Godīgā
Bišofa skats
Žurnāla rubrika: Svarīgi
Dūrieni tumsā
Gandrīz katra ziema atnes nepatīkamas ziņas par jaunas gripas tuvošanos, un cilvēki sāk prātot – vakcinēties vai ne? Izrādās, šis ir ļoti strīdīgs jautājums arī pētnieku aprindās. Zināmi gadījumi, kad eksperti savā starpā pat vairs nesveicinās
Ja pa Sarkanās lauvas ielu blakus Filadelfijas lidostai brauc pārāk ātri, var palaist garām zemu betona ēku, kurā mājo biotehnoloģiju kompānija MedImmune. Katru vasaru un rudeni tur ir aktīvs darba laiks, jo jāsaražo miljoniem vakcīnu pret gripu, kura, visticamāk, atnāks ziemā. Procesu uzrauga no galvas līdz kājām aizsargtērpos ģērbušies darbinieki. Roboti nelielās devas sapilda stikla ampulās. Tiek uzlīmētas etiķetes, un vakcīna ir gatava izsūtīšanai pa visu valsti.
Īpaši rosīga bija 2009.gada vasara, kad pasaule nobijās no jaunās tā dēvētās cūku gripas. ASV veselības aizsardzības amatpersonas nolēma, ka vakcīnēt vajadzētu 159 miljonus pieaugušo un bērnu. Tik ambicioza vakcinācijas programma Amerikā nebija piedzīvota kopš pagājušā gadsimta 50.gadiem, kad amerikāņi pieteica totālu karu bērnu triekai. Tagad pasūtījumu saražot vakcīnu pret cūku gripu saņēma MedImmune un vēl četras kompānijas.
Kad medikaments bija gatavs, vakcinēties varēja gan ārstu kabinetos, gan slimnīcās, gan lidostās, skolās un pat lielveikalos. Tas viss bija miljardus dolāru dārgs pasākums.
Bet ja nu izrādās, ka viss, ko mēs uzskatām par vislabāko cīņu pret gripu, ir aplami? Ja nu atklājas, ka vakcīnas nemaz nepasargā cilvēkus no smagas saslimšanas gadījumiem un nāves, it īpaši vecus cilvēkus, kas ir 90% no ikgadējās sezonālās gripas upuriem?
Karš ar vīrusiem
Gripas vecais nosaukums «influenza» ir pazīstams kopš viduslaikiem un nāk no itāļu valodas, apzīmējot mītisku zvaigžņu stāvokli. Tāpat kā senajos laikos, arī tagad gripa katru ziemu uzrodas šķietami no nekurienes un pazūd pavasarī. Lēš, ka sezonālā gripa katru gadu pasaulē nogalina pusmiljonu cilvēku.
Savā ziņā gripu aizvien var uzskatīt par mīklu. Nav vienkārši noskaidrot, cik nāves gadījumus tā izraisa un kas ar to slimo. Mums šķiet, ka esam saslimuši ar gripu, ik reizi, kad paceļas temperatūra, sāp galva, moka drudzis un klepus. Pētnieki gan secinājuši, ka gripas vīrusu var vainot tikai pusē saslimšanu, iespējams, pat tikai 7-8% gadījumu. Līdzīgus simptomus var izraisīt vairāk nekā 200 citu zināmu vīrusu vai patogēnu.
Neviens precīzi nevar atbildēt, kāpēc ar gripu parasti inficējas ziemā. Iespējams, vīrusam patīk vēss laiks, jo saules stari to nogalina. Iespējams, ziemā cilvēki vairāk laika pavada telpās un, šķaudot un klepojot, aplipina cits citu. Taču skaidrs ir tas, ka gripas vīrusu mutācija notiek ar apbrīnojamu ātrumu, un katru nākamo sezonu cilvēki inficējas ar jau citādu vīrusa ģenētisko versiju. Katru gadu Pasaules Veselības organizācija apkopo datus no 94 valstīm par gripas vīrusiem, kas izplatījās iepriekšējā gadā, un tad mēģina zinātniski izskaitļot, kādi vīrusi uzbruks nākamajā ziemā. Balstoties uz šo informāciju, zāļu ražotājiem tiek lūgts saražot vakcīnas pret trim visticamākajiem paveidiem.
Tomēr laiku pa laikam uzrodas pavisam cits vīruss un inficē krietni vairāk cilvēku nekā normālie sezonālās gripas varianti. Tieši šie jaunie vīrusi tiek vainoti pandēmijās – tā Pasaules Veselības organizācija definē gadījumus, kad «parādās jauns gripas vīruss, pret kuru iedzīvotājiem nav imunitātes», un ļoti īsā laikā izklīst pa visu pasauli.
Ļaunākā gripas pandēmija mums zināmajā vēsturē bija tā dēvētā spāņu gripa 1918.-1919.gadā. Ar to inficējās trešdaļa pasaules iedzīvotāju, no kuriem 40 miljoni, iespējams, pat 100 miljoni nomira – tas ir vairāk nekā bojāgājušo Pirmajā un Otrajā pasaules karā. (Daži vēsturnieki pat uzskata, ka tieši gripa pielika punktu Pirmajam pasaules karam, jo saslima un nomira liels skaits kareivju.)
Kopš tā laika pasaule piedzīvojusi vēl trīs pandēmijas – 1957., 1968. un pirms diviem gadiem tā dēvēto cūku gripu -, taču tās nebija tik letālas kā spāņu gripa. (Visā pasaulē reģistrētais nāves gadījumu skaits no cūku gripas ir 18 000.)
Sabiedrības veselības aizsardzības amatpersonas uzskata, ka labākais sargs pret pandēmiju (un jebkuru gripu) ir vakcīna, un, virspusēji vērtējot, viņu pārliecībai varētu piekrist. Pagājušajā gadsimtā radītās vakcīnas ir apbrīnojami efektīvi samazinājušas mirstību no tādām infekciju slimībām kā bakas un bērnu trieka un kļuvušas par vienu no spēcīgākajiem medicīnas ieročiem. Gripas vīruss pirmoreiz tika identificēts pagājušā gadsimta 30.gados, un 40.gadu vidū zinātnieki jau mācēja izstrādāt pretgripas vakcīnas.
Taču, kamēr par vienām vakcīnām var teikt – tās patiešām glābj dzīvības, to pašu apgalvot par gripas vakcīnām ir pārsteidzīgi. Gripa atnāk un aiziet katru ziemu, un bieži vien nemaz nenonāvē cilvēkus tieši, drīzāk tā ir kā papildu faktors organisma jutībai pret tādām sekundārām infekcijām kā plaušu karsonis vai bronhīts. Tieši šā iemesla dēļ, pētot gripas vakcīnas efektivitāti, zinātnieki apkopo datus par visiem mirstības cēloņiem gripas sezonā un tad salīdzina iedzīvotāju grupas, kas tika vai netika vakcinētas.
Šāds salīdzinājums uzrāda dramatisku atšķirību starp mirušo skaitu abās grupās: daudzos pētījumos secināts, ka starp tiem cilvēkiem, kas vakcinējās pret gripu rudenī, ir uz pusi mazāks risks nomirt nākamajā ziemā – no jebkāda cēloņa. Medicīnas literatūra iesaka: potējieties katru gadu, un jūsu izredzes dzīvot ievērojami palielinās.
Nepatīkami secinājumi
Taču ir vairāki vakcīnas skeptiķi, kuri norāda – šāds apgalvojums ir ļoti aizdomīgs! Pati gripa ir galvenais cēlonis tikai nelielam nāves gadījumu skaitam, – tā secināts ASV. Tikpat zems skaits bijis arī gados vecu cilvēku grupā, pieskaitot nāves gadījumus, kad gripa varēja būt pakārtots nomiršanas cēlonis. Kad Nacionālā alerģiju un infekcijas slimību institūta pētnieki saskaitīja kopā visus nāves gadījumus, kuros gripa varēja saasināt pacienta veselības stāvokli, piemēram, plaušu slimības vai hroniskas sirds mazspējas gadījumā, viņiem sanāca, ka gripu var līdzvainot tikai 10% ziemā mirušo cilvēku nāvē.
Bet no kurienes tad radies apgalvojums, ka gripas vakcīna samazina mirstību uz pusi? Ārsts Toms Džefersons, kas dzīvo Romā un vada vakcīnu nodaļu grupā Cochrane Collaboration (augsti respektēts starptautisks pētnieku tīkls, kas izvērtē medicīniskos pierādījumus), saka: «Lai vakcīna samazinātu mirstību par 50% vai, kā apgalvots dažos pētījumus, pat par 90%, tas nozīmē, ka tai jānovērš mirstība ne tikai no pašas gripas, bet arī no kritieniem, ugunsgrēkiem, sirds slimībām, sirds triekām un autoavārijām. Tā vairs nav vakcīna, tas ir īsts brīnums!»
Aplēses par 50% ir balstītas uz tā dēvētajiem «kohorta pētījumiem», kad nāves gadījumu skaits tiek salīdzināts lielās iedzīvotāju grupās – starp tiem, kas tika vakcinēti, un tiem, kas nevakcinējās. Taču ir viens būtisks «bet» – cilvēki, kas izvēlējās vakcinēties, paši par sevi atšķiras no tiem, kas palika nevakcinēti. Dažāds izglītības līmenis, dzīvesstils, ienākumu līmenis (un iespēja samaksāt par poti). Kad sāk ņemt vērā šos faktorus, kohortie pētījumi pēkšņi atklāj tendenciozitāti.
Kad ārste un Grupu veselības izpētes centra vecākā pētniece Liza Džeksone no Sietlas sāka saviem kolēģiem skaļi izteikt aizdomas par gripas vakcīnas efektivitāti, pretī skanēja argumenti, kas vairāk izklausās pēc doktrīnas, nevis zinātnes. «Cilvēki mani brīdināja: «Nekas labs no tā nesanāks!» Viņi teica: «Drīzāk cietīs tava profesionālā karjera,» ja es skaļi paudīšu savu kritisko nostāju un, iespējams, atturēšu cilvēkus no vakcinēšanās. Viņi piebilda: «Tas taču skaidrs, ka vakcīnas darbojas!» Tāds bija valdošais uzskats.»
Tomēr Džeksone un trīs kolēģi nolēma vēlreiz pārbaudīt, vai mirstība starp vakcinētām un nevakcinētām grupām tik tiešām ir tik pārliecinoša. Pie šī darba viņi ķērās jau 2004.gadā. Viņi izvirzīja hipotēzi, ka vakcinēties dodas cilvēki, kas paši par sevi ir veselīgāki nekā tie, kas nevakcinējas (piekalti pie gultas vai atturas no vakcinēšanās kādas citas kaites dēļ). Nevakcinētie varētu būt jutīgāki pret gripu arī tāpēc, ka ir gados vecāki un slimāki. Džeksone un viņas kolēģi caurskatīja medicīnas statistiku par agrākajiem astoņiem gadiem – datus par 72 000 cilvēku, kas vecāki par 65 gadiem. Viņi pārbaudīja, kuri tika potēti un kuri ne. Visbeidzot, viņi skaitīja, kurā grupā cik cilvēku nomira vasarā, proti, tad, kad gripa nemaz neplosījās.
Atklājums bija nepārprotams: mirstība nevakcinēto cilvēku grupā bija par 60% aug-stāka arī vasarā. Tas apstiprināja hipotēzi, ka pret gripu galvenokārt potējas cilvēki, kas paši par sevi ir veselīgāki. Otrs secinājums: gripas vakcīnas nemaz nav tik efektīvas, kā tiek apgalvots. Vienkārši, vakcinēto cilvēku organisms pats par sevi ir spēcīgāks, lai pārdzīvotu gripas sezonu.
Džeksones ziņojums «ir brīnišķīgs», saka globālās veselības profesore Lone Simonsena no Džordža Vašingtona Universitātes Vašingtonā. Viņa pati ir starptautiski atzīta gripas un vakcīnu epidemioloģijas eksperte. «Tas ir klasisks epidemioloģijas pētījums, kas veikts ar lielu rūpību.»
Rezultāti bija tik negaidīti, ka daudzi citi eksperti vienkārši negribēja tiem ticēt. Džeksones raksta publicēšanu atteica visi prestižie medicīnas žurnāli. Kāds gripas eksperts, kas uzrakstīja atsevišķu recenziju par pētījumu Journal of the American Medical Association, secināja: «Akceptēt šos rezultātus būtu tas pats, kas paziņot, ka Zeme ir plakana!»
Kad rakstu 2006.gadā beidzot publicēja mazāk prominentais International Journal of Epidemiology, ārsti un sabiedrības veselības aizsardzības amatpersonas to lielākoties ignorēja. «Es dabūju atbildi,» komentē Džeksone, «bet šī atbilde daudziem nepatika.»
Ekoloģiski maldi?
Gripas vakcīnu vēsture pati par sevi rada aizdomas par to efektivitāti. 2004.gadā, kad ievērojami aizkavējās jaunā gripas paveida vakcīnas ražošana un galu galā potēto cilvēku skaits Amerikā bija par 40% mazāks nekā citos gados, mirstība bija tādā pašā līmenī kā citās sezonās. Vēl viens pierādījums meklējams 1968. un 1997.gadā – abas reizes vasarā tika saražota vakcīna, kas paredzēta vienam gripas veidam, bet pienāca ziema, un izrādījās, ka prognozes bijušas aplamas – sevi pieteica pavisam cits gripas paveids. Principā var uzskatīt, ka tajos gados neviens netika pareizi vakcinēts. Un arī toreiz mirstības līmenis nepaaugstinājās.
Kanādiešu ārsts un pētnieks Sumits Madžumdars no Albertas Universitātes norāda uz vēl vienu vēsturisku novērojumu: pēdējās divās desmitgadēs lielāka uzmanība veltīta tieši vecu cilvēku vakcinēšanai, taču tas nav mazinājis mirstību. Piemēram, 1989.gadā ASV un Kanādā pret gripu vakcinēja tikai 15% iedzīvotāju, kas vecāki par 65 gadiem. Pēdējā laikā šis rādītājs ir sasniedzis 65%. Pretēji gaidītajam sirmgalvju mirstība no gripas ziemā ir palielinājusies, nevis samazinājusies.
Vakcīnu aizstāvji Madžumdara novērojumu sauc par «ekoloģiskiem maldiem», jo viņš neesot ņēmis vērā vairākus aspektus. Piemēram, gripas vīrusi ar laiku varētu būt kļuvuši lipīgāki vai arī nāvējošāki. Vai arī veciem cilvēkiem mazinājusies imunitāte, jo līdz ar paaudzēm mainījusies arī diēta.
Vai varbūt vakcīna vienkārši nepalīdz veciem cilvēkiem? Nē, tādu pieļāvumu vakcīnu aizstāvji negrib pat dzirdēt. ASV Slimību kontroles centra vakcīnu nodaļas priekšniece Nensija Koksa noskalda: «Gripas vakcīna ir labākais veids, kā pasargāties no gripas.» Punkts. «Man nav ne mazāko šaubu, ka tā sniedz zināmu aizsardzību. Apgalvot kaut ko citu var tikai mazākums,» papildina imunologs un ASV Nacionālā alerģiju un infekciju slimību institūta direktors Entonijs Fauči.
Kolēģu atstumtais
Viens no skaļākajiem un līdz ar to visbiežāk lamātajiem vakcīnu kritiķiem ir jau minētais Toms Džefersons no Cochrane Collaboration grupas. Lizas Džeksones uzskatus, salīdzinot ar viņa pārliecību, var saukt par maigiem.
Gripas pētnieku vidū Džefersons ir gluži vai kā spitālīgais. Kad 2007.gadā viņu uzaicināja uzstāties konferencē Vašingtonā, tikšanās starplaikos pie viņa nepiegāja apsveicināties neviens no foajē čalojošajiem kolēģiem. Arī pie vakariņu galda viņš sēdēja viens.
Kad intervēju Džefersonu, viņš parausta plecus. 1992.gadā pēc ANO nosūtījuma viņš kā mediķis strādāja aplenktajā Sarajevā, tad nonāca serbu kaujinieku gūstā un tur pavadīja mēnesi, redzot, kā apsargi katru dienu dzer un bravūrīgi plātās ar kalašņikoviem. Salīdzinot ar toreiz pārdzīvoto, tagadējā profesionālā ignorance viņam šķiet banāla.
«Toms Džefersons izsauca uz sevi uguni, pasakot – lūk, te ir pierādījumi, un tie nav diez ko pārliecinoši. Pēc tam sekojošā reakcija bija tik dogmatiska un histēriska, ka varētu domāt, viņš reklamē mazu bērnu zagšanu,» saka kanādietis Madžumdars.
Kamēr citi gripas pētnieki pukst par Džefersona apgalvojumiem, viņi nevar ignorēt faktu, ka Džefersons pārzina gripas vakcīnu literatūru labāk nekā jebkurš cits uz šīs planētas. Viņš vada starptautisku speciālistu komandu, kas caurskatījusi simtiem dažādu gripas vakcīnu pētījumu. Ko viņi atklāja? Lielākā daļa no tiem ir pilni ar kļūdām, saka Džefersons. «Atkritumi nav diez cik zinātnieks termins, taču, manuprāt, tas ir visprecīzākais raksturojums.» Tikai četri – četri! – no simtiem pētījumu ir bijuši organizēti tā, lai pienācīgi pārbaudītu gripas vakcīnas efektivitāti. Divi no minētajiem pētījumiem apstiprinājuši, ka tā var būt efektīva specifiskās pacientu grupās, piemēram, skolas vecuma bērniem bez papildu veselības problēmām, piemēram, astmas. Pārējie divi pētījumi nav devuši nekādas pārliecinošas atbildes.
Pēc Džefersona domām, gripas pētnieki maldinoši domā, ka vakcīnas ir efektīvas, jo savus spriedumus balsta uz neprecīzu statistiku. Vienīgais veids, kā zināt, vai slimībā vainojama gripa, ir veikt analīzi laboratorijā. «Es pats esmu strādājis par ģimenes ārstu. Nekad neesmu redzējis pacientu, kas ienāktu manā kabinetā, un viņam uz pieres būtu rakstīts «inficējies ar gripas vīrusu». Kad nomirst kāds vecs cilvēks, kuram bijuši gripai līdzīgi simptomi, statistikā automātiski tiek iegrāmatots, ka viņam bijusi gripa.»
Divas mīklas
Par vakcīnas efektivitāti pētniekus maldina vēl viens aspekts, norāda Džefersons. Visas vakcīnas ir balstītas uz devu, kurā ir novājināts vai nogalināts vīruss vai baktērija – tie pamudina imūnsistēmu sākt ražot antivielas. Kad vakcinētais nonāk saskarē ar «īstu mantu», organisms jau ir gatavs to atvairīt. Vakcīnu izmēģinājumu laikā antivielu līmeni asinīs reģistrē kā kritēriju vakcīnas efektivitātei.
Tomēr šādam pieņēmumam ir trūkumi. Par nelaimi, tiem cilvēkiem, kuriem būtu nepieciešama vislielākā aizsardzība no gripas, imūnsistēma ir jau novājināta un tā sliktāk reaģēs arī uz vakcīnu. Pētījumi apliecina, ka jaunu cilvēku spēcīgais organisms labāk apstrādā gan vakcīnu, gan pēc tam atvaira pašu gripu. Taču ne jau viņi mirst no gripas. Visvairāk upuru ir vecuma grupā pēc 70 gadiem, kuriem imūnsistēma pati par sevi vairs nav tik ņipra. Skumjajā statistikā ir arī zīdaiņi ar nopietniem veselības traucējumiem, tādiem kā leikēmija un iedzimtas plaušu kaites, kā arī citi pacienti ar novājinātu imūnsistēmu – AIDS pacienti, diabētiķi vai audzējus pārcietušie. Šogad Latvijā apstiprināti septiņi nāves gadījumi no gripas: trim no četriem pieaugušajiem vecumā no 42 līdz 75 gadiem bijušas blakussaslimšanas, arī onkoloģiska, bet par trim mirušajiem bērniem papildu informācija pagaidām nav pieejama – red.)
Tas Džefersona skatījumā aktualizē āķīgas mīklas. Pirmā – vai ir jēga vakcinēt jaunus un veselīgus cilvēkus? Otrā – vai vakcīna tik tiešām palīdz visapdraudētākajām grupām, proti, bērniem un veciem cilvēkiem? Līdz ar to Džefersons nonāk pie paša strīdīgākā aspekta: vakcīnas efektivitāti var pārliecinoši pārbaudīt tikai tad, ja tiek izvēlēta viena no apdraudētajām grupām – pusei injicē īstu vakcīnu, bet pārējiem tā dēvēto placebo jeb farmakoloģiski neiedarbīgu mānekli.
Taču šādu ieteikumu noraida pat tie, kas principā piekrīt citiem Džeksona atzinumiem. Kanādietis Madžumdars uzskata: līdzšinējie pierādījumi norāda uz vakcīnas efektivitāti bērniem, savukārt veci cilvēki būtu jāpasargā, veicot preventīvus pasākumus, piemēram, potējot cilvēkus, kas viņiem apkārt, – veselības aprūpes darbiniekus, kopējus un tamlīdzīgi.
Vašingtona Universitātes profesore Lone Simonsena norāda: «Būtu neētiski veikt šādu pētījumu iedzīvotāju grupā, kurai vakcīna ir visvairāk nepieciešama.»
Džefersons negrib piekāpties: «Kas jādara tad, kad nav pārliecības? Jāveic pētījums! Pašlaik esam ieviesuši apjomīgas stratēģijas, kas balstās uz nepārliecinošiem pierādījumiem. Daudz neētiskāk ir izlikties, ka viss kārtībā, un turpināt braukt pa vecajām sliedēm.»
Šī nav pirmā reize, kad mediķiem būtu drosmīgi jāriskē, lai lauztu kādu doktrīnu. Piemēram, 80. un 90.gados vēža speciālisti bija pārliecināti, ka spēcīga ķīmijterapija un tai sekojoša kaula smadzeņu pārstādīšana ir labākais veids, kā glābt sievietes ar krūts vēzi vēlīnā stadijā. Daudzi ārsti atteicās iesaistīt savas pacientes jaunā pētījumā, lai izmēģinātu attiekšanos no audu pārstādīšanas un izmantotu mazāk toksisku ķīmijterapiju. Viņi norādīja: šāds pētījums ir neētisks, jo jau tāpat «zināms», kas ir vislabākā palīdzība. Kad pētījums 2000.gadā beidzās un salīdzināja abu grupu pacientes, izrādījās, ka transplantācija patiesībā nogalina vairāk sieviešu.
Citā pētījumā pārbaudīja zāles, kas saistītas ar sāpes remdējošo lidokaīnu. 70.gados ārsti pamanīja, ka tās spēj uzlabot sirds ritmu un sāka izrakstīt aritmijas pacientiem. Cienījami kardiologi gadiem ilgi iebilda pret izmēģinājumu, kurā salīdzinātu, vai zāles tik tiešām palīdz. Viņi šausminājās – vienai eksperimenta grupai tās dot, bet citai nedot, tā apzināti apdraudot dzīvību? Divas desmitgades nekas nemainījās. Un tikai 1989.gadā pētījumā beidzot tika atklāts, ka šo zāļu lietotāju vidū mirstība ir trīsarpus reižu lielāka nekā tiem pacientiem, kas saņēma placebo.
Drīzāk laimes talismans
Tātad pagaidām jautājums paliek neatbildēts – ko mums darīt tad, kad speciālisti brīdina par jaunas gripas tuvošanos? Vakcinēties vai ne? Tikai ļoti retos gadījumos pašas vakcīnas izraisa nopietnas blaknes. Parasti vienīgā neērtība ir sāpīga roka pēc potes un varbūt viegli simptomi, kad vakcīna sāk iedarboties.
Ja izlemsim potēties, vai tādējādi mūsu sabiedrība būs labāk pasargāta no īstas saslimšanas? Uz to nevarēs pārliecinoši atbildēt, kamēr netiks laboti līdzšinējos pētījumos atklātie trūkumi. Tātad pagaidām gripas vakcīna būtu jāuzskata par sava veida laimes talismanu – var potēties un cerēt, ka tā tik tiešām pasargā no saslimšanas.
Kā rīkoties gripas laikā, ja negribas medikamentus?
Jāizvairās no vietām, kur daudz cilvēku.
Bieži jāmazgā rokas.
Bieži jāvēdina telpas.
Jāiekļauj ēdienkartē vairāk fitokomponentus saturošu produktu – svaigus kāpostus, ķiplokus, lociņus citrusaugļus, jāņogas.
Iespējami vairāk uzturā jālieto šķidrums – tīrs ūdens, zāļu tējas.
Imunitāti nostiprina labs miegs un fiziskās aktivitātes.
No Gripa.lv
Iestiguši
Par Volstrītas lielāko krāpnieku dēvēto Bernardu Medofu ASV aizturēja un notiesāja septiņu mēnešu laikā. Kāpēc Latvijā ar «lielajām zivīm» netiek galā gadiem ilgi? Garajām prāvām ir daudz pamatotu iemeslu, taču Ir pētījums atklāj arī robus tiesu sistēmā. Piemēram, tā dēvētajā Lemberga lietā pusotra gada laikā tiesā no 80 lieciniekiem pilnīgi nopratināti tikai divi, un skeptiķiem varētu šķist, ka šādā tempā pastarā tiesa būs ātrāka par Latvijas gauso Temīdu
Šodien tiesā viss notiek kā parasti. Apsūdzētajam Aiva-ram Lembergam uz galda termoss, tiesājamie Anrijs Lembergs un Ansis Sormulis kaut ko lasa klēpjdatoros vai dokumentos. Ieradušies viņu seši advokāti, visi četri prokurori, un neiztrūkstoši pēdējā solā sēž kāda kalsna sieviete ar ausaini galvā.
Tiesnesis Boriss Geimans sēdi sāk ar ziņu, ka liecinieks Gints Laiviņš-Laivenieks ir aizņemts citos procesos, bet Jānis Blaževičs saslimis. Divi advokāti ceļas kājās un iebilst pret Laiviņu-Laivenieku kā liecinieku, jo viņš ir bijis Lembergu advokāts. Vienreiz tiesa šos iebildumus jau ir noraidījusi.
Iesaistīto veselības stāvokļa dēļ sēde ilgst nepilnas divarpus stundas, un viss atlikušais laiks paiet, Aivara Lemberga advokātam Raimondam Krastiņam iztaujājot cietušo Vladimiru Krastiņu. Vai Lat Transnafta nodarbojās ar tādu uzņēmējdarbību kā notekūdeņu attīrīšana – tāds bija viens no advokāta jautājumiem prāvā, kurā notiek pierādījumu pārbaude par kukuļņemšanas, noziedzīgi iegūtu līdzekļu legālizācijas un vēl vairākiem amatu noziegumiem.
Krastiņa pratināšana tiesā ilgst kopš oktobra. Liecinieka Valentīna Kokaļa iztaujāšana izvērtās septiņu mēnešu garumā, un lielākoties to darīja advokāti. Tā saukto Lemberga krimināllietu sāka iztiesāt 2009.gada augustā, un no vairāk nekā 80 lieciniekiem līdz šim pilnībā nopratināti ir tikai divi.
450 sējumu lieta
«Šis nav tipisks process,» man teiks visi juristi – gan prokuratūras un tiesu pārstāvji, gan advokāti. Krimināllietu statistika tik tiešām rāda, ka šī procesa temps neatspoguļo Latvijas vidējo rādītāju. 2009.gadā gandrīz 90% visu krimināllietu pirmajā instancē izskatītas gada laikā.
Latvijas jauno laiku vēsturē garākā procesa slava pieder Bankai Baltija, kuru izmeklēja salīdzinoši raiti – pusotru gadu, bet iztiesāšana vilkās 13 gadus. Apsūdzētais baņķieris Aleksandrs Lavents pamanījās slimot, bet vēlāk lietu nācās skatīt no jauna, jo tiesnese pirms sprieduma neapdomīgi prognozēja lietas iznākumu, ko Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) interpretēja kā neobjektīvu iztiesāšanu. 1995.gadā bankrotējušās bankas lietā spriedums stājās spēkā 2009.gadā, kad valstij un tūkstošiem iedzīvotāju radītais posts sen bija aizmirsies.
Pašlaik vērienīgākie kriminālprocesi saistīti ar Aivara Lemberga vārdu.
Pirmo kriminālprocesu par Ventspils amatpersonu iespējamiem noziegumiem ierosināja 2005.gadā, un no šīs izmeklēšanas ir izaugusi 150 sējumus biezā lieta, kuru pašlaik izskata tiesā. Vairāki kriminālprocesi joprojām ir izmeklēšanas stadijā prokuratūrā, to skaitā tā dēvētajā Lemberga stipendiātu lietā, kurā tiek noskaidroti iespējamie maksājumi politiķiem. Taču, kā stāsta procesa virzītājs Andis Mežsargs, «stipendiāti» ir tikai viens no kādiem desmit virzieniem, kuros izmeklēšanas grupa turpina darbu. Tā apjomu raksturo vēl 450 sējumu, kuri prokurora kabinetā aizņem veselu sienu no grīdas līdz griestiem.
Taču Ventspils lieta nav vienīgā ar garu un sarežģītu gaitu. Tāda ir arī 2003.gadā sāktā digitālās televīzijas krimināllieta, kura pašlaik tiek izskatīta tiesā un kurā ir 20 apsūdzētie, viņu vidū tādas sabiedrībā zināmas personas kā LNT šefs Andrejs Ēķis, advokāts Jānis Loze, Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis, politikas konsultants Jurģis Liepnieks, Andra Šķēles uzņēmumu grāmatvedis Harijs Krongorns. Daļa tiesājamo apsūdzēti par krāpniecību un noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, daļa – par valsts amatpersonas pienākumu nepildīšanu.
Citas «elitārās» lietas ir virzījušās raitāk. Spriedumam pirmās instances tiesā tuvojas 2008.gadā sāktā Rīgas domes amatpersonu lieta, kur kukuļošanas noziegumos apsūdzētas pilsētas attīstības departamenta trīs augstas amatpersonas Vilnis Štrams, Pēteris Strancis un Raimonds Janita, kā arī uzņēmēji Ināra Vilkaste, Andrejs Inkulis (kādreizējais Rīgas un Jūrmalas mērs) un Prīts Tomings.
Pašlaik tiek iztiesāts bijušais Muitas kriminālpārvaldes vadītājs Vladimirs Vaškevičs, kuru apsūdz nepatiesu ziņu atkārtotā norādīšanā valsts amatpersonas deklarācijā. Kriminālvajāšanu pret viņu sāka 2008.gadā. Daudziem par izbrīnu tiesa šo lietu izlēmusi skatīt slēgtās sēdēs.
Ātruma rekordiste ir Jūrmalas bijušā mēra Raimonda Munkevica lieta – pērn maijā Munkevicu aizturēja par kukuļņemšanu, jūlijā lietu jau nosūtīja uz tiesu, un janvāra beigās sāks izskatīt. Tiesībsargājošajās iestādēs joko, ka šī bijusi copy&paste (kopēšanas darbība datorā – angļu val.) no iepriekšējās Jūrmalas domes kukuļošanas lietas.
Gara izmeklēšana paredzama vairākās lietās, kuras vēl atrodas prokuratūrā vai KNAB. Starp tiem ir kriminālprocesi par Parex bijušo īpašnieku Valērija Kargina un Viktora Krasovicka, kā arī Latvenergo bijušo vadītāju Kārļa Miķelsona, Aigara Meļko un vēl vairāku amatpersonu iespējamiem noziedzīgiem nodarījumiem. Prokuratūras uzmanības lokā ir arī otrā televīzijas digitalizācija, kurā iesaistīts Lattelecom.
Klusējošās ārzonas
To, cik ātri lietas virzās uz priekšu, nosaka noziedzīgo nodarījumu apjoms. Munkevica lietā ir viena epizode, ko nevar salīdzināt ar plašo Ventspils amatpersonu lietu.
«Izmeklēšana ļoti daudzos gadījumos notiek ilgstoši lietās, kas saistītas ar nelikumīgu finanšu līdzekļu apriti,» norāda ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers. Parasti darījumos iesaistītas ārzonu firmas, pierādījumi jāvāc ārpus Latvijas. Naudu «pārdzen caur ārzonu firmām no vienas salas uz otru, un mums tad katrai salai nez cik ilgi jāskaidro, kāpēc to informāciju vajag», skaidro digitālās TV krimināllietas prokurors Edvīns Piliksers.
Lai saņemtu informāciju no ārvalstīm, tiek sūtīti tiesiskās palīdzības lūgumi. Piliksers atbildi no Gērnsijas salas gaidīja trīs gadus.
Ekstrēmākais piemērs pieder prokuroram Andim Mežsargam: «Tiesiskās palīdzības lūgumu rakstīju, kad mans dēls vēl nebija piedzimis, bet atbildi saņēmu, kad viņš sešu gadu vecumā pabeidza bērnudārzu.» Gausuma iemesli – gan saņēmēju vienaldzība pret Latvijas lūgumiem, gan iesaistīto personu aktīvās pārsūdzēšanas. Piemēram, Lihtenšteinā iespējama četrpakāpju pārsūdzība. Atbildes nereti tālāk jāpārbauda, jāraksta jauni tiesiskās palīdzības lūgumi. Ventspils lietā to bijis ap 50. Arī personu nopratināšanai ārvalstīs jāsaņem atļaujas, kas reizēm prasa gadu.
KNAB priekšnieka vietniece Juta Strīķe min, ka tāpēc tiesībsargiem ir svarīgi piedalīties starptautiskos forumos un iegūt kontaktus, lai zinātu, kam piezvanīt un tiesisko lūgumu izpildi paātrināt. Pašlaik «visi kontakti ir izmantoti», lai no ārvalstīm izprasītu informāciju Latvenergo lietā. Birojs šo lietu uzskata par prioritāru, tomēr virzību uz priekšu atturas prognozēt tieši tāpēc, ka tā lielā mērā atkarīga no tiesiskās palīdzības izpildes ātruma.
Strīķe stāsta, ka lietu izmeklēšanu paildzina arī iekšējie faktori, no kuriem būtiskākais ir ekspertīžu ilgums. Pirkstu nospiedumu, balss ierakstu, datoru satura ekspertīzes veic Iekšlietu ministrijas Ekspertīžu centrs, kura noslodzes dēļ rezultāti jāgaida mēnešiem.
Elites lietām raksturīgi, ka apsūdzēto advokāti cenšas pārsūdzēt teju katru izmeklēšanas darbību. Meistarklasi šajā ziņā demonstrējis Aivars Lembergs, kurš pat bija sācis atsevišķu tiesvedību pret Ģenerālprokuratūru, prasot atsaukt tiesiskās palīdzības lūgumā Šveicei minētās ziņas, kuras viņš uzskatīja par godu aizskarošām. Tiesa to noraidīja.
Juristiem nepatīk salīdzinājums ar Medofa prāvu, jo ASV ir citi vainas pierādīšanas standarti. Latvijā šī latiņa ir aug-stāka, kriminālprocess smagnējāks, norāda bijušais ģenerālprokurors, tagad LU lektors Jānis Maizītis. Turklāt Medofs savu vainu atzina, savukārt Latvijā «no padomju laikiem nāk ieradums neatzīties, pat ja noticis acīm redzamais», saka Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāja Sandra Strence.
Sastrēgumi un slimības
Ja apsūdzētie savu vainu neatzīst (kā tas ir, piemēram, Lemberga un digitālās TV gadījumā), tiesā notiek visu pierādījumu pārbaude, tiek pratināti liecinieki un cietušie.
Taču lietu virzības ātrumu nosaka arī tīri tehniski aspekti. Piemēram, tā dēvētajā Lemberga lietā tiesas sēdes šogad nozīmētas vidēji trīs reizes nedēļā, digitālās TV lietā – reizi nedēļā. Abas lietas vienlaikus nevar skatīt, jo Rīgas apgabaltiesā ir tikai viena lielā zāle ar ierakstu tehniku.
Nosakot tiesas sēžu grafikus, ņem vērā ne tikai tiesnešu, bet arī advokātu noslogojumu, un «ejošie» advokāti ir aizņemti. Tieslietu ministrs Aigars Štokenbergs (Vienotība) uzskata, ka lietu virzībā pašlaik «pārāk daudz varas esam atdevuši advokātiem». ES tieslietu ministru apspriedē nesen analizēts kāds ECT spriedums, no kura izriet, ka valstij ir pienākums apsūdzētajiem nodrošināt vispārēju aizstāvību, taču ne konkrētu advokātu. «Ja esi uzņēmies pārāk daudz lietu, jāpārvērtē sava darba organizācija.» Štokenbergs uzskata, ka advokāti uz kādu lietu izskatīšanu varētu sūtīt arī palīgus, un rosinās attiecīgas likumu izmaiņas, advokātiem pretī solot savlaicīgus tiesas grafikus.
Štokenbergs uzskata, ka precīzāks likuma regulējums nepieciešams vēl vienam tiesu novilcināšanas iemeslam – darba nespējas lapām. «Ja ir iesnas, tas nenozīmē, ka nevar iet uz tiesu un uztvert tajā notiekošo,» saka Štokenbergs.
Prokuratūras pārstāvji uzskata, ka tiesas arī maz piemēro procesuālās sankcijas pret tiem, kas uz sēdēm neierodas. «Tam vajadzētu pieiet daudz stingrāk,» saka Kalnmeiers.
Digitālās TV krimināllietā apsūdzētie uz tiesu regulāri soļo divarpus gadus. Lietā iesaistītie domā, ka tiesu neviens līdz šim nepamatoti nav vilcinājis. Daudziem pārsteigums bija vienīgi viena apsūdzētā nokļūšana slimnīcā tieši tajā dienā, kad pirms vēlēšanām bija jāliecina Andrim Šķēlem, kaut veselības problēmas apsūdzētajam tiešām bijušas. Tomēr var uzskatīt, ka šī lieta rit savu dabīgo gaitu, kas izriet no tiesu darba organizācijas un kriminālprocesa procedūrām.
Biežākais nenotikušu sēžu iemesls ir bijis liecinieku, galvenokārt, ārzemnieku neierašanās. Dažu liecības izlemts nolasīt, britu lieciniekus plāno nopratināt videokonferencē (viņu vidū Kempmayer administratoru Maiklu Flanaganu), taču tās saskaņošana ievilkusies pusgadu. Šajā lietā no 125 lieciniekiem nenopratināti palikuši 15, un tiek izteiktas piesardzīgas prognozes, ka gada beigās varētu būt spriedums.
Saprātīgie termiņi
Lemberga prāva ir citāda. Bez ieilgušās liecinieku iztaujāšanas tiesas dalībnieki aktīvi izmanto tiesības iesniegt lūgumus, iebildumus, noraidījumus. Uzskatot, ka aizstāvība savas tiesības izmanto ļaunprātīgi, prokurori pirmdien iesniedza tiesai lūgumu vairs neļaut Lemberga advokātam Raimondam Krastiņam pratināt cietušo Vladimiru Krastiņu. «Citos procesos tā nenotiek,» saka apsūdzības uzturētājs Juris Juriss. Kāds jurists lietā notiekošo salīdzināja ar situāciju, kurā velosipēda zādzības iztiesāšanā cietušo iztaujātu, «kāpēc viņš nopirka sarkanu velosipēdu, kāpēc nepirka dzelteno, kas bija blakus sarkanajam, un kā viņš domā, kādas atsauksmes viņam būtu bijušas par braukšanu ar dzelteno velosipēdu, kuru nenozaga».
Zvērinātu advokātu padomes priekšsēdētāja vietniece Guna Kaminska piekrīt, ka septiņus mēnešus tiesā ņemties ar vienu liecinieku nav normāli. Advokātiem daudz jautājumu var būt, ja apsūdzība nav pietiekami kvalitatīva, taču viņu darbību arī nosaka klients, un šajā gadījumā «kolēģiem ir specifisks klients», saka Kaminska. Advokāts Krastiņš uz aicinājumu sarunai neatsaucās, bet Lembergs uzskata, ka tik daudz jautājumu uzdot ir pamatoti, jo apsūdzība aptver 23 gadus ilgu periodu. «Ikviena nianse lietā esošos faktus un ap-stākļus var atspoguļot pilnīgi atšķirīgi,» komentē Lembergs.
Juristu domas atšķiras, vai nepieciešams precīzs juridisks mehānisms procesuālo darbību pārtraukšanai, ja ir aizdomas par to ļaunprātīgu izmantošanu. Prokurors Juriss uzskata, ka kriminālprocesā vajag konkrētākas normas pušu ierobežošanai, jo pašlaik tiesnesis riskē saņemt pārmetumus par neobjektivitāti. Arī Satversmes tiesas priekšsēdētājs un LU krimināltiesību lektors Gunārs Kūtris atzīst, ka jādomā par kādu tiesisku risinājumu. Piemēram, Kanādā tiesnesis ar prokuroru un advokātu jau pirms tiesas vienojas, cik laika katrai pusei atvēlēs pierādījumu izvērtēšanai. Savukārt Augstākās tiesas priekšsēdētājs Ivars Bičkovičs, uzsverot, ka nevēlas komentēt konkrēto procesu, sacīja, ka šis ir tiesiskās kultūras un godaprāta jautājums, ko «diez vai varēsim izlabot ar stingrāku procesuālo likumu».
Kūtris arī uzskata, ka tiesu priekšsēdētājiem ir nopietnāk jāorganizē darbs tiesā (piemēram, viņš nesaprot, kāpēc sēdes nenorit pilnu darba dienu) un tiesnešiem procesa gaitā jābūt prasīgākiem: «Tiesu vara nav vāja, bet tā pagaidām ir nepietiekami stingra.»
Juristu aprindās spriež, ka Lembergs, kurš līdz šim tiesu kārtīgi apmeklējis, tomēr cenšas novilcināt procesu. Viņš varētu cerēt uz likuma normām, kas paredz krimināllietas izbeigšanu vai sodu mīkstināšanu, ja lieta nav izskatīta «saprātīgā termiņā». (Pēdējā likuma norma stājusies spēkā šogad, tās pieņemšana ar ZZS un opozīcijas balsīm Saeimā izsauca viļņošanos.) Lembergs noliedz tiesas vilcināšanu (viņš tikai izmantojot likumīgās aizstāvības tiesības) un uzstāj, ka to dara atsevišķi cietušie un liecinieki, piemēram, Kokalis un Jūlijs Krūmiņš. «Lietas saprātīgie termiņi ir pārkāpti jau sen, jo izskatāmā lieta pirmstiesas un tiesas izmeklēšanā atrodas turpat 12 gadus,» teikts viņa rakstiskajā atbildē. (Lembergs acīmredzot laiku rēķina no brīža, kad prokuratūrai aiznestas pirmās sūdzības, jo kriminālprocess ierosināts 2005.gadā.)
Šajā rakstā aptaujātās tiesu varas augstākās amatpersonas gan uzsver, ka «saprātīgo termiņu» nevar izmantot soda mīkstināšanai, ja tiesvedība vispār notiek vai to garumā velk paši apsūdzētie. Šī norma piemērojama tikai tad, ja tiesa nenotiek valsts vainas dēļ. «Ja kāds cer, ka, pavelkot garumā, radīs neattaisnotu iemeslu lietas izskatīšanai saprātīgā termiņā, tad tas ir tikai advokāta paņēmiens nopelnīt lielāku honorāru,» – tā Štokenbergs. Lietās, kurās Latvija zaudējusi ECT, saprātīga lietas izskatīšanas termiņa pārkāpums bija saistīts ar nesamērīgu dīkstāvi. Savukārt Kalnmeiers prognozē, ka «valsts būs spiesta sakārtot šo jomu, jo prasību skaits Eiropas Cilvēktiesību tiesā par ilgstošu lietu iztiesāšanu tikai pieaugs».
Tiesu ķēķis
Tas, cik veiksmīgi valsts tiks galā ar ietekmīgu personu noziegumiem, atkarīgs arī no tiesībsargājošo iestāžu kompetences, neatkarības un neuzpērkamības.
Izmeklēšanas iestādes un prokuratūra līdz šim nav mērķtiecīgi stiprinātas, lai izmeklētu sarežģītus ekonomiskos noziegumus. Kā uzskata Maizītis, tajās ir juristi, kuri ir profesionāli sagatavoti šādu noziegumu izmeklēšanai, taču viņu skaits ir nepietiekams. «Juristu, kuri šos jautājumus labi pārzina un nodarbojas ar aizstāvību, noteikti ir vairāk, jo tur peļņas iespējas ir ievērojamas,» saka Maizītis.
Taču priekšstats, ka visi labie juristi strādā advokatūrā, ir greizs. Rakstā minētās krimināllietas izmeklē un valsts apsūdzību uztur profesionāļi ar maģistra grādiem tiesību zinātnēs un finanšu vadībā, doktoranti un prokurori no savulaik žurnāla Klubs veidotā ievērojamāko prokuroru Top 10 (ko noteica lietu smagums un pozitīvs rezultāts tajās).
Jāuzsver, ka «lielo zivju» lietu izmeklēšana pati par sevi ir panākums, jo vēl pirms astoņiem gadiem nebija iedomājams, ka policija vai prokuratūra varētu ar lielu nopietnību pieķerties «oligarhu» līmeņa lietām. Tiesībsargājošo iestāžu vadības kultūra noteica, ka šīm personām bija neaizskaramo statuss. Nav arī šaubu, ka tieši haizivju nokļūšana tīklos ir politisko prettriecienu iemesls – Maizīša un dažu tiesnešu izbalsošanai Saeimā un jau ilgāku laiku īstenotajai KNAB graušanai. Notikumu attīstību KNAB uzskata par izšķirošu turpmākai augsta līmeņa korupcijas apkarošanai.
Kalnmeiers ar saviem izteikumiem par tā dēvētās Lemberga stipendiātu lietas inventarizāciju bija raisījis bažas, tomēr izmeklēšana turpinās, komandai norīkoti divi papildu prokurori. Mežsargs teic, ka viņš šo lietu nemaz nevar izbeigt, jo ir konstatējis noziedzīgu nodarījumu (apritē bijusi skaidra nauda, par kuru nav maksāti nodokļi vai kuru amatpersonas saņēmušas kukuļos), līdz ar to jānoskaidro personas, kuras saucamas pie kriminālatbildības. Lietu var izbeigt, tikai iestājoties noilgumam, kas pašlaik nav aktuāls.
Izmeklēšana nav pabeigta arī par digitālās TV ieviešanu, kur izdalīts atsevišķs kriminālprocess un, kā saka Piliksers, «ir jauni pieprasījumi salām». Šajā lietā lielākā intriga saistīta ar «oligarhu» Šķēli, kurš, pēc dažām liecībām, stāvējis aiz digitalizācijas ieviesēja Kempmayer, tomēr pierādījumu noziedzīgiem nodarījumiem nav.
Visbeidzot, godīgam iznākumam ir svarīga taisnīga tiesa. Kā vērtē tiesām tuvu stāvošas personas, pēc grāmatas Tiesāšanās kā ķēķis izdošanas (tajā publicētās advokātu un tiesnešu telefonsarunas liecina par sarunātiem spriedumiem) toreizējie prokuratūras un AT vadītāji Jānis Maizītis un Andris Guļāns izdarīja visu juridiski iespējamo – tika izvērtēta vairāku spriedumu likumība un tiesnešu rīcība, daži tiesneši aizgāja no amata, citus pazemināja. Tomēr daudzi grāmatas varoņi, arī tādi, kuru rīcībā konstatēja pārkāpumus, turpina tiesās strādāt, vēl vairāk – AT tiesnešu plēnums pērn civillietu departamenta priekšsēdētāja amatā no jauna ievēlēja skandāla dēļ amatu zaudējušo Zigmantu Gencu. Dažu tiesnešu iebildumi palika neuzklausīti, Bič-koviča starp iebildējiem nebija.
«Ja tik stipras saites ir bijušas, maz ticams, ka tās ir sarautas pilnībā,» atbild Maizītis, kad lūdzu viedokli par to, vai ķēķa saites vēl pastāv. «Situācija ir mainījusies. Viss šis tracis ikvienam bija grūdiens pārdomāt, vai viņš varētu būt grāmatas «varonis» un vai vienmēr ir rīkojies, lai nerastos aizdomas,» Bičkovičs zīmē samiernieciskāku ainu.
Cik stingrs būs tiesu varas mugurkauls, Bičkovičam un Kalnmeieram vēl jāpierāda.
Raksta tapšanā piedalījās arī Sanita Jemberga
Lemberga prāvas hronoloģija
2005.gada oktobrī ierosina krimināllietu par Ventspils amatpersonu iespējamiem noziegumiem.
2006.gada jūlijā prokuratūra Aivaram Lembergam uzrāda apsūdzību.
2007.gada martā Lembergu aiztur, viņš vairākus mēnešus pavada apcietinājumā, pēc tam – mājas arestā.
2008.gada augustā un oktobrī daļu no lietas (divus atsevišķi izdalītus kriminālprocesus) nodod tiesai. Lembergs apsūdzēts par kukuļņemšanu sevišķi lielos apmēros, noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, dienesta viltojumu, piedalīšanos amatpersonai aizliegtos mantiskos darījumos, ļaunprātīgu dienesta stāvokļa izmantošanu. No apsūdzības izriet, ka Lembergam piederēja virkne Ventspils uzņēmumu, kuru kapitāldaļas viņš ieguva, tās izspiežot kukuļos, un vēlāk kā pašvaldības vadītājs par šiem uzņēmumiem neatļauti lēma. Lietā apsūdzēts arī viņa dēls Anrijs un Ansis Sormulis.
2009.gada februārī Rīgas apgabaltiesas tiesnese Inta Jēkabsone pieņem izskatīšanai Lemberga prasību pret prokuroriem Juri Jurisu, Jāni Ilsteri un Ilgu Paegli par 330 tūkstošu latu morālā kaitējuma atlīdzināšanu. Lembergs uzskata, ka krimināllietā nevajadzīgi iekļauti sensitīvi dati par viņu, kuru izpaušana līdz ar krimināllietas materiālu nodošanu cietušajiem viņam nodarījusi morālo kaitējumu. Prokuratūra tiesas lēmumu pieņemt Lemberga prasību uzskata par absurdu, jo sūdzības par prokuroru darbību jāizskata kriminālprocesuālā kārtībā, nevis civillietā. Lieta vēl nav beigusies.
2009.gada februārī krimināllietu sāk izskatīt Rīgas apgabaltiesā tiesneša Borisa Geimana vadībā. Lembergs prokuroriem piesaka noraidījumu, jo uzskata, ka civilprasības dēļ viņi tagad atrodas interešu konfliktā. Tiesa noraidījumu neapmierina.
2009.gada rudenī Lemberga advokāts piesaka noraidījumu tiesas priekšsēdētājam Borisam Geimanam sakarā ar kādu procesuālu nepilnību. Noraidījumu neapmierina, taču tiesneša noraidījumu mēģina panākt arī turpmāk. 2009.gadā Lembergs divreiz lūdzis lietu nosūtīt augstāk stāvošam prokuroram trūkumu novēršanai. Tiesa lūgumus noraida.
2010.gada martā pēc valsts apsūdzības uzturētāju lūguma tiesa Lembergam piespriež procesuālo sankciju – brīdinājumu. Prokurori uzskatīja, ka Lembergs izrāda necieņu tiesai un cenšas viņus diskreditēt, tiesas zālē lietojot tādus izteikumus kā tiesa «nevar iet pavadā prokuroram Mežsargam un viņa satelītiem tāpēc, ka viņi ir «doļā»», un «grūta situācija Maizītim, tad kurā pusē nostāties, jo jāuzmin, kurā pusē būs vairāk naudas».
2010.gada jūnijā Sormuļa advokāte piesaka noraidījumu prokuroram Ilsterim, jo viņam pieder 77 Ventspils naftas akcijas un līdz ar to šajā krimināllietā viņš atrodoties interešu konfliktā. Tiesa noraidījumu neapmierina. Noraidījumu Ilsterim pēc tam piesaka Lembergs, arī to noraida.
2010.gada decembrī tiesa pēc valsts apsūdzības uzturētāju lūguma piespriež Lembergam procesuālo sankciju – 180 latu piespiedu naudu, jo viņš necienīgi izteicies pret prokuroriem. Lemberga advokāts vēlāk iesniedz noraidījumu tiesas sastāvam saistībā ar procesuālo sankcijas piemērošanu. Tiesa noraidījumu neapmierina.
«Lielo zivju» tiesāšanas vēsture
Uzvaras
Bankas Baltija lietā tiesvedība pēc 13 gadiem noslēdzās ar notiesājošu spriedumu bankrotējušās bankas vadītājiem Aleksandram Laventam un Tālim Freimanim.
Par kukuļdošanu Jūrmalas mēra vēlēšanās notiesāti politiķi Juris Hlevickis un Gvido Harijs Volbrugs, kā arī uzņēmējs Germans Milušs, kurš gan no Latvijas pazuda, cietumsodu neizciešot. Izmeklētāju rokas neaizsniedzās līdz Andrim Šķēlem un Aināram Šleseram, kuri, spriežot pēc krimināllietā ietvertajiem telefonsarunu ierakstiem, bija informēti par notiekošo.
Līdz šim notiesājoši spriedumi pieņemti kukuļņemšanā apsūdzētajām tiesnesēm Irīnai Poļikarpovai un Beatrisei Tālerei, taču vēl nav izietas visas tiesu instances. (Tālere pērn nomira.)
Par trīs miljonu latu pazušanu no Latvenergo notiesāti valdes locekļi Edgars Birkāns, Ivars Liuziniks un Kārlis Purnis, taču arī šajā lietā tiek uzskatīts, ka patiesie organizētāji pie atbildības nav saukti.
Zaudējumi
Prokuratūrai nav izdevies tiesā pierādīt Valsts nekustamo īpašumu aģentūras šefa Jāņa Mottes vainu, kuru kopā ar kolēģiem apsūdzēja valsts dzīvokļu izdalīšanā ietekmīgiem cilvēkiem.
Bez vainīgajiem palikusi tā dēvētā Lata International lieta, kurā izsaimniekoti ārvalstu kredīti 50 miljonu ASV dolāru vērtībā – bijušo lauksaimniecības ministru Daini Ģēģeri pēc 11 gadu tiesāšanās attaisnoja.
Tā dēvētajā Grinberga lietā panākumu guvis Aivars Lembergs – tiesa nesaskatīja pārkāpumu viņa atteikumā Ventspils brīvostas valdē apstiprināt Ekonomikas ministrijas deleģēto pārstāvi Ojāru Grinbergu (JL).
Gribēju būt izmeklētāja
Konkurences padomes vadītāja Ieva Jaunzeme atzīstas, ka viņas lielais kritiķis Ainārs Šlesers bija atklāts un labs. Citu metodes ir nepatīkamākas
Ievu Jaunzemi uzskata par vienu profesionālākajiem valsts pārvaldes darbiniekiem Latvijā, tomēr viņas atkārtota apstiprināšana Konkurences padomes (KP) vadītājas amatā jau otro nedēļu ir aizkavējusies. «Nezinu,» viņa atbild uz jautājumu, ko ir «sariebusi» zaļajiem zemniekiem, kuri vilcinās piekrist viņas pilnvaru pagarinājumam. KP ir lēmusi par 653 uzņēmumiem, un varbūt kāds no šiem lēmumiem esot trāpījis zemniekiem. (Ziņas no koalīcijas liecina, ka nopietnu iebildumu pret Jaunzemi ZZS nav – šķiet, viņa ir ieslīdējusi to jautājumu «paketē», par kuru starp koalīcijas partneriem notiek plašāka politiska «tirgošanās».)
Jaunzemei pašlaik droši vien nebūtu nekādu izredžu, ja pie teikšanas būtu Ainārs Šlesers. Savulaik, būdams satiksmes ministrs, viņš KP vadītāju apsūdzēja pretvalstiskā darbībā, lai gan Jaunzeme tikai pildīja savus pienākumus un norādīja uz Eiropas Savienības likumiem neatbilstošo lidostas Rīga nodevu politiku. Atceroties to laiku, Jaunzeme saka paldies toreizējam ekonomikas ministram Jurijam Strodam (TB/LNNK), kurš uzņēmās viņu aizstāvēt. Tomēr tagad Jaunzeme arī pārsteidzoši konstatē, ka «Šlesera kungs bija ļoti labs – viņš bija atklāts un patiess, un nekādus citus veidus neizmantoja». Vēlāk viņa sastapusies ar citām «tīri cilvēciskām un privātām» metodēm, kā lietas dalībnieki mēģina ietekmēt rezultātu. RD Electronics viņu iesūdzēja tiesā par goda un cieņas laupīšanu.
Lai izvairītos no nepatīkamām situācijām, Jaunzemei ir princips netikties ar tirgus dalībniekiem divatā un ārpus darba kabineta. Šā iemesla dēļ KP vadītāja vilcinās piekrist aicinājumam uz pusdienām. «Tas būs publiski,» mierinu. Kā tikšanās vietu viņa izvēlas «demokrātisko» Berga bazāra kafejnīcu Iguāna, kas atrodas tuvu aģentūrai LETA, uz kuru viņa pēc tam iet diskutēt par konkurences likuma grozījumiem. «Būs smagi. Laikam vienīgā sieviete ar vīriešiem diskutēšu,» Jaunzeme nopūšas.
KP viņa ir vadījusi piecus gadus, un par savu panākumu uzskata to, ka izveidots profesionāls konkurences uzraugs un konkurences tiesībās iedibināta tiesu un administratīvo lēmumu pieņemšanas prakse. «Mums ir kolektīvs, kurš var sniegt atzinumus par jebkuru Latvijai svarīgu tirgu. Cits jautājums, vai to vienmēr ir patīkami dzirdēt.»
Šķietami paradoksāli, bet Jaunzeme atzīst, ka vienlaikus ar KP nostiprināšanos tirgū ir notikusi patērētājiem nelabvēlīga konsolidācija. «Vieglāk būtu nosaukt nozares, kurās nav problēmu. Mēs varam parunāt par pārtikas ražošanu, mazumtirdzniecību vai televīzijām – cik tad jauni spēlētāji ir ienākuši un tirgu izkustinājuši? Atbilde – neviens. Mazumtirdzniecībā ienāca Selver un aizgāja.» KP varot pateikt, ka šeit ir niša, bet tas nenozīmē, ka būs jauni investori. «Ir kādas citas problēmas, kāpēc viņi nenāk šajās nozarēs,» spriež Jaunzeme. Piemēram, cilvēku Latvijā paliek aizvien mazāk, kas nozīmē arī mazāku tirgu. Investoriem izdevīgāk ir darboties milzīgajā Ķīnā, Brazīlijā vai Krievijā, un, lai ienāktu Latvijā, jābūt «ļoti īpašiem nosacījumiem».
KP var iejaukties un izvirzīt saistošos noteikumus, ja notiek apvienošanās, taču mehānismu uzņēmumu dalīšanai nav. Savulaik Iva-ram Godmanim gan bijusi doma sadalīt uzņēmumus. «XX gadsimta sākumā Amerikā to darīja, mums Eiropā nav tādas normatīvās bāzes,» skaidro Jaunzeme.
Jautāju, vai nebija kļūda ļaut apvienoties Rimi, Citymarket un Supernetto, jo ražotāji sūdzas par lielveikalu ķēžu Rimi un Maxima cenu diktātu. «Tas bija Eiropas līmeņa jautājums,» atgādina Jaunzeme. KP toreiz sniegusi viedokli par apvienošanās negatīvo ietekmi, tomēr Eiropas Komisija pieņēmusi optimistisku lēmumu, jo uzskatījusi, ka attīstīsies citi mazumtirgotāji, piemēram, Mego. «Taču, ņemot vērā mūsu ražotāju struktūru, nevaru iedomāties, kādas būtu cenas, ja būtu sadrumstalots mazumtirdzniecības tirgus. Viņi darbojas kā sanitāri, un nevar apgalvot, ka gūst pārmērīgu peļņu no šī biznesa. Pirktspēja ir ierobežota,» saka Jaunzeme.
KP priekšsēdētāja atzīst, ka teju visi dominējošie uzņēmumi «ir ar mums kontaktā nonākuši», tomēr sabiedrībā ir pārspīlēts uzskats, ka visi uzņēmēji ir slikti un savā starpā vienojušies. «Tad nebūtu publisku strīdu un laukuma dalīšanas. Kartelis nekad nav skaļš un acīmredzams. Kartelī nav jādomā ne par stratēģiju, ne cenu vai klientu, sēdi un iekasē savu daļu.» Kad vaicāju par saskaņotām darbībām vēl vienā patērētājiem sāpīgā nozarē – degvielas tirgū, Jaunzeme stāsta, ka konkurences uzraugi to pēta visā Eiropā. Tomēr šis tirgus ir tik caurskatāms, ka uzņēmumiem nav vajadzības iet uz tik smagu pārkāpumu kā karteli, par ko jāmaksā 10% sods. «Iepirkuma cena ir zināma, piecenojumi ir zināmi – par ko vienoties? Nav jau īsti par ko.»
Jaunzeme aicina tirgus dalībniekus ziņot par karteli, jo tos slēdz tik rafinēti, ka nav daudz citu veidu, kā atklāt. Eiropā karteļus bieži atklāj pēc īpašnieku maiņas, kad par tiem ziņo uzņēmuma jaunais īpašnieks. Ziņotājs no soda ir atbrīvots.
Jaunzeme stāsta, ka lielāko gandarījumu sniedz piederības sajūta Eiropas nelielajai konkurences tiesību kopienai, kurā visi cits citu pazīst un ienākot paliek uzticīgi. Kad par to pabrīnos, jo tā man šķiet tik «sausa» nodarbošanās, Jaunzeme purina ar galvu. «Nav, nav sausa. Kādreiz gribēju kļūt par izmeklētāju. Šeit var apvienot ekonomiku ar jurisprudenci. Ja ir izziņas un analīzes ķēriens, tā ir īstā vieta!»
ĒDIENKARTE
Dārzeņu zupa ar brokoļu un siera pankūku rullīšiem
La Vella salāti ar rukolu, ķiršu tomātiem un kazas sieru
Olu nūdeles sezama mērcē ar garnelēm un vistas fileju
Citronu, ingvera un medus tēja
Vieni pret vēju
Pirmo reizi Latvijā iedzīvotāji cenšas apturēt vēja parka celtniecību, vēršoties Satversmes tiesā
Tik lielas turbīnas kā tās, ko Dunikas pagastā iecerējuši uzsliet vēja parka attīstītāji SIA EnergoWind, Latvijā vēl nekad nav būvētas. 39 ģeneratori būs aptuveni divreiz augstāki nekā Grobiņā. Līdz tuvākajām mājām ir tikai 400-600 metru, un netālu atrodas vairāki dabas liegumi – Natura 2000 teritorijas. Ģeneratoru jauda sasniegs 3 MW līdzšinējo 2 MW vietā. Daļa vietējo nav mierā ar to, kā, viņuprāt, vēja parks ieblēdīts «pa aizmugures durvīm» un bez sabiedrības uzklausīšanas, tāpēc 20 cilvēki iesnieguši sūdzību Satversmes tiesā, kas šonedēļ lietu izskata rakstveida procesā. Tas būs precedents, jo identisku prasību par citu vēja parku iesnieguši arī vairāki desmiti netālā Medzes pagasta iedzīvotāju.
Kāpēc protests?
Iedzīvotāji protestē pret to, ka vēja parks nebija paredzēts teritorijas detālajā plānojumā un par to pēc būtības nav notikušas sabiedriskās apspriešanas. Vēja parks pagastā nebija paredzēts ne tad, kad 2004.gadā sāka izstrādāt teritorijas plānošanas darba uzdevumu, ne tad, kad gatavo plānu nosūtīja saskaņošanai Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijai. Notika trīs sabiedriskās apspriešanas, kurās par ģeneratoriem nebija ne runas. Vēja enerģijas ieguves zona pēkšņi parādījās plānā tikai pēc tam, kad bija saņemts ministrijas izvērtējums. Tā kā likums šajā posmā neparedz būtiskas detālā plānojuma izmaiņas, vairs nav jāprasa institūciju atzinumi vai iedzīvotāju viedoklis. Tāpēc, kaut arī plāns tika apstiprināts jau 2007.gadā, iedzīvotāji par vēja parkiem uzzināja tikai divus gadus vēlāk, kad parādījās pieprasījums vēja elektrostaciju detālajiem plānojumiem. Par ieceri iepriekš nebija informēti pat tie saimnieki, kuru mājas atrodas vēja enerģijai paredzētajā zonā. Aptuveni ceturtā daļa no gandrīz 800 pagasta iedzīvotājiem iesniedza protestu pašvaldībai.
Vai kaitē veselībai?
Tā kā plānā līdz pēdējai stadijai vēja parki neparādījās, objektam nav veikts ne stratēģiskais, ne ietekmes uz vidi novērtējums. Līdzīgiem vēja parkiem netālajā Medzē, kā arī Liepājā un Baltijas jūrā tādi ir veikti.
Plānā nav arī vērtēts, vai vēja parku nevarēja būvēt tālāk no apdzīvotās pagasta daļas vai mazākā platībā.
Pašvaldība iedzīvotājiem atzinusi, ka ne Latvijā, ne ārpus tās nav pieejami visaptveroši pētījumi par vēja ģeneratoru ietekmi uz veselību. Vietējie pieķērušies internetā atrodamai informācijai, ka turbīnu skaņa izplatās ļoti tālu – līdz pat trim kilometriem, sevišķi labi dzirdama naktīs, izraisa bezmiegu, koncentrēšanās problēmas, nomāktu garastāvokli. Zemās frekvences skaņa negatīvi ietekmējot dzīvniekus.
Iedzīvotāji uzskata, ka uz saviem jautājumiem nav saņēmuši atbildi pēc būtības, kā to paredz Satversme: pagastam nav bijuši pētījumi par ietekmi uz veselību, kartes ar ģeneratoru novietnēm izsniegtas angliski, apēnojuma un trokšņu kartes varēja tikai apskatīt, nevis kopēt, jo Liepājas vides pārvalde atbildējusi, ka kartes ir komercnoslēpums.
Kas cels ģeneratorus?
EnergoWind Latvijas vēja biznesā nav zināms spēlētājs, un šis būtu pirmais viņu projekts. Saskaņā ar Lursoft datiem dalībnieki ir divas Bulgārijā un Austrijā reģistrētas firmas, kam ir sakars ar vēja enerģiju, un trīs privātpersonas no Ventspils. Viens no īpašniekiem un valdes loceklis Aigars Komisars ģimeniski saistīts ar bijušo Ventspils izpilddirektora vietnieci, ZZS vadības aktīvisti Intu Komisari.
Iedzīvotāji norāda, ka viņi savu dzīvi un nākotni saista ar pagastu, kamēr investors zemi tikai nomā, taču salīdzinoši ir lielākie zaudētāji nekā investors. Savukārt Rucavas dome uzskata, ka gadījumā, ja tiesa atcels plānojumu, tiks pārkāpts tiesiskās paļāvības princips attiecībā uz investoru, jo izdotas jau vairākas būvatļaujas (iespējams, celtniecība varētu sākties 2012.gada otrajā pusē). Konstitucionālā sūdzība iesniegta gandrīz trīs gadus pēc plāna pieņemšanas, kas likumā ir atļauts, taču pašvaldība uzskata, ka pagājis jau pārāk ilgs laiks.
Ko iegūs pašvaldība?
Kopumā Dunikā tiek solītas 100-110 miljonu latu investīcijas, galvenokārt iekārtu iepirkumam. Paša pagasta ieguvums ir salīdzinoši sīks: 600 eiro no katra ģeneratora jeb kopā ap 16,3 tūkstoši latu gadā. Attīstītājs sola sakārtot ceļus, būvniecībā un apkalpošanā nodarbināt vietējos, bet nevar nosaukt konkrētu darbavietu skaitu. Rucavas novada domes priekšsēdētāja vietnieks Andris Brīvkalns atzīst, ka «tas nekas nav», bet projekta atbalstītājiem domē esot vairākums.
Nav brīnums. Vismaz trīs kādreizējās Dunikas pagasta padomes deputātu ģimenes locekļi ir iznomājuši savus īpašumus vēja parka attīstītājiem. Vienu no viņiem, aktīvāko projekta virzītāju un bijušo Dunikas pašvaldības vadītāju Andi Roli šoruden KNAB aizturēja aizdomās par mēģinājumu piekukuļot vietējo Valsts darba inspekcijas darbinieku ar Ls 50.
Kā varētu lemt tiesa?
Satversmes tiesa 2006.-2008.gadā ir pieņēmusi vairākus spriedumus, kuros vērtē iedzīvotāju viedokļa nozīmīgumu teritoriju plānošanā. Skaļākais bija spriedums lietā, kur Kundziņsalas, Mangaļsalas, Bolderājas, Daugavgrīvas un Rīnužu iedzīvotājus pārstāvošā biedrība uzvarēja jautājumā par Rīgas brīvostas teritorijas lietošanas izmaiņām. Taču nozīmīgi bijuši arī spriedumi iedzīvotāju prasībās pret Garkalnes un Ādažu pašvaldībām, kurās apbūvi aizsargātās, applūstošās ezeru krastu teritorijās atzina par neatbilstošu Satversmei.
Tomēr prakse nav vienveidīga. Pēc pakāpeniskās tiesnešu nomaiņas 2008.gada otrajā pusē pieņemts pretējs spriedums lietā par apbūvi Maskavas priekšpilsētā, kas senatnē saistīta ar Elles dīķi. Tiesnešu Viktora Skudras, Kaspara Baloža un Kristīnes Krūmas domas bija atškirīgas, jo pēdējā uzskatīja, ka spriedums, kas pēc būtības atļauj būvniecību, nav pamatots. Abi pārējie uzskatīja, ka spriedumi Ādažu un Garkalnes lietās nav vispārināmi, bet attiecas uz ciemiem un lauku apvidiem.
Dunikas pagasta lietu skata tiesneši Balodis, Skudra un Vineta Muižniece, ko Tautas partija norieta posmā iebīdīja ST. Spriedums gaidāms februārī.
Iežņaugti kulakā
Aktīvākā protestētāja ir lielzemniece Inita Vecbaštika, kas kopā ar 19 citiem pagasta iedzīvotājiem iesniedza konstitucionālo sūdzību par detālo plānojumu un atsevišķi arī par diviem sev piederošiem zemes gabaliem, kas robežojas ar ģeneratora aizsargjoslu. Viņas tēvu izsūtīja uz Sibīriju, pēc neatkarības atgūšanas viņa atjaunoja aptuveni 50 hektāru īpašumu Dunikas pagastā. Tagad ģimenei pieder jau vairāk nekā 100 hektāru. Perspektīvā saimniecībā gribēja attīstīt tūrismu. «Ietekme uz lauksaimniecību ir mazākais – galvenais ir izbojātā ainava un vide, trokšņi un spārnu ēnas, jo lauku cilvēks jau dienā nesēž iekšā,» saka Inita. «Mēs jūtamies kā ieskauti kulakā, bet cilvēki piekrīt, jo nav darba, nav naudas, no īpašuma iznomāšanas vismaz kas parādās. Šis ir vislabākais laiks tādiem projektiem.»
Ziemeļu alianse
Lielbritānijas premjers Kamerons veido ciešākas saites ar Skandināviju un Baltiju
Dinamiska. Zaļa. Sociāli atbildīga.
Tādu Ziemeļeiropu, kurā ietilpst gan Lielbritānija, gan Skandināvijas, gan Baltijas valstis, iezīmēja neparasts sammita un konferences krustojums, kuru 20.janvārī Londonā rīkoja britu premjerminists Deivids Kamerons un kurā piedalījās ne tikai visi Skandināvijas un Baltijas valstu valdību vadītāji, bet arī ap 10 cilvēku lielas valsts pārvaldes, uzņēmēju un pilsoniskās sabiedrības pārstāvju veidotas delegācijas no katras valsts.
Kā vienam no aicinātajiem, man bija iespēja novērot, ka šis «UK Nordic Baltic» (kā to briti dēvēja) pasākums tiešām atšķīrās no ierastajām galotņu tikšanās reizēm, kurās valstvīri un sievas aiz kādas oficiālas celtnes slēgtajām durvīm cīnās par kopējā paziņojuma formulējumiem. Kamerona organizētā domu apmaiņa notika Londonas Īstendas modernās mākslas Whitechapel galerijā, kur starp dažādām avangardiskām instalācijām 45 prezentētāji no visām deviņām dalībvalstīm sniedza īsu ieskatu savā pieredzē ar kādu iniciatīvu, kura saistīta ar sanāksmes galvenajām tēmām: tehnoloģijas un inovācijas; darbs, ģimene un dzimumu līdztiesība; zaļā ekonomika un ilgtspējīga uzņēmējdarbība. Valdību vadītāji kopā ar citiem klausījās, uzdeva jautājumus, diskutēja.
Kamerons gan pirms sanāksmes, gan noslēguma preses konferencē uzsvēra, ka tās galvenais mērķis ir bijis apmainīties idejām, un interesantu prezentāciju pasākumā netrūka. No daudzajām zīmīgajām prezentācijām sevišķi palika prātā Emma Harisone no Lielbritānijas, kura ar Kamerona valdības atbalstu ir dibinājusi organizāciju Working Families Everywhere. Tās mērķis ir atjaunot ilgstošo bezdarbnieku motivāciju, lai viņi varētu ne tikai atgriezties darba tirgū, bet arī atgūt sajūtu, ka viņu dzīvei ir vērtība un ka viņi ir spējīgi palīdzēt citiem.
Latvijā ir labi zināma hroniskā bezdarba problēma, kad ģimenes, jo sevišķi laukos, ar pabalstu un naturālās saimniecības palīdzību veģetē bez darba vai mērķa. Uzņēmēju neapmierīnātība, ka neviens laukos negrib strādāt, jau kļuvusi par pašsaprotamu aksiomu. Standarta risinājumi te neder, jo pabalsti tikai veicina šāda dzīvesveida turpināšanu, bet izglītība kā palīdzības veids der tikai tiem, kuriem jau ir motivācija mācīties un apgūto likt lietā. Risinājuma nav, un ir viegli nolaist rokas.
Izrādās, Lielbritānijā nav svešas šādas problēmas. Tur kādi 125 000 ģimeņu pārtiek tikai no pabalstiem, un daudzās no tām nevienam ģimenes loceklim jau trešajā paaudzē nav darba. Katrs sestais bērns aug bezdarbnieku ģimenē. Harisone, kuras dibinātā un vadītā kompānija A4e ne tikai Lielbritānijā, bet arī vairākās citās valstīs nodarbojas ar bezdarbnieku mācību kursu vadīšanu, uzskata, ka šāda ilgstoša bezdarba problēmas risināšanai nepietiek ar programmām, kas vērstas tikai uz vienu ģimenes locekli, jo pārējās ģimenes iespaids ir pārāk spēcīgs, lai ļautu vienam pašam izrauties no bezcerības apburtā loka. Ir jāizveido programma, kurā kāds «ģimenes aizstāvis» strādā ar visu ģimeni un palīdz tai atgūt sajūtu, ka tā kādam ir nepieciešama, ka tai ir mērķi un ka tā var palīdzēt arī citiem.
Programma ir tikai tās pirmsākumos. Lai gan šai pieejai jau ir bijušas veiksmes, un Harisonei ir liela pieredze bezdarbnieku atjaunošanā darba tirgū, ir pāragri teikt, cik plašas būs tās sekmes. Taču ir skaidrs, ka standarta risinājumi ilgstošā bezdarba problēmai nedarbojas, un, lai šo sociālo pataloģiju ja ne pilnīgi izskaustu, tad vismaz mazinātu, ir jāmeklē jauni piegājieni.
Tā bija tikai viena no daudzām sammitā dzirdētajām rosinošajām idejām, un, kā teica dalībnieki no citām valstīm, interesi un pozitīvas atsauksmes radīja arī Latvijas pārstāvju prezentācijas (uzstāšanās secībā – Tildes Andrejs Vasiļjevs par starptautisko iniciatīvu Valodu krasts tulkošanas pro-grammatūras izstrādei, Lattelecom Kerli Gabriloviča par programmas Trešais tēva dēls darbu interneta pieejamības veicināšanā, Stratēģiskās analīzes komisijas Roberts Ķīlis par sabiedrības pašorganizēšanos krīzes apstākļos, pavārs Mārtiņš Rītiņš par slow food un viens no Kalnciema kvartāla atjaunotājiem Kārlis Dambergs par vecu koka namu modernizāciju).
Ap šo brīdi lasītājam varētu rasties doma, ka tas viss ir ļoti jauki, bet kāpēc Lielbritānijas valdības vadītājam un vairākiem viņa ministriem kopā ar vēl astoņu valstu premjeriem būtu jāvelta vesela darba diena tāda augsta līmeņa inovatīvo ideju tirdziņam? Ne viens vien vērotājs šajā pasākumā saskata kādu dziļāku stratēģisku mērķu bīdīšanu. Kamerona pārstāvjiem jau ir nācies taisnoties, ka sammits nav vērsts pret Eiropas Savienību. Savukārt starptautiskajos medijos bieži citētā organizācija Stratfor, kuras analīzes bieži atspoguļo Kremļa ģeopolitisko pasaules skatu (iespējams tāpēc, ka tās ilggadējais informācijas vākšanas daļas vadītājs ir bijušais padomju militārās izlūkošanas dienesta virsnieks) jau izsaka minējumus par drošības jautājumu iekļaušanu nākotnes sammitos un sola, ka Maskava tam pievērsīs lielu uzmanību.
No Latvijas viedokļa, protams, šāda attīstība nebūtu nekas slikts, vēl jo vairāk tāpēc, ka pēdējā laikā sāk nozīmīgi stiprināties Baltijas un Ziemeļvalstu sadarbība drošības jautājumos. Taču nedaudz jāšaubās, vai šāds ir bijis sammita galvenais, «īstais» mērķis. Kamerons ir slavens ar intereses trūkumu par ārpolitiku, bet viņš vēlas pārveidot savu Konservatīvo partiju līdzīgi kā leiboristus savulaik pārmainīja Tonijs Blērs, padarot to modernāku un pievilcīgāku. Kopējas iniciatīvas ar Skandināviju un Baltiju, kur pieci no astoņiem premjeriem ir no labā spārna partijām, dod iespēju mainīt konservatīvo zīmolu, rādot to kā partiju, kura spēj apvienot ekonomisku izaugsmi ar sociāli un pret vidi atbildīgu politiku.
Protams, mūsu ilggadējai sāpei – Latvijas tēlam – atrašanās šādā sabiedrībā nāk tikai par labu, un jācer, ka iniciatīva «UK+N8» tiks turpināta. Runas par to jau bija – nākamais sammits tiekot plānots 2012.gadā Stokholmā.
Uz neatgriešanos
Tautas partijas «atjaunināšanas» mērķis var būt parādu atstāšana vecajai partijai
Esmu atgriezies, lai strādātu, – tā Andris Šķēle pirms 7.Saeimas vēlēšanām 1998.gadā vēstīja no plakātiem, pēc bija ievēlēts par nule dibinātās Tautas partijas priekšsēdētāju. «Ati, paliec manā vietā,» viņš 2002.gada rudenī norādīja Atim Slakterim un «aizgāja no aktīvās politikas». 2009.gada nogalē atgriezās, atkal kļuva par TP priekšsēdētāju un aicināja nodziedāt Nevis slinkojot un pūstot. Bet nu mudina «oranžos» jauniešus izvirzīt «jaunus, spēcīgus kandidātus» partijas priekšsēdētāja amatam, tātad pats laikam varētu drīz vēlreiz aiziet.
Šai otrajai Šķēles aiziešanai diezin vai sekotu trešā atgriešanās. Tautas partija ir beigusies.
To nesaprot laikam vairs tikai «grūtgalvīši», kā Šķēle mēdza dēvēt citu partiju politiķus. Taču viņa brašošanās «atjaunināt» savu partiju kā «TP-2» (pēc četriem vai, «sliktākais», astoņiem gadiem – laikam tad, kad kurmim aste ziedēs) ir vairs tikai pieklājīga retorika pie mirēja gultas, ja arī, iespējams, ar biznesa projekta ele-mentu.
Līdz 2013.gada pašvaldību vēlēšanām notikšot vēl vismaz divi partijas kongresi, Šķēle sola. Pirmais, kas paredzēts martā, droši vien būs veltīts līdzīgai retorikai. Taču jau nākamais varētu būt par partijas statūtu 47.punktu, ka «TP var likvidēt ar kongresa lēmumu».
«TP-2» pieminēšana atgādina, ka Latvijā čum un mudž numurētas SIA, no kuru pirmajiem numuriem nevar piedzīt parādus, bet otrie pārņēmuši aktīvus un turpina biznesu. TP «atjaunināšanas» mērķis arī varētu būt parādu atstāšana «TP-1».
Jo grūti iedomāties, kā TP varētu savus parādus atdot, ja Augstākās tiesas Senāts noraidīs tās kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas spriedumu, ar kuru atstāts spēkā KNAB lēmums uzdot partijai pārskaitīt valsts budžetā pretlikumīgi saņemtos un iztērētos 1,03 miljonus latu. Nav reāli piedabūt gandrīz sešdesmit cilvēkus ziedot vai izlikties ziedojam maksimāli atļautos 18 tūkstošus bankrotējušai partijai.
Katrā ziņā runām par parāda iespējamo atdošanu nav sakara ar partijas «reputācijas uzlabošanu», ko Šķēle pagājušo sestdien solīja TP Jaunatnes organizācijai. Ja par miljonu varētu nopirkt reputāciju, tas būtu izdarīts jau sen, vismaz pirms Saeimas vēlēšanām noteikti.
Partijas tēvs dibinātājs ne ar pušplēstu vārdu nepieminēja, kas īsti noticis ar viņa lolojuma reputāciju, ka tā nu ir tik slikta, ka daudziem biedriem «ir kauns par TP». Par labu Latviju! Saeimas frakcijas vadītājs Edgars Zalāns tajā pašā pasākumā gan stāstīja, ka TP esot zaudējusi «saturiski» pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā, kuras politika esot «diezgan kreisa». Esot pakļāvusies «kopējām ES tendencēm» un nav iebildusi pret birokrātijas palielināšanu un budžeta līdzekļu dāsnu tērēšanu.
ES vainošana «trekno gadu» izšķērdībā ir gan asprātīga, taču neiet kopā ne ar tā laika premjerministra un partijas priekšsēdētāja Aigara Kalvīša arvien dzelžaino pārliecību, ka šķērdēšanas politika bijusi pareiza, ne ar TP ekonomisko piedāvājumu jau pēc krīzes sākšanās un Šķēles vadībā – «sildīt ekonomiku» jeb turpināt tērēt. (Uz ES lamāšanas fona šķiet jocīgs Šķēles solījums sarūpēt divdesmit jauniešiem «mācību ekskursiju» uz Briseli kā balvu par čaklumu priekšvēlēšanu kampaņā. Taču varbūt viņš savdabīgi īsteno partijas vienubrīd priekšsēdētāja Mareka Segliņa 2008.gada aicinājumu izstrādāt TP pro-grammu Bērnudārzs 2011.)
TP jauniešu saieta rezolūcijā rakstītais, ka partijai esot jāatgriežas pie «veselā saprāta politikas», var izklausīties pēc ironiskas atbildes Zalānam un Šķēlem, taču diezin vai «jaunietis» Mārtiņš Zemītis vēlējās pateikt, ka vadoņi ir sajukuši prātā. Rezolūcijā paustais, ka sabiedrības uzticēšanās atgūšanai svarīgākais esot «skaidri definēta ideoloģija» un «jauna komanda», nesola TP-1 reputācijas sabrukuma iemeslu vērtēšanu, drīzāk izpauž tās autoru gatavību kļūt par fasādi TP-2 projektam. Šādai izpratnei par reputācijas problēmas risinājumu atbilst arī Šķēles sacītais, ka «barikāžu laikā jūs staigājāt zem galda, tāpēc neviens nevarēs pārmest, ka esat pievākuši kādu drupaču no šī galda».
Taču tas nebūtu jauns piedāvājums. «Aizgājuša» Šķēles no Mākoņiem dīdīta TP jau ir bijusi. Var izlikt priekšā pulciņu līdz šim «zem galda staigājušo», uzkabināt tam kādu konservatīvi nacionālu un demokrātiski kristīgu nosaukumu un cerēt, ka vēlētāji vienmēr ir stulbi. Taču tā nevar uztaisīt «dinamiskāko politisko spēku», ko gribētu Šķēle, kur nu vēl «centrālo politisko spēku valstī» un «mehānismu Latvijas politikas veidošanai», kā TP pompozi raksturoja Kalvītis pēc kļūšanas par tās priekšsēdētāju 2006.gadā.
Partiju kā politbiznesa mašīnu laiks ir pagājis. TP pēdējais labais darbs bija šā procesa pasteidzināšana, pirms vēlēšanām piekabinoties vēl vienai tādai mašīnai – Aināra Šlesera LPP/LC. Bija cerēts uz dubultu efektu, sanāca izgāšanās «trīs vienā» – «cieti» saplīsa gan TP, gan LPP, gan nenormāli dārgā parodija par politisku spēku PLL.
Ilgtspējīgākais no visiem partiju kā privātā biznesa kārtošanas mehānismu modeļiem izrādījies ar tālvadības pulti vadāmais, pašam neuzņemoties nekādu politisko atbildību, ko jau pagājušā gadsimta 90.gados ieviesa «maza auguma vīrs, kas nēsā hūti un dzīvo jūras krastā», kā Šķēle 1998.gadā nodēvēja Aivaru Lembergu.
Taču, kaut gan viņa «zaļie zemnieki» nupat izpletušies varā kā vēl nekad, Lembergs vairs nevar, kā savulaik, izrīkot jebkurus un visus, kuri ir valdībā. Nedz arī cerēt slēgt darījumu ar politbiznesa konkurentiem par «uzņēmējdarbības vides sakārtošanu», kā savulaik ar Šķēli un pēc tam Šleseru. Šie abi ir pagātne. Vienam pasūtīt vienai partijai visiem acīmredzamu politiku, turklāt pašam grozoties pa priekšu, bet neuzņemoties atbildību par izdīdāmo darīto, nevarēs ilgi.
Lembergs šodien ir parodija par Lembergu vakar. Vēlētāju atteikšanās maksāt par šo dārgo izrādi ir tikai laika jautājums. Ja Šķēle cer iekārtoties aizkulisēs, tad ir par vēlu. Politbiznesa projektu laiks ir pagājis.
Mazs ir liels
Izsalkums saduļķo domas. Pārēšanās tāpat
Visas pasaules nedienas varētu sašķirot divās kaudzēs kā veļu pirms mazgāšanas. Vienā viss, ko rada trūkums, otrā tas, ko izkropļo liekais. Kura kaudze būtu tumšāka? Domāju, liekā. Grūtāk mazgājama, speķainiem pleķiem, izspīlētu pārākuma apziņu un dubulti sāpīga, jo pārmērība vienam parasti nozīmē trūkumu citam.
Šonedēļ intervējam lakonisko arhitektu Andri Kronbergu. Līdz minimālismam vēl nav ticis, kā pats atzīst. Bet sapratis, ka strādā bīstamā profesijā, jo «arhitektūru nevar izslēgt kā radio», cilvēki ik dienu tajā dzīvo, un katrs arhitekta lēmums ir resursietilpīgs, «katra līnija, ko velkam, ir šausmīgi dārga». Viņš novērtē pieticību. Bērnības mājās Mellužos «viss bija maziņš, apkārt zemeņu dārzi, daudz darba un maz naudas», bet šodien Kronbergs spriež, ka mazums savā veidā ir lielums. Ir labi pagaidīt un nākamo pagali ugunī piemest drusku vēlāk.
Nav ne jausmas, kādi kamīna kurināšanas ieradumi ir citam žurnāla varonim – Aivaram Lembergam. Ja spriežam pēc tā, cik garrunīgi ir viņa advokāti tiesas zālē, pieticība nav viņa netikums. Runu plūdi tiesā ir labs piemērs tam, kā pārpilnība rada trūkumu – pusotra gada laikā no 80 lieciniekiem ir pilnīgi nopratināti tikai divi, un skeptiķi varētu zīlēt, vai pastarā tiesa izrādīsies ātrāka par Latvijas gauso Temīdu.
Vai trūkums un pārpilnība spēj arī saderēt? Jā, rāda cita šīsnedēļas zvaigzne Natālija Portmane – drāmas Melnais gulbis uzņemšanā badojusies, nu vienu pēc otras krāj kinobalvas. Katrā ziņā, Oskaru par lieku nenosauksi.
Radars pasaulē
Nedēļas notikumi pasaulē
Tunisijas premjers Mohammeds Ganuši pirmdien paziņoja par nacionālās vienotības pagaidu valdības izveidošanu. Tā sagatavos pirmstermiņa prezidenta un parlamenta vēlēšanas, kuras tiks rīkotas, jo autoritārais prezidents Zinelabidins ben Ali pagājušajā nedēļā aizbēdzis no nemieru pārņemtās valsts. Nemieros gājuši bojā 78 cilvēki. Gāztais prezidents, kas bija valdījis 23 gadus, ir ieradies Saūda Arābijā, kur sniegts patvērums. Stāvoklis valstī uzlabojas, tomēr ASV un vairākas Eiropas valstis ir brīdinājušas savus pilsoņus atturēties no braucieniem uz Tunisiju tur notiekošās vardarbības un saspīlētās situācijas dēļ.
Turpina pieaugt plūdos un zemes nogruvumos Brazīlijā bojāgājušo cilvēku skaits. Dabas stihija jau prasījusi vairāk nekā 600 cilvēku dzīvību, taču glābšanas dienesti brīdina, ka upuru skaits var pieaugt vēl divkārt, jo glābēji tikai sākuši atrakt nomaļākos ciemus, kurus klāj dubļu masas. Spēcīgās lietavas, kas ir ierastas Brazīlijas vasaras sezonā, šonedēļ pastiprinājusi aukstā gaisa fronte, kuras dēļ normālais no-krišņu daudzums dubultojies. Sinoptiķi brīdina, ka lietavas nemitēsies vēl vairākas dienas.
Aviokatastrofā bojāgājušā Polijas prezidenta Leha Kačiņska ģimene pirmdien paziņoja, ka Maskava, iespējams, plānojusi viņu nogalināt. Kačiņskis gāja bojā kopā ar 95 citiem cilvēkiem, to skaitā augsta ranga Polijas amatpersonām, 2010.gada 10.aprīlī, prezidenta lidmašīnai avarējot netālu no Smoļenskas. Ziņojumā par aviokatastrofu, ko Maskava Polijai nodeva 12.janvārī, Krievijas izmeklētāji katastrofā vainoja nekompetentos lidmašīnas poļu pilotus un augstāko amatpersonu pavēli nolaisties, par spīti biezajai miglai. Ziņojums Polijā izraisīja pretrunīgu reakciju un kritiku. Kačiņska dvīņubrālis, konservatīvās opozīcijas līderis Jaroslavs Kačiņskis paziņoja, ka tā esot «ņirgāšanās par Poliju».
Polija aizliegusi iebraukšanu valstī Baltkrievijas prezidentam Aleksandram Lukašenko un vir-knei citu ierēdņu. Šādu soli Varšava spērusi, atbildot uz demonstrantu izgaiņāšanu Minskā pēc prezidenta vēlēšanām. Baltkrievija pirms tam apsūdzēja Poliju un Vāciju par mēģinājumu gāzt Lukašenko, organizējot masu protestus galvaspilsētas Minskas centrā 19.decembrī, kad viņš tika atkārtoti ievēlēts prezidenta amatā. Šī ir pirmā reize, kad Minska atklāti apsūdz ES dalībvalstis protestu organizēšanā.
Krievijas un Lielbritānijas naftas kompānijas Rosņeftj un BP vienojušās par Krievijas arktiskā šelfa kopēju apguvi. Par to paziņojis Krievijas premjerministrs Vladimirs Putins, atzīmēdams, ka runa ir par iecirkņiem ar naftas krājumiem piecu miljardu tonnu un gāzes krājumiem desmit triljonu kubikmetru apmērā. Abas kompānijas panākušas vienošanos arī par savstarpēju akciju apmaiņu. BP nodos Rosņeftj piecus procentus savu parasto akciju, bet pretim saņems 9,5 procentus Krievijas kompānijas akciju.
Francijas galēji labējās Nacionālās frontes vadītājas amatā oficiāli iecelta līdzšinējā ilggadējā vadītāja Žana Marī Lepēna meita Marine. Viņas tēvs, partijas dibinātājs, kurš to vadīja gandrīz 40 gadu, sestdien teica atvadu runu. Lepēnas atbalstītāji cer, ka viņai varētu izdoties mainīt partijas tēlu, kas pašlaik asociējas ar rasismu, un ka viņa varētu kļūt par nopietnu Nikolā Sarkozī konkurenti 2012.gada prezidenta vēlēšanās.
Svētdien Holivudas Ārzemju preses asociācijas ikgadējā balvu pasniegšanas ceremonijā triumfēja režisora Deivida Finčera filma Sociālais tīkls, kas saņēma Zelta globusu kā labākā dramatiskā filma un ieguva balvas arī par labāko režiju, scenāriju (attēlā scenārists Ārons Sorkins) un mūziku. Filma vēsta par sociālā tīkla Facebook tapšanu. Labākās dramatiskās aktrises gods šogad ticis filmas Melnais gulbis zvaigznei Natālijai Portmanei, bet kategorijā par labāko dramatiskās filmas aktieri atzīts Kolins Fērts par lomu kinolentē Karaļa runa.
Radars Latvijā
Nedēļas notikumi Latvijā
Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa (Vienotība) rosinās parlamentā veidot darba grupu Valsts prezidenta ievēlēšanas procesa vērtēšanai, kurā aicināšot arī sabiedrības autoritātes. Iecerēts, ka visi parlamenta spēki deleģētu pārstāvjus darba grupai, kurā varētu vērsties dažādas organizācijas un izteikt savu viedokli. Grupas lēmumiem nebūtu juridiska spēka, un tā nenosaukšot prezidenta amata kandidātus, taču runātu par to, kādiem ir jābūt kandidātiem.
Iekšlietu ministre Linda Mūrniece ir nolēmusi iekļaut Latvijai nevēlamo personu sarakstā bijušo Maskavas mēru Juriju Lužkovu, kurš vēlētos pārcelties uz dzīvi Latvijā un Latvijas vēstniecībai Krievijā iesniedzis lūgumu piešķirt uzturēšanās atļauju. Lūgumu Lužkovs pamato ar to, ka ieguldījis likumā noteikto summu – 200 000 latu – Rietumu bankas subordinētajā pamatkapitālā, viņam Latvijā piederot arī nekustamais īpašums. Saskaņā ar Lužkova izplatīto versiju viņš neesot nodomājis uzturēties Latvijā, un atļauja esot nepieciešama tādēļ, lai varētu brīvi pārvietoties Šengenas valstīs.
Azerbaidžānas prezidents Ilhams Alijevs oficiālās vizītes laikā Latvijā pavēstīja, ka Latvijas un Azerbaidžānas politiskās attiecības ir visaugstākajā līmenī, taču ekonomikā tās vēl ir attīstāmas, uzsvaru liekot uz sadarbību enerģētikā, informācijas tehnoloģijās, lauksaimniecībā un izglītībā. Valsts prezidents Valdis Zatlers apliecināja, ka Latvija vēlas iedrošināt Azerbaidžānas uzņēmējus investēt Latvijā.
Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā veikta Latvijā pirmā aknu transplantācijas operācija, un pacienta pēcoperācijas atveseļošanās process noritot veiksmīgi. Gandrīz 11 stundu garo operāciju nodrošināja vairāki desmiti ķirurģijas, transplantācijas, anestezioloģijas, reanimatoloģijas un citi ārsti slimnīcas Ķirurģijas klīnikas vadītāja Jāņa Gardovska vadībā. Operācija izmaksājusi aptuveni 30-40 tūkstošus latu, kas ir lētāk nekā citur Eiropā.
Pērn reģistrēts 13 421 jauns uzņēmums. Salīdzinot ar 2009.gadu, pērn jaunreģistrēto uzņēmumu skaits pieaudzis par 37,4%. Palielinājies arī likvidēto komersantu skaits, tomēr 85 pašvaldībās reģistrēto uzņēmumu skaits pārsniedzis likvidēto komersantu skaitu. Astoņos novados kopējais uzņēmumu skaits nav mainījies, bet 25 pašvaldībās likvidēto uzņēmumu skaits pārsniedzis jaundibināto skaitu. Visstraujāk reģistrēto uzņēmumu skaits audzis Rīgā, kur tas par 2273 pārsniedza likvidēto skaitu.
Bijušais finanšu ministrs Einars Repše nodibinājis Mākslīgā intelekta fondu. Tā mērķis ir veicināt Latvijas zinātnes, izglītības un ražošanas attīstību un paaugstināt Latvijas valsts konkurētspēju datorzinātņu, robotikas, mākslīgā intelekta un ar to saistīto inovāciju jomā. Pagaidām Repše, kas pērn rudenī pameta aktīvo politiku, ir vienīgais fonda dalībnieks.
Kopš Eiropas Sociālā fonda projekta Atbalsts doktora studijām Latvijas Universitātē sākšanas brīža līdz pērnā gada beigām ir apgūti 5,3 miljoni latu, un 161 zinātniskā grāda pretendents iesniedzis disertāciju promocijas padomē un gaida aizstāvēšanu, 58 ir aizstāvējuši disertāciju, bet 42 jau ieguvuši doktora zinātnisko grādu. Kopumā Izglītības un zinātnes ministrija šim LU sagatavotajam projektam ir apstiprinājusi budžetu nepilnu 15,5 miljonu latu apjomā, kurus paredzēts apgūt līdz 2015.gada jūnijam.
Rīgas Latviešu biedrības Latviešu valodas attīstības kopa atzinusi, ka 2010.gada vārds ir «zibakcija» (anglicisma «flešmobs» vietā), bet nevārds – «pa lielam». Par spārnoto teicienu atzīts «Krāniem un buldozeriem jāstrādā lidostā», ko vēlēšanu priekšvakara diskusiju raidījumā Ministru prezidents Valdis Dombrovskis (Vienotība) pateica, atkārtojot Saeimas deputāta Aināra Šlesera (PLL) sacīto.
2010.gadā pašvaldības SIA Rīgas satiksme sabiedriskajā transportā – autobusos, trolejbusos un tramvajos – konstatēts 58 941 bezbiļetnieks. Tas ir par 2406 vairāk nekā 2009.gadā. Kontrolieri no bezbiļetniekiem galvaspilsētas sabiedriskajā transportā iekasējuši 179 469 latus.
