Kategorijas: Viedoklis

Par izmaiņām Latvijas lielākā un vērtīgākā uzņēmuma AS “Latvenergo” padomē

Atklāta vēstule Saeimas priekšsēdētājai Inārai Mūrniecei un valdības vadītājam Krišjānim Kariņam

 

Baltijas Korporatīvās pārvaldības institūta vārdā vēlamies paust mūsu viedokli par 2019.gada 19.jūnijā steigā veiktajām izmaiņām Latvijas lielākā un vērtīgākā uzņēmuma a/s “Latvenergo” padomē.

Ievērojot a/s “Latvenergo” būtisko ietekmi uz Latvijas ekonomiku un nacionālo drošību, kā arī Latvijas iedzīvotāju intereses, mūsuprāt, nav pieļaujama situācija, kad bez saprotama pamatojuma pirms termiņa tiek atlaista konkursa kārtībā atlasīta neatkarīga uzņēmuma padome.

Atbilstoši starptautiskai praksei padomes locekļus pirms termiņa atlaiž, ja uzņēmumā ir krīze, ar kuru padome netiek galā, ja viņi nav pildījuši likumā noteiktos uzdevumus, ja pieņēmuši lēmumus pretēji uzņēmuma interesēm vai interešu konflikta situācijā. Neviens no šiem apstākļiem nav piepildījies, turklāt ekonomikas ministrs R. Nemiro publiski paudis, ka atlaistie padomes locekļi varēs piedalīties konkursā, jo pret viņiem, citējot ministru, nav “skarbas sajūtas”, respektīvi, nav būtisku pārmetumu.

Pieņemtā lēmuma steidzamība nav attaisnojama, jo atlaistā padome bija rīcībspējīga.

Turklāt Ekonomikas ministrijai kā uzņēmuma vienīgajam akcionāram iebildumu gadījumā bija iespēja organizēt caurspīdīgu normatīvajiem aktiem un OECD korporatīvās pārvaldības principiem atbilstošu padomes atlases procesu, un nominēt kādu vai visus jaunus padomes locekļus.

Ievēlot jaunu a/s “Latvenergo” padomi, ekonomikas ministrs un Ekonomikas ministrijas valsts sekretārs kā kapitāla daļu turētāja pārstāvis īsteno nepieļaujamu politisku ietekmi uz lielāko un vērtīgāko uzņēmumu valstī, kas ir pretēji OECD principiem.

Padomes sastāvā ievēlēti ekonomikas ministra biroja pārstāvji, kas ir pretēji valsts kapitālsabiedrību pārvaldības reformas mērķim mazināt politisku pārstāvniecību uzņēmuma pārvaldības institūcijās. Šis ir bīstams precedents, jo ar šo lēmumu esam atgriezušies pie situācijas, kas valdīja līdz 2009.gadam, kad uzņēmuma padomes likvidēja, jo tās bija politizētas, ministri tajās virzīja politiskos domubiedrus un “savējos”. Mēģinājumi atgriezties pie šādas pārvaldības politikas nav akceptējama prakse un tie ir jānocērt saknē.

Vienlaikus pastāv pamatotas bažas vai jaunievēlētie padomes locekļi atbilst profesionalitātes un kompetences kritērijiem, kas izvirzāmi kandidātiem uz padomes locekļa amatiem, piemēram, par nevainojamu reputāciju un vismaz trīs gadu pieredzi lielas kapitālsabiedrības (kurai apgrozījums ir virs 40 miljoniem eiro) valdes vai padomes locekļa amatā.

Uzskatām, ka šāda ekonomikas ministra un Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra kā kapitāla daļu turētāja pārstāvja rīcība ir nodarījusi būtisku kaitējumu a/s “Latvenergo” reputācijai un interesēm, kā arī ir degradējusi Latvijas kā OECD dalībvalsts tēlu attiecībā uz spēju profesionāli un nepolitiski pārvaldīt valstij piederošos uzņēmumus atbilstoši OECD korporatīvās pārvaldības principiem. Šāda rīcība arī kaitē uz amatiem valsts kapitālsabiedrību valdēs un padomēs piesaistīt profesionāļus no privātā sektora, un raisa jautājumus uzņēmuma kreditoros un investoros.

Jaunievēlētā padome nav diskusiju klubs, tai ir visas likumā noteiktās pilnvaras pieņem būtiskus lēmumus par uzņēmuma stratēģiju, valdes atsaukšanu un ievēlēšanu, finanšu uzraudzību. Līdz ar to nav pamata apgalvot, ka tā ir “pagaidu padome”. Padomei lēmumus jāpieņem uzņēmuma interesēs ar mērķi palielināt uzņēmuma vērtību, nevis bez ierunām izpildot politiskos uzstādījumus.

Ņemot vērā esošo situāciju un potenciālos riskus valsts drošībai, Baltijas Korporatīvās pārvaldības institūts aicina Latvijas Republikas Saeimas priekšsēdētāju un Latvijas Republikas Ministru prezidentu pieprasīt no atbildīgajām valsts amatpersonām skaidrojumus par pamatojumu un steidzamību a/s “Latvenergo” padomes nomaiņai, kā arī noskaidrot patiesās intereses šādi rīkoties, diskreditējot valsts kapitālsabiedrību reformas būtību.

Baltijas Korporatīvās pārvaldības institūts aicina Latvijas Republikas Saeimas priekšsēdētāju un Latvijas Republikas Ministru prezidentu sniegt sabiedrībai informāciju par notiekošo un neaizbildināties ar konfidenciālu informāciju. Tāpat Baltijas Korporatīvās pārvaldības institūts aicina nodrošināt, ka pēc iespējas īsākā laikā Ekonomikas ministrija pārdomātā, caurskatāmā konkursā atbilstoši labākajai starptautiskajai praksei ieceļ profesionālu un neatkarīgu padomi.

 

Ar cieņu,

Andris Grafs, Baltijas Korporatīvās pārvaldības institūta viceprezidents, vadītājs Latvijā

Andris Lauciņš, EY partneris

Reinis Rubenis, Swedbank valdes priekšsēdētājs

Uldis Biķis, Latvijas Finiera padomes priekšsēdētājs

Armine Movsisjana, KPMG Baltics vadošā partnere

Eva Berlaus, Sorainen vadošā partnere

Guntis Beļavskis, Citadele bankas valdes priekšsēdētājs

Ieva Tetere, SEB bankas valdes priekšsēdētāja

Inese Kamarūte, Fontes valdes priekšsēdētāja un vecākā konsultante

Ingemārs Liakovičus, Digital Mind valdes priekšsēdētājs

Aiga Ārste – Avotiņa, Amrop partnere Latvijā, Igaunijā un Ukrainā

Dagnis Dreimanis, BaltCap vadošais partneris

Elmārs Prikšāns, OP Corporate Bank filiāles Latvijā vadītājs

Māris Gruzniņš, Schwenk Latvija komercdirektors, valdes loceklis.

Zane Kotāne, Conexus Baltic Grid valdes priekšsēdētāja

Lielākā daļa ārstu nepakļautos prasībai par divām svešvalodām

Obligātā prasība ārstam spēt sazināties divās svešvalodās izraisījusi debates. Veselības ministrija norādīja, ka prasība jau ir spēkā un jaunajā standartā nekas nemainīsies. Par šādu lēmumu kategoriski iebilda Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrība, uzsverot, ka divu svešvalodu pārzināšana neuzlabotu ārsta pamatuzdevumu – ārstēt cilvēkus, tāpat tiek paustas bažas, ka prasība  ieviesta saistībā ar vēlmi iepludināt Latvijā lielāku viesstrādnieku skaitu. Pagājušajā nedēļā gan tika panākta vienošanās, jo liela daļa ārstu prasībai nepakļautos un tādejādi mēs zaudētu jau tā trūkstošos speciālistus.

Lēmums nedrīkst būt vienpersonisks

Svešvalodu zināšanas norāda uz ārsta kompetenci, taču tā nedrīkst būt obligāta prasība, piešķirot šīm prasmēm primāru nozīmi. Ārsta zināšanas medicīnas nozarē un prasme ārstēt cilvēkus ir daudz būtiskāka, nekā tas, cik valodas viņš apguvis.

Lai gan Veselības ministrija bija norādījusi, ka prasība jau stājusies spēkā un nekādas izmaiņas netiks veiktas, ir jārespektē dažādu pušu intereses, kopīgi rodot situācijas risinājumu. Lēmums nedrīkst būt vienpersonisks. Pagājušajā nedēļā gan tika panākta vienošanās. Nolemts, ka ārstam būs jāzina vismaz viena, nevis divas svešvalodas, kā tika norādīts iepriekš. Arodbiedrības pārstāvji kategoriski iebilda pret prasības ieviešanu, kur ārstam kā pienākums būtu zināt divas svešvalodas, pārvaldot tajās terminoloģiju un spējot sazināties, “ievērojot pacienta kulturālās saziņas tradīcijas”. Manuprāt, svešvalodu prasmes nepieciešams ieviest kā papildu kursus tiem ārstiem, kuri izjūt nepieciešamību pēc to apguves, nevis noteikt kā obligātu prasību.

Liela daļa ārstu prasībai nepakļausies

Medicīnas studentiem, rezidentiem, tāpat arī praktizējošiem ārstiem jau tāpat ir liela slodze darbā un studijās, svešvalodu apgūšana traucētu tiešajiem darba pienākumiem vai studiju procesam. Ārsta profesija ir darbs paaugstināta stresa apstākļos, un speciālistiem nedrīkst uzlikt papildus slogu. Iespējams, ka prasības ieviesēji nespēj iejusties ārsta ikdienas specifikā, un neapzinās, ko tas nozīmētu pašam speciālistam. Iespējams, šāda prasība būtu piemērojama dažām konkrētām medicīnas nozarēm, taču, manuprāt, lielākā daļa ārstu atteiktos pakļauties noteikumiem un mēs zaudētu lielu skaitu jau tā trūkstošo speciālistu.

Vēl jāņem vērā, ka medicīnas nozares ir augsts vidējais darbinieku vecums un ārsti, kas tuvojas pensionēšanās vecumam, pārmaiņas uztver pavisam citādāk. Vairāki speciālisti pameta darbu brīdī, kad tikai ieviesta e–veselības sistēma, nevēloties pieņemt pārmaiņas. Nav izprotams arī obligātās prasības pamatojums, jo jau tagad lielai daļai Latvijas ārstu ir pietiekamas svešvalodu zināšanas, ņemot vērā, ka medicīnas literatūra studiju procesa ietvaros pieejama arī krievu un angļu valodās, attīstot ne tikai zināšanas par attiecīgo nozari, bet arī svešvalodu prasmes.

Medicīnas tūrisma popularitāte Latvijā

Medicīnas tūrisms, kad cilvēki no ārvalstīm ierodas Latvijā, lai saņemtu dažāda veida medicīnas pakalpojumus, kļūst aizvien populārāks. Salīdzinoši zemākas cenas un augstā ārstu kvalifikācija, kas iemantojusi lielu uzticību citviet pasaulē, Latviju padara par ļoti pievilcīgu un iecienītu vietu lielam skaitam medicīnas tūristu. Iespējams, tas ir viens no iemesliem prasībai par svešvalodu zināšanām.

Saprotams, šāds tūrisma veids valstij sniedz papildus ienākumus, nesot Latvijas un mūsu speciālistu vārdus pasaulē. Cilvēki uz Latviju lido pat no ASV, jo procedūras vai pakalpojuma, viesnīcas un ceļa izmaksas kopumā veido mazāku summu, salīdzinot ar medicīnas pakalpojumu cenām ASV. Medicīnas terminoloģija ir pietiekami sarežģīta, tāpēc pacienta un ārstējošā ārstā komunikācijai jābūt brīvai un savstarpēji saprotamai. Pretējā gadījumā tiek ietekmēta ārstēšanas kvalitāte.

Veselības ministrijas pārstāvji uzsvēruši, ka, ņemot vērā nepieciešamību sekot līdzi jaunākajām tendencēm medicīnā, lasot medicīnisko literatūru, svešvalodu zināšanas ir obligāti nepieciešamas. Šim apgalvojam varētu piekrist tikai daļēji. Latvijā ir virkne speciālistu, kuri ārzemju semināros un konferencēs gūto pieredzi atved uz Latviju, stāstot un izglītojot arī citus ārstus. Mūsdienās gandrīz ikvienā plašāka mēroga konferencē ir pieejama tulkošanas funkcija, kas ļauj saprast dzirdēto arī nezinot svešvalodas. Nenoliedzami, daudzi izvēlas apmeklēt ārvalstu konferences, bet arī pie mums tiek rīkoti augsta līmeņa pasākumi. Pats regulāri piedalos semināru rīkošanā, kur ārstiem tiek sniegta iespēja celt savu kvalifikāciju. Neesmu pret papildu zināšanu un valodu apguvi, bet vēlos vērst uzmanību uz to, ka arī bez svešvalodu apgūšanas iespējams augt un attīstīties, sekojot līdzi jaunākajām medicīnas tendencēm.

Iespējams, jāsāk ar izglītības sistēmu kopumā, pakāpjoties solīti atpakaļ un mainot mācību specifiku. Skolās jāievieš tāda līmeņa valodu apguve, lai, absolvējot vidusskolu, topošais ārsts varētu koncentrēties tikai medicīnas studijām, nevis papildu angļu, krievu vai kādas citas svešvalodas apguvei. Šis aspekts attiecas ne tikai uz medicīnas nozari, bet jebkuru citu profesiju.

 

Autors ir a/s “Olainfarm” pārstāvis

Rīgas domes izzagšanas sociālie un psiholoģiskie cēloņi

Rīgas dome nekad nav bijusi caurskatāma institūcija, kas darbotos sabiedrības interesēs, jo allaž ir dalījusi milzu kapitālu, pārvaldījusi vērtīgus pilsētas īpašumus, pieņēmusi lielajam biznesam svarīgus lēmumus, un ap katru no šiem lēmumiem allaž spietojušas ieinteresētās personas, cenšoties ietekmēt iznākumu par labu sev un savām interesēm.

Taču, ja agrāk Rīgas domes medijos atspoguļotās aktivitātes vēl ierakstījās sociāli akceptētās, neizbēgamās korupcijas rāmjos (lai jau zog, ka tik strādā), pēdējā laikā radusies sajūta, ka pamatkritērijs, lai Rīgas dome jebkādu projektu vispār sāktu, ir tajā ietvertā iespēja daļu naudas iešņaukt kādā no savām vai sev pietuvināto kabatām.

Faktiski Rīgas dome ir sasniegusi stāvokli, kad ir tik aizņemta ar zagšanu, ka neatliek pat laika uzturēt fasādi — aplaistīt puķes uz Barona ielas un izveidot apstādījumus skvērā pie Operas.

Zināmā mērā ir grūti aptvert to mērogu un sistēmiskumu ar kādu notikusi Rīgas domes jeb precīzāk — Rīgas un rīdzinieku kopējās naudas — izlaupīšana. Bezgalīgi konsultanti, kuri saņem atlīdzību “par neko”, projekti ar uzpūstām tāmēm, atbalsts Saskaņas draugu sabiedriskajām organizācijām un pāri visam — bezjēdzīgi daudzmiljonu projekti kā Rīga.lv, kuru vienīgais eksistences iemesls ir burtiski “nokāst piķi”.

Šo situāciju lielā mērā stimulē monolītais domes varas partiju bloks, kas stabili “ņem vairākumu” un, nesatraucoties par rītdienu, var rīkoties, kā vien tiem ienāk prātā. — Ak’ jums ir svelošas vajadzības? Bet mēs vēlamies remontēt Uzvaras parku par 3,8 miljoniem! Un iepūt tu mums. — Kā teica klasiķis: “Vara samaitā, bet absolūta vara samaitā absolūti.”

Protams, šodien, kad tiesībsargājošās iestādes ir atārdījušas dažus pavedienus un bosi aizlaidušies lapās uz Eiroparlamentu, situācija ir būtiski mainījusies.

Labākajās Cepļa sižeta tradīcijās par daudzsološā uzņēmuma vadītāju kļuvis leitnants Sausais, piedodiet, pulkvedis Turlais. Saskaņa “it kā” zaudējusi četrus savus biedrus, kā rezultātā koalīcijai vairs nav “pilns rublis”, bet pats svarīgākais — tā ir zaudējusi savu seju un līderi.

Nav labāka laika, kā tagad, lai pārlūkotu spēles laukumu un censtos saprast, kā šādā situācijā esam nokļuvuši un kas sagaidāms turpmāk.

Sovoks jeb padomju mantojums

Dzidra padomju sistēmas pazīme bija pilsoniskās sabiedrības neesamība. Pavisam vienkārši — padomju iekārtā politiskā un sabiedriskā dzīve nebija ikdienas cilvēku kompetencē. Cilvēks parastais tikai varēja reaģēt uz signāliem, kuri nāca no augšas. Ja Rietumu demokrātijās sabiedrība apvienojas un kļūst par partneri varai (kuru tā pati ievēl), tad postkomunistiskā sabiedrība sastāv no savstarpēji atsvešinātiem indivīdiem, kuri neprot apvienoties un sadarboties, lai mijiedarbotos ar varu, to ierobežojot un uzraugot.

Neļaut cilvēkiem biedroties bija centrālais instruments, kā padomju sistēma varēja saglabāt kontroli, jo — skaldi un valdi.

Šodien biedrošanās prasmes neesamība ir galvenā problēma, kas traucē demokrātiskas, uz kopsadarbības principiem būvētas pašvaldības pārvaldes iekārtas attīstībai Rīgā.

Mēs esam tik atsvešināti, ka nesveicināmies pat ar savu bērnu klasesbiedru vecākiem, kurus zinām sejā, bet izliekamies nepazīstam. Par kādu kopsadarbību, kopējo labumu, kopējo lietu, kopējiem mērķiem, kopēju rīcību, kopējām vērtībām un kopējām interesēm vispār šādā situācijā var būt runa?

Jebkurš cilvēks, protams, ir savtīgs egoists un ir dabīgi tendēts jebkurā situācijā meklēt tūlītēju pašlabumu, cenšoties sasniegt savas individuālās izdzīvošanas un komforta mērķus. Bet zinātnieki, Nobela prēmijas laureāti, pētot, kā cilvēki pieņem lēmumus, ir secinājuši — ja cilvēki uzticas cits citam un sadarbojas kopēju interešu realizācijai ilgtermiņā, egoisma līmenis būtiski sarūk. Sakārtotās un ilgtspējīgās attiecībās savtīgums samazinās!

Bet, tā kā mēs nedz mākam sveicināties, nedz sadarboties un nespējam vienoties par kopējas nākotnes pamatprincipiem, jo esam atsvešināti un attālināti, pie varas esošie var ērti realizēt īslaicīgas un tuvredzīgas egoistiskas intereses.

Tāpēc, ka krievs

Postpadomju atsvešinātā mentalitāte nav vienīgais faktors, kas dzemdējis astoņkāji, Rīgas domes izlaupītāju. Otrs aspekts ir sabiedrības etniskais dalījums un vēsturiskais aizvainojums.

Nevienam nav noslēpums, ka daudzi krievvalodīgie izjūt naidu un aizvainojumu. Tas nav tikai Kremļa propagandas rezultāts, jo viņi, kuri šeit dzimuši, Latvijā nejūtas cienīti un gribēti. Gluži pretēji — viņi tiek pazemoti, tiek ierakstīti nepilsoņos, tiek saukti par okupantiem. Lai arī ārēji sabiedrība ir mierīga, daudziem iekšā kņud naids un viņi alkst atspēlēties. Varbūt ne tieši, bet pastarpināti. Man pašam bija situācija, kad, Ķengaraga pagalmos pasta nodaļu meklējot, prasīju padomu vietējam, kurš krieviski atbildēja, ka nezinot, lai gan labi zināja, ka pasta nodaļa ir tepat aiz stūra, jo tieši no turienes viņš nāca!

Rīgas domes plašā mēroga laupīšanas čempionāts lielā mērā balstās tieši šādā dusmu izpausmē. — Vot jums pīrādziņi kādus paši tos izcepāt. Nogaršojiet. Tagad mēs te mazliet pasaimniekosim. —

Un viņi to var darīt, jo viņiem ir vairākums, un mazāk nebūs. Un viņi jūtas dusmīgi, atsvešināti un aizvainoti. Un viņi neizjūt piederību šai valstij, un negrib no tās neko izveidot. Negrib neko kopīgu un ilgtspējīgu. Jo nav uzticēšanās, un tādēļ arī prevalē egocentrisms un tūlītēja savtīga ieguvuma meklēšana. Katrs grābj sev, ko var pagrābt. Un pie varas nokļuvušie burtiski “sadala laupījumu” sev un savējiem, jo nekā citādāk rīkoties viņi vienkārši nav spējīgi.

Vai viņi ir slikti cilvēki? — Nē, nav! Zinātniskie pētījumi un psiholoģijas eksperimenti apliecina, ka cilvēka uzvedība ir atkarīga no vides, kādā viņš nokļūst. Visinteliģentākie un rāmākie indivīdi, kļuvuši par cietumsargiem, savai jaunajai sociālajai lomai pielāgojas dažu dienu laikā, kļūstot rupji, vulgāri un vardarbīgi. Taču labā ziņa ir, ka arī eksperimenta žurkām var piedāvāt narkotikas, bet par narkomānēm kļūs tikai no grupas izstumtās un tās, kurām nebūs pieejas interesantām aktivitātēm. Tāpat kā zviedru nāciju savulaik no alkoholisma izārstēja, mērķtiecīgi uzlabojot dzīves vidi un telpu ar to, ko šodien visā pasaulē pazīst kā “skandināvu dizainu”.

Cilvēkam ir noteiktas psiholoģiskās vajadzības — ar kaut ko lepoties, justies svarīgam, piederēt, veidot jēgpilnu identitāti — un, ja tās netiek realizētas, paveras ceļš destrukcijai. Ja Latvijas politiķi ir pārāk aizņemti ar shēmošanu, lai parūpētos par trešdaļas valsts iedzīvotāju iekļaušanu, nevajag brīnīties par izzagtu un izpostītu galvaspilsētu, kur tramvajus mazgā ar nanoūdeni un katrs projekts, pirmkārt, ir iespēja nozagt.

Atpakaļ nākotnē

Šodien, līdz ar vairāku koruptīvo shēmu atklāšanu, un sekojošo Ušakova un Amerika evakuāciju uz neaizskaramības zonu Eiroparlamentā, Saskaņas un GKR monolītajā blokā ir parādījušās plaisas. Daudzi līksmo un sagaida jaunas iespējas un jaunu ēru Rīgas domē, bet rīdzinieki vēlētāji nekur nebrauks, viņi paliks tepat. Domās un rīkosies tāpat kā iepriekš. Un ja tā, kas tad var mainīties? Tāpat kā agrāk, vēlētāji paliks atsvešināti un neorganizēti, nespējīgi vienoties par kopīgu nākotni, kopējiem pamatprincipiem un vērtībām, nespējīgi kontrolēt un pieskatīt varu.

Ušakova sarakstā varbūt nebūs, bet kas viņam traucē “būt tepat blakus” un iedvesmot vēlētājus? Pat ja Ušakovs pazudīs no ekrāniem, svēta vieta tukša nepaliks, un vienas sejas vietā nāks trīs citas.

Ja kāds domā, ka Saskaņas vēlētājs, uzzinājis par korupcijas skandāliem nu šausmās saķēris galvu sēž un nezina, ko darīt, jūs maldāties. Cilvēki Ušakovam tic, bet ticība nav racionālā prāta funkcija, un cilvēki burtiski būs gatavi apgalvot, ka melnais ir balts, lai tikai nebūtu jāmaina savas dziļākās pārliecības.

Tieši tāpēc arī līdz šim Ušakovs ir spējis kā teflona vairogs un daiļa fasāde stāvēt priekšā visām rebēm, kuras valda domē, un piesegt visu notiekošo kā burvju mākslinieks, kurš novērš uzmanību no tā, kas notiek īstenībā.

Kāpēc cilvēki Ušakovam tā tic? Tāpēc, ka dzīve bez ticības ir bezjēdzīga un cilvēkiem vajag kaut kam ticēt — tieši tāpat kā cilvēkiem vajag ēst. Bet neko citu, kam krievvalodīgie varētu noticēt, neviens tā arī nav spējis piedāvāt. Un kur tad viņiem likties?

Ko iespējams iesākt? Praktiski neko daudz, jo cilvēki arvien neapzinās savu varēšanu kaut ko mainīt, un tautas politiskā aktivitāte aprobežojas ar dusmīgu galvas grozīšanu pie televizora. Atsvešinātība un neprasme organizēties, rezultējas pie varas esošo bezatbildībā un visvarenības sajūtā, un atļauj rīkoties realizējot šauras, īslaicīgas un egoistiskas intereses.

Kas notiks tālāk? A’ nekas. Iekrišanas tiks lokalizētas, gali apcirsti, situācijas izrullētas, sejas izglābtas, kam vajadzēs — tiem samaksās, un turpināsies tas pats, kas līdz šim, tikai diskrētāk, bet tik pat nahaļna, jo viņi vienkārši citādāk nemāk. Un — kāpēc vispār, lai mācētu? Nav taču pieprasījuma. Cilvēki ir pieņēmuši, ka neko ietekmēt nevar, un pat necenšas.

Un tā turpināsies tik ilgi, kamēr jūs, televizoru nācija, nesāksiet sveicināties ar cilvēkiem, kurus esat redzējuši, bet vēl neesat pietiekami pazīstami, lai spētu vienoties par kopīgiem principiem un kopīgu rīcību kopīgas nākotnes vārdā.

 

Autors ir publicists

Kā izslēgt dilemmu par to, ko vēlamies izaudzināt – laimīgus vai veiksmīgus bērnus?

Mūsdienās vecāki apzinās, ka ne tikai skolā iemācītais, bet arī ģimenē ieliktais veido bērna personības pamatus. Universālas veiksmes formulas, kā izaudzināt laimīgu bērnu, nav, tomēr pastāv vairākas pārbaudītas metodes, kas šobrīd pasaulē iegūst strauju popularitāti ne tāpēc, ka trendīgi, bet tāpēc, ka sniedz reālus rezultātus gan bērnu audzināšanā, gan pieaugušo izaugsmē. Turklāt šīs metodes arī mazina plaisu starp dilemmu, ko radījušas konkurējošas pieejas – sak, varat izvēlēties – vēlaties audzināt laimīgus vai veiksmīgus bērnus.

Viena no tādām ir grāmatas “Mindset: The New Psychology of Success” autores Kerolas Dvekas (Carol Dweck) izvirzītā teorija par diviem dažādiem domāšanas modeļiem. Savā darbā pētniece pamato, kāpēc un kā dažādi domāšanas modeļi var ietekmēt ne tikai cilvēka personību, bet arī motivāciju un personisko attīstību, ļaujot (vai neļaujot) sasniegt augstāko potenciālu. Ar jēdzienu “domāšanas modelis” K. Dveka raksturo cilvēka izpratni par savām spējām ietekmēt notiekošo.

Pieejas pamatā izdalīti divi domāšanas modeļi – fiksēta un izaugsmes domāšana. Cilvēki ar fiksētu domāšanu talantus un inteliģenci uztver kā nemaināmu un iedzimtu (kādam piemītošu vai nepiemītošu) parādību, kas ietekmē un nosaka visu turpmāko dzīvi. Viņuprāt, talanti un spējas ir nemainīgas jeb fiksētas (piemēram, mums ģimenē nevienam nav padevušās valodas). Savukārt cilvēki, kam piemīt izaugsmes domāšana, ir pārliecināti, ka inteliģence un talanti dzīves laikā ir elastīgi – tos var uzlabot un mainīt (patlaban, salīdzinot ar citiem skolēniem, man nepadodas franču valoda, bet ko varu darīt, lai to mainītu?).

Visai bieži mums patīk domāt par čempioniem un elkiem kā par supervaroņiem, kas vienkārši piedzimuši atšķirīgi no mums, tā vietā, lai domātu par viņiem kā parastiem cilvēkiem, kuri, pateicoties pašu spēkiem un neatlaidībai, kļuvuši par šiem supervaroņiem. Padziļināti iepazīstot virkni ievērojamu cilvēku biogrāfiju, vieglu un taisnu ceļu pretī panākumiem atradīsiet salīdzinoši maz, daudz biežāk tie būs stāsti par nepadošanos un nebeidzamiem mēģinājumiem mainīt sevi un pastāvošo kārtību, dzīvi kā ceļojumu, kurā ir kāpumi un kritumi. Domāšanas veids, protams, nevar izmainīt apkārt esošo situāciju un reālos apstākļus, bet tas var spēcīgi ietekmēt gan bērna attieksmi pret notiekošo, gan personības attīstību un izaugsmes iespējas. Mums, vecākiem, svarīgi saprast, ko varam darīt ikdienā, lai attīstītu bērnos izaugsmes domāšanu un veicinātu, ka viņu dzīve veidojas kā aizraujošs ceļojums.

Risks palīdz izzināt

Autore savā grāmatā uztver, ka vecāki, kas iemāca saviem bērniem mīlēt izaicinājumus, nebaidīties no kļūdām, izbaudīt piepūli un turpināt mācīties, palīdz tiem nekļūt par uzslavu vergiem. Bērni jau piedzimst ar dabisku zinātkāri izpētīt un izzināt pasauli, tomēr laika gaitā mēs kaut kā aizmirstam šo dzīves uztveri. Nereti pat vecāki ir tie, kas šo piedzīvojumu dziņu bērnā noslāpē (piemēram, bērnam interesē – ja no visa spēka ielēkšu peļķē – cik lielas  šļakatas iegūšu? Tad vecāki, praktisku iemeslu dēļ – saaukstēsies, drēbes būs netīras, tas nav pieklājīgi, u.tml. –  to aizliedz darīt.) Bērna vēlme riskēt un izzināt pasauli tiek noslāpēta jau pašos pirmsākumos.

Bērni nebaidās nokrist, sasisties vai izskatīties pēc muļķiem, bet vecāki visai bieži ir pārāk noguruši, aizņemti vai stingri, lai pārgalvībā vai delverībā saskatītu vēlmi izpētīt. Ļaujot bērniem izzināt pasauli, vai vēl labāk, izzinot to kopā ar viņiem, turklāt drošā vidē, vēlme riskēt tiek saglabāta un sasaistīta ar vēlmi izzināt un izprast sev apkārt notiekošo.

Kļūdas – vislabākais veids, kā iemācīties

Vai atceries, kad pēdējo reizi kļūdījies un apsolīji sev, ka nekad vairs tā nedarīsi? Kļūdoties gūstam vienas no labākajām dzīves mācībām, ko bieži vien izprotam precīzāk nekā kaut ko izlasītu, redzētu vai dzirdētu.

Diemžēl bieži vien kļūdas uztveram nevis kā lielisku iespēju mācīties, bet gan kā kaut ko nepieļaujamu vai apkaunojošu. Patiesībā, ja bērnam neļauj kļūdīties – tiek apturēts arī mēģināšanas process, līdz ar to, vai nu kaut kas sanāk ar pirmo reizi, vai arī tam tiek atmests ar roku. Ja bērnam tiek ieaudzināta veselīga attieksme pret kļūdīšanos, cenšanās un neizdošanās tiek uzskatīta par dabisku procesu, savukārt, ja kļūdīšanās tiek uztverta kā kaut kas nosodāms, arī bērns pārņem šo uztveri un, iespējams, daudzas lietas nemaz neizmēģinās vai neuzzinās par sevi, jo negribēs kļūdīties.

Negatīvais perfekcionisms

Arī mums pašiem ļoti reti kaut kas sanāk ar pirmo reizi. Svarīgi šo uzskatu īstenot arī savā valodas lietojumā, komunikācijā ar bērnu izvairoties no frāzēm “tev nesanāca!”, “tev neizdevās!”, aizstājot tās ar – “jā, tev tas pagaidām vēl nesanāk, bet pēc laika viss izdosies!”. Der atcerēties, kā mēs iemācījāmies braukt ar velosipēdu – diez vai kādam no mums tas sanāca ar pirmo reizi, noteikti arī ne ar otro reizi. Lai arī tas neizdevās uzreiz, lielākā daļa no mums tik un tā agrāk vai vēlāk to iemācījās.

Līdzīgi, mācoties jebkuru jaunu lietu, ir vērtīgi šo procesu sadalīt pa posmiem, piemēram, “tu vēl nevari braukt bez papildritenīšiem, pagaidām!”, “tu vēl nevari nobraukt vairāk nekā 20 metrus, pagaidām!”. Šādā veidā veicinām bērnā veselīgu pašapziņu un  pielāgojam progresu viņam piemērotā attīstības tempā.

Vai kādreiz esat saņēmuši uzslavu “malacis”, “tu nu gan esi talantīgs”? Ko šāda uzslava pasaka par tavu sniegumu? Vai tā veicina tālāko izaugsmi, vai arī  apzīmē statisku stāvokli, nepasakot neko par pašu procesu? Labāk ir slavēt bērna ieguldīto darbu, piepūli un izaugsmi. Piemēram, būtiski, ka tiek pamanīts ne tikai gala zīmējums, bet arī process – kā bērns zīmē, kā tiek turēts zīmulis, cik rūpīgi vai akurāti tiek veikts krāsojums, cik ilgi tiek noturēta uzmanība, cik daudz pūļu ieguldīts.

Bērni ir vecāku spogulis

Nekam citam nebūs tik spēcīga ietekme, kā tam, ja vecāki paši savā ikdienā piekops uz izaugsmi vērstu domāšanas veidu. Izaugsmes domāšanu raksturo apziņa, ka spējas un prasmes var uzlabot ar neatlaidīgu darbu. Kļūdas tiek uztvertas kā vērtīgas mācību stundas, bet atgriezeniskā saite kā iespēja, lai augtu un attīstītos. Izaicinājumi un dažādas problēmas tiek uztvertas kā normāla dzīves sastāvdaļa un visbiežāk tiek risinātas ar vairākkārtējiem, neatlaidīgiem mēģinājumiem esošo situāciju mainīt. Fokuss vērsts uz procesu un personīgo izaugsmi, nevis rezultātu. Ja cilvēkam piemīt izaugsmes skatījums, tas nosaka arī patiku pret mācīšanos kā procesu. Tas savukārt nozīmē, ka viņam vienmēr būs vēlme iemācīties ko jaunu – gan skolā, gan arī profesionālajā dzīvē.

Visbeidzot, vienmēr vērts paturēt prātā veco teicienu par to, ka nav jāaudzina bērnus, bet gan pašiem sevi. Tāpēc – ja gribam redzēt veiksmīgus un laimīgus bērnus, lielākais darbs būs tieši pašiem ar sevi.

 

Autore ir izglītības uzņēmuma “Lielvārds” kompetences centra profesionālās pilnveides un izaugsmes konsultante

Vai visiem jābūt iespējai iegūt augstāko izglītību?

Spēja samaksāt par studijām un segt ikdienas tēriņus ir viens no būtiskākajiem faktoriem, kas ietekmē augstākās izglītības pieejamību – tieši sociālekonomiskie aspekti lielai daļai jauniešu ir šķērslis studiju sākšanai vai turpināšanai. Kreditēšanas sistēma nav būtiski mainījusies pēdējo 20 gadu laikā, tāpēc šajā jomā steidzami nepieciešams veikt reformas.

Tuvojas laiks, kad augstskolās sāksies reflektantu uzņemšana un jauniešiem būs iespēja sākt savas studiju gaitas vai turpināt studijas jau augstākā studiju līmenī. Kāpēc studēt? Augstākā izglītība ir viens no līdzekļiem, kas palīdz veiksmīgāk iekļauties darba tirgū un gūt lielākus ienākumus – tas tiek uzskatīts par efektīvāko veidu, kā nabadzīgie iedzīvotāji spēj iekļūt vidusslānī. Piemēram, bezdarba līmenis Latvijas iedzīvotājiem ar vidējo izglītību ir ievērojami augstāks nekā iedzīvotājiem ar augstāko izglītību – attiecīgi 27% un 12%. Eiropas Savienības iedzīvotājiem, kuri ieguvuši tikai vidējo izglītību, ir aptuveni divas reizes lielāks risks dzīvot zem nabadzības robežas nekā augstāko izglītību ieguvušajiem. Vēlos uzsvērt, ka dzīves līmeņa celšana trūcīgākajai iedzīvotāju daļai Latvijā ir īpaši svarīga, jo patlaban ienākumu plaisa starp trūcīgāko un turīgāko sabiedrības daļu valstī ir trešā lielākā Eiropas Savienībā.

Kā palīdzēt studētgribētājam kļūt par studējošo?

Patlaban vairāk nekā puse – 59% – no Latvijā studējošajiem studē par saviem līdzekļiem, bet pārējiem studijas apmaksā valsts. Budžeta vietas ir pieejamas tikai valsts augstskolās, un tās tiek piešķirtas, vadoties pēc akadēmiskajiem kritērijiem – studentiem ar labāko iestāšanās rezultātu vai labāko vidējo vērtējumu. No nelabvēlīgiem sociālajiem apstākļiem pakļautajiem skolēniem zemus mācību rezultātus uzrāda katrs trešais, bet no privileģētākajiem – tikai katrs trīspadsmitais. Tas norāda, ka trūcīgākajiem sarūk iespēja arī studēt par valsts līdzekļiem. Latvijā šī problēma skar daudzus – nabadzības riskam ir pakļauts katrs piektais jaunietis.

Apstākļos, kad lielai daļai jauniešu izvēlētās studijas pieejamas tikai par maksu, būtu vajadzīgi papildu rīki, kas palīdz pārvarēt finansiālos šķēršļus ceļā uz studijām savām spējām un interesēm atbilstošā programmā. Viens no šādiem risinājumiem ir kreditēšana. Patlaban studētgribētājiem Latvijā ir iespēja pieteikties studiju un studējošā kredītam ar valsts vārdā sniegtu galvojumu – 90% galvo valsts, bet 10% galvojuma rod kredītņēmējs. Tas padara studijas pieejamākas, tomēr nav piemērots risinājums visiem.

Latvijas Studentu apvienības veiktā aptauja norāda, ka šobrīd studiju kredītu atteikts piešķirt 9,4% gadījumu, bet studējošā kredītu – 5,8% gadījumu. Biežākais kredīta atteikšanas iemesls ir papildu galvotāja neatbilstība bankas noteiktajām ienākumu līmeņa, vecuma un esošo kredītsaistību prasībām. Šis modelis ir novecojis un nav pievilcīgs nedz studējošajiem, nedz bankām – gan kredītņēmēju, gan banku interese par to strauji sarūk.

Nākamgad plānots ieviest jaunu modeli

Lai novērstu pastāvošās kreditēšanas sistēmas problēmas, Izglītības un zinātnes ministrijā tiek veidots jauns kreditēšanas modelis. Galvenais ieguvums studentiem būs atvieglota kredīta iegūšana – nebūs vajadzīgs papildu galvotājs, jo valsts galvos kredītu 100% apmērā. Tiks arī vienkāršota pieteikšanās kārtība un nodrošināts ātrāks kredīta saņemšanas laiks, jo virkne procesu notiks digitāli, turklāt kredītu būs iespējams noformēt paša studenta izvēlētā bankā. Tiks atcelti studiju kredīta apmēra ierobežojumi, ļaujot studentam izvēlēties studēt jebkurā studiju programmā neatkarīgi no tās izmaksām.

Pozitīvi ir tas, ka tiks saglabāti arī pašreizējās sistēmas studentiem draudzīgie nosacījumi kredītu saņemšanai un atmaksai – valsts turpinās noteikt kredīta procenta likmju griestus bankām un subsidēt studējošā studiju kredītu kredītprocentu maksājumus studiju laikā un vēl gadu pēc absolvēšanas. Vēl viens ieguvums studentiem: pirmā studiju gada laikā studējošais varēs mainīt studiju programmu, attiecīgi mainot kredīta summu, ja nepieciešams. Arī par nepabeigto studiju programmu kredītu būs jāsāk atmaksāt gadu pēc otrās programmas absolvēšanas. Kredīta atmaksa nebūs jāuzsāk arī tad, ja pēc vienas studiju programmas absolvēšanas uzsāktas studijas citā programmā, kuras apmaksāšanai arī tiek piešķirts kredīts, piemēram, sākot studēt maģistrantūrā pēc bakalaura grāda iegūšanas.

Taču jaunajā sistēmā pastāv arī riski – visvairāk Latvijas Studentu apvienību uztrauc tas, ka varētu tikt pārtraukta kredītu dzēšana, jo tam nepieciešams papildu finansējums. Tagad tas ir viens no atbalsta mehānismiem studentiem-jaunajiem vecākiem un publiskajā sektorā strādājošajiem. Šībrīža sistēmā pēc bērna piedzimšanas vienam no vecākiem tiek dzēsti 30% no neatmaksātās kredīta daļas. Tāpat tiek dzēsti kredīti arī noteiktās jomās valsts un pašvaldību iestādēs nodarbinātajiem.

Apburtais loks – studijas, darbs, studijas

Diemžēl ar studiju maksas segšanu nepietiek, lai varētu studēt – nepieciešams segt arī ikdienas – mājokļa, pārtikas, transporta – tēriņus. Atbalsts visvairāk vajadzīgs studējošajiem, kuriem ģimene nespēj palīdzēt finansiāli, īpaši studentam, kas uzsāk dzīvi citā pilsētā. Risinājums ir studējošā kredīts, tomēr tas neder visiem – to šobrīd izvēlas mazāk nekā 0,5% studējošo.

Daudzi paralēli studijām izvēlas strādāt, lai iegūtu ikdienas tēriņu segšanai vajadzīgos līdzekļus. 2017. gadā veiktais Eurostudent pētījums rāda, ka aptuveni puse pilna laika studējošo strādā. Tendence nav negatīva, tomēr satraucoša ir darba slodze – vidējais nedēļā nostrādāto stundu skaits ir 31, turklāt gandrīz pusei studentu darbs nav saistīts ar nozari, kurā viņi studē. Pētījumi liecina, ka vairāk nekā 20 nostrādātas darba stundas nedēļā atstāj negatīvu ietekmi uz studiju rezultātiem un neļauj iegūt studenta spējām atbilstošas zināšanas un prasmes. Arī šai problēmai viens no risinājumiem būs jaunās kreditēšanas sistēmas ieviešana – tā padarīs šo kredītu pieejamāku.

Vai sniegsim iespēju studēt visiem?

Atbalsta mehānismu pieejamība un pielāgošana šībrīža dzīves dārdzībai ļautu iegūt augstāko izglītību lielākajai daļai to Latvijas iedzīvotāju, kuriem ir vēlme un spējas to darīt. Jauniešiem, kas pakļauti nelabvēlīgiem sociālekonomiskajiem apstākļiem, tā ir drošākā iespēja iekļūt vidusslānī, tā pārraujot nabadzības loku. Augstākā izglītība ir rīks ne vien šo cilvēku dzīves līmeņa, bet arī valsts ekonomiskās situācijas izaugsmes nodrošināšanai. Izglītība ir mūsu sabiedrības kopīgais labums, nevis elitāra iespēja, tāpēc ir ļoti būtiski sniegt iespēju studēt visiem, kas ir spējīgi un vēlas iegūt augstāko izglītību.

 

Autore ir Latvijas Studentu apvienības prezidente

Ministrs Juris Pūce – Latvijas kārtējā katastrofa

Līgotņu Jēkabs: „Kamēr tauta turas pie zemes, tikmēr nekādi pasaules negaisi to neizklaidēs pa visiem četriem vējiem… Tauta turas ar zemnieku, bet zemnieks turas ar zemi. Atrauj zemnieku no zemes un tu izcelsi ar visām saknēm tautas dzīvības koku no vēstures.’’

Kā var secināt no pašlaik Latvijā notiekošā, tieši ar zemnieka atraušanu no zemes un latviešu tautas pēdējo sakņu izcelšanu no zemes un vēstures nodarbojas enerģiskais, bet praktisko dzīvi nepārzinošais vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs (VARAM ministrs) Juris Pūce.

Pieredzējuši pašvaldību vadītāji protestē pret voluntāri iecerēto administratīvi teritoriālo reformu, taču viņu pamatotā argumentācija ministram ir kā pīlei ūdens. Viņš sola 100 tikšanās ar pašvaldībām un tad pieņemt savu negrozāmu lēmumu. Princips, kā no zemteksta var nojaust, – aiz manis kaut vai ūdensplūdi!

Sekmīgi saimnieki vienmēr ir ievērojuši aksiomu – darbi jāveic noteiktā secībā. Nepļausi, ja nebūsi sējis vai arī sējis nedīgstošu sēklu. Lauku attīstību nosaka agrārā ekonomiskā politika un pašiniciatīva. 2009. gadā sāktā reforma samazināja lauku pašvaldību skaitu un līdz ar to arī pašiniciatīvu 4,4 reizes. Kādu tautsaimniecisko pienesumu tas ir devis, par to objektīvu pētījumu, audita nav, bet ministrs klusē. No statistikas uzzinām, ka šajā reformu posmā mazo lauku saimniecību skaits samazinājies par 50 600 jeb 38% un ārzemniekiem pārdoti 28,5% lauksaimniecības zemes resursu. Ministra iecerētā reforma paredz pašvaldību un pašiniciatīvu skaitu, salīdzinot ar 2009.  gadu, samazināt 14,9 reizes. Nešaubos, ka sekas būs katastrofālas.

Manā vērtējumā, apzināti vai aiz muļķības tiek turpināta latviešu tautas un Latvijas valsts pamatu ārdīšana. Par to, kādas tam būs sekas, interesi neizrāda ne Valsts prezidents, ne Ministru prezidents, ne deputāti. Tieši tā – jau 30 gadus savu atjaunoto valsti esam būvējuši pretēji minētajā aksiomā noteiktajam. Nekādas dzejas vai priekšteču aforismi nav palīdzējuši atturēt no brišanas purvā. Arī Līgotņu Jēkaba teiktais – ne.

Juris Pūce iedomājies lauku cilvēkus padarīt laimīgus, administratīvā kārtā tos sapludinot. Laimes robežšķirtne – ne mazāk kā 15 000 iedzīvotāju un viena standartiem atbilstoši nokomplektēta vidusskola.

Par to, ka tā tomēr nevar būt mēraukla, liecina Rīga, kur koncentrēta gandrīz puse valsts iedzīvotāju, materiālo un finanšu līdzekļu, bet kā pretruna ir Rīgas domes darbības skandalozie rezultāti. Tātad vaina meklējama citur.

Esmu pārliecināts, ka taisnība ir tiem, kas uzskata, ka īsti laimīga cilvēka un laimīgas sabiedrības veidošanās avots ir pašiniciatīva, nevis bagātību pārdale – pabalsti, citu radīti gatavi labumi. Taču pašiniciatīvu nevar atraisīt un attīstīt ar cilvēka mentalitātei un psiholoģijai, objektīviem likumiem un reālajiem apstākļiem pretrunīgiem piedāvājumiem. Mazo lauku saimniecību iznīcināšana ir nacionāli atbildīgas ekonomiskās saimniekošanas un audzināšanas vides iznīcināšana. Nekāda kompetenču izglītība skolās to nevar aizstāt. Nespēja atrast nacionāli pašapzinīgus deputātus, valsts vadītājus, ministrus un ierēdņus mūsdienās ir degradētās audzināšanas sistēmas sekas.

Lauksaimniecības problēmu sakarā esmu uzrunājis visus Eiroparlamenta deputātus. Izrādījās, ka vienīgais, kas neliekuļoti atsaucās, bija neviennozīmīgi vērtētais Alfrēds Rubiks. Atbildē viņš man raksta: „esmu pārliecināts – ja Latvijā iznīks lauki, arī valsts iznīks. Šonedēļ ar vilcienu braucot no Strasbūras uz Briseli, 400 kilometrus nobraucu divarpus stundās. No Rīgas līdz Aknīstei jābrauc 170 kilometri. Atšķirība tajā, ko abos ceļos redzēju pa logu, milzīga. Francijā un Beļģijā visi lauki ir sakopti, lauki un ganāmpulki maziņi – pa desmit, divdesmit govīm. Braucot no Rīgas līdz Aknīstei, redzējām divas gotiņas pa vienai ganoties.” No tā saucamajiem nacionālajiem EP deputātiem neko tamlīdzīgu neesmu dzirdējis. Tie nekad nav atsaukušies uz kaut ko redzētu un pārdomas rosinošu. Arī no VARAM ministra neko tādu neesmu dzirdējis.

Kā nacionāli atbildīgāko un reālāko alternatīvu ministra iecerēm saredzu vēlētās pagastu (1. līmenis) un apriņķu jeb rajonu (2. līmenis) pašvaldībās (lūžņos izmestajā un atbilstoši izveidojušamies realitātei restaurētā „velosipēdā”). Tad sev piekritīgo apzīmējuma statusu – “novads” – atgūs Vidzeme, Latgale, Kurzeme, Zemgale un Sēlija. Viss nostāsies savās vietās. Arī pašiniciatīva. Bet VARAM ministram Jurim Pūcem iesaku nekavējoties atkāpties no ministra amata – lai vēlāk nav smagi jānožēlo.

 

Autors ir pensionēts agronoms 

“Rail Baltica” – iespēja vai fiasko

Vērojot visnotaļ interesantos politiskās sāncensības procesus un intrigas domes gaiteņos, nedrīkst aizmirst, ka Rīgā turpina dzīvot rīdzinieki un tā ir visu Latvijas iedzīvotāju galvaspilsēta – tādēļ tai jābūt sasniedzamai, lietojamai un dzīvojamai. Aiz korupcijas skandāliem, politiskajām intrigām un Eiropas Parlamenta vēlēšanām nepelnīti no uzmanības loka ir aizslīdējis satiksmes infrastruktūras bēdīgais stāvokli un arī Rīgas lielā iespēja – “Rail Baltica” projekts. Dzelzceļa līnijas “Rail Baltica” Rīgas stacijas mezglu plānots sākt būvēt 2022. gadā, un tagad ir pēdējais laiks sākt sagatavošanās darbus. Tas, vai šis projekts būs lielā izdevība vai pamatīgs fiasko, ir Rīgas ziņā. Satiksmes departamentam un tā jaunajam vadītājam ir visas iespējas pierādīt sevi un izvairīties no sasteigta haosa pazīmēm, kas jau kļuvušas par tradīciju.

Lai “Rail Baltica” nebūtu kārtējā izgāšanās, savlaicīgi jāveic nopietns mājasdarbs. Pirmkārt, būtiski jāpalielina satiksmes departamenta projektēšanas jaudas. Bijušais departamenta vadītāja pienākumu izpildītājs Emīls Jakrins vēl 2019. gada februārī atzina, ka departamentā trūkst profesionālas pieredzes, tādēļ amatā atjaunotā vadītāja Vitālija Reinbaha paziņojums, ka turpmāk piesaistīs darbā tikai nozares profesionāļus, izklausījās cerīgs.

Līdzšinējā Satiksmes departamenta neefektīvā rīcība, nespēja savlaicīgi precīzi prognozēt infrastruktūras patieso stāvokli un izvērtēt darbu izmaksas liecina, ka viegli nebūs, taču apkāpšanās ceļa nav. Ir laiks saprast, ka “Rail Baltica” būs, turklāt jāpārtrauc uz šo projektu raudzīties kā uz apgrūtinājumu.

Lieliski piemēri, kā nevajag, ir A.Deglava un Brasas tilts. To remonta darbus nācās apturēt ne tikai nejaušu apstākļu (atrasto apbedījumu) dēļ, bet arī tāpēc, ka tilti izrādījās sliktākā stāvoklī, nekā prognozēts. Brasas tilts ir sevišķs stāsts – tur var redzēt ne tikai saimniecisku nespēju, bet arī bezatbildību un rutinētu vienaldzību. Esam jau pieraduši un neuztveram par ārkārtēju, ka neviens nespēja atbildēt, cik ir zaudēts neatbilstošu sagatavošanas darbu dēļ un cik izmaksās jauns tilts ieplānoto 10 miljonu eiro vietā. Satraukumu rada fakts, ka 10 mēnešus pēc Dziesmusvētkiem tiek pēkšņi atzīts, ka tā stāvoklis ir tik kritisks, ka labāk būvēt jaunu. Cik tālu bijām no vēl vienas traģēdijas?

Līdzšinējā pieredze liecina, ka lielākā problēma satiksmes infrastruktūras uzturēšanā un attīstībā slēpjas Rīgas domes kabinetos, nevis būvlaukumos.

Ar A.Deglava tiltu jau tika gūta mācība, kas atkārtojās arī Brasas tilta gadījumā, kad pirms projekta izstrādes netika veikta pienācīga priekšizpēte ar visām izrietošajām sekām, tāpēc jācer, ka tiks izbeigta nederīgu projektu izstrāde, kā arī laika un līdzekļu izniekošana. A.Deglava un Brasas tilta gadījums mazina ticību arī Vanšu tilta un Jorģa Zemitāna tilta konstrukciju inspekcijas 2018. gada vasaras tehniskās atskaites slēdzienam, ka tilta nestspējas stāvoklis ir apmierinošs. Izskatās, ka Satiksmes departaments pēdējos gadus ir dzīvojis vienaldzīgā rutīnā, kas, iespējams, robežojas ar bezatbildību. Bet vienmēr jāatceras, ka Rīgas ceļi, ielas un tilti ir ne tikai satiksmes, izmaksu, bet arī drošības jautājums, kuru nedrīkst atstāt bez pienācīgas ievērības.

Runājot par “Rail Baltica”, jāmin, ka tas, protams, ir liels izaicinājums gan projektētājiem, gan būvniekiem, pilsētplānotājiem, saskaņotājiem un galvenokārt Rīgas iedzīvotājiem. Lai izvairītos no fiasko, jāņem vērā arī sabiedrības un iedzīvotāju vajadzības, aicinot iesaistīties arī nevalstiskās organizācijas, dažādas apkaimju biedrības u.tml. Tieši šādām organizācijām nereti ir ļoti labi ieteikumi un problēmu risinājumi, jo to pārstāvji ikdienā dzīvo attiecīgajās vietās un to tuvumā. Viens no pozitīvajiem piemēriem ir apvienība “Pilsēta cilvēkiem”, kuras ierosinājumi ir profesionāli un nereti gatavi tūlītējai realizācijai.

Līdz šim Rīgas domes un arī satiksmes departamenta vadība par “Rail Baltica” centās nerunāt, jo “kā vilku piemin, tā vilks klāt”. Ir redzams, ka viņi nav sajūsmas pilni izmantot radušos iespēju un pieslēgties globālam transporta koridoram, kas pavērs vēl nebijušas iespējas Rīgai.

Nemainot Rīgas domes un satiksmes departamenta attieksmi, 2022. gadā ir sagaidāma satiksmes apokalipse – E.Jakrins februārī atzina, ka nav nekādu ideju, kā būvdarbu laikā organizēt pilsētas satiksmes plūsmas.

Arī V.Reinbahs savā pirmajā ziņojumā RD komitejā atzina, ka plāna nav – tiesa gan, piebilda, ka tāds būšot.

Sajūtu par apokalipses tuvošanos pastiprina citi reizē ar “Rail Baltica” sagatavošanas un būvniecības darbiem īstenojamie projekti : Brasas tilta celtniecība (jauno tiltu plānots uzbūvēt līdz 2023. gadam), darbi pie satiksmes pārvada izveides pār dzelzceļu Rīga – Skulte, Austrumu maģistrāles posma izbūve Ieriķu – Vietalavas ielā, Jāņa Čakstes gatves izbūve posmā no Vienības gatves līdz Ziepniekkalna ielai. Rīgas domes Satiksmes departamentam turpinot strādāt ierastajā veidā Rīgu pārņems haoss.

Dīvaini ir sagadījies, ka V.Reinbaham atjaunošana amatā tieši tagad ir lieliska iespēja vai nenovēršama izgāšanās. Un versiju izvēlēsies viņš pats. Apstākļu sakritības dēļ V.Reinbahs ir ieguvis neatkarību no šī brīža pozīcijas partijām un līdz ar to var sagaidīt kaut nelielu, bet uzticības/cerību kredītu no opozīcijas, ja spēs izpildīt solījumus – ievērot darbu izpildes termiņus, efektīvi sadalīt atbildības sfēras un departamentā nodarbināt tikai profesionāļus. Mantojums, ko viņš ir saņēmis no E.Jakrina, neraisa skaudību – ielas, kas daudzviet izskatās, kā pēc kara, rīdzinieku neapmierinātība ar situāciju tikai aug, turklāt nav īsti skaidrs, vai pašvaldības valdošās koalīcijas pārstāji pēc neveiksmīgās tiesāšanās, tiešām ir atteikušies no mēģinājumiem tikt vaļā no V.Reinbaha un vairāk neizvirzīs pret viņu nekādas pretenzijas. Papildus tam departamenta vadītājs joprojām ir aizdomās turētais iespējamā korupcijā t.s. “Rīgas Satiksmes” mikroautobusu lietā.

Lai gan ir zināms, ka cerība mirst pēdējā, V.Reinbahs nebūs salmiņš, kurš izglābs slīcēju. Jāatceras, ka baisais satiksmes infrastruktūras stāvoklis un vienaldzība par Rīgas attīstību ir pašreizējās pozīcijas desmit gadu izdarību iznākums. Lai galvaspilsēta piedzīvotu veiksmi, nevis izgāšanos, nepieciešama Rīgas politiskās vadības maiņa. Ir jāmaina Rīgas politiskās vadība, tās paņēmieni, domāšana un vērtības, tad nevajadzēs cerēt tikai uz providenci.

 

Autors ir Rīgas domes deputāts, JKP

Efektivitāti var sasniegt arī pavisam mazā skolā

Sabiedrības redzējumam par skolotāja profesiju ir fundamentāla nozīme, lai vairotu šīs profesijas prestižu. Un ļoti labs jautājums – kas veido skolotāja prestižu? Pēc definīcijas Oksfordas vārdnīcā prestižs nozīmē autoritāti, cieņu, reputāciju un ietekmi. Es gribētu šos apvienot un teikt, ka prestižs ir citu cilvēku projekcija, uztvere, redzējums (paradigma) par konkrēto profesiju.

Esot dažādās auditorijās (gan pedagogu, gan nozares profesionāļu) kopumā rodas iespaids, ka skolotāja profesija gan ir, gan nav prestiža. Man personīgi savukārt šķiet, ka skolotāja darbs ir prestižs, jo to tādu saredzu. Un tad sāku domāt, kāpēc citi to redz vienā veidā, bet es (un atsevišķi draugi) – citā.

Jebkuros apstākļos prestiža lietas veido, pirmkārt, tēls. Un tas ir tas, ko sabiedrība redz pirmo. Piemēram, TV sižets par kādu problēmu kādā skolā, raksts medijos ar datiem, kas ir nepatiesi, ziņa par to, kāpēc mūsu skolēni netiktu uzņemti tur vai citur, utt. Līdz ar to pirmais solis, ja gribam celt prestižu, ir veidot tādu ārējo tēlu, par kuru kritiskā viedokļu masa ir konstruktīva, pragmatiska, izsvērta. Mēs dzīvojam demokrātiskā valstī un nevaram aizliegt publikācijas, taču mums būtu vērtīgi reaģēt uz tādām ziņām, kas nav par tēmu vai neatbilst patiesībai. Turklāt man vienmēr šķiet dīvaini, ka kādas konkrētas skolas izaicinājums tiek pacelts nacionālā līmenī, lai gan tas būtu jārisina konkrētajā skolā un nacionālā līmeņa ziņām jāatstāj lielāki jautājumi. Un šeit ir jāaizdomājas mums katram pašam – ko mēs sakām, ko darām, ko rakstām.

Prestižu veido konkrētās profesijas pārstāvju rīcība

Šis ļoti saistās ar tēlu, jo daļā gadījumu tēlu veido konkrētās profesijas pārstāvju rīcība. Proti, apkārtējie izdara secinājumus pēc rīcības. Un te ir viedoklis katram, jo katrs kādreiz ir apmeklējis skolu. Turklāt lielai daļai ģimeņu pašlaik bērni dodas uz skolu. Jebkura skolotāja rīcība, kas saistās ar kaut ko pozitīvu vai negatīvu, veido kopējās profesijas tēlu. Turklāt negatīvās rīcības to veido vēl spilgtāk. Šādā veidā veidojas šis duālais tēls, kur vieni domā, ka skolotāji ir lieliski, bet citi uzskata, ka ir tikai sliktas lietas.

Pieļauju, ka katrs ir dzirdējis kādreiz sarunu, kur viens saka, cik laba skolotāja ir manam bērnam, bet otrs ir neizpratnē, jo ir bijušas daudz konfliktsituācijas. Līdz ar to mans aicinājums visiem skolotājiem ir izvērtēt katru savu rīcību un pārdomāt, pirms mēs ko sakām vai darām. Es zinu un ticu, ka skolotāji ir augstas raudzes profesionāļi un mums tā arī ir jāizturas: konsekventi, adekvāti, objektīvi un racionāli. Mēs varam atļauties būt cilvēki, taču, kā jebkurš profesionālis, rāmja ietvaros. Un mēs nedrīkstam attaisnoties ar otras puses neobjektivitāti, nekonsekvenci un racionālās domāšanas trūkumu. Mums jāatbild tikai katram par sevi. Lai stiprinātu šo, skolotājiem vairāk jādod atbalsts psihoemocionālajā jomā. Proti, jāļauj mācībās iepazīties ne tikai ar profesionālajām lietām, bet arī personību attīstošām lietām, piemēram, supervīziju, emocionālo inteliģenci, empātiju, savu lomu izpēti, utt. Tātad blakus profesionālajām lietām jāpiedāvā arī personības pilnveide.

Horizontālā izaugsme

Treškārt, prestižu veido izaugsme profesijā. Esmu praksē saskāries ar jautājumu: kur tad es kā skolotājs varu augt, jo nākamais līmenis ir vietnieks un tad – direktors. Taču šeit ir būtiski runāt par nevis vertikālo, bet gan horizontālo izaugsmi, turklāt, ko var novērot, profesionāļu vēlme kļūt par skolu direktoriem nav diez ko augsta, kas ir atsevišķa apskata vērts temats. Skolotāja horizontālās izaugsmes iespējas skolā ir ļoti daudz.

Skolotājs var augt kā, piemēram, metodiķis vai darba grupu vadītājs, vai kā viedokļa līderis un labās prakses autors. Var augt arī kā materiālu autors vai dažādu sanāksmju moderators. Un vēl daudzas citas skolas lomas, kur iespējama izaugsme, tā vairojot savu pārliecību un varēšanu. Un šajā saistībā skolotāja darbā ir iespējama milzīga izaugsme, jo īpaši tagad, kad izglītība ir un būs svarīgs nacionālais temats.

Nav sliktākā alga, bet slodze ir ļoti liela

Ceturtkārt, prestižu veido iespēja profesijā nopelnīt nepieciešamo atalgojumu attiecībā pret slodzi. Ja skatāmies, tad skolotāja zemākā (bet vairumā skolu ir augstāka) likme pašlaik ir 710 eiro par likmi jeb 30 kontaktstundām. Ja skolotājs strādā 40 kontaktstundas, kas ir pilna slodze, tad viņam vidēja lieluma skolā varētu vidēji būt ap 950 eiro pirms nodokļu nomaksas. Principā, nav sliktākā alga, bet slodze ir ļoti liela, kas garīga rakstura profesijā nozīmē milzīgu emocionālo un garīgo piepūli un pārstrādāšanos. Līdz ar to iespējams ir jādiskutē par atalgojuma modeli, jo, manuprāt, vairāk par 4 kontaktstundām skolotājam dienā nevajadzētu būt, bet par šo ir jādiskutē. Vislabāk būtu, ka pēc katras kontaktstundas būtu viena stunda pauzei, kurā atvilkt elpu un sagatavoties (nevis pēc būtības sagatavoties, bet pārskatīt) nākamajai nodarbībai vai plānot aktivitātes nākamajai dienai. Šādi mēs iegūtu veselīgākus un emocionāli noturīgākus skolotājus. Taču pēdējais ir mans subjektīvais novērojums, līdz ar to tas nav vispārināms.

Kvalitatīvo efektivitāti var sasniegt arī pavisam mazā skolā

Skolu tīkla kontekstā mēs runājam par izglītības ekonomisko efektivitāti. Proti, cik mēs tērējam izglītībai attiecībā pret to, kādi ir Latvijas skolēnu rādītāji salīdzinošajos pētījumos. Līdz ar to ir secinājums, ka jāreorganizē skolas, tās apvienojot, tādā veidā ieekonomējot līdzekļus un paaugstinot kvalitāti, pieņemot, ka lielākās skolās strādās vairāk labu skolotāju. Piekrītu, no šī procesa varētu būt ietaupījums. Taču šeit nav cēloņsakarību starp kvalitāti un efektivitāti, jo lielāka skola ne vienmēr nozīmē kvalitāti.

Ja mēs redzam, ka izglītībā ieguldām daudz, bet rezultāti ir viduvēji, tad jāsecina, ka mums ir jārunā par kvalitatīvo efektivitāti, ko veido skolotāja darbs attiecībā pret sasniedzamo rezultātu. Šeit gan ir nianse par skolēniem, kuriem neder vispārējā pamatizglītības programma šādā izpildījumā, kāda tā ir pašlaik, līdz ar to nevar viņiem piemērot vispārējos sasniedzamos rezultātus.

Taču šim pievērsīsimies vēlāk. Kvalitatīvo efektivitāti var sasniegt arī pavisam mazā skolā. Pieņemsim situāciju, ka pie pašreizējā skolu tīkla mūsu rezultāti starptautiskā līmenī būtu ļoti labi. Vai arī tad mēs pārskatītu skolu tīklu? Tad, iespējams, mēs teiktu, ka mēs ieguldām izglītībā, kur sakām, ka pamata izglītība ir pieejama katram bērnam neatkarīgi no to skaita klasē un līdz ar to mums ir labi rezultāti. Es teiktu, ka mums būtiski ir pievērsties šai kvalitātes efektivitātei. Un šis ļoti saistās ar skolu kā mācīšanās organizāciju. Kamēr mums mazās skolās būs katram priekšmetam savs skolotājs, tikmēr viņiem katram būs mazas slodzes, kālab viņi, iespējams, braukās starp dažādām skolām un nevarēs ieguldīties vienā izglītības iestādē. Iedomājieties, ka eksistē maza skola, kur katrā pamatskolas klasē ir 7-8 skolēni. Un šajā skolā strādā 10 skolotāji, kas katrs māca 2-3 priekšmetus (pilsētās situācija ir atšķirīga, kur skolotāji var strādāt pilnu slodzi mācot vienu priekšmetu). Un skolā tiek sasniegti labi rezultāti kritiskajā domāšanā, problēmu risināšanā un citos sasniedzamajos rezultātos. Vai pie šādas situācijas mēs šādu skolu apvienotu ar 20 minūšu brauciena attālumā atrodošos lielāko skolu vai tomēr saglabātu?

Un šeit mēs nonākam arī pie tā, ka mums diferencēti jāskatās uz pilsētu un reģionu skolu skolotājiem. Lai apgūtu vairākus priekšmetus, skolotājs būs papildus jāmotivē, jāatbalsta un jāpiedāvā personiskā izaugsme. Turklāt komplektā jādomā par to, lai viņš nonāk skolā, kur ir atbalstoša un ar skaidru redzējumu apveltīta vadība (skolu vadītāju jautājums ir vēl atsevišķs stāsts, ko apskatīju savās iepriekšējās pārdomās).

Es teiktu, ka izglītībai ir jābūt kvalitatīvai un caur to – efektīvai. Izglītībā nav ekonomiskās efektivitātes. Izglītība ir nozare, kas nekad nebūs tiešā mērā rentabla vai ienesīga.

Pastarpināti tā noteikti vēlāk dos ekonomisko labumu caur atbilstošu un kvalitatīvu izglītību ieguvušiem cilvēkiem. Taču vai ar pašreizējo pieeju mēs varam sasniegt katru skolēnu tā, lai viņi izaug katrs ar sev atbilstošu izglītību?

Atbilstoša izglītība katram bērnam

Sistemātiski man visvairāk ir bail no vienādošanas, jo, kā pats esmu pārbaudījis, tas rada daudz sarežģītu situāciju, kas var aizvest pie slikta rezultāta. Vislabākais ceļš ir katra gadījuma skatīšanās individuāli, kas prasa milzīgu resursu gan skolā, gan valstī. Tāpēc mēs nereti mēdzam lietas vienādot jeb unificēt un mazinām personas ietekmes autonomiju, lai vairotu taisnīgumu. Būtiska atziņa šajā kontekstā ir ASV skolotājam un izglītības konsultantam Rikam Vormelijam (Rick Wormeli, dz. 1961.), kurš saka, ka taisnīgi ne vienmēr nozīmē paust vienādu attieksmi pret visiem.

Mums būtiski ir sākt runāt par vienlīdz labu izglītību katram bērnam pēc viņa vajadzībām. Es ar to domāju, ka mums ir būtiski nepieciešams dažāda līmeņa sasniedzamais rezultāts (noslēguma darbs pamatizglītības posmā) dažādiem skolēniem. Pamēģināsim padomāt par vienu konkrētu skolēnu manā pieredzē, bet šādu skolās varētu būt daudz. Skolēnam kopumā sociālā situācija ir visnotaļ slikta, bet uz skolu viņš nāk. Tas nozīmē, ka skola var izdarīt daudz lietas, lai atbalstītu skolēnu viņa mācīšanās ceļā. Saprotam, ka skolēnam neizdodas apgūt ne matemātiku, ne vēsturi, ne dabaszinātnes sekmīgā līmenī, turklāt skolēns šajā skolā mācās tikai dažus gadus. Mazākajās klasēs, šķiet, nav piestrādāts pamatīgāk (šeit bija problēmas pamats). Taču skolēnam ir mērķis – pēc devītās klases doties mācīties profesionālajā skolā un apgūt pavāra profesiju. Skolā pieslēdzam visas iesaistītās puses (administrāciju, audzinātāju, priekšmeta skolotājus) un darbinām sekošanas sistēmu. Skolēnam attieksme pret mācībām bija virs vidējās. Gada beigās vairākos priekšmetos vērtējums bija uz robežas starp sekmīgu un nesekmīgu. Ņemot vērā attieksmi un atzīmju kontekstu, skolēns ieguva sekmīgu vērtējumu priekšmetos, bet eksāmenu divos priekšmetos nenokārtoja. Un nenokārtoja, jo neprata uzrakstīt saturisku tekstu par kādu no vēstures tematiem, atcerēties faktus, darbināt 9. klases līmeņa matemātikas prasmes, utt..

Taču pamatjautājums par šo skolēnu ir – kādas prasmes ir vajadzīgas, lai būtu labs pavārs? Es negribu aizvainot neviena priekšmeta skolotāju un noliegt vispārējās izglītības nepieciešamību, taču uzskatu, ka šādiem skolēniem ir vajadzīgs pamatu pamats, lai varētu doties uz priekšu savā ātrumā un pa savu ceļu.

Skolotājiem ir jābūt sava aroda speciālistiem

Kāds ir risinājums? Ja pamēģinām uzbūvēt citādāku pieeju, tad tas neprasa neko daudz un, manuprāt, tai būtu jābūt autonomi diferencētai. Pirmkārt, noslēguma darbam būtu jābūt līmeņotam. Skolotājiem ir jābūt un viņi ir sava aroda speciālisti un dažreiz bērnu pazīst labāk nekā vecāki. Līdz ar to skolotājam un skolai būtu jābūt autonomai izlemt noslēguma darba grūtības pakāpi. Tas nozīmē, ka mums būtu ļoti jāuzticas skolām un to komandām, lai iedotu autonomiju dot noslēguma darbā tādas lietas, ko skolēns tiešām varēs savās spējās paveikt un, to nokārtojot, iegūs papildus pārliecību par savu varēšanu.

Otrkārt, ja ieviešam pirmo, mums vairāk jāstrādā pie diferencācijas klasē ar konkrētajiem skolēniem. Ļoti labā gadījumā būtu jēdzīgi, ja ar šiem bērniem strādātu otrs skolotājs (tā paša priekšmeta skolotājs, kas var ienākt konkrētās klases stundās) vai skolotāja palīgs. Tas ļautu pamata skolotājam strādāt diferencēti ar labiem un izciliem skolēniem. Klasiskā situācijā priekšmeta skolotājam būtu jāizstrādā individuālās mācīšanās plāns šiem skolēniem papildus konsultācijās. Pašlaik nacionālajā līmenī ir paveikts daudz ar jauno pamatizglītības standartu, kur ir atslogotas satura lietas un skolotājam iedota lielāka autonomija, turklāt sasniedzamos rezultātus iespējams labi līmeņot, jo tie paredz daudz procesuālās lietas. Svarīgi, lai pašlaik mainītos arī noslēguma darbs (gan saturs, gan forma).

Kopumā nacionālā līmeņa labā ziņa ir tā, ka mēs aizvien biežāk sarunājamies par dziļiem un būtiskiem jautājumiem. Mana vēlme būtu, ka aizvien vairāk skolotāji vai skolu vadības cilvēki rakstītu par savām pieredzēm un dalītos ar labās prakses piemēriem. Es priecātos, ka mēs aizvien mazāk salīdzinātu skolas, bet salīdzinātos paši ar sevi konkrētā laika periodā (organizācijas dinamika laika gaitā). Būtu svarīgi diskutēt (sanākt, veltīt laiku sarunām, izstrādāt piemērus un priekšlikumus) par dažādām lietām un tā palīdzēt nacionālā mēroga politikas veidotājiem palīdzēt īstenot būtiskas un jēgpilnas pārmaiņas. Manuprāt, skolas kopā ir milzīgs resurss un var daudz izdarīt. Un būtiski negaidīt, ka kāds dara mūsu vietā, bet pamēģināt un eksperimentēt pašiem.

 

Autors ir Raunas vidusskolas direktors

Aizņemoties jāatceras pašam par sevi

Aizņēmums neatliekamam tēriņam vai sen iecerētam pirkumam vienmēr prasa rūpīgu un daudzpusīgu izvērtējumu. Iedziļināšanās ir aizņēmēja paša interesēs. Tas attiecas uz savu ienākumu un atmaksas iespēju novērtējumu, taču vienlīdz būtiski ir iedziļināties arī piedāvātā aizdevuma cenā un nosacījumos. Jo atšķirības starp dažādu finanšu tirgus dalībnieku piedāvājumiem var būt ievērojamas – mērāmas nevis procentos, bet reizēs. Tāpēc, lai cik steidzama un neatliekama būtu finanšu vajadzība, pirms līguma parakstīšanas ir vēlams apstāties. Veltīt laiku vienu stundu tam, lai saprastu, vai nenodarām pāri paši sev.

Šogad stājas spēkā izmaiņas Patērētāju tiesību aizsardzības likumā, kas paredz vairākus jaunus nosacījumus t.s. patēriņa kreditēšanā – tiek samazinātas kopējās kredīta izmaksas patērētājam, mainīta aizņēmumu atmaksas kārtība, ierobežota patēriņa kredītu reklamēšana.

Piemēram, no 1. jūlija stājas spēkā likuma norma, ka patērētājam noteiktās kredīta kopējās izmaksas, kas pārsniedz 0,07 procentus dienā (šobrīd 0,25%) no kredīta summas, uzskatāmas par nesamērīgām un neatbilstošām godīgai darījumu praksei. Šis ir vērtējams kā solis pareizā virzienā, lai ierobežotu tādu aizdevumu izsniegšanu, kuri kredītam piemēro (patērētājam bieži vien to nesaprotot) simtos procentu gadā mērāmu likmi un neskaitāmus kredīta atmaksas pagarinājumus.

Kā zināms, ar aizdevumu izsniegšanu pasaulē jau sen nenodarbojas tikai bankas vien. Dažāda veida kreditēšanas un līzinga uzņēmumi ir bijis nozīmīgs finanšu tirgus attīstības veicinātājs, padarot aizņēmumus cilvēkiem ļoti viegli un ātri pieejamus. Iespējams, šī attīstība bijusi pārāk ātra, jo atšķirībā no cieši regulētā banku tirgus, kreditēšanas uzņēmumi ilgu laiku baudīja daudz brīvāku darbības režīmu. Tapa aizvien sarežģītāki un ar pamatīgu jaudu reklamēti finanšu produkti, kas daudziem pēkšņi ļāva “atrisināt” kādu savu neatliekamu vajadzību, piemēram, iegādāties kārotu mantu, piemirstot, ka naudai ir cena, un parasti tieši viegli pieejamai naudai tā ir visaugstākā.

Pirmais un nozīmīgākais ieteikums, izvēloties sev piemērotu aizdevumu, ir gada procentu likmes (GPL) salīdzinājums.

Jo dažādi kreditētāji reklamē atšķirīgu termiņu likmes – tā, aizdevums, kurš maksā “tikai” 0,5% dienā būs sešas reizes dārgāks, nekā aizdevums ar likmi 30% gadā. Un aizdevuma likme, kas norādīta ar piebildi “mēnesī” būtu jāreizina ar 12. Būtiski ir pievērst uzmanību arī aizdevuma pirmstermiņa atmaksas un termiņa pagarināšanas nosacījumiem, iespējamajām komisijas maksām un citām saistībām, kuras uzņematies līdz ar aizņēmumu.

Kopā ar gada procentu likmi un citu nosacījumu izvērtējumu, ieteicams vēl un vēlreiz apsvērt savas iespējas aizņēmumu atmaksāt. Kādi ir mani ienākumi šobrīd? Cik lielu daļu no tiem es katru mēnesi varēšu atvēlēt kredīta nomaksai? Kā mani ienākumi varētu mainīties tuvākā gada laikā? Lūk, trīs pamata jautājumi, uz kuriem vajadzētu atbildēt pašam sev. Jo nesamērīgus tēriņus nedrīkst attaisnot ar zemiem ienākumiem. Iespējams, var atrast aizdevēju, kurš pievērs acis uz zemajiem ienākumiem un neracionālu tēriņu iecerēm. Iespējams, izdodas atrast daudz maz pieņemamus aizdevuma nosacījumus. Taču, lai kādi tie būtu, vienubrīd finanšu iespējas izsīks un nāksies meklēt “steidzamo” kredītu risinājumus, kuri maksās krietni dārgāk.

Swedbank statistika par patēriņa kredītu atmaksu bankā liecina, ka aizkavēto maksājumu skaits ir četras reizes mazāks, nekā patēriņa kredītu tirgū kopumā. Bankas vērtē klientu maksātspēju un aizdod tad, ja redz, ka cilvēks spēs atmaksāt aizņemto. Proti, daļa no iepriekš minētā “mājas darba” – savu ienākumu izvērtēšana, notiek kopā ar banku.

Turklāt, kad atbildes uz jautājumiem ir saņemtas, patēriņa kredīta izsniegšana bankā šodien notiek tik pat ātri kā pie t.s. nebanku kreditētājiem. Swedbank gadījumā redzam, ka jau šobrīd 98% no īstermiņa kredītiem 300 līdz 12 000 eiro apmērā tiek izsniegti attālināti internetā (tostarp, bankas mobilajā lietotnē). Kopumā vidējā summa, ko iedzīvotāji aizņemas Latvijā, ir 1700 eiro. Visbiežāk īstermiņa aizņēmumu izvēlas iedzīvotāji no 28 līdz 35 gadiem jeb tā dēvētie jaunie profesionāļi, kuriem ir stabili ienākumi (vidēji 1000 eiro) un vēlme straujākiem soļiem realizēt savas ieceres. Aizņēmums parasti tiek ņemts uz vidēji diviem gadiem, kas nozīmē, ka ikmēneša maksājuma summa ir 70 eiro. Taču summa, ko katrs bez lielām grūtībām mēnesī var novirzīt ātrākai savu ieceru īstenošanai, ir dažāda. Tāpēc ir ļoti svarīgi izvēlēties godīgu kreditētāju un pievērst lielāku uzmanību ne tikai košai reklāmai, kuras mērķis ir uzburt vēlamo realitāti, bet arī līguma nosacījumiem, kuri veido patieso realitāti.

 

Autors ir Swedbank patēriņa finansēšanas virziena vadītājs

Sociālistiskās vienādības rēgs izglītībā?

Izglītības reformu “karstumā” aizmirstas izrādījušās tā saucamās “novirziena” skolas. Pamatizglītības standartā, ko steidzās apstiprināt iepriekšējā valdība, šīs skolas nebija paredzētas. Ko darīt, lai kļūdu labotu? Diskutē Saeimas izglītības komisija, ministre I.Šuplinska, šo skolu skolēnu vecāki, pedagogu nevalstiskās organizācijas un ierēdņi, kuri šo kļūdu pieļāvuši.

Ironiskā kārtā daudzi minēto skolu pedagogi ir reformu entuziasti un jaunā mācību satura izstrādes eksperti. Kā Saeimas komisijas sēdē teica Franču liceja direktore V.Rūtenberga, ”izskatās, ka mēs pašu rokām esam sekmējuši savu skolu likvidāciju”. Protams – netieši.

Skolu – ar padziļinātu kāda mācību priekšmeta apguvi – panākumu vēsture ilgst vairāk nekā 50 gadus. Pavisam ir 45 skolas ar matemātikas, svešvalodu, mūzikas, mākslas vai informātikas ievirzi.

Šīm skolām nepieciešamie 3, 8 miljoni eiro, kā teica Saeimas izglītības komisijas vadītājs A.Ašeradens – nav liela nauda. Tā ir bijusi paredzēta valsts budžetā visus iepriekšējos gadus. Papildus finansējums svešvalodu skolām nodrošina nelielu grupu stundas, kas sekmē valodas apguvi. Mūzikas “novirziena” skolās lielāko sadārdzinājumu veido individuālās mūzikas instrumenta spēles nodarbības katram skolēnam.

Kāda ir atdeve?

Ja ņemam kā piemēru Rīgas 6. vidusskolu, tad padziļinātas mūzikas apguves klasēs mācījušies mūziķi Maija Kovaļevska, Andris Nelsons, Baiba Skride, literāte Rudīte Kalpiņa, aktieris Gundars Āboliņš, politologs Ivars Ījabs, uzņēmējs Ēriks Strods un daudzi citi. Skolā darbojas skolēnu simfoniskais orķestris – vienīgajā starp vispārizglītojošām skolām. Kas būtu Latvija bez slavenās Rīgas 1. ģimnāzijas? Skola ir ne tikai matemātiķu kalve, tajā mācījušies četri Latvijas valsts premjerministri, starptautisko olimpiāžu uzvarētāji, pasaules līmeņa zinātnieki. Jelgavas 4. vidusskolas nopelnu sarakstā: kora “Spīgo” panākumi, Eiropas mūzikas pedagogu organizācijas EAS konferences organizēšana pagājušajā gadā bez jebkādas valsts palīdzības, putēju orķestris utt. Rīgas Franču liceju beiguši režisore Anna Viduleja, aktrise Marija Bērziņa, televīzijas “seja” Edijs Bošs un daudzi citi. Tā varētu turpināt uzskaitot simtiem personību, kuras ir šo skolu absolventi.

Šķiet, ka tas ir galvenais šo skolu pienesums: tur veidojas inteliģence, vadītāji, elite.

Protams, var minēt vēl daudz citu argumentu. Svešvalodu skolas sagatavo kvalificētus literātus un tulkotājus, kuri jau no bērna kājas apgūst nevis vienkārši sarunvalodu, bet tulkošanai un nopietnai komunikācijai nepieciešamo, kas noderēs valsts darbā veidojot diplomātiskos un ekonomiskos sakarus. Mūzikas novirziena skolas veido agrīno motivāciju topošajiem mūzikas skolotājiem, gatavo lielu skaitu Dziesmu svētku dalībnieku tieši pūtēju orķestros. Tā, ka visu pēdējo jaunatnes dziesmu svētku koncertus iespējams nodrošināt ar pašu skolēnu pūtēju orķestru pavadījumiem. Protams, līdztekus ir arī mūzikas skolas. Atšķirība ir tajā, ka mūzikas skolas atrodas citās telpās un vecāki savas atvases turp ved pēcpusdienās, bet “novirziena” skolās viss notiek uz vietas, pēc vispārizglītojošo mācību priekšmetu apguves seko instrumentspēles nodarbības, kori, orķestri utml.

Skaidrs, ka daudzi gribētu, lai arī viņu bērni mācītos šādās skolās, bet diemžēl šo skolu skaits ir ierobežots. Varbūt – “sociālistiskā taisnīguma” vārdā – labāk tās likvidēt? Un naudiņu sadalīt vienādi – visiem?

Ja tā notiktu, tad diez vai vispārējās izglītības kvalitāte jūtami uzlabotos, bet skaidrs, ka “novirziena” skolu gan vairs nebūtu. Toties viss izlīdzinātos standartizētā vidējā līmenī. Tie no mums, kuri pieredzējuši PSRS okupācijas laikus, zina, ko tas nozīmē, kā vienlīdzības vārdā dažādiem līdzekļiem “izlēcējus” nomierina, vienādo vai iznīcina.

Bet vienlīdzība nenozīmē vienādību. Visi cilvēki ir līdztiesīgi, bet ne vienādi!

Ikvienam bērnam jādod visas iespējas veiksmīgam startam dzīvē, piedāvājot tādu izglītību, kas nodrošina darbam un personības attīstībai nepieciešamo prasmju, zināšanu un vērtību apguvi. Bet tas nenozīmē liegt iespējas attīstīties tiem, kuri var vairāk un grib vairāk. Taisni otrādi. Tādi ir jāatbalsta un jāstimulē.

Novirziena skolu lietderīgums ir ne tikai kādas jomas padziļinātā apguvē, bet tajā, ka skolēns trenē spēju organizēt savu laiku tā, lai paspētu un izdarītu vairāk. Turklāt darot to, kas viņu pašu interesē, kas padodas. Tāpēc šo skolu absolventi gūst panākumus arī citās darbības jomās, ne tikai padziļinātajai izglītībai atbilstošajā jomā.

Varbūt tieši novirziena skolas ir mūsu “veiksmes stāsts”? Nevis atdarināt citur izplānotas reformas, bet izkopt pašiem savu radošo potenciālu? Varbūt pat eksportēt savu pieredzi. Lai citi mācās no mums! Vismaz jomās, kurās Latvija ir spēcīga, piemēram, matemātikā un mūzikā.

Diemžēl no 45 skolām tikai piecas ir ar matemātikas padziļinātu mācīšanu. Lūk, attīstības virziens, kas varētu būt valsts politikas prioritāte nākotnē.

Turklāt matemātikas virziena attīstība neprasa tik lielu sākuma ieguldījumu (atšķirībā no mūzikas novirziena skolām, kas sākumā prasa ievērojamus izdevumus mūzikas instrumentu iegādei, esošajās mūzikas novirziena skolās, protams, instrumenti gadu gaitā ir sarūpēti). Skolas ar padziļinātu kādas jomas mācīšanu jāatšķir no tām 83 skolām, kuras īsteno savas individuālās programmas, piedāvājot drīzāk paplašinājumu: vienu vai dažus mācību priekšmetus, kuru nav oficiālajā standartā. Arī šādas skolas ir lietderīgas, tās neprasa papildus finansējumu, jo spēj īstenot savu individuālo plānu esošā finansējuma ietvaros. Taču šiem plāniem nav vienotu mērķu un virzienu (valsts līmenī).  Sajaucot šos divu skolu veidus, zaudētājas būs “novirziena” skolas. Situācijā, kad valstij ir maz naudas, lietderīgāk ir koncentrēties tieši uz tām skolām, kuras jau ir pierādījušas savu radošumu un spēj vienoties par kopīgiem kvalitātes rādītājiem. Tāpēc skaidri jāiezīmē “novirziena” skolām finansējums.

Matemātikas un eksaktās izglītības virzienu attīstībai galvenā problēma ir sagatavot atbilstošus skolotājus. Bet tas ir laika un politiskās gribas jautājums. Katrā ziņā jāsaglabā esošās dažādu virzienu skolas – kā vietas, kur izmēģināt jaunas idejas un pieejas. Ar laiku jāpanāk, ka katrā reģionā ir vismaz dažas šādas skolas, kurās jaunie talanti varētu attīstīties, nevis izglītības standartu formulējumos jārada problēmas “novirziena” skolu pastāvēšanai.

Tas, ka likuma grozījumi un pamatizglītības standarts iepriekšējā gadā ir pieņemts sasteigti, signalizēja arī biedrība “Latvijas Pedagogu dome” (LPD). Taču uzmanība tolaik tika pievērsta vairākiem odioziem formulējumiem standarta projektā, kas, par laimi, tika izmainīti un uzlaboti. Neienāca pat prātā, ka novirziena skolas faktiski plānots likvidēt. Tomēr jau tolaik viens no priekšlikumiem bija – izmēģināt reformu idejas sākumā tikai tajās 100 skolās, kuras piedalās kompetenču izglītības projektā. Un tikai pēc 3 gadiem, kad varētu izvērtēt jauno pieeju rezultātus, ieviest jauno mācību saturu visā Latvijā. Pirms gada tomēr LPD un liela daļa Saeimas komisijas deputātu piekrita kompromisa priekšlikumam – reformu sākumu pārbīdīt par gadu uz priekšu, nevis sākt jau 2019. gadā kā uzstāja nepacietīgākie reformu gribētāji. Jauninājumu ieviešana par gadu vēlāk patiešām izrādījies pareizs lēmums. Iespējams, ka – bez kļūdas ar “novirziena skolām” – izgaismosies vēl citas problēmas. Darbojoties “Kompetenču izglītības” projekta Uzraudzības padomē, kā arī, sazinoties ar skolotājiem, kuri gatavo jaunos mācību materiālus, nākas konstatēt, ka viss jaunā mācību satura ieviešanai nepieciešamais tiks pabeigts knapi uz noteikto reformas ieviešanas sākuma laiku.

Medicīnā ir lielas diskusijas par pietiekamu skaitu testu jaunu zāļu vispārējai lietošanai (piemēram, Rigvir gadījumā pat pēc daudzu gadu prakses tiek izteiktas šaubas vai zāles ir pietiekami izmēģinātas). Turpretī izglītībā esam gatavi bez nopietnas pilna cikla aprobācijas eksperimentēt ar bērniem. Vai nav dīvaini? Protams, reformas ir jāveic, jo izglītība prasa nopietnus pārkārtojumus un pilnveidi. Ir jāseko līdzi jauno tehnoloģiju un sociālo procesu dinamikai, to atspoguļojot mācību saturā un metodēs. Tomēr reformas ieteicams veikt apdomīgi un līdzsvaroti, iepriekš paredzot iespējamās sekas.

Tāpēc vidējās izglītības standarta projekts, kas patlaban Ministru kabinetā tiek gatavots apstiprināšanai, būtu jāizvērtē vēlreiz un nopietni, lai nepieļautu līdzīgas kļūdas, kas šobrīd atklājušās pamatizglītības standartā. Lai pieaugošas standartizācijas un unifikācijas apstākļos, kas raksturo mūsdienu patērētājsabiedrību, mēs nepazaudētu tradīcijas un iestrādes, kas ir pierādījušas savu lietderību.

Konservatīvismu no sociālisma un kreisā liberālisma atšķir tas, ka konservatīva politika atbalsta izcilību, tradīciju, līderību, elitāro, bet sociālisms vienādo, ierobežo un nolīdzina. Dīvaini, ka brīvās Latvijas valstī jāaizstāv izcilība pret vienādošanas politiku, kas šķita palikusi pagātnē līdz ar PSRS komunistiskā monstra sagrāvi.

Cerīgs šajā stāstā ir fakts, ka Izglītības un zinātnes ministrija ir konservatīvas partijas politiķu atbildībā. Izglītības ministre I.Šuplinska ir sākusi iepriekšējās valdības kļūdas labot. Sagatavoti ir grozījumi izglītības likumā. Tie – jācer – “novirziena skolām” ļaus turpināt “novirzīties” no vidēji pelēkā, attīstot jaunus ceļus, īstenojot iedarbīgas metodes savās programmās un kaldinot jaunus sasniegumus. Paredzēts izstrādāt kritērijus šo skolu kvalitātes uzturēšanai un paaugstināšanai. Jācer, ka šajā procesā neparādīsies atkal kādi jauni “zemūdens akmeņi”, kas traucētu minēto skolu darbībai.

Un pats pēdējais. Vai pagājušā gadā, apstiprinot jauno pamatizglītības standartu, pieļautā kļūda notikusi muļķības, nolaidības vai kaitniecības dēļ? Kas par to atbildēs?

 

Autors ir biedrības “Latvijas Pedagogu dome” valdes priekšsēdētājs