Pēc vairāku mēnešu strādāšanas par dzemdību palīdzi Indijā un Zambijā Elīna Salna apjauta, ka tikai mīlestības pilns darbs ar nabadzīgākajiem viņai sagādā patiesu gandarījumu
Todien Elīna, iegājusi vienā no Zambijas galvaspilsētas Lusakas slimnīcas palātām, ieraudzīja stindzinošu ainu. Gultā gulēja nesen dzemdējusi sieviete, kurai līdzās bija nolikts mazs, priekšlaikus dzimis bērniņš. Miris. «Viņa gulēja nezin cik ilgi. Neviens par viņu nebija parūpējies. Es viņu nomazgāju, tad bērniņu, uzvilku viņam cepurīti, drēbītes un parādīju mammītei. Neko daudz neteicu, bet viņa bija tik pateicīga. Nākamajā dienā nejauši satiku sievieti, un viņas acīs varēja redzēt prieku par to, ka viņa mani sastapusi! Nekad to neaizmirsīšu,» atceras Elīna Salna, sieviete gariem, brūniem matiem un zilām acīm.
Viņa to stāsta, lai palīdzētu saprast, kāpēc 31 gada vecumā nolēma pārtraukt vācu valodas skolotājas darbu Gētes institūtā un pieteikties Jaunatnes ar misiju dzemdību palīgu (birth attendant) skolā Pērtā, Austrālijā. Mācības paredz četrus mēnešus ilgu teorētisku skološanos Pērtā un septiņu mēnešu darbu Zambijā un Indijā. Strādājot šajās valstīs, Elīna juta ne tikai gandarījumu, bet arī prieku par to, cik vajadzīgs ir viņas darbs, palīdzība, iejūtība un atbalsts.
«Koledžā man ir lērums parādu, ko neesmu nokārtojusi. Gaidu nedēļu, kad nebūs neviena kontroldarba, lai varētu tikt galā ar parādiem,» mazliet aizelsusies no steigas stāsta Elīna. Piedalījusies vismaz 30 dzemdībās Zambijā un Indijā, Elīna nu ir atgriezusies Latvijā un šoruden iestājusies Rīgas 1.medicīnas koledžā, lai kļūtu par vecmāti.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.