Žurnāla rubrika: Cilvēki

Zinātnes skaistā balss

Posted on maijs 13, 2015 by Anda Burve-Rozīte - Slavenība

Latvijas radio raidījuma Zināmais nezināmajā vadītāja Sandra Kropa (30) par zinātni ieinteresējās jau pirmajos studiju gados. Toreiz viņa vēl tikai sapņoja strādāt žurnālistikā

Sandriņa, tu esi ļoti talantīga, skaista un gudra meitene! Tava stāja, prāts un inteliģence žilbina! – sociālajos tīklos priecājas kāda Latvijas radio zinātnes raidījuma cienītāja. Viņa ieraudzījusi Sandru Kropu televīzijā Ziedoņa balvas pasniegšanas ceremonijā – maija sākumā žurnāliste kopā ar LU fizikas profesoru Vjačeslavu Kaščejevu pasniedza balvu Taureņu uzbrukums kognitīvo zinātņu pētniekam Jurģim Šķilteram. Par radošumu zinātnē. Sandra kā viena no balvas tā dēvētajiem vizionāriem jeb ekspertiem labi nostādītā balsī teica iedvesmojošu runu.

Šī nebija pirmā reize, kad radio žurnāliste iznāca starmešu gaismā. Ar savu stāstu, kā tas ir – būt zinātnes žurnālistam, viņa redzama TEDx Riga konferences video, kā arī (un tas ir Sandras lielākais sasniegums līdz šim!) ar pateicības runu uzstājās 2013.gadā Lielbritānijā, saņemot prestižo Eiropas žurnālistikas balvu astronomijā. To Sandrai piešķīra par rakstu ALMA – the birth of a gigant telescope. Rakstu aizvien var izlasīt interneta vietnē Skymania, kas vēsta par jaunatklājumiem astronomijā.

Raidījumus par zinātni Latvijas radio smaidīgā žurnāliste vada jau desmit gadus. Ir viena no tiem iedvesmojošajiem cilvēkiem, kuri savu darbu dara ar neatslābstošu interesi.

Tieši tā viņa sāka veidot raidījumus par zinātni – ļoti interesēja astronomija. Laika gaitā Sandra pārraidēm piepulcināja aizvien vairāk zinātņu jomu – stāstīja par jaunatklājumiem, aicināja uz intervijām pētniekus.

Lūk, daži no jaunākajiem tematiem: ķīmiskie ieroči Baltijas jūrā – ko ar tiem iesākt? Valentīns Vasjaks, kurš uzbūvējis leģendārā franču lidotāja Blerio monoplāna prototipu. Dzimtas, kas mainīja Rīgu pirms vairākiem simtiem gadu.

Katru darbdienas rītu plkst.10.07 viņa uzrunā savus 80 tūkstošus radio klausītāju. Daudzi citi pārraidi vēlāk noklausās internetā. Pēc žurnālistes aplēsēm, kontaktējoties ar auditoriju sociālajos tīklos, zinātnes tēmām ar lielu interesi seko daudz mākslinieku. Nesen Džemma Skulme žurnālā Ieva atzinās, ka Sandra Kropa ir viena no viņas mīļākajām žurnālistēm, arī gleznotāja Helēna Heinrihsone klausās raidījumu Zināmais nezināmajā.

Pagājušajā rudenī TEDx Riga runā Sandra citēja izcilo okeanogrāfu Žaku Kusto, kas sacījis: «Kas ir zinātnieks? Zinātkārs cilvēks, kurš skatās pa atslēgas caurumu, dabas atslēgas caurumu, cenšoties noskaidrot – kas notiek.» Sandra piebilda, ka zinātnes žurnālistam ir tā laime sēdēt zinātniekam līdzās, vaicājot – kas notiek un kāpēc? Sandras stiprā puse ir spēja klausītājiem «iztulkot» piņķerīgos zinātnes jautājumus populārzinātniski, lai saprot ikviens.

Noderīgā grieķu valoda

Savu dienu Sandra bieži sāk, ielūkojoties vietnē ScienceDaily, kur rodami jaunākie pētījumi, atklājumi, ziņas par zinātnē notiekošo. Pasaulē zinātnes žurnālistika iekaro aizvien lielāku vietu – pieejami neskaitāmi elektroniski un papīra formāta izdevumi atsevišķās nozarēs, lielie mediji lepojas ar Science&Technology sadaļu, kur tiek rakstīts par jaunākajiem atklājumiem. Latvijā raidījums Zināmais nezināmajā ir vienīgais, kas konsekventi rada oriģinālu saturu par zinātnes tēmām.

Sandra vēl tagad atceras, kā pirms vienpadsmit gadiem nedroši vēra Latvijas radio smagās durvis Doma laukumā. Tolaik viņa otro gadu studēja komunikācijas zinātni Latvijas Universitātē. Vēl tikai «taustījās», ko vēlētos žurnālistikā darīt. Negaidīti tika aicināta uz laiku aizvietot kādu ziņu dienesta darbinieci. Deviņus mēnešus cītīgi rakstīja ziņas. Tad nāca sapņu piedāvājums, kas sākās pirms desmit gadiem ar Sandras «jā!» Latvijas radio 1 vadītājai Inesei Matjušonokai. Toreizējai studentei, kura sevi bija pierādījusi ziņu dienestā, piedāvāja veidot raidījumu. «Man piezvanīja no radio lekcijas laikā. Par zinātni?! Divdesmit minūšu raidījumu?! Nu nezinu…,» Sandra atceras savas šaubas.

Pirmajā raidījumā intervēja astronomu Ilgoni Vilku. Pēc tam mocījās ar domām, vai tiešām spēs veidot sižetus par jaunatklājumiem, intervēt zinātniekus. Taču ļoti interesēja! «Ak, Dievs, es domāju, kāds man sakars ar zinātni?! Tikai tāds, ka tētis ir kodolfiziķis un māsa studē bioloģiju!» Iespējams, Sandras dzīvo interesi par dabaszinātni raisīja tēva Vilhelma Kropa, Radioizotopu aparātu būves institūta zinātnieka, gēni un audzināšana. Viņa darbs bija veidot ierīces, ar kurām mēra pārklājumus raķešu dzinējiem. Vilhelma un Anitas Kropu ģimenē uzauga trīs bērni. Divi no tiem – Sandra un Jānis Krops, kurš izstudēja politoloģiju, – tagad strādā Latvija radio. «Tētis varēja runāt ar visiem par visām tēmām,» Sandra atceras. «Mājās mums bija grāmatas dažādās pasaules valodās par dažādām zinātnes un māk-slas tēmām.» Tieši tēvs bija tas, kurš Sandru iedrošināja: zinātni vajag tvert vieglāk! Bez pārspīlētas bijības, kautrēšanās precizēt. Raidījuma nosaukumu Zināmais nezināmajā ģimene pirms desmit gadiem izdomāja kopā, kādu vakaru virtuvē dzerot tēju.

Vecāki Sandrai agri iemācīja nebļaut, ka neko nesaprot. Tā vietā – izzināt. «Es nesaku, ka saprotu kvantu fiziku. Taču tad, kad runāju ar profesoru Vjačeslavu Kaščejevu, man šķiet, es nojaušu, kā šī zinātne darbojas,» Sandra saka.

Gadiem ejot, kā pārdomāti veidotā lego pilsētiņā viņas zināšanās katrs gabaliņš iekritis īstajā vietā. Piemēram, pirms vairākiem gadiem žurnāliste sāka mācīties grieķu valodu. Šā reģiona daba un kultūra viņu vienmēr fascinējusi, bet visvairāk grieķu valoda palīdzot, kad radio ēterā zinātniekiem jāuzdod jautājumi. Zināt grieķu valodu nozīmē saprast svešvārdus. Vairums no tiem dažādās zinātnes jomās ienākuši caur sengrieķu un latīņu valodu.

«Mani raidījuma viesi smejas: jums varētu tik daudz zinātņu grādu piešķirt!» Sandra padalās ar darba aizkulisēm. Ar katru raidījumu kompetences lauks aug. Pasaulē viss ir saistīts, vienu un to pašu fenomenu dažādos aspektos pēta vairākas zinātņu jomas. Pietuvoties kādai no tām nozīmē netieši piekļūt mazliet tuvāk arī citām.

Raidījums Zināmais nezināmajā ēterā ir katru darbdienu piecdesmit minūtes, to veido trīs cilvēki. Diendienā dalās idejām, katrs piemet savu artavu no lauka, kas interesē vairāk. Sandrai idejas bieži rodas lidmašīnās, dodoties uz zinātnes žurnālistikas konferencēm Eiropā, Amerikā. «Droši vien daudziem aviopasažieriem izklausās smieklīgi, kad sēžu lidmašīnā, pēkšņi iesaucos «ah!» un steigšus kaut ko pierakstu,» viņa smejas. «Sāku pierakstīt vienu domu, rodas vēl trīs!» Vēl kāds piemērs no žurnālista ikdienas: atpūšoties Grieķijas pludmalē, pēkšņi sāc domāt, kāpēc ūdens ir tik sāļš? «Tik vienkārši!» Sandra smaida. «Gribas to noskaidrot!» Mūsdienu zinātne šādu iespēju sniedz – atgriežoties no skaistās Eiropas dienvidu zemes, Sandra izveidoja raidījumu par ūdens sāļumu.

Ar darbiem pasaulē

Divreiz dzīvē Sandra Kropa ir publicējusi rakstus Lielbritānijas medijos. Par vienu no tiem viņa saņēma Eiropas žurnālistikas balvu astronomijā. Otru drīz pēc tam publicēja BBC žurnāls The Sky at Night.

Abi raksti bija saistīti ar astronomiju: Eiropas valstu pētniecisko centru radītā giantiskā teleskopa ALMA uzstādīšanu Atakamas tuksnesī Čīlē, kā arī par pasaulē lielākā radioteleskopa SKA tapšanu – pirms gada to sāka būvēt Austrālijā un Āfrikā. Līdz 2020.gadam šā projekta ietvaros paredzēts uzstādīt vairāk nekā 2000 šķīvju un miljoniem antenu, «lai atklātu Visuma mistēriju», kā poētiski raksta Sandra. Līdzās dažiem emocionāli iedarbīgiem teikumiem par dabas noslēpumiem, kurus izzināt allaž tiekušies cilvēki, Sandra precīzi un aizraujoši aprakstījusi zinātniskos un inženiertehniskos risinājumus, kādus šajā projektā veikuši simtiem zinātnieku, IT speciālistu, inženieru.

«Gribējās, lai izlasa pēc iespējas vairāk cilvēku,» žurnāliste no sirds saka. Būt klāt grandiozu projektu tapšanas brīdī – tie ir vieni no viņas dzīves lieliskākajiem brīžiem, viņa atzīstas.

2013.gada pavasarī Sandra tika ielūgta piedalīties zinātnes žurnālistu braucienā uz Atakamas tuksnesi Čīlē, kur tobrīd tika uzstādīta ALMA – pasaulē lielākais teleskopu komplekss. Tas ir sarežģītākais līdz šim pasaulē tapušais astronomijas projekts. No 66 radioteleskopiem sastāvošais milzis izmaksājis 1,3 miljardus ASV dolāru. Tā radīšanā vairākus gadu desmitus sadarbojušies Eiropas, Ziemeļamerikas un Āzijas pētniecības centri. Pagājušā gada pavasarī uz īpaši būvētiem 130 tonnu smagiem dvīņu auto, sauktiem par Otto un Lori, teleskopu komplekss tika uzstādīts Čīles kalnos piecu kilometru augstumā.

To zinu, jo izlasīju Sandras garo, aizraujošo angļu valodā uzrakstīto aprakstu par viesošanos ALMA atklāšanā Čīlē. Viņa tika iekļauta žurnālistu sarakstā līdzās tādiem pasaules flagmaņiem kā National Geographic autori. Latviešu žurnālistes stāstu par Čīlē pieredzēto atzinīgi novērtēja Eiropas zinātnes žurnālistikas pasaule. «Neticami akurāts, svaigs un interesants raksts!» komentāros izteicās lasītāji.

Trausla, dzirkstīgi smaidoša uz milzu sniegbaltu «zefīru» fona – tāda Sandra izskatās fotogrāfijās no Čīles tuksneša. Rokā skābekļa baloniņš. Bailīgi un vienlaikus fascinējoši! Nevar nejust patieso mīlestību un aizrautību, kas strāvo, kad viņa stāsta par savu darbu. Iespējams, tieši tādēļ mazas valsts radio žurnāliste bieži tiek aicināta uz starptautiskām konferencēm un viņai ir «pieeja» tādiem ekskluzīviem projektiem kā ALMA un SKA.

Pagājušā gada rudenī Sandra sāka studijas vides zinātnes maģistrantūrā Latvijas Universitātē. Tā ir iespēja savam darbam pievienot jaunas zināšanas! Tagad ir pavisam vienkārši klausītājiem izskaidrot «invazīvu sugu» un «biotopu». Intervijas laikā Sandrai negaidīti palūdzu šos jēdzienus paskaidrot. «Invazīvās sugas ir ienācējas, svešinieces,» viņa ņipri atsaucas. «Piemēram, cilvēks no tālienes ir atvedis un Latvijas dabā ieviesis bruņurupuci, svešu sugu. Kad bruņurupucis sāk vietējo vidi izēst, tātad rada zaudējumus gan ekonomiski, gan ekoloģiski, tas kļūst par invazīvo sugu. Tā vienmēr ir spēcīgāka, ātrāk spēj vairoties un aizņemt dabas nišu, kā arī nav tik izvēlīga uz apstākļiem un barību kā vietējās sugas,» vides zinātnes maģistrante aizrautīgi ienirst tēmā. «Tāpēc žurnālista darbs ir svarīgs – lai cilvēkiem izskaidrotu,» viņa turpina. Sandras darbs savā ziņā ir arī runāt to balsīs, kam nav savas balss. Vēstīt par apdraudētām dzīvnieku sugām, par sekām, kādas uz vidi atstāj piesārņojums.

Jo vairāk cilvēks iedziļinās un izprot pasaulē notiekošos procesus, jo vieglāk izdarīt izvēles, kas nāk par labu visiem – Sandra par to ir pārliecināta. Viņa pastāsta mazu epizodi no savas dzīves, kas to apliecina: ar māsas četrus un sešus gadus vecajiem bērniem reiz staigājusi gar jūru. Pacēlusi un metusi miskastē alus bundžas, putuplasta gabalus. Kāpēc to dari, interesējušies mazie. Skaidrojusi, ka bundžas var nonākt jūrā un savainot kādu dzīvnieku, zivi, bet putuplastu var uzknābāt putni, domājot, ka tie ir graudi. Un aiziet bojā. Pēc neilga laika ievērojusi, ka bērni paši atrastos drazu gabaliņus nes uz miskasti. «Domāju, ka līdzīgu lomu varbūt nospēlē arī mans raidījums: cilvēki aizdomājas un nolemj – es turpmāk tā vairs nerīkošos! Ja tā, mans mērķis ir sasniegts,» zinātnes žurnāliste saka skanīgajā radio balsī. Iespējams, ar laiku viņu varēs ne tikai klausīties, bet arī redzēt zinātnes raidījumā televīzijā. Izdzirdējusi jautājumu par to, Sandra atzīst, ka tā ir laba doma. Zinātne viņu interesē, un viņa ir gatava par to vēstīt cilvēkiem visos iespējamajos formātos.

Jumts kā ledus

Posted on maijs 13, 2015 by anon - Veiksme

Eco Roof un Valda Šīmaņa veikumu Latvijā vislabāk var redzēt Amatciemā netālu no Cēsīm. Savukārt ārpus Latvijas lielākais viņu liktais niedru jumts greznojas pašā Kopenhāgenas centrā

Pirms gadiem divdesmit pieciem Nīcas padomju saimniecības elektriķis Valdis Šīmanis kopā ar sievu Indru iegādājās Rubeņus – vecas lauku mājas netālu no Papes ezera. Toreiz viņš nespēja iedomāties, ka, pateicoties tām, apgūs vēl vienu profesiju, kas ar laiku kļūs par viņa biznesu, liekot nodibināt Eco Roof. Tagad abi smiedamies atceras, ka viss sācies ar pussabrukušo pagrabu, kuru nolēmuši atjaunot.

«Naudas jau nekādas nebija. Tāpēc nolēmām izmantot tepat uz vietas pieejamos materiālus – akmeņus, koku un Papes ezera niedres, kuras tolaik varēja pļaut ikviens, kam nebija slinkums,» atceras Valdis Šīmanis.

Pagrabu viņi atjaunojuši. Bet tā jumts ģimenei izrādījās liktenīgs, jo tagad ar niedrēm darbojas ne tikai tēvs, bet arī viens no viņu abiem dēliem Kaspars, kuram jau vairāk nekā pusgadu ir savs uzņēmums Eco Industries.

Jumiķa knifi

«Teorētiski tas šķiet ļoti vienkārši,» saka Valdis. «Liec tikai niedres pa jumta latām uz augšu un klapē klāt.» Ar klapēšanu domāta niedru pieblīvēšana, izmantojot speciāli šim nolūkam paredzētu koka lāpstiņu. «Bet tajā pašā laikā ir daudz dažādu knifu, ko nav iespējams izstāstīt. Tos var izprast un apgūt tikai strādājot.»

Sākot ar niedru garumu un resnumu. Vienkāršam jumtam nekas, bet, tiklīdz plaknes mijas ar izliekumiem, tā katrai vietai vajag gan citādas niedres, gan atšķirsies arī klāšanas tehnoloģija. Vēl jāatceras, ka nokrišņiem pakļauti tikai paši niedru gali, pa kuriem notek ūdens. Ideālā variantā tiem jābūt 3-4 centimetrus gariem. Savukārt niedru blīvums uz jumta nodrošina tā izturību pret vēju. Bet tie ir tikai galvenie nosacījumi, kas jāņem vērā, klājot niedru jumtu.

Valdis neslēpj, ka pa šiem gadiem gājis visādi: «Varonīgi paņēmu likt jumtu un pēc tam mocījos visu vasaru. Pa nez cik reizēm liku un atkal ņēmu nost.» Kas nekait pašlaik, kad pieejams internets, kur var atrast informāciju ne tikai par niedru jumtu licējiem visā Eiropā, bet arī par pašiem jumtiem un to likšanas paņēmieniem.

Turklāt, aizbraucot uz Dāniju vai Franciju, var paskatīties turienes pieredzi. Jo, kaut arī pamatprincips visur vienāds, materiāli un metodes katrā vietā tomēr atšķiras. «Es neteikšu, ka tās ir labākas vai sliktākas nekā mums, bet citādas gan,» uzskata meistars. Francijā viņi aizguvuši un Latvijā ieviesuši jaunu jumta kores nostiprināšanas tehnoloģiju, izmantojot betonu. Tā kā visas nelaimes sākoties no kores, pēc Valda domām, tas esot ideāls risinājums, krietni pārāks par viršiem, kurus izmantoja senos laikos, vai mūsdienu dēlīšiem un dakstiņiem.

Bet toreiz, 90.gados, kad Šīmanis sāka interesēties par niedru jumtiem, nebija ne interneta, ne tādu iespēju aizbraukt uz ārzemēm. Pat literatūras apjoms ierobežots, savukārt iepriekšējo paaudžu meistaru pieredze pamazām zaudēta. Visu nācies izdomāt pašiem. Indra atceras, kā mežā griezuši, bet pēc tam mizojuši lazdas tā sauktajām knutiņām. Ar tām katra niedru kārta tiek piespiesta jumta latām, un tām pāri tiek likta nākamā kārta, kas savukārt nosedz apakšējās kārtas knutiņas. Senākos laikos niedres pie latiņām sietas arī ar liepu lūkiem, jūrmalciemos izmantotas sīkstās kāpu priežu saknes. Tagad šos dabīgos materiālus aizstājusi cinkotā stieple un siešanas vietā izmanto skrūves.

«Tajā laikā, kad atjaunojām pagraba niedru jumtu, man nekāds bizness pat prātā nenāca – tas bija drīzāk hobijs,» saka Valdis, kurš joprojām strādājis par elektriķi. Indra atceras – pirmajā ziemā ar paštaisītu stumeklīti, kura priekšā bija piestiprināts vecs divroku zāģis, nopļāvuši niedres kādiem 100 kūlīšiem un bijuši priecīgi. Pašiem licies, ka tas ir ļoti daudz, lai gan normālai, ne pārāk lielai mājai ar jumta platību 200 m² vajag ap 3000 kūlīšu. Kad pagrabs bija pabeigts, sākuši būvēt pirtiņu, kurai arī vajadzējis niedru jumtu.

Apguvis pirmās iemaņas, Valdis pa vasarām sācis likt jumtus turpat Nīcas un Rucavas apkārtnē. Pirmie pasūtījumi bijuši nelieli. Sākumā vasarā pa vienai lauku mājai, kuras tolaik šeit pirkuši galvenokārt lietuvieši. Arī viņi gribējuši saglabāt ēku senatnes auru.

«Vecos laikos esot bijis teiciens, ka niedru jumtam jābūt līdzenam un gludam kā ledum,» saka Valdis. Toreiz šāds salīdzinājums šķitis ne tikai pārspīlēts, bet arī nerealizējams. Toties jumti nereti naktīs rādījušies sapņos. Tāpēc viņš uzskata, ka pirmie desmit gadi, ja ne pat vairāk, bijuši mācīšanās, pieredzes uzkrāšana. Tagad Valdis šīs zināšanas un pieredzi nodevis ne tikai dēliem, bet mācījis arī vairākus vietējos meistarus. «Jauniem cilvēkiem, ja parāda, kā pareizi darīt, ātri pielec. Tāpēc pašlaik viņi varbūt jau tikuši kādu solīti tālāk par mani,» smejas Šīmanis, kurš savu uzņēmumu nodibinājis tikai 2008.gadā.

Unikālās Papes niedres

Ap to laiku sācis strauji pieaugt pasūtījumu skaits. Tie kļuvuši arvien nopietnāki un lielāki. «Bija skaidrs – kā individuālais uzņēmējs ar tiem galā netikšu un bez sava uzņēmuma nekāda nopietna strādāšana nesanāks,» atceras Valdis.

Izšķiršanās tika izdarīta īstajā brīdī. Parādoties jaudīgai tehnikai, niedres Papes ezerā tika pļautas arvien vairāk. Savas izcilās kvalitātes dēļ, jo augušas ezerā, kurā ieplūst arī jūras ūdens, un, būdamas cietākas nekā saldūdens niedres, tās ir pieprasītas Rietumeiropā. Sevišķi Dānijā, kur niedru faktiski nav, bet niedru jumti ir.

Arī Valdim vajadzēja domāt par sava niedru kombaina iegādi, ja gribēja konkurēt ne tikai ar vietējiem, bet arī ar Lietuvas jumtu licējiem. Kaimiņos šis bizness esot daudz plašāk attīstīts, kaut arī kvalitatīvu niedru tur krietni mazāk nekā Latvijā. Tāpēc viņi niedres iepērkot arī Papē.

Eco Roof lielākie objekti Latvijā bez jau pieminētā Amatciema ir niedru jumti Latgales, Vidzemes un Krievu sētām Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, kā arī pēc ugunsgrēka atjaunotajam pulkveža Kalpaka muzejam. «Tomēr vairumā tās ir dzīvojamās mājas,» saka Valdis. Sevišķi Kurzemes jūrmalā. Saunagā, kad aizbraukuši likt kādai mājai jumtu, cilvēki, redzot galarezultātu, gandrīz rindā stāvējuši. Cik mājām Latvijā ir viņa likti jumti, Valdis neesot skaitījis, bet varētu būt tuvu pie simta.

Pašlaik gan darba paliekot arvien mazāk. Vecās mājas izpirktas un vairums arī atjaunotas. Daļa bijušo konkurentu maina darbības profilu un pievēršas citiem biznesiem.

Vienīgā izeja, pēc Valda domām, esot Rietumeiropa, kur gan priekšā jau tie paši lietuvieši un arī poļi. Savukārt niedres vedot pat no Ķīnas, lai gan tās esot mīkstas un nekādi nevarot konkurēt ar Papes niedrēm.

Ārpus Latvijas visvairāk objektu bijis tepat kaimiņos Lietuvā. Bet lielākais – Dānijā, kur viņi 2013.gadā visu vasaru likuši jumtu restorānam Kopenhāgenas centrā. Tā platība bijusi 1300 m². Savukārt Francijā netālu no Bordo latvieši likuši jumtu kādai vecai pilij – uz pusi mazāku, toties viscaur apaļu, un darbs prasījis ļoti lielu meistarību. Pērn uzņēmuma apgrozījums bijis ap 30 000 eiro, un, kā saka Indra Šīmane, kas ikdienā strādā par sporta skolotāju Nīcas vidusskolā un vienlaikus palīdz vīram uzņēmumā, tas pateicoties tieši ārzemju pasūtījumiem.

Uz jautājumu, kā ārzemnieki atrod Nīcas uzņēmumu, Valdis gan precīzi atbildēt nevar. Daži par to uzzina no interneta mājaslapas, bet citi – no bijušajiem klientiem. «Tomēr telefons zvana diezgan bieži, tātad mans numurs kaut kur klīst pa pasauli,» saka Valdis.

Diemžēl vairāki specifiski faktori sarežģī šo biznesu, padarot grūtāk prognozējamu un slidenāku nekā daudzus citus. Pirmkārt, darbu sezonalitāte, jo jumtus var likt tikai vasarā, bet niedres pļaut ziemā. Tāpēc algot pastāvīgus darbiniekus neesot jēgas, jo niedres ar kombainu iespējams nopļaut arī vienatnē. Bet visvairāk darba esot vasaras otrajā pusē un rudenī, kad mājas uzbūvētas un tām steigšus nepieciešami jumti. Tad jāmeklē līgumdarbinieki. Tie, kas prot šo amatu. Otrkārt, atkarība no laika apstākļiem, jo gan jumtus likt, gan niedres pļaut var tikai sausā laikā. Turklāt pļaušana vēl nebūtu nekas – daudz darbietilpīgāka ir niedru tīrīšana, žāvēšana.

Visbeidzot, treškārt… Par problēmu kļūst arī pats izejmateriāls. Pirms diviem gadiem Papes ezers sadalīts nogabalos, un Reģionālā dabas aizsardzības pārvalde, kā arī pašvaldības rīkoja izsoli, cenas bijušas ļoti augstas. Neatbildēts ir jautājums, kas notiks pēc izsolītā termiņa beigām, kas ir pieci gadi, – vai būs atkal jauna izsole, vai, kā runājot, Papes dabas parkā, kas ir īpaši aizsargājamā teritorija, saimnieciskā darbība vairs nenotiks?

«Lietuvieši pie Kuršu jomas, kur arī aug niedres, noslēguši līgumus par šo platību izmantošanu uz 90 gadiem. Tad var investēt attīstībā. Bet mums, ja nav zināms, kas gaida pēc dažiem gadiem, to nav jēgas darīt, un nav iespējams plānot biznesu,» saka Valdis Šīmanis.

To, ka, niedres pļaujot, zināma iejaukšanās dabā notiek, viņš nenoliedz. Tomēr tā esot ļoti minimāla. Pļaušana sākas pēc pirmajiem saliem, kad ūdensputni jau projām, un beidzas, pirms tie atgriezušies. Niedres ataug ļoti ātri. Turklāt, kā pats novērojis, tieši vietās, kur tās pļautas, vērojama vislielākā dzīvās radības rosība. Bet lielais dumpis, kas mīt Papes ezerā un kā aizsargājamais putns varētu būt viens no saimnieciskās darbības lieguma iemesliem, nekur neesot pazudis. Tā īpatnējā dūdošana dzirdama joprojām. Tādēļ Valdis Šīmanis ļoti cer, ka izsoles tiks rīkotas ar turpmāk un, dabu sargājot, Papē netiks upurēta uzņēmējdarbība, kuras rezultātā top ekoloģiski un videi draudzīgi produkti – niedru jumti.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Tad, kad darbs ir izdevies. Un parasti tas vislabāk izdodas, kad klients daudz nemaisās pa vidu. Kad pasaka – es jums uzticos, un ļauj strādāt. Bet pēc tam atnāk un saka: o, tas ir labāk, nekā cerēju. Lūk, tad ir gandarījums!

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Katra kļūda vai neveiksme liek saspringt un iemāca kaut ko jaunu.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Nevajag vaidēt, ka nav ko darīt, un cerēt – uzreiz tiks sasniegti nezin kādi rezultāti. Galvenais – vajag darīt. Sākt ar to mazumu, kas tev ir, – paša rokām. Un nebaidīties, ka sākumā varbūt neizdosies.

Vjačeslavs Bogoslovskis, naivists

Posted on maijs 6, 2015 by Ieva Alberte - 1 no 2 miljoniem

Savu dzīvi Vjačeslavs var uzskaitīt uz vienas rokas pirkstiem: skola, armija, jūra, pensija un māksla. Viņš mācās zīmēt tēlotājmākslas studijā Ziemeļblāzma. Tajā tapušie darbi apskatāmi nesen atvērtajā Rīgas tēlotājas mākslas studiju izstādē VEF kultūras pilī. Divi no tiem ir Vjačeslava. Vienā redzams logs ar rudu kaķi un Eifeļa torni. «Parīzē esmu bijis vienu reizi, kad strādāju uz tankera. Visu ko izbraukāju. Līdz pat Kubai biju,» viņš stāsta. Rudajam kaķim ir prototips – agrāk Vjačeslavs ar sievu katru dienu baroja miskastnieku. Otra glezna ir apaļa: tās vienā pusē autora pašportrets, otrā «mana sieva – «aizsūtīju» viņu uz Parīzi», Vjačeslavs smejas, rādot, ka sievai fonā Eifelis.

Jau skolā Vjačeslavam patika zīmēt. Kad armijā prasīja, kurš māk labi zīmēt, viņš klusēja. Iesaukumā bija arī skolasbiedrs, kurš zināja, ka Vjačeslavam skolas laikā zīmēšanā bija piecnieki. «Viņš grūž mani uz priekšu un saka: «Ej!» Bet man tā nepatīk izlēkt.» Skolasbiedrs tomēr «nostučījis», un, kamēr citi cēla kultūras namu, Vjačeslavs zīmēja plakātus – visādus uzsaukumus, kā jākalpo dzimtenei, kā tā jāmīl.

Nopietni gleznot Vjačeslavs atsāka pirms gadiem desmit. Sēdēja ar sievu kafejnīcā, pie sienas karājās viņa glezna ar upi un buriniekiem. Kafejnīcā ienāca māksliniece Tatjana Krivenkova, kas vada studiju Ziemeļblāzma. Viņa interesējās, kas ir gleznas autors. «Teica, ka man esot jānāk mācīties gleznot, lai arī izskatoties, ka daudz mani jāmāca nebūs. Nu, labi!» Tā reizi nedēļā Vjačeslavs dodas uz studiju zīmēt.

Vaicāts, kas ir sirdij tuvās tēmas, Vjačeslavs atjautā: «Viss jau izdaiļo dzīvi, vai ne? Bet daba un cilvēki manos darbos ir visvairāk.» Pārsvarā viņš glezno pēc atmiņas. Pietiek vienu reizi redzēt, un var uzzīmēt. Ja skats aizmirstas, nobrauc garām ar autobusu.

Lielākais kritiķis ir sieva. Viņa vīra aizraušanos atbalsta, taču, «kad sāk kritizēt pārāk daudz, saku, lai netraucē». Vjačeslavs glezno mājās. Kad gribas, tad sēžas pie molberta. Negaida piemērotu gaismu. «Man tas ir viens pīpis! Tik gleznoju!»

Lai nu kas, bet abstraktā māksla Vjačeslavam nepatīk. «Jo nesaprotu, kas tur uzzīmēts. Jo vairāk sasmērēts, jo labāk? Ne, ne.» Vajagot taču tā, lai ir skaisti un, paskatoties uz gleznu, viss skaidrs, nevis jāliecas lasīt nosaukumu. Bet varbūt tas tādēļ, lai paliek vieta iztēlei? Vjačeslavs atmet ar roku. «Ja ir skaidrs, tad – uzreiz. Man patīk tāda māksla, ko es saprotu.»

Uz atvadām Vjačeslavs dod buču. «Oi, uzreiz gribas gleznot! Sievietes mani tā iedvesmo!»

Plaukst zudušie dārzi

Posted on maijs 6, 2015 by Gunita Nagle - Dzīve

Zinātnieki no 31 Eiropas valsts, arī Latvijas Universitātes pētniece Kristīne Āboliņa, pēta pilsētu mazdārziņus un atklāj to labumus: tie saliedē cilvēkus, mazina pieprasījumu pēc sociālajiem pabalstiem un veicina bioloģisko daudzveidību pilsētās. Mazdārziņi atkal ir modē!

Mežaparkā Sudraba Edžus ielas ģimenes mazdārziņos smaržo pēc uzraktas zemes, vecajās ābelēs vītero putni, un tulpju pumpuri piebrieduši līdz sprādzienbīstamai gatavībai. Atvēris vārtiņus, 60 gadus vecais Imants Jansons labprāt izrāda, kā iekopis dārzu. Neticami, cik daudz var ietilpināt 200 kvadrātmetros: divas siltumnīcas gurķiem un tomātiem, trīs jāņogu un upeņu krūmi, gar sētu plaukst avenāji, divas dobes ar spēcīgiem zemeņu stādiem, drīz te sēs kabačus un ķirbjus, pupas un garšaugus. «Redzētu jūs dārziņu vasarā – visur vēl arī puķes!» saulē piemiedzis acis, pasmaida Imants.

Apkārt viņa zemes pleķim ir vēl 58 šādi iekopti dārzi, katrs ir tikai 200 kvadrātmetru liels. «Te strādāt ir bauda,» saka Imants. «Tur,» viņš norāda uz Mirdzas Ķempes ielas daudzstāvu namiem, «sēžot četrās sienās, tādu prieku nevar just.» Imants ar sievu arī dzīvo daudzdzīvokļu namā Hospitāļu ielā, un viņu abu paradīze – Mežaparka ģimenes mazdārziņš – ir desmit minūšu braucienā ar tramvaju no mājām.

Šādi mazdārziņi ir katras modernas Eiropas pilsētas nākotne, secinājuši Eiropas pētnieki. 2012.gadā sešu Eiropas valstu, arī Latvijas, zinātnieki COST pētniecības pro-grammā izveidoja projektu Pilsētu ģimenes dārziņi, to izaicinājumi un nākotne. Divu gadu laikā iesaistīto pētnieku loks paplašinājies līdz 130, viņi pārstāv 80 dažādas zinātniskās iestādes 31 Eiropas valstī. Izveidotās pētnieciskās platformas zinātnieku galvenais mērķis ir izpētīt ģimenes dārziņus un to saistību ar pilsētu ilgtspējīgu attīstību. Zinātnieki vēl turpinās strādāt pusotru gadu, bet jau līdz šim, pētot pilsētu mazdārziņu socioloģiskos, ekoloģiskos un dizaina aspektus, secināts, ka mazdārziņos labi jūtas cilvēki ar atšķirīgu dzīvesveidu, tāpēc tie atvieglo dažādu minoritāšu grupu iekļaušanos sabiedrībā.

Atklāts, ka darbs un atpūta dārzā būtiski uzlabo fizisko un garīgo veselību, it īpaši senioriem. No ekonomiskā aspekta pierasts uzskatīt, ka pilsētas dārzi ir vēl viens pārtikas sagādes veids, taču pēdējos gados daudz svarīgāks kļūst atklājums, ka mazdārziņi palīdz efektīgi un lēti apzaļumot pilsētu. Kristīne Āboliņa, Latvijas Universitātes (LU) Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes docente un pētniece, kas iesaistījusies COST programmā, kopā ar kolēģiem gatavojas izstrādāt mazdārziņu ierīkošanas rokasgrāmatu un izsūtīt to visām Latvijas pašvaldībām, lai pārliecinātu: ja pilsētā ir daudzdzīvokļu nami, tajā jābūt arī mazdārziņiem.

Atrod dzīves jēgu

«Latviešu pētnieki bija vieni no šīs programmas iniciatoriem, un viņu galvenais mērķis ir apzināt ģimenes dārziņu lomu, saprast, kāda ir to vieta pilsētā,» stāsta Kristīne Āboliņa, ar kuru kopā programmā strādā kolēģi ne tikai no LU, bet arī no Rīgas Tehniskās, Latvijas Lauksaimniecības un Liepājas universitātes.

«Bija laiks, kad mazdārziņi bija noniecināti, to zeme tika atvēlēta jauniem būvniecības projektiem,» Āboliņa atgādina, kā 2011.gadā Rīgas dome likvidēja mazdārziņus Lucavsalas ziemeļu daļā, ar lepnumu paziņojot, ka «degradēta vide» tiek sakopta. Tagad salas dienvidu daļai, kurā joprojām ir dārziņi, pilsētas vadība meklē investorus. Pilsētas attīstības plānā te paredzēta daudzstāvu apbūve – biroju kompleksi, dzīvojamās mājas, atpūtas un izklaides centri. «Lielākais mazdārziņu drauds ne tikai Rīgā, bet arī citās Eiropas pilsētās ir būvnieku lobijs,» saka Āboliņa. «Taču arvien vairāk pilsētplānotāju saprot ģimenes dārziņu lomu. Tādēļ mēs, latviešu zinātnieki, izstrādājam lietišķu pētījumu par mazdārziņiem un iesaistām izstrādē arī pilsētplānotājus, arhitektus un zemes ierīkotājus.»

Mazdārziņus pēta četros aspektos: socioloģija, plānošana, ekonomika, ekoloģija un dizains. Līdz šim visvairāk labumu atklājies socioloģijas pētījumos. «Ģimenes dārziņi ir ļoti svarīgi vecāka gadagājuma ļaudīm. Daudzi saka – dārziņš piešķir dzīvei jēgu!» saka Āboliņa. Iztincinot 51 Cēsu mazdārziņu lietotāju, atklājās, ka 46 dārzs svarīgs svaigu augļu un dārzeņu dēļ, 35 cilvēkiem dārzā izaudzētais ir atspaids zemajiem ienākumiem. 40 no 51 mazdārziņā ir katru dienu. Vairums senioru augstu novērtē iespēju izkustēties, strādāt, satikties ar citiem dārzkopjiem.

«Ārzemju kolēģi pētījumos konstatējuši, ka mazdārziņi izmantojami imigrantu integrācijai un kopienas veidošanai,» stāsta Āboliņa. «Citviet Eiropā liela uzmanība tiek pievērsta tam, kā veidot dažādas kopienas, kurās ļaudis cits citu pazīst, atbalsta, iesaistās sabiedriskos procesos. Mazdārziņos, sākot sarunas par tulpēm un burkāniem, kaimiņi sadraudzējas, un sociālajai drošībai tas ir ļoti svarīgi: cilvēks nedrīkst justies viens, viņam vajadzīgs atbalsts.»

Mazdārziņi samazina pilsētnieku pieprasījumu pēc sociālajiem pabalstiem. «Ja ļaudīm no pašvaldības iznomātā zemē ir iespējams tikt pie svaigiem augļiem un dārzeņiem, viņi neprasa no pašvaldības pabalstu pārtikas iegādei. Kā rāda citu valstu pētījumi, ekonomiskās krīzes laikā mazdārziņi ir nozīmīgi drošības izjūtai. Arī Rīgā pēc 2009.gada pieprasījums pēc mazdārziņiem dubultojās. Ja cilvēki kaut ko paši sev var izaudzēt, viņi jūtas daudz drošāk nekā tad, ja visa pārtika jānopērk,» saka Āboliņa.

Ar mazdārziņos izaudzēto nevar pelnīt. Tomēr ekonomiskais labums ir: ja neizmantota pilsētas teritorija tiek atvēlēta mazdārziņiem, tur ātri izveidojas apzaļumota pilsētvide, ko uztur nomnieki. Pilsēta, iznomājot zemi, gūst ienākumus, nevis izdod naudu teritorijas apsaimniekošanai.

Daudzu Eiropas valstu zinātnieki secinājuši, ka pilsētu administrācijām svarīgi daudzdzīvokļu namu iedzīvotājiem nodrošināt telpu atpūtai, lai viņi nebrauktu ārpus pilsētas, bet atpūstos pilsētā. «Tas arī ir ekonomisks jautājums, un tādēļ tādu turīgu valstu kā Austrija un Šveice pētnieki līdzdarbojas šajā projektā,» saka LU zinātniece. «Ekoloģiskais ieguvums ir apzaļumota pilsētas teritorija, kurā ir liela bioloģiskā daudzveidība. Kur jūs vēl tik daudz ziedošu ābeļu un tulpju krāsu ieraudzīsit kā Rīgas mazdārziņos?»

Uzrok zemi sev un kaimiņam

Imanta Jansona dārzā drīz plauks tulpes: baltas, dzeltenas, sarkanas, svītrainas, violetas. Reiz, pirms pāris gadiem, kāds pa nakti visas tulpes nogrieza. Imants bija tik dusmīgs, ka sekoja kaimiņu piemēram un uztaisīja sev mazu zedeņu žogu, gar kuru audzē avenes – to garie kāti aizsedz skatu uz dārzu.

Latvijā mazdārziņi jāsargā no garnadžiem, taču te, gluži tāpat kā turīgajās Eiropas valstīs, svarīga kaimiņu būšana, draudzība. Kādai sievietei, kuras augumu saliekuši garie gadi, Imants pagājušā gada pavasarī palīdzēja uzrakt zemi. Kā viņa rudenī priecājās par ražu! Imants pazīst visus Mežaparka mazdārziņu nomniekus. Ejot gar iekoptām dobēm, parāda, cik glīts un kārtīgs dārzs ir sievietei, kurai ir bērns ar kustību traucējumiem. Viņš rāda, aiz kuras sētas parasti ravē večiņa, kurā dārziņā ik pa laikam ballītes rīko jauna ģimene, bet kur saimnieks tāds paslinkāks – lietus laikā atsakās no dārza mājiņas līst laukā. Puse nomnieku esot vecāka gadagājuma ļaudis, puse – ģimenes ar bērniem. Pie Jansoniem uz mazdārziņu laiku pa laikam atbrauc arī bērni un mazmazbērni, un pat tad, ja neravē un nelaista, vecvecākiem prieks par ogu ēdājiem.

«Man darbs dārzā ir atpūta. Veselības nostiprināšanai, jo fiziskais darbs ir vajadzīgs,» saka Imants. Taču neslēpj, ka dārziņā izaudzētais pensionāru pārim ir nopietns atspaids: «Man bija apmēram 40 ķirbji, visus kopā ar radiem apēdu. Gan zupas vārījām, gan kompotā ar cidonijām likām. Pupiņas izaudzēju kādus piecus kilogramus. Aveņu bija tik daudz, ka sieva savārīja ievārījumu, vēl nedaudz ir atlicis. Upeņu un jāņogu želejas mums ir savārītas. Vasarā bija arī garšaugi, tomāti un gurķi.»

Ieraudzījis no daudzdzīvokļu namiem atklīdušu rudu kaķi, Imants nopukojas, ka tādi razbainieki putniņus ķer. Bet viņam patīk kaplējot klausīties čivinātājos, vērot, kā viņi rušinās pa zemi, meklējot sliekas un vaboles. Mazdārziņš Imantam sagādā tik daudz prieka, ka viņš vairākas reizes uzsver, ka gribētu pilsētas vadībai iestāstīt, ka šādi dārziņi ir nevis jājauc nost, bet jāsaglabā. Vienu reizi Imants ir piedzīvojis, ka pašvaldība viņam atņem mazdārziņu. Pirms vairākiem gadiem tāds pats 200 kvadrātmetru zemes gabals Jansoniem bija Ziepniekkalnā, līdz pašvaldība izlēma, ka dārziņi likvidējami. Tagad to vietā ir aizaudzis čūkslājs. Arī zeme Mežaparkā iznomāta uz trim gadiem, liekot dārziņu apsaimniekotājiem rēķināties, ka šī vieta paredzēta apbūvei. «Bet neviens negrib, lai te kaut ko būvē,» satraucies apgalvo Imants.

Rabarberi Sarkandaugavā

«Daudzās valstīs dārzkopība jāapgūst kā kaut kas oriģināls, savukārt Latvijā tā ir cilvēku rokās. Mēs vēl neesam tik tālu, kur cilvēkiem šīs prasmes jāmācās no jauna,» secinājusi Āboliņa. Viņa stāsta, ka Lielbritānijā savulaik mazdārziņus likvidēja, jo visu var nopirkt veikalos. Taču nu modē pie skolām audzēt dārzeņus, augļu krūmus un kokus, jo skolēniem nav citu iespēju uzzināt, kā aug burkāni, gurķi un avenes. «Latvijā cilvēkiem vēl ir prasme pašiem audzēt dārzeņus un augļus, šo mākslu nevajag noniecināt, tā ir liela vērtība,» uzsver Āboliņa. «Pirms dažiem gadiem Eiropā bija populāra partizānu dārzkopība (Guerrilla gardening – pilsētas teritorijas apzaļumošana bez īpašnieka atļaujas). Bet Latvijā daudzos tādos mikrorajonos kā Purvciems, Ķengarags vai Mežciems ir partizāni – pensionāres, kas pie daudzdzīvokļu namiem ierīko puķu dobes. Sarkandaugavā esmu redzējusi rabarberus puķu dobē.»

Rīgā, tāpat kā 15 lielākajās Latvijas pilsētās, 1,1-1,9% pilsētas teritorijas atvēlēti mazdārziņiem, un šāds plānojums ir saglabājies kopš padomju laikiem, izpētījusi Rīgas domes pilsētas attīstības departamenta galvenā teritorijas plānotāja Lauma Līdaka. 2011.gadā Rīgā bija aptuveni 8000 ģimenes dārziņu, lielākā daļa 200-600 kvadrātmetru lieli. Zeme, tāpat kā pirms vairākiem gadu desmitiem, arī tagad pieder pašvaldībai.

Jelgavā, Liepājā un Cēsīs pilsētnieki mazdārziņos saimnieko, nejūtot bažas, ka varētu palikt bez zemes, turpretī Rīgas attīstības plānā 2006.-2018.gadam mazdārziņi atzīti par teritoriju, kas paredzēta apbūvei. Līdz ar to zemi iznomā tikai uz laiku no viena līdz deviņiem gadiem. Tā kā tikai 5,5% rīdzinieku dzīvo privātmājās vai dvīņu mājās, pie kurām ir neliels dārzs, bet 94,5% rīdzinieku mitinās dzīvokļos, Lauma Līdaka atzīst: mazdārziņi ir nepieciešami. Diemžēl Rīgas attīstības stratēģijā līdz 2030.gadam noteikts, ka ģimenes dārziņi arī turpmāk jāsaglabā pilsētā tikai kā pagaidu zemes izmantošanas veids. Pašlaik noris darbs pie jaunā Rīgas teritorijas plānojuma izstrādes (jāapstiprina 2018.gadā), kurā tiks izvērtētas ģimenes dārziņu attīstības iespējas Rīgā.

Āboliņa uzsver: lai mazdārziņi būtu skaisti un iekļautos pilsētas dizainā, risinājums ir gaužām vienkāršs – stingri apsaimniekošanas noteikumi. Viņa ar kolēģiem COST programmā vēlas izdot apsaimniekošanas rokasgrāmatu, kurā būtu daudzveidīgi risinājumi un labās prakses piemēri īrnieka un pilsētas pienākumiem. Labai dārziņu apsaimniekošanai daudzviet Eiropā ir līdzīga nostāja: dārzu mājiņas nedrīkst kļūt par privātmājām. Tām jāpaliek kā atpūtas zonai tiem, kuri mitinās dzīvokļos. Lai dārza nami saglabātu vienotu dizainu, pašvaldības, piemēram, Dortmundē un Lisabonā, uzbūvē dārza namiņus par pilsētas budžeta naudu, tādējādi nodrošinot vienotu dizainu. Citas pašvaldības strikti nosaka dārza mājas lielumu, piemēram, tā nedrīkst būt lielāka par 16 kvadrātmetriem. Dārza iekopšanā, pēc Āboliņas vārdiem, visbiežāk min tādus vārdus kā «radošums» un «dzīvesprieks». Mazdārziņi ir pilsētnieku nākotne tāpēc, ka atraisa iztēli un prieku par dzīvi.

Pilsētas dārziņu labumi

Sociālie
Socializēšanās, kopienas veidošana
Dažādu kultūru cilvēku integrācija
Atpūta un atjaunošanās
Fiziskā un psiholoģiskā veselība
Apkārtējās vides izpēte, izglītošanās
Sabiedrības atbildības izjūtas stiprināšana
Pārtikas produktu izcelsmes un sastāva drošība

Ekonomiskie
Pārtikas audzēšana
Svaigu augļu un dārzeņu pieejamība mazturīgiem cilvēkiem
Kvalitatīvas zaļās zonas uzturēšana ar iedzīvotāju spēkiem
Augsnes auglības uzturēšana

Ekoloģiskie
Bioloģiskā daudzveidība (bieži tiek audzēti vecu šķirņu dārzeņi, augļi un puķes)
Vides izmantošana floras un faunas dažādošanai
Dzīvesvieta putniem un dzīvniekiem
Gaisa kvalitātes uzlabošana un piesārņojošo vielu izplatības ierobežošana

Estētiskie
Dārza dizaina un dārza namu dažādošana

Ģimenes dārziņi Rīgas teritorijas plānojumā. 2006-2018

Dati: Rīgas domes attīstības departaments

Ar kartupeļu nazi

Posted on maijs 6, 2015 by Anda Burve-Rozīte - Slavenības

Pasaulē visvairāk koncertējošā latviešu grupa Skyforger svin 20 gadu jubileju, izdod jaunu albumu un pošas koncertam Rīgā

Latvijā spēlē metālu! Kā tas ir iespējams? Jā, panku un grandžu spēlē, bet metāls tomēr ir kaut kas tāls un slepens. Tas bija kā atklāt Plutonu un tad uzreiz uzzināt, ka Plutons ir arī blakus sētā. Un nemaz ne slikts. Īsts Plutons, – grāmatā Jelgava 94 vēsta rakstnieks Jānis Joņevs. Aprakstītie notikumi skar Latvija mūzikas vidi tieši vienu gadu, pirms smagā metāla vietējiem celmlaužiem: Huskvarn, Heaven Grey, Dzelzs vilks, Dies Irae pievienojās jauniņie – Skyforger. Garmataini divdesmitgadnieki, kuri 1995.gadā smagajā mūzikā iepūta Latvijas senvēstures dvašu, radot oriģinālus, patiesos notikumos balstītus tekstus.

Pagājuši 20 gadi. Aizvien tie paši: gariem matiem, bārdām, patriotiski noskaņoti. Tikai krietnu strēķīti vecāki. Tiekoties intervijā, grupas menedžeris Andis Mikainis cilā pastkaršu kaudzīti ar mūziķu foto uz tumši bangojošas jūras fona – stilizētos senlatviešu kostīmos četri vīri stingri raugās pretī. Jauniznākušajā albumā Senprūsija pirmo dziesmu Ei skīja, skīja viņi dobjā balsī skandina senprūšu valodā. Pārējās vienpadsmit – latviski. Par laikiem pirms 800 gadiem, kad izmirusī baltu tauta senprūši cīnījās pret Teitoņu ordeni. «1260.gadā pie Durbes tas viss sākās, no lietuviešiem ordeņbrāļi tur trūkties dabūja, kā nākas. Asiņaina gaisma aust, melni kraukļi nāvi krauc, kakla kungus gana ciest, viņu maz, mūsu daudz,» tie dziesmas Tagad vai nekad vārdi, ko grupas līderis Pēteris Kvetkovskis un Edgars Grabovskis divu ģitāru un bungu pavadībā harismātiski norēc. Internetā jau sarosījušies grupas fani – tādu ir ap 25 tūkstošiem Latvijā, kā arī citās valstīs. «Skaista! Greetings from Lietuva!» «Greetings from Poland!» «Burvīgs ievads šim gabalam! Kaimiņiem izsniegt ausu aizbāžņus, ja nepatīk, un uz pilnu skaļumu!» «Mjā, nav te nekāda kakaina pareizticīgo gaudu dziesma,» viņi rak-sta pie YouTube ievietotās dziesmas.

Pagānu metāla subkultūrā ir normāli bārstīties rupjībām gan no skatuves, gan fanu vidū, pa vidu lieliem klunkšķiem patērējot alu. Tomēr ir nianses, ar ko Skyforger atšķiras no brāļiem pasaulē: mūsu puiši nedzied par vikingiem, bet rokas viduslaiku hronikās, meklēdami tur baltu saknes. Un vēl – uz skatuves viņi nelamājas.

Grupa, kuras latviskais nosaukums būtu Debesu kalēji, izveidojās deviņdesmito gadu vidū, kad kopā sāka spēlēt Pēteris Kvetkovskis (ģitāra, balss) un Edgars Grabovskis (bass) – jaunieši, kurus aizrāva folkmetāls, vēsture. Iesākumā viņi ar citu grupas nosaukumu dziedāja par viduslaiku bruņiniekiem. Tad sāka prātot – kā līdz klausītājiem aiznest ziņu par baltu vēsturi? Mazā Rīgas pagrabiņā Aristīda Briāna ielā 1995.gadā notika pirmais Skyforger koncerts sešu mūziķu sastāvā. Starp ģitārām un bungām skanēja arī flauta. Klausītāju pilna telpa, satraukums. Iepriekš puiši bija saskatījušies video – Venom, Dio, Judas Priest, Saxon, Manovar, Running Wild, Motorhead, stūrakmeņus, ko ciena visa smagā metāla pasaule. 90.gadu vidū vajadzēja pielikt daudz lielāku izdomu nekā šodien, lai apgūtu īpašo spēles un dziedāšanas manieri – nebija interneta, videorullīšu, kas jaunajiem pamācības ielej kā ar karoti mutē. Uz mazītiņās skatuves savā pirmajā koncertā Pēteris un Edgars enerģiski kratīja biezo matu kodaļu. Rēca mikrofonā, cik spēka. Viņi vēl nelīdzinājās tā sauktajiem gumijkakliem, smagā roka garmatainajiem klasiķiem no Rietumiem, kuri koncertos galvu spēja izgrozīt trakāk par centrifūgu.

Pamēģiniet ierēkties sava viedtālruņa mikrofonā, kā to dara viņi! Efekts būs līdzīgs kā izmēģinot Mocarta Nakts karalienes āriju. Nulle panākumu! Lai spētu dziedāt smagā metālista balsī, nepieciešams īpašs balss tehnikas treniņš. Ja vienkāršojam: vieni solisti balsi vairāk «tur» uz diafragmas, citi – uz rīkles. Skyforger Edgars Grabovskis pieder pie otrajiem, bet Pēteris Kvetkovskis eksperimentējot attīstījis īpašo rūkšanas manieri.

Grupas 20 gadu jubilejas koncertā 15.maijā Sapņu Fabrikā pinkaino galvu skaņdarbu ritmā varēs purināt tikai Edgars Grabovskis un ilggadējais grupas bundzinieks Edgars Krūmiņš. «Nav vairs ko kratīt,» smejas līderis, arī dziesmu tekstu un mūzikas autors Pēteris Kvetkovskis. Viņam nu ir gluda galva un gara, bizītē sapīta bārda. Visiem puišiem nedaudz pāri četrdesmit, nepilni trīsdesmit gadi ir tikai grupas jaunpienākušajam dalībniekam ģitāristam Alvim Bernānam.

Atšķirībā no, piemēram, grupas Prāta vētra, kurai mūzika ir maizes darbs, Skyforger vīriem tā drīzāk ir tikai mīlestības lieta. Aizkustinoši uzzināt, ka jaunībā katrs no viņiem meklējis tādu darbu, kas ļautu brīvo laiku pilnībā veltīt mūzikai. Tā tas ir aizvien: basģitārists Edgars strādā tipogrāfijā – griež loksnes, Pēteris ir Dailes teātra santehniķis, ģitārists Alvis Stradiņa slimnīcā ir medicīnas fiziķis, bet bundzinieks Edgars – sargs Latvijas Universitātē. «Pasaules līmeņa grupa savā žanrā,» atzīst mūzikas kritiķis Uldis Rudaks. Pēc viņa novērojumiem, arī visvairāk ārpus Latvijas koncertējošā. Daudz citviet uzstājas arī Intars Busulis, Prāta vētra, taču atšķirībā no šiem Skyforger kopš Ukrainas kara vairs nedodas tūrēs uz Krieviju, bet gan uz pretējo pusi, Rietumiem. Šķiet, ka ģeopolitiskā situācija kaut ko jaunu atklājusi arī par pašmāju mūziķiem. Piemēran, nesen Jānis Stībelis paziņojis, ka koncerti Krievijā kopš agresijas Ukrainā ir noiets etaps.

Korporatīvajiem atsaka

Alus gandrīz ielīst bārdās, kad intervijas laikā latviešu alus krogā Valdemāra ielas tuvumā Skyforger vīri izdzird par sevi – zvaigznes. Man tas šķiet adekvāti Latvijas slavenākajai smagā metāla grupai, kas darbojas, kritiķa Ulda Rudaka vārdiem, «ar dzelžainu pārliecību turoties uz nospraustās takas un spēlējot mūziku ar tādu atdevi kā dodoties kaujā. Sējot ticību tautā un nevis zīda halātā un siltās čībās ietērpta mecenāta galvā pārrunās pie viņa kamīna.» Viņi ir vienīgie, kurus pazīst starptautiskos festivālos un klubos Eiropā un Amerikā, kur spēlē smagā metāla grupas. Rudaks uzskata, ka grupas repertuāru vajadzētu iekļaut skolu vēstures programmā, jo dziesmu vārdi vēsta par latviešiem nozīmīgiem vēstures notikumiem.

Vai Skyforger vīri paši ietu karā par Latviju? «Nekāds varenais karotājs no manis nesanāktu,» vaļsirdīgi saka lielākais no vīriem Edgars Grabovskis. «Taču tādos apstākļos ir iespējas veikt palīgdarbus: rakt un stiept,» viņš turpina. Pēteris Kvetkovskis piebalso: «Kartupeļus tīrīt virtuvē!» Edgars: «Kaut vai. Galvenais – piedalīties.» 70.gadu pirmajā pusē dzimušie mūziķi bija pēdējā paaudze, kas Atmodas laikā vēl tika iesaukta armijā. Viņi aktīvi izvairījās, jo riebās sistēma. «Tolaik bija uzaudzēti gari mati, negribējās, lai tos griež nost. Un spēlēt mūziku underground tolaik neskaitījās nekas labs,» pastāsta Pēteris. Armijā būtu pamatīgi dricelēti. Tagad viņi spriež, ka šī pieredze noderētu, jo nebūs starp tiem, kuri kritiskā brīdī bēg prom no savas valsts. «Mēs jau bardi. Ja kāds cīnīsies, mēs fonā – ar koklēm,» Pēteris joko, nevilšus atsaukdamies uz Raiņa Totu.

Kokles patiesi skan Skyforger koncertos un ierakstos. Skaņdarbos integrētie tautas mūzikas instrumenti grupas skanējumam dod dažbrīd meditatīvu, dažbrīd senlaiku kauju baisās atmosfēras piesātinātu noskaņu.

Nevar dziedāt par zemgaļiem, prūšiem, viduslaiku kaujām un uzstāties korporatīvos pasākumos, kāzās – tāda bija mūziķu apņemšanās jau pirmajos gados, kad grupa kļuva slavena un saņēma izdevīgus haltūru piedavājumus. Plaši pazīstami viņi kļuva 2000.gadā, kad izdeva albumu Latviešu strēlnieki. «Ja uzstātos korporatīvos pasākumos, mēs padarītu smieklīgas mūsu dziesmas,» spriež Pēteris. «Paliktu par klauniem, kas strādā naudas dēļ un nav īsti.» Lieka nauda gan noderētu ikvienam no viņiem: ir ģimenes, Edgars Grabovskis ar sievu grupas muzicēšanas gados pat izaudzinājis dvīņus – nu tie ir 21 gadu veci. Taču naudas dēļ zaudēt principus? «Mēs to nevaram pieļaut!» Pēteris nopurina bizītē sapīto bārdu.

Pagānu metāla grupai aizbraukt uz festivālu ārzemēs nenozīmē sapelnīt lielu honorāru. Reizēm rīkotāji samaksā tikai dažus simtus eiro. Tas nozīmē lētāko lidojumu plānošanu, nakts stundas ar ģitārām pie rokas pavadot lidostās. Maija sākumā koncertēt uz Eiropas dienvidiem viņi devās ar daudziem pārlidojumiem. Prātīgi pieticīgā plānošana nozīmē arī to, ka mājupceļā var nākties doties nakts viducī tūdaļ pēc spēlēšanas, kad mugura vēl slapja un no emocijām viss iekšā trīc. Rīkle nākamajā dienā sāp, bet mēdz būt tā, ka vakarā jāspēlē atkal. Abu solistu, Pētera un Edgara, rekords: 12 koncertu pēc kārtas, ik vakaru. «Pasaulē ir grupas, kam tā ir regulāri un pat daudz vairāk,» Edgars mierīgi piebilst. Kādu dienu nostaigāt čukstot – liela nelaime tā, viņaprāt, nav. «Tikai par niansi» pasliktinājušos dzirdi sauc arī grupas bundzinieks Edgars Krūmiņš: «Kurlums ir nākotne visiem [smagā metāla mūzikā]. Tas nav nekas pret iespēju spēlēt mūziku, kas patīk, un būt kopā ar cilvēkiem, kas domā līdzīgi.»

Honorāru par uzstāšanos ārzemēs grupa liek kopā. Krāj jauna albuma ierakstīšanai, instrumentu iegādei. Senlatviski stilizētos tērpus viņiem darina Pētera dzīvesbiedre. Senās vīru rotas izgatavo kāds grupas cienītājs amatnieks no Lietuvas.

Tikko mūziķi atgriezās no Portugāles, kur tika aicināti spēlēt vēl pirms lielā 20 gadu jubilejas koncerta Rīgā. Skyforger menedžeris Andis rūpīgi skaita Sapņu Fabrikas koncerta plakātu izmaksas. Pilsētā izvietot sanāks dārgi, bet gribas cilvēkiem paziņot: nāciet! Feisbukā jau pieteikušies sešsimt interesentu. Tūkstotis, tas būtu lieliski!

Šī patiešām nav Prāta vētra vai Raimonds Pauls, kurus lielajās arēnās noklausās vairāki desmiti tūkstošu. Taču Skyforger darba ritms nav mazāk intensīvs: vienu, divas reizes nedēļā notiek mēģinājumi. Smagā metāla grupas parasti muzicē no dzīvojamajiem rajoniem attālos izbijušu rūpnīcu kompleksos, nomaļi iekārtotās studijās. Līdzīgi notiek ar šā raksta varoņiem.

Negrib «meinstrīmā»

Slovākija, Čehija, Ungārija, Polija, Lietuva, arī Baltkrievija, Brazīlija. Tās ir valstis, kurās Skyforger saņēmis vissiltāko uzmanību. Mūzikas žurnālists Uldis Rudaks stāsta, ka uz smagās mūzikas festivāliem pasaulē neaicina kuru katru grupu. Ir jābūt labā līmenī. Tā pirms neilga laika latvieši nokļuva festivālā Brazīlijā un ar pārsteigumu atklāja, ka priekšā jau fani grupas krekliņos. Tādi, kuri bija klausījušies Skyforger ierakstus, pašu grupu «dzīvajā» nemaz vēl nepieredzēdami.

Smagā metāla citadele Eiropā skaitās Vācija. Taču mūsu vīriem tā nešķiet pārlieku vilinoša, jo tur «viss atslīpēts un paredzams», saka Edgars Grabovskis. Šajā valstī viņi piedzīvojuši arī grupas pastāvēšanas laikā vienīgo aizturēšanu: Berlīnes lidostā sargi pamanījuši ugunskrusta zīmi uz Edgara kakla. Latviešu mitoloģijā tas simbolizē uguni un pērkona enerģiju, taču negatīvu nozīmi ugunskrusts ieguva 20.gadsimtā, kad to par savu simbolu izvēlējās nacistiskais režīms. Ugunskrusts sākotnēji bija arī grupas logo, bet, spēlējot Vācijas klubos, puišiem to reizēm lūdza aizvākt. Līmēja ciet ar skoču. «Vācieši pārdzīvo savu vēsturi, var jau saprast,» saka Edgars. Jaunais logo ir grupas līdera Pētera Kvetkovska pašizgudrots, tajā var saskatīt seno latviešu mitoloģisko zīmju elementus.

Kad pirms 15 gadiem Skyforger izdeva albumu Latviešu strēlnieki, «daudzi gaidīja, ka nākamais būs par leģionāriem», stāsta Edgars Grabovskis. «Bijām krustcelēs: izvēloties tādu ceļu, nākotne būtu nogriezta. Vācijā nevarētu koncertēt.» Līdzīgi esot noticis ar kādu igauņu smagā metāla grupu.

Sarežģīti pagānu metālu ir spēlēt Krievijā: klausītāju netrūkst, pēc koncerta nāk un saka paldies, «taču piebilst: nu, kāpēc mūsu valsti sadalīja», stāsta Edgars. «Viņi vēlas paturēt [PSRS laika] kopības sajūtu, bet mums tas nav pieņemami.»

Skyforger lielākais panākums ir 2010.gadā iegūtā Mūzikas ierakstu gada balva par labāko roka albumu Kurbads. Vēl grandiozs sasniegums – uzstāšanās 2012.gada Sweden Rock Festival, kur viņus 1500 grupu konkurencē 1.vietā iebalsoja fani.

Šogad iznākusī Senprūsija ir grupas septītais albums. Divreiz pie izdošanas ķērušies paši, bet pārsvarā latviešu pagānu metāla grupu izdevuši ārzemju ierakstu kompānijas, kas specializējas smagās mūzikas biznesā. Piemēram, Nīderlandes Mascot Records, vācu Folter Records, amerikāņu Metal Blade Records. Arī lielākie smagā metāla festivāli saistīti ar šīm valstīm. Šovasar Skyforger pošas folk pagan metal festivālam Zobens un Lemess Latvijā. Jaunāko mūzikas albumu Senprūsija grupa izdevusi saviem spēkiem.

Neilgi pirms 4.maija, Latvijas valsts atjaunošanas gadadienas, kad tiekamies, bārdainie vīri atzīstas: mūziķiem tā ir laime – dziedāt, ko gribi, spēlēt, kā gribi. Viņi labi atceras padomju laikus, kad paši bija pusaudži, bet iemīļoto latviešu rokgrupu repertuārs tika cenzēts. «Vārda brīvība ir laime. Tā jātur svēti, kā vien var,» saka Pēteris. Bet Edgars piebilst: «Negatīvo par savu valsti cilvēki izgāž mirkļa emociju uzplūdā. Paskaties, cik daudz cilvēku ir Daugavas krastmalā Latvijas svētku dienās. Arī krievvalodīgie. Cilvēki negrib, lai brīvība apsīkst. Tas saliedē.»

Pavasara mājas

Posted on maijs 6, 2015 by anon - Veiksme

90.gadu vidū Raunā un tās apkārtnē bija septiņas zāģētavas. Katrā no tām strādāja desmitiem cilvēku. Tagad ar kokapstrādi tur nodarbojas vairs tikai viens uzņēmums Pavasars, kas ražo logus un koka paneļu ēkas

Sazāģēt un salīmēt koku prot visi, bet jābūt grandioziem apjomiem vai augstai pievienotajai vērtībai, lai ar to pelnītu, saka uzņēmuma Pavasars valdes priekšsēdētājs Inguss Pavasars, kurš 2006.gadā šo biznesu pārņēma no sava tēva Ilgoņa Pavasara. Uzņēmumam tas bija smags laiks, jo, mēģinot paplašināt ražošanu un apgūt jaunus produktus, nācās ņemt kredītu, bet sākās krīze – noiets strauji kritās, un arī jaunos izstrādājumus nevienam vairs īsti nevajadzēja. Pavasara ražotnei draudēja tāds pats liktenis kā daudzām Latvijas mazajām zāģētavām – bankrots. No vairāk nekā simt darbiniekiem, kas tur strādāja 90.gadu beigās, krīzes laikā bija palikuši astoņi. Tomēr, pateicoties Ingusa uzņēmībai un ambīcijām, kuras, kā pats saka, mantojis no tēva, Pavasars neizputēja.

«Pašlaik mūsu galvenais produkts ir koka paneļu jeb moduļu mājas, kā arī pasīvie koka un koka-alumīnija logi, kas izstrādāti pēc vācu tehnoloģijas un nodrošina ārkārtīgi augstu siltumizolāciju,» stāsta Inguss, kurš uzskata, ka viņi ražo vienus no siltākajiem logiem Latvijā.

Savukārt pirmās mājas paneļus pirms četriem gadiem puiši esot taisījuši tukšā angārā uz grīdas. Pašlaik ražošanā vienlaikus atrodas septiņas mājas, un ar tik arhaiskām metodēm jau sen te neviens nestrādā. Ir iegādātas visas darbam nepieciešamās iekārtas un apgūtas jaunākās tehnoloģijas.

Tajā skaitā, līdzko parādījusies pirmā peļņa, nopirkta arī viena no dārgākajām 50 000 eiro vērta projektēšanas un projektu rasēšanas programma. Tā ļauj izstrādāt jebkuras standarta vai nestandarta ēkas projektu, ikvienai detaļai un mezglam piešķirot attiecīgu kodu, kas savukārt atvieglo celtniecību un garantē, ka viss nonāks precīzi tam paredzētajā vietā. Tātad – kvalitāti. Jo, kā uzskata Inguss, viņu biznesā daudz kas atkarīgs tieši no rasējuma: «Cik kvalitatīvs rasējums, tik ātri būvējas. Bet ražotājam uzreiz skaidrs, kādi materiāli nepieciešami un kādas būs projekta izmaksas.»

Tomēr pats pārsteidzošākais – to saka cilvēks, kurš pirms gadiem piecpadsmit ne tikai neko nezināja par koka paneļu ēkām, bet arī par kokapstrādi vispār.

«Tehnika, jā. Tā man bija sirdslieta,» atzīst arī Inguss, kurš dzimis un audzis Raunā, 90.gados gāja tēva pēdās, iestājoties Priekuļu Lauksaimniecības tehnikumā, kur apguvis lauksaimniecības mehanizācijas specialitāti.

Vecāki savulaik audzējuši mārrutkus, mežeņus potēšanai. Vecaimātei bija lopi, vasarās vajadzējis vākt sienu, tāpēc viņi ar brāli jau kopš bērnības radināti pie darba. Inguss atceras, kā tēvs ar māti vēl padomju laikā vecāsmātes dārzā vāca ābolus un veda pārdot uz Rīgu. Tāpēc likumsakarīgi, ka, līdzko tirgus situācija Latvijā mainījās, tēvs pievērsies biznesam, nodibinot savu uzņēmumu. Sākumā nelielu degvielas uzpildes staciju. Pēc tam par naudu, ko nopelnīja ar degvielu, sācis iepirkt baļķus un, līdzīgi kā citi, izveidojis zāģētavu, kas strauji attīstījusies. Savukārt māte Cimzā, netālu no Raunas, bijušā kolhoza ēdnīcā ierīkojusi kafejnīcu. Un, kā atceras Inguss, arī šis bizness tolaik gājis no rokas. Vienīgi viņš, lai gan jau kopš 13 gadu vecuma palīdzējis tēvam zāģētavā, pēc lauksaimniecības tehnikuma pabeigšanas 1998.gadā brīvprātīgi iestājās Latvijas Bruņotajos spēkos.

Kāpēc? «Esmu no tiem cilvēkiem, kuriem viss ir melns vai balts. Man nav pelēkās krāsas,» saka Inguss un tagad smejas, ka toreiz, kad citi mēģinājuši atpirkties no armijas, viņš samaksājis 10 latus, lai kā brīvprātīgais varētu iziet medicīnisko komisiju. Dienējis Valmierā – Iekšlietu ministrijas sardzes pulkā un jau pēc trim mēnešiem strādājis par šoferi mehāniķi. Dienests norūdījis raksturu, tāpēc tā bijusi izvēle veidot pašam savu dzīvi, nevis arī turpmāk dzīvot vecāku paspārnē.

Pa to laiku, ražošanas apjomiem nepārtraukti augot, tēvs netālu no Raunas nopircis izbijušu dzelzsbetona bloku ražotni, ko piemērojis zāģētavas vajadzībām. Tomēr drīz vien jau iezīmējās pirmās problēmas, kas daudziem biznesā vēl maz pieredzējušajiem latviešiem vēlāk izrādījās liktenīgas. Ilgonis Pavasars sadarbībā ar Šveices uzņēmējiem uzbūvēja kalti. Līgums paredzēja, ka par to ar partneriem viņš norēķināsies, piegādājot zāģmateriālus. Pēc kāda laika šveicieši no tiem atteikušies. «Tēvs, būdams godavīrs, joprojām turpināja maksāt parādu,» atceras Inguss Pavasars, «lai gan teicu, ka patiesībā līgumu lauzuši šveicieši un jāmeklē veids, kā no parāda tikt vaļā.»

Tolaik, atgriezies no armijas, viņš uzņēmumā pildīja sagādnieka pienākumus. Tomēr ražotni, kur strādāja vairāk nekā simt cilvēku, vadīt un darbus izkontrolēt kļuva arvien grūtāk, tāpēc tēvs viņu iecēla par maiņas meistaru. «Es neko nesapratu no kokapstrādes, tomēr mēneša laikā apguvu tehnoloģijas pamatus un atlaidu ne vienu vien, kas gribēja strādāt tāpat kā padomju laikā,» viņš stāsta. Vienlaikus Inguss iestājās Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā, kur apguva uzņēmumu vadību.

**Logi Apple grāmatvedim**

Tomēr kopumā darbs gājis no rokas, un pasūtījumu netrūcis. Toreiz nevajadzēja, kā tagad, braukt uz ārzemēm meklēt klientus. Ārzemnieki paši braukuši uz Latviju, meklējot lētu preci. Kā visas zāģētavas tajā laikā, strādājuši ar starpniekiem. Uzņēmums iegādājies jaunu angāru, ēveli un zāģmateriālu saaudzēšanas iekārtu. Taisījuši durvju sagataves un karkasu materiālus, kas eksportēti uz Japānu, Franciju, Kanādu, Vāciju, Norvēģiju un Spāniju.

Tomēr 2004.gadā, kad Latvija iestājās ES, kā saka Inguss, pasaka beidzās. Baļķu cena no 19 latiem pieauga līdz 50, pat 90. Dolāra, kas toreiz bija galvenā norēķinu valūta, vērtība kritās. Starpnieki pazuda, un Latvijā ienāca lielās skandināvu zāģētavas. «Situācija bija vienkārša – vai nu ej līdz galam, ņem kredītus un turpini nodarboties ar kokapstrādi, vai likvidē uzņēmumu,» atceras Inguss.

Pavasars no skujkokiem pārgāja uz bērzu un sāka ražot bērnu mēbeļu sagataves IKEA. Bet ar laiku arī tās cerētās peļņas vietā sākušas nest zaudējumus, jo, strādājot ar bērzu, ir daudz atgriezumu. Inguss sapratis, ka vienīgā izeja – sākt ražot jaunus produktus ar augstāku pievienoto vērtību.

Pēc iestāšanās ES viņš pierunājis tēvu uzstādīt logu ražošanas līniju, lai gan ne viens, ne otrs par logiem neko nezināja. Tēvs paņēmis kredītu, un viņi pasūtījuši iekārtas. «Bet Latvijā tolaik nebija ne profesionālu piegādātāju, ne tehnologu. Un tad, kad mums atveda iekārtas, sapratām, ka tās der nelielai galdniecībai, nevis industriālai ražošanai. Tā mēs iekritām uz četriem gadiem un logu ražotni pabeidzām tikai 2008.gadā,» stāsta Inguss. Bet tēvs pa šo laiku norakstīja viņam uzņēmumu. Tā sakot – tava ideja, pats arī tiec galā.

Nākamajos gados Pavasars ražojis pilnīgi visu – kāpnes, durvis, apdares materiālus, pat laipas un novusa galdus, nevairoties arī no individuālajiem pasūtījumiem. Kad uzstādīja logu ražošanas līniju, Inguss vienojās ar šveiciešiem par kaltes parāda dzēšanu.

Paralēli ražošanai Raunā viņš ar pazīstamiem cilvēkiem mēģināja realizēt kopējus biznesa projektus gan tepat Latvijā, gan arī Anglijā, Skotijā un Francijā. Dažādu iemeslu dēļ, bet galvenokārt tāpēc, ka Inguss parasti bija atbildīgs par ražošanu, bet partneri par finansēm, tie izgāzās. Toties viņš saprata divas lietas – nevajag taisīt kopēju biznesu, ko nav iespējams pašam pilnībā kontrolēt, un paralēli logu ražošanai jāturpina meklēt jaunus produktus ar augstu pievienoto vērtību. Radās doma būvēt moduļu mājas. Ar to celtniecību viņš bija jau saskāries Skotijā un Francijā. 2010.gadā atdevis kredītu, Inguss Pavasars pievērsās ēku ražošanai.

Vienlaikus, apguvis modernāko vācu logu izgatavošanas tehnoloģiju, kādas Latvijā tobrīd vēl nebija, viņš, saņēmis ES struktūrfondu līdzfinansējumu un investējis iekārtās vairāk nekā 200 000 eiro, nopirka ēveli un Itālijā pasūtīja speciālus šādu logu izgatavošanai nepieciešamos nažus.

«Ar šo tehnoloģiju iespējams ražot logus ar ļoti augstu siltumizolāciju. Tajā skaitā pat logus pasīvajām mājām. Un tas mums ļāva kārtīgi atsperties,» saka Inguss. Pateicoties tieši tam, viņi vēlāk pusotra mēneša laikā spēja saražot 270 augstas kvalitātes logu RTU jaunajam korpusam. Savukārt unikālākais pasūtījums bijis kādai ekskluzīvai divstāvu ēkai Īrijā netālu no Dublinas, kur logus vajadzējis izgatavot vienā blokā, to augstums bija seši metri un katrs no tiem svēra vairāk nekā pustonnu. Tikai vēlāk viņš uzzinājis, ka šī māja tikusi būvēta kompānijas Apple ārpakalpojuma grāmatvedības firmas īpašniekam, lai gan pašu īpašnieku vaigā tā arī neesot redzējis.

Četros gados uzbūvēts ap 50 māju, no kurām tikai kādas piecas Latvijā. Pārējās – Zviedrijā, Norvēģijā, Īrijā, Anglijā, Francijā un Itālijā.

Tuvākajā laikā Inguss Pavasars plāno uzņēmumu ievērojami paplašināt un cer, ka drīz tajā kopā ar celtniekiem atkal strādās ap simt cilvēku.

«Iepērkot ap 700 m³ koksnes, kuras cenas ir kādi 60 000 eiro, apgrozījums, ražojot mājas, pēc maniem aprēķiniem, var sasniegt līdz četriem miljoniem. Tātad mūsu dabas resursam mēs pievienojam pašlaik maksimāli iespējamo pievienoto vērtību,» saka Inguss Pavasars.