Kategorijas: Viedoklis

Kāpēc nevajag atteikties no gaļas savā ēdienkartē

Lai gan pasaulē veģetārisms turpina aizraut jaunus sekotājus, Latvijā par veģetāriešiem sevi atzīst tikai 5% Latvijas iedzīvotāju, liecina pētījuma centra SKDS pērn veiktā aptauja. Tas nozīmē, ka gaļa joprojām ir svarīga ne tikai uztura zinātnes teorijā, bet arī ikdienas ēdienkartē, jo satur virkni svarīgu vitamīnu un minerālvielu, bez kuriem cilvēka organisms nespēj pilnvērtīgi funkcionēt.

Ir jāņem vērā, ka bez organismam nepieciešamā atbalsta, ko sniedz gaļā esošie mikroelementi, cilvēka veselība var tikt apdraudēta, sākot ar diskomfortu un sliktu pašsajūtu un beidzot ar nopietnām veselības problēmām. Tieši tāpēc brīžos, kad ir vēlēšanās radikāli mainīt savu ēdienkarti, nevis savas veselības vai pārliecības, bet gan modes dēļ, ir vērts atcerēties, kādas ir gaļas produktu priekšrocības līdztekus garšas īpašībām un kāpēc jau no uztura zinātnes pirmsākumiem gaļa tiek uzskatīta par vienu no vērtīgākajiem pārtikas produktiem.

Vērtīgs neaizvietojamo aminoskābju avots

Jau no skolas sola iemācāmies, ka olbaltumvielas ir pamatceltniecības materiāls šūnu uzbūves sistēmai. Vērtējot gaļas sastāvu, kopumā tā satur 17% – 20% dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielu, vienā vidēji lielā porcijā jeb 150 g gaļas ir 25,5 g – 30 g olbaltumvielu. Olbaltumvielas ir nepieciešamas gan muskuļu stiprināšanai, gan asinsrites stimulēšanai un iekšējo orgānu darbībai, kā arī daudzām citām organisma funkcijām.

Jāatzīst, ka gaļa ir viens no vērtīgākajiem olbaltumvielu avotiem, jo satur vienlaikus visas pieaugušam cilvēkam nepieciešamās t.s. neaizvietojamās aminoskābes – tādas kā lizīns, leicīns, izoleicīns, metionīns, fenilalanīns, treonīns, triptofāns, valīns. Turklāt šīs aminoskābes cilvēka organisms pats nevar sintezēt, neuzņemot uzturā pārtikas produktus.

Lai gan gaļa ir viens no zināmākajiem aminoskābju avotiem, arī citos pārtikas produktos ir iespējams iegūt atsevišķas organismam nepieciešamās aminoskābes. Piemēram, aminoskābi valīnu var uzņemt ar pākšaugiem un zemesriekstiem, bet lizīnu – ar kviešiem, riekstiem un amarantu. Savukārt triptofāns nelielās devās koncentrējas pākšaugos, auzās, datelēs, zemesriekstos, sezama sēklās. Līdz ar to ikdienā, strauji samazinot gaļas patēriņu, ir svarīgi pārdomāt par sabalansētu uzturu, biežāk lietojot alternatīvus aminoskābju saturošus produktus.

Palīdz stiprināt imūnsistēmu

Vienmērīga organisma darbība nav iespējama bez skābekļa, par kura transportēšanu atbild olbaltumviela hemoglobīns, kas atrodas sarkanajās asins šūnās. Savukārt hemoglobīna veidošanai izšķirīga loma ir mikroelementam – dzelzij, kas galvenokārt tiek sintezēts no pārtikas produktiem. Uzturā lietojot gaļas produktus, organisms uzsūc 16% – 20% dzelzs, kas ir gandrīz divas reizes vairāk nekā no citiem pārtikas produktiem.

Viens no populārākajiem dzelzs avotiem – spināti – nodrošina organismu ar 7% – 9% dzelzs, bet dzeramais ūdens – 5 – 10%. Vērā ņemams dzelzs avots ir arī rudzu maize, griķi, lēcas un zirņi. Ievērojami samazinot produktu patēriņu, kas satur dzelzi, var nodarīt būtisku kaitējumu organismam, piemēram, pavājināt imūnsistēmu. Tāpēc veģetāriešiem un vegāniem speciālisti rekomendē vismaz reizi pusgadā pārbaudīt dzelzs līmeni asinīs, kā arī iekļaut savā uzturā sojas produktus, zirņus, spinātus, kā arī papildināt dzelzs līmeni, lietojot vitamīnus un minerālvielas.

Organisma atbalsta mehānisms

Cinks ir viens no nozīmīgākajiem mikroelementiem, kas veic virkni organisma atbalsta funkciju. Tas ir atrodams katrā organisma šūnā un regulē vairāk nekā 200 fermentu struktūru aktivitāti. Tajā pašā laikā tas piedalās vairāku citu mikroelementu sintēzē, hormonu, kā arī sarkano šūnu veidošanā, palīdzot organismam pilnvērtīgi darboties.

Cinka deficīts var izraisīt gremošanas, garšas un ožas traucējumus, kā arī negatīvi ietekmēt ādas un matu stāvokli. Jāteic gan, ka organisms pats nespēj saražot cinku, tāpēc tas jāuzņem no pārtikas produktiem. Dienā sievietei vidēji ieteicams uzņemt 8 miligramus cinka, bet vīrietim – 11 miligramus šī elementa. Visbagātīgākais cinka avots ir gaļa, piemēram, liellopa gaļa, cūkgaļa un putnu gaļa. Neraugoties uz to, ka cinku ir iespējams uzņemt arī no augu izcelsmes produktiem – pākšaugiem, magoņu un ķirbju sēklām, vislabāk tas organismā uzsūcas tieši no gaļas. Gaļa satur arī virkni citu vērtīgu vielu, piemēram, nātriju, kāliju, B grupas vitamīnus un daudzus citus mikroelementus, kas pilda nozīmīgu lomu organisma darbībā.

Jāpatur prātā, ka labākais veids, kā parūpēties par veselīgu ēdienkarti, ir vadīties pēc “daudzveidības” principa. Lietojot gan dzīvnieku, gan augu valsts produktus, ir iespējams sabalansēt uzturu un uzņemt visus organismam nepieciešamos mikro un makroelementus, kas jo īpaši ir būtiski sezonu maiņas laikā, kad iestājas avitaminoze.

Lai gan mūsdienās veikalu plauktos ir plaša gaļas aizvietojošu produktu izvēle, pilnvērtīgai uztura sabalansēšanai ir nepieciešamas specifiskas zināšanas, līdz ar to vienmēr der atcerēties par iespēju konsultēties ar uztura speciālistu, kā to izdarīt vislabāk, savai veselībai nenodarot kaitējumu.

 

Autore ir sabiedrības veselības ārste, veselības zinātņu maģistre uztura zinātnē

Depozīta sistēma ir vienīgais pareizais ceļš

Latvijas iedzīvotāji un ražotāji jau tagad maksā par to, lai dzērienu iepakojumi tiktu savākti un pārstrādāti, taču pašreizējie rezultāti nav visai iepriecinoši, jo tagadējā atkritumu apsaimniekošanas sistēma lielu daļu atkritumu apglabā poligonos. Tādējādi  dzērienu iepakojuma savākšana un pārstrāde nav pārskatāma. Taču mums ir jābūt līdzatbildīgiem par tīru un sakoptu Latviju.

Depozīta sistēma pašos pamatos paredz to, ka tā līdzdarbojas jau esošai atkritumu apsaimniekošanas sistēmai, veicinot populārāko un arī dabai bīstamāko iepakojumu savākšanu un otrreizēju pārstrādi.

Protams, katra jauna projekta ieviešana prasa papildu investīcijas, un tas ir tikai pašsaprotami. Taču, vai mēs varam atteikties investēt brīdī, kad redzam – esošā apsaimniekošanas sistēma nenodrošina ražotāju iepakojuma savākšanu? Vēl vairāk, tā var sagādāt valstij un tās iedzīvotājiem maksāt smagas sankcijas Eiropas Savienībai par Vienreizlietojamās plastmasas direktīvas mērķu nesasniegšanu. Proti, līdz 2025. gadam katrai dalībvalstij ir jānodrošina 77%, bet līdz 2029. gadam – 90% vienreizējo plastmasas pudeļu ar vāciņiem savākšanu un otrreizēju pārstrādi. Vai mēs to varam nodrošināt pie esošās sistēmas?

Ražotājiem ir pamatotas bažas, ka tas nav iespējams.

Depozīta sistēma ir vienīgais ceļš, kas var nodrošināt efektīvu rezultātu sasniegšanu 2-3 gadu laikā.

To ir sapratušas arī citas Eiropas valstis, kur depozīta sistēma vēl nedarbojas. Piemēram, Malta plāno ieviest depozīta sistēmu līdz 2020. gadam, Portugāle – līdz 2022., bet Rumānija un Slovākija – līdz 2022. gadam. Ko gaida Latvija?

Dzērienu ražotāju vidū ir vienota izpratne par to, ka ritenis nav jāizgudro no jauna, lai rūpētos par efektīvu apgrozībā laistā iepakojuma savākšanu un pārstrādi ar depozīta sistēmas palīdzību. Tāpēc starp nozari pārstāvošajām organizācijām ir vienošanās par sistēmas atbalstīšanu. Mēs esam gatavi sadarbībai ar valsti, lēmumpieņēmējiem un mazumtirgotājiem, lai ieviestu neatkarīgu, efektīvu depozīta sistēmu.

 

Autore ir Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācijas padomes priekšsēdētāja

VK un tiesībsargs: ārpusģimenes aprūpes sistēmā bezdarbību un nolaidību nevar noslēpt

Valsts kontrole un tiesībsargs ir neatkarīgas institūcijas ar atšķirīgiem mandātiem un izpētes metodēm. Tomēr savstarpēji neatkarīgi veiktā ārpusģimenes aprūpes sistēmas efektivitātes izpētē abas institūcijas ir nonākušas pie līdzīgiem secinājumiem. Neraugoties uz tiesībsarga iepriekš norādītajām nepilnībām ārpusģimenes aprūpes sistēmā, arī Valsts kontrole veiktajā revīzijā secina, ka amatpersonas, kuru galvenais pienākums ir rūpēties, lai bez vecāku gādības palikušie bērni nekļūtu par “otrās šķiras cilvēkiem”, bet varētu realizēt savu personības potenciālu līdzvērtīgi ģimenēs dzimušiem un augušiem bērniem, ne vienmēr savus darba pienākumus veic godprātīgi un pieļauj situācijas, kad netiek ievērots likums.

Abu institūciju secinājumi pierāda, ka bezdarbību un nolaidību nav iespējams noslēpt, jo atbildīgie ir identificējami. Nereti tiek vainota sistēma, taču sistēmu veido konkrēti cilvēki, lēmumus pieņem konkrētas amatpersonas. Sistēma nav kaut kas abstrakts, tā ir atbildīgo amatpersonu rīcības vai bezdarbības sekas.

Fakti par pašreizējo situāciju ārpusģimenes aprūpes sistēmā no Valsts kontroles revīzijas ziņojuma, kas sakrīt ar tiesībsarga konstatēto:

  • sociālais darbs ar ģimeni, kurai ir grūtības bērna aprūpē, tiek uzsākts novēloti, trūkst preventīvas rīcības;
  • sociālais darbs nav efektīvs – nav speciālistu, nav nepieciešamo pakalpojumu;
  • tā rezultātā bērns tiek šķirts no ģimenes un bērna interesēm neatbilstoša rīcība turpinās. Arvien pastāv prakse bez vecāku gādības palikušiem bērniem primāri aprūpi nodrošināt bērnunamā, neveicot darbības potenciālā aizbildņa vai audžuģimenes atrašanai;
  • ja tiek meklēts aizbildnis, tad tikai starp bērna tuvākajiem radiniekiem (vecvecākiem vai vecāku brāļiem un māsām), gandrīz nekad starp attālākajiem radiniekiem, bet 50% gadījumu lietās vispār nav atrodama informācija, ka potenciālais aizbildnis ir uzrunāts;
  • joprojām nav aizbildņu reģistra, kurā tiktu uzkrāta informācija par personām, kas ir ieguvušas aizbildņa statusu, bet vēl nav uzņēmušas ģimenē bērnu;
  • arvien ir nepietiekams audžuģimeņu skaits;
  • pašvaldības joprojām izvēlas bērnus ievietot bērnunamā citas pašvaldības administratīvajā teritorijā, arī lielā attālumā no bērna dzīvesvietas un tuviniekiem, tajā skaitā vienas ģimenes bērnus šķir un ievieto dažādos bērnunamos: bērnus līdz divu gadu vecumam vai bērnus ar invaliditāti – valsts bērnunamos, jo šiem bērniem pakalpojumu nodrošina valsts, bet pārējos – pašvaldības bērnunamā vai bērnunamā, ar kuru pašvaldībai ir noslēgts līgums.
  • bāriņtiesu veiktā aizbildņu, audžuģimeņu un bērnunamu uzraudzība ir formāla, jo tā lielākoties aptver tikai sadzīves apstākļu pārbaudi – vai mājoklis ir tīrs, vai bērnam ir gulta, skapis, vai ir ēdiens u.c. Netiek iegūts bērna viedoklis, kā arī netiek noskaidroti pārējie bērna pilnvērtīgai attīstībai nozīmīgie jautājumi – kā tiek ievērotas bērna tiesības uz veselības aprūpi, izglītību, fizisko un emocionālo attīstību, brīvā laika pavadīšanu, mantiskās intereses, kā arī saskarsmes tiesības ar vecākiem un citiem tuviniekiem;
  • sociālās rehabilitācijas plāni bērnunamos ir formāli;
  • joprojām bērnunami, aizbildņi un audžuvecāki ievieto bērnus internātskolās ar dzīvošanu internātā pat citas pašvaldības administratīvajā teritorijā;
  • valsts izveidotā ārpusģimenes aprūpes joma netiek pietiekami uzraudzīta.

Iepriekš minētais skaidri liecina par situācijas neizpratni un tiesisko nihilismu, kas var novest un arī noved pie neatgriezeniskām, pat smagām sekām bez vecāku gādības palikušajiem bērniem. Turklāt ar izpratnes veicināšanu vien pozitīvas pārmaiņas nav iespējamas, ir nepieciešama bērnu tiesību aizsardzības sistēmas reforma.

Valsts kontrole un tiesībsargs vienprātīgi uzskata, ka esošā bērnu tiesību aizsardzības sistēma un ārpusģimenes aprūpes sistēma ir jāreformē. Pašreizējais bāriņtiesu padotības modelis pašvaldībām nav pierādījis savu efektivitāti bērnu tiesību aizsardzībā. Vienlaikus skaidri redzama arī Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas neefektīvā uzraudzība pār bāriņtiesu darbu un Labklājības ministrijas neefektīvā uzraudzība pār sociālo pakalpojumu sniedzējiem.

Uzskatām, ka valstij ir jāpieņem izšķirīgi lēmumi un jāsper nozīmīgi soļi bērnu tiesību aizsardzības sistēmas reformēšanā un šī reforma vairs nav atliekama. Nav pieļaujams, ka tiek turpināta bērnu likteņu kropļošana. Tādēļ aicinām valdību uzsākt bērnu tiesību aizsardzības sistēmas reformu!

 

Autori ir valsts kontroliete Elita Krūmiņa un tiesībsargs Juris Jansons

Darbinieku trūkums pastāv līdztekus bezdarbam

Biedrība “Lauku ceļotājs” pagājušajā nedēļā norādīja, ka Latvijas lauku tūrisma uzņēmēji sastopas ar izteiktu apkalpojošās sfēras darbinieku trūkumu. Taču ar šo problēmu saskaras ne tikai lauku tūrisms, bet visa viesmīlības un tūrisma nozare kopumā, īpaši ēdināšanas uzņēmumi. Darbinieku trūkumu radījuši vairāki aspekti – augstās darba kvalitātes prasības, atalgojums, kas ne vienmēr ir konkurētspējīgs ar ārvalstīs piedāvāto, un tas, ka ne visi darba meklētāji ir gatavi intensīvi strādāt.

77,7% uzņēmēju darbaspēka pieejamību vērtē kā sliktu

Darbaspēka trūkums ir problēma, kas skar ne tikai tūrisma nozari – kopumā Latvijā aptuveni 77,7% uzņēmēju norāda, ka darbaspēka pieejamība ir slikta vai drīzāk slikta (Turības Biznesa indeksa dati, 2019). Tajā pašā laikā 2018. gadā Rīgas reģionā bezdarba līmenis bija 6,5% (Centrālās statistikas pārvaldes dati, 2018). Tātad vienlaikus ir gan daudz darba meklētāju, gan daudzi, kuriem trūkst darbinieku.

Tūrisma un viesmīlības nozarē to izjūtam īpaši spilgti, jo viena pēc otras Rīgu piepilda jaunas viesu uzņemšanas vietas – pēdējos gados durvis vērušas gan rekonstruētas, gan jaunbūvētas viesnīcas, arī patlaban top un tuvākajos gados iecerēti vairāki jauni projekti. Rezultātā nozarē ir dažāda līmeņa darbinieku trūkums, arī tādās pozīcijās kā istabenes viesnīcās vai viesmīļi restorānos. Šāds darbs nav viegls, turklāt ir arī augstas prasības attiecībā uz darba kvalitāti, taču nereti cilvēkus attur nevis šie faktori vai pat atalgojuma jautājums, bet gan nevēlēšanās intensīvi strādāt.

Nevar nolaist latiņu zemāk

Uzņēmējs tūrisma vai viesmīlības jomā zināmā mērā ir situācijas ķīlnieks – darbinieku trūkst, līdz ar to nevar kāpināt viesu apjomus, tajā pašā laikā tieši viesu apjomi ietekmē peļņu un iespējas paaugstināt darbinieku atalgojumu. Augstās darba prasības nereti kavē potenciālos darbiniekus, taču jāsaprot arī uzņēmējs, kurš nevar nolaist latiņu zemāk, riskējot pazaudēt klientus.

Lai gan tūrismā izteikti aktīvāka sezona ir vasarā un mazāk noslogota – ziemā, darbinieki ir nepieciešami visu laiku. Situācija ir sarežģīta, taču viens no risinājumiem ir aktīvs darbs pie jau esošo darbinieku noturēšanas. Dažādas bonusu sistēmas, komandas saliedēšana u.tml., jo motivācija nenozīmē tikai atalgojumu.

Katru reizi, kad tirgū ienāk jauns nozares spēlētājs, darbiniekiem tās ir plašākas izvēles iespējas, un reizēm pat šķietami nenozīmīga lieta – neliels atalgojuma paaugstinājums, ērtāks darba laiks, tīkla viesnīcu pakalpojumi par zemāku cenu u.tml. – var kalpot par katalizatoru izvēlē – palikt vai mainīt darbavietu. Uzņēmumos ar mazāku darbinieku skaitu lojalitāte ir augstāka, savukārt lielākos, piemēram, starptautiskās tīkla viesnīcās vai tūrisma aģentūrās ir plašākas iespējas bonusiem, piemēram, ceļojumi par draudzīgākām cenām u.tml.

Plašas izvēles iespējas gan klientiem, gan darbiniekiem

Ja uzņēmumā trūkst darbinieku, tas tieši ietekmē pakalpojumu kvalitāti, kas viesmīlības nozarē ir izšķirošs aspekts. Šobrīd daļa viesnīcu izvēlas nakts stundās nenodarbināt cilvēku reģistrācijā, tā vietā atstājot tikai telefona numuru, uz kuru viesis var zvanīt. Bet šāds risinājums nelīdzēs, ja restorānā trūkst viesmīļa vai pavāra – apmeklētāji vēlas gan brokastis, gan pusdienas, gan vakariņas, un, ja restorāns nespēs nodrošināt kvalitatīvu apkalpošanu visas dienas garumā, viesis vienkārši izvēlēsies citu restorānu vai viesnīcu. Patlaban izvēles iespējas ir tik plašas, ka viesi to var atļauties.

Uzņēmējam savukārt jādomā par visiem aspektiem – lai viesi būtu apmierināti, lai pakalpojuma kvalitāte būtu pietiekami augsta, lai cena būtu atbilstoša, atsauksmes labas, un galu galā – arī darbinieki būtu apmierināti un motivēti. Tas nav viegli, taču jāraugās no otras puses – Latvijā tūrisma un viesmīlības jomā latiņa ir pacelta pietiekami augstu. Viesi zina, ka šeit viņi var saņemt to, ko nevar daudzviet citur pasaulē. Un tas ir iemesls būt lepniem.

 

Autore ir Biznesa augstskolas “Turība” Starptautiskā tūrisma fakultātes docētāja

Kā radīt labu pirmo iespaidu

Tirgojot grāmatas ASV, četras vasaras un klauvējot pie vairāk nekā 10 000 durvju, esmu atklājis: tā kā pirmais iespaids ir pirmais solis pārdošanas ciklā, tas arī ir vissvarīgākais. Ja netieku tālāk pār ārdurvīm, tad iepazīstināt ar pārdodamo produktu vairs nav jēgas.

Taču tas attiecas ne tikai uz pārdošanas jomu. Spēja radīt labu pirmo iespaidu palīdzēs ikdienas dzīvē – vienalga, vai tā būtu darba intervija, lietišķā tikšanās vai randiņš. Pirmā iespaida radīšanas pamati palīdzes visdažādākajās dzīves situācijās.

Pirmais iespaids veidojas jau pirmo septiņu sekunžu laikā, un, lai to pēc tam mainītu, būs nepieciešamas vairākas tikšanās. Tas, ko mēs pasakām pirmajā tikšanās reizē, veido tikai 7% no pirmā iespaida, bet vissvarīgākie faktori ir ķermeņa valoda un tonis – attiecīgi 55% un 38%. Lūk, vairākas lietas, kā atstāt labu pirmo iespaidu.

1. Esi pārliecināts par sevi. Pārliecības par sevi radīšana sākas vēl pirms tikšanās. Tas, kā jūties, ir cieši saistīts ar to, kā sevi pasniedz. Ja vēlies būt pārliecināts par sevi, rīkojies pārliecinoši! Nesēdi un nesērfo savā Facebook lapā, gaidot rindā uz darba interviju, bet labāk stāvi, iespiedis rokas sānos, vai vismaz tādā pozīcijā, kad aizņem pēc iespējas vairāk vietas. Tavai klātbūtnei jābūt redzamai.  

2. Smaidi. Tas izklausās ļoti amerikāniski un banāli, taču emocijas, ar kurām tu ienāc istabā, citiem sniegs par tevi ļoti daudz informācijas, vēl pirms spēsi kaut ko pateikt. Tīri psiholoģiski – smaidoši cilvēki vienmēr atstāj pozitīvu un draudzīgu iespaidu. Ja tavs smaids pašam liekas viltots, vari pamācīties smaidīt mājās spoguļa priekšā. Trenējoties, vari domāt par sevi kā draudzīgu un patīkamu cilvēku, tādēļ nav iemeslu, kādēļ citi domātu par tevi citādāk.

3. Uzrunā jauniepazīto vārdā. Tā kā konkrēti vārdi nav tik svarīgi pirmā iespaida radīšanai, der iegaumēt jauniepazītā cilvēka vārdu un uzrunāt viņu tajā, jo vārds ikvienam ir svarīgs. Tu vari atrasties telpā starp citiem cilvēkiem, bet dzirdēsi un ieklausīsies, ja kāds pieminēs tavu vārdu. Iepazīstoties, centies uzreiz iegaumēt otra cilvēka vārdu. Vieglākais veids, kā to  izdarīt, ir nekavējoties viņa vārdu atkārtot: “Sveiks, esmu Toms.” “Sveiks, Tom, patīkami iepazīties!” Tu izcelsies, ja paturēsi prātā un vēlāk sarunā lietosi šo vārdu, īpaši, ja otram cilvēkam ir vārds, ko grūti iegaumēt.

4. Uzturi acu kontaktu. Nekas tā nenorāda uz nedrošību un nervozitāti, kā neskatīšanās sarunas biedra acīs. Labs acu kontakts nenozīmē, ka jums vajag blenzt vienam uz otru – pietiek paskatīties vismaz trīs sekundes.

5. Runā mierīgi un zemākā balsī. Kad esam satraukti, parasti steidzamies. Pārdodot grāmatas, centos sevi apzināti palēnināt, un bieži man šķita, ka runāju lēnāk un ieturēju pauzes starp teikumiem. Taču joprojām ne visi saprata, ko mēģināju izskaidrot. Pauzes atstāj vietu dialogam. Turklāt, kā liecina pētījumi, jo zemāks ir tavas balss tonis, jo pārliecinātāks izklausies.

6. Ģērbies labi. Nav nekā nepatīkamāka par neatbilstošu apģērbu. Es atceros studentu, kurš atlasē nāca uz vasaras programmu. Viņš ieradās uz visām intervijām uzvalkā. Kad viņam pajautāju, vai viņš neiet uz kāzām, students atbildēja, ka uzvilka uzvalku tikai uz mūsu interviju. Protams, viņš atstāja ļoti labu iespaidu ar to, jo uztvēra šo procesu ļoti nopietni.

7. Rokasspiedienā roku turi stingri. Stiprs rokasspiediens vienmēr norāda, ka esi pārliecināts par sevi un  proaktīvs. Dažreiz grāmatu tirdzniecība šķita nedaudz neērta, ja iepriekš ģimenes tēvs bija paspiedis man roku tā, ka šķita, it kā es turētu rokās beigtu zivi. Tomēr ar rokasspiedienu nebūtu jāpārspīlē. Ja darba intervijas laikā telpā ir vairāki cilvēki, paspied roku katram no viņiem.

Lai gan šie padomi liekas vienkārši un elementāri, to lietošana dzīvē patiešām palīdz atstāt labu un patīkamu pirmo iespaidu par sevi.

 

Autors ir pārdošanas treneris

Kā atjaunot apsīkušo ilgtermiņa uzkrāšanas tendenci

Diskusijā par Latvijas pensiju sistēmas ilgtspēju un nākotnes pensionāru finansiālo nodrošinājumu Latvijas Banka nupat prezentēja biedējošus aprēķinus: ja pašlaik cilvēkiem pensija darba ienākumus aizstāj vidēji 40% apmērā, tad turpmākos gadus šis līmenis diezgan strauji kritīsies, 2030. gadā sasniedzot 34%, bet 2050. gadā – jau vairs tikai 25%. Tas nozīmē, ka, aizejot pensijā, cilvēka ienākumi pēkšņi samazināsies četras reizes.

Viena risinājuma šai problēmai nav, eksperti iesaka uz to skatīties kompleksi, un viens no galvenajiem uzdevumiem ir veicināt uzkrājumus. Latvijā uzkrāšanas tradīcijas ir vājas, tādēļ būtu jāizmanto visi iespējamie ceļi, īpaši jau tie, kas neatstāj tiešu iespaidu uz pašreizējo valsts budžetu, lai sabiedrību gan izglītotu, gan piedāvātu ērtus un pievilcīgus finanšu instrumentus uzkrājumu veidošanai.

Atbalsts ir svarīgs

Viens no šādiem uzkrāšanas rīkiem ir uzkrājošā dzīvības apdrošināšana. Kas tā īsti ir? Tā apvieno divus elementus – savas dzīvības apdrošināšanu un uzkrājuma veidošanu nākotnei. Veicot regulārus maksājumus, iespējams veidot uzkrājumu savas nākotnes finansiālai nodrošināšanai vai kāda noteikta mērķa īstenošanai.

Bieži uzkrājošā apdrošināšana tiek izmantota, jau darba dzīves laikā veidojot uzkrājumus vecumdienām, lai papildinātu paredzamo valsts pensijas apjomu no pirmā un otrā pensiju līmeņa. Taču iespējams veidot uzkrājumus arī citiem, tuvāka termiņa mērķiem – lielākam pirkumam, garākam ceļojumam. Tāpat būtiski ir vienkārši izveidot savas finansiālās drošības spilvenu – uzkrājumu neparedzētiem izdevumiem vai ienākumu zaudēšanas (samazinājuma) gadījumam. Uzkrājumus var veidot gan paši darbinieki, gan arī tos viņu vietā var veidot darba devējs, izmantojot to kā darbinieku motivācijas sistēmas daļu.

Tā kā Latvijā uzkrāšanas ieradumi, kā arī vidējais sabiedrības ienākumu līmenis ir zemi, tādēļ būtiska nozīme ir valsts atbalstam, piemēram, nodokļu atlaižu veidā.

Uzņēmumiem mazinājusies motivācija veidot uzkrājumus darbiniekiem

Diemžēl nodokļu reformas ietvaros pieņemtie grozījumi ienākuma nodokļu likumos ir samazinājuši uzņēmumu vēlmi piedāvāt saviem darbiniekiem ilgtermiņa uzkrājošo dzīvības apdrošināšanu kā motivācijas sistēmas daļu. Proti, nodokļu reforma paredz, ka dzīvības apdrošināšanas līgumam, lai tas kvalificētos nodokļu atlaižu saņemšanai, ir jābūt vismaz 10 gadu termiņam. Šī norma attiecas arī uz juridiskām personām. Iepriekš šis termiņš bija pieci gadi. Mūsdienās darbinieki ļoti reti strādā vienā darbā vietā vismaz šos 10 gadus, tādēļ uzņēmējiem zūd jēga piedāvāt apdrošināšanu kā motivācijas instrumentu.

Tas atspoguļojas tirgus datos – jau 2018. gadā dzīvības apdrošināšana kopumā sāka stagnēt, bet uzkrājošā dzīvības apdrošināšana, ko vistiešāk ietekmēja nodokļu reforma, samazinājās par 8,4%. No jauna noslēgto līgumu apjoms pērn gada laikā samazinājās par 54%, īpaši strauji – gada beigās, kad vairs nebija vērojams 2017. gadā noslēgto jauno līgumu efekts. Pērn decembrī, salīdzinot ar 2017. gadu, jauno līgumu skaits saruka par 92%. Šie ir ļoti nopietni skaitļi!

Samazinājums turpinās arī 2019. gada pirmajos mēnešos. Pirmā ceturkšņa laikā uzkrājošajā apdrošināšanā apdrošināto personu skaits ir samazinājies par 5,8%, parakstīto prēmiju apjoms sarucis par 3%. Tas nozīmē, ka jau tā nelielais krājējs skaits Latvijā ir sarucis par vēl teju 6% cilvēku.

LAA aicina pārskatīt atvieglojumu nosacījumus

Lai arī atvieglojumi ilgtermiņa uzkrājumiem ir saglabāti, obligātais termiņa pagarinājums juridisko personu līgumiem ir izrādījušās ļoti būtiskas izmaiņas. Tādēļ Apdrošinātāju asociācija aicina valdību vispusīgi izvērtēt grozījumu ietekmi un iespējas tos atcelt attiecībā uz juridisku personu uzkrājošās apdrošināšanas līgumu nosacījumiem. Tie nerada tiešu ietekmi uz pašreizējo valsts budžetu, bet ir darbinieku motivēšanas instruments ar pievienoto vērtību – uzkrājumu veicināšanu.

Tāpat nenoliedzami svarīgi ir arī citi ekspertu ierosinājumi vecumdienu finansiālā nodrošinājuma palielināšanai, kā sociālās apdrošināšanas iemaksu apliekamās bāzes palielināšana, ēnu ekonomikas un aplokšņu algu mazināšana, interesantāku un ienesīgāku finanšu rīku piedāvājums, sabiedrības izglītošana un uzkrājumu popularizēšana.

Pērn veiktais Eiropas Komisijas pētījums par nabadzības risku Eiropas Savienības dalībvalstīs secināja, ka tieši Baltijas valstu seniori ir ar visaugstāko nabadzības un sociālās izstumtības risku vecumdienās visā ES. Mēs aicinām ieklausīties šajos trauksmes zvanos un rīkoties visiem iesaistītajiem, lai šodienas strādājošo vecumdienas nezīmētos tik bēdīgā gaismā.

 

Autors ir Latvijas Apdrošinātāju asociācijas prezidents

“Ražotāja uzdevums nav pārdot” un citas klasiskas ražotāju kļūdas

Nereti nākas dzirdēt, ka ražotāja uzdevums nav pārdot, bet ražot. Jā, piekrītu. Ražotāja uzdevums nav pārdot. Ražotāja uzdevums ir radīt tādu produktu, kuru pirks. Un tad, kad dzirdu, ka “mums nav naudas, ko ieguldīt pārdošanā”, man ir pretjautājums: “Vai jūs varat atļauties nepārdot savu produktu?”

Vietējais tirgus ir mazs. Noteikti ražotājs tiecas iet tālāk, bet atduras pret spēles noteikumu nezināšanu citos tuvākos un tālākos tirgos par Latviju. Pirmā kļūda ir neizpētīt tirgu. Tā vietā, lai šķērdētu ražotāja makam tik nozīmīgos līdzekļus, saņemot abstraktus statistikas datus par kādas valsts tirgu, vai doties izpētes braucienos uz izstādēm, neesot spēcīgi sagatavotiem ar jau gatavu piedāvājumu, vērtīgākais ceļš tirgus izpētei ir runāt ar tiem, kas jau strādā konkrētajā tirgū.

Otra, tikpat klasiska, bet tikpat maldīga pieeja no ražotāja puses ir uzskatīt, ka esošais produkts pašreizējā veidolā un iepakojumā strādās arī citos tirgos. Ar steigu jāmaina deficīta laiku domāšana, atmetot domu, ka pie visa, ko saražošu, stāvēs rinda. Nē, rindas pēc jūsu produkta nebūs. Astoņdesmitie ir laimīgi pārdzīvoti. Brīvais tirgus ir pilns ar ēdienu, apģērbu, kosmētiku un citām preču grupām, kuras patiesībā ir daudz fleksiblākas par lielajām ražošanas industrijām. Tas ļauj konkurences piesātinātajā tirgū startēt ar atšķirīgu piedāvājumu. Taču te atkal jāuzsver tipiska ražotāju kļūda.

Trešais ieradums, kas jāmaina, pozicionējot savu produktu tirgū: nav vērts stāstīt, cik jūsu produkts ir labs, ja ne labākais savā kategorijā. Šī “sacensība” ir lieka.

Mūsdienu pircējs nemeklē labāko savā produktu kategorijā, bet meklē to produktu, kurš iederēsies pircēja ikdienas dzīvē, papildinot tā dzīvesstilu.

Taču arī te var paklupt nezināšanā, kas bieži novērojam sarunās ar ražotājiem. Viņi stundām ilgi var stāstīt par sevi un savu produktu, bet pavisam īsi un diezgan vispārīgi spēj atbildēt, kas tad ir šī produkta pircējs? Portreti ir miglaini, viduvēji, nekonkrēti. Ja nezinām, kam gribam pārdot, tad nezinām, ko ražot, kā iepakot un kā pārdot. Citiem vārdiem sakot, kā atrast vietu plauktos, kas lūst aiz pārpilnības, spējot izstāstīt savu atšķirīgo stāstu.

Lai palīdzētu izvairīties no šīm un citām tik klasiskām ražotāju kļūdām ar mērķi palīdzēt topošajiem, esošajiem un pasauli mainīt gribošajiem biznesa ideju radītājiem un īpašniekiem efektīvi iestartēt savas ieceres, radot jēgpilnus produktus pārdošanai pasaules lielajos tirgos, 24. aprīlī Latvijas Universitāte rīko bezmaksas atvērto meistarklasi “Kā savai biznesa idejai piesaistīt  uzmanību, investīcijas un pircējus?”. Tas kā jauns zināšanu pārneses piemērs no praktiskās pieredzes lauka uz akadēmisko un biznesa vidi ir ātrs un efektīvs veids, lai mācītos no tām kļūdām, ko jau pieļāvuši citi.

 

Autore ir latviešu izcelsmes ASV starpvalstu tirdzniecības praktiķe (trade ambassador), tirdzniecības un juridisko pakalpojumu uzņēmuma “Waltz&Tailor” eksperte

Algu publicēšana bija pamattiesību un labas likumdošanas principa pārkāpumus

Publiskajā telpā plašu rezonansi izraisījis Satversmes tiesas spriedums, ar kuru atzītas par spēkā neesošām normas, kas noteica valsts un pašvaldību institūcijām par pienākumu katru mēnesi publicēt un vismaz astoņus gadus glabāt mājaslapās informāciju par darbinieku atalgojumu. Saeima, pieņemot šīs – nu jau apstrīdētās – normas, bija pieļāvusi labas likumdošanas principa pārkāpumu jau sākumā. Pamattiesību ierobežojums nebija noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu.

Satversmes tiesas spriedums publiskajā telpā tiek kritizēts, apgalvojot, ka tādējādi sabiedrībai tiekot liegta pieeja informācijai par nodokļu izlietojumu. Šādus pārmetumus bieži izsaka personas, kas, visticamāk, nezina konkrētās lietas apstākļus. Satversmes tiesas pozīciju korekti ir skaidrojuši Satversmes tiesas tiesneši, kuriem bieži nākas atbildēt uz vispārīgu un nepamatotu kritiku. Papildus tam, ko publiskajā telpā jau ir norādījuši Satversmes tiesas tiesneši, kā konstitucionālas sūdzības sagatavotājs vēlos vērst uzmanību uz vairākiem aspektiem.

Normas dzīvē nedarbojas

Apstrīdētās normas reālajā dzīvē nedarbojās un paredzēto mērķi nesasniedza. Proti, tās paredzēja iestādes pienākumu publicēt mājaslapā darbinieku atalgojumu, bet mehānisma, kā tās piespiest iestādes to darīt, nebija. Turklāt apstrīdētās normas ar lielu ticamības pakāpi bija pretrunā ar Vispārīgo datu aizsardzības regulu, un tas bija pamats iestādēm, kuras šo pretrunu saskatīja, darbinieku atalgojumu nepublicēt, jo to aizliedza augstāka juridiska spēka tiesību normas. Tādejādi pilnīga informācija par iestāžu darbinieku atalgojumu sabiedrībai nebija publiski pieejama.

Ir arī maz ticams, ka šo informāciju publicēja iestādes, kurām bija fiktīvas nodarbinātības problēmas vai kuras maksāja pārāk augstas algas. Līdz ar to nav jāsatraucas, ka tagad sabiedrībai nebūs pieejama informācija par iestāžu darbinieku algām. Ņemot vērā apstrīdēto normu zemo kvalitāti, šī informācija pilnībā nebija pieejama arī pirms Satversmes tiesas sprieduma.

Iebilst pret sensitīvo datu publiskošanu

Arī tad, ja apstrīdētajās normās noteiktais pamattiesību ierobežojums būtu noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, tās, visdrīzāk, tik un tā tiktu atzītas par neatbilstošām Satversmei, jo pieteikuma iesniedzēji neiebilda, ka iestāžu darbinieku atalgojums tiek publicēts.

Pieteikuma iesniedzēji iebilda pret to, cik primitīvu šo datu publiskošanu paredzēja apstrīdētās normas, norādot arī katra darbinieka vārdu un uzvārdu. Šādā veidā iestāžu darbinieku sensitīvos personu datus varēja uzzināt personas, kuras ne tikai interesējās par valsts un pašvaldību budžeta līdzekļu izlietojumu, bet arī vāca informāciju par konkrētu personu, citu mērķu vadītas.

Neiebilst norādīt atalgojuma apmēru konkrētam amatam

Uz iespēju apstrīdēto normu leģitīmo mērķi sasniegt ar privātpersonu tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem Saeimai norādīja arī tās Juridiskais birojs, Tiesībsargs, Datu valsts inspekcija un citas institūcijas. Par mazāk ierobežojošu līdzekli varētu uzskatīt, piemēram, darbinieku atalgojuma publicēšanu, norādot darbinieka amatu un atalgojuma apmēru, bet nenorādot darbinieka vārdu un uzvārdu, šo informāciju sniedzot vien tajā gadījumā, ja tiek saņemts konkrēts motivēts iesniegums. Tādējādi nav samērīgi būtiski aizskart visu iestāžu darbinieku tiesības uz privātumu, lai identificētu tos dažus, kuri tiek nodarbināti fiktīvi vai saņem nepamatoti augstu atalgojumu.

Kāds bija pamats steigai un likumdošanas principa pārkāpumam?

Šaubu ēnu pār apstrīdēto normu patieso mērķi rada to pieņemšanas apstākļi. Proti, apstrīdētās tiesību normas tika pieņemtas laikā, kad tuvojās pašvaldību vēlēšanas. Tāpēc apstrīdēto normu pieņemšanas konteksts vedina domāt, ka atsevišķu Saeimas deputātu patiesais mērķis, virzot apstrīdētās normas, bija iegūt to vēlētāju simpātijas, kurus interesē ne tikai tas, kā tiek izlietoti valsts un pašvaldību budžeta līdzekļi, bet arī tas, cik kurš pelna.

Tas izskaidro arī lielo steigu apstrīdēto normu pieņemšanas procesā un nevēlēšanos uzklausīt ekspertu viedokli. Bija jāpanāk, lai apstrīdētās normas stājas spēkā, pirms beidzas pašvaldību vēlēšanas un ar apstrīdētajām normām var lepoties kā ar “labo darbu”. Tam, ka apstrīdētās normas neatbilst Vispārīgajai datu aizsardzības regulai, uzmanību neviens nepievērsa, lai gan par Vispārīgās datu aizsardzības regulas pārkāpumu privātpersonām ir piemērojams sods līdz pat 20 000 000 eiro.

Satversmes tiesas spriedums neliedz iestādēm sniegt informāciju par valsts un pašvaldību institūciju darbinieku atalgojumu, bet tikai neļauj to publicēt tādā veidā, kas nesamērīgi aizskar citu personu pamattiesības.

Turklāt spriedums nekādā veidā neliedz Saeimai noteikt samērīgu kārtību (piemērs minēts iepriekš), kā publicēt informāciju par iestāžu darbinieku atalgojumu. Saeima var atkārtoti lemt par tiesību normām, kas paredz valsts un pašvaldību institūciju darbinieku atalgojuma publicēšanu, bet šoreiz, ievērojot labas likumdošanas principu. Tad arī rezultāts būs atbilstošs Satversmei – tāds, kas samēro sabiedrības un valsts un pašvaldību institūciju darbinieku tiesības un likumiskās intereses.

 

Autors ir zvērināts advokāts, ZAB Cers un Jurkāns partneris

Gaidāms būtisks cūkgaļas cenas pieaugums

Pēdējo trīs nedēļu laikā cūkgaļas tirgus pasaulē piedzīvoja īstu cenu eksploziju – aptuveni par 21,4 procentiem. Piemēram, Vācijā cūkgaļas kautķermeņa cena strauji ir palielinājusies vidēji no 1,40 līdz 1,70 EUR par kilogramu. Pēdējo desmit gadu laikā tik straujš pieaugums nebija piedzīvots.

Notikušais vēlreiz apliecina, cik ļoti globālās ekonomikas apstākļos notikumi pat ļoti attālās valstīs ietekmē Eiropu un arī Latviju. Cūkgaļas cenu celšanās galvenais iemesls ir tās deficīts Ķīnas tirgū, ko radīja vairāki faktori. Piemēram, ASV un Ķīnas tirdzniecības kara rezultātā Ķīna noteica 62 procentu ievedmuitu no Amerikas ievestai cūkgaļai. Taču galvenais cēlonis ir Āfrikas cūku mēris, kuru Ķīnā neizdodas ierobežot.

Ķīna ir lielākā cūkgaļas ražotājvalsts, aptuveni 50 procentu šo gaļas dzīvnieku pasaulē tiek audzēti tieši Ķīnā. Šī valsts ir arī lielākais cūkgaļas patērētājs, bet tiek prognozēts, ka tās pašpietiekamība kritīsies par 10 procentiem. Rezultātā, iedzīvotāju dzīves līmenim augot, pieprasījums palielinās, bet piedāvājums postošās cūku slimības ietekmē krīt. Tas savukārt ir radījis jaunas eksporta iespējas Eiropas Savienības cūkaudzētājiem – pašlaik Ķīna importē gandrīz 40 procentu cūkgaļas no kopējā Eiropas Savienības cūkgaļas eksporta, un tas ir ļoti daudz.

Straujā eksporta uz Ķīnu palielināšanās izsauca cenu lēcienu Eiropā, ieskaitot Latviju. Turklāt pieaugums ir jo īpaši izjūtams tāpēc, ka vēl pagājušajā gadā gaļas cenas slīdēja uz leju un pavisam nesen bija ļoti zemas.

Lai gan Latvijas cūkaudzētājiem Ķīnas tirgus ir slēgts, jo arī mūsu valsti ir skāris Āfrikas cūku mēris un no tādām zemēm Ķīna gaļu neieved, tomēr eksporta palielināšanās izraisītais gaļas deficīts Eiropā paver jaunas iespējas piegādēm, piemēram, uz Poliju.

Latvija jau iepriekš nespēja sevi apgādāt ar cūkgaļu, bet pagājušajā gadā nozare vēl vairāk sašaurināja darbību. Šā gada februārī cūku skaits ir par 8 procentiem mazāks nekā gadu iepriekš, bet sivēnmāšu skaits sarucis pat vairāk nekā par 10 procentiem. Cūku skaita samazinājums Latvijā bija trešais straujākais ES. Tas nozīmē, ka Latvijas gaļas pārstrādātājiem nāksies aizvien vairāk produkcijas ievest no ārzemēm un gan tur, gan Latvijā tā būs jāpērk par pasaules cenām.

Ko mums nozīmē šāds cenu lēciens? Latvijas cūkaudzētājiem cenas celšanās radīs iespēju atgūties no iepriekšējo gadu zaudējumiem. Savukārt patērētājiem jārēķinās ar ievērojami lielākām cenām veikalu plauktos.

Ir skaidrs, ka pārstrādātājiem agrāk vai vēlāk nāksies paaugstināt savas produkcijas cenu. Uzņēmumi vidēji strādā ar 1 – 2 procentus lielu peļņu, un ir pilnīgi skaidrs, ka viņiem nav pa spēkam pašiem amortizēt izejvielas izmaksu pieaugumu. Iespējams, ka būs uzņēmumi, kas vispār pārtrauks cūkgaļas pārstrādi. Protams, kaut ko varbūt amortizēs tirgotāji, taču pat visoptimistiskākā scenārija īstenošanās gadījumā sekas izjutīs patērētāji. Diemžēl.

Cenu pieaugumu mēs izjutīsim vismaz līdz šā gada rudenim – tālāko gan ir grūti prognozēt, jo notikumi var dažādi attīstīties. Piemēram, ja Āfrikas cūku mēris piemeklēs arī lielāko cūkgaļas eksportētāju Eiropas Savienībā Vāciju, tad tai Ķīnas tirgus būs slēgts, un produkcija tiks realizēta citur. Tas droši vien samazinātu gaļas cenu Eiropā, taču ļoti iespējams, ka līdz tam nenonāks.

Viens ir skaidrs – cūkgaļas cena būtiski palielināsies, un gaidāms arī vistu gaļas cenas pieaugums, jo cūkgaļas deficīta rezultātā Ķīna droši vien palielinās arī vistu gaļas importu.

 

Autors ir “HKScan Latvia” pārdošanas direktors

Četri paņēmieni, kā veidot mācīšanās kultūru uzņēmumā

Mūsdienu mainīgajā vidē par nozares līderi var kļūt tikai tāds uzņēmums, kurš efektīvi prot virzīt savu darbinieku vēlmi mācīties un kura personālpārvaldības politikas neatņemama sastāvdaļa ir dažāda veida apmācības.

VNĪ vēlas būt tirgū atpazīstams un respektēts nekustamo īpašumu pārvaldītājs. Mūsdienīgs uzņēmums, kura darbības fokusā ir apmierināti klienti, vērtīgi un efektīvi pārvaldīti īpašumi. Tādēļ aizvien lielāku uzmanību veltām savu darbinieku kompetences paaugstināšanai, izglītošanai un motivēšanai. Kopā veidojam iekšējo mācīšanās kultūru, kas ļauj mums kā valsts kapitālsabiedrībai būt orientētai uz stratēģisko mērķu sasniegšanu.

Iekšējā kultūra, kas ir vērsta uz organizācijas biznesa mērķu sasniegšanu, nav iespējama bez nepārtrauktas mācīšanās, dalīšanās ar pieredzi, aktīvas informācijas meklēšanas un atvērtas domāšanas. Darba vide ir tik mainīga, ka ikvienam cilvēkam un uzņēmumam ir nepārtraukti jāpielāgojas un jāatjauno prasmes. Tā kā pasaulē veikti pētījumi ir pierādījuši, ka tikai katrs piektais darbinieks mācās pats, tad izglītošanās procesā ļoti svarīga loma ir organizācijai.

Vispopulārākie, nenoliedzami, ir dažādi treniņi un kursi, taču ir ļoti svarīgi iegūtās zināšanas uzreiz pielietot praksē. Pretējā gadījumā tās jau pēc dažām nedēļām tiks aizmirstas.

Darbinieki mācās no labākajiem

Ikmēneša izcilības pēcpusdienas ir veids, kā VNĪ mudina labus speciālistus dalīties pieredzē ar kolēģiem. Šādi pasākumi ļauj darbiniekiem mācīties no līderiem un salīdzināt personisko pieredzi ar labāko pieejamo. Vienlaikus tā ir lieliska iespēja paplašināt redzes loku un, iespējams, pārdomāt horizontālu karjeras maiņu uzņēmuma iekšienē.

Savukārt, runājot no apmācību viedokļa, dalīšanās ar pieredzi nozīmē, ka mācību saturu veido paši darbinieki, tādēļ veidojas ciešākas savstarpējās attiecības. Tas ļauj vieglāk veidot labus kontaktus dažādu speciālistu starpā un gūt panākumus gan personiskā, gan dažādu struktūrvienību komandu līmenī. Pašiem runātājiem tā ir iespēja pilnveidot prezentācijas un publiskās runas prasmes.

Rādām paraugu un nododam zināšanas

Mentoringa jeb atbalsta programmas lielākoties saistās ar ievadapmācībām. Proti, tās ietvaros jaunais darbinieks apgūst jau iepriekš apkopotu un specifisku informāciju, kas palīdz adaptēties un labāk sagatavoties veicamajiem darbiem.

Profesionālo atbalstu var izmantot daudz plašāk. Gudrs vadītājs (mentors) ne tikai dod padomu, bet veicina arī sava kolēģa refleksiju un patstāvīgu domāšanu. Rezultātā mentorings ir piemērots ne tikai jauniem darbiniekiem, bet arī pieredzējušajiem, sastopoties ar jaunām, nebijušām darba situācijām. Turklāt tas ir veids, kā uzņēmumā nodrošināt pēctecību un nodot tālāk savas uzkrātās zināšanas.

Iepazīstinām ar padarītajiem darbiem

VNĪ nodarbina vairāk nekā 400 cilvēku, kuri strādā visdažādākos darbus, vienlaikus uzņēmums attīsta daudz nekustamā īpašuma objektu. Tādēļ tika ieviestas īpašas darbinieku ekskursijas uz VNĪ renovējamajām ēkām. Pēc atsauksmēm redzam, ka cilvēki ir ļoti ieinteresēti vairāk uzzināt par to, ar ko uzņēmums nodarbojas.

Ekskursijas ir ne tikai neformāla iespēja informēt par aktualitātēm, bet arī vērtīga pieredzes apmaiņa, iespēja analizēt katra projekta īstenošanas procesa stiprās un vājās pusēs. Vienlaikus tās ļauj uzskatāmi rādīt labas prakses paraugus un veicināt sadarbību dažādu speciālistu starpā.

Nodrošinām pilnu apmācību spektru

Šodien cilvēki mācās visu laiku – mikrolīmenī (paši), dažādās grupās un kursos. Taču uzņēmumam būtu jārūpējas par to, lai darbinieki atrastu laiku mācībām un apgūstamās zināšanas būtu samērojamas gan ar speciālista personiskajiem karjeras mērķiem, gan arī komandas vajadzībām. VNĪ organizē kursus gan atsevišķām komandām, gan konkrētiem speciālistiem, nodrošinot iespēju ne tikai teorētiski apgūt jaunas zināšanas, bet arī uzreiz tās piemērot praksē.

Uzņēmuma darbiniekiem, protams, ir iespēja apmeklēt kursus, kas attīsta profesionālās kompetences. Pērn profesionālos kursus apmeklēja vairāk nekā 220 darbinieki, bet sertifikācijas eksāmenus kārtoja vairāk nekā 60 cilvēku.

 

Autore ir VAS “Valsts nekustamie īpašumi” valdes locekle