Mācību grāmatas. Foto - Zane Bitere, LETA
Valsts budžetā mācību līdzekļiem atvēlēti aptuveni 9 miljoni eiro gadā, kas ir apmēram 35 eiro uz vienu skolēnu, un tas nozīmē, ka visiem mācību priekšmetiem nepietiek. Pedagogi cenšas meklēt dažādus risinājumus, piemēram, izmantojot vienu mācību līdzekļu komplektu visām paralēlklasēm, taču tas noteikti nav labākais risinājums. Arī pašvaldību rocība, lai piešķirtu papildlīdzekļus, ir ļoti atšķirīga. Ir pašvaldības, kam nav nekādu iespēju rast papildfinansējumu, bet ir pašvaldības, kā Rīga, kas atrod papildu naudu, taču tas notiek neprognozējami, tuvojoties budžeta gada beigām, tāpēc būtiski apgrūtina plānotu mācību līdzekļu iegādi un skolas darba organizēšanu ilgtermiņā.
Katra izglītības iestāde izlīdzas, kā var
Teikas vidusskolā mācās vairāk nekā 1000 bērnu, un mums nepietiek līdzekļu, lai iegādātos atbilstīgu skaitu mācību grāmatu un darba burtnīcu. Pērn valsts budžetā mācību līdzekļiem tika atvēlēti aptuveni 9 miljoni, un, lai gan dzīve kopumā kļūst aizvien dārgāka un cenas aug, arī nākamā gada budžetā lielāka summa nav paredzēta.
Problēma nav jauna, tāda situācija ir jau ilgstoši, un pilnveidotais mācību saturs to padarījis īpaši sarežģītu. Lai iegādātos grāmatas un citus mācību līdzekļus, katra pašvaldība un arī katra izglītības iestāde cenšas izlīdzēties, kā var: daži mēģina ietaupīt citās budžeta pozīcijās, citi lūdz iesaistīties vecākus u. tml. Piemēram, mūsu skola izīrē telpas (sporta zāli, koncertzāli u. c.), un par iegūtajiem līdzekļiem varam iegādāties mācību līdzekļus, tomēr tas nav nedz ilgtermiņa risinājums, nedz prakse, kas piemērota visām skolām.
Vecāki nevar sekot mācību progresam
Mācību līdzekļu trūkums būtiski ietekmē izglītības kvalitāti. Dažu izglītības posmu klasēm esam iegādājušies mācību grāmatas tādā skaitā, lai skolēni tās var izmantot klasē, taču to nav pietiekami, lai katrs varētu paņemt uz mājām, atkārtot apgūto, vieglāk sagatavoties pārbaudes darbiem u. tml. Apzināmies, ka, ja katram skolēnam būtu savs komplekts katrā mācību priekšmetā, arī vecākiem būtu vieglāk palīdzēt bērniem, kuriem tas ir nepieciešams, un sekot mācību progresam.
Runājot par šo problēmu ar vecākiem, esam secinājuši, ka atsevišķas ģimenes pašas būtu gatavas iegādāties mācību līdzekļus. Tomēr spēkā ir Izglītības likuma panti, kuros noteikts, kuri mācību līdzekļi ir jāiegādājas izglītības iestādei un kuri — vecākiem. To uzsvēris arī tiesībsargs. Par mācību grāmatām, darba burtnīcām, mācību literatūru u. tml. atbild izglītības iestāde. Turklāt, pat ja to pieļautu likums, ne visiem vecākiem rocība atļauj iegādāties mācību līdzekļus, tāpēc tāda prakse atkal nozīmētu nevienlīdzību un atšķirīgu situāciju. Taču likumā noteikts, ka visiem ir vienlīdzīgas tiesības uz izglītību.
Atbildīgajām iestādēm kopīgi jāmeklē risinājums
Pašlaik nav pārliecības, ka tuvākajā nākotnē situācija varētu uzlaboties. Lai novērstu problēmu, Izglītības un zinātnes ministrijai ar Tiesībsarga biroju, pašvaldību pārstāvjiem, Valsts izglītības un satura centru, Izglītības kvalitātes valsts dienestu, uzklausot arī izglītības iestāžu vadītāju viedokli, būtu kopīgi jāmeklē risinājums. Iespējams, situāciju varētu uzlabot pat nelielas izmaiņas, piemēram, ģimene varētu iegādāties kancelejas preces, zīmēšanas papīru, otas, līmi, transportierus, cirkuļus u. tml. lietas, un tas nozīmētu, ka skolām atliktu vairāk līdzekļu mācību grāmatu iegādei.
Sāpīgi ir arī tas, ka, lai risinātu situāciju, tiesībsargs praktizē spiedienu uz skolām un direktoriem (nevis uz pašvaldībām vai Izglītības un zinātnes ministriju), kam esot jāpieprasa līdzekļi pašvaldībām. Jāatzīst, ka pašvaldības nesadzird, negrib sadzirdēt vai nevar sadzirdēt direktorus, jo arī tām naudas nav tik daudz, lai nodrošinātu pilnīgi visu. Tad nu esam, kur esam, — no vienas puses, visi grib labu, kvalitatīvu izglītību, augstus skolēnu sasniegumus, bet, no otras puses, naudas mācību līdzekļiem nav nevienam.
Ne vien līdzekļu trūkums, bet arī smagnēja birokrātija
Izaicinājums ir ne vien līdzekļu trūkums, bet arī sarežģītā iepirkumu sistēma un procedūra, saskaņā ar kuru izglītības iestādes iegādājas ne tikai grāmatas un darba burtnīcas, bet pat zīmēšanas papīru. Nereti gadās, ka akvareļu papīra vietā skola saņem zīmēšanas papīru. Lai gan varētu šķist, ka papīrs paliek papīrs, atšķirība ir liela, un skolēni vizuālajā mākslā to nevar izmantot, tas netiek lietots. Būtībā tā ir līdzekļu izsaimniekošana, nemaz nerunājot par laiku, kas tiek patērēts, lai īstenotu visas birokrātiskās procedūras, šo it kā misēkli novēršot.
Pašreizējā situācija rada milzīgu slogu pedagogiem. Arī pats tiesībsargs ir norādījis, ka skolotāji pašlaik ir ķīlnieka lomā, un atzinis, ka iespējas iegūt kvalitatīvu izglītību lielā mērā ir atkarīgas no tā, vai pedagogs ir nodrošināts ar darbam nepieciešamajiem mācību līdzekļiem. Skolotāji cenšas meklēt dažādus risinājumus, piemēram, tiek izmantota viena grāmata, tās saturu rādot klasē uz tāfeles. Ir gadījumi, kad pedagogi kopē grāmatas vai darba burtnīcas, taču tādējādi tiek pārkāptas autortiesības. Arī skolēniem ir grūti darboties ar atsevišķām lapām — tās saburzās, pazūd u. tml., un tad, kad nepieciešams gatavoties pārbaudes darbam, reizēm vairs nevar atrast pildītos uzdevumus un pierakstus, turklāt tas attiecas ne tikai uz jaunāko klašu bērniem, bet arī uz vecākiem skolēniem.
Autore ir Rīgas Teikas vidusskolas direktore
