat ļaunāki, ciniskāki un bīstamāki, nekā man sākotnēji likās», saka Aro.

To viņai nācies arī pašai izjust. Pat veci viņas draugi ir noticējuši internetā publiskotajiem meliem, viņa ir saņēmusi nāves draudus, un policija brīdinājusi, ka viņa «varētu kļūt par impulsīvas vardarbības upuri, ja atrodas nepareizā vietā nepareizā laikā».

Kā viņa psiholoģiski tiek ar šo situāciju galā? «Kad redzēju, ka pret mani ir vērsta nomelnošanas kampaņa, kuras mērķis ir mani apklusināt, tas man deva vēl lielāku enerģiju,» saka Aro. «Viņi parādīja, ka šis jautājums ir daudz svarīgāks, nekā man sākumā likās.» Aro tagad cenšas parādīt, ka šiem uzbrukumiem ir bumeranga efekts — ka tie neietekmē viņas darbu, lai troļļiem nerastos kārdinājums to nodarīt arī kādam citam. Tomēr sarunas laikā ir arī manāms psiholoģiskais slogs, kas gulstas uz žurnālisti. Viņas smieklos par troļļu absurdajiem uzbrukumiem neskan prieks, un vienreiz viņa pat atvainojas, ka smejas: «Tā es sevi pasargāju.»

Viena konkrēta Aro uzvara ir nesens Somijas tiesas spriedums, kurā trīs no viņas interneta vajātājiem notiesāti par neslavas celšanu un nepatiesas informācijas izplatīšanu. Prokremliskās, pret imigrantiem noskaņotās un eiroskeptiskās mājaslapas MV-Lehti dibinātājam Iļjam Janickinam tiesa piesprieda reālu cietumsodu uz 22 mēnešiem. Kremļa kontrolētā Krievijas Stratēģisko pētījumu institūta darbiniekam Johanam Bekmanam — gadu ilgu nosacītu sodu. Viņa darbavieta 2016. gadā sagatavoja plānus ASV prezidenta vēlēšanu ietekmēšanai. Visiem trim notiesātajiem būs jāmaksā 136 000 eiro naudas sods.

Tomēr arī šis spriedums nav pilnībā izbeidzis uzbrukumus. Notiesātie ir lēmumu pārsūdzējuši, tāpēc gala spriedums varētu būt tikai pēc trim vai pieciem gadiem. «Cenšos pastiprināt spiedienu uz sociālo mediju gigantiem un politiķiem, kuri spēj viņus regulēt,» saka Aro, kad prasu, kā varētu ierobežot šādus uzbrukumus. «Jau gadiem Twitter, Facebook un Google produkts YouTube piedāvā Krievijai iespēju izplatīt propagandu, un viņi nedara tās ierobežošanai ne tuvu tik daudz, cik varētu,» spriež Aro. «Viņi tikai sāk kustēties, kad ASV Senāts sāk izmeklēšanu.» 2016. gadā Eiropas Komisija centās sociālos medijus regulēt un uzlika pienākumu izņemt no vietnēm naida runu 24 stundu laikā, bet noteikumi netiekot apzinīgi ievēroti. «Šķiet, ka Facebook savu platformu satīra tikai valstīs, kurās viņiem var uzlikt ļoti nopietnus sodus par pārkāpumiem, piemēram, Vācijā, kur soda naudas varētu būt miljonos.»

Nepatīkamu pārsteigumu Aro nesen sagādāja arī ASV. Valsts departaments viņai janvārī paziņoja par Starptautiskās balvas par sieviešu drosmi piešķiršanu, taču dažas nedēļas vēlāk pateica, ka nekādas balvas nebūs — esot notikusi iekšējās komunikācijas kļūda. Izdevums Foreign Policy vēlāk rakstīja, ka balva viņai atņemta, jo Valsts departamenta darbinieki sociālajos tīklos uzgājuši Aro aso kritiku par prezidentu Trampu. Tomēr Aro pieļauj, ka īstais iemesls varētu būt administrācijas nevēlēšanās pievērst jelkādu uzmanību Krievijas troļļu aktivitātēm, jo tas kārtējo reizi atgādinātu par viņu atbalstu Trampa ievēlēšanai. Daži senatori pieprasījuši šo gadījumu izmeklēt, Aro tagad gaida rezultātus. Savukārt The Washington Post par viņu komentārā raksta: «Aro šo apbalvojumu ir nopelnījusi. Pretstatā tiem, kas viņai šo godu liedza, viņa ar savu drosmi var lepoties.»

Ēdienkarte

Aukstā biešu zupa
Ūdens

60 minūtes darba

Latvijas izlases galvenais treneris Bobs Hārtlijs pirms pasaules čempionāta hokejā Slovākijā nospraudis mērķi — iekļūt ceturtdaļfinālā — un slavē izlases spēlētājus par ātrumu uz ledus

Bišķi — tā saka Bobs Hārtlijs un sirsnīgi pasmaida, kad vaicāju, vai paspējis apgūt jaunus vārdus latviski. Vairāk šobrīd galvā esot krievu valoda, jo pavadījis sezonu Krievijā un «čut-čut» apguvis. Mēs tiekamies Volvo Sporta centrā, kur Latvijas izlasei beidzies treniņš. Ģērbtuves tukšas, taču atmosfēra palikusi. Vaicāju Hārtlijam, vai pat oficiālā brīvdienā, 1. maijā, jāstrādā? «Es nekad nestrādāju, es darbojos ar prieku. Sezonas laikā nav brīvdienu, atpūtīsimies vasarā,» viņš atbild. Mūsu pusdienas ir sportistu uzkodas: auzu cepumi, žāvēti augļi un rieksti un manis atnestā apelsīnu sula. «Paldies! Esmu kā bērns — dzeru sulu, pienu, ūdeni,» viņš smejas. Hārtlijs izskatās nedaudz saguris jeb ne tik enerģisks kā TV ekrānos spēles laikā — piedzīvojis sezonu Omskas klubā Avangard. Līgumam ar Krievijas klubu Hārtlijs pērn piekrita ar noteikumu, ka varēs strādāt ar Latvijas izlasi pasaules čempionātā. «Man liels prieks būt šeit, jo latvieši ir ļoti lepni par savu valsti un savu hokeja komandu,» saka treneris.

Hārtlijs Latvijas hokejā ir lielisks notikums kopš 2017. gada čempionāta. Iepriekš ilgstoši trenējis vairākus NHL klubus un vienu no tiem — Colorado Avalanche — aizvedis līdz Stenlija kausam. NHL strādājis ar Sandi Ozoliņu un klubā Šveicē — ar Ronaldu Ķēniņu, kura komanda tolaik kļuva par Šveices čempioniem. Pērn Hārtlija vadībā pēc deviņu gadu pārtraukuma izlase atgriezās pasaules čempionāta ceturtdaļfinālā, iegūstot 8. vietu. Hokeja komentētājs Anatolijs Kreipāns uzskata, ka tas izlasei bija viens no labākajiem pasaules čempionātiem vēsturē, lai gan iepriekš Latvija trīs reizes ierindojusies arī 7. vietā. «Izpildījums bija fantastisks,» pērn komentēja Kreipāns. Spēlētājs Rodrigo Ābols norādīja, ka lielā mērā par to jāpateicas trenerim, kurš «izcili spēj stiprināt pārliecību komandas spēkiem». Un nevar neticēt, jo treneris runā ārkārtīgi iedvesmojoši. Pērn viņš izlases ģērbtuvēs pielika uzmundrinošus saukļus identitātes un kopības stiprināšanai, bet pirms diviem gadiem saliedēšanai izmantoja kopēju bungu spēli. Kā treneris komandu «salīmēs» šogad, vēl nav zināms, jo brīdī, kad tiekamies, spēlētāji gatavojas pārbaudes spēlēm ar Šveici. Pagājušās nedēļas nogalē Latvija zaudēja abas spēles.

Izlasi Hārtlijs veido, ņemot vērā ne tikai sportistu talantu un pieredzi, bet arī personību. «Visas mazās lietas veido lielo hokeju. (Aizdomājas.) Hokejs ir cīņa un spēle vienlaikus. Kaislība. Man ir viegli strādāt, jo puiši ir motivēti un dara savu darbu profesionāli.» Čempionāta pirmā spēle būs 11. maijā ar Austriju, pēc tam ar Šveici, Itāliju, Čehiju, Krieviju, Zviedriju un Norvēģiju. Septiņas gaidāmās spēles Hārtlijs dēvē par lielu izaicinājumu. «Mums jābūt asiem, stipriem, jo mums ir iespējas. Nebūs nevienas vieglas spēles, visas būs mežonīgas,» viņš saka. Pērn čempionātā Latvija ceturtdaļfināla spēlē piekāpās Zviedrijai ar 2:3 un treneris par to bija ļoti lepns un ir joprojām. Tieši Latvijas izlase spējusi izrādīt zviedriem tādu pretestību, ka viņiem nācies pacīnīties. Savukārt ar Kanādu un ASV latvieši spēlēja pagarinājumā un guva punktus. «Par to esmu ļoti lepns. Ļoti, ļoti!» saka Hārtlijs. Vaicāts par izredzēm šogad, viņš komentē īsi —  jāsasniedz ceturtdaļfināls, un tad varēs sapņot par medaļām. Hokeja lielvalstis uz Latviju raugoties kā mazajiem brālēniem, kuri strādā daudz, tomēr pārspēt īsti nav spējīgi. «Taču hokeja skaistums un būtība nav spēle uz papīra, bet spēle uz ledus. Ja mēs nevinnējam katru spēli, mēs izcīnām cīņu. Un mēs esam lepni par savu mazo valsti!» No čempionāta viņš gaida labi padarīta darba sajūtu. «Mums ir labi jāpastrādā ar katru izlasi: 60 minūtes darba. Man šogad patīk puišu ātrums uz ledus. Un, kur ir ātrums, tur ir laba fiziskā sagatavotība.»

«Mums ir jāvinnē ar tiem spēlētājiem, kas mums ir, nevis tiem, kuru nav. Es nefokusējos uz to, ko nevaru kontrolēt — es nevaru pārmainīt pasauli. Mums vārtos būs Gudļevskis ar čempionātu pieredzi un divi jauni vārtsargi — Auziņš un Grigals.» Jau pēc mūsu sarunas tapa zināms, ka izlasei, visticamāk, pievienosies arī vārtsargs Elvis Merzļikins. Izlasē būs arī Lauris Dārziņš, kura divus gadus esot pietrūcis. Daudz labu vārdu Hārtlijs virknē par jaunajiem hokejistiem, kuriem esot jādod iespēja spēlēt izlasē, jāmācās pārstāvēt valsti pasaules mērogā un  kļūt par līderiem. «Hokejs ir liels ritenis — jaunie nāk iekšā, vecākie iet ārā, un tas turpina griezties.»

Aprīļa beigās pārbaudes spēlē Latvija uzvarēja Krieviju un Arēna Rīga dimdēja no fanu sajūsmas. Tā bija principiāla spēle. «Es to saprotu, jo nāku no Kanādas. Ontario ir angļu puse un Kvebekā — franču, un spēle starp tām arī ir kas vairāk nekā tikai hokejs. Taču es nedomāju tādās kategorijās, jo hokejā nav reliģiju un tautību. Ja tu nāc ar bloķētu prātu — šis čalis man nepatīk, jo viņš ir no turienes —, tu esi zaudētājs. Iespējams, kļūstu vecāks un gudrāks… (Nosmej.) Bet esmu strādājis tik daudzās valstīs, ka saprotu: mēs visi esam vienādi. Jā, ir atšķirīgi dzīvesstili, valoda, taču, atnākot vakarā mājās, mēs visi esam vienādi. Cilvēki.»

Nākamo sezonu Hārtlijs aizvadīs Krievijā, jo turpinās līgums ar Avangard. Vaicāts, kā pagāja sezona, treneris paceļ uzacis un izpūš gaisu: «Sarežģīta.» Sezonas sākumā komandai nācās pārcelties, jo arēna Omskā tika atzīta par nedrošu. Avangard vīri ar visām ģimenēs pārcēlās uz Balašihu netālu no Maskavas. Tas bija smagi visiem: gan spēlētājiem, gan om-skiešiem, jo hokeju tur ļoti ciena. «Pēdējā spēlē pirms pārcelšanās tribīnēs raudāja vīrieši, sievietes, bērni,» atceras Hārtlijs. Neraugoties uz apstākļiem, komanda uzrādīja labu spēli: cīnījās finālā par Gagarina kausu, taču to ieguva Maskavas CSKA. «Es biju lepns par saviem puišiem. Ļoti. Pretinieks vienkārši bija spēcīgāks.» Iepriekš Avangard KHL finālā pēdējoreiz iekļuva 2012. gadā.

Hārtlijs nemaz nesadusmojas, kad vaicāju par konfliktu 17. aprīlī, kas izveidojās pēc spēles ar CSKA. Krievijas Antidopinga kontrole pēc spēles esot aicinājusi uz pārbaudi Avangard spēlētāju, taču Hārtlijs teicis, lai pagaida, jo notiek sapulce. Šāda rīcība tiek uzskatīta par Krievijas antidopinga noteikumu pārkāpumu, var draudēt četru gadu diskvalifikācija. Hārtlijs to komentē šādi: «Mēs varam par to runāt, taču ne tagad. Neuzskatu, ka tas šobrīd ir svarīgi, jo nekādā veidā neietekmē manu šā brīža darbu.» 

Ģimene. Tas ir vārds, kādā treneris nemitējas dēvēt izlasi. Boba paša ģimenē ir labs notikums: pagājušā gada aprīlī viņš kļuva par vectēvu un sieva devās pāri okeānam palīgos vedeklai un dēlam mazās meitenes audzināšanā. Šogad sieva atkal ir Rīgā un priecājas par pilsētu — tās restorāniem, arhitektūru. «Saviem draugiem Kanādā stāstu, ka Rīga ir vislabāk glabātais noslēpums. Brīnišķīga! Mums ir jāslavē šī pilsētā, tā ir kā neviena. Skaista, ar bagātu vēsturi, neticami spējīgiem cilvēkiem. Esmu privileģēts pārstāvēt Latviju pasaulē.»

Atvadoties Hārtlijs skaļi saka precīzu «paldies un uz redzēšanos!».

Ēdienkarte

Svaigi spiesta apelsīnu sula
Žāvēti augļi un rieksti

Sabiedrības drosmes tests

1. maijā stāsies spēkā Trauksmes celšanas likums. Tā līdzautore Inese Kušķe stāsta, kā turpmāk tiks aizsargāti cilvēki, kas ziņo par likumpārkāpumiem

Inesei Kušķei šis ir trauksmains laiks. Drīz stāsies spēkā Trauksmes celšanas likums, kuru viņa ne tikai palīdzēja izstrādāt, bet kā Valsts kancelejas (VK) darbiniece arī pārraudzīja gadiem ilgo ceļu līdz pieņemšanai Saeimā. Tagad starp viņas galvenajiem pienākumiem ir sabiedrības informēšana par likuma aizsardzību tiem, kuri ceļ trauksmi par pārkāpumiem darbavietā, kā arī atbildēt uz daudziem jautājumiem, kurus katru dienu VK uzdod gan valsts iestādes, gan privātie uzņēmumi, jo likums uzliek pienākumu visām organizācijām ar vairāk nekā 50 darbiniekiem izveidot iekšējo trauksmes celšanas sistēmu.

Laika viņai nav daudz, tāpēc pusdienas sarunājam restorānā La Kanna Tērbatas ielā, netālu no viņas darbavietas. Zaļajā ceturtdienā citiem jau iestājies pirmssvētku laiskums, bet Kušķe iesteidzas restorānā, atvainojas, ka dažas minūtes aizkavējusies daudzo darbu dēļ, nedaudz atvelk elpu un tad ir gatava pastāstīt, kā šajā projektā iesaistījusies.

Jau kopš studiju gadiem viņai rūpējusi godīga valsts pārvalde un korupcijas apkarošana — 90. gados kādu laiku strādājusi Jāņa Dombura izveidotajā izmeklējošās žurnālistikas uzņēmumā NIP birojs. Pēc Latvijas Universitātes beigšanas turpinājusi studijas Parīzē — Sorbonnas Universitātē un elitārajā Ecole Nationale d’Administration jeb Nacionālajā administrācijas skolā, kuru beigusi liela daļa Francijas politiskās elites. Pēc tam desmit gadus strādājusi OECD tieši ar korupcijas apkarošanas jautājumiem, pa starpu dažus gadus Alekseja Loskutova laikā KNAB vadīja starptautiskās sadarbības nodaļu. Kad Latvija 2016. gadā iestājās OECD, Kušķi atkal pārņēma vēlme atgriezties Latvijā, un viņa piekrita VK vadītāja Mārtiņa Krieviņa piedāvājumam pamest labi atalgoto darbu Parīzē un nākt uz Rīgu veidot likumu, kas aizsargātu trauksmes cēlējus.

«Mūsu vidū ir daudz godprātīgu cilvēku,» saka Kušķe, kuri «var palīdzēt pārkāpumus atklāt un novērst» savās darbavietās. «Tā ir ir godprātīga, pārdomāta, atbildīga pilsoņa rīcība, lai piedalītos savas valsts un sabiedrības labklājības veidošanā.» Likumā uzskaitīti 15 pārkāpumu veidi, par kuriem var celt trauksmi, to skaitā amatpersonu bezdarbība, korupcija, izšķērdēšana, būvniecības vai pārtikas drošības apdraudējums.

Protams, arī līdz šim cilvēki varēja par šādiem pārkāpumiem ziņot. «Galvenais Trauksmes celšanas likuma uzdevums ir aizsargāt trauksmes cēlēju iespējamu represiju gadījumā,» skaidro Kušķe. Trauksmes cēlēja identitāte tiek aizsargāta, viņš tiek atbrīvots no juridiskas atbildības par sniegto informāciju, un, ja tomēr kāds to uzzina un vēršas pret viņu vai viņa tuviniekiem, valsts nodrošina juridisko palīdzību un cietušajam ir tiesības saņemt atlīdzinājumu par zaudējumiem un morālo kaitējumu. Lai nesanāk tā, kā psiholoģei Andrijai Likovai, kura ir lielisks trauksmes cēlēja piemērs. 2017. gadā viņas sniegtā informācija par pārkāpumiem Jelgavas bērnunamā deva būtisku impulsu šo nereti necilvēcīgo iestāžu likvidēšanai, bet viņa «beigās viena pati baltā kleitā sēdēja tiesas zālē», kad bērnunama amatpersonas vērsās tiesā par goda un cieņas aizskaršanu. «Es gribu, lai tos cilvēkus, pret kuriem ir represijas, tiesas zālē valsts aizsargātu,» saka Kušķe.

Tas gan nozīmē, ka «trauksmes cēlējs neziņo anonīmi», jo nav iespējams pasargāt cilvēku, kurš nav norādījis savu vārdu. Tomēr trauksmes cēlēja identitāte tiek «pseidonimizēta» — gan viņa vārds, gan iesniegtie pierādījumi ir ierobežotas pieejamības informācija, un viņa personas datus var nodot tikai iestādei, kas izskata pārkāpumu.

Ja no manis ceļu policists prasa piecīti un es par to ziņoju, vai esmu trauksmes cēlējs? Nē, atbild Kušķe, jo aizsardzība nepienākas jebkuram, kas ziņo par kādu likumpārkāpumu, bet tikai tiem, kas šo informāciju ieguvuši, veicot darba pienākumus. «Otrs ceļu policists, kas to redzēja, — tas jau būtu cits stāsts,» saka Kušķe. Arī gadījumi, kas skar tikai informācijas sniedzēju pašu, nevar būt par pamatu šādam iesniegumam.

Kur potenciālam trauksmes cēlējam vērsties? No 1. maija tīmekļvietnē Trauksmescelejs.lv būs pieejama informācija gan par ziņojuma iesniegšanas procedūru, gan par institūcijām, kurās var vērsties ar iesniegumu, piemēram, par korupciju — KNAB, par vides piesārņošanu — Valsts vides dienestā. Ja nezini, kur vērsties, var iesniegumu sūtīt kontaktpunktam Valsts kancelejā, kas nodos tālāk kompetentai institūcijai.

Trešais ceļš ir izmantot organizāciju iekšējās trauksmes celšanas sistēmas. Tiesa, likumā nav noteiktas nekādas sankcijas uzņēmumiem, kuri tādas nerada. Kušķe gan uzskata, ka šo sistēmu ieviešana ir uzņēmumu pašu interesēs — labāk pašiem risināt problēmas, nevis spiest darbiniekus uzreiz vērsties valsts institūcijās.

Iesniegums ir noteiktā laikā jāizskata, un jāpieņem lēmums, vai tas atbilst Trauksmes celšanas likuma prasībām, un par lēmumu jāinformē iesniedzējs. Ja pārkāpums ilgstoši netiek novērsts, trauksmes cēlējam būs tiesības arī informēt medijus.

Vēl aizvien Latvijas politikā ir aktuāls jautājums par bijušo KNAB darbinieku, tagad Saeimas deputātu Juri Jurašu (JKP), kurš publiski informēja, ka viņa ziņojums par kukuļa piedāvājumu netika izskatīts KNAB, bet šī paziņojuma dēļ viņam celta kriminālapsūdzība par valsts noslēpuma izpaušanu. Ja likums tobrīd būtu jau spēkā, vai Jurašu varētu uzskatīt par trauksmes cēlēju?

«Es zināju, ka jūs man to prasīsit,» ar nelielu smaidu atbilde Kušķe, bet atturas šo gadījumu vērtēt, jo «stāsts ir ļoti komplicēts». No publiski pieejamās informācijas var saprast, ka lietā ir trauksmes celšanas pazīmes — Jurašs vispirms par pārkāpumiem ziņojis iekšēji, tikai pēc tam vērsies pie medijiem, tomēr, no otras puses, «jāuzsver, ka likumā paredzēts — valsts noslēpuma izpaušana nav trauksmes celšana». «Tālāk ļoti sīki jāvērtē, vai tā bija vai nebija valsts noslēpuma izpaušana,» saka Kušķe.

Viens no pasaulē slavenākajiem trauksmes celšanas gadījumiem bija tā saukto «Pentagona dokumentu» — augstākās slepenības pakāpes ASV Aizsardzības ministrijas analīzes par Vjetnamas karu — publiskošana 1971. gadā, kas atklāja sabiedrībai, kā politiķi bija melojuši par kara gaitu. Kāpēc Latvijas likumā noteikts aizliegums ziņot par valsts noslēpumiem? Valsts noslēpuma iekļaušana likumā prasītu lielus resursus, «kas mums nebija pieejami», atbild Kušķe. Nebija iespējams līdz galam novērtēt, «kādu apdraudējumu tas varētu radīt». Tomēr viņa personīgi uzskata, ka «tas ir nākotnes jautājums». Viņasprāt, to jau tagad iespējams tehniski risināt, radot iespēju ziņot par pārkāpumiem tādām amatpersonām, kurām ir pieeja valsts noslēpumam. «Ar mums ļoti atbildīgi sadarbojas Aizsardzības ministrija un Valsts policija,» papildina Kušķe.

Tagad sākusies kampaņa Redzi. Dzirdi. Runā, lai informētu sabiedrību par jauno likumu un mudinātu sniegt informāciju par pārkāpumiem. «Tas būs sabiedrības drosmes tests.» VK regulāri apkopos informāciju par trauksmes celšanas gadījumiem. Cik varētu būt šādu ziņojumu? Kušķe konkrētu skaitli nevēlas saukt, tomēr atzīst — ja pēc trim gadiem būs tikai trīs, «tas būtu bēdīgi». Ja būtu 300, tas «būtu daudzmaz labi».

Ēdienkarte

Tomātu krēmzupa, jēra gaļas zupa
Tvaicēti aunzirņi ar spinātiem, saulē kaltētiem tomātiem, valriekstiem un zilo sieru
Cafe Latte, kapučīno, ūdens

Osta strādā valsts labā

Tallinas ostas vadītājs Valdo Kalms lepojas ar uzņēmuma spēju maksāt budžetam vairāk nekā 30 miljonus dividendēs katru gadu

Ostas Latvijā jau gadiem bijušas skandālu apvītas valstis valstī. Tur apgrozās miljoni, daži partiju pārstāvji saņem milzīgas algas kā valdes locekļi, bet caurspīdību un atskaitīšanos par darbu grūti pamanīt. Tieši otrādi — jebkurai vēlmei no ārpuses uzraudzīt ostu darbību seko agresīvi pretuzbrukumi. Piemēram, iepriekšējais Rīgas ostas pārvaldnieks Leonīds Loginovs gandrīz desmit gadus cīnījās pret Konkurences padomes lēmumu par nelikumīgo privāta velkoņa izspiešanu no Rīgas. Tas beidzās ar 1,35 miljonu eiro sodu ostai.

Jaunā Kariņa valdība nolēmusi ķerties pie ostu pārvaldības — deklarācijā ierakstīta apņemšanās ostas, kas šobrīd ir valsts pārvaldes institūcijas, pārveidot par kapitālsabiedrībām, kurās palielināsies valsts ietekme lēmumu pieņemšanā.

Sekoja prognozējamais sašutums, Ostu asociācijas izpilddirektors Kārlis Leiškalns intervijā Neatkarīgajai to pat nosauca par «smirdīgu» plānu, lai «prihvatizētu» ostas, un ar nostalģiju atcerējās zaļzemnieka Kučinska valdību, kura tādas idejas necilāja.

Taču šajā gadījumā biedēt ar nezināmo nevar, jo tepat blakus Igaunijā ostas jau gadiem strādā kā kapitālsabiedrības, un pērn 33% Tallinas ostas akciju tika palaistas biržā.

Pagājušajā nedēļā Rīgā uz paneļdiskusiju par valsts kapitālsabiedrību akciju pārdošanu privātiem investoriem bija ieradies Tallinas ostas valdes priekšsēdētājs Valdo Kalms, un pēc konferences Ir bija iespēja viņu nointervēt pie kafijas tases.

Sāku sarunu ar jautājumu par «prihvatizāciju». Vai tad Igaunijā cilvēkus tā nebiedē? Kā nācās, ka valdība pieņēma lēmumu par akciju pārdošanu?

Galvenais mērķis valdībai esot bijis attīstīt vietējo kapitāla tirgu. Šobrīd ne individuāliem investoriem, ne Igaunijas pensiju fondiem nepietiek vietējo uzņēmumu, kuros var ieguldīt uzkrāto naudu. «Bija milzīgas debates — kāpēc mūsu pensiju fondi iegulda ārzemēs, nevis Igaunijas uzņēmumos,» stāsta Kalms. Otrs mērķis — aktivizēt vietējo vērtspapīru biržu Nasdaq Tallinn, kas palielinātu iespējas arī citiem Igaunijas uzņēmumiem piesaistīt naudu šādā veidā. Trešais — kotešanās biržā un ārējo investoru piesaiste veicina uzņēmumu efektivitāti un caurspīdību.

Tiesa, jau kopš 2015. gada ostas valdi izvēlas neatkarīga atlases komisija, kura piesaista uzņēmuma pārvaldei nevis politiķus, bet kvalificētus profesionāļus. Turklāt pretstatā Latvijai Tallinas osta kā valsts kapitālsabiedrība jau 10 gadus regulāri maksājusi un arī nākotnē plāno maksāt valsts budžetam dividendes — no 30 līdz 35 miljoniem gadā. 2018. gadā šī summa pat sasniedza 105 miljonus.

Akciju pārdošanā uzņēmums aktīvi centies piesaistīt arī Igaunijas iedzīvotājus, un plānoto 6000 vietā vairāk nekā 14 000 iegādājušies akcijas. Mazo individuālo akcionāru rokās tagad ir ap 7% akciju. Arī viņi saņem dividendes, un atdeve šobrīd — seši septiņi procenti gadā — krietni pārsniedz bankās par depozītiem maksātos procentus. Kopumā akciju sākotnējais publiskais piedāvājums bija ļoti veiksmīgs — osta piesaistīja 147 miljonus eiro, pieprasījums pēc akcijām bija trīs reizes lielāks nekā piedāvājums, un lielākais privātais investors tagad ir ASV finanšu milzis JP Morgan Chase Bank.

Tallinas ostas stiprā puse ir pasažieru apkalpošana — prāmji un kruīza kuģi —, tomēr tā vēl aizvien nodarbojas arī ar kravām. Kādu Kalms saskata šī tirgus attīstību nākotnē, ņemot vērā Krievijas vēlmi novirzīt aizvien lielāku daļu savu kravu uz ostām pie Sanktpēterburgas?

«Krievijas tranzīts Igauniju jau ir lielā mērā pametis,» atbild Kalms. Tagad tikai kādi 30% kravu ir no Krievijas, agrāk bija virs 70%. «Taču ir daudz alternatīvu, tāpēc esmu pozitīvi noskaņots par kravu biznesu.» Ziemeļu—dienvidu virziens esot perspektīvs, dodot Tallinai iespēju kļūt par centru tirdzniecībai ar Somiju un Zviedriju.

Svarīgs šajā ziņā būs Rail Baltica projekts. «Esam lieli Rail Baltica atbalstītāji, ne tikai lai attīstītu maršrutu līdz Varšavai, bet arī uz Vidusjūru,» saka Kalms. «Ir somu eksportētāji, kuri jau tagad būtu gatavi nofraktēt kravas uz Turciju katru dienu, bet mēs to nevaram piedāvāt.» Arī par pasažieru plūsmu viņš ir optimistisks. «Vecākiem somiem būs pievilcīgi braukt uz Eiropu ar kuģi un vilcienu.»

Tallinas osta nopietni strādā arī ar Baltkrievijas naftu un Ukrainas graudiem. Savukārt Ķīna, «kur latvieši bijuši sevišķi aktīvi», ir sarežģītāks gadījums, jo kravas no turienes ir ļoti atkarīgas no Krievijas. Tur esot iespējas, bet «mēs neesam tik optimistiski, ka tās tik drīz realizēsies». Tallinas osta vairs nenodarbojas ar akmeņogļu pārkraušanu, kas veido gandrīz 40% Rīgas ostas kravu. «Tas ir riskants bizness. Krievija jau pārtrauca naftas tranzītu caur Baltijas valstīm, tas pats var notikt ar oglēm. Latvijai ir spēcīgs lobijs, varbūt jums izdodas to saglabāt. Tad varu jūs tikai apsveikt,» saka Kalms.

Prasu par iespējamo konkurenci ar Tallinas—Helsinku tuneļa projektu, par kuru bieži dzird runājam. «Es ticu, ka tunelis būs,» atbild Kalms, «bet tikai pēc 20 vai 30 gadiem, kad būs radītas kādas jaunas tehnoloģijas. Šobrīd biznesa pamatojums ir ļoti vājš, projekts ir ļoti dārgs.»

Pretstatā Latvijas ostām, kuru pārvaldē piedalās arī vietējās pašvaldības, Tallinas ostā valsts intereses pārstāv tikai valdība. «Rīgā nav tik vienkārši, jo pašvaldībai arī ir savas intereses,» savos novērojumos dalās Kalms. Viņam šķiet labāk, ja valdība ir vienīgais valsts interešu pārstāvis uzņēmumā. Turklāt igauņiem ar likumu ir noteikts, ka Tallinas osta ir stratēģiski svarīgs uzņēmums, kurā valsts daļa nedrīkst samazināties zem 51%. To nevarēs ne pilnībā privatizēt, ne «prihvatizēt».

Ēdienkarte

Melna kafija

Cenzūra ārpakalpojumā

Kamēr Rietumos lauza galvas par viltus ziņu apkarošanu digitālajā telpā, pētnieks Džefrijs Nokels brīdina par otru galējību — digitālo cenzūru Ķīnā, kam pakļautas pat privātās saziņas lietotnes

Nopietnas bažas Rietumu valstīs pēdējos gados rada sociālie tīkli un digitālās tehnoloģijas, ko izmanto dezinformācijas izplatīšanai — redzamākie piemēri ir ASV prezidenta vēlēšanu kampaņa un Lielbritānijas balsojums par Eiropas Savienības pamešanu. Arī Latvijā pirmsvēlēšanu laikā KNAB pieminēja iespēju ierobežot piekļuvi Facebook. Rietumu problēmām krasu kontrastu rada Ķīna, kuras iedzīvotāji jau gadu desmitiem dzīvo zem valsts varas lupas, un pat individuālās sarakstes kibertelpā nav privātas. Digitālās cenzūras un datorzinātnes doktors Džefrijs Nokels (Jeffrey Knockel) pēta, kā «nepareizie» izteikumi un aizliegtie attēli tiek dzēsti no čata lietotnēm.

Nokels ir Toronto Universitātes laboratorijas Citizen Lab pētnieks, kurš jau kopš 2011. gada pievērsis uzmanību cenzūrai ķīniešu digitālās saziņas lietotnēs. «Ķīniešiem ir izsmalcinātākais cenzūras modelis pasaulē — ja esi alpīnists, tu gribi uzrāpties Everestā,» sava ilggadējā darba objektu raksturo Džefrijs. Marta beigās viņš viesojās Latvijā, lai piedalītos NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra Stratcom konferencē par nākotnes digitālajiem izaicinājumiem. Ar pētnieku tiekamies viesnīcas Radisson Blu vestibila bārā. Viņš dzer ūdeni, rūpīgi uzklausa katru jautājumu, vienmēr apdomā atbildes un nenovirzās uz blakus tēmām. 

Tieši savstarpējās saziņas lietotnes, to vidū WhatsApp un Telegram, ieņem arvien nozīmīgāku lomu, un pētnieki prognozē, ka drīzumā to lietotāju skaits būs lielāks nekā sociālo mediju milzim Facebook. To apliecina arī Reuters Institute pētījums, kurā secināts — Brazīlijā, kur intensīvi pieaug digitālo tehnoloģija izplatība, arvien vairāk lietotāju izmanto WhatsApp ziņu lasīšanai. Kultūras ministrijas un Latvijas Universitātes 2017. gada pētījums par jauniešu medijpratību rāda, ka 9—16 gadu vecuma grupā 66% pusaudžu katru dienu lieto Facebook un tamlīdzīgas vietnes, bet vairāk nekā 90% izmanto individuālās saziņas lietotnes. Viltus ziņu un propagandas izplatītājiem šīs lietotnes ir kā «medus maize», jo atšķirībā no Facebook vai Twitter tās ir fragmentētas un mazāk publiskas. Tas savukārt nozīmē — neielaužoties cilvēku privātajā telpā, kontroles iespēju praktiski nav. To ir sapratusi Ķīnas valdība, un, demokrātijas neapgrūtināta, tā cenzūru sarakstes lietotnēs kā ārpakalpojumu nodevusi vietējo tehnoloģiju uzņēmumu pārraudzībā. Ķīniešiem, esot savā valstī, ir ierobežota piekļuve Rietumu lietotnēm, tāpēc distopiskais risinājums strādā.

Pētnieks skaidro, ka cenzūras tehniskais risinājums Ķīnā ir salīdzinoši vienkāršs — lietotnē, piemēram, WeChat, kas ir populārākā Ķīnā, tiek iestrādāti aizliegtie atslēgvārdi un brīdī, kad cilvēks uzraksta ziņojumu, kurā ir, piemēram, ķīniešu disidenta un Nobela prēmijas laureāta Liu Sjaobo vārds, tas netiek nosūtīts. Sūtītājs nesaņem paziņojumu par ziņas dzēšanu, bet saņēmējs nekad neuzzina, ka viņam kaut kas tika sūtīts. Ziņa izgaist. Interesanti, ka valdība nav izveidojusi cenzējamo vārdu sarakstu — visa atbildība atstāta uz uzņēmumu pleciem. Džefrijs, analizējot lejupielādēto ķīniešu lietotņu WeChat, TOM Skype un Weibo kodus, pamanījis, ka dažādu uzņēmumu cenzētie vārdi, izteikumi un attēli atšķiras. «Tas valdībai ir izdevīgi — ja kāds pārmet, ka notiek pārlieku aktīva cenzēšana, viņi var teikt: «Mēs jau to nedarām!» un novelt vainu uz uzņēmumiem,» saka pētnieks. Viņš gan uzreiz piebilst, ka uzņēmumiem nav izvēles, jo ir izdoti, kā Ķīnā tos sauc, «kabatas likumi», kuri ir ļoti plaši un pēc vajadzības pielāgojami, lai sodītu pārlieku brīvdomīgos. Tāpēc, kā novērojis pētnieks, kompānijas mēdz pat pārcensties cenzūras stingrībā. Piemēram, kādā no lietotnēm starp cenzējamiem atslēgas vārdiem bija «61. aprīlis» un tamlīdzīgi viltus datumi — uzņēmumi pieļāvuši, ka čatotāji tos varētu izmantot kā kodu, lai apzīmētu 1989. gada 4. jūnija valdības izrēķināšanos ar protestētājiem Tiaņaņmeņa laukumā. Pētnieks gan nezināja teikt, vai tiešām kāds Ķīnā šādu šifrēšanas metodi izmanto.

Saistībā ar Ķīnas centieniem arvien vairāk kontrolēt sabiedrību, izmantojot modernās tehnoloģijas, mediji un pētnieki bieži piesauc novērošanas kameras un sejas atpazīšanas programmas, kas savienotas ar sociālo punktu sistēmu. Šajā sistēmā, kas vēl tikai top — visā valstī projektu plāno ieviest 2020. gadā —, «labie» pilsoņi tiks atalgoti, bet pārējiem varēs automatizēti liegt kādas tiesības, piemēram, uzturēties labākā viesnīcā vai pamest valsti. Džefrijs neizslēdz iespēju, ka privātās sarakstes informāciju par to, cik bieži lietotājs mēģinājis sūtīt «nepareizu informāciju», varētu pievienot šai sistēmai, bet piebilst, ka viņa rīcībā nav informācijas par to. Taču viņš zina stāstīt, ka ir ķīniešu izstrādātās lietotnes, kuras patiešām saglabā sarakstes informāciju — tātad nevar izslēgt, ka tā nonāk arī valsts rīcībā. Cenzūra darbojas tikai attiecībā uz Ķīnā reģistrētiem mobilo tālruņu numuriem, bet izķerti tiek arī ziņojumi angļu valodā.

Konferencē kāds no klātesošajiem vaicāja, vai Džefrijs nav saņēmis draudus dzīvībai. Nē, tādus pētnieks nav piedzīvojis, bet vēlāk mūsu sarunā apstiprina, ka nav saņemti arī juridiski draudi, kas varētu būt ticamāki, jo, strādājot ar lietotnēm un analizējot to kodu, iespējams, pētnieki var pārkāpt intelektuālā īpašuma noteikumus. «Šķiet, ka Ķīnas valdība nav pārāk ieinteresēta citu valstu pētniekos, kamēr vien mēs neveicam pētījumus uz vietas, necenšamies veidot kustības, kuras varētu viņiem nepatikt,» saka Džefrijs. Viņš pats Ķīnā ir bijis tikai vienu reizi, un tas drīzāk bijis valsts iepazīšanas brauciens, nevis darba komandējums.

Runājot par cenzūru «aiz Lielā Ķīnas ugunsmūra», Džefrijs atgādina, ka ne tikai ķīniešu uzņēmumi ir iesaistīti cenzēšanā. Piemēram, pret kompānijas Google pakļaušanos Ķīnas valdības cenzūras prasībām iebilst gan lietotāji, gan, kā pērn ziņoja britu medijs The Guardian, arī darbinieki. Citizen Lab pētnieks savā darbā ir saskāries ar Rietumu uzņēmuma piekāpšanos Ķīnas prasībām, proti, viņa pirmais izpētes objekts 2011. gadā bija Skype versija, kas pielāgota Ķīnai — TOM Skype. To, izmantojot labi zināmās saziņas programmas bāzi, izstrādāja Honkongā bāzēta kompānija TOM Online. Šī lietotne arī saglabā sarakstes informāciju.

Pagaidām maz pētīts lauks ir attēlu cenzūra, kas arī jau gadiem tiek piemērota saziņas lietotnēs tāpat kā tekstu kontrole. To īsteno, veidojot aizliegto attēlu datubāzes vai izmantojot attēla atpazīšanas algoritmus. Piemēram, tiek cenzēti attēli no 1989. gada asiņainās protesta apspiešanas Tiaņaņmeņa laukumā, kā arī karikatūras, kas varētu nepatikt valdībai. Nesen populārs bija attēls, kurā Komunistiskās partijas ģenerālsekretārs Sji Dzjiņpins attēlots kā striptīzdejotājs.

Par nākotnes cenzūras metodēm pētnieks neņemas spriest. Tehnoloģijas attīstās tik strauji, ka šobrīd prognozēt, kas notiks Ķīnā vai, piemēram, Krievijā, kur likumos parādās digitālās cenzūras aizmetņi, nevar. Runājot par mācīšanos no Ķīnas, viņš ir noraidošs un saka — privātuma ierobežošana valsts drošības vārdā «ir slidena nogāze, pa kuru staigāt.»

Ēdienkarte

Ūdens
Ābolu sula

«Klusēju sakostiem zobiem»

Kāpēc bijušais VID ģenerāldirektora vietnieks noziedzības apkarošanas jautājumos Kaspars Čerņeckis atgriezies valsts pārvaldē, un kādus padomus viņš sniegs finanšu ministram?

Plaša, saules pielieta zāle, kurā paslēpties no Vecrīgas burzmas. Restorānu St. Petrus iepretim Pētera baznīcai finanšu ministra padomnieks Kaspars Čerņeckis intervijai izvēlējies nejauši. Pēdējo trīs gadu laikā, kopš nestrādā VID, viņš Vecrīgu vairs tik labi nepārzinot. Turklāt grūti būtu atrast īpaši uzteicamu sabiedriskās ēdināšanas vietu, kurai nav nekādu problēmu ar nodokļu nomaksu. «Nezinu nevienu, kur «nekruķī»,» viņš saka, norādot uz nepieciešamību vienoties ar nozari par plašākām pārmaiņām.

Čerņecki uz sarunu aicinu, jo nupat skaļi izskanējusi ziņa par viņa atgriešanos valsts pārvaldē, kuru viņš pameta pēc iepriekšējās finanšu ministres Danas Reiznieces-Ozolas (ZZS) virzītās VID tīrīšanas. Čerņeckis intervijā Latvijas Radio atklāti pateica, ka piekritis būt par finanšu ministra padomnieku, jo «gribas iepazīties ar tiem šaha lielmeistares varoņdarbiem, ko viņa tur ir sadarījusi, ar dubļainiem zābakiem izbradājot tās labās lietas, ko mēs iesākām». 

Kā bijušais VID ģenerāldirektora vietnieks noziedzības apkarošanas jomā un kā Finanšu policijas šefs Kaspars savulaik 16 gadus aktīvi iesaistījies gan nodokļu nemaksātāju, gan PVN izkrāpēju apkarošanā.

Pirms trim gadiem viņu skāra Reiznieces-Ozolas rosinātā lielā rotācija VID. Skandāls sākās  ar LTV sižetiem par VID Finanšu policijas darbinieka Roberta Dirnēna mantojumu — no mammas skolotājas saņemtu pusmiljonu eiro —, bet pārvērtās pamatīgā triecienā visam VID. Ar saukli cīņai pret negodprātīgiem darbiniekiem VID notika darbinieku rotācija. Pārmaiņas skāra arī virkni Finanšu policijas darbinieku, bet izsekot, cik lielā mērā kadru pārbīdes notika, lai «neitralizētu» iespējami negodprātīgos darbiniekus, cik lielā mērā tā bija ZZS rēķinu kārtošana ar sev neērtiem VID darbiniekiem, nebija iespējams. Viss notika apstākļos, kad VID darba procesā bija virkne lietu, kurās figurēja varai pietuvinātas personas, tajā skaitā, piemēram, tika izmeklēta arī ZZS līdera Aivara Lemberga izvairīšanās no nodokļu nomaksas.

Rotācijas laikā amatu zaudēja arī Čerņeckis — no VID ģenerāldirektora vietnieka amata viņu iecēla Nodokļu parādu piedziņas pārvaldes direktora amatā, kas faktiski bija pazeminājums. «Tā kampaņa, ko izvērsa iepriekšējā ministre, bija sevis popularizēšana uz citu cilvēku rēķina,» viņš saka. Virkne VID darbinieku tika nodēvēti par negodprātīgiem bez kādiem pierādījumiem, savukārt personas, kuras patiešām būtu jāsoda un jāatlaiž, tika pārceltas citos amatos. «Daļa no tiem darbiniekiem, kas tika aizrotēti, bija pelnījuši nevis rotēšanu, bet sodu.» Toreiz VID notiekošais saasināja viņa veselības problēmas un viņš pēc 16 gadu darba VID dienestu pameta.

Pauze no darba valsts pārvaldē gan nebija ilga — nepilnus trīs gadus viņš strādājis privātajā sektorā pie ārvalstu investoriem. Tagad atgriezies kā finanšu ministra Jāņa Reira (Jaunā Vienotība) štata padomnieks. Finanšu ministrs personiski uzrunājis. Piedāvājumu pieņēmis, ilgi nedomājot. «Viena no augstākajām valsts amatpersonām — atteikumam ir jābūt dzelžainiem argumentiem, piekrīti?» Atbildu, ka tas ir atkarīgs no attiecībām ar šo partiju. Čerņeckis atzīst, ka ar Vienotību tiek saistīts jau kopš pirmās dienas, jo karjeras kāpumu VID piedzīvojis Jaunā laika politiķa Einara Repšes valdības laikā, kad Valdis Dombrovskis bijis finanšu ministrs, taču «nekādās partiju lietās nekad neesmu iesaistījies».

Par bēdīgi slaveno Jāni Dambīti, kurš bija finanšu ministra Reira padomnieks Straujumas valdības laikā un tika uzskatīts par Vienotības «lietu kārtotāju» VID, Čerņeckis nevēlas runāt, tikai norāda, ka Dambītis viņam nekādus norādījumus neesot devis. Pats arī savulaik iebildis pret VID caurlaides piešķiršanu Dambītim pretēji medijos tiražētajam, ka viņš tās izsniedzis. Tagad arī pats Čerņeckis uz pastāvīgo caurlaidi VID nepretendē. «Es netaisos tur dzīvot, strādāt vai neoficiāli tikties. Man nav tādu plānu un nekad nav bijis. Es eju strādāt atklāti.»

Spēju sastrādāties ar dažādiem cilvēkiem viņš min kā pozitīvo rakstura iezīmi. Kad norādu, ka strādājis augstā amatā arī kukuļņemšanā apsūdzētā augsta līmeņa vadītāja Vladimira Vaškeviča laikos un klusējis par to, viņš atbild: «Klusēju sakostiem zobiem. Kā kārtīgs kristietis. Un tad, kad bija iespēja… vai aizmuguriski vai kaut kā citādi, tāpat strādāju un mēģināju ietekmēt, panākt savu.» Katru gadu esot panācis, ka divi trīs «odiozi policisti, VID darbinieki» pamet VID. Daļa tagad atriebjoties.

Situācija VID neesot bijusi vienkārša. «Atnāk analītiķi Finanšu policijā un pasaka — šis iezīmējas lielākais grupējums. Pēc PVN deklarācijām mēs redzam — apgrozījums milzīgs, jāsāk strādāt, ir jāmeklē, kas aiz tā visa stāv,» viņš atminas kādu gadījumu. Taču tad atklājies, ka lietā iezīmējas gali, iespējams, politiķiem, ietekmīgiem cilvēkiem. «Ir bijis tā, ka struktūrvienības vadītājs man pasaka — neviens ar šito lietu nepiekritīs strādāt, vienkārši nepiekritīs!» stāsta Kaspars. Risinājumus tomēr meklējis. «Kā tad pie Martinsona lietas varēja tikt? Pie Dirnēna lietas tikt, kuru man pārmet? Kā pie Dinaz lietas varēja tikt? Kā pie Lemberga krimināllietas varēja tikt?» viņš norāda. 

Iepriekšējās finanšu ministres veikumu VID viņš nevēlas īpaši iztirzāt, tikai norāda uz labas pārvaldības trūkumu. Kā citādi VID ģenerāldirektora amatam virzīta persona, kura vēlāk «ar kriminālprocesu palaista no darba»,  otra — saistīta ar grupējumiem, Čerņeckis norāda uz centieniem VID vadītāja amatā iecelt Ingu Koļegovu un Māri Skujiņu. Tomēr «rakņāties pagātnē» negrasās — esot jādomā par nākotni.

Padomus finanšu ministram Reiram pamatā došot trijos virzienos. Pirmkārt, ieteiks, kā koncentrēt finanšu un muitas policijas resursus uz smagākām lietām. «Tikai uz tām lietām, kurās ir tikts līdz patiesā labuma guvējam, shēmas organizatoriem, īpašniekiem.» Tas stiprinātu VID jaudu, savukārt ar pārējām lietām būtu jāstrādā administratīvā kārtā. 

Otrkārt, viņš plāno pievērsties jautājumiem par vienotas, visaptverošas un centralizētas risku analīzes sistēmas ieviešanu VID. Šobrīd risku analīze ir sadrumstalota dažādās VID struktūrās — katra no tām nodokļu maksātāju redz no sava skatpunkta, savukārt vienotā sistēmā nodokļu maksātājs būtu redzams vienuviet kā viens veselums ar visu tā pieredzi dažādu nodokļu nomaksā. 

Treškārt, būtu jāizlemj jautājums par nodokļu un muitas administrācijas integrācijas pabeigšanu līdz galam. Tas ļautu daudz ātrāk un efektīvāk vērsties pret negodprātīgiem uzņēmējiem. Kā piemēru viņš min PVN izkrāpšanā iesaistītās firmas. Šobrīd VID lielā mērā reaģē novēloti — auditus taisa, kad firma jau savu funkciju PVN izkrāpšanā izpildījusi un uzņēmums ir tukšs. «Ar ko sākas nodokļa parāds un krāpšana? Ar deklarācijas apstiprināšanu. Jākoncentrē tur VID resursi.» Tāpat, ja ministrs lūgs viedokli, neliegs padomus arī noziedzības apkarošanas jomā.

Čerņeckis rezumē — viņam ir cerības uz pozitīvām pārmaiņām VID. «Kaut vai tāpēc, ka ir jauna iestādes vadītāja ar lielu pieredzi,» viņš saka. «Gribas tiešām nevis jau desmito gadu taisīt kosmētisko remontu VID, bet lai tā iestāde patiesi nostājas ar seju pret nodokļu maksātājiem — netraucē, netrobelē tos mazos un tos, kas maksā nodokļus, bet ar visu nežēlastību pašos pirmsākumos izķer negodprātīgos.»

Ēdienkarte

Ūdens, balta un melna kafija
Ķirbju zupa ar saldējumu
Romiešu salāti

Atmest parādu kaunu

Ātro kredītu biznesa regulēšanai ir nepieciešami uzlabojumi, taču problēmas sakne jāmeklē daudz dziļāk, pēc nule pabeigta pētījuma secina ekonomikas antropologs Andris Šuvajevs

Ar Andri Šuvajevu tiekamies Blaumaņa ielas kafejnīcā Innocent. Vieta izvēlēta nejauši, bet nosaukums pēc sarunas sāk šķist visai atbilstošs, jo tulkojumā no angļu valodas nozīmē ‘nevainīgs’. Tieši to Andris Šuvajavs cenšas parādīt savā jaunākajā pētījumā — pieprasījums pēc ātrajiem kredītiem ir nabadzības simptoms, nevis izlaidības un vieglprātības sekas. Proti, parādos nonākušo kredītu ņemt spieduši negodīgi ekonomiskie apstākļi.

Andris nesen pabeidzis pētījumu par cilvēku attiecībām ar parādiem Latvijā, galvenie secinājumi apkopoti rakstā, kas iesniegts Čikāgas izdevniecībā Haymarket, lai kļūtu par grāmatas The Debt Predicament nodaļu. 27 gadus vecais pētnieks ir studējis Glāzgovā un Oksfordā, šobrīd strādā LU Sociālo zinātņu fakultātē. Pētījumā viņš intervējis cilvēkus, kuri nonākuši parādsaistībās, aizņemoties ātros kredītus.

Ātro kredītu tēma atkal kļūst aktuāla — lai gan rudenī iepriekšējā Saeima sava darba noslēgumā pieņēma likuma grozījumus, kuru mērķis bija aizsargāt ātro un patēriņa kredītu ņēmējus, jaunās Saeimas deputāti jau februārī paziņoja, ka vēlas mainīt ieviestos reklamēšanās ierobežojumus. Nozares pārstāvji sašutumā bija brīdinājuši, ka varētu pat pārtraukt darbu Latvijā, ja likumu nemainīs. Šuvajeva pētījums šajā diskusijā palīdz atcerēties būtisko — cilvēkus un viņu iemeslu aizņemties.

«Mani jau ilgstoši interesē parādu tēma,» saka Andris. Pirmie ideju aizmetņi radušies, kad saistībā ar pasaules ekonomikas krīzi Eiropā uzmanības centrā nonāca Grieķijas valsts parāds, bet Latvijā sāka skaļāk runāt par ātro kredītu postu — pētnieks atsaucas uz Re:Baltica un citu mediju pētījumiem par kredītu ņēmējiem un parādu sekām. Šuvajevs nosauc vispopulārāko mītu, kas sabiedrībā radies par ātro kredītu ņēmējiem, — ka cilvēki naudu aizņemas, jo viņiem pietrūkst finanšu pratības. Kā slikto piemēru stereotipu spēcināšanā viņš min Patērētāju tiesību aizsardzības centra (PTAC) 2017. gada pētījumu Distances jeb ātro kredītu izmantošana Latvijā. «Man tas likās šokējoši nekompetents un aizspriedumains,» Šuvajevs kritizē gan pētījuma akadēmiskās nepilnības, gan kļūdas spriedumos. Tā autoru izpratnē «Latvijas iedzīvotāji ir atpalikuši neandertālieši, kuri nekad nav redzējuši naudu un kuru ierobežotā spriestspēja liek pieņemt lēmumus, atrodoties emociju varā», pērn Andris rakstīja portālā Satori. Tādēļ viņš savā pētījumā nolēmis nekoncentrēties uz vispārinājumiem un statistiku.

Laiku pa laikam izskan stāsti par cilvēkiem, kuri aizņemas summas, ko nespēj atdot, un nokļūst neapskaužamā situācijā. Arī Andris piemin gadījumu par vīrieti, kurš vienā dienā pametis ģimeni un pazudis. Vēlāk atklājās, ka viņam bijušas ievērojamas parādsaistības. Šo cilvēku pieredzi uzzināt nav viegli, jo ar pētnieku runāties bija gatavi tie, kuri jau ir tikuši galā ar problēmām. «Ir stāsts par jaunu puisi, kuru diemžēl nepaspēju satikt. Viņš bija uzvarējis dažādās cīņās pirms tam, pārvarot smagas invaliditātes sekas, bet nespēja uzvarēt cīņu ar parādiem un izdarīja pašnāvību. Šādu stāstu ir daudz,» atminas pētnieks. Viņš intervējis piecpadsmit cilvēkus, bet pētījumā iekļauti arī paziņu un citu pārstāstītie stāsti — kopā informācija iegūta no apmēram piecdesmit sarunām.

Šuvajeva pētījumā atklājušās interesantas nianses. Piemēram, no sākuma licies, ka cilvēki negribēs stāstīt par savām problēmām svešiniekam, taču izrādījies, ka viņi par to nelabprāt runā arī ar tuviniekiem. Jo parādi neiederas sabiedrības uzskatos par to, kas skaitās veiksmīgs cilvēks. «Cilvēkiem bija kauns, viņiem bija grūti izrādīt ievainojamību,» uzsver pētnieks. Savukārt šis kauns ir «antidemokrātisks», jo tā dēļ problēmas netiek pietiekami izceltas un ne politiķi, ne sabiedrība neiesaistās risinājuma meklēšanā.

Viņaprāt, šobrīd ir grūti publiski runāt par parādnieku problēmām, jo sabiedriskajā telpā tiek uzturēts viedoklis, ka Latvija ir ekonomisks veiksmes stāsts un parādnieki paši ir vainīgi pie savām likstām. «Tiklīdz cilvēks sāk stāstīt, ka ir problēmas, ka viņš netiek galā, ka tās nav tikai individuālas, bet saistītas ar valsts ekonomisko struktūru, tā cilvēks tiek apklusināts. Viņu spiež teikt, ka mēs esam veiksmīgi un ka viņš ir neveiksmīgs. Veidojas sava veida šizofrēnija,» uzskata pētnieks.

Lai gan regulāri tiek ziņots par ekonomikas izaugsmi, nepieciešamība aizņemties nelielas summas, kuras jāatdod ar ievērojamiem procentiem, nav mazinājusies. Pēc PTAC datiem, 2018. gada pirmajā pusgadā nebanku kreditētāji izsniedza aizdevumus 309 miljonu eiro vērtībā, kas ir par 20 miljoniem vairāk nekā gadu iepriekš (par 2018. gada otro pusgadu un gadu kopumā pagaidām nav datu). 

Ātro kredītu uzņēmumi saviem īpašniekiem ienes ievērojamas summas. Kā liecina Lursoft apkopotā informācija, 2017. gadā šo uzņēmumu kopējā peļņa Latvijā bija vairāk nekā 90 miljoni (viens no tirgus līderiem 4finance tolaik gan norādīja, ka aprēķini ir neprecīzi, jo ņemta vērā peļņa no uzņēmuma darbības arī citviet pasaulē). Liela daļa ienākumu šiem uzņēmumiem veidojas no tiem parādniekiem, kas nespēj laikus atmaksāt izsniegto summu un lūdz termiņa pagarinājumu. 

PTAC statistika par nozari liecina, ka 2018. gada pirmajā pusgadā problēmas atmaksāt aizdevumu sākotnējā termiņā bija gandrīz pusei visu aizņēmēju un viņi vairākkārt pagarināja atmaksas laiku. Runājot par nozares lobija spēku, jāatzīmē, ka ātro kredītu biznesā peļņu gūst arī politikai pietuvinātas personas, piemēram, Rīgas domes deputāts Andris Ameriks un ekspremjera Andra Šķēles ģimene.

Antropologs nenoliedz, ka likumi un naudas aizdevēju regulācija ir uzlabojama, taču, viņaprāt, problēmas patiesā sakne slēpjas nevis cilvēku vieglprātībā, bet gan ekonomiskajos apstākļos. «Pamatproblēma ir nenormālā nabadzība, dati par pagājušo gadu rāda, ka tādi ir 23% cilvēku,» uzsver Andris. Taču sabiedrība pievērš uzmanību citiem skaitļiem — publiski tiek izcelts algas pieaugums, bet tiek aizmirsti tie, kuri saņem minimālo vai pat vēl mazāku atalgojumu (pēc CSP datiem, 2018. gada vasarā 500 eiro vai mazāk saņēma vairāk nekā ceturtdaļa strādājošo). Arī jau minētajā 2017. gadā veiktajā PTAC pētījumā bija citēti zīmīgi dati, kuri apliecina, ka kredītus neņem izlaidības dēļ — 39% tos izmanto parādu segšanai, 28% pārtikas un sadzīves preču iegādei, bet 27% transportlīdzekļa iegādei vai remontam. Pētījums arī liecina, ka nebanku aizdevumus izmanto gandrīz piektā daļa Latvijas iedzīvotāju.

Pirmais solis ceļā uz risinājumu būtu atvērt telpu diskusijai, uzskata Šuvajevs. «Mums pietrūkst valodas, kā par to runāt, lai neizraisītu cilvēkos spēcīgu pretreakciju,» saka pētnieks. Viņš saskata arī empātijas trūkumu, jo pārsvarā tiek vainoti nelaimē nonākušie. «Cilvēkiem ir jāsaprot — viņi nav vainīgi, ka ir nabadzīgi, ka viņiem ir milzīgas parādsaistības. Tas ir saistīts ar politiku, kas tiek īstenota valsts līmenī,» saka pētnieks. Tāpēc ir svarīgi, ka parādos nonākušie cilvēki spēj runāt par savām problēmām un viņus sadzird pārējā sabiedrība un politiķi, kuri drīzumā grasās pārskatīt ātro kredītu nozares regulējumu.

Ēdienkarte

Kafija ar pienu
Latte

Ielaušanās e-pastā

Digitālās vēstules nevar atstāt palicējiem līdzīgi kā ar roku rakstītās. Tās nedrīkst mantot kā māju vai mašīnu, jo tas rada daudzus riskus, apgalvo pēcnāves privātuma eksperte Edina Harbinja

Labi  nostādīta, nomierinoša  balss kā bēru izvadītājai. Rīgas Juridiskās augstskolas vieslektore Edina Harbinja, iespējams, ietekmējusies no savas profesijas. Inteliģentā sieviete ir mirušo pēcnāves privātuma eksperte. Uzaugusi Bosnijā un Hercegovinā, kur pēc universitātes beigšanas bijusi praktizējoša advokāte telekomunikāciju nozarē. Bet nu jau daudzus gadus dzīvo Apvienotajā Karalistē, strādā Astonas Universitātē  Birmingemā. «Doktora darbā aplūkoju vēl plašāku lauku — kas notiek ar taviem datiem internetā (mēs tos saucam par digitālajiem aktīviem) pēc tam, kad nomirsti. Vai esi savu datu īpašnieks? Vai tev patiešām pieder tavs Facebook, Snapchat, Instagram konts, tavs e-pasts, tavs bizness Amazon un eBay, tava reputācija Airbnb 

Strēlnieku ielas kafejnīcā Sienna viesmīle Edinai atnes kapučīno ar iezīmētu sirsniņu, bet viešņa līdz sarunas beigām to atstāj neskartu. Izvēlētā pētījumu tēma viņu aizrauj.

«Pirmā šāda lieta, kā jau varēja paredzēt, nāca klajā ASV — šī valsts ir līdere dažādu avangarda tiesas prāvu ziņā,» stāsta eksperte. «2005. gadā Irākā nogalinātā jūrnieka Džastina Elsvērta (Justin Mark Ellsworth) vecāki gribēja iekļūt viņa Yahoo e-pasta kontā, lai lasītu korespondenci. Gribēja zināt, kāda ir bijusi viņa pēdējā saziņa, kā viņš jutās, nonācis karā, gribēja saprast nāves apstākļus. Viņi cerēja, ka tas palīdzēs tikt galā ar sērām.» Saprotama motivācija, bet Edina Herbinja to neatbalsta. «Kā pēcnāves privātuma advokāte domāju, ka pat vistuvākajiem radiniekiem nevajadzētu piekļūt aizgājēja personīgajai komunikācijai, jo tā ir ļoti jutīga un intīma. Ja palicējiem ir tiesības uz viņa māju vai mašīnu, tas nenozīmē, ka viņiem ir tiesības arī uz ļoti privātu komunikāciju.» Viņasprāt, kritiku neiztur arī arguments, ka palicēji taču mēdz mantot ar roku rakstītās vēstules. Kāpēc lai tas pats nenotiktu ar digitālajām? «Tas ir daudz kompleksāk. Papīra vēstules ir fiziskas, viena, divas, trīs. Ja tās iznīcinās, tās citur vairs neparādīsies. Tās nebalsta kāda cita izveidota infrastruktūra — serveri un servisa pakalpojumu sniedzēji. E-pasti nav tikai divpusēja komunikācija kā vēstules. Tajos potenciāli var būt iesaistīti simtiem citu cilvēku. Tu atver šīs durvis, izgaismojot arī viņu datus un noslēpumus.»

Amerikāņu jūrnieka gadījumā Yahoo izšķīrās par kompromisu. Vecākiem diskā nosūtīja e-pastu kopiju, bet nepiešķīra pieeju dēla kontam. Amerikā ir bijušas vēl pāris līdzīgas tiesvedības, tomēr nekad nav nostabilizēts precedents, ka e-pasti vai Facebook konts būtu īpašums, kuru var mantot. Katru reizi par piekļuvi jācīnās tiesā. Ņujorkas tiesa, piemēram, nesen likusi kompānijai Apple nodot mūžībā aizgājušas fotogrāfes Apple ID viņas vīram. «Bet to nevar uzlikt par pienākumu visā Amerikā, kur nu vēl Anglijā vai Latvijā. Tā turklāt bija Ņujorkas tiesa, savukārt Apple ir reģistrēta Ziemeļkalifornijā,» piezīmē sarunas biedre. «Amerika, kur ir reģistrēts arī Facebook un Instagram, ir ļoti specifiska, ar dažādām jurisdikcijām, tāds mazs haoss.»

Katru dienu nomirst 200—300 tūkstoši Facebook lietotāju, turklāt tas nav vienīgais no digitālajiem servisiem, kuros atstājam datus, stāsta pētniece. Ideāli, protams, būtu, ja cilvēki vēlmes, ko darīt ar viņu digitālo mantojumu, iekļautu testamentā. Bet tas nav kļuvis par sistēmu, un nāve visbiežāk nāk negaidīti. Toties cīņa par piekļuvi aizgājēja privātajiem datiem internetā vairs nav retums arī Eiropā. «Nesen Vācijā bija skaļš gadījums saistībā ar Facebook,» stāsta Edina. «Pusaugu meiteni Berlīnē notrieca vilciens, bija pieņēmums, ka tā varētu būt pašnāvība, bet varbūt arī ne. Vecāki gribēja iekļūt viņas Facebook vēstulēs, lai redzētu, kāds bija viņas dvēseles stāvoklis, kad viņa izvēlējās darīt kaut ko šādu.» Facebook administrācija vispirms teikusi «nē», jo tas ir pret noteikumiem. Reģionālā tiesa, kurā vecāki iesūdzēja Facebook, pirmajā instancē lēma par labu viņiem, tomēr pieņemot, ka viņi ir meitas Facebook kontrakta mantotāji. «Bet Facebook apstrīdēja šo lēmumu, un Apelācijas tiesa atkal bija Facebook pusē, sakot, ka tas ir pretrunā ar telekomunikāciju aktu un telekomunikāciju noslēpumiem.» Trešā instance, Vācijas Federālā tiesa, tomēr izlēmusi par labu vecākiem. «Ar to es atkal neesmu mierā. Redziet, pat vienā valstī — Vācijā — katra tiesa pašlaik var atrasties citā «grāmatas lappusē»,» nopūšas eksperte. 

Nē, viņa neesot bezsirdīga būtne, taču kurš bērns vēlētos, lai vecāki ielaužas viņa noslēpumos pat pēc nāves? «Vajadzētu būt iespējai, ka tu kā indivīds izdari izvēli, lai tavi radinieki varētu vai nevarētu piekļūt šim saturam,» Edina redz risinājumu. Tehnoloģiju giganti patiešām ir sākuši par to domāt. Google izveidojis rīku Inactive Account Manager. Ja lietotājs ir bijis neaktīvs 3—18 mēnešus (laiku iestatījumos var variēt), tad Google aktivizē viņa paša izdarīto izvēli, lai visi dati tiktu izdzēsti. Facebook un Instagram ir memorializācijas iespēja — tavs profils tiek iesaldēts, pārvērsts memoriālā. Draugi joprojām var izvietot laika līnijā piemiņas tekstus, bet neviens vairs nevar piekļūt privātajai komunikācijai. Facebook Legacy Contact ļauj nozīmēt «digitālā mantojuma kontaktpersonu», kas vajadzības gadījumā kārtos memorializāciju, tai iespējams atstāt pilnvaras rīkoties ar konta saturu, piemēram, fotogrāfijām. Uz tām gan attiecas arī autortiesības, kas tradicionāli darbojas 70 gadus pēc lietotāja nāves. «Šeit atkal ir likumdošanas sadursme, tev kā «mantojuma kontaktpersonai» tomēr nepieder arī autortiesības,» atzīmē juriste. 

Kādas kļūdas pieļaujam, sociālajos tīklos ievietojot informāciju, kas tur būs atrodama ilgi? «Riski ir jūsu noslēpumu izgaismošana, imidža izkropļošana, arī hakošana un konta drošības jautājumi — pēc nāves vairs nevarēsit to kontrolēt,» brīdina viešņa. «Turklāt tā nav tikai tava, bet arī «trešās puses» — tavu kontaktpersonu un draugu — informācija. Neviens arī nezina, kur lielie tehnoloģiju giganti, servisa nodrošinātāji glabā šos datus. Tie var tikt izmantoti dažādu biznesa mērķu sasniegšanai. Mākslīgā intelekta uzvaras gājiena dēļ to vērtība pieaug. Jo lielāka datubāze, jo labāk var izveidot algoritmus un pieņemt precīzākus lēmumus. Jā, arī mirušo dati tiek izmantoti algoritmu treniņam.»

Kāpēc gan lieliski informētā Edina Harbinja pati joprojām lieto Facebook? «Labs jautājums,» viņa iesmejas. «Esmu izskatījusi visus riskus arī dzīves laikā. Vai sekojāt skandālam, kad Facebook deva piekļuvi trešajām pusēm, lai varētu manipulēt ar lietotāju datiem Brexit referenduma un ASV prezidenta vēlēšanu gadījumā? Pastāv tā sauktais «tīkla efekts» — jo vairāk lietotāju ir tīklā, jo vērtīgāks tas ir. Bet mani draugi ir izsvaidīti pa visu pasauli — kā lai es ar viņiem uzturu kontaktu? Privātās izvēlēs visi esam pragmatiski — varam zināt par riskiem, bet negribam zaudēt kontaktu. Piemēram, draudzene, ar ko dalījām māju studiju laikā Glāzgovā, ir no Latvijas, bija lieliski ar viņu tagad satikties.»

Saglabāt šo kontaktu iespēju, taču arī rūpēties, lai sociālo tīklu lietotāju privātums ir pienācīgi aizsargāts — tāds ir Edinas mērķis. «Līdz ar Vispārējās datu aizsardzības regulas ieviešanu arī Facebook ir daudz augstāka atbildība. Ja viņi visu darīs pienācīgi, tad mums, lietotājiem, nevajadzētu tik ļoti uztraukties,» viņa cerīgi skatās nākotnē. «Kāpēc gan lai uz mums gultos vainas apziņa par to, ka gribam uzturēt kontaktus ar ģimeni un draugiem? Kāpēc lai šī vainas apziņa nepiemistu tiem, kam mūs vajadzētu aizsargāt?»

Ēdienkarte

Kapučīno
Svaigi spiesta apelsīnu sula

Suņi kā sabiedrības atspulgs

Veterinārārste un profesore Ilze Matīse-van Houtana gaida tiesas spriedumu Dogo lietā un salīdzina, kāda bijusi attieksme pret identisku suņu epidēmijas uzliesmojumu Latvijā un Austrālijā

Nelielā ciematā Pierīgā mani viesmīlīgi sagaida Sise un Dūmiņš. Suņuks Sise liek klēpī savu ķepu, it kā dodama sveicienu, bet melnais runcis Dūmiņš lepni izguļas uz galda, pie kura apsēžamies uz sarunu. Ģimenes mājā, kuru savām rokām būvē veterinārārstes Ilzes Matīses-van Houtanas vīrs, norunāts turēt ne vairāk kā vienu mājdzīvnieku uz katru cilvēku. Kaut kur pastaigā devies otrs kaķis, bet vienam draugam mājā vēl ir vieta, pasmaida divu bērnu māmiņa Ilze.

Žurnāla iznākšanas dienu, 14. martu, viņa gaida ar vieglu satraukumu. Tiesa šajā dienā gatavojas nolasīt spriedumu lietā, kura pēc uzņēmuma Tukuma Straume prasības ierosināta pret 17 veterinārārstiem, arī Ilzi. Kompānija prasa gandrīz pusmiljonu eiro lielu kompensāciju, apsūdzot veterinārārstus nomelnošanā. Tiesāšanās saistīta ar megaesophagus slimības epidēmiju — suņu barības vada dilatāciju jeb izplešanos, kā rezultātā suņi nespēja normāli norīt ēdienu. No 2014. gada aprīļa līdz 2016. gada augustam Latvijā tā tika diagnosticēta 250 suņiem. Turklāt tā ir tikai aisberga redzamā daļa, skaidro Ilze. Noteikti bija saimnieki, kas pēc palīdzības pie ārsta nemaz nevērsās. Un noteikti bija arī tādi, kuru suņiem slimības pazīmes bija tik drošas, ka speciālists nolēma neveikt rentgenu — šādi gadījumi statistikā neietilpst.

Lielu daļu saslimušo suņu vienoja lietotā pārtika — Dogo, ko ražo Tukuma Straume. Veterinārārsti par šo sakritību brīdināja sabiedrību, un tas viņiem beidzās ar tiesu darbiem. Tomēr klusēt par to nevarēja. Saslimušo dzīvnieku īpašnieku aptauja uzrādīja — sunim, kuram pārtikā dots tikai Dogo, risks saslimt ar megaesophagus bija 300 reižu lielāks nekā sunim, kam dota cita barība. Bet sunim, kam dots Dogo un vismaz 10% apmērā arī citas pārtikas piedevas, saslimšanas risks bija 80 reižu lielāks. «Tas joprojām ir milzīgs skaitlis. Jebkurš rādītājs virs četri būtu nozīmīgs,» komentē Ilze. Tagad bīstamās slimības epidēmiju izdevies apturēt, tā atgriezusies vēsturiski normālajā līmenī, aptuveni 10—15 saslimšanas gadījumu gadā. Diemžēl aptuveni ceturtā daļa no epidēmijā saslimušajiem suņiem ir miruši. Pārējie sadzīvo ar slimības atstātajām sekām, kas nozīmē pamatīgas dzīvesveida izmaiņas.

2017. un 2018. gadā šīs pašas slimības uzplaiksnījums satricināja arī Austrāliju, kur tolaik fiksēti aptuveni 200 suņu saslimšanas gadījumu. Ilze kā eksperte piesaistīta pētnieku darba grupā, kuru ASV izveidojis barības ražotājs Mars kopā ar Kalifornijas Universitāti. Eksperti meklē atbildes uz jautājumiem, kas jādara, lai šādas epidēmijas vairs nenotiktu, un kā mums jāuzvedas, ja tomēr ko tādu piedzīvojam. Arī Austrālijā slimos dzīvniekus vieno barības izvēle — kompānijas Mars ražotā Advance Dermocare. Tagad Ilzei ir iespējams salīdzināt Mars un Tukuma Straumes ļoti atšķirīgās reakcijas uz notikušo. Latvieši iesūdzēja tiesā veterinārārstus, kas par slimību cēla trauksmi, turpretim Mars iesaistījies slimības pētīšanā un zinātnisko konferenču rīkošanā. «Tā ir normāla un atbildīga rīcība,» Ilze neslēpj rūgtumu par to, cik ļoti šādas rīcības trūka Latvijas gadījumā. Ne tikai no uzņēmēja, arī no valsts iestāžu puses, kas, viņasprāt, uzvedās bezzobaini. Tukuma Straumes pārstāvji tiesā joprojām uzstāj, ka veterinārārsti veikuši apmelošanas kampaņu un rīkojušies savtīgās interesēs. «Es nespēju saprast, kā var tādu motīvu piedēvēt. Tas ir zemiski un ļoti aizvainojoši,» Ilze stāsta. Uzņēmējs apsūdz veterinārārstus negodīgā konkurencē. «Kādi konkurenti ir veterinārārsti barības ražotājam? Mēs neražojam barību. Viņi saka, ka esam izplatījuši apmelojošu informāciju, bet veterinārārstiem ir pienākums ziņot par to, ko viņi redz. Tas ir mūsu pienākums pret sabiedrību un dzīvnieku īpašniekiem,» sašutusi Ilze.

Par to, ka slimības uzplaiksnījuma iemesls gan Latvijā, gan Austrālijā ir bijusi suņu barība, nešaubās Kalifornijas Universitātē izveidotā pētnieku grupa. Latvijas pienesums šīs problēmas saprašanā un risināšanā ir liels, jo mūsu veterinārārsti savākuši krietni vairāk slimo suņu audu nekā kolēģi Austrālijā. Tie tagad noder izpētē. Gan Austrālijā, gan Latvijā slimības izpausmēs bijis daudz līdzību, zina stāstīt Ilze. Tāpat kā pie mums, arī tur lielākoties no megaesophagus uzliesmojuma cieta lielo šķirņu suņi, jo īpaši labradori, vācu aitu suņi,
zelta retrīveri. Saslimušo suņu vecums — vidēji seši gadi. Arī mirstības rādītājs Austrālijā bija līdzīgs kā pie mums, tie paši 25—30% no saslimušajiem. Pagaidām pētnieki konstatējuši arī to, ka gan Dogo, gan Advance Dermocare barību vieno augsts augu šķiedrvielu sastāvs. Tas gan nav nekas unikāls — tā ir arī daudzu citu firmu barībām. Īstos slimības cēloņus pētnieki joprojām turpina noskaidrot, un šai pētniecībai cītīgi seko līdzi arī citu firmu pārstāvji pasaulē. «Lielās kompānijas skatās uz to kā uz laika degli,» stāsta Ilze. Kompānijām ir svarīgi izprast šādu epidēmiju cēloņus, lai no tām izvairītos. Kādā no nesen Kalifornijā notikušas konferences sarunām uzstājies kompānijas Nestle toksikologs, kas arī uzaicināts darba grupā. «Es šeit neesmu kā konkurents, jo šī problēma uztrauc mūs visus,» viņš sacījis.

Ikdienu Ilze pavada veterinārajā klīnikā pie mikroskopa, viņa ir veterinārpatoloģe. Savā karjerā, kas veidota gan ASV, gan Latvijā, viņa nonākusi pie kādas epifānijas — suņi ir sabiedrības atspulgs. «Klīnikās redzam, kā gadu laikā mainās suņi. Joprojām redzam agresīvus suņus, kuriem nevar pienākt klāt, bet viņu kļūst mazāk. Latvijas sabiedrībā, manuprāt, arvien mazāk kļūst arī agresīvu cilvēku. Mazāk tādu, kas ir nedroši, kuriem vajag sargsuni. Daudz biežāk tagad cilvēki izvēlas labradorus, Bernes ganu suņus, jorkus. Tas ir atspulgs tam, kas cilvēkiem ir vajadzīgs,» viņa dalās savos novērojumos.

Kā nepieciešamību mūsu sabiedrībā viņa saskata spēju nebūt vienaldzīgiem, kad redzam nežēlību pret dzīvniekiem. «Iesaistīties nav viegls lēmums,» viņa skaidro cilvēku biežo izvēli palikt malā. Savā ziņā pie tā vainojamas valsts iestādes, kas attiecībā uz nežēlību pret dzīvniekiem rīkojas drīzāk formāli, nevis pēc būtības — lai situāciju uzlabotu. Tas nemudinot sabiedrību ziņot par redzēto, jo nav pārliecības, ka sekos rīcība. Tāpat arī viņa saskata vajadzību izglītot sabiedrību. «Pirms ņem kaķi vai suni, ir jāpadomā, ka tu uzņemies atbildību uz 10—15 gadiem. Un tie ir arī izdevumi. Jāsaprot, vai varēsi viņu aprūpēt,» viņa stāsta. Tāpat arī sabiedrībā trūkstot izpratnes par mājdzīvnieku sterilizāciju un kastrāciju. «Suņi pēc kastrācijas daudz mazāk klaiņos apkārt, bet kucēm neuzlabosies garastāvoklis, ja viņām būs bijis vismaz viens metiens,» ārste atspēko bieži dzirdēto mītu.

Edienkarte

Melleņu zefīri

Tēja