Kā ukraiņu sabiedrība tiek galā ar nogurumu un kāpēc nākamais gads var izrādīties izšķirošs karā, skaidro pazīstamais ukraiņu politiskais komentētājs Vitālijs Portņikovs
Vitālijs Portņikovs pēdējos gados ir kļuvis par vienu no dzirdamākajām balsīm postpadomju telpā — viņa YouTube kanāls ir populārs gan Ukrainā, gan ārpus tās robežām.
Neraugoties uz lielo aizņemtību, viņš gada izskaņā atrada laiku Ir intervijai, jo izjūt īpašu saikni ar Latviju. Skolas gados vasaras brīvlaiku pavadījis Jūrmalā. Viņa pirmie raksti studentu prakses laikā tika publicēti laikrakstā Jūrmala, bet vēlāk 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā viņš rakstīja laikrakstam Latvijas Jaunatne.
Kādi ir Portņikova secinājumi par aizvadīto kara gadu, un kādus pavērsienus Ukraina var gaidīt 2025. gadā?
Vai šajā gadā Ukraina un tās sabiedrotie ir darījuši pietiekami daudz, lai tuvinātu Ukrainu uzvarai?
Šogad militāro sasniegumu ziņā nekas būtisks nenotika, lai gan frontē bija vērojama liela kustība un pat Ukrainas ofensīva Kurskas reģionā Krievijā. Tam visam nav nekādas nozīmes, ja spriežam par militāro stabilizāciju.
Nozīme būs tam, kas notiks 2025. gadā. Proti, vai ASV prezidentam Donaldam Trampam reāli izdosies panākt konflikta iesaldēšanu, un ko viņš darīs, ja pārliecināsies, ka tas nav iespējams. Tie ir divi galvenie jautājumi, uz kuriem neviens nezina atbildi.
Ņemot vērā šos apstākļus, kādas ir jūsu prognozes 2025. gadam?
Tas var kļūt izšķirošs gads. Ja Ukrainai izdosies stabilizēt situāciju frontē un saglabāt Rietumu partneru atbalstu, būs ļoti svarīgi, lai Krievija nespēj nostiprināt savas pozīcijas Ukrainā. Līdz ar Trampa nākšanu pie varas mums jābūt gataviem, ka atbalsts Ukrainai var tikt pārskatīts. Būs jāsaprot, kā tieši ASV sadarbosies ar Ukrainu un vai atbalsts joprojām būs efektīvs.
Vai varam cerēt, ka Amerikas iekšējie demokrātiskie mehānismi un spēku balanss var aizsargāt Ukrainu? Kā tas varētu izskatīties Trampa prezidentūras laikā?
Mēs nezinām, kāda būs Trampa prezidentūra un cik lielā mērā tiks saglabāts spēku līdzsvars ASV. Amerikas politiskā sistēma ir ļoti sarežģīta, un pēc Trampa inaugurācijas un jaunā Kongresa darbības sākuma redzēsim, kā tas reāli darbosies. Tramps ir neprognozējams politiķis, ļoti ambiciozs un varu uzskata par savu personīgo. Pastāv iespēja, ka viņš var mainīt pašu politisko sistēmu, taču arī sistēma var mainīt Trampu, ja viņš nespēs apiet tās mehānismus. Laiks to rādīs.
Kā vērtējat situāciju Ukrainas sabiedrībā, vai valda nogurums no kara?
Karš ilgst jau trešo gadu, un tas neizbēgami izraisa sabiedrības nogurumu. Ukrainā ir psiholoģiskā noguruma posms, tāpat kā jebkurā citā sabiedrībā, kas pārdzīvo šādu krīzi. Tas nav pārsteidzoši, jo cilvēki taču dzīvo pastāvīga stresa apstākļos. Ikviena sabiedrība, kas piedzīvo ilgstošu karu, iziet cauri šiem psiholoģiskā cikla posmiem: vispirms entuziasms, tad vilšanās un apātija.
Cik ilgi ukraiņi var izturēt šo psiholoģisko spiedienu?
Ukrainas sabiedrība jau trīs gadus dzīvo «vēl trīs mēneši», «vēl pusgads» cerībās uz kara beigām vai kādām pozitīvām pārmaiņām. Tā ir sava veida psiholoģiskā aizsardzība, kā cilvēki cenšas rast cerību, jo ir grūti pieņemt, ka karš var ieilgt. Neviens negrib atzīt, ka tava valsts ir iebraukusi grāvī.
Pieļauju, ka var notikt mēģinājums pārtraukt uguni vai pat noslēgt pamieru, un tad daļa cilvēku var sākt domāt — labāk lai ir miers, pat ja tas nav Ukrainai izdevīgs. Taču tas nenozīmē, ka varam cerēt uz ātrām kara beigām.
Kādas ir Ukrainas perspektīvas turpmākajos gados pēc kara?
Grūti pateikt. Iespējams, Ukraina atgūs savas teritorijas un atkal attīstīsies, taču pastāv risks valstij uz daudziem gadiem iestrēgt bezperspektīvā bedrē. Tas ir atkarīgs no daudziem faktoriem — vai Ukraina saņems reālas drošības garantijas, kā sabiedrība reaģēs uz teritoriju zaudējumiem, un kādi politiskie lēmumi valstī tiks pieņemti tuvākajos gados.
Par teritoriju — mēs nevaram skaidri zināt, vai Ukraina tās visas atgūs. Un, pat ja tas notiks, paliek neatbildēts jautājums, vai spēsim tās aizsargāt nākotnē. Svarīgi, kā valsts izskatīsies pēc kara — kāds būs iedzīvotāju skaits, kādas būs sociālās, ekonomiskās un politiskās sekas. Neuzskatu situāciju par bezcerīgu, taču ir daudz jautājumu, uz kuriem mums vēl jāatrod atbildes.
Vai iespējams scenārijs kā Gruzijā?
Tas diemžēl ir reāls scenārijs. Tas var novest pie lielas iedzīvotāju vilšanās un prokrievisko spēku nostiprināšanās. Tādā gadījumā Ukraina kļūs par valsti, kurā Krievija cīnās par savu ietekmi, lai gan ne tādā formā kā Baltkrievijā. Tas būs cits stāsts, bet Ukrainas kā nacionālas valsts pastāvēšana būs atkarīga no tā, kā spēsim reaģēt uz šo spiedienu.
Jūs būtībā sakāt, ka Ukrainas valstiskā pastāvēšana pašlaik ir atkarīga no armijas. Taču ir sajūta, ka Bruņotajos spēkos trūkst cilvēku, mobilizācija ir kļuvusi par tādu kā biedēkli. Kāpēc?
Galvenā problēma ir nevis tā, ka cilvēki nevēlas dienēt, bet gan tā, ka sistēma nav prasmīgi organizēta. Mobilizācija ir tikai daļa no problēmas. Pēc vairākiem korupcijas gadījumiem teritoriālajos iesaukšanas centros mēs 2023. gadā redzējām populistisku gājienu — šo centru vadības nomaiņu visos reģionos. Tas situāciju neuzlaboja, tieši otrādi — profesionāļu vietā nāca cilvēki bez izpratnes par to, kā sistēma darbojas. Un tas notika tieši mobilizācijas laikā, kad bija vajadzīgi pieredzējuši darbinieki.
Kā vērtējat prezidenta Volodimira Zelenska politiku? Esat teicis, ka viņš ir «miesa no Ukrainas sabiedrības miesas».
Zelenskis atspoguļo vidējā ukraiņa uzskatus un domāšanas veidu. Iespējams, tieši tāpēc daudzi cilvēki viņu uzskata par savu prezidentu. Tomēr kara laikā vidējā ukraiņa izvēles var radīt fatālas sekas. Es neapsūdzu Zelenski, bet ir svarīgi saprast, ka kara laikā prezidentam jādomā nevis par savu popularitāti, bet gan par valsts saglabāšanu.
Problēmas sākās jau pēc politiskā kursa izvēles 2019. gadā, kad nebija skaidrs — vai Ukraina būs gatava karam ar Krieviju? Kad Zelenskis mēģināja rast kompromisu ar Putinu, tas noveda pie nopietnām politiskām kļūdām. Prezidents Porošenko, neraugoties uz visām savām kļūdām, vismaz nepieļāva lielu karu. Iespējams, vajadzēja atstāt viņu uz otru termiņu, lai pabeigtu reformas. Taču tauta nolēma citādi, un tagad esam situācijā, kad esam uz teritoriju un varbūt pat valstiskuma zaudēšanas robežas.
Izvēloties prezidentu bez varas pieredzes, valsts ir nonākusi uz katastrofas sliekšņa. Tā ir mācībstunda, ko Ukraina sniedz pasaulei, — kādas sekas nes profanācija.
Ko jūs ar to domājat?
Karš ir politiskās profanācijas rezultāts. Jau 2022. gada vidū brīdināju, ka ilgstošs karš var nest nopietnas sekas, ka nepieciešams apdomāt mehānismus, kā karu izbeigt un radīt drošības garantijas Ukrainai. Jo galvenais ir jautājums, kā mēs varam aizsargāt savas teritorijas, kuras atkarosim vai saglabāsim.
Tagad mums ir trīs prioritātes. Pirmā — nezaudēt vēl kādas teritorijas. Otrā — saglabāt valstiskumu. Trešā — ja tomēr valstiskums tiek zaudēts, saglabāt tautu mūsu etniskajās teritorijās. Jo Krievija cenšas likvidēt ne tikai Ukrainas valsti, bet arī pašu ukraiņu nāciju. Mēs nedrīkstam to pieļaut.
Kas šādos apstākļos būtu Ukrainas uzvara?
Ukrainas uzvara ir saistīta ar teritoriju saglabāšanu, drošības garantijām un Ukrainas kultūras, identitātes saglabāšanu. Mēs varam zaudēt vienā no šīm jomām, bet uzvarai ir nepieciešamas visas trīs. Ja pēc 20 gadiem šeit joprojām būs ukraiņi, kas runā ukraiņu valodā un uzskata sevi par ukraiņiem, tā būs mūsu uzvara. Okupētajās teritorijās tā vairs nav — cilvēki ir spiesti uzskatīt sevi par «krieviem», pat ja runā ukraiņu valodā.
Es joprojām ceru, ka Ukraina spēs saglabāt savu neatkarību, taču tas būs ļoti grūts ceļš. Galvenais jautājums ir profesionalitāte un spēja pieņemt pareizus politiskus lēmumus. Lai Ukraina virzītos uz priekšu, būs jācīnās ne tikai ar korupciju, bet arī ar pašiem politiskās sistēmas pamatiem, kas pašlaik neļauj efektīvi pārvaldīt valsti.
Ja Ukrainai izdosies saglabāt suverenitāti, mēs varam kļūt par piemēru citām valstīm, kā veiksmīgi izcīnīt savu nākotni kara apstākļos. Taču, lai to panāktu, mums nav jāgaida uzlabojumi no ārpuses, bet pašiem jārisina savas problēmas.
Kā jūs vērtējat pašreizējos politiskos procesus Eiropā un tās atbalstu Ukrainai?
Neizslēdzu, ka nākotnē Eiropā var kļūt spēcīgāki politiskie spēki, kas piedāvās sarunas ar Putinu. Eiropieši var sākt teikt — mums nav vajadzīgs karš, Ukraina pati bija neuzmanīga, un tas ir izraisījis šo postu. Var notikt politiskās elites nomaiņa un orientācija uz Krieviju. Koalīcijas, kas tagad izveidojušās Ukrainas labā, var izrādīties īslaicīgas.
Ja Ukraina zaudēs, Eiropas politiķi var atgriezties pie Krievijas, un tad mēs redzēsim izmaiņas Eiropas politiskajā arhitektūrā.
Kādus draudus Eiropai rada informatīvais karš un Krievijas ietekme Rietumos?
Krievija aktīvi strādā informācijas lauka veidošanā, izmanto intelektuāļus un žurnālistus, lai popularizētu savas idejas. Tā atbalsta prokrieviski noskaņotos spēkus Eiropā un organizē protestus, kas sašūpo Rietumu institūcijas. Tā ir daļa no Krievijas stratēģijas, kas aktīvi izplata savu propagandu, izmantojot sociālos tīklus. Tas rada milzīgas problēmas ukraiņiem un citiem eiropiešiem, jo cilvēki ne vienmēr spēj atšķirt patiesību no meliem. Ja neatradīsim regulējumu, kā cīnīties ar šo ietekmi, mēs vienkārši noslīksim manipulāciju un viltojumu okeānā.
Mums ir jābūt reālistiem. Jāturpina cīnīties un jāatceras mūsu vērtības un intereses. Ja to darām, mums ir iespēja uzvarēt. Svarīgi atcerēties, ka mūsu cīņa nav tikai par teritorijām, bet par kultūru, valodu, identitāti. Ja spēsim šīs vērtības saglabāt pat visgrūtākajos apstākļos, mēs uzvarēsim.
* Rakstu sērija Ticot uzvarai pieejama brīvpieejā, pateicoties AS Latvijas finieris atbalstam. #KopāParUkrainu
Pagaidām nav neviena komentāra