Ja pārdod kazas piena sieru, neviens naudas paciņas klēpī nesviež, kā tas droši vien ir narkotiku biznesā, saka zemnieku saimniecības Līvi īpašnieks Raimonds Melderis. 20 gados viņš sapratis, kas jādara, lai ar šādām delikatesēm pelnītu naudu
Laizot kā sviestu dzelteno saldējumu no maza ķopīša, nezinātājam ne prātā nenāktu, ka šis krēmveidīgais kārums pagatavots no kazas piena. Nesēdētu fermā, kur aiz pāris sienām kazas sastājušās uz slaukšanu, arī es nenojaustu. Bet tā ir – garšīgais saldējums, kādu gatavojas ražot Madonas novada zemnieku saimniecības Līvi saimnieks Raimonds Melderis, radies ar blējošu vellaģīmju svētību. Tāpat kā nu jau slavenās kazas piena siera bumbiņas eļļā Labrīt, kas lielveikalos atrodamas līdzās delikatesēm. Bija vajadzīgi daudzi gadi, lai Melderis saprastu, ka kazas piens peļņu nesīs tieši šādu bumbiņu veidā. Tāpēc arī ar saldējuma laišanu apgrozībā nesteidzas. «Pašlaik mācāmies veidot saldējumu tādu, lai tas nebūtu tikai labs vai ļoti labs, bet lai tas būtu lielisks, vislabākais. Man jātrāpa desmitniekā, lai pēc iespējas vairāk cilvēku to atzītu par gardu,» skaidro Melderis. Un palepojas: «Nevienu produktu nepiesārņojam ar piedevām.»
Kazas piena produktu bizness sākās 1995. gadā, kad viņš, būdams veterinārmedicīnas students un cūku mākslīgās apsēklošanas stacijas īpašnieks, piekrita nopirkt kazas. Taču no domas, ka ar to palīdzību viegli tiks pie smalka vāģa, drīz atvadījās. Grūtības sagādāja ne tikai saprast, kādam sieram būtu vislielākais noiets, bet arī rūpes par pašām kazām – fermu vajadzēja paplašināt, iegādāties papildu zemi ganībām. Bijis arī tā, ka pašam jāstāv ar bisi pie aploka, lai sargātu no pelēčiem. «Mums meži pilni vilku, tāpēc neatstājam kazas vakaros un pa nakti ganībās. Viens vilks tiek aplokā, un viss bizness ir vējā – jau otrā dienā varu pieteikt maksātnespēju,» saka Melderis.
Kā students nopērk kazas
Līvu kazas ir labi audzinātas. Tiklīdz vienas atbrīvo vietas pie slaukšanas aparātiem, nākamās 12 pašas sastājas rindiņā. Pārējās, rātni gaidot, gremo zāli. Dienas režīms kā bērndārzniekiem: noteikts laiks maltītēm, pastaigām un naktsmieram.
Kūtī segās ievīstījies atpūšas pensionējies krancītis. Arī vasaras lietū izlijis kaķis, palacies pienu, lēnām kāpj uz kūtsaugšu nosnausties.
Raimondam Melderim, laukos uzaugušam, šāda dzīve patīk. Taču, studējot veterinārmedicīnu, drīz saprata, ka viņam arī pārlieku patīk rosība, organizēšana, komunikācija ar cilvēkiem, lai strādātu par veterinārārstu. Studiju gados iepazinis zemnieku darbu Vācijā, Dānijā, Francijā un Igaunijā, Melderim «kā zvirbulis cauri galvai izskrēja doma», ka jāpiedāvā cūku mākslīgās apsēklošanas pakalpojumi. 1991. gadā, vēl students būdams, izveidoja savu pirmo uzņēmumu, ko nosauca par cūku mākslīgās apsēklošanas punktu un vēlāk pārdēvēja par staciju. Tā darbojas vēl šobaltdien. «Kādreiz man tā bija galvenā naudas pelnīšanas vieta. Šobrīd – blakusnodarbe.»
Kad studiju laiks tuvojās beigām, toreiz 24 gadus vecajam Raimondam piedāvāja nopirkt 60 kazas ar visu ražotni. «Iepriekšējā īpašniece bija izveidojusi biznesu, bet pēkšņi nomira. Viņas tuvinieki piedāvāja visu nopirkt par labu cenu. Nopirkām,» stāsta Melderis un atceras, ka viņam solīja – drīz žigulīti varēs nomainīt pret labāku mašīnu. Bet tik vienkārši vis nebija.
Īstā tirgus meklējumos
1995. gadā Melderim viss bija – kazas, kūts, siera ražotne un pat receptes, pēc kurām gatavot sieru. Taču kūts bija par mazu, saražoto sieru dažkārt izpirka, dažkārt ne, un divreiz nedēļā vadāt produkciju no Madonas uz Rīgu prasīja pārāk daudz laika.
«Izgāju daudzkam cauri, lai saprastu, kādu sieru var pārdot,» saka Melderis, kurš ražojis gan cieto, gan mīksto, gan svaigo, gan divu veidu pelējuma kazas piena sieru. Tie ir atzīti par labākajiem dažādos Latvijas produktu izvērtēšanas pasākumos, par ko liecina diplomi un atzinības raksti Meldera kabinetā. Tam pretī atrodas ražotne un desmit soļu attālumā – ferma ar blējošajām piena devējām. Tomēr daudzu gadu laikā viņš sapratis, ka ar tādu produktu kā pelējuma vai kazas piena siers ar baravikām var iegūt gardēžu uzslavas, pasūtījumus no dažiem Rīgas restorāniem, bet ne tādu apgrozījumu, kas nes peļņu. «Pelējuma siers, kāds ir populārs Francijā, aizgāja ļoti labi. Es vēl ilgi meloju, ka man tas būs. Bet, jāatzīst, nevaru tādu ražot,» stāsta Melderis. «Mums ir mazāk par diviem miljoniem iedzīvotāju. Cik no viņiem ir ēduši kazas sieru? Maz. Viņu vidū jāatrod tie, kuriem garšo pelējuma siers. Tā ir ļoti maza gardēžu daļa. Man pašam no visiem sieriem, ko esmu ražojis, vislabāk garšo pelējuma siers. Bet nevaru biznesā darīt to, ko gribu. Ar kazas sieru nevar tik vienkārši nopelnīt kā ar narkotikām, prostitūciju vai ieročiem, kur ir liels naudas apgrozījums. Man neviens naudas paciņas klēpī neiesviež. Mēs kā peļuki pa drusciņai naudu savācam kopā. Tāpēc man jādara tas, kas nes peļņu.» Lai cik pārsteidzoši būtu, peļņu ilgus gadus nesa tirgošanās Lietuvas gadatirgos un savā bodītē Viļņā.
Uz Lietuvas gadatirgiem Melderis pirms apmēram desmit gadiem sāka braukt aiz spīta. Izveidojis siera biznesu no nulles, viņš nebija ar mieru tik viegli no tā atteikties. Lielās peļņas kā nebija, tā nebija, bet kredītus vajadzēta atmaksāt, fermu – labiekārtot, dzīvniekus – uzturēt, strādniekiem arī jāmaksā. Tāpēc rosīgais un mutīgais Melderis sāka braukt uz Lietuvas divu un triju dienu gadatirgiem, kur pircēji esot viņu uzņēmuši labāk nekā Latvijā. Nopelnīto naudu bijis prieks turēt rokās.
Latvijas tirgos Melderi dažas reizes esot aptīrījuši zagļi, turpretim kaimiņvalstī – ne reizi. Ar citiem lietuviešu tirgotājiem sadraudzējies, Melderis joprojām uztur draudzību, par ko liecina arī krāšņi lietuviešu keramikas trauki viņa kabinetā.
Darbojoties Lietuvā, Melderis atrada pircējus Zviedrijā. No Klaipēdas uz Karlshamnu regulāri kursē prāmis, viņš ar to veda sieru arī pāri Baltijas jūrai. «Zviedriem mans kazas piena siers ļoti patika, cena – arī,» atceras Melderis. Taču viņa gatavotajam sieram kā ekoloģiskam produktam bija īss realizācijas termiņš, un ar laiku pierādījās, ka attālumi ir par lielu, lai viss siers tiktu iztirgots, kamēr nav beidzies realizācijas laiks.
«Vienu brīdi pat bija doma pārcelties uz Lietuvu. Sievai nestāstīju, bet biju atradis vietu, kur varētu turēt kazas un siet sieru,» atklāj Melderis. Taču tagad saka – labi, ka neizdevās. Ienākumi gadatirgos bija labi, bet ne stabili. Arī Viļņas veikaliņš neatmaksājās. «Man vairs negribas tādas dienas, kurās nobraucu 640 kilometru no Madonas līdz Viļņai un atpakaļ. Cik daudz laika izsvītrots ārā no manas dzīves!» Melderis atzīstas. Tagad kazas piena siera bumbiņas Labrīt ir nopērkamas Lietuvā, bet uz turieni tās ved viņa sadarbības partneris – uzņēmums Reaton, kas nodarbojas arī ar pārtikas produktu piegādi Lietuvas un Igaunijas veikaliem, restorāniem un kafejnīcām.
Uzvaras gājiens burciņās
Pagājis vairāk nekā 20 gadu, kopš Melderis ražo un tirgo kazas sieru, bet tikai pēdējos gados ir atklājies, ka vislabāk tirgū pērk siera bumbiņas augu eļļā. Mīkstais siers Līvos ražots visu laiku, bet uzvaras gājienā tas «devies» burkās. To var nopirkt 250 gramu burciņās, 360 gramu spainīšos, arī kārtīgos 2,2 kilogramu spaiņos, kādi noder restorāniem un kafejnīcām. Sākot piedāvāt sieru trauciņos, Melderis iegāja tirgū ar oriģinālu produktu, kāda pirms tam nebija. Viņš gan ir mazliet īgns par konkurentiem, kas tūristu grupās atbrauca uz Līviem, izgāja ekskursijā pa saimniecību un labāko nošpikoja. «Savā naivumā pat receptes izstāstīju, jo neticēju, ka mani kopēs,» saka saimnieks, sevi mierinot, ka tehnoloģiskās nianses gan noklusējis. Taču viņam ir skarba mācība neuzticēties, un tieši tāpēc viņš atsakās konkretizēt jebkādus skaitļus, kas saistīti ar viņa biznesu. Neatklāj ne kazu skaitu, ne izslauktā piena un saražotā siera daudzumu. Atklātums viņam esot pārāk daudz izmaksājis.
Pēc ilgajiem gadiem, kuros siers pārdots restorānos, veikaliņos un tirgos, Melderis nonācis pie secinājuma, ka stabilitāti var iegūt tikai ar tādu izplatītāju kā Siera nams un Reaton palīdzību, tirgojot sieru lielveikalos. «Restorāni kā pircēji ir ļoti nepastāvīgi. Bet man kredīti, visi zemnieki taču ir apķīlāti līdz apenēm, un strādniekiem algas jāmaksā. Tāpēc jābūt noteiktam daudzumam pārdotās produkcijas, lai izlīstu pa nullēm un varbūt pat sāktu pelnīt.»
Tikai ar vairumtirdzniecību Līvi jūt pieprasījumu un tā pieaugumu. «Domāju, nedaudz pamainot šo produktu, mēs varētu to pārdot 10, pat 20 reižu vairāk. Tagad beidzot jūtu, ka tirgus ir vienkārši bezgalīgs,» saka Melderis. «Mans nākamais dzīves posms ir izdomāt, kā paplašināt ražotni un organizēt darbus ražotnē.»
Viņš ir pieradis pārraudzīt sešu cilvēku darbu fermā un visos ikdienas darbos pats arī piedalīties. Divas darbinieces, kas katru dienu ar plānos gumijas cimdos paslēptām plaukstām saviļā tūkstošiem svaigā siera bumbiņu, viņš nesauc citādi kā «manas meitenes». Viņas kazas siera gatavošanai piešāvušās kā Ostapenko tenisam. Ja Melderis izlemj paplašināties, tad jāpiepērk zeme, jāpaplašina ferma, jāpieņem darbā vairāk strādnieku, darba organizācija kļūs sarežģītāka. Taču viņš sevi iedrošina: «Man ir piedāvājums ieiet arī Lietuvas lielveikalu ķēdēs. Bet tagad zinu, ko tas nozīmē, – ja līgums noslēgts, visi veikali jānodrošina ar produkciju. Tā nav – cik ir, tik iedodu. Ieejot lielveikala ķēdē, man jāspēj savu produkciju piegādāt katram veikalam. Ja pats nevaru to izdarīt, vajadzīgs starpnieks. Tātad jārēķinās ne tikai ar lielveikala uzcenojumu, bet arī piegādes izmaksām. Jādomā, kā ražot vislētāk un pārdot visdārgāk. Man vairs nav tā, ka iespējas ir aiz trejdeviņām sienām un es par tām tikai nojaušu. Es savu mērķi redzu.»
Taču arī patlaban Melderis kā uzņēmuma vadītājs nejūtas droši un pašpārliecināti. Biznesā nepārtraukti esot kā purvā no ciņa uz cini lēkāt. Toties ir gandarījums par pircēju «paldies». Nesen lasījis kāda ārzemēs dzīvojoša latvieša teikto, ka viņam neesot lielāku gardumu par Lāču maizi un Līvu kazas piena siera bumbām. Ja kāds no Raimonda un Daces Melderu trim bērniem būtu ar mieru pārņemt fermu un siera ražotni, Melderis būtu laimīgs. Viņiem turpināt iesākto būtu vieglāk, nekā viņu tētim sākt no nulles.
Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā
«Daru to, kas man patīk. Man nav brīvu dienu. Strādāju septiņas dienas nedēļā 365 dienas gadā. Bet nīkstu ārā, ja neesmu fermā vai ražotnē. Tas ir mans dzīvesveids»
Lielākā kļūda, kas devusi mācību
Uzticēšanās. «Ai, cik viegli var uzmest gan sadarbības partneri, gan klienti! Tāpēc visā, kas saistīts ar biznesu, goda vārdam vairs neticu»
Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam
Jāizpēta tirgus! «Tu vari domāt, ka būs pircēji, bet jāizpēta, vai tiešām būs. Ja tev ir desmit kazas, jādomā, vai, pārdodot 22 litrus piena dienā, varēsi uzturēt ģimeni»
Komentāri (23)