Trampu «miera līgumi» interesē tikai kā iespēja pagozēties kameru priekšā
Pirmās ziņas par jaunu miera plānu, kā izbeigt Krievijas sākto karu Ukrainā, sāka noplūst pagājušās nedēļas sākumā, un jau tad radās iespaids, ka notiek kaut kas vēl dīvaināks, nekā esam pieraduši sagaidīt no ASV prezidenta Trampa allaž haotiskās administrācijas.
Tramps pirms ievēlēšanas lielījās, ka panāks mieru Ukrainā 24 stundu laikā, un līdz šim visas iniciatīvas šajā virzienā sākās vai nu ar bramanīgām izrādēm — ar Zelenska pazemošanu Ovālajā kabinetā vai ar Putina sagaidīšanu Aļaskā —, vai arī ar visādiem mājieniem, ar kuriem viņš piebārstīja savu soctīklu kontu un izteicienus žurnālistiem.
Trampu «miera līgumi» interesē tikai kā iespēja pagozēties kameru priekšā. Tāpēc pirms katra iecerētā triumfālā uznāciena viņš spriedzes kāpināšanai parībina bungas, un šāda dramaturģija ir svarīga daļa no Trampa uzvedības modeļa.
Taču bēdīgi slavenais 28 punktu miera plāns 18. novembrī iznira mūsu acu priekšā nepieteikts. Tramps, kā šķita novembrī, par Ukrainu vispār bija aizmirsis. Kopš novembra sākuma viņa socmediju kontā nebija neviena ieraksta par karu, un arī sarunās ar žurnālistiem viņš šo tēmu sevišķi nekustināja. Svētdien, 16. novembrī, viņš pat bija teicis, ka varētu parakstīt likumu, kas uzliktu papildu tarifus valstīm, kuras importē naftu no Krievijas. Tobrīd visa viņa uzmanība bija sakoncentrēta uz gaidāmo balsojumu Kongresā par mirušā pedofila Džefrija Epstīna izmeklēšanas dokumentu publiskošanu, jo Tramps acīmredzot baidās, ka tajos var atklāties viņam neglaimojoši fakti.
Plāns, kura 28 punkti bija lielā mērā Krievijas vēlmju uzskaitījums — Ukrainas atkāpšanās no Doneckas, tās bruņoto spēku skaita būtisks samazinājums, apņemšanās neiestāties NATO ierakstīšana konstitūcijā, atteikšanās no «nacistu ideoloģijas» un tā tālāk —, nākamajās dienās izsauca milzīgu satraukumu gan Kijivā, gan Eiropā, gan Ukrainas daudzajos draugos Amerikā, bet Tramps turpināja par to soctīklos klusēt un tikai svētdien, 23. novembrī, atkal pašķendējās, ka Ukraina nav pat pateikusi Amerikai paldies. Bet jau nākamajā dienā priecājās, ka varētu būt gaidāmas labas ziņas.
Ja Trampam kaut kas ir svarīgs, viņš nevar atturēties par to runāt. Vērojot pēdējo dienu notikumus, rodas iespaids, ka Trampam šī iniciatīva nav bijusi prioritāte.
No kurienes tad tā radusies?
Jau drīz pēc plāna nopludināšanas daudzi vērotāji sāka norādīt, ka vairāki neveikli formulējumi angliskajā tekstā liecina, ka tas tulkots no krievu valodas. Slavenais izmeklējošais žurnālists Kristo Grozevs, kurš identificēja FSB aģentus, kuri bija mēģinājuši noindēt Krievijas opozīcijas līderi Navaļniju, atklāja, ka viņam jau pirms sešiem mēnešiem parādīts gandrīz identisks Kremlī tapis priekšlikums. Labi informēti žurnālisti stāstīja, ka noplūdes avots bija nevis kāda ASV amatpersona, bet gan Putina pārstāvis sarunām ar amerikāņiem Kirils Dmitrijevs. Un sestdien ASV valsts sekretārs Rubio kādai senatoru grupai pateica, ka teksts faktiski ir Krievijas priekšlikums, kuru Amerika apņēmusies nodot tālāk Ukrainai apspriešanai. (Valsts departaments gan vēlāk apgalvoja, ka Rubio tā neesot teicis, taču jāšaubās, vai vairāki senatori vienlaikus būtu cietuši no masu halucinācijas.)
Tad atklājās, ka plāns tapis oktobra beigās trīs dienu sarunās Maiami starp Dmitrijevu, Trampa pārstāvi sarunām ar Krieviju Stīvu Vitkofu un Trampa znotu Džaredu Kušneru, kuram ir senas saites ar Dmitrijevu.
Vitkofs ir mantkārīga marionete krievu rokās, kurš publiski pateicis, ka Putins «ar mani runājis godīgi» un neuzskatot viņu par sliktu cilvēku. Vitkofs ar Kušneru cer nopelnīt no darījumiem ar krieviem tieši tāpat, kā viņi pelna no darījumiem ar arābiem. Savukārt Dmitrijevs acīmredzot saskatīja izdevīgu brīdi palaist pasaulē Kremlī radīto miera plānu laikā, kad Trampa uzmanība lielā mērā pievērsta iekšpolitikai. ASV prezidents nav ne Ukrainas draugs, ne tās interešu aizstāvis, taču varētu būt izrādījies Kremlim mazāk izdevīgs, nekā bija cerēts. Pārāk svārstīgs savos uzskatos un nespējīgs uzspiest ukraiņiem savu gribu, jo Trampa galvenais mērķis ir pēc būtības nesasniedzams — nobildēties pie galda, kur Zelenskis un Putins paraksta kādu līgumu. Tādai mizanscēnai Kremļa miesnieks nekad nepiekristu.
Taču, ja Tramps uzticētu sarunu vešanu Vitkofam un viceprezidentam Vensam, kurš to tik vien gaida, kā nodot Ukrainu, tad varbūt izdotos izraisīt konfliktu starp Kijivu un Vašingtonu, kas nokaitinātu pašu Trampu, un viņš pārtrauktu visu palīdzību Ukrainai.
Par laimi, Ukrainai Vašingtonā ir arī draugi. Cik var spriest, pēc Rubio pieslēgšanās sarunām Vitkofa—Dmitrijeva pakts tiktāl pieskaņots Ukrainas interesēm, ka tas vairs Maskavai nevar būt interesants. Otrdien Baltā nama preses sekretāre paziņoja, ka vēl nepieciešamas sarunas starp Ukrainu, Krieviju un ASV, un šobrīd izskatās, ka šis «miera plāns» drīz iestrēgs tāpat, kā visi iepriekšējie.
Taču šis stāsts atgādina, cik ietekmīga ir prokrieviskā frakcija Trampa Baltajā namā. Viņi noteikti neatslābs, un arī nākotnē gaidāmi bīstami brīži.
Komentārs 140 zīmēs
- Fantastiski! Pludmales volejbolā zelta medaļu pasaules čempionātā izcīnījušas Tīna Graudiņa un Anastasija Samoilova.
- Ja nepatīk, var pārcelties uz Krieviju. ES tiesa lēmusi, ka vienā dalībvalstī noslēgta viendzimuma laulība jāatzīst visās ES valstīs.
- Izaugsmes motors. Lietuvā pēdējo gadu laikā strauji pieaudzis darbinieku skaits no ārvalstīm, tagad 11% strādājošo ir viesstrādnieki.
