Vasarā, kad ļaudis, atspirguši spožajā saulē, steidzas apkopt dārzus un laukus, griež, zāģē, virpo, vakaros kurina ugunskurus un skrien peldēt, neskatoties zem kājām, mikroķirurgam Aivaram Tihonovam ir viskarstākais darba laiks
Vasara ir bijusi karsta. Saule necepināja, bet gandrīz ik dienu cilvēki guva smagas traumas. Lūk, tikai dažas: Latgalē 48 gadus vecs vīrietis, zāģējot malku, iezāģēja apakšdelmā un vēderā. 35 gadus vecs vīrietis, urbjot savainoja plaukstas. Kādai sievietei, kura mēģināja izšķirt saplūkušos suņus, sakoda plaukstu. Roku suņi sapluinīja arī 11 gadus vecam zēnam. 64 gadus vecs vīrietis, zāģējot malku, daļēji zaudēja divus pirkstus. Un vēl, un vēl. Šie ir tikai dažu jūlija dienu neatliekamās medicīniskās palīdzības dati. Neaizmirstami sāpīga vasara bijusi aptuveni 200 cilvēkiem, kuri, vidēji pa pieciem dienā, vesti uz Mikroķirurģijas centru Rīgā. Tas ir vienīgais Latvijā un lielākais Baltijā rekonstruktīvās un plastiskās mikroķirurģijas centrs, kur ārsti spēj cilvēkam atdot to, ko viņš šķietami ir zaudējis. Tā ir apbrīnojama māksla, ko ar mierīgu, iedrošinošu pārliecību prot viens no labākajiem centra ārstiem, rokas ķirurgs Aivars Tihonovs. Četrdesmitgadnieks, kurš līdzšinējo ārsta mūžu ir darījis brīnumus, piešujot un atdodot kustīgumu cilvēka locekļiem. Viņš joprojām ar platu smaidu un mirdzošām acīm stāsta, cik sarežģīts mehānisms ir roka. Un ka bieži cilvēks roku un tās darbīgumu spēj novērtēt tikai tad, kad to gandrīz zaudējis.
Vasara ar asām izjūtām
Aivaram šī bijusi smago traumu vasara. Pacientu ir bijis vairāk nekā 2014.gada vasarā. Pagājušajā gadā bija 663, šogad līdz jūnija beigām – jau 353. Arī jūlijā un augustā bija neparasti daudz smagu traumu. «Man nav izskaidrojama, jo vasara nav bijusi ļoti silta,» pēc operācijas, tērpies spoži baltā halātā un apsēdies tikpat žilbinoši baltā ārsta kabinetā, stāsta Aivars. Visbiežāk cilvēki savainojušies ar ripzāģi vai leņķa slīpmašīnu, retāk ar zāles pļāvējiem, motorzāģiem, cirvjiem un ēvelēm. Smagas traumas gūtas, neuzmanīgi strādājot ar kartupeļu stādīšanas un novākšanas mašīnām, minerālmēslu kaisītājiem un siena presēm. «Siena prese roku samaļ un sabojā tik ļoti, ka restaurēt grūti. Mēģinām saglābt, bet ne vienmēr tas var izdoties. Nākas arī amputēt, lai glābtu cilvēka dzīvību,» saka Aivars. Lietišķi un mierīgi, gluži kā satiekoties ar kolēģiem, viņš stāsta par tipiskākajām situācijām, kurās cilvēki paliek bez pirkstiem vai rokām. Ārsts neskaitāmi daudz reižu dzirdējis, kā pļāvējs gribējis notīrīt zāles kumšķus no pļaujmašīnas nažiem, ierīci izslēdzis, bet nav sagaidījis, kad naži beidz rotēt… Vai, pļaujot zāli, redzējis, ka pretī skrien bērns, izslēdzis pļaujmašīnu un nepārdomāti pacēlis to augšup, bet skrienošais bērns paslīdējis tieši zem rotējošajiem nažiem. «Šogad nav gadījies klasiskais stāsts «brālītis skalda malku, māsiņa tur pagali»,» iesāk Aivars. Man kļūst šķērmi. Turpinājumu negribu dzirdēt. Bet, jā, šādi bērni ik gadu nokļūst Mikroķirurģijas centrā, kur ārstu uzdevums ir milimetru pa milimetram sašūt pārgrieztos nervus, cīpslas, asinsvadus, audus.
Darbs prasa grūti aptveramu precizitāti un koncentrēšanos. Lai piešūtu pirkstu, operācija ilgst četras stundas. Plaukstu piešuj 6-8 stundu laikā. Ja kaut kas noiet greizi, operācija var ilgt 18 stundas. Mūsdienu tehnoloģijas atvieglo darbu, bet būtiski neko nemaina – mikroķirurģijā visu nosaka ārsta zināšanas, pieredze, meistarība. «Tas ir reāls roku darbs. Mikroķirurgs nevar atļauties steigties,» skaidro Aivars.
Ja trauma gūta ar asiem nažiem vai cirvjiem, ir lielas cerības, ka locekļus piešūs un tie atgūs kustīgumu. It sevišķi bērniem un jauniem cilvēkiem. Aivars joprojām, būdams pieredzējis ārsts, uzskata to par lielu brīnumu: cilvēks, kuram pieaudzēta nogriezta plauksta, var atkal kustināt pirkstus. Jaunajiem šūnas vairojas uz nebēdu, audi ātri atjaunojas, asinsvadi, cīpslas un pat nervi saaug un atsāk savu darbu. Jo vairāk pacientam nodzīvoto gadu, jo mazāk izredžu redzēt šādu brīnumu. Aivars pārdzīvo par šīs vasaras pacienti, cienījamu sievieti, kura gandrīz pilnībā zaudēja plaukstu, dārzā neveikli nokrītot uz nomestiem metāla atgriezumiem. Rokai pārgriezti nervi un cīpslas, paies daudz laika, līdz varēs roku pakustināt. Tāpat pukojas par vīriem, kuri, skaldot malku, nocērt sev īkšķi. Tā gadoties bieži. Muļķīgi!
«Nē, tā ir neuzmanība!» izlabo ārsts. «Muļķība ir tad, kad pacients atnāk ar nocirstu pirkstu un saka: dakter, jūs jau vienreiz to pirkstu piešuvāt! Neticēsit, tāds ir bijis ne viens vien pacients. Strādā, neievērojot darba drošības noteikumus. Var redzēt, ka nerūpējas par kārtību ne darbavietā, ne mājās un mēdz arī dzērumā strādāt. Cilvēki paši uzprasās uz nepatikšanām.»
Šādas smagas traumas ārzemēs esot retums. Kad Aivars 2005.gadā praktizēja Singapūrā Rokas un rekonstruktīvās mikroķirurģijas centrā, pusgada laikā bijis tikai viens pacients, kurš slimnīcā nonācis ar nogrieztu roku – pusaudžu bandas puisim ielu cīniņos ar mačeti nocirtuši plaukstu. Singapūrā gadījums izraisījis lielu interesi, jo šādi Holivudas trilleru cienīgi sižeti dzīvē notiek reti. Latvijā šādas traumas ir vai ik dienu.
«Līdz kādam 2008.gadam varējām pārliecinoši teikt, ka gateri un kokapstrādes uzņēmumi mums sagādā visvairāk darba,» atceras Aivars. Mikroķirurģijas centra ārsti pēc griezuma pēdām varēja atpazīt iekārtas, kuras savainojušas strādnieku rokas. Dažu uzņēmumu strādnieki bija kļuvuši par centra pastāvīgajiem klientiem. Aivars neņemas spriest, Valsts darba inspekcija vai uzņēmēju sirdsapziņa apturēja šo ārprātu, taču, spriežot pēc traumu statistikas, kokapstrādes uzņēmumi modernizējuši iekārtas. Taču cilvēki joprojām nav apjautuši, cik svarīgi ir rūpēties par savu drošību. Traumu ir mazāk nekā pirmskrīzes gados, taču tās nepārprotami norāda, cik pārdroši cilvēki slīpmašīnām, ripzāģiem vai krūmgriežiem noņem drošinājumus, lai būtu vieglāk strādāt, nepieļaujot domu, ka ātrumā skrienošie naži vai zāģi varētu būt bīstami. «Slīpmašīnai zāģis mēdz izsisties no ierīces, un rotējošais mehānisms skraida pa telpu. Cilvēki mēģina to noķert un sazāģē abas rokas. Reiz atveda pacientu, kuram rotējošais zāģis bija ieķēries bikšupriekšā un paķēris līdzi vīrieša orgānus. Rotējošā zāģa radītās traumas ir vienas no visbiežākajām, ko ārstējam,» stāsta Aivars. Tāpēc savām meitām, 20 gadus vecajai Līvai un septiņgadīgajai Martai, viņš ir iemācījis, ka drošība vienmēr ir pirmajā vietā.
Sarežģīts un skaists
Mikroķirurģijas centrā dakteris Tihonovs strādā kopš 2000.gada, par mikroķirurgu – no 1998.gada. Tas bija laiks, kad daudzi kolēģi deva priekšroku plastiskajai ķirurģijai. Arī Mikroķirurģijas centrā veic plastiskās operācijas, un, pēc Aivara vārdiem, ir liels gandarījums satikt pacientu, kurš ticis vaļā no kāda defekta un ir apmierināts ar savu izskatu. «Jebkurā brīdī varu aiziet uz plastisko mikroķirurģiju, bet es to nedaru, jo mani tiešām interesē rokas ķirurģija. Mani tas fascinē – operēt rokas!» saka Aivars. Kāpēc? «Nezinu! Kāpēc vienam patīk blondīnes, citam – brunetes? Rokas ir īpašas. Ja iedur nazi dibenā, savaino tikai muskuļus, varbūt kādu nervu. Ja iedur plaukstā, pušu ir cīpslas, nervi, asinsvadi. Roka ir sarežģīts mehānisms.»
Par to Aivars pirmo reizi aizdomājies 90.gados, studiju laikā strādājot Gaiļezera (tagad Austrumu) slimnīcas uzņemšanas nodaļā. Toreiz, pa dienu studējot, pa nakti un brīvdienām strādājot dežūrās, viņš redzējis dažādas traumas. Sapratis ne tikai to, cik sarežģītas un interesantas ir plaukstu operācijas, bet arī apjautis, cik dārgas cilvēkam ir viņa divas rokas. Aivars, apskatot plaukstas, nekļūdīgi var pateikt, kādu darbu tās strādājušas. Jau 12 gadus katru otro piektdienu viņš pieņem dzimtās pilsētas Madonas slimnīcā. Madonā dzīvo sievas vecāki, pie kuriem ģimene nedēļas nogalēs mēdz ciemoties, tādēļ divas stundas ilgo braucienu no Rīgas uz Madonu Aivars un ģimene uztver ar prieku.
«Tagad uz pieņemšanu Madonā brauc ne tikai vietējie, bet arī no Jēkabpils, Gulbenes un Balviem, Cēsīm un Pļaviņām. Nāk kundzes ar sastrādātām rokām, viņas nevar pa nakti gulēt, jo tirpst rokas. Vīri, kuriem ir gan smaga darba, gan dažādu slimību savilktas rokas,» Aivars stāsta bez smaida. Viņš skaidro, kā uz vecumdienām cīpslas pietūkst un spiež un nerviem, sāpes neļauj gulēt. Kā rokas kļūst nejutīgas, jo pārpūlētas slaucot, ravējot, cilājot smagumus. «Laukos sievietes dara vīriešu darbus. Daudzos gateros vīriešu nav, viņu vietā strādā sievas. Kad atnāk tāda nelaimes čupiņa, labākais, ko varu ieteikt – nestrādā to smago darbu! Bet atbilde ir – tas ir vienīgais darbs, ko tuvākajā apkaimē varu atrast. Tad viņas rokas visādi jālāpa, lai palīdzētu. Bet man kā ārstam jāapzinās, ka tā ir cīņa ar vējdzirnavām,» saruna vairs nav tik asa, kā runājot par grieztām traumām, bet tik un tā skarba. Aplams ir pieņēmums, ka smaga darba savilktas rokas ir tikai lauciniekiem. Tādas ir arī pilsētniekiem – sētniekiem, krāvējiem, pārdevējiem un dārzniekiem.
Pašiem sevi jāsargā
Šokējošākais ārsta stāstītajā ir pārliecība – mēs, latvieši, neturam vērtē ne savu dzīvi, ne dzīvību. Reti kurš Mikroķirurģijas centrā nonācis nejaušības dēļ, pārsvarā asiņainās drāmas notiek neuzmanības vai muļķības dēļ. Gadsimta sākumā redzēto pirotehnikas šausmu dēļ Aivars ilgi negribēja skatīties uguņošanu. «Bija viens Vecgada vakars un Jaungada diena, kad neizgāju no operāciju zāles – bija vairāk nekā desmit pacientu. Viena daļa cilvēku bija mēģinājuši paši izgatavot raķetes. Kāds 14 gadus vecs zēns bija mēģinājis kaut ko uzmeistarot no sērkociņiem, bet trauma bija tāda, ka likās – plauksta jāgriež nost. Labi, ka izdevās roku daļēji rekonstruēt. Joprojām ir gadījumi, kad cilvēki aizdedzina pirotehniku, tā nesprāgst, tad viņi atgriežas un pieliecas paskatīties, kas noticis. Un tieši tajā brīdī sprāgst.»
Būdams mikroķirurgs, kura roku meistarībai svarīgi, lai būtu pietiekami daudz pacientu, Aivars Tihonovs tomēr lūdz nekad nemēģināt tīrīt ieslēgtu vai tikko izslēgtu pļaujmašīnu. Nekad nenoņemt drošinājumus no slīpmašīnām, ripzāģiem un krūmgriežiem un strādāt ar tiem uzmanīgi. Pludmalē pārliecināties, ka smiltīs vai ūdenī nav stiklu, jo ik vasaru kāds pārgriež pēdu cīpslas un nervus. Aivars ir pārliecināts, ka par šīm it kā pašsaprotamajām lietām tiek pārlieku maz runāts. Viņaprāt, jau skolā jāsāk nopietni mācīt bērniem rūpēties par drošību. «Paskatieties, kas notiek ar drošības jostām! Vecāki cilvēki jo-projām stāsta, ka viņiem josta spiež, negrib piesprādzēties. Tādus pacientus atskatījos jau tad, kad biju students un strādāju uzņemšanas nodaļā. Pēc traumām labi varēja redzēt, kurš bijis piesprādzējies un kurš – ne,» Aivars kļūst pikts. Runājot par nevērīgajiem, viņš ir nesaudzīgs. Gandrīz vai uzjautrinošs ir stāsts par pacientu, kurš, izdzirdējis, ka pirkstu viņam var piešūt, taču tad jāatmet smēķēšana, kas sašaurina asinsvadus, attrauc: «Jāpārtrauc pīpēt? Nu, nē, tad es labāk bez pirksta palieku.» Vai vīrs, kurš pirms operācijas pajautā: «Dakter, ja man pirkstu piešūs atpakaļ, man būs invaliditāte?» Tādi pacienti ir. Viņi nespēj priecāties par to, ka viņam ir divas rokas, abas kustas un ar tām var strādāt, apskaut mīļoto, bērniem galvu noglāstīt.
Savukārt bērni un viņu vecāki vienmēr ir priecīgi, ja operācija izdevusies, bērni novērtē kustīguma priekšrocības. Par darbu paldies vienmēr pasaka sievietes, kurām pēc operācijas vairs naktīs netirpst rokas un nemoka sāpes. «Esmu saticis daudzus cilvēkus, kurus esmu operējis,» saka Aivars. «Gan tādus, kuriem gandrīz nekas neliecina, ka reiz bijusi smaga operācija, pat rētas sadzijušas, gan tādus, kuriem neesmu varējis palīdzēt un pirksta vietā ir stumbenītis. Man ir liels prieks, kad viņi atved radiniekus vai draugus un saka: jūs esat labs dakteris! Tad ir prieks, tad gribas strādāt. Daudzi ārsti aiziet no mikroķirurģijas, lai strādātu citā medicīnas jomā, bet pēc tam tik un tā atgriežas. Acīmredzot citur nav tāda gandarījuma par paveikto.»
Ārsta praksē piedzīvojis anekdotiskus gadījumus, kā cilvēki, iemērkuši nocirstos locekļus spirtā, formalīnā, briljantzaļajā šķīdumā vai sasaldējuši saldētavā, ved tos kopā ar cietušo uz Rīgu. Aivars piekodina: ja notikusi nelaime, nevajag dzīt jokus ar pašdarbību, jāsauc neatliekamās medicīniskās palīdzības mediķi, kas zina, kā saglabāt nogrieztos locekļus, un mācēs ātrāk nogādāt pacientu Mikroķirurģijas centrā. Pirkstu var piešūt 24 stundu laikā pēc nogriešanas, ja tas ir pareizi atvēsināts, rokai svarīgi atjaunot asinsriti 2,5-3 stundu laikā. Tas nozīmē – ja nelaime notikusi Latvijas tālākajos nostūros, pacients uz centru jāatgādā ar helikopteru.
Pat tad, ja operācija ir bijusi veiksmīga, nevar zināt, cik ātri piešūtais loceklis atgūs kustīgumu. Aivars ar aizrautību skaidro mediķiem pašsaprotamas lietas. Ja asinsvadus sašuj, asinsrite atjaunojas. Ja cīpslas sašuj un tās pareizi izvingrina, tās kustas. «Bet nervam ir tā – sašuj apvalciņu un gaidi! Tas atjaunojas ar ātrumu viens milimetrs diennaktī. Jo tuvāk galvai pārrautais nervs, jo ilgāku laiku tas dzīst,» skaidro mikroķirurgs. «Piemēram, ja nervi pārrauti vai pārgriezti padusē, paiet pusgads, līdz nervi atjaunojas līdz pat pirkstu galiem. Turklāt nevar paredzēt, kā nervu gali atjaunosies. Kā cilvēkam atjaunot rokas kustīgumu un jutīgumu? Uz šo jautājumu medicīnā vēl nav atbildes.»
Ķirurga izturības treniņi
Daudzi ārsti, it īpaši ķirurgi, nopietni nodarbojas ar sportu. Bez regulāriem fiziskiem treniņiem viņi nespētu izturēt stundām ilgās operācijas. Aivaram patīk skriešana – vienkāršs sporta veids, kuram var nodoties, kad vien atliek laika. Skriet sācis 2001.gadā, kad ar trimdas ķirurga Kristapa Keggi palīdzību ieguvis iespēju praktizēt Jeila Universitātes Voterberijas hospitālī. Pa vakariem jaunajam ārstam bijis vientulīgi, sācis skriet. Tagad Aivars uzskata, ka tieši skriešana viņā izveidojusi izturību, kas 41 gada vecumā ļauj strādāt tikpat labi kā pirms 15 gadiem.
«Ar mikroķirurģiju nodarbojas cilvēki līdz 45 gadu vecumam. Pēc tam turpina strādāt, bet apzinoties, ka vairs nav tik daudz spēka kā iepriekš,» paskaidro Aivars. «Iedomājieties – ja diennaktī ir seši septiņi pacienti, jāurbj kauli, jāšuj cīpslas un nervi, ja ir audu caurumi, tie jāaiztaisa ciet ar citiem audiem! Turklāt dažkārt jārunā ar pacientu, lai viņu nomierinātu. Tādā darbā ļoti nogurst. Tomēr mūsos visos, kuri strādā mikroķirurģijā, joprojām ir liesmiņa. Liesmiņa saglabājas.»
Tieši liesmiņas dēļ Aivars priecājas, ka ir atklājis skriešanu, kurā var trenēt izturību, atbrīvoties no stresa un uztraukumiem, sakārtot domas. «Skriešana ir labākais, kas man varētu būt. Rokas nav aizņemtas, var domāt, skatīties, vērot,» saka Aivars, kuram neviena operācija nešķiet par ilgu un neviena distance – par garu. Pērn noskrējis maratonu, tas ir, 42,195 kilometrus, ārsts zina – jebkura operācija triju četru stundu garumā ir neliela fiziska piepūle salīdzinājumā ar šo skrējienu. Šogad Aivars tautas sacensībās skrien savu mīļāko distanci – pusmaratonu. Priecīgs, ka kopš gada sākuma uzlabojis skriešanas ātrumu par 15 minūtēm. Gada sākumā pusmaratonu skrējis stundu un 55 minūtes, tagad viņš šādu attālumu var pievarēt stundā un 40 minūtēs.
Pirms dažiem gadiem, Aivara pamudināts, skriešanai pievērsies arī brālis Juris, laikraksta Diena ārzemju ziņu nodaļas vadītājs. Sieva un vecākā meita Līva izsprukušas no skrejceļiem, taču mazajai Martai Aivars cer uzvilkt kājās skriešanas apavus, lai abi dotos skrējienā pa Rīgas mežiem. Iespējams, Marta pirms tam pajautās: «Vai tas ir droši?» Aivara ģimenē māca, ka drošība ir pirmajā vietā, un meita vienmēr, pirms sākt kaut ko jaunu, uzdod šo jautājumu.