Renātes Reinsves un Ingas Ibsdoteras Lilleosas spēlētās māsas. Publicitātes foto
Joahima Trīra filmā Sentimentāla vērtība kino ir gan lāsts, gan svētība
Filma ir kā gādīgs apskāviens visu aizņemto vecāku pieaugušajiem bērniem. Vai domāts tiem, kas auguši bez pienācīgas vecāku uzmanības un (emocionālās) līdzās būšanas, un tiem, kuri uz savas ādas jutuši paaudzēs pārmantoto un neizrunāto smeldzes smagumu.
Norvēģu režisora Joahima Trīra Sentimentāla vērtība no jauna — sekojot izcilās drāmas Pasaulē sliktākais cilvēks (2021) vērīgajam ieskatam mileniāļu iekšējo šaubu, haotisku lēmumu un savas vietas meklējumos — ir kino pieredze, kas mēģina rast stabilitāti gaužām neparedzamā un trauslā pasaulē. Taču, runājot par Trīra filmām, būtu negodīgi nepieminēt scenāristu Eskilu Fogtu, kurš bijis līdzscenārists itin visiem režisora darbiem. Abu jaunākā filma Sentimentāla vērtība aizvadītajā Kannu kinofestivālā saņēma Grand Prix. Citiem vārdiem — Trīra universs nav iedomājams bez Fogta, kurš, starp citu, arī pats režisējis vairākus darbus, beidzamais no tiem — 2021. gada Kannu kinofestivālā izrādītais trilleris Nevainīgie (The Innocents) — bija stindzinošs pētījums par to, vai bērni spēj būt ļauni (atbilde: Fogta filmā var, un kā vēl).
