Armands Broks. Publicitātes foto.
Pēdējās nedēļās mani un dažus domubiedrus ir mēģinājuši nomētāt ar visdažādākajiem apvainojumiem — nevis diskutējot par idejām, bet mēģinot diskreditēt pašu kustību Bez partijām. Es to saprotu: katra pārmaiņa izraisa pretestību. Bet daudz produktīvāk par personīgu apvainojumu apmaiņu ir vienkārši runāt par pašu ideju. Tā nav ne sarežģīta, ne bīstama — tā ir pavisam vienkārša: mums beidzot jābalso par cilvēkiem, nevis partiju mašīnām.
Par “Kremļa aģentiem” un veselo saprātu
Jā, es ticu, ka Krievijas aģenti Latvijā pastāv. Un ar to ir jācīnās. Bet piekabināt šo birku ikvienam, kurš uzdrošinās runāt par pārmaiņām, ir absurdi. Ja katru, kurš domā citādi, saucam par “Kremļa atbalstītāju”, mēs nonākam tieši tur, kur šādas sistēmas zeļ — stagnācijā un bailēs. Tieši pārmaiņas ir tas, kas padara valsti stiprāku — arī drošības un ekonomikas ziņā. Jo, ja katru gadu atpaliekam, mēs ne tikai zaudējam izaugsmes tempu, bet arī spēju uzturēt savu aizsardzību, izglītību un veselības aprūpi. Tāpēc esmu nolēmis iesaistīties, jo man nav vienalga. Un es ticu, ka bailes no pārmaiņām ir lielāks drauds nekā pašas pārmaiņas.
Kā tas darbojas
Kustība "Bez partijām" piedāvā sistēmu, ko pasaulē pazīst kā Single Transferable Vote (STV) jeb pārnesamās balss vēlēšanu modeli. To jau gadu desmitiem veiksmīgi izmanto Īrijā un Maltā. Latvijā tas izskatītos tādejādi, ka vēlētājam vairs nav jāizvēlas starp partiju sarakstiem. Ir viens kopīgs kandidātu saraksts, un katrs vēlētājs izveido savu “topu” — piemēram, savu TOP 7. Cilvēki tiek sarindoti pēc uzticēšanās, pieredzes un redzējuma: 1., 2., 3. vieta un tā tālāk. Nevis partijas vadītājs izlemj, kas tiks pie “lokomotīves”, bet vēlētājs pats izlemj, kam uzticēt savu balsi. Partijas paliek — ja vēlies, vari balsot tikai par partijas biedriem. Bet tu vairs neesi ķīlnieks sistēmā, kur jāpieņem “lielais vārds” komplektā ar desmit mazpazīstamiem uzvārdiem, kas iekļūst tikai tāpēc, ka stāv aiz līdera muguras.
Kāpēc tas ir svarīgi
Pašreizējā sistēma ir “Laimes lāča” modelis. Mēs balsojam par Kariņu vai Rinkēviču, bet kopā ar viņiem ievēlam vēl divdesmit cilvēkus, par kuriem neviens neko nezina, tai skaitā par viņu kompetenci un spējām. Un tad četrus gadus brīnāmies, kāpēc Saeima izskatās tā, kā izskatās — ar dažiem spožiem un daudziem ēnainiem deputātiem. Ja vēlētājam ir iespēja balsot tieši par cilvēkiem, partijām nāktos mainīties. Vairs nevarētu sarakstus pildīt ar “vārdiem uz papīra” — būtu jāmeklē cienījami kandidāti, kuri spēj uzrunāt vēlētāju paši, nevis ar zīmolu aiz muguras.
Kā tas palīdzētu Latvijai
Vēlēšanu sistēma viena pati Latviju neizvilks no stagnācijas, taču tā var būt izšķirošā konstrukcijas daļa, kas ļauj uzbūvēt veselīgu pārvaldības arhitektūru. Īrija ir labs piemērs. Šī pati STV sistēma tur darbojas jau kopš pagājušā gadsimta sākuma. Rezultāts? Īrija šobrīd ir otrā bagātākā valsts Eiropas Savienībā — tās IKP uz vienu iedzīvotāju (pirktspējas izteiksmē) ir 211% no ES vidējā līmeņa. Latvijā — tikai 71%. Zemāki rādītāji ir vien Grieķijai
un Bulgārijai. Protams, Īrijas panākumus nosaka arī izglītība, nodokļu politika, investīcijas un spēcīga sabiedrība. Taču pamats, uz kura tas viss stāv, ir demokrātijas kvalitāte. Kad politiķi ir atbildīgi vēlētājiem, nevis partijas priekšsēdētājam, tad lēmumi kļūst drosmīgāki, gudrāki
un valstij izdevīgāki.
No pesimisma uz līdzdalību
Latvijas politika šodien bieži asociējas ar vienaldzību: “Viss jau tāpat ir sarunāts.” Šī sistēma varētu to mainīt — likt cilvēkiem atkal domāt, salīdzināt, izvēlēties. Līdzīgi kā Tautas frontes laikos, kad bija sajūta, ka no tevis tiešām kaut kas ir atkarīgs. Un mēs nevēlamies “nogāzt partijas”, vēlamies dot cilvēkiem instrumentu, jo šobrīd partiju monopols nozīmē, ka daudzi spējīgi cilvēki politikā pat neiet — viņi negrib kļūt par skrūvēm mehānismā, kas ražo konformistus, nevis valstsvīrus. Ja šo mehānismu izjauc, tad valstī beidzot var sākties pieaugušu cilvēku politika.
Kad uzzini par sevi daudz jauna
Esmu labi apzinājies, ka iesaistīšanās politikā nozīmē arī dubļus. Un jā, pirms 25 gadiem sāku biznesu patēriņa kreditēšanā — tieši tāpat kā toreiz to darīja lielās skandināvu bankas. Šo gadu laikā esmu izveidojis vairākus uzņēmumus, īpaši fintech un nekustamo īpašumu jomā. Šobrīd mans galvenais fokuss ir digitālo kredītkaršu bizness, licencēts un starptautiski novērtēts. Un tomēr — Polijā par to saņemu atzinību, bet Latvijā joprojām dzirdu nievājošus komentārus par 20 gadus senām lietām. Jā, mans uzņēmums reiz darbojās arī Krievijā, tāpat kā daudzi citi. Bet šī darbība tika nekavējoties pārtraukta, sākoties karam, un tas bija principa jautājums, jo dzīvē un biznesā ir lietas, kas ir svarīgākas par peļņu.
Autors ir uzņēmējs, kustības Bez partijām pārstāvis.