Krustcelēs • IR.lv

Krustcelēs

3
Guna Zariņa (Aņisja), Gundars Āboliņš (Pjotrs) un Baiba Broka (Matrjona).

JRT izrādes Tumsas vara paradokss –  spoži aktierdarbi, garlaicīga izrāde

Režisora Gata Šmita izrāde Tumsas vara jeb Nadziņš ieķēries putniņš pagalam iesākas negaidīti – kā melns joks par jautru slepkavnieku kompāniju. Un kāpēc ne, jo – vai tad tieši par to nestāsta Ļeva Tolstoja lugas apakšvirsraksts (vecākā un latviskākā tulkojumā: padod velnam mazo pirkstiņu, viņš paņems visu roku)? Velnu JRT izrādē netrūkst, bet līdz rokai (pārfrāzējot – cilvēka dzīves traģiskuma eksistenciālai izpratnei) režisors Tumsas varā vēl nav ticis.

Šmita izdarīto ir pamats apbrīnot. Tolstoja lugu grūti atzīt par meistardarbu – notiekošais tiek nevis rādīts, bet drīzāk skaidrots, turklāt didaktiski, autors, šķiet, raksta pamācību, ka indēt vīrus, izmantot bezpalīdzīgas sievietes un slepkavot zīdaiņus nav labi. Var jau būt, ka kļūdos, tomēr šķiet – vairākumam teātra skatītāju šīs vienkāršās domas neliksies gandrīz četru stundu iztirzāšanas vērtas (izrāde pat pēc programmā paredzēto Gata Gāgas atveidoto varoņu «noīsināšanas» ir gara), bet tos, kuriem tās nebūs pašsaprotamas, teātris tāpat nepārliecinās. Tāpēc jautājums, kāpēc un par ko Tolstoja lugu iestudējis Šmits, man liekas principiāls, bet neatbildēts.

Izrādei ir divas stiprās puses. Pirmā – režisora darbs ar tekstu. Pārsteidzoši, bet, lugu tikpat kā nemainot, tikai ar mērķtiecīgu akcentu izvietojumu izdevies panākt, ka teksts skan laikmetīgi. Principā Šmits lugā spējis ielikt ja ne zemtek-stu, tad vismaz mājienu par tāda iespējamību, tātad – kādas par tekstu sarežģītākas eksistences potenciālu.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu