Kategorijas: Viedoklis

Bīstamā tuberkuloze – ne tikai plaušu slimība

24. martā visā pasaulē atzīmēja Tuberkulozes dienu, lai pievērstu sabiedrības uzmanību slimībai, kas ir ārstējama, tomēr ik gadu atņem dzīvību diviem miljoniem cilvēku. Pasaules veselības organizācijas dati liecina, ka tuberkuloze ir viens no desmit galvenajiem nāves cēloņiem pasaulē. Lai gan parasti ar tuberkulozi saprot plaušu slimību, tā var skart arī citus orgānus. Kā no tās izvairīties un kādiem simptomiem pievērst uzmanību?

Tuberkuloze ir viena no vecākajām cilvēcei zināmajām infekcijas slimībām, to pazina jau senajā Ēģiptē. Tas, kas ir neparasti, salīdzinot ar citām infekcijas slimībām, – tuberkuloze joprojām nav izskausta un katru gadu visa pasaulē paņem vairākus miljonus dzīvību, lai gan ir ārstējama. Lielākā nozīme tuberkulozes profilaksē ir imunitātes stiprināšanai un veselīgam dzīvesveidam, palielinot organisma spējas pretoties tuberkulozes izraisītājam. Pasaules veselības organizācija arī atzīst, ka gandrīz desmito daļu visu saslimšanas gadījumu izraisa smēķēšana, tāpēc atteikšanās no šī kaitīgā ieraduma ir būtiska tuberkulozes profilaksei.

Spēcīgāka nekā pirms 150 gadiem

Gada laikā ar tuberkulozi saslimst astoņi miljoni, bet no ārstējamas slimības nomirst vairāk nekā divi miljoni cilvēku visā pasaulē – vairāk nekā 19. gadsimta beigās, kad vācu zinātnieks Roberts Kohs atklāja tuberkulozes izsaucēju, bet zāļu tās ārstēšanai vēl nebija. Lai gan 95% saslimšanas un nāves gadījumu tiek reģistrēti jaunattīstības valstīs, no tuberkulozes nav pasargāts neviens neatkarīgi no dzimuma, vecuma, izglītības vai ienākumu līmeņa. Pēc Pasaules veselības organizācijas datiem 2017. gadā ar tuberkulozi saslima 10 miljoni cilvēku visā pasaulē, to skaitā miljons bērnu, bet dzīvību zaudēja 1,6 miljoni cilvēku.

Latvija reģistrēto tuberkulozes gadījumu ziņā ieņem trešo vietu Eiropas Savienības un Eiropas Ekonomiskās zonas valstu vidū uzreiz aiz Rumānijas un Lietuvas.

Saskaņā ar Slimību profilakses un kontroles centra statistiku pēdējos gados jaunu saslimšanas gadījumu skaits pakāpeniski samazinās, tomēr 2017. gadā tie bija 483 gadījumi. Lielākoties šī slimība skar pieaugušus cilvēkus spēka gados – lielākā saslimstība vērojama vecuma grupā no 40 līdz 49 gadiem, kaut arī riskam pakļauts jebkurš. Biežāk slimo vīrieši, bet ģeogrāfiski tuberkulozes izplatība ir vienmērīga visā Latvijā. 2017. gadā Latvijā no tuberkulozes miruši 62, bet no tuberkulozes sekām – 9 cilvēki.

Tuberkulozes dažādās izpausmes

Ar vārdu “tuberkuloze” lielākoties saprot plaušu tuberkulozi, kas ir visizplatītākā šīs saslimšanas forma, taču tuberkulozes nūjiņas pa asins un limfātisko sistēmu var izplatīties visā organismā un bojāt jebkuru orgānu vai sistēmu – mugurkaulu, gūžas kaulus, nieres, dzimumorgānus, galvas smadzenes u. c. To dēvē par ārpusplaušu tuberkulozi, kura nereti ir sarežģīti diagnosticējama un ilgstoši ārstējama.

Dažas biežāk sastopamās ārpusplaušu tuberkulozes formas ir tuberkulozais meningīts, kaulu un locītavu sistēmas vai nieru un urīnceļu tuberkuloze, taču pastāv arī citas formas, kuru noteikšanai var būt vajadzīgi plaši un sarežģīti izmeklējumi. Tuberkuloze var skart acis, ādu, limfmezglus, centrālo nervu sistēmu un citas ķermeņa daļas. Tiesa, atšķirībā no plaušu tuberkulozes ārpusplaušu formu pacienti infekciju neizdala.

  • Smadzeņu apvalka tuberkuloze jeb tuberkulozais meningīts ir sevišķi bīstama tuberkulozes forma nevakcinētiem bērniem, turpretī vakcinētiem bērniem parasti šo formu nenovēro. Tā izraisa smadzeņu apvalka iekaisumu, smadzeņu asinsvadu iekaisumu un tuberkulozo perēkļu formēšanos smadzeņu vielā. Sekas var būt ārkārtīgi smagas – ap 10–30% pacientu rodas parēze (daļēja vai nepilnīga ķermeņa paralīze), paralīze vai neatgriezenisks redzes zudums.
  • Kaulu un locītavu sistēmas tuberkuloze ir smaga tuberkulozes forma ar invaliditāti izraisošām sekām. Visbiežāk cieš balsta locītavas un kauli, kur ir labāka asinsapgāde – mugurkauls, gūžas vai ceļu locītavas, pēdu kauli un locītavas, retāk – plecu un elkoņu locītavas. Kaulu locītavu tuberkulozes ārstēšanā bez prettuberkulozes zālēm bieži nepieciešama ķirurģiska ārstēšana.
  • Nieru un urīnceļu tuberkuloze biežāk skar vīriešus. Tā parasti sākas ar nieru iekaisumu, biežu, sāpīgu urinēšanu, trulām sāpēm muguras lejadaļā, taču bez tuberkulozei raksturīgajiem simptomiem.

Kā sevi pasargāt

Tuberkuloze izplatās pilienu ceļā – slimais cilvēks, klepojot vai atkrēpojoties, šķaudot, runājot vai dziedot, ar ļoti sīkiem siekalu pilieniem izplata infekciju gaisā. Ja vesels cilvēks ieiet telpā, kur pirms tam uzturējies tuberkulozes slimnieks, viņš ieelpo slimnieka izdalītās mikobaktērijas. Ar tuberkulozi neatkarīgi no vecuma var inficēties visu mūžu, pat vienu reizi ieelpojot baktēriju, bet parasti nepieciešams ilgstošs kontakts un daudzkārtīga baktēriju ieelpošana.

Ar tuberkulozes mikrobaktēriju var saskarties gan sabiedriskajā transportā, gan teātrī, gan citās sabiedriskās vietās, tai skaitā medicīnas iestādēs. Tomēr vislielākais risks inficēties ir ģimenes locekļiem, kolēģiem, draugiem un visiem tiem cilvēkiem, kuriem ir tiešs un ilgstošs kontakts ar tuberkulozes pacientiem. Svarīgi atcerēties, ka ne katrs, kurš ieelpojis šīs mikobaktērijas, inficējas, jo inficēšanās risks atkarīgs no katra cilvēka imunitātes.

Tuberkulozes pacientiem visbiežāk novēro klepu ar vai bez krēpām, kas ilgst vairāk nekā trīs nedēļas, nedaudz paaugstinātu ķermeņa temperatūru, svara un ēstgribas zudumu, nespēku un nogurumu, pastiprinātu svīšanu naktīs. Ar jebkuru no šiem simptomiem būtu jāvēršas pie ārsta. Ja slimais cilvēks neārstējas, viņš gada laikā var inficēt 10–15 cilvēku.

Tuberkulozes simptomi bieži var būt nemanāmi, tāpēc nepieciešams rūpīgi sekot līdzi savai veselībai un veikt profilaktiskās veselības pārbaudes pie ģimenes ārsta reizi gadā, kā arī nepieciešamības gadījumā veikt plaušu rentgenoloģisko izmeklēšanu. Latvijā tuberkulozi ārstē bez maksas.

Kā mazināt iespēju saslimt? Stipriniet imunitāti un ievērojiet veselīgu dzīvesveidu, regulāri vēdiniet telpas un ievērojiet klepus higiēnu, klepojot aizsedzot muti ar kabatlakatiņu. Jāapdomā arī vakcinēšanās pret slimību, it īpaši bērniem, jo tā pasargās no smagām saslimšanas formām.

 

Autore ir “Euroaptiekas” farmaceite

Klientu serviss – dusmīgs klients kā iespēja!

Latvijā klientu servisa nozarē joprojām trūkst darbinieku, uzņēmumi sāk ieviest modīgus tehnoloģiskos risinājumus savukārt klienti sūdzas par ilgu gaidīšanu pie klausules un necilvēcīgu problēmu risināšanu. Šajos jautājumos viedoklis ir visiem – darba devējam, ekspertiem, klientiem, tomēr ko par nozari domā paši klientu servisa darbinieki – kāds ir labs darba devējs? Kā tikt galā ar neapmierinātu klientu? Kā neizdegt ikdienas darbā ar klientiem?

Nav perfekta klientu servisa darbinieka portreta

Daudzi no mums vismaz reizi dzīvē ir strādājuši apkalpojošajā sfērā – zvanu centrā, bankās, veikalos, sadzīves pakalpojumu uzņēmumos, viesmīlības nozarē un daudz kur citur. Šaubu nav – darbs ar cilvēkiem ir grūts. Paši klientu servisa darbinieki uzskata – pat ja darbiniekam piemīt labas komunikācijas prasmes, tas vēl nenozīmē, ka viņš ir radīts klientu servisa darbam.

Nepastāv tāds perfekta klientu servisa darbinieka portrets. Tas nav darbs, ko var iemācīties – vai tev piemīt šis talants saprasties ar dažādiem cilvēkiem, vai arī nē. Atšķirība no vairākuma profesiju klientu servisa darbiniekam izglītība un iepriekšējā darba pieredze ir otršķirīgas, svarīga ir attieksme un tas, kāds cilvēks ir pēc būtības – pārējo visu var iemācīties, pat valodas.

Svarīgi, lai darbinieks redz savu nozīmību kopējā uzņēmuma attīstībā. Mobilly klientu servisa aģents ir kā draugs un padomdevējs, nevis tikai balss, kas atbild uz telefona zvaniem. Mums kā darbiniekiem ir dota iespēja pašiem pieņemt nozīmīgus lēmumus, tāpat tiek doti rīki, kas palīdz atrisināt nestandarta situācijas. Savā darbā palīdzam cilvēkiem atrisināt problēmas, nevis piedāvājam preci vai pakalpojumu, kas viņiem nav vajadzīgs. Tādam klientu servisa darbam ir vērtība.

Ja vadītāji uzticas saviem darbiniekiem un ļauj būt tādiem, kādi viņi ir, nevis spiež ievērot konkrētus sarunas protokolus, tā ir atslēga uz augstas kvalitātes klientu servisu.

Ko darīt ar dusmīgiem klientiem?

Nav tāda jēdziena – dusmīgs klients. Ir klients, kas kaut ko ir darījis un viņam kaut kas nav sanācis. Tad klientu servisa aģentam ir jābūt padomdevējam, kas mierīgā garā, soli pa solītim problēmu atrisina. Ļoti reti pēc tādas telefonsarunas, kāds turpina būt dusmīgs.

Jāsaprot, ka ne vienmēr kļūdas mūsu pakalpojumos ir izraisījušas klienta dusmas. Iespējams, ka viņam ir bijusi vienkārši slikta diena. Ja to saprot, tad vienkāršāk neuztvert negācijas tik personīgi. Tāpat pastāv cilvēku tips, kas arī situācijās, kad apzināti vai neapzināti ir pieļāvuši kļūdu, vienalga uzskata, ka vainīgi esam mēs. Ja klients ir ieņēmis stūrgalvīgo pozu, ka visu ir darījis pareizi, bet mēs sistēmā skaidri redzam, ka tā nav, tad nav iespējams viņam palīdzēt. Viss, ko pateiksim, tiks uztverts kā apvainojums.

Toties, ja patiesi esam kļūdījušies, arī godprātīgi uzņemamies par to atbildību. Klientu servisā Latvijā tā ir ļoti reta parādība. Piemēram, aiznesot zābakus atpakaļ uz veikalu, biežāk pateiks, ka man ir šķība kāja nevis produkts ir brāķis.

Ir bijis, kad zvana sašutis cilvēks gados, ka netīši uzlicis autostāvvietas apmaksu 30 eiro vērtībā, arī šādā situācijā var teikt – pats sajauca, pats vainīgs –, bet kvalitatīva klientu servisa pazīme ir spēja uz katru situāciju skatīties individuāli. Vecajam vīram to naudu atgriezām. Bet tādi gadījumi ir reti, lielākoties, jau katram klientam ir jāuzņemas atbildība par paša pieļautajām kļūdām. Nevienam par brīvu naudu nedāļājam, taču cenšamies katrai situācijai pievērsties individuāli. Arī gadījumos, kad redzam, ka klients mums klaji melo, nebaidāmies pateikt kādu skarbāku vārdu.

Psiholoģijas zināšanas darbā ar klientiem

Katrs klients ir kā spogulis. Ir jāiemācās “spoguļoties” – ja viņš runā zemā balsī, ir vērts pazemināt savu runas toni, ja viņš veido savu stāstāmo lēni, tad arī atbilde nedrīkst būt ātra. Ja pretī ir runātīgs cilvēks, ir vērts ar viņu aprunāties vairāk nevis tikai skrupulozi atrisināt problēmu.

Gadiem strādājot klientu servisā, jau pēc pirmā “hallo” var saprast, kāda tipa saruna tā būs. Ir klienti, kas piezvanīs un pastāstīs, ka brauca pie omes, tikko nopirka maizi un kaķim arī barību vajadzēja, un tad telefons izkrita no rokām ārā, tāpēc nepaspēja uzlikt stāvvietas maksu… Uzklausām viņu un arī pastāstām – jā, tikko izdzērām savu pirmo rīta kafiju, tagad jums palīdzēsim.

Tai pat laikā ir tādi, kuriem nepieciešams izklāstīt īsu un tiešu risinājumu par konkrēto problēmu – neko vairāk. Ir situācijas, kad risinājums ir vienkārši iedot konkrēto klientu kādam citam kolēģim. Ir vīrieši, kur jūti, ka viņi vēlas runāt tikai ar vīrieti, vai sievietes, kurām vieglāk saprasties ar otru sievieti. Tāpēc ir būtiski pieiet katram klientam individuāli un pieņemt radošus lēmumus. Šāda pieejam Latvijā ir reta parādība, tomēr ļoti svarīga, lai uzņēmums kļūtu par klientu servisa līderi.

Darbs ar cilvēkiem vienmēr ir interesants, un, ja laiks to atļauj, izdodas arī palīdzēt ārpus savu pienākumu loka. Reiz zvanīja kāda vecāka sieviete ar stāstu, ka viņai ir atnākusi īsziņa no kādas kredītiestādes,  jo mazdēls esot paņēmis kredītu. Cilvēks ļoti pārdzīvoja. Teorētiski vispār vajadzētu teikt, ka klients ir piezvanījis uz nepareizu numuru, taču atradām internetā attiecīgās kredītiestādes mājaslapu un telefona numuru, ko iedot izmisušajai kundzei – sanāca palīdzēt.

Mobilly uzlīme uz automašīnām kalpo kā atpazīšanās zīme – ir bijuši gadījumi, kad mums nezināms cilvēks zvana un saka, ka ar mūsu klienta automobili ir kaut kas noticis – piemēram, autovadītājs aizmirsis mašīnai logu aizvērt vai gaismas izslēgt. Tādā situācijā esam proaktīvi – piezvanām savam klientam un izstāstām, kas noticis. Esam palīdzējuši arī ceļa policijai identificēt automobiļa īpašniekus. Kvalitatīvs klientu serviss ir cilvēcīgs.

 

Autori ir Mobilly klientu servisa aģenti Signe Bertrama un Raimonds Bobiļevs

Vējonis: Svarīgi izcelt no pagātnes tos cilvēkus, kas spēja un paspēja kādu izglābt

Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa uzruna 25. marta deportāciju piemiņas pasākumā Rīgā

Šodien aprit 70 gadi kopš Latvijā tika pastrādāti noziegumi pret cilvēci. Šī gadadiena varētu kļūt par simbolisku sākuma punktu godīgai sarunai par pagātni un piemiņu. Mūsu vēsture nav un nekad nav bijusi melnbalta un viennozīmīga. Arī Latvijas iedzīvotāju deportācijas 1949. gada martā veica ne tikai tam speciāli ievestais karaspēks un čekisti.

Savus līdzcilvēkus represijām brīvprātīgi vai pret savu gribu, aiz bailēm vai pārliecības nodeva arī kaimiņi, radi un pašu novadnieki. Padomju vara un partija deva rīkojumu, bet Latvijas iedzīvotāji, starp tiem arī latvieši, bija tie, kas šo rīkojumu izpildīja. Gan partijas biedri un komjaunieši, gan VDK darbinieki. Tie, kas uzrādīja un aizveda, tie, kas apsargāja. Arī tie, kas klusēja. Šī vaina ir daļa no mūsu tautas mantojuma, jo katru varas mašinēriju darbina cilvēks.

Represijas nevarētu īstenot tādā apmērā bez Latvijas iedzīvotājiem, kuri bija uzsākuši aktīvu kolaboracionismu ar okupācijas režīmu. Viņus atklāt ir taisnīguma jautājums pret visiem tiem, kas cieta no padomju režīma nežēlības.

Bet vēl svarīgāk ir izcelt no pagātnes tumsas tos retos cilvēkus, kas spēja un paspēja kādu izglābt. Tie cilvēki, kuri, riskējot ar visu, naktī steidzās brīdināt izsūtāmo sarakstos iekļautos tuvākos vai kaimiņus, lai tie nekristu par upuri padomju teroram. Tie ir varoņi, kuriem vēl esam parādā piemiņu.

Starp viņiem bija arī tādi, kuri sākotnēji kalpoja jaunajai varai, bet pēdējā brīdī attapās. Kļūdīties ir cilvēcīgi. Nelabot savas kļūdas nav.

Lai gan lielākā daļa izvesto bija latvieši, represētos nešķiroja pēc tautības. Deportācijas bija politiska, ideoloģiska, pat ekonomiska akcija ar dažādiem mērķiem un daudz plašākām sekām, nekā varētu likties. Tā bija traģēdija, kuru mēs dalām ar pārējām Baltijas valstīm.

25. marta teroram sekoja četrdesmit gadi baiļu un neuzticēšanās. Četrdesmit gadi, ko daudziem no mums nācās pavadīt kurlmēmā sabiedrībā. Nedrīkstot, nespējot runāt par savu un savu tuvinieku likteni. Nespējot sadziedēt savas rētas.

Pirms 30 gadiem mēs pateicām pārliecinošu “nē” aizmiršanai. Desmitiem tūkstošu Latvijas iedzīvotāju devās vēsturiskajā sēru gājienā no Daugavmalas uz Brāļu kapiem, lai pieminētu padomju represijās cietušos.

Tāda piemiņas kultūra ir pilsoniskas sabiedrības pamats. Tā apliecina, ka mums ir kopīgs liktenis, uz kura veidot kopīgu nākotni. Šis liktenis var būt sāpīgs, un šis pamats var būt akmeņains, bet tas ir mūsu.

Represētie un viņu ģimenes nekad neaizmirsīs padomju režīma nodarīto, bet vai 30 gadu laikā tas nav pabalējis no mūsu pašu atmiņas? Cik daudz atcerēsies mūsu bērni, un ko par 1949. gada 25. martu zinās mūsu mazbērni? Jauniešu nepilnīgās zināšanas jau tuvākajā nākotnē var apdraudēt deportāciju piemiņu.

Varētu jautāt, kāpēc tas ir tik svarīgi? Sāpīgas pagātnes notikumu pieminēšana nav neitrāls vēsturisku faktu atspoguļojums. Tā raksturo mūsdienu sabiedrības morālos un politiskos orientierus, izpratni par sevi un savām attiecībām ar citiem.

Mums valstiskā līmenī ir svarīgi nodrošināt, ka attieksme pret komunisma noziegumiem sabiedrībā tiek uztverta kā universāla morāles mēraukla. Tā ir skaidra un nepārprotama robeža starp labo un ļauno, pieņemamo un nepieņemamo, pareizo un nepareizo. Tas ir atgādinājums, ka ar ļaunumu nevar būt kompromisi.

Atcerēsimies to!

Lai Dievs svētī mūsu zemi!

Mēs esam veikuši brīnumus

Marta mēneša vidū gaisma būs uzvarējusi tumsu. Pirmdien, 18. martā, Rīgā bija tieši 12 stundas no saullēkta līdz saulrietam. Un pēc tam dienas kļūst arvien garākas, bet naktis – arvien īsākas.

Vai līdz ar to mūsu domāšana arī kļūs gaišāka? Šajā pēdējā tumšajā periodā ilgu laiku nevarējām sagaidīt jauno valdību. Mums bija nepatīkami pārsteigumi, pētot atvērtos čekas maisus. Varam sagaidīt papildus nepatīkamus pārsteigumus, kad turpināsies čekas materiālu publicēšana.

Neskatoties uz visu to, mums jādomā gaišāk.

Mēs mēdzam pievērst lielu uzmanību atsevišķām nepatīkamām parādībām – nodevībai, korupcijai, nevīžībai, un tas diemžēl aizēno mūsu sasniegumus un mūsu iespējas. Protams, Dziesmu un Deju svētki mūs saviļņo, bet tad aizmirstam, ka latviešu kori visa gada garumā brauc uz ārzemēm, nesot latviešu dziesmu uz tālākām pasaules malām. Tāpat mūsu operdziedātāji, muzikanti, diriģenti ir pasaules līmenī un strādā uz visslavenākajām pasaules skatuvēm.

Latvija nav nekāda “izgāzusies valsts” (jeb Failed State), kā mums cenšas iestāstīt mūsu galvenais nelabvēlis un tā sekotāji. Par spīti zagļu bandām (bieži uzvalkos), kuri izlaupīja neatkarības atguvušo valsti pirms kādiem 25 gadiem, mēs esam ekonomiski attīstījušies līdz tādam līmenim, kas varēja būt tikai sapņos pirms 30 gadiem. (Bet cik daudz tālāk mēs būtu tagad bez šiem bandītiem?)

Daudziem ir aizmirsušiem taloni un vizītkartes, kuras deva tiesības pirkt tādas deficītpreces kā sieru, ziepes, auzu pārslas. Esam aizmirsuši ik mēneša piešķirto vienu kilogramu cukura un aizmirsuši tukšos plauktus gaļas veikalos.

Ja būtu turpinājušies vēl dažiem mūsu līdzpilsoņiem tik mīļie padomju laiki, tad būtu viss kļuvis vēl sliktāk.

Domāsim gaiši. Mēs esam veikuši brīnumus, mēs esam tikuši ārā no tumsas valstības, un tagad mūsu valstij dienas kļūst arvien gaišākas.

Bet, tāpat kā saule martā, mums vēl ir tāls ceļš ejams līdz Jāņiem.

Autors ir laikraksta “Latvietis” redaktors

Zāļu kompensācijas sistēmas pilnveidošana – instruments kā samazināt cenas

Kāpēc medikamenti, salīdzinot ar kaimiņvalstīm, Latvijā ir tik dārgi? Kā samazināt mājsaimniecību izdevumus par zālēm? Šie jautājumi arvien biežāk parādās masu mediju un sabiedrības uzmanības centrā un, cerams, būs vieni no pirmajiem, ko risinās jaunā valdība.

Starptautisko Inovatīvo farmaceitisko firmu asociācijas (SIFFA) paziņojumu, ka, „salīdzinot 50 medikamentu cenas”, lieltirgotāju un aptieku zāļu cenu piecenojumi Latvijā gandrīz visos gadījumos ir augstāki nekā Igaunijā un Lietuvā, varam uztvert kā nepārprotamu neuzticības izteikšanu valsts zāļu cenu veidošanas politikai.

Tomēr situācijā, kad meklējam atbildi uz jautājumu, kāpēc medikamenti ir tik dārgi, gan nebūtu jāaizmirst, ka tas savā ziņā ir arī pašu ražotāju „nopelns”. Tieši ražotāja noteiktā medikamenta realizācijas cena, ir bāzes lielums, kas, apaugot ar piecenojumiem, veido gala cenu aptiekā.

Skaidri zinu, ka ir daudz darba konkurences veicināšanā zāļu tirdzniecībā, un iespējas samazināt zāļu cenas ir gan atsevišķām aptiekām, gan zāļu vairumtirgotājiem, tomēr vairumtirgotāju un mazumtirgotāju peļņas samērīgumu, nosakot zāļu cenu piemaksas katrā to pārdošanas posmā, stingri regulē Ministru kabineta „Noteikumi par zāļu cenu veidošanas principiem”.

SIFFA, „salīdzinot 50 medikamentu cenas”, min piemērus, kad ražotāja noteiktā cena Latvijā ir zemāka nekā Igaunijā vai Lietuvā. Nešaubos, ka ir iespējams atrast arī pretējus un gan jau pat vairāk nekā tikai 50 piemērus, kad ražotājs Latvijai zāles pārdod dārgāk nekā kaimiņvalstī.

Jāuzsver, ka valsts būtībā ir bezspēcīga, ja ražotājs izdomā vienu un to pašu medikamentu Latvijā pārdot dārgāk nekā Lietuvā vai Igaunijā. Kāpēc? Tāpēc, ka farmācijas tirgu uzraugošo iestāžu rīcībā nav instrumentu, kas ražotāja noteikto zāļu realizācijas cenu ļautu apstrīdēt. Pat tad, ja ir skaidrs, ka tā ir nepamatoti augsta.

Ko darīt?

Jāiedarbina alternatīvi zāļu tirgus regulēšanas mehānismi.

Ražotājiem un tirgotājiem „hiperlabvēlīga” zāļu cenu veidošanas kārtība neattiecas uz kompensējamajiem medikamentiem un medicīniskajām ierīcēm. Tāpēc, vēloties sakārtot tirgu, būtu jāpalielina valsts kompensējamo medikamentu skaits un jāpaplašina to saņēmēju loks. Panākot to, lai kompensējamo medikamentu sarakstā ir ne vien lētākie, bet arī labākie un modernākie medikamenti, kas tajā tiktu iekļauti bez liekām birokrātiskām procedūrām un gadiem ilgas gaidīšanas.

Praksē pierādījies, ka pārdomātas un pamatotas valsts realizētas medikamentu kompensācijas programmas ir viens no efektīvākajiem veidiem, kā samazināt medikamentu tirgus cenas.

References cenai, kas noteiktā zāļu grupā ir lētākā medikamenta cena un kalpo kompensācijas aprēķināšanai, lielākā vai mazākā mērā spiesti tuvināties arī citi līdzvērtīgu zāļu ražotāji. It īpaši, ja palikšana ārpus noteikta cenu koridora, nozīmē automātisku izkrišanu no kompensējamo medikamentu saraksta. Tas mazina cenas kopumā.

Spēkā esošā ambulatorajai ārstēšanai paredzēto zāļu un medicīnisko ierīču iegādes izdevumu kompensācijas kārtība paredz, ka iesniegumam par to iekļaušanu kompensējamo sarakstā ražotāji pievieno informāciju par cenu Čehijā, Dānijā, Igaunijā, Lietuvā, Rumānijā, Slovākijā un Ungārijā. Balstoties uz to Nacionālais veselības dienests (NVD) var spriest par ražotāja ierosinātās cenas pamatotību Latvijā. Tā nedrīkst pārsniegt cenu Lietuvā un Igaunijā vai trešo lētāko cenu atlikušo valstu grupā.

Lielisks cenu kontroles mehānisms. Žēl, ka tas ir attiecināms tikai uz kompensējamajiem medikamentiem un netiek piemērots citām zālēm.

Vai Latvijā ir tik bagāta, lai, paplašinot un pilnveidojot zāļu kompensācijas sistēmu, tērētu vairāk?

Šis ir sarežģīts jautājums, par kuru lemjot jāņem vērā, ka zāļu kompensācijā ieguldītie līdzekļi sekmēs efektīvāku pacientu ārstēšanu, mazinās invaliditātes un darba nespējas riskus un ar tiem saistītos potenciālos izdevumus. Tādus kā sociālie pabalsti, slimības naudas utt.. Tāpat, novirzot papildus budžeta līdzekļus zāļu kompensācijas mehānismiem, iespējams panākt izdevumu samazinājumu citās veselības aprūpes jomās. Savlaicīga un regulāra medikamentu lietošana var aiztaupīt izdevumus par sarežģītām un dārgām medicīniskām procedūrām, izmeklējumiem.

Jau pieminēts pluss ir arī tas, ka, palielinoties kompensējamo zāļu iegādes apjomiem, mazināsies to cena.

Zāļu kompensācijas sistēmas pilnveidošana, minimizējot iedzīvotāju maksājumus par medikamentiem, ir ceļš, ko ir izvēlējusies lielākā daļa attīstītāko pasaules valstu. Varbūt beidzot tas būtu jādara arī Latvijā. Vēl jo vairāk tāpēc, iedzīvotājiem uzkrautais veselības aprūpes līdzmaksājumu slogs ir viens no vislielākajiem Eiropā. Savukārt efektīva zāļu kompensēšanas sistēma ir viens no labākajiem veidiem kā to mazināt.

 

Autors ir neiroķirurgs

Vietējais zīmols var konkurēt degvielas mazumtirdzniecībā

Radot un attīstot jauna koncepta degvielas uzpildes staciju tīklu, gribējām parādīt, ka aizrautīga vietējo profesionāļu komanda spēj nodrošināt tādu pašu kvalitāti kā tirgus līderi, vienlaikus maksimāli izmantojot vietējos resursus un atbalstot citus vietējos uzņēmējus.

Ideja, kas sākotnēji paredzēja startēt ar ērtas iepirkšanās veikaliņiem, nepilnu trīs gadu laikā ir vainagojusies ar septiņu KOOL Latvija degvielas uzpildes staciju un veikalu atvēršanu Rīgā, Ādažos, Sauriešos, Augšlīgatnē un Valmierā. Pārskatāmā nākotnē plānojam atvērt DUS un veikalus arī Jelgavā un uz Rīgas apvedceļa pie Piņķiem.

Lai nauda paliek Latvijā

Esam vietējais uzņēmējs visās nozīmēs, jo DUS celtniecību un izveidi veic Latvijas uzņēmumi, veikalu būvniecībā un iekārtošanā tiek izmantoti vietējie izejmateriāli, bet uzkodas gatavo no vietējo ražotāju izejvielām. Uzpildot degvielu KOOL Latvija, iztērētā nauda paliek tepat Latvijā, palīdzot veicināt vietējo uzņēmumu un ražotāju attīstību, kas ir viena no mūsu koncepta pamatvērtībām.

Projektam nepieciešamo kapitālieguldījumu meklējumi un sarunas ilga vairāk kā sešus mēnešus. Kad parādījās dzirdīgas ausis un pirmās pozitīvās atsauksmes, bija jārok dziļāk un jāpārbauda, vai ideja un biznesa modelis ir dzīvotspējīgi. Lai noskaidrotu, kā Latvijas iedzīvotāji skatītos uz vēl vienu spēlētāju degvielas un ērtas iepirkšanās veikalu segmentā, veicām pētījumu sadarbībā ar sabiedriskās domas pētījumu centru SKDS. Pētījuma rezultāti atklāja, ka vieta izaugsmei šāda rakstura segmentā ir – īpaši, ja to dara vietējais zīmols ar fokusu uz vietējas izcelsmes precēm un produktiem, un klientu iztērētā nauda paliek Latvijā.

Kad projektam zaļo gaismu deva arī pieaicinātie starptautiskie konsultanti, kas mūsu plānu izvērtēja, vadoties ne tikai no pieredzes Baltijā, bet arī Skandināvijā, Īrijā un citās valstīs, tika gūts vēl viens apstiprinājums, ka niša un vieta jaunam spēlētājam ar kvalitatīvu piedāvājumu degvielas mazumtirdzniecības nozarē ir brīva.  Pirmo KOOL Latvija uzpildes staciju ar veikalu atvērām 2017. gada augustā.

Pašiem savs koncepts, kā vairot prieku

Iekāpjot mašīnā, cilvēki nedaudz pārvēršas. Vieni savā nodabā klusi stūrē mājās. Citi klausās mūziku un nepievērš uzmanību tiem, kuri īgņojas, rājas, žestikulē, taurē vai veic agresīvus manevrus. Ceļu satiksmē piedalās dažādi braucēji, un tos visus vieno vēlme labi paēst, būt priecīgiem un veiksmīgi nonākt galamērķī. Tāpēc mēs vēlējāmies radīt paši savu konceptu – tādu kā “pitstopu”, kurā gūt prieku. Zīmola nosaukumam apsvērām vairākus variantus, taču beigās, vārdu pa vārdam, atmetot vienu ideju pēc otras, nonācām pie KOOL, jo KOOL – tas ir forši.

Lielu uzmanību veltām atmosfērai, ko radīt palīdz arī dabiskais koks interjerā no vietējiem ražotājiem un zaļā krāsa, kas rosina apetīti. Mērķis bija radīt mājīgu vidi, kurā nav konveijera sajūtas, lai apmeklētājiem būtu laba pēcgarša un vēlme atgriezties. To veicina arī mērķtiecīgi veidotais uzkodu piedāvājums – mūsu īpašais lepnums ir uzkodas no vietējām izejvielām, piemēram, burgeri ar brieža, vistas un liellopa gaļu un īpašās KOOL desiņas hotdogos. Iecienīti ir arī pēc īpašas receptes gatavotie ķiploku grauzdiņi.

Svarīgi atbalstīt citus vietējos uzņēmējus

Koncepts sevi ir pozitīvi apliecinājis – atsauksmes ir labas, dzirdēti arī salīdzinājumi ar Skandināviju. Klientu skaits un apmeklējums pēc pirmā DUS atklāšanas mums pašiem bija patīkams pārsteigums – tātad esam kaut ko izdarījuši pareizi, un šo konceptu ir vērts replicēt tālāk. Sapratām arī dažas lietas, kas jāmaina, piemēram, jāpaplašina veikaliņa telpas, un nākamajā uzpildes stacijā Ādažos jau startējām ar nedaudz plašākām telpām.

Jau Augšlīgatnē varēja just, ka cilvēkiem ir interese par kaut ko jaunu, un sākotnēji tas visvairāk atspoguļojās tieši veikala apgrozījumā. Ja apmeklētājam kāda DUS klienta karte jau ir kabatā un viņš ir lojāls kādam zīmolam, iepazīstināt klientu ar kādu jaunu konceptu prasa zināmu laiku. Taču secinot, ka veikala sortiments cilvēkiem ir interesants, tapa skaidrs, ka interese ir, un degviela sekos pēc tam.

Lai piedāvātu Latvijas ražotāju produktus, palīdzētu atsperties un attīstīties arī citiem jaunajiem, perspektīvajiem un kvalitatīvajiem vietējiem ražotājiem, meklējam sadarbības partnerus uzpildes satciju tuvējās apkārtnēs. Tā, piemēram, netālu no Augšlīgatnes DUS atrodas mazs konditorejas uzņēmums, kurā tapušās smalkmaizītes vēl siltas tiek atvestas un tirgotas mūsu veikalā.

Sociālie tīkli kalpo kā spogulis

Sociālos tīklus primāri izmantojam atgriezeniskās saites iegūšanai, nevis kā platformu pakalpojumu vai akciju reklamēšanai. Mēs, protams, komunicējam par uzņēmumam aktuālajām lietām, tomēr vairāk esam tur, lai ieklausītos, ko saka klienti. Vienmēr interesē, kā pie mums ir – sākot ar telpu tīrību, līdz tam, kā garšo burgeri, jo kopainu veido mazie elementi. Svarīgs ir viss, sākot no klientu apkalpošanas, līdz pat labierīcībām – lai tās būtu perfekti tīras, sakoptas un pārdomātas.

Esam atvērti atsauksmēm un ieteikumiem, un reaģējam ne tikai uz kritiku, veicot uzlabojumus, bet arī uz labajiem vārdiem, kas tiek tālāk nodoti mūsu kolēģiem, kuri tikuši paslavēti par labu darbu. Tas ir viens no neliela vietējā uzņēmuma plusiem, ja salīdzinām ar starptautiskiem milžiem, jo ķēdīte, pa kādu klienta viedoklis sasniedz vadības ausis, ir salīdzinoši īsa – dažkārt tas ir tikai dažu minūšu jautājums. Mūsuprāt, sociālajos tīklos visvairāk iegūst tas, kurš ir spējīgs cilvēciski un forši izstāstīt visas sabiedrību interesējošās lietas, tāpēc mēs to darām, un, mūsuprāt, visi jautājumi ir uzmanības vērti.

 

Autors ir degvielas mazumtirdzniecības uzņēmuma KOOL Latvija valdes loceklis

Reputācija, dati un pieejamība – uz ko mērķē kibernoziedznieki?

Informācijas un komunikācijas tehnoloģiju nozīme pasaules valstu pārvaldē un ekonomikā aizvien pieaug. Atbilstīgi aug arī kiberuzbrukumu skaits un metodes, ar kādām tie tiek rīkoti, gadā nodarot simtiem miljardu eiro zaudējumus.

Pērn 33% informācijas tehnoloģiju speciālistu visā pasaulē atzinuši, ka pēdējos divos gados viņu pārstāvētās iestādes piedzīvojušas vismaz vienu nopietnu kiberuzbrukumu, liecina 84 valstīs rīkotais pētījums Harvey Nash/KPMG CIO Survey 2018. Kāpēc un kā tas iespējams pat lielos uzņēmumos, valsts iestādēs un pašvaldībās, kas iegulda gana lielus resursus savu tīmekļa vietņu kiberdrošības stiprināšanā?

Mērķis – kompromitēt

Lai gan pastāv uzskats, ka kiberļaundaru mērķis ir tikai turīgās un ietekmīgās valstis, arī Latvija nav pasargāta no šādām darbībām. Skaļākie kiberuzbrukumi Latvijas vēsturē bijuši mērķēti ne tik daudz uz pieeju datiem vai centieniem izplatīt kādu kaitīgu lietotni, cik iespēju kompromitēt tīmekļa vietnes uzturētājus. Uzbrukumi notikuši zīmīgā laikā, kad tie noteikti tiktu pamanīti un skartu vislielāko lietotāju skaitu – daži spilgtākie piemēri ir kiberuzbrukumi Saeimas vēlēšanu dienā, sākot Dziesmu un Deju svētku biļešu pārdošanu, “E-veselības” sistēmas ieviešanas laikā.

Jāatzīst, ka Latvijā piedzīvotie kiberuzbrukumi savu mērķi ir sasnieguši, proti, tie guvuši plašu rezonansi, uz laiku pārtraucot upura tīmekļa vietnes darbu.

Lielākoties kibernoziedzniekus vada finansiāli, ziņkārības vai atriebības motīvi. Finansiālais motīvs mudina uzbrucēju iegūt vērtīgu informāciju, lai  pārdotu to konkurentiem vai šantažētu organizācijas vadību. Ziņkārība ir spēcīgs pamudinājums tiem, kam ložņāšana pa svešiem serveriem ir hobijs un kuri grib kādam kaut ko pierādīt – katrs jauns drošības uzlabojums tiek uztverts kā izaicinājums. Trešais biežāk izplatītais motīvs ir atriebība, kuru īsteno neapmierināti klienti, bijušie darbinieki, lojāli konkurentu sekotāji u. c.

Padara nepieejamu

Uzbrukuma veidi var būt dažādi. Piemēram, Latvijas medijos ne reizi vien izskanējušas ziņas par DDoS (Distributed Denial of Service Attack) – izkliedēto pakalpojuma atteikumu, kura pamatā ir vairāku zombētu datoru izmantošana. Apvienojot zombēto datoru kanālu jaudu, proti, sūtot pieprasījumus uz upura serveri, nav ilgi jāgaida, kamēr servera kanāls pārpildīsies un pārtrauks apstrādāt jaunus ienākošos pieprasījumus. Uzbrukuma mērķis ir padarīt sistēmu nepieejamu – serveris iziet no ierindas un pārstāj darboties jeb atbildēt uz klientu pieprasījumiem. Izplatīts uzbrukumu veids ir arī izķēmošanas (defacement) incidenti, ko var īstenot, ja tiek atrasta kāda nepilnība tīmekļa vietnē. Tie parasti ir sistēmu uzbrucēji (crackers), kas ielaužas tīmekļa serverī un aizvieto vietni ar savu saturu.

Mazliet vairāk nekā gada laikā kiberuzbrukumus piedzīvojis gan Valsts ieņēmumu dienests, gan portāls “Delfi”, kurš nonāca kibernoziedznieku redzeslokā īsi pirms premjerministru kandidātu debatēm.

Abos gadījumos caur internetu uzbrukuma mērķim vienlaikus nosūtīts milzīgs daudzums pieprasījumu pieslēgties serverim.

Serveris ar to netiek galā un pārstāj atbildēt uz klientu pieprasījumiem. Līdzīgi notika ar “Biļešu paradīzi” Dziesmu un deju svētku biļešu tirgošanas dienā. Tīmekļa vietne jau bija noslogota ar reālo lietotāju pieprasījumiem, kuri stāvēja virtuālajā rindā biļešu iegādei no vairākām ierīcēm. Reālo lietotāju plūsmai pievienojās arī uzbrucēji, un serveris vairs nevarēja apstrādāt tik lielu pieprasījumu apjomu.

Pierāda nespēju sargāt

Kiberuzbrukums Nacionālā veselības dienesta informācijas sistēmai “E-veselība” bija viens no tiem, kuru iespējamais mērķis ir diskreditēt sistēmu vai organizāciju, kas to uztur, pierādot, ka tā nespēj sevi sargāt. Saeimas vēlēšanu dienā notika uzbrukums portālam Draugiem.lv – portālā bija redzami ar Krievijas Federāciju saistīti attēli un fonā skanēja Krievijas himna. Lai novērstu uzbrukumu sekas, portāla darbība uz laiku tika apturēta . Tas bija klasisks mājaslapas izķēmošanas uzbrukums, lai mainītu vietnes vai tīmekļa lapas vizuālo izskatu. Arī Ceļu satiksmes un drošības direkcijai ir gadījies krist kibernoziedznieka nagos, kas mēģināja piekļūt Transportlīdzekļu reģistra datiem, visticamāk, lai izspiestu naudu no pakalpojumu sniedzēja. CSDD darbinieku un Valsts policijas ātrā reakcija iespējamo vainīgo ļāva uzreiz atrast un aizturēt. Kas vieno šos gadījumus?

Nevar teikt, ka sistēmas būtu uzbūvētas nepareizi vai neatbilstu drošības standartiem.

Tomēr visos gadījumos ir izmantotas izplatītas kiberuzbrukumu metodes, atrodot nepilnības minēto iestāžu un uzņēmumu tīmekļa vietnēs. Šādi uzbrukumu “pakalpojumi” ir plaši pieejami melnajā tirgū par relatīvi nelielu samaksu un nav grūti realizējami.

Jāievēro kiberhigiēna

Hakeri nepagurdami meklē veidus, kā apiet drošības sistēmas. Taču nereti ļaundari paļaujas uz nepietiekamu programmu atjaunināšanu. Tā uzņēmumiem un iestādēm būtu normāla proaktīva rīcība – regulāri pārskatīt savus IT resursus, veikt drošības auditus un ielaušanās testus drošības ievainojamības apzināšanai, ieviest atbilstošus uzlabojumus.

Otrs būtisks aspekts, kas vienmēr jāievēro, ir kiberhigiēna. Vidējais iedzīvotājs hakeriem nav pārlieku interesants – ja tāda interese radīsies, tas būs rūpīgi gatavots un mērķēts uzbrukums, sociālā inženierija. Vairākumā gadījumu, atverot aizdomīgus e-pastus no svešām adresēm, cilvēks riskē ielaist savā datorā vīrusus, kas pēc tam no šī lietotāja datora var veikt dažādas darbības, lietotājam pat nenojaušot, piemēram, nosūtīt jau minētos pieprasījumus mājaslapu serveriem. Sliktākajā gadījumā kiberļaundari iegūst datus vai pieejas tiesības upura tīmekļa iekšējām sistēmām – lietotāju datus, paroles utt.

Vissliktāk ir tad, ja pietiekami gudrs vīruss aizšifrē datus, izplatās arī uz citām darba stacijām vai iegūst citu lietotāju datus.

Ja vīrusam izdodas ievainot kādu sistēmu un rezerves kopijas nav izveidotas, dati būs neatgriezeniski zaudēti. Tāpēc “iztikas minimums”, ar kuru nodrošināties tīmekļa vietņu uzturētājiem, ir gudrs atbildīgais darbinieks, kas kontrolē IT resursus un vada riskus, datu rezerves kopijas, antivīrusa programma un pastāvīga programmu versiju atjaunināšana.

Ja kritīsiet kiberuzbrucēju nagos, vairākumā gadījumu nav pamata cerēt, ka vainīgie tiks saukti pie atbildības. Uzbrukumu patiesās piederības noteikšana ir ārkārtīgi sarežģīta, jo tiek izmantotas citas ievainojamas lietotāju sistēmas, kas ir izkliedētas visā internetā. Par veiksmīgu rezultātu var uzskatīt valsts noteikšanu, no kuras tiek veikts uzbrukums.

Parasti uzbrucēju identificēšana prasa ilgu laiku, taču dažkārt līdz konkrētai atbildei tā arī neizdodas nonākt.

Patiešām labus hakerus parasti ir grūti noķert, taču ar viņiem var cīnīties: nav pilnīgi drošu sistēmu, taču ir sistēmas, kuras ir gatavas atraidīt uzbrukumu. Kiberdrošības pasākumi lielākoties nav tik dārgi, kā ierasts domāt, un tie ļauj saglabāt pašu svarīgāko – uzņēmuma vai iestādes reputāciju.

Kaspars Iesalnieks ir Finanšu audita un vadības konsultāciju uzņēmuma KPMG IT konsultāciju vadītājs.

Mājokļu pieejamība Rīgā – straujš algu pieaugums un tirgus īpatnības

Ar kvalitatīvu dzīvesvietu cilvēkam saistās drošība un stabilitāte, kas ir neatņemama pilnvērtīgas un veselīgas dzīves sastāvdaļas. Daudziem tā ir arī nozīmīga investīcija – mājokli var uzskatīt par labklājības mēru. Situācija ar mājokļu pieejamību novērtēta Swedbank izstrādātajā Baltijas Mājokļu pieejamības indeksā.

Indekss atspoguļo mājsaimniecību spēju iegādāties dzīvokli Baltijas galvaspilsētās ar hipotekārā kredīta palīdzību. Mājoklis tiek uzskatīts par pieejamu, ja paredzamais mēneša parādsaistību maksājums nepārsniedz 30% no mājsaimniecības ienākumiem.

Aizvadītajā gadā mājokļu pieejamība uzlabojusies gan Tallinā un Viļņā, gan arī Rīgā.

Pērn vidējai mājsaimniecībai Viļņā hipotekāro parādsaistību apkalpošanai mēnesī nācies atlicināt 22% mājsaimniecības ienākumu, Tallinā – 19%, Rīgā – 16%. Tātad Rīgā, salīdzinot ar pārējām Baltijas galvaspilsētām, dzīvokļa iegāde ir vispieejamākā. Vidēja mājsaimniecība ir tāda, kura saņem pusotru vidējo neto algu jeb algu “uz rokas” konkrētajā galvaspilsētā. Vidējā neto alga Tallinā 2018.gadā bija 1221 eiro, Rīgā – 830 eiro, Viļņā – 820 eiro.

Dominē sērijveida dzīvokļi

Rīgas atrašanās pieejamības topa augšgalā slēpjas faktā, ka teju trīs ceturtdaļas dzīvokļu pirkšanas darījumu Latvijas galvaspilsētā notiek ar dzīvokļiem sērijveida dzīvojamās ēkās. Tallinā un Viļņā to īpatsvars darījumos ir krietni mazāks. Cena par kvadrātmetru šajos dzīvokļos Rīgā ir gandrīz divas reizes zemāka nekā dzīvokļiem jaunajos projektos vai renovētās mājās. Ja mēs salīdzinātu tikai jauno projektu dzīvokļus, atšķirības pieejamībā starp galvaspilsētām būtu mazākas.

Viens no iemesliem, kādēļ Rīgā lielākā daļa darījumu notiek ar dzīvokļiem salīdzinoši vecās ēkās – Rīgā to ir vairāk nekā Tallinā un Viļņā. 2011.gada pētījums Eiropas Savienības valstīs rāda, ka Tallinā 15% no visām dzīvojamām ēkām ir celtas pēc 2000.gada, Viļņā tie ir 13%, Rīgā – tikai 6%. Lai gan pagājuši jau septiņi gadi, visticamāk, atšķirības Baltijas valstu starpā saglabājušās līdzīgas.

Tallinā un Viļņā aktīva mājokļu būvniecība notiek jau kādu laiku, kamēr Rīgā tā aktivizējusies tikai pēdējos divos gados.

Kā liecina Eiropas Savienības aptauju dati (EU-SILC), četras piektdaļas Latvijas iedzīvotāju dzīvo sev piederošā mājoklī. Tomēr telpu kvalitāte ir ļoti atšķirīga. Piektdaļa iedzīvotāju dzīvo mājoklī ar kādām problēmām – vai nu tek jumts, vai ir mitras sienas, griesti, grīdas vai mājas pamati, vai arī ir puve logu rāmjos vai grīdās. Šaurība jeb nepietiekams istabu skaits uz mājsaimniecības lielumu ir ikdiena teju pusei iedzīvotāju.

Mērens cenu pieaugums

Dzīves līmenim pakāpeniski augot, arī iedzīvotāju vēlmes un prasības pret mājokļiem pieaug. Bez būtiskiem ieguldījumiem esošo dzīvokļu uzlabošanā un ēku renovācijā to kvalitāte ar laiku pasliktināsies, kas savukārt var ietekmēt cilvēku dzīves kvalitāti un labsajūtu. Pakāpeniski aizvien vairāk cilvēku vēlēsies un spēs atļauties dzīvot jaunākās un kvalitatīvākās ēkās, līdz ar to aktivitātei dzīvokļu tirgū nākotnē ir potenciāls augt. Tas uzturēs mājokļu pieejamības aktualitāti.

Šogad mājokļu pieejamība, visticamāk, turpinās uzlaboties. To sekmēs atalgojuma kāpums, turpinoties Latvijas ekonomikas izaugsmei un saglabājoties darbaspēka trūkuma problēmai. Arī mājsaimniecību finanšu situācija kopumā ir stabila.

Mājsaimniecību parāds ir zemā līmenī – uz katru uzkrāto eiro vidēji 75 centi. Prognozējams mērens dzīvokļu cenu pieaugums gadā. Arī Eiropas Centrālās bankas procentu likmes, kas ietekmē hipotekāros kredītus, šobrīd ir vēsturiski zemā līmenī, un arī saglabāsies salīdzinoši zemas.

Tomēr faktori, kas šobrīd balsta mājokļu pieejamības uzlabojumu, var kādā brīdī kļūt mazāk labvēlīgi.

Piemēram, spēcinoties eirozonas ekonomikai un uzlabojoties nākotnes perspektīvām, tuvāko gadu laikā Eiropas Centrālā banka sāks pakāpeniski celt procentu likmes. Tā rezultātā arī EURIBOR likme, kas ir hipotekāro kredītu procentu likmju sastāvdaļa, atsāks pakāpeniski augt. Atalgojuma kāpuma temps ilgstoši nebūs tik straujš kā šobrīd, jo ekonomika mūžīgi nebūs straujas izaugsmes posmā, un darbaspēka trūkums nebūs tik izteikts kā šobrīd. Ekonomikas izaugsmei palēninoties, lēnāks kļūs arī atalgojuma pieauguma temps.

Mājokļu pieejamībā tuvākajā laikā saglabāsies gana pozitīvas tendences, tomēr, kas der vienam, neder otram, un atsevišķu mājsaimniecību dzīvokļa iegādes iespējas var būt krasi atšķirīgas. Jāņem vērā mājsaimniecību individuālais ienākumu un uzkrājumu līmenis, kā arī kārotais īpašums. Nedrīkst aizmirst arī par jau esošo parādsaistību slogu, ja tāds ir, un spēju ne tikai efektīvi plānot izdevumus, bet arī segt ikmēneša maksājumus.

Linda Vildava ir Swedbank ekonomiste.

Agresija un Stambulas konvencija

Pasaule ir bīstama vieta, kurā dzīvo daudz agresīvu cilvēku. Agresija var būt valsts līmenī, kad izlemj iebrukt kaimiņu valstī. Agresija var būt sabiedrības līmenī, kad terorists ieiet divās mošejās Jaunzēlandē un noslepkavo kādu pussimtu mierīgo dievlūdzēju. Agresija var būt individuālā līmenī, kad vīrs pārmāca pats savu sievu, dažreiz ar letālām sekām.

Katrs gadījums ir ar saviem cēloņiem, bet visiem kopīga ir agresora pārliecība, ka tam ir tiesības uz savu rīcību. Ne tikai tā, ka tas būtu atļauts, bet ka viņš ir kaut kādā veidā labāks par paredzēto upuri.

Kā sargāties no agresijas? Valsts līmenī parakstām dažādus draudzības un neuzbrukšanas līgumus, bet Latvijas gadījums pirms 80 gadiem pierāda līgumu nevērtību bez reāla militāra spēka.

Sabiedrības līmenī ir kriminālkodekss un policija, kas būtu analogs starpvalstu līgumiem un armijām. Taču, tāpat kā kari nav izskausti, tā arī agresija nav apturēta. Šajos laikos bīstama tendence ir sociālo platformu dotās iespējas agresoriem mesties kopā, vienam otru iedvesmot, kā arī ievilināt savos tīklos cilvēkus no malas. Tā darbojas islāma teroristi, tā darbojas labā spārna ekstrēmisti, un tā darbojas kreisā spārna ekstrēmisti.

Sabiedrības uzdevums ir aizkavēt jaunu ekstrēmistu vervēšanu un likt vecajiem kadriem saprast, ka viņi ir kļūdījušies.

Saūda Arābijā ar apcietinātiem terora organizāciju dalībniekiem (ja viņiem nenocērt galvu) strādā veselas garīdznieku komandas, lai pierādītu, ka teroristi kļūdaini izprot islāmu, un lai vestu tos atpakaļ uz ceļa, kas vairs nav sabiedrībai bīstams.

Individuālā līmenī it kā darbojas tas pats jau minētais kriminālkodekss un policija, bet par tiem netiek domāts, kad ir pienācis lūzuma punkts un sieva jāpārmāca. Nav jābūt feministam, lai zinātu, ka Latvijā tā ir liela problēma. Likums tikai iedarbosies pēc fakta, ja lieta pat nonāk līdz policijai.

Un velti rādīt ar pirkstu uz alkoholu, ka tas ir pie visa vainīgs. Alkoholā nav tādas ķīmijas, kas liktu sist sievu. Tas tikai aptur aiztures, un nāk spēlē agresora pārliecība, ka tam ir tiesības rīkoties, kā vien vēlas ar savu dzīvesbiedri. Ja nebūtu šīs pārliecības par tiesībām, tad nekāds daudzums alkohola arī neizraisītu šādu vardarbību.

Un tieši te ir Stambulas konvencijas mērķis. Ne papildināt krimināllikumu, ne aizliegt alkoholu, bet gan ķerties tieši pie ļaunuma saknes – atņemt tiesību pārliecību un aizvietot to ar cieņu. Tas nav vienas dienas darbs, bet tas ir svarīgs darbs.

Gunārs Nāgels ir Austrālijas laikraksta ”Latvietis” redaktors.

Dažādu tautību darbinieki – pašsaprotams nākotnes scenārijs

Ar katru gadu pieaugot darbaspēka deficītam, Latvijas darba devēji meklē aizvien jaunus risinājumus, kas uzņēmumu vai iestādi padarītu pievilcīgāku potenciālo darbinieku acīs: piedāvā dažādus papildu labumus, investē darbinieku apmācībās, popularizē savu darba devēja tēlu.

Vai gatavi pārmaiņām?

Neraugoties uz visiem centieniem, gandrīz 27% darba devēju šogad plāno izskatīt iespēju piesaistīt darbiniekus no citām valstīm, liecina “CV-Online Latvia” pērnā gada nogalē rīkotā Latvijas darba devēju aptauja. Taču – vai Latvijas sabiedrība ir gatava šādām pārmaiņām?

Saskaņā ar aptauju šogad vislielākais pieprasījums būs pēc speciālistiem, pakalpojumu, tirdzniecības un klientu apkalpošanas darbiniekiem, kvalificētiem strādniekiem un vidējā līmeņa vadītājiem. Nemainīgi augsts pieprasījums pēdējo gadu laikā ir vērojams pēc informācijas tehnoloģiju speciālistiem, pārdošanas, klientu apkalpošanas un pakalpojumu nozarē strādājošajiem.

Informācijas tehnoloģijas ir viena no tām nozarēm, kur kvalificēti darbinieki jau ierasti tiek meklēti arī ārpus Latvijas, taču arvien biežāk ārvalstu darbinieki tiek piesaistīti mazāk kvalificētu un fizisku darbu veikšanai. Tas nav pārsteigums – ņemot vērā CV-Online personāla atlases aģentūras informāciju, pašlaik “vidējais” darba meklētājs Latvijā pārzina 2-3 valodas un ir ieguvis vismaz vidējo izglītību, un tas ir pietiekams zināšanu komplekts, lai cilvēki aizvien nelabprātāk pieņemtu piedāvātos nosacījumus mazkvalificētam darbam. Vienlaikus specifisku zināšanu un prasmju nereti trūkst.

Divas jomas – mazāk kvalificēti darbi un vakances, kur nepieciešamas specifiskas zināšanas – ir tās, kurās Latvijas darba tirgū visvairāk jūtams atbilstošu darbinieku trūkums.

“CV-Online” aptaujas dati liecina, ka katru gadu saglabājas nemainīgi augsts darba devēju skaits, kuri atzīst, ka salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu piesaistīt jaunus darbiniekus kļuvis grūtāk – 2018.gada nogalē šim apgalvojumam piekrita turpat 75% darba devēju.

Neliela daļa

Pašlaik Latvijas darba tirgū ārzemnieki veido salīdzinoši nelielu daļu darba meklētāju. Darba ņēmēju piesaiste no ārvalstīm ir atkarīga ne tikai no amatam nepieciešamajām valodu prasmēm, bet arī likumdošanas īpatnībām, cik ērti vai neērti ir piesaistīt trešo valstu pilsoņus.

Pagājušā gada otrajā pusē Paylab, kas Latvijā darbojas kā “CV-Online” pārvaldītā algu informācijas datubāze Algas.lv, rīkoja pētījumu deviņās valstīs, lai apzinātu darbinieku dažādību, koncentrējoties uz vairākiem aspektiem, tai skaitā etnisko piederību. Analizējot aptaujas rezultātus Latvijā, secināts, ka visizplatītākās jomas, kur tiek nodarbināti cilvēki ar dažādu etnisko piederību, ir kvalitātes vadība, tulkošanas pakalpojumi, klientu atbalsts, IT, telekomunikācijas un tehnoloģijas. Turpat 34% aptaujāto atzinuši, ka ikdienā strādā ar kolēģi, kurš pieder kādai etnisko minoritāšu grupai.

Puse noraidoša

Vienlaikus Sabiedrības integrācijas fonda (SIF) un SKDS iedzīvotāju aptauja liecina, ka vairāk nekā puse Latvijas sabiedrības izturas noraidoši pret iespēju strādāt kopā ar citu tautību pārstāvjiem un ar piesardzību izturas pret iebraucējiem: 56% ar piesardzību izturas pret patvēruma meklētājiem, trešā daļa uzskata, ka piesardzīgi jāizturas pret cilvēkiem, kuri ieradušies strādāt mazkvalificētus darbus, un tikai 11% pētījuma dalībnieku atzinuši, ka ne pret vienu no minētajām grupām nav jāizturas ar aizdomām.

Tas ir jautājums ne tikai par darba tirgu, bet sabiedrības vispārējo toleranci pret citādo.

Lai mudinātu darba devējus novērtēt dažādības sniegtās iespējas un sniegtu savu ieguldījumu tolerantas sabiedrības veidošanā, “CV-Online” kopā ar SIF ir atklājuši virtuālo darba biržu cv.lv/atvertiba kampaņā “Atvērtība ir vērtība” – ceļvedi darba tirgū, kas ir atvērts darba ņēmējiem ar dažādu etnisko piederību un darba devējiem, kuri novērtē potenciālo darbinieku “pievienoto vērtību” – izpratni par atšķirīgu kultūru un vērtīgas svešvalodu zināšanas.

Mūsdienīgā sabiedrībā galvenajiem kritērijiem darba tirgū jābūt kandidātu profesionālajām iemaņām un prasmēm, nevis jebkādiem diskriminējošiem faktoriem. Prieks vērot, ka kopumā situācija darba tirgū kļūst arvien labvēlīgāka un darba devēji savus lēmumus biežāk izdara par labu profesionalitātei.

Krista Roziņa ir “CV-Online” mārketinga un komunikācijas vadītāja