«Attieksme veido attieksmi — vienmēr. Viens cilvēks var pateikt: viņš neko nevar. Otrs atrod pieeju, palīdz, un cilvēks sāks darīt,» uzskata Palīdzēsim viens otram noliktavas vadītāja Mārīte. Foto — Ieva Salmane
Mājsaimniecību ienākumi Latvijā desmit gados vairāk nekā dubultojušies, toties nevienlīdzība joprojām ir starp augstākajām Eiropas Savienībā. Kāpēc daļa sabiedrības izaugsmei netiek līdzi, un kas vēl ir jādara, lai trūkums nekļūst par mantojumu nākamajā paaudzē?
Aiviekstes ielas sociālā nama pagrabstāvā smaržo pēc maizes un svaigi izmazgātas veļas. Šeit atrodas labdarības organizācijas Palīdzēsim viens otram mantu noliktava, kas konkrētās dienās pārvēršas par svaigas pārtikas izdales punktu. Rindā gaida dažādu vecumu rīdzinieki, visvairāk — sirmas kundzes. Uz galda kastēs sakrauti dārzeņi, maize, gaļa, piens un dažādi konditorejas izstrādājumi.
Jums maisiņš ir? Šo jautājumu dzirdu atkal un atkal. Durvis nepagūst aizvērties, kad ienāk nākamais cilvēks. Viena no brīvprātīgajām izsniedz produktus, otra iepretim durvīm pārbauda sociālā dienesta izziņu un pieraksta saņēmēja datus. Pienam šodien beidzas derīgums, tāpēc tīkliņā tas nonāk ar piebildi — jāizlieto uzreiz. Regulāros apmeklētājus te pazīst sejā.
Pa durvīm ienāk maza auguma sieviete ar astē saņemtiem blondiem matiem, pie rokas meitenīte. Abas ģērbušās tumšos krekliņos un biksēs. No malas nevarētu pateikt, ka mamma ar meitu atnākušas lūgt palīdzību. Kad organizācijas vadītājam Edijam Piparam jautāju, kāda ir Latvijas nabadzības seja, viņš atbild ar pretjautājumu: kādai tad nabadzībai būtu jāizskatās? Kopta sieviete var nopirkt drēbes lietotu apģērbu veikalā vai izmantot bezmaksas skaistumkopšanas pakalpojumus pie mācekļa. «Tas neko nepasaka par to, vai vakarā viņai pietiks naudas pārtikai. Cilvēki no malas redzēs tikai to, kas tev ir mugurā, nevis kas tev ir par problēmu.»
Tikmēr pienākusi mātes un meitiņas kārta, viņa saka — šoreiz neko daudz nevajagot, tikai putraimus un vēl šo to. Brīvprātīgā tomēr pieliek arī citus produktus, bet meitenītei rokās ieliek Gotiņu paciņu un piekodina, ka jādalās ar brāļiem un māsām. Paldies, mazā priecīgi saka un rotaļīgi padejo.
Uzrunāju Lauru (vārds mainīts), viņai ir 35 gadi un seši bērni — četras meitas un divi dēli. Vecākajam tikko palika 18, jaunākajam ir trīs gadi. Laura runā gandrīz čukstus, bet smejas sirsnīgi un skaļi. Viņai ir trūcīgas mājsaimniecības statuss. Vēl nesen strādāja skolā par apkopēju, taču pēc direktora maiņas darbu zaudējusi. Jaunāko bērnu tēvs pašlaik atrodas ieslodzījumā, tāpēc ikdienas rūpes ir uz viņas pleciem. Ir arī parādi kopš senākiem laikiem — elektrības rēķins bija uzkrājies tūkstošos, izdzīvošanai ņemti ātrie kredīti. Laura stāsta, ka viņas ienākumi mēnesī pašlaik svārstās no 700 līdz 1000 eiro, ko saņem pabalstos.
Meitiņa, kas atnākusi kopā ar Lauru, mācās 3. klasē. Kad pajautāju, par ko viņa nākotnē gribētu kļūt, mazā uzreiz paslēpjas mammai padusē, tomēr pēc brīža atbild: «Būšu ārste! Mammu ārstēšu.»
Pati Laura gribētu pabeigt vidusskolu. Iespēja mācīties bijusi skolā, kur viņa strādāja par apkopēju, bet pēc darba zaudēšanas pajucis arī plāns mācīties, un viņa nezina, kā pie tā atgriezties. «Man galvenais, lai bērni ir paēduši un veseli. Visu pārējo var pārdzīvot,» viņa saka. Darbdienās bērni paēd ārpus mājas — skolā vai bērnudārzā. Ja vajag, pēc skolas var aiziet arī uz jauniešu centru Rīgā, kur viņus pabaro. «Pati reizēm paēdu tikai vienreiz dienā, ja atceros.»
Laura nav rets izņēmums. Nabadzības riskam ir pakļauti 29% no mājsaimniecībām, kurās bērnus audzina viens pieaugušais. Bet no visām Latvijas mājsaimniecībām zem nabadzības sliekšņa dzīvo 22% jeb vairāk nekā 400 tūkstoši cilvēku. Tas nozīmē, ka ienākumi viena cilvēka mājsaimniecībā ir zemāki par 699 eiro mēnesī. Ģimenēm šis aprēķins ir komplicētāks atkarībā no bērnu vecuma.
Laura zina, kur meklēt palīdzību. Viņa nāk pēc pārtikas un īpaši novērtē ģimenes asistenti — cilvēku, pie kura var vērsties brīdī, kad pašai vairs nav risinājumu. «Ja esmu ļoti satraukta vai nezinu, kā tikt galā, es viņai uzrakstu. Ja viņa pati nezina, pajautā citam.» Reizēm pat pietiek tikai ar to, ka viņu uzklausa. «Es izrunājos, un man paliek labāk.» Ģimenes asistents ir sociālais pakalpojums, kurā speciālists palīdz vadīt mājsaimniecību, rūpēties par bērniem un risināt praktiskas problēmas. Rīgā šo pakalpojumu pērn saņēma 266 cilvēki. Gada beigās vēl 17 klienti gaidīja rindā, jo pieprasījums pārsniedza pašvaldības piešķirto finansējumu.
«Sociālās palīdzības sistēma pēc būtības ir balstīta uz cilvēka paša iniciatīvu,» uzsver Agnese Jurjāne no Labklājības ministrijas sociālās palīdzības politikas departamenta. Daļa cilvēku nelūdz palīdzību — labāk dzīvo pie radiem vai draugiem, krāj mājokļa parādus vai mēģina kaut kā izķepuroties paši. Ir arī bailes no stigmas. It īpaši mazākās vietās cilvēki negrib, lai par palīdzības lūgšanu uzzina kaimiņi. Viņas kolēģe Evija Kūla papildina — nabadzības cēloņi sākas ārpus sociālās palīdzības sistēmas. «Ne visiem ir vienlīdzīgas iespējas piekļūt izglītībai, veselības aprūpei, mājoklim un transportam — pamatlietām, kas cilvēkam nepieciešamas, lai viņš varētu dzīvot cienīgu dzīvi un pats nodrošināt sevi un ģimeni.»
Bez drošības spilvena
Mārtiņam (vārds mainīts) ir 41 gads, un viņš šogad sāka mācīties, lai pārkvalificētos par programmētāju. Darbs ar datoriem padodas, bet oficiāli IT jomā darbā neņemot bez atbilstošas izglītības. «Ja izdotos iegūt kvalifikāciju, varētu strādāt no mājām.» Mārtiņam tā nav tikai ērtība — viņam jāgādā par 81 gadu veco mammu un abiem bērniem, kuri pēc šķiršanās izvēlējušies palikt pie tēva. Meita sākusi pirmo klasi, puika mācās sestajā. Divu gadu laikā Mārtiņam nav izdevies atrast algotu darbu, ko varētu savienot ar rūpēm par ģimeni.
Ģimene dzīvo no mammas pensijas, sociālās palīdzības, Mārtiņa invaliditātes pensijas un bērnu mātes maksātajiem uzturlīdzekļiem. Kopā sanāk pusotrs tūkstotis mēnesī. «Saņem naudu, samaksā rēķinus, un viss.» Pēc obligātajiem maksājumiem paliek aptuveni simt eiro. «Par to jānopērk ēdiens, ziepes, šampūns un viss pārējais.»
Mārtiņa finansiālās problēmas sākās jau agrāk. Savulaik veselības dēļ viņš ilgstoši nevarēja strādāt. «Darbā sabruka mugura. Pirmo pusgadu vispār nestaigāju, nevarēju pacelt pat minerālūdens pudeli.» Rehabilitācija ilga gadiem, bet rēķini tikmēr neapstājās. «Ienākumu nebija, bet kredīti un maksājumi palika. Lai nosegtu vienu kredītu, ņēmu nākamo.» Kad parādu lieta nonāca pie tiesu izpildītāja, Mārtiņš zaudēja dzīvokli. Tagad ģimene mājokli īrē.
Parādi ir viens no biežākajiem ceļiem, kas cilvēku var atstāt bez mājokļa un pat novest uz ielas. Puse no Rīgā aptaujātajiem bezpajumtniekiem ziņoja par parādsaistībām, rāda starptautiska pētījumā Latvijas Universitātes zinātnieku pērn ievāktie dati.
«Mēneša vidū beidzas viss»
Pensionāri ir vēl viena grupa, kas nabadzību izjūt īpaši smagi. 63% no senioriem, kas dzīvo vieni, ir pakļauti nabadzības riskam. Bet kopumā vecuma grupā virs 65 gadiem — nepilni 42%.
Ar 74 gadus veco Zeritu pēcpusdienā pa telefonu norunājām vairāk nekā stundu. Viņa dzīvo trīs kilometrus no Skrundas, nostrādājusi garu darba mūžu — bijusi tehniskā sekretāre, ceha strādniece, piena pārraudze, veikala darbiniece, saimniecības daļas vadītāja un pavāre. Kopā ar vīru uzcēlusi māju, izaudzināti trīs dēli. Vīrs miris jau pirms daudziem gadiem. Zerita dzīvo no minimālās pensijas. «299 eiro un kaut kādi centi,» viņa saka. «Man ir tā, ka mēneša vidū beidzas viss!»
Veselības dēļ Zerita gandrīz vairs neiziet no mājas. Tas nozīmē, ka atvest pārtiku jālūdz kaimiņiem. «Degviela ir dārga, un es nevaru svešiem cilvēkiem prasīt, lai man atved pārtiku, un viņiem par to nemaksāt.» Apkārt arī paliek arvien mazāk cilvēku, pie kā vērsties. «Mums te visi ir apmiruši. Tie, kam vēl ir mašīnas, jau brauc uz darbu. Viņiem nav laika.»
Māja ir sava, bet arī tā maksā. Kad jautāju, vai gadījies izvēlēties starp pamatvajadzībām — zālēm un pārtiku —, Zerita atbild bez domāšanas: «Tas jau ir regulāri. Labi, ka man ir trūcīgā statuss un man atved malku, jo malku es par savu pensiju nemūžam nevarētu nopirkt!»
Īpaši sāpīgi Zerita reaģē uz jautājumu, ko dzirdot bieži, — ja mātei ir trīs pieauguši dēli, kāpēc viņi nepalīdz? «Tā ir pati lielākā problēma, ko visi man bāž degunā.» Katram dēlam pašam ir sava finansiālā slodze. Viens strādā ārzemēs un uztur ģimeni ar diviem bērniem. Otrs ir pašnodarbināts automehāniķis, kuram slimības gadījumā apstājas arī ienākumi, bet trešajam pašam nepieciešams atbalsts. «Es jau priecājos, ka viņi paši kaut kā izdzīvo. Viņi arī cīnās. Vienas un tās pašas problēmas. Tikai man vēl ir klāt visas vecuma kaites.»
Pēdējo gadu cenu kāpums īpaši skāris cilvēkus, kuru ienākumu lielākā daļa aiziet pamatvajadzībām. No 2021. līdz 2024. gadam cenu līmenis Latvijā pieauga par aptuveni 29%, rāda statistikas dati. Tāpēc pensiju vai pabalstu pieaugums automātiski nenozīmē līdzvērtīgu pirktspējas pieaugumu. «Kaut kāda indeksācija jau ir, bet tie ir tikai daži eiro. Un līdz ar to ceļas pārtikas cenas un viss,» secina Zerita. Viņa atceras — kad pensionējās 2014. gadā, saņēmusi mēnesī 80 eiro. Tātad pensija ir gandrīz četrkāršojusies, taču izdzīvot ar to nekļūst vieglāk.
Latvija pēdējā desmitgadē tiešām ir kļuvusi ievērojami turīgāka. 2015. gadā mājsaimniecību vidējie ienākumi uz cilvēku mēnesī bija 417 eiro, bet 2024. gadā — jau 950 eiro. Taču ienākumu plaisa ir tikai pieaugusi, jo turīgāko rocība aug krietni straujāk. Tai piektdaļai iedzīvotāju, kuri ir nabadzīgākie, desmit gadu laikā ienākumi pieauguši no 150 līdz 317 eiro. Savukārt turīgāko iedzīvotāju piektdaļā pieaugums ir no 896 līdz 2084 eiro mēnesī. Tātad agrāk nabadzīgo ienākumi bija nepilnas sešas reizes mazāki nekā turīgajiem, bet tagad šī atšķirība pieaugusi līdz 6,6 reizēm. Džini koeficients, kas mēra ienākumu nevienlīdzību, Latvijā ir 35,6 — otrais augstākais ES pēc Bulgārijas.
«Ja skatāmies kopējo bildi, ienākumi ir palielinājušies pilnīgi visiem, arī tiem, kuriem ir ļoti zemi,» saka Kūla no Labklājības ministrijas. «Taču mūsu valstij raksturīgs, ka ienākumi no algota darba aug straujāk nekā ienākumi no sociālajiem transfertiem, līdz ar to šķēre jeb starpība saglabājas jau daudzus gadus.» Algotā darba ienākumi 2024. gadā palielinājās par 8,6%, bet sociālie transferti — pensijas, pabalsti un citi budžeta maksājumi — par 5,5%. Trūcīgākajā piektdaļā tagad jau 52% no ienākumiem veido tieši sociālie transferti. Pirms desmit gadiem tā vēl nebija puse — zem 48%.
Kopumā Latvijas maksājumi sociālajai aizsardzībai ir līdzīgi kā Baltijas valstu kaimiņiem, taču krietni zem Eiropas vidējā līmeņa — 14% no IKP pret gandrīz 20% vidēji ES.
Pabalsti darbojas
Sociālā atbalsta minimālie sliekšņi Latvijā nebija palielināti gadiem ilgi, bet kopš 2023. gada sistēma ir mainīta — tie noteikti kā konkrēts procents no ienākumu mediānas un tiek pārskatīti katru gadu. Kopš pagājušā gada zemākais pieļaujamais slieksnis ir palielināts no 20% līdz 22% no mediānas.
Reforma gan neatbild uz jautājumu, vai ar šo ienākumu līmeni pietiek pamatvajadzībām. Taču tā novērš vienu agrāku problēmu — zemākie sliekšņi vairs nevar gadiem palikt iesaldēti, kamēr pārējās sabiedrības ienākumi aug.
Pabalstu politikai ir izmērāma ietekme uz ienākumu plaisu, rāda Latvijas Bankas vadošās pētnieces Ludmilas Fadejevas šā gada analīze.
2022. gadā energoresursu cenu kāpuma dēļ ieviestais papildu atbalsts relatīvi vairāk palielināja trūcīgāko grupu rocību, un nevienlīdzība mazinājās. 2023. un 2024. gadā daļa īstermiņa atbalsta beidzās, kamēr citi ienākumi, tajā skaitā algas, turpināja augt, un nevienlīdzība atkal palielinājās. «Katrs pārtrauktais pabalsts vai atbalsta pasākums uzreiz rezultējas nevienlīdzības pieaugumā,» secina Fadejeva.
To labi parāda bērnu pabalsti. Eiropas Komisija šogad aplēsusi, ka tie ES vidēji samazina bērnu nabadzības risku par 10,6 procentpunktiem, Latvijā — par aptuveni 12,8, bet Austrijā efekts ir vislielākais — par 16,6.
Taču ne katrs sociālā atbalsta pasākums, kas atstāj cilvēku maciņos vairāk naudas, vienādi sasniedz tieši zemāko ienākumu grupas. Piemēram, neapliekamā minimuma pacelšanai šogad bija daudz mazāka ietekme nekā minimālā ienākuma sliekšņa ikgadējai pārskatīšanai — pirmā palielināja trūcīgākās desmitdaļas ienākumus tikai par 0,14%, savukārt otrā — par 3,19%. Proti, cilvēkiem ar ļoti zemiem ienākumiem nodokļu atvieglojumi nedod labumu, jo viņu apliekamie ienākumi jau sākotnēji ir mazi, skaidro Fadejeva. Tāpēc šai grupai tiešs atbalsts var būt iedarbīgāks. Arī samazināts PVN pamatprecēm var mazināt dzīves dārdzību, taču kā pārdales instruments tas ir mazāk mērķēts, jo cenu samazinājumu saņem visi pircēji neatkarīgi no ienākumiem. Mājokļa pabalsts turpretī ļauj atbalstu koncentrēt tajās mājsaimniecībās, kurām šīs izmaksas rada vislielāko slogu.
Atkarīgs no pasta indeksa
Trūcīgas mājsaimniecības ienākumu slieksnis visā Latvijā ir vienāds — šogad tie ir 425 eiro vienai personai un 298 eiro katrai nākamajai. Taču dažādās pašvaldībās būtiski atšķiras papildu atbalsts un pieejamie sociālie pakalpojumi, tāpēc realitātē dzīves līmenis un iespējas nav līdzvērtīgi. Turklāt atšķiras arī ienākumu līmenis reģionos. Rīgas reģionā mājsaimniecības vidējie ienākumi 2024. gadā bija 1135 eiro uz cilvēku mēnesī, turpretim Latgalē — tikai 673 eiro, bet pārējos reģionos pārsniedza 800 eiro. Nabadzības risks Latgalē ir divreiz augstāks nekā Rīgā un krietni pārsniedz citus novadus.
«Ienākumu starpība starp reģioniem ir ļoti liela, un Latgale ilgstoši ir viens no nabadzīgākajiem reģioniem,» saka Kūla. Taču pamata sociālās palīdzības aprēķinos dzīvesvieta neko nemaina. «Ja cilvēkam pienākas mājokļa pabalsts, viņš to saņem neatkarīgi no tā, kurā Latvijas vietā dzīvo. Formulas un aprēķina principi ir vienādi.»
Tāpēc reģionu ienākumu plaisu ar sociālo palīdzību vien atrisināt nevar. «Latgalē ir jāveicina investīcijas, jābūt darbavietām. Ja darbavietu nav, cilvēkiem jāmēro lielāks attālums līdz darbam, rodas transporta pieejamības problēmas. Tas veido apburto loku,» skaidro Kūla.
Protams, pašvaldības var noteikt papildu pabalstus un pašas izvēlēties maznodrošinātas mājsaimniecības ienākumu slieksni likumā paredzētajās robežās. Vēl lielākas atšķirības var būt sociālo pakalpojumu pieejamībā. «Vēl nav tā, ka visi pakalpojumi visur būtu pieejami vienādā apjomā,» atzīst Kūla. Tieši šo atšķirību mazināšanai pakāpeniski tiek ieviests minimālais sociālo pakalpojumu grozs. Piemēram, kopš pagājušā gada visām pašvaldībām obligāti jānodrošina aprūpe mājās, krīzes centra un patversmes pakalpojumi, bet no šā gada — arī dienas aprūpes centri un atelpas brīža pakalpojums. Ģimenes asistentam visās pašvaldībās obligāti jābūt no 2028. gada.
Dzīvesvieta ietekmē arī daudz ikdienišķāku atbalstu. Latvijā valsts un pašvaldības kopīgi finansē pusdienas 1.—4. klašu skolēniem, bet pēc ceturtās klases vienotas sistēmas vairs nav, atbalsts atkarīgs no pašvaldības iespējām un prioritātēm. Valdība gan plānojusi pakāpeniski vienotu sistēmu izvērtēt un ieviest vismaz līdz 9. klasei, taču konkrēta termiņa un finansējuma tam vēl nav.
Atbalsts bērniem un ģimenēm ir svarīgs arī tādēļ, lai nabadzības risku nenodotu nākamajām paaudzēm. «Ļoti nepieciešams ieguldīt preventīvajā darbā, un tas sākas daudz agrāk nekā pieauguša ilgstoša bezdarbnieka vecumā,» uzsver Jurjāne no Labklājības ministrijas. «Svarīgi cilvēku vai ģimeni pamanīt brīdī, kad tā vēl atrodas uz nabadzības sliekšņa, lai nenokristu, jo pēc tam pacelties ir grūti.»
«Ieskaidrots, ka esmu nekas»
Edijs Pipars par nabadzību var runāt ne tikai kā labdarības organizācijas vadītājs, bet pats pēc savas pieredzes. Viņš tajā ir uzaudzis. «Ja manā laikā būtu tādas labdarības organizācijas kā ir tagad, varbūt es nemaz tādu badu neciestu,» viņš saka. Palīdzēsim viens otram ir viena no 746 sabiedriskā labuma organizācijām, kas darbojas tieši labdarības jomā.
Edijam bērnībā nabadzība nebija abstrakts ienākumu slieksnis. Tā bija viena un tā pati soma no pirmās līdz sestajai klasei, atkal un atkal lāpīta. Darba burtnīca, kuru mamma nevarēja nopirkt. Bads, kura dēļ skolā juties slims. Kaimiņi, kuri saviem bērniem neļauj draudzēties ar «nelabvēlīgās ģimenes» bērniem. «Man bija ieskaidrots, ka esmu nekas,» saka Edijs.
Viņa paša dzīvē pārmaiņas nenotika vienā brīdī. 16 gadu vecumā Edijs aizgāja no mājām un nonāca Rīgā bez pajumtes — tikai «laimīgas sakritības kārtā» tika pie darba un nonāca pie labiem cilvēkiem. Ar pieaugšanu rētas, ko atstāja bērnība trūkumā, pašas no sevis nesadzīja. «Tā cīņa nebeidzās ar to brīdi, kad tu izaudz,» viņš saka. Ilgi bijis jāpārvar ne tikai naudas trūkums, bet arī bērnībā iesakņotā pārliecība, ka viņš neko nesasniegs. «Es ilgi domāju, ka esmu nekas.»
Tagad viņam ir augstākā izglītība, savs mājoklis un organizācija, kas palīdz cilvēkiem situācijās, kādās savulaik dzīvoja viņa paša ģimene. Taču šo stāstu būtu kļūdaini pārvērst formulā — ja viņš varēja, tad var jebkurš. Drīzāk tas parāda, cik daudz ir jāpārvar.
Latvijas Bankas pētnieču Ludmilas Fadejevas un Kristas Kalnbērziņas analīze rāda, ka cilvēka ienākumus pieaugušā vecumā ietekmē apstākļi, kurus viņš pats bērnībā nav izvēlējies, — ģimenes ekonomiskā situācija, vecāku izglītība un dzīvesvieta. Ja iespējas atšķiras jau startā, nevienlīdzība var pāriet nākamajā paaudzē. Arī sociālantropoloģe Anna Žabicka atgādina, ka bērna iespējas mācīties nav atrautas no tā, kas notiek mājās: «Tu nevari pamācīties, ja tev kurkst vēders.»
Tieši tāpēc Edijs tik daudz runā par skolu. «Manuprāt, izglītības sistēmai ir milzīga loma. Ja bērns atnāk skolā ar uzvedības traucējumiem, aiz tā parasti ir iemesls.» Taču diemžēl skola var vēl vairāk nostiprināt arī sajūtu, ka no tevis nekas neiznāks. Edijs atceras, ka devītajā klasē, kad sekmes pasliktinājās un viņš palika uz otru gadu, kāda skolotāja pateikusi: Edij, tu taču zini, ka tu nevienam šeit nepatīc un neviens tevi negrib savā klasē. «Tajā brīdī man pilnīgi pazuda pamats zem kājām.» Pagājis ilgs laiks, līdz viņš sapratis, ka bērnībā par sevi dzirdētais nav patiesība.
Kad Edija vadītās organizācijas palīdzības punktā atvados no Lauras, novēlu viņai veiksmi darba meklēšanā un stipru veselību, bet meitiņai piesaku, ka topošajai ārstei labi jāmācās. Viņa sāk smieties tikpat dzirkstoši kā mamma iepriekš mūsu sarunas laikā. Lauras meita vēl neko nezina par ienākumu kvintilēm un nabadzības sliekšņiem. Viņai ir tikai bērna sapnis kļūt par ārsti. Vai šis mērķis izrādīsies sasniedzams? Tas nebūs atkarīgs tikai no viņas, bet arī no atbalsta, ko meitenes ģimene saņems no valsts un sabiedrības, cenšoties pārvarēt daudzos šķēršļus savā ceļā.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem
