Izsalkums saduļķo domas. Pārēšanās tāpat
Visas pasaules nedienas varētu sašķirot divās kaudzēs kā veļu pirms mazgāšanas. Vienā viss, ko rada trūkums, otrā tas, ko izkropļo liekais. Kura kaudze būtu tumšāka? Domāju, liekā. Grūtāk mazgājama, speķainiem pleķiem, izspīlētu pārākuma apziņu un dubulti sāpīga, jo pārmērība vienam parasti nozīmē trūkumu citam.
Šonedēļ intervējam lakonisko arhitektu Andri Kronbergu. Līdz minimālismam vēl nav ticis, kā pats atzīst. Bet sapratis, ka strādā bīstamā profesijā, jo «arhitektūru nevar izslēgt kā radio», cilvēki ik dienu tajā dzīvo, un katrs arhitekta lēmums ir resursietilpīgs, «katra līnija, ko velkam, ir šausmīgi dārga». Viņš novērtē pieticību. Bērnības mājās Mellužos «viss bija maziņš, apkārt zemeņu dārzi, daudz darba un maz naudas», bet šodien Kronbergs spriež, ka mazums savā veidā ir lielums. Ir labi pagaidīt un nākamo pagali ugunī piemest drusku vēlāk.
Nav ne jausmas, kādi kamīna kurināšanas ieradumi ir citam žurnāla varonim – Aivaram Lembergam. Ja spriežam pēc tā, cik garrunīgi ir viņa advokāti tiesas zālē, pieticība nav viņa netikums. Runu plūdi tiesā ir labs piemērs tam, kā pārpilnība rada trūkumu – pusotra gada laikā no 80 lieciniekiem ir pilnīgi nopratināti tikai divi, un skeptiķi varētu zīlēt, vai pastarā tiesa izrādīsies ātrāka par Latvijas gauso Temīdu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.