Žurnāla rubrika: Svarīgi

Labo žņaudz, vājo uztur

Posted on aprīlis 26, 2017 by - Analīze

Aiz Rīgas domes rīkojuma ierobežot skolēnu skaitu prestižākajās skolās paslēpta samilzusi problēma – pustukšas un vājas skolas, ko galvaspilsētas vadība politiski nav gatava slēgt

Rīgas domes nesenais rīkojums četrām lielākajām un vienlaikus arī labākajām valsts ģimnāzijām – 2., 3., Āgenskalna un Vācu – ierobežot 7. un 8. klasē uzņemamo skolēnu skaitu sākumā šķiet neloģisks. Domes argumenti izklausās kā aiz matiem pievilkti: vispirms jauni higiēnas noteikumiem, tad nepieciešamība piesaistīt Eiropas fondus. Taču rīkojums kļūst saprotams, ja to aplūko plašākā domes politikas kontekstā un konstatē – Rīgas vadībai ir vieglāk slēgt labāko ģimnāziju klases, nekā vājas skolas.

Skolēnu mazāk

Pēdējos astoņos gados skolēnu skaits Rīgā ir samazinājies par vairāk nekā diviem tūkstošiem. Rezultātā 115 Rīgas skolu vidū ir 31 vidusskola, kur 12. klašu skolēnu skaits nepārsniedz 30, atklāj Izglītības ministrijas pētījums.

Taču kopš 2009. gada, kad par Rīgas mēru kļuva Nils Ušakovs (Saskaņa), nopietna skolu tīkla optimizēšana kavējas. 2009. gads bija pēdējais, kad skolēnu skaita samazinājuma dēļ tika pieņemti radikāli lēmumi – slēdza  desmit skolas. Pirmajā Ušakova pilnvaru termiņā tika slēgtas 17 skolas un sešās notika apvienošanās, bet pēdējos četros gados Rīgā slēgtas tikai divas skolas un četras apvienotas. Uz ministrijas norādījumu, ka tik lielā pilsētā kā Rīga vidusskolā katrā klasē jābūt vismaz 25 skolēniem un divām paralēlklasēm, domes pārstāvji atbild – ministrijai nav tiesību skolas ne slēgt, ne reorganizēt.

Rīgā nav nevienas reorganizējamas skolas, oktobrī pavēstīja Ušakovs. Kā piemēru piesauca 28. vidusskolu Sarkan-dau-gavā, kurā mācās 291 skolēns. Ja to slēgtu, bērniem būtu jābrauc uz Rīgas centru vai Vecmīlgrāvi, kas esot pārāk tālu. Reorganizējot Sergeja Žoltoka vidusskolu (383 skolēni), tuvākās skolas atrastos vismaz trīs kilometru attālumā. «Likt bērnam doties ar kājām trīs kilometrus uz skolu ir pārāk daudz,» paziņoja Ušakovs.

Pēc Ušakova publiskajiem skaidrojumiem, Rīgas skolas «iztikas minimums» esot 450-550 bērnu. Taču Rīgas domes izglītības portāla E-skola dati liecina, ka 16 vidusskolās skolēnu skaits ir mazāks. Ir pat tādas skolas kā Pļavnieku pilsētas ģimnāzija ar 108 un 37. vidusskola ar 166 skolēniem.

Vienlaikus Rīgā ir piecas valsts ģimnāzijas, kur 12. klašu skolēnu skaits pārsniedz simtu – 1. ,2. ,3. , Āgenskalna un Vācu. Tās piedāvā augstu izglītības līmeni un sagatavo jauniešus studijām. Tā vietā, lai slēgtu vai apvienotu pustukšās skolas, Rīgas domes Izglītības departamenta rīkojums aizliedz šīm ģimnāzijām (izņemot 1.) atvērt jaunas klases 7. klašu grupā vai liek samazināt klašu skaitu 8. klašu grupā, līdz ar to labākajās skolās uzņemamo skolēnu skaitu samazinot par vismaz 120.

Sākumā departaments to skaidroja ar jauniem higiēnas noteikumiem, pēc tam vicemērs Andris Ameriks (Gods kalpot Rīgai) precizēja, ka skolēnu skaits jāsamazina tikai uz gadu, lai piesaistītu Eiropas struktūrfondu naudu skolu remontiem – 4,4 miljonus eiro. «Sapinās argumentācijā,» Ir komentē izglītības ministrs Kārlis Šadurskis (Vienotība), kurš pieprasījis domei paskaidrojumu par šo rīkojumu, kas esot pretrunā ar Saeimas doto uzdevumu veidot uz kvalitāti orientētu skolu tīklu. 

Ministrs secina, ka dome liek skolēniem mākslīgu šķērsli ceļā uz «lielajām, augstas kvalitātes skolām», lai piespiestu iet uz pustukšajām.

Skolotāju par daudz

Šī nav pirmā reize, kad sāpīgi atspēlējusies Rīgas vadības atteikšanās optimizēt skolu tīklu. Skolotāji to izjuta pēc algu reformas pērn. Aprēķinot pedagogu algas, viens no koeficientiem saistīts ar skolēnu skaitu uz katru skolotāju. Ministrija noteikusi, ka Rīgā šai proporcijai jābūt 16,5:1. Ja realitātē sanāk mazāk, skolotājam nav iespējams nopelnīt minimālos 680 eiro par vienu likmi jeb 28 kontaktstundām nedēļā.

Rīgā par nepilnu 68 tūkstošu skolēnu izglītošanu gādā 8141 pedagogs – tātad vidējā skolēnu un skolotāju proporcijas stipri atpaliek no vajadzīgās. Ministrijas noteikto koeficientu ir grūti sasniegt ne tikai tādām vidusmēra skolām kā 15. vidusskolai (11:1), bet arī lielajai Rīgas Angļu ģimnāzijai (15:1). Novembrī Rīgas dome vērsās Satversmes tiesā, lai apstrīdētu ministrijas noteiktos koeficientus, kurus uzskata par diskriminējošiem, taču tiesa nepieņēma pieteikumu, jo tas nebija juridiski pamatots.

Tā kā izmaiņas skolu un skolotāju skaitā nav bijušas proporcionālas skolēnu skaita samazinājumam, pēc algu reformas 22 Rīgas skolās samazinājās mērķdotācijas skolotāju algām. Lai kompensētu algu samazinājumu mazajas skolās, dome izmantoja iespēju 10% no algām paredzētās naudas sadalīt pēc saviem ieskatiem. Pēc ministrijas datiem, lai pārskaitītu naudu mazajām skolām, 1. ģimnāzijai atņemti 3898 eiro mēnesī, 2. ģimnāzijai – 2773, bet 3. ģimnāzijai – 2978 eiro mēnesī. 

«Mazajās skolās pedagogi nevar nopelnīt pietiekami lielu algu, skola nevar dabūt labus pedagogus, līdz ar to labie skolēni iet prom. Skolēnu kļūst vēl mazāk, un pedagogi var nopelnīt vēl mazāk. Un tā tas ies pa lejupejošu spirāli,» situāciju raksturo ministrs Šadurskis. «Tomēr vecāki arvien vairāk domā par izglītības kvalitāti. To pierāda tendence iet uz labajām skolām. Tas mikrorajonu skolas noplicinās, un vidusskolas posmā to funkcionēšana būs vienkārši neiespējama.»

Cieš izglītības kvalitāte

Kad mazo skolu pedagogiem sarūk darba samaksa, Rīgas dome samazina mērķdotācijas lielākajām skolām. Kad mazās skolas iztukšojas, dome cenšas mākslīgi samazināt skolēnu pieplūdumu lielākajās. Tas kaitē tieši tām skolām, kuras tiek dēvētas par prestižām to augstas izglītības kvalitātes dēļ. No sešām Rīgas skolām, kur ir vislabākie centralizēto eksāmenu rezultāti, četrās – 1., 2., 3. un Āgenskalna ģimnāzijā – 12. klašu grupā skolēnu skaits krietni pārsniedz simtu.

Kā starptautiskajā skolēnu novērtēšanas programmā PISA 2015 secināts, ka lielākajās skolās ir augstāki skolēnu sasniegumi, tā ministrijas skolu tīkla analīzē konstatēts – skolu lielums ietekmē izglītības kvalitāti. Lai to ilustrētu, ekspertu grupas vadītājs Jānis Turlajs izmantoja Rīgas skolu karti, kur līdzās četrām lielām skolām ar lieliskiem eksāmenu rādītājiem redzamas septiņas skolas, kur rezultāti ir kritiski slikti. Piecās no tām (54., 65., 53., 61. un 29. vidusskolā) skolēnu skaits nesasniedz 500. Visās piecās skolās ar sliktākajiem rezultātiem un mazo bērnu skaitu īsteno mazākumtautību izglītības programmas.

«Es domāju, ka tā ir iztapšana vēlētājiem. Ušakova darbība izglītībā vienmēr ir bijusi politisku mērķu vadīta,» mēra nevēlēšanos sakārtot skolu tīklu vērtē Šadurskis. Viņa kolēģe, Saeimas Izglītības komisijas vadītāja Ilze Viņķele (Vienotība) uzskata – Ušakovam nav izdevīgi pieņemt sarežģītus un nepopulārus lēmumus, jo viņš gadiem kopis savu «labā tēlu». Taču Viņķele piebilst, ka neviena sabiedrības daļa, arī Vienotība, nav īpaši kritizējusi domi par mazdūšību skolu optimizācijā, pieprasot pievērsties izglītības kvalitātes celšanai. «Tagad tā ir vairāk politisko attiecību kārtošana nekā problēmu risināšana pēc būtības,» secina arī izglītības eksperts un bijušais ministrs Roberts Ķīlis – pirms pašvaldību vēlēšanām Ušakovam ir izdevīgi pārvērst problēmu politiskā strīdā, nevis iedziļināties jautājumā, kā uzlabot izglītību desmitiem tūkstošu bērnu. Ušakova reakcija to apstiprina – viņš jau paziņojis, ka neviena skola Rīgā «pēc Šadurska norādījumiem» netiks slēgta, bet ministrijas pētījumu par skolu izglītības kvalitāti nosaucis par «viltojumu un krāpšanu».

Centralizēto eksāmenu rezultāti sešās labākajās un septiņās sliktākajās Rīgas skolās

Informācija: Valsts izglītības satura centrs

Jādomā par medaļām!

Posted on aprīlis 26, 2017 by - Pusdienās

«Es gribu būt daļa no nācijas, kas ir lepna par savu komandu,» saka Latvijas hokeja izlases jaunais treneris Bobs Hārtlijs, kuru īsti neapmierina spēlētāju fiziskā sagatavotība

Viss ir iespējams. Tā izteiksmīgā latviešu valodā smaidot saka Bobs Hārtlijs, kad tiekamies uz sarunu Arēnā Rīga un vaicāju, kādas ir latviešu izredzes pasaules čempionātā, kas maijā notiks Parīzē un Ķelnē. Hārtlijs amatā ir kopš decembra, bet uz ledus ar izlasi strādā tikai piekto nedēļu. Kanādietis jau paspējis latviski iemācīties dažus vārdus: zivs, cūka, vista, liellops, lasis. Latvijas himnu vēl nav apguvis, taču zina, par ko tajā tiek dziedāts, un arī karoga krāsu rašanās vēsture skaidra. «Es gribu būt daļa no nācijas, kas ir lepna par savu komandu,» saka treneris, kurš arēnas ģērbtuvēs pielicis uzmundrinošus saukļus identitātes un kopības stiprināšanai. Hārtlijs runā enerģiski, pārliecinoši un iedvesmojoši. Viņš ilgstoši trenējis vairākus klubus Nacionālajā hokeja līgā (NHL) un vienu no tiem, Colorado Avalanche, aizvedis līdz Stenlija kausam. NHL strādājis ar Sandi Ozoliņu un klubā Šveicē ar Ronaldu Ķēniņu, kura komanda tolaik kļuva par Šveices čempioniem. 

Stāstu Hārtlijam, ka pirms gada Latvijas hokejs izskatījās drūmi. Piemēram, spēlētājiem regulāri trūka ekipējuma. Kāpēc Bobs bija gatavs dzīties pāri okeānam uz tādu nesakārtotību? «Es zinu, par ko runājat,» treneris nosaka. Par situāciju izzinājis no vairākiem avotiem, to skaitā – no izlases iepriekšējā trenera Teda Nolana. Arī no Nila Semjonova, kurš ir liels palīgs Bobam treniņnometnēs Amerikā. Nesen Hārtlijs apciemojis viņa vecākus Liepājā.

Tiekoties ar Latvijas Hokeja federācijas jauno vadību, piekodinājis, ka hokejistiem vajadzēs nodrošināt profesionāļu cienīgus apstākļus. «Tagad mums ir kopīgas brokastis, labas pusdienas un arī bārdas skūšanas putas,» nosmej treneris. Ik rītu viņš ceļas pussešos, lai septiņos kopīgi brokastotu ar izlasi un pēc tam – strādātu.

Pagājušajā nedēļā pirmā pārbaudes spēle ar Franciju priecēja ar skaistu uzvaru un nemaz ne peļamu zaudējumu nākamajā dienā, taču iepriekš ar Krieviju bija zaudējums. «Salīdzināt Latviju ar Kanādu vai Krieviju nebūtu korekti, jo mēs nestāvam uz vienas skatuves. Viņi regulāri ir topa piecniekā. Ir jābūt fiziski stiprākiem, lai varētu cīnīties ar spēcīgām komandām,» par latviešiem saka Hārtlijs. Hokejisti esot strādīgi, ar labu darba ētiku un spēcīgi vārtu gūšanas tehnikā, taču pieklibojot fiziskā sagatavotība. «Tā mani īsti neapmierina. Es gribētu viņus redzēt fiziski stiprākus. Ir, protams, puiši, kuri ir ļoti labā formā,» saka treneris, taču saukt konkrētu sportistu vārdus atsakās. Bobs strādājis pāris gadus sporta medijā un smej, ka nekādi neizdosies no viņa izvilināt konkrētus vārdus un uzvārdus.

Vaicāts, vai sportisko formu var paspēt uzlabot līdz čempionātam, Hārtlijs precizē – norādot uz fizisko sagatavotību, viņš nav domājis tikai muskuļu masu, bet gan to, kā ar hokejistiem strādāts kopš bērnības. Kādas spējas viņos attīstītas, kā «būvēts» ķermenis. Viņš savās treniņnometnēs ar bērniem strādājot nedaudz citādi, nekā tas darīts Latvijā. «Nevajag piecgadīgam bērnam mācīt, kā spēlēt hokeju, bet gan – kā labi slidot. Saprast, kā var attīstīt ātrumu. Un tad var apgūt vārtu gūšanas tehniku.»

Nesen Bobs taksometrā parunājies par hokeju ar taksistu, kurš teicis, ka jāpriecājas par to, ka Latvija ir 12. vietā pasaulē un turas A grupā. Bobs atbildējis, ka neredz, par ko priecāties, jo komanda taču nav ne tuvu trofejām. Taksists atbildējis, ka Latvija ir maza valsts un nav iespēju pieveikt lielās zivis. «Jā, Latvija vienmēr ir bijusi maza valsts, un tai nekad nebūs tāds iedzīvotāju skaits kā Kanādai vai Krievijai, taču tas ir vājš attaisnojums. Bokseris Mairis Briedis arī nāk no šīs mazās valsts! Latvija maza ir tikai cilvēku galvās. Mums jāmaina domāšanas veids. Ja tici, ir iespēja vinnēt!» enerģiski saka Bobs. Vai mūsu izlases hokejisti ir tādā noskaņojumā, ka tic medaļām? Treneris neatbild uzreiz ar «jā» vai «nē». «Viņi ir lieliski čaļi. Apņēmīgi, strādīgi. Labi cilvēki. Un no laba cilvēka viss ir iespējams. Vismaz es ticu, ka medaļas ir iespējamas, un tam, ka 20 puišu kopā izdarīt var daudz. Atbildot uz jautājumu, vai viņi tic, ka var iegūt medaļas, varu teikt – viņi dara visu, lai uzvarētu. Čaļi ir lieli malači,» – tā Bobs. Viņš savu spēles stilu neuzspiežot. Sakot, lai nespēlē kā treneris liek, bet izvēlas pareizo ceļu. «Svarīgi neaizmirst, ka ikreiz, kad tu uzkāp uz ledus, ir iespēja cilvēkus padarīt laimīgus un lepnus par rezultātu.»

Patlaban Bobs daudz strādā arī pie komandas saliedēšanas, un tam «vajag stipru līmi», jo puišiem ir ļoti dažāda hokeja spēle un pieredze savos klubos. Šonedēļ izlasei pievienojies vienīgais latviešu spēlētājs NHL Zemgus Girgensons. «Tas ir ļoti svarīgi, jo pieaugušie hokejisti ir piemērs bērniem. Viņi redz, ka NHL ir sasniedzams, kā tas izdevies Girgensonam. Es uzskatu, ka visiem puikām Latvijā būtu jāspēlē hokejs un jāpastāv iespējai sasniegt pasaules labāko līgu,» dzirkstī Hārtlijs un slavē latviešu hokeja gēnu. Topošajos hokejistos vajagot būvēt mentalitāti un radīt pārliecību, ka, izejot uz ledus, viņi ir tikpat spēcīgi kā pretinieks. «Hokejā nav brīnumu. Viss ir darbs. Tavs ķermenis ir dāvana, un par to ir jārūpējas,» saka Bobs. Arī attieksme jāmaina. Vairāk jātic sev un savai mazajai valstij. «Jābūvē hokeja kultūra. Man šķiet, ka Latvija ir uz pareizā ceļa līdz ar jauno [federācijas] vadību,» saka Hārtlijs, piesaucot Aigaru Kalvīti un Viesturu Koziolu.

Boba misija ir hokejs. Viņš vēlas būt daļa no nācijas, kas ir lepna par savu komandu. «Esmu priecīgs būt Latvijā un palīdzēt. Es neesmu patmīlīgs tips, esmu ģimenes cilvēks un vēlos izveidot hokeja ģimeni,» saka Bobs. Paša ģimenē jau izauguši divi lieli bērni, no kuriem viens dzīvo Denverā, otrs – Kvebekā. Sieva ir kopā ar Bobu un ik dienu feisbukā liekot bildes ar Rīgu. «Mums ar sievu te ļoti patīk. Jūgendstils, izcili ēdieni. Es brīvajā laikā spēlēju tenisu.» Arī latviešu mentalitāte un kultūra esot tuva un saprotama.

Vaicāts, vai nogaršojis latviešu alu, Bobs atbild, ka dzer tikai zero kolu un ūdeni. Alkoholu nelieto, jo jaunībā zaudēja labu draugu, kurš brauca iedzēris pie stūres. «Jauniem cilvēkiem nav jāmirst,» saka Hārtlijs un atceras, ka autoavārijā no dzīves aizgāja kāds hokejists no viņa trenētā kluba. Hārtlijs regulāri apciemoja jaunu puisi, kurš bija komā un pieslēgts pie mākslīgās elpināšanas. Redzēja, kā monitorā paātrinās pulss, kad treneris ierunājās. Dzīvību glābt tomēr neizdevās. «Tas mani mainīja kā personu un treneri.»

Maija beigās Bobam beidzas līgums ar Latvijas Hokeja federāciju. «Es labprāt paliktu Latvijā,» viņš saka. Nesen gan arī piedāvāts darbs kādā Šveices klubā, interesi izrādījis arī hokeja klubs Dinamo Rīga. Federācijas ģenerāldirektors Viesturs Koziols stāsta, ka labprāt pagarinātu līgumu un par to jau sāktas sarunas, taču šaubās, vai spēs finansiāli pārtrumpot NHL un citu klubu piedāvājumus.

Pēc mūsu stundu ilgās sarunas Bobs ir tikpat enerģisks kā tās sākumā. Tāds motors! «Jā, es neesmu noguris. Ja dari, ko mīli, tad nepagursti,» saka Hārtlijs. Un latviski piebilst: «Uzredzēšanos!» 

Izejot no ģērbtuves, tā vien šķiet, ka man jāiet nevis uz izeju, bet uz ledus. Tik iedvesmojošs ir trenera teiktais, ka rodas ticība, ka pat es varētu cīnīties.

Ēdienkarte

Ūdens
Zefīrs Maigums
Šokolāde

Vēl cīņa nav galā

Posted on aprīlis 26, 2017 by - Komentārs

Makrons bez kautrēšanās pacēla ES karogu un uzvarēja vēlēšanu pirmajā kārtā

Svētdienas vakarā Eiropa atviegloti uzelpoja. Vismaz tā kontinenta daļa, kurai šis vārds ir kas vairāk par pliku ģeogrāfisku apzīmējumu.

Pēc dažām nervozām nedēļām, kurās negaidītu popularitāti Francijas prezidenta vēlēšanu kampaņā ieguva bijušais trockists un Mao apbrīnotājs Žans Liks Melanšons un sāka likties, ka Rietumus var piemeklēt kārtējais vēlēšanu pārsteigums, balsojumā tomēr uzvarēja liberālais Emanuēls Makrons. Viņš bez kautrēšanās pacēla Eiropas Savienības zvaigžņoto karogu, iestājās gan par Francijas sklerotiskās ekonomiskās sistēmas reformu, gan par atvērtāku, iejūtīgāku attieksmi pret bēgļiem un imigrantiem un ieguva pirmo vietu ar 24% balsu. Viņa pretiniece otrās kārtas balsojumā būs radikāli labējā imigrantu ienaidniece, ES grāvēja un ekonomiskā protekcioniste Marina Lepēna, kura saņēma 21,3% balsu.

Šo divu oponentu sadursme simbolizē jaunu ideoloģisku un sabiedrisku dalījumu, kurš izārda vecās politiskās struktūras ne tikai Francijā, bet visā Rietumu pasaulē. Brexit referendums, Trampa zemestrīce ASV, prezidenta vēlēšanas Austrijā, parlamenta vēlēšanas Nīderlandē – visos šajos pēdējā gada balsojumos redzama fundamentāla pārkārtošanās uz politiskās skatuves. Vecais spektrs, kurā partijas nostājās rindiņā no labās uz kreiso pusi, ir sadragāts. Centriski kreisās partijas maldās, vēlētāju pamestas, pa politisko tuksne-si – savulaik varenās Francijas Sociālistu partijas kandidāts svētdien saņēma tikai 6,4% balsu, un britu leiboristi dodas pretī savai kauna stundai jūnija parlamenta vēlēšanās. Radikāli kreiso politiķu stratēģija un taktika viņus aizvien vairāk tuvina radikāli labējiem – abi agrākie pretpoli tagad satiekas savā naidā pret globalizāciju un liberālismu un jūsmošanā par Putinu. Savukārt centriski labējie svaidās starp pielabināšanos ksenofobiskiem populistiem un kapitālisma aizstāvēšanu.

Vecie orientieri vairs neder, un dažādas sabiedrības grupas, kuras līdz šim atradās līdzās gadu desmitos izveidotās politiskajās formās, tagad laužas no tām ārā un meklē cita veida pārstāvjus. Tramps savā vēlēšanu kampaņā sabradāja Republikāņu partijas veco gvardi, savukārt ne Makrons, ne Lepēna nepārstāv Francijas tradicionālās valdošās partijas. Makrons savu politisko kustību En Marche! (Uz priekšu!) dibināja pirms mazāk nekā gada, savukārt Lepēnas Nacionālās frontes rasistiskie uzskati līdz šim to izslēguši no nopietnas līdzdalības politiskajā spēlē.

Jaunais dalījums, kas strauji pārvērtis Rietumu politisko ainavu, ir ne vairs starp labējiem un kreisajiem, bet gan starp atvērtas un noslēgtas sabiedrības piekritējiem. Starp tiem, kas traucas uz priekšu pa jauno tehnoloģiju un globalizācijas lielceļu, un tiem, kas paliek stāvam ceļa malā. Starp tiem, kas skatās pār robežām un redz izaugsmes iespējas, un tiem, kas grib celt žogus uz robežām, lai pasargātu sevi no konkurences un imigrantiem. Starp 21. gadsimta uzvarētājiem un zaudētājiem. Vēlēšanu rezultāti vienā valstī pēc otras iezīmē neparasti skaidru dalījumu: par Brexit, par Trampu, par Lepēnu balsoja cilvēki bez augstākās izglītības, kas dzīvo laukos un mazpilsētās. Par palikšanu Eiropas Savienībā, par Klintoni un par Makronu balso jaunie, izglītotie, pilsētnieki. Svētdien Makrons Parīzē saņēma 35% balsu, Lepēna mazāk par 5%. Tā nav tikai Rietumeiropas parādība – arī Polijā iezīmējusies ļoti līdzīga sociopolitiska pretimstāvēšana starp konservatīvi lauciniecisko Likumu un taisnīgumu un liberāli pilsētniecisko Pilsonisko platformu.

Šo divu virzienu spēku samērs ir ļoti līdzīgs. Brexit balsojumā rezultāts bija 51,9% pret 48,1%. Tramps uzvarēja elektoru kolēģijā, bet Klintone saņēma vairāk vēlētāju balsu.

Līdz šim aptaujas ir liecinājušas, ka Makronam otrajā kārtā 7. maijā būtu bez grūtībām jāuzvar, arī svētdienas vakarā veikta vēlētāju apklaušināšana uzrādīja viņam 62% atbalstu pret Lepēnas 38%. Tomēr rezultāts var izrādīties krietni tuvāks, jo labs skaits gan Melanšona dusmīgo proletāriešu, gan konservatīvā kandidāta Fijona tradicionālo vērtību atbalstītāju var pieslieties Lepēnai.

Bet pat tad, ja arī otrajā kārtā aptaujas visus pārsteigs ar precizitāti, vēl cīņa, tā teikt, nebūs galā un nebeigsies. Francijā Makronam nav savas partijas, un viņa spējas vadīt valsti būs atkarīgas arī no jūnijā paredzēto parlamenta vēlēšanu rezultātiem.

Aso politisko un sociālo pretimstāvēšanu, kas parādījusies Rietumu sabiedrībās, neatrisinās vienu vēlēšanu rezultāti. Mums ir jācer, ka atvērtās politikas pārstāvji šajās cīņās tomēr gūs virsroku, jo vēsture rāda, ka ekonomiski noslēgtas, ksenofobiskas sabiedrības vairo nabadzību pašu mājās un izraisa satricinājumus un pat kara draudus ārpolitikā.

Tomēr sabiedrības sadalīšanās divās gandrīz vienādās daļās, kuru intereses un uzskati ir tik radikāli atšķirīgi, sola ilgstošu nestabilitāti, pat ja Makrons un viņam līdzīgie spēs noturēt savās rokās Eiropas grožus. Tieši atvērtās politikas atbalstītāju uzdevums ir meklēt veidus, kā šo plaisu pārvarēt, jo noslēgtības praviešiem jau atbildes nav tālu jāmeklē, un tās ved tikai uz konflikta un neapmierinātības padziļināšanu.

Komentārs 140 zīmēs

Ušakovs pērk propagandu par vēlētāju naudu. Rīgas dome un tās uzņēmumi pērn iztērējuši 1,2 miljonus eiro par rakstiem un raidījumiem medijos.

Izšķiršanās par Reiznieces-Ozolas iecerētajām nodokļu izmaiņām atlikta, jo Vienotība plāna pamatojumu uzskata par nepietiekamu.

Par spīti valdības lēmumam pret jebkādu Latvijas iesaistīšanos Krievijas gāzesvada Nord Stream 2 celtniecībā Ventspilī šādu līdzdalību apspriež.

Saraksti iesniegti

Posted on aprīlis 26, 2017 by - Komentārs

Pašvaldību vēlēšanas būs arī par valsts politiku

Pieņemts uzskatīt, ka pašvaldību vēlēšanas esot lielākoties par vietējiem, saimnieciskiem jautājumiem, nevis par ideoloģiju un valsts politiku. Pastāstiet to Saskaņai, ZZS vai Vienotībai! Katrai no šīm partijām vēlēšanas 3. jūnijā būs arī par varu Latvijā un par savu nākotni uz valsts politiskās skatuves, ja arī katrai mērķi ir citādi un likmes atšķiras.

Līdz sarakstu iesniegšanas gala termiņam, 24. aprīlim, Centrālajā vēlēšanu komisijā iesniegti 594 vēlēšanu saraksti ar pavisam 8944 kandidātiem (CVK dati 25. aprīlī), kuri sacentīsies par 1614 deputātu vietām 119 pašvaldībās. Tātad vidēji 5,5 kandidāti uz vienu deputāta vietu. Taču piecās pašvaldībās (Lubānas, Pārgaujas, Rundāles, Vaiņodes un Varakļānu novadā) iesniegts tikai viens saraksts katrā, un tajās CVK par desmit dienām pagarinājusi sarakstu iesniegšanas termiņu.

Taisnība, ka cīņa visās pašvaldībās būs arī «saimnieciska» – par to, kurš turpmākos četrus gadus rīkosies ar pašvaldības naudu. Turīgākajās arī tāpēc ir lielāka konkurence. Līderis ir Ķekavas novads, kur par varu sacentīsies 14 vēlēšanu saraksti. Un lielāko cīņu lauku galvgalī ir gandrīz visas lielās pilsētas. Daugavpilī iesniegti 13 kandidātu saraksti, Jūrmalā 12, Rīgā un Rēzeknē 11, Liepājā un Jēkabpilī – 10 kandidātu saraksti katrā. Mazāka konkurence Jelgavā (8 saraksti), Ventspilī (7), Valmierā (6) un Cēsīs (5).

No Saeimā pārstāvētajām partijām visvairāk sarakstu iesniegusi Nacionālā apvienība – 59. Saskaņai saraksti 48 pašvaldībās, Vienotība kandidēs 45 pašvaldībās, Zaļo un Zemnieku savienība – 35, Latvijas reģionu apvienība – 30.

Taču ZZS piedalīšanās dati ir maldinoši pieticīgi. Tā ir partiju apvienība, un līdzās tās ZZS «jumtam» vēlēšanās piedalīsies arī Latvijas Zemnieku savienība ar 38 sarakstiem, Latvijas Zaļā partija ar 24 un, protams, Aivara Lemberga Latvijai un Ventspilij un Ulda Seska Liepājas partija attiecīgajās hercogistēs. ZZS ir un acīmredzot paliks pagastveču partija, bet tai pašlaik ir arī premjerministra amats. Tāpēc – jo stiprāka ZZS pagastos, jo no tām atkarīgāka valdība.

Arī Saskaņai virknē pašvaldību papildspēki. Piemēram, pērn ar skandāliem reģistrētā Gods kalpot mūsu Latvijai, ko vada bijušais TB/LNNK Saeimas frakcijas priekšsēdētājs un labklājības ministrs Andrejs Požarnovs, iesniegusi sarakstus 15 pašvaldībās. Protams, ne Rīgā, kur Saskaņai jau ir kreisā roka vai labā kāja Gods kalpot Rīgai, toties Daugavpilī. Vai Vienotās Krievijas partneriem ar speciālo uzdevumu Andreju Elksniņu priekšgalā izdosies ieņemt arī otro lielāko Latvijas pilsētu? Kamēr skatieni lielākoties pievērsti Rīgai, cīņa par varu Daugavpilī var izrādīties šajās vēlēšanās svarīgāka vismaz Saskaņai pašai.

Protams, ar nosacījumu, ka Rīga paliek Nila Ušakova un Andreja Amerika kabatā, kas nozīmē vismaz pusi vietu Rīgas domē. Mazāk nekā 50% galvaspilsētā Saskaņai/GKR būtu smags zaudējums.

Ušakovs nervozē. Ne jau par saviem stabilajiem atbalstītājiem, kuri stabili atbalstīs arī šoreiz, un pat ne par politiskajiem konkurentiem, kuri lielākoties cīnīsies par 5% barjeras pārvarēšanu, bet gan par tiem 45% vēlētāju, kuri iepriekšējās vēlēšanās izvēlējās nebalsot. Ja balsot aizietu arī tie, kuriem neesot, par ko balsot, un kuri gaužas par «latviešu» partiju it kā sadrumstalotību, Ušakovs vairs nebūtu Rīgas mērs. Ja piedalīsies tikai ap 55% balsstiesīgo rīdzinieku, kā iepriekšējās vēlēšanās, pārējie varēs turpināt gausties vēl četrus gadus.

Vēlēšanas Rīgā būs eksistenciāls pārbaudījums arī dažām citām partijām. Vienotībai slikts rezultāts var iezvanīt pēdējo gaitu – ja tas nebūs labs pat savu atbalstītāju citadelē, tad nākamās Saeimas vēlēšanas šai partijai var izrādīties pēdējās. Pēc rezultātiem tieši Rīgā varēs spriest arī par Jāņa Bordāna Jaunās konservatīvās partijas politisko dzīvotspēju ar lokomotīvi Jutu Strīķi. Bet var tikai minēt, kādos vēl amatu meklējumos dosies Mārtiņš Bondars, kad nebūs kļuvis par Rīgas mēru.

Tikmēr citur Latvijā vairāk nekā 20 pagastvečiem pieticīgāks mērķis turpināt priekšniekot, kā to darījuši jau gadu desmitiem. Dažs labs ir pašvaldības vadītājs jau kopš padomju laikiem pagājušā gadsimta septiņdesmitajos.

Kā priekšvēlēšanu plakātos teic Jūrmalas domes pašreizējais priekšsēdētājs Gatis Truksnis: «Kas labi iesākts, jāturpina.» Tā gan – viņam pašam vēl tikai aizdomās turamā, nevis apsūdzētā statuss kā ZZS etalonam Lembergam. Tiesa, Lembergs laikam kļūst jau tik garlaicīgs vēlētājiem, ka pirms sarakstu iesniegšanas intrigas uzpumpēšanai paklīda baumas, ka pats vairs nekandidēšot. Kā tad!

Bet netrūks arī asāku sajūtu. Ja tās neizraisa bijušais prezidents Andris Bērziņš ZZS sarakstā Rīgā, še jums, kā tā sevi dēvē, Vislatvijas Sociāldemokrātu kustība Par neatkarīgu Latviju ar pašu Vaškeviča sievu Ināru Vilkasti kā otro numuru Rīgā. Īsti globāla dienaskārtība acīmredzot arī Eiroskeptiķu rīcības partijai, kas pieteikusies septiņās pašvaldībās.

Visvienkāršāk būtu uzskatīt šādus sarakstus par kuriozu. Tomēr tiem, kuri uzskata, ka pašvaldību vēlēšanas neesot svarīgas un viņiem personīgi neko nemainīšot, varbūt ir vērts padomāt, kāpēc tā neuzskata dažādi politiski un krimināli avantūristi, kuri raujas rīkoties mūsu vārdā.

Komentārs 140 zīmēs

Vai Vējonis joko? Valsts prezidents paziņojis, ka jaunā nodokļu sistēma strādāšot tikai tad, ja visi godīgi maksās nodokļus.

Valdība šomēnes nekritīs. Reitingu verdzenes ZZS popularitāte aprīlī par 1,5 procentpunktiem lielāka nekā martā.

Prieks un rūpesti. Porziņģis piekritis spēlēt Latvijas izlasē Eiropas čempionātā! Bet Basketbola federācijai jāsedz apdrošināšanas izdevumi. 

Tuvā vēsture

Posted on aprīlis 26, 2017 by - Redaktores sleja

Aptuveni 560 minūtes, bet patiesībā 50 gadus – tik ilgi Latvija gaidīja neatkarības deklarācijas balsojumu 4. maijā. Svētku gadadienā šoreiz nolēmām cik iespējams precīzi rekonstruēt šīs garās dienas gaitu un būtiskos aizkulišu notikumus. Izrādās, uzdevums nemaz nav viegls – lai cik neticami tas liktos interneta laikmetā, kur katram solim paliek precīzs laika zīmogs un reizēm pat slepkavības redzamas feisbuka tiešraidē.

Kolēģe Lote Lārmane, kas veidoja šo rekonstrukciju, ir nākusi pasaulē jau neatkarīgā Latvijā, un viņas žurnālistiskais azarts 1990. gada notikumu šķetināšanā mijās ar patiesu izbrīnu – kā tādā haosā un neskaidrībā bija iespējams sasniegt rezultātu? Ir vērts ieklausīties Lotes secinājumā, ka atmiņas par Atmodas laiku tiek šobrīd nodotas tālāk ar pārliecību, ka «visi taču zina». Taču patiesībā Latvijā ir uzaugusi un kļūst sabiedriski nozīmīga jauna paaudze, kas nav pati piedzīvojuši šo sašķeltās, mutuļojošās realitātes laiku un nespēj to līdz galam aptvert. 

Ir grūti novērtēt to, ko nesaproti. Tāpēc jāprot jaunajai paaudzei pastāstīt par laiku, kad «brīvība» nozīmēja risku, sapni un darbu, nevis kādu mobilo sakaru operatora tarifu. Svarīgi pastāstīt Latvijas atdzimšanas stāstu tā, lai no sausa fakta tas kļūtu par personiskās vēstures daļu, kaut arī risinājies pirms tavas piedzimšanas. Man prieks, ka Lotei tas izdevās! Kaut arī piederu pie paaudzes, kas 4. maijā pati skaitīja līdzi «par» balsis vēsturiskajā radiotranslācijā, Lotes stāsts arī man atklāj jaunas, spilgtas detaļas – padarot vēl tuvāku un nozīmīgāku Latvijas atdzimšanas notikumu. Nosvinēsim to!

Radars pasaulē

Posted on aprīlis 19, 2017 by - Radars

Nedēļas notikumi pasaulē

Francijas prezidenta kandidāte no galēji labējās partijas Nacionālā fronte Marina Lepēna paziņojusi, ka savas uzvaras gadījumā viņa divu mēnešu laikā apturēs Francijas dalību Šengenas zonā un izraidīs ārzemniekus, kas ir novērojamo islāma radikāļu sarakstā. Tāpat arī Lepēna uzvaras gadījumā sola sākt sarunas par ES daļēju izformēšanu, bet, ja tas neizdosies, organizēt Frexit.

Lielbritānijas premjerministre Terēza Meja paziņojusi, ka vēlas ierosināt pirmstermiņa parlamenta vēlēšanas, valstij gatavojoties sākt sarunas par izstāšanos no Eiropas Savienības. Viņa norādīja, ka šobrīd valsts apvienojas, taču ne parlaments, apsūdzot opozīciju «politiskās spēlēs», kas traucē valstij Brexit sarunās.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi, ka Beslanas ķīlnieku krīzes risināšanas gaitā, kas prasīja 330 dzīvību, Krievija 2004. gadā pieļāvusi «nopietnas nepilnības», tapēc tai kompensācijās slaktiņa upuriem un viņu tuviniekiem jāmaksā trīs miljoni eiro. Smagi bruņotu kaujinieku grupa 2004. gada 1. septembrī Ziemeļosetijas pilsētā Beslanā par ķīlniekiem sagrāba aptuveni 1100 bērnu, viņu vecāku un skolotāju, pieprasot Krievijas valdībai apturēt karadarbību Čečenijā. Pēc divām dienām Krievija ēku ieņēma triecienā, kas izvērtās par asinspirti.

Krievija uzlikusi veto ANO Drošības padomes rezolūcijai, kas Sīrijas valdībai pieprasītu sadarboties izmeklēšanā par neseno ķīmisko ieroču izmantošanu, kurā Rietumi vaino prezidenta Bašara al Asada režīmu. Šī ir jau astotā reize, kad Krievija izmantojusi veto tiesības, lai bloķētu ANO rezolūciju, kas vērsta pret Damaskas režīmu.

Uzlaužot ziņu aģentūras BNS Lietuvas sistēmu, tajā ievietota nepatiesa ziņa par ASV karavīriem, kuri Latvijā it kā esot saindējušies ar iprītu. Izdomātajā ziņā lietuviešu un krievu valodā norādīts, ka Baltijas jūras dzelmē nogremdētie iprīta krājumi ir ekoloģiskā bumba un «vienīgi Kremlis zina, kad tā sprāgs». Informācijas tehnoloģiju speciālisti vēl cenšas noskaidrot, kas viltus ziņu ievietojis.

Četrās Sīrijas pilsētās, kuras ielenkuši prezidenta Bašara al Asada vai nemiernieku spēki, 14. aprīlī sākusies koordinēta civiliedzīvotāju un kaujinieku evakuācija, īstenojot Kataras un Irānas kā vidutāju panāktu vienošanos. Vienā no evakuācijai paredzētajiem sīriešu tranzītpunktiem Alepo pilsētā eksplodēja ar sprāgstvielām piekrauta mašīna, nogalinot 112 cilvēku.

Turcijā notikušajā referendumā vairākums balsotāju atbalstījuši konstitūcijas grozījumus par prezidenta pilnvaru paplašināšanu. Starptautiskie novērotāji vērš uzmanību, ka referendums noticis «nevienlīdzīgā spēles laukumā». EDSO konstatējusi vairākas novirzes no normas, to skaitā oficiālā zīmoga trūkumu uz biļeteniem, un iebiedēšanas gadījumus, vairākām amatpersonām pielīdzinot «nē» kampaņas atbalstītājus teroristiem.

Nāvessodu izpilde

2016. gadā ar nāvi sodīti vismaz 1032 cilvēki, kas ir par 602 mazāk nekā 2015. gadā. Ķīna, domājams, sodījusi ar nāvi tūkstošiem cilvēku. Izpildīto nāvessodu skaits Ķīnā ir valsts noslēpums. «+» norāda, ka patiesībā noteikti ir vairāk ar nāvi sodītu cilvēku, nekā oficiāli apstiprināts.

Avots: Amnesty International/LETA

Radars Latvijā

Posted on aprīlis 19, 2017 by - Radars

Nedēļas notikumi Latvijā


Maxima Latvija kopā ar sabrukušā veikala Zolitūdē īpašnieku Tineo tiesā no Lietuvas apdroši­nātāja Ergo Insurance prasa 5,34 miljonu eiro apdrošināšanas kompensācijas izmaksu. Apdro­šinā­tājs atteicies izmaksāt uzņēmumiem kompensāciju pēc tam, kad 2013. gada novembrī sagruva Maxima, nonāvējot 54 cilvēkus.

VID sākta disciplinārlieta pret Nodokļu kontroles pārvaldes direktori Sandru Kārkliņu-Ādmini, kura uz izmeklēšanas laiku atstādināta no amata. Lieta varētu būt ierosināta saistībā ar ieilgušo auditu būvfirmā AB Build, kas bija viens no lielākajiem apakšuzņēmumiem Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas jaunā korpusa pirmās kārtas būvniecībā, ziņo Diena.

Šogad no janvāra sākuma līdz marta beigām ārstniecības iestādēs, kuras sniedz valsts budžeta apmaksātus veselības aprūpes pakalpojumus, konstatēti nepamatoti uzskaitīti pakalpojumi 89 424 eiro apmērā. Negodprātīgajiem mediķiem noteikti līgumsodi 7500 eiro apmērā, bet nauda par nepamatoti uzskaitītajiem veselības aprūpes pakalpojumiem ārstniecības iestādēm ir jāatmaksā veselības aprūpes budžetā vai pacientiem.

KNAB izmeklētajā krimināllietā par iespējamu partijas nelikumīgu finansēšanu iesaistītais Gatis Truksnis arī šogad būs Zaļo un Zemnieku savienības Jūrmalas mēra kandidāts gaidāmajās pašvaldību vēlēšanās, startējot sarakstā ar pirmo numuru.

Partijas, to apvienības un vēlētāju apvienības no 14. līdz 24. aprīlim var iesniegt deputātu kandidātu sarakstus šā gada pašvaldību vēlēšanām. Kandidēt drīkst Latvijas un citu Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņi, kuri iekļauti Latvijas vēlētāju reģistrā un vēlēšanu dienā būs vismaz 18 gadu veci. Pašvaldību vēlēšanās 3. jūnijā būs jāievēlē deviņu republikas pilsētu un 110 novadu domes, kopskaitā 1614 deputāti.

VID Daugavpils dzirnavnieka maksātnespējas procesā zaudējis miljonu eiro, taču cer, ka Valsts policija kriminālprocesā spēs pierādīt krāpšanu, ziņo raidījums Nekā personīga. Daugavpils dzirnavnieks bankrotēja 2014. gadā, tādēļ sākās tā mantas izpārdošana. Lai gan izsolei bija pieteikušies graudkopības nozares smagsvari, solīšana izvērtās par farsu, tāpēc administratore izlēma otru izsoli nerīkot un atdot īpašumu par sākuma cenu nodrošinātajam kreditoram.

Apmēram 75% Būvniecības valsts kontroles biroja šā gada pirmajā ceturksnī pārbaudīto sabiedrisko ēku neatbilst būvniecības prasībām, paziņojis BVKB direktors Māris Demme. 150 pārbaudītajās ēkās visbiežāk konstatētas problēmas ar mehānisko stiprību, dažādas plaisas, vides pieejamības problēmas, kā arī patvaļīga būvniecība. Neviena ēka nav bijusi avārijas stāvoklī.

Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Rīgas iecirkņa mācītāju sanāksmē spriests par mācītāja Jura Rubeņa grāmatu satura atbilstību baznīcas mācībai un viņa iespējamo izslēgšanu no baznīcas. Rīgas iecirkņa prāvesta Krista Kalniņa sasauktajā sanāksmē nekāds lēmums nav pieņemts, un Rīgas iecirkņa pārziņā arī nav nevienu atstādināt, vēlāk skaidroja Kalniņš.

Tikai pāris dienas pirms 83. dzimšanas dienas 13. aprīlī mūžībā aizgājis Dainu kalna un Dziesmu dārza izveidotājs tēlnieks Indulis Ranka. Tēlnieks apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni, Latvijas Zinātņu akadēmijas Raiņa balvu un Norvēģijas Karalistes Sv. Olafa ordeni.

Brīvību maina pret eiro?

Gandrīz 40% Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka būtu pieļaujama neliela politisko brīvību ierobežošana, lai uzlabotu iedzīvotāju ekonomisko stāvokli, noskaidrojusi pētījumu aģentūra SKDS. 

Ir pieļaujama neliela politisko brīvību ierobežošana, lai panāktu iedzīvotāju ekonomiskā stāvokļa uzlabošanu

Nedēļas citāts


Revolucionārs

Posted on aprīlis 19, 2017 by - Pasaulē

Emanuēls Makrons (39) ir neparastākais prezidenta kandidāts pēdējo laiku vēsturē un principā ir apgriezis kājām gaisā visu Francijas politiku. Vai viņam tiešām ir izredzes apturēt Lepēnas ceļu uz varu?

Viņš lūkojas kamerā nopietni, taču ne pārspīlēti. Reizēm paceļ uzacis, un mutes kaktiņos parādās smaida ēna. Viņa balss ir nosvērta, bet ne vienmuļa. Šādi savus sekotājus YouTube uzrunā Francijas prezidenta amata kandidāts Emanuēls Makrons. Tērpies tumšā uzvalkā ar šauru kaklasaiti, viņš stāsta par aizvadītajām nedēļām pirmsvēlēšanu kampaņā.

Tā kopumā ir bijusi savāda, viņš saka. Daudz brēkas, «daudz slikta teātra». Viņa kopsavilkums: viens potenciālais prezidents aicina vēlētājus cīnīties pret tiesu sistēmu, savukārt otrai, kā rāda aptaujas, pretinieku skandāli nāk tikai par labu, lai gan viņa pati ir tādā iesaistīta.

«Tas ir mazliet skumji,» saka Makrons, ne reizi nenosaukdams vārdā savus ciešākos pretiniekus: republikāni Fransuā Fijonu un galēji labējo Marinu Lepēnu. Tā vietā viņš saka: «Manuprāt, ir pienācis laiks pievērsties būtiskajam.» Tas ir, nākotnes plāniem un ikdienas darbiem, ar kuriem, kā uzskata Makrons, valsti var ietekmēt ikviens Francijas iedzīvotājs.

Makrona mērķis ir radīt «jaunu Franciju», kas nozīmējot galu līdzšinējai galma elitei. Makrons pilnā nopietnībā apgalvo, ka plāno pārradīt politiku. Viņš vēlas sapurināt valsti, pārbūvēt to un beidzot sagatavot nākotnei.

Tas bija viņa mērķis, jau strādājot par ekonomikas ministru pašreizējā sociālistu valdībā. Arī tad viņš mēdza teikt: «mani motivē iespēja veidot savas valsts nākotni», «esmu pārliecināts, ka daudz kas ir jādara pavisam citādi» un tamlīdzīgi.

Citi viņu neuztvēra nopietni. Makrons bija pārāk jauns – pat viņa priekšnieks, toreizējais premjerministrs Manuels Valss, reiz teica: «Emanuēlam ir jāiemācās spēlēt komandā, jāpielāgojas.» Izklausījās, it kā viņš strostētu skolas puiku.

Tagad, kopš Valsa nesekmīgā mēģinājuma iegūt sociālistu partijas nomināciju prezidenta amatam, par viņu nekas daudz vairs nav dzirdēts, savukārt Makronu neviens vairs neizsmej. Vēl vairāk: kandidāts, kura pieteikšana pagājušā gada septembrī pārsteidza visus, tagad ir uz viļņa.

Tik brutālu un aizraujošu priekšvēlēšanu kampaņu Francija vēl nav piedzīvojusi. Pirmoreiz valsts vēsturē abas galvenās partijas – sociālisti vai konservatīvie republikāņi – var izstāties jau pirmajā kārtā. Un otrā kārta ir vienkārši neparedzama.

Jauna ēra?

Ja Makrons otrajā vēlēšanu kartā 7. maijā patiešām stāsies pretī Lepēnai, tiks lauzts nerakstītais likums, kas paredz pastāvīgu kreiso un labējo partiju rotāciju Francijas valdībā. Tas būtu pierādījums, ka izšķirošais konflikts mūsdienās ir starp proeiropeiskajiem liberāļiem un protekcionistiski noskaņotajiem nacionālistiem, nevis tradicionālais labējo un kreiso dalījums.

Uz visnotaļ šaurajiem Emanuēla Makrona pleciem tagad balstās visu to cilvēku cerības, kuri nav fundamentāli noskaņoti pret Eiropu, kuri ciena likuma varu Francijā un uzskata, ka kaut kam ir jāmainās, lai viņu valsts vairs nešķistu tik nedzīva un depresīva.

Arī daudzi politiķi no citām nometnēm jau paziņojuši par atbalstu Makronam. Viņu vidū ir centriski noskaņotais Fransuā Beirū, kurš 2012. gadā lielā mērā izšķīra vēlēšanu rezultātu, atbalstot Fransuā Olanda kandidatūru. Par Makronu plāno balsot arī Zaļās partijas politiķis Daniels Kons-Bendī, kurš viņu uzskata par «šobrīd labāko risinājumu».

Francijas iedzīvotāji ir interesējušies par Makrona darīto un sacīto jau kopš viņa stāšanās ekonomikas ministra amatā 2014. gada augustā. Kamēr valdības popularitāte samazinājās nedēļu pēc nedēļas, atbalsts Makronam tikai turpināja pieaugt.

Lai arī Makrons šķiet ļoti kārtīgs – viņam patīk Bahs, un viņš spēlē klavieres tik labi, ka būtu varējis kļūt par pianistu -, viņam ir arī viegla, taču nezūdoša tieksme uz nemiera celšanu, it kā pārbaudot atļautā robežas. Viņš nebaidās provocēt. Viņš neslēpj savu entuziasmu par Eiropas Savienību un aizstāv Vācijas kancleres Angelas Merkeles politiku bēgļu jautājumā.

Būdams jauns ministrs sociālistu valdībā, viņš liberālismu raksturoja kā «kreiso spēku vērtību». Jauniešiem ieteica, ka viņiem būtu «jāvēlas kļūt par miljardieriem». Uzklausījis kāda nikna arodbiedrības locekļa iebildumus pret reformu plāniem, Makrons viņam vēsā mierā pateica, ka pats savu uzvalku varējis atļauties tikai vienā veidā: nopelnot tam naudu strādājot.

Taču Makrons vairs nav jaunizcepts ministrs. Tagad viņam ir jāiegūst Francijas vairākuma atbalsts. Lepēna un Fijons var paļauties uz daudziem esošajiem partijas atbalstītajiem, bet Makronam šādas iespējas nav bijis. Taču viņš daudziem ir pievilcīgs tieši tāpēc, ka simbolizē kaut ko jaunu: «demokrātisku revolūciju», kā pats to dēvē. Nav tikai skaidrs, vai franči patiešām tai ir gatavi. Turklāt kampaņa nav galā. WikiLeaks dibinātājs Asanžs jau paziņojis, ka viņam ir Makronu kompromitējoši materiāli. Arī kandidāts pats vēl var pieļaut kļūdas, tāpēc svarīgs ir katrs vārds.

Nesen, piemēram, Francijas dienvidu pilsētā Karpantrā bija sanākuši 30 sašutušu cilvēku, lai salīkušu platānu un akmens soliņu ielenkumā tirgus laukumā paustu savas dusmas. «Makron,» viņi kliedza, «tu esi nodevējs!» Aptauju līderim tāda sagaidīšana nebija gluži pierasta.

«Mēs prasām atvainošanos,» protestētāji sauca, vēcinot Francijas karogu ar diviem melniem pēdu nospiedumiem vidū. Pirms došanās uz Karpantrā Makrons bija Alžīrijā, kur cita starpā nolika vainagu uz franču aktiera Rožē Anēna kapa. Un arī pateica, ka Francijas koloniālais laiks bija «noziegums pret cilvēci».

Alžīrijā viņa vārdus sagaidīja ar aplausiem, turpretim dzimtenē franči par tiem nepriecājās. Sevišķi nikni bija tā sauktie pieds-noirs jeb «melnās pēdas» – Francijas pilsoņi, kuri dzīvoja Alžīrijā Francijas valdīšanas laikā. Atbalsts aptaujās Makronam saruka.

Kad Makrons nākamajā dienā ieradās uzstāties Tulonā, daudzi krēsli zālē bija tukši. «Man žēl, ja ar savu piezīmi esmu kādu aizvainojis,» viņš sacīja. Tomēr, viņš piebilda, Francija nedrīkst novērsties no vēstures neglītajām lappusēm. Viņa atbalsts kritās vēl vairāk.

Nākamajā dienā viņš ierakstīja video, lai paskaidrotu, ko tieši bija domājis. Viņš neesot vēlējies nevienu apvainot, taču cilvēkiem jāļauj runāt brīvi, sacīja Makrons.

Tā viņš cīnās pats ar sevi, mēģinot ierasti tiešo pieeju pārvērst par ko pozitīvu. Reizēm tas izdodas. Kad Makrons apmeklēja vienu no Francijas piepilsētām, kāds gados jauns uzņēmējs pajautāja, ko viņš var apsolīt tās iedzīvotājiem.

«Neko es jums nesolīšu,» Makrons atbildēja, skatoties vīrietim tieši acīs. «Mēs jau tā esam par daudz solījuši, bet savus solījumus tā arī neesam izpildījuši.»

Tomēr jau tagad viņš ir paveicis ko tādu, kas nevienam citam iepriekš nebija izdevies. Šī ir pirmā reize kopš Francijas Piektās republikas dibināšanas 1958. gadā, kad tik liela iespēja kļūt par prezidentu ir neatkarīgam politiķim. Un, iespējams, apstākļi nekad arī nav bijuši tik piemēroti šādam kandidātam. Aptuveni 89% Francijas iedzīvotāju uzskata, ka valsts dodas nepareizā virzienā. Tomēr Makrona sekmes nav iespējams izskaidrot tikai ar viņa pretinieku vājumu.

Eksperimentētājs

2016. gada aprīlī Makrons savā dzimtajā Ziemeļfrancijas pilsētā Amjēnā dibināja kustību En Marche! (Uz priekšu!) «Es nezinu, kā šis eksperiments beigsies,» viņš tolaik teica klausītājiem pilsētas izstāžu zālē. Taču viņš gribēja mēģināt. Tagad, pēc gada, kustībā ir vairāk nekā 200 tūkstoši biedru, to skaits aug ar katru dienu.

Ekonomikas ministra amatā pavadītie divi gadi (līdz 2016. gada augustam) lika Makronam vilties. Pārāk daudz laika jātērē traucējošām procedūrām, pārāk daudz jāiet uz kompromisiem. Kā Makrons sacīja intervijā pagājušā gada pavasarī pirms plānotās atlūguma iesniegšanas prezidentam Olandam, rezultāti vairs neatspoguļoja katra cilvēka ieguldīto darbu.

Tolaik, 2016. gada maijā, kulminācijai tuvojās protesti pret jauno darba tirgus likumu, kura tapšanā liela loma bija arī Makronam. Ikdienas dzīvi Francijā apgrūtināja masu streiki. Sēžot ātrvilcienā uz Briseli un sienot kaklasaites mezglu, Makrons straujā runā žurnālistiem stāstīja, ka ir pienācis laiks pārdomāt veidu, kā tiek pieņemti politiskie lēmumi, jo tas vairs neatbilstot cilvēku gaidām.

«Pat tad, ja likumu mēģinām pieņemt paātrinātā režīmā, tas prasa sešus vai septiņus mēnešus. Tas ir ļoti, ļoti daudz,» viņš sacīja. Viņa atlūgums bija loģiskas sekas šiem vārdiem.

Šajā intervijā Makrons arī sacīja, ka politiķiem ir jārāda piemērs. Ir jāpaskaidro cilvēkiem, ko tieši plānots darīt. Tā bija skaidra kritika par Olanda valdīšanas manieri. Tas ir vēl viens iemesls, kāpēc viņa kustība – Makrons to nekad nesauc par partiju – atšķiras no citām, viņš saka. En Marche! var piedalīties ikviens, kuru interesē «caurspīdīgas debates», saka Makrons.

Drīz vien pēc kustības dibināšanas tajā jau bija reģistrējušies 25 tūkstoši franču. Visā valstī tika izveidotas vietējās šūniņas, kuru biedri gāja no mājas uz māju ar aptaujas anketu rokās un uzdeva iedzīvotājiem jautājumus: «kas jums nepatīk Francijā?», «kas jums nepatīk šajā politiskajā sistēmā?», «kas ir jūsu lielākā cerība?». Saņemtās atbildes Makrons izmantoja, lai izveidotu prezidentūras platformu, kurai deva nosaukumu «Mans līgums ar tautu».

Tās prezentēšana Parīzē prasīja gandrīz trīs stundas. Saskaņā ar šo programmu viņš vēlas pārveidot Francijas sociālās apdrošināšanas sistēmu, samazinot atšķirības starp privileģētajiem ierēdņiem un privātuzņēmumu darbiniekiem. Publisko sektoru paredzēts samazināt par 120 tūkstošiem darbavietu, kas ir nedzirdēts plāns bijušajam sociālistu ministram. Viņš arī vēlas sniegt iedzīvotājiem vienlīdzīgākas iespējas, mazinot noslāņošanos, sevišķi pilsētās. Viņa plāns paredz arī uzņēmumus pirmos trīs gadus atbrīvot no sociālās apdrošināšanas iemaksām par jaunajiem darbiniekiem no piepilsētām.

Pēkšņi politikā šķiet atgriezusies enerģija, saka uzņēmēja Aksele Tesandjē (35), kuru intervējam En Marche! galvenajā birojā. Tas aizņem trīs stāvus neglītā biroju ēkā Parīzes 15. mikrorajonā. Darbiniekiem tur ir plašas telpas un dažas divstāvu gultas, kur atpūsties pēc vēlām darba sesijām. Makrona birojā ir ap 50 apmaksātu darbinieku, kuriem atbildēt uz e-pastiem un tālruņa zvaniem palīdz arī aptuveni simt brīvprātīgo. Kustību pilnībā finansē ziedojumi.

Tesandjē kādu laiku dzīvoja ASV, bet 2015. gadā atgriezās Francijā. Viņa saka – nevarēja vairs no attāluma noskatīties, kā valsts iet postā. Bija notikuši divi nopietni teroristu uzbrukumi un Lepēnas popularitāte pieņēmās spēkā.

«Ierados Parīzē un nezināju, ko iesākt,» viņa saka. Negribēja strādāt sociālistu labā, bet nepiekrita arī vidusšķiras labējo uzskatiem. Un tad parādījās Makrons. Viņš nebija ne labējais, ne kreisais, bet mudināja doties uz priekšu. Makrons pats to sauc par progressisme, un Tesandjē tas patika.

Iedomājieties cilvēku, kurš pēkšņi uzmodies pēc 50 gadus ilga miega, viņa saka. Viņam būtu grūti aprast ar pasauli, kurā tik daudz kas ir mainījies. Vienīgais izņēmums būtu Francijas parlaments. «Tur viņš justos komfortabli, jo tur nav mainījies pilnīgi nekas,» saka Tesandjē. Viņasprāt, tas raksturo pārmaiņu nepieciešamību Francijas politikā.

Dzīve ārpus rāmjiem

Makrons ir vienīgais kandidāts, kurš nemēģina piesaistīt balsis, kurinot bailes. Viņš vēlas veicināt cerību un izplatīt optimismu, kas Francijai pēdējos gados pietrūcis. Viņš stāsta, ka tic «labsirdībai, pat politikā».

Makrons necieš svilpienus un ūjināšanu savu runu laikā, pat tad, ja izsaucieni tiek adresēti oponentiem. Tas ir sadusmojis žurnālistu Paskālu Brukneru, kurš raksta, ka politikā labsirdībai nav vietas un tā būtu jāatstāj mācītājiem. Brukners nevar ciest, ka Makrons sevi uztver kā mesiju.

Arī viņa kampaņas pasākumi nereti atsauc atmiņā tā sauktos hepeningus, kuru centrā ir pats Makrons. Kad viņš pieceļas un izpleš rokas – slaids, gandrīz sīks vīrietis ar zilām acīm un glītiem sejas vaibstiem -, šķiet, ka viņš svētītu savus klausītājus. «Manai mīlestībai pret jums nav robežu,» viņš saka Lionā sanākušajiem atbalstītājiem. «Visi kopā,» Makrons sola, paaugstinot balsi, «mēs liksim cerībai triumfēt.»

Viņa pašapziņa tomēr nekļūst par iedomību, kas skaidrojams ar Makrona personīgo pieredzi. Lai cik ļoti viņš cīnītos par Francijas atjaunošanu, viņš pats ir klasisks Francijas elitārās izglītības sistēmas produkts. Gājis labākajās skolās un, pirms kļuva par prezidenta Olanda padomnieku Elizejas pilī, nopelnījis daudz naudas, strādājot Rothschild bankā.

Savā politiski biogrāfiskajā manifestā Revolution, ko publicēja līdz ar kampaņas sākšanu, viņš cenšas neizklausīties pēc brīnumbērna, kuram viss iet no rokas. Vairākkārt piemin savu laulību ar 24 gadus vecāku sievieti – viņa kādreizējo literatūras skolotāju – kā pierādījumu tam, ka pierastie risinājumi viņam nav interesanti, un viņš patiesībā pat cenšas no tiem izvairīties, lai cik smagi tas arī būtu.

«Es zinu, kā ir justies neiederīgam tikai tāpēc vien, ka tava dzīve neatbilst normai,» viņš sacīja nesenā televīzijas intervijā. «Man tā nav tikai teorija. Pats to esmu piedzīvojis.» Vēl februāra sākumā viņš ironiski atbildēja uz senām baumām par viņa homoseksualitāti. Tās īpaši smagi uzklausīt esot viņa sievai, kura nekādi nespējot saprast, kā viņam tīri fiziski izdotos atrast laiku tādai afērai.

Revolution Makrons raksta, ka savu karjeru nespēj izskaidrot arī pats. Un tās panākumi joprojām viņu pārsteidz.

Emanuēls Makrons

Dzimis 1977. gadā ārstu ģimenē Amjēnā
Vispirms studēja filozofiju, tad ieguva maģistra grādu valsts pārvaldē un apguva vecākā ierēdņa iemaņas prestižajā Nacionālās administrācijas skolā
2004-2008. Finanšu inspektors Finanšu ministrijā
2008. gadā sāka strādāt par investīciju baņķieri bankā Rothschild & Cie Banque. Viens no viņa lielākajiem darījumiem bija panākt vienošanos starp pārtikas konglomerātu Nestlé un farmakoloģijas uzņēmumu Pfizer, pašam procentos nopelnot 2,8 miljonus eiro
2006.-2009. gadā bija reģistrēts kā sociālistu partijas biedrs, bet no tās izstājās
2012.-2014. Pašreizējā Francijas prezidenta Fransuā Olāna administrācijas vadītāja vietnieks
2014-2016. Ekonomikas, rūpniecības un digitālo datu ministrs
2016. gada augustā atkāpās no ministra amata, nodibināja jaunu politisko kustību En Marche! un novembrī oficiāli pieteica savu kandidatūru prezidenta amatam

Pie urnām!

Posted on aprīlis 19, 2017 by - Pasaulē

Kamēr aptaujas neļauj droši prognozēt Francijas prezidenta vēlēšanu uzvarētāju, lielākā intriga balsošanas pirmajā kārtā šosvētdien ir jautājums, kurš kļūs par Nacionālās frontes līderes Lepēnas sāncensi izšķirošajā balsojumā – republikānis Fijons, bijušais komunists Melanšons vai jaundibinātās centriskās partijas līderis Makrons, kuram pašlaik ir lielākās izredzes. Viņš vienīgais neatbalsta tuvināšanos ar Putina režīmu un stingri iestājas par Francijas dalību gan ES, gan NATO

Starp 11 kandidātiem, kas svētdien mērosies spēkiem Francijas prezidenta vēlēšanu pirmajā kārtā, reālas iespējas pārvarēt 5% barjeru ir pieciem. Aptauju līderei, galēji labējās Nacionālās frontes vadītājai Marinai Lepēnai cieši uz papēžiem min šo vēlēšanu lielākais pārsteigums, centrists Emanuels Makrons, bet tālu neatpaliek arī labējās Republikāņu partijas virzītais Fransuā Fijons un Kreisās partijas līderis Žans Liks Melanšons. Tikmēr valdošās Sociālistu partijas kandidāts Benuā Amons ievērojami atpaliek un droši var teikt, ka viņš otrajā kārtā neiekļūs.

Vēlēšanu likmes ir augstas, jo triju populāru kandidātu – Lepēnas, Fijona un Melanšona – nākšana pie varas apdraud Eiropas Savienības un NATO ilgtspēju vai līdzšinējo starptautisko kārtību, kas balstīta tiesiskumā, nevis spēka pozīcijās.

Visradikālākās pārmaiņas sola Lepēna. Nacionālās frontes dibinātāja meita savā programmā iekļāvusi gan referendumu par izstāšanos no eirozonas, gan brīvas darbaspēka un kapitāla kustības ierobežošanu, gan NATO integrētās komandstruktūras pamešanu. Lepēna vēlas veidot militāru un enerģētisku aliansi ar Maskavu un jaunu paneiropas savienību, kurā iesaistītos arī Krievija, tādējādi samazinot ASV ietekmi kontinentā. 

ASV ietekmes samazināšana ir arī republikāņa Fijona rūpe. Bijušais Sarkozī prezidentūras laika premjers iestājas par sankciju atcelšanu Krievijai un attiecību uzlabošanu ar Maskavu. Priekšvēlēšanu debašu laikā Fijons skaidroja, ka Krimas aneksiju uzskata par šīs pussalas iedzīvotāju pašnoteikšanās tiesību īstenošanu.

Fijonu, kurš pārstāv Republikāņu partijas labēji radikālāko spārnu, ar Lepēnu vieno vēlme ierobežot migrāciju, stiprināt nacionālo kultūru, bet šķir attieksme pret sociālo politiku. Fijons iestājas par sociālā budžeta krasu samazināšanu, turpretim Lepēna vēlas vairot dažādus pabalstus. Abiem kandidātiem, kuri vēlēšanu pirmajā kārtā cīnīsies par vienu un to pašu elektorātu, pēdējā laikā jārisina problēmas ar likumu. Pret Fijonu ierosināta izmeklēšana par sievas, iespējams, fiktīvo darbu Nacionālajā Asamblejā kā deputāta palīdzei daudzu gadu garumā. Savukārt Lepēnu tur aizdomās par ES līdzekļu nelikumīgu izmantošanu, privāto miesassargu uzdodot un apmaksājot kā Eiropas Parlamenta asistentu.

Trešais Putinam draudzīgais kandidāts nāk no Francijas politiskā spektra pretējās puses – Kreisās partijas līderis Žans Liks Melanšons, līdzīgi kā Lepēna un Fijons, aicina cīnīties pret ASV ietekmi Eiropā un atzīt Krimas aneksiju. Tāpat viņš vēlas sākt sarunas ar pārējām dalībvalstīm par ES fundamentālo līgumu pārslēgšanu un sola apturēt Francijas regulāros maksājumus ES budžetā, ja šīs sarunas izjuktu. Melanšons aicina Franciju izstāties no NATO, lai, kā pats skaidroja priekšvēlēšanu debatēs, izvairītos no iesaistes tādos «mūžsenos konfliktos kā baltiešu konflikts ar Krieviju».

Tradicionālo partiju nespēks

Pretējos uzskatos par Francijas ārpolitiku ir sociālistu kandidāts Benuā Amons un centriskais Emanuels Makrons – bijušie Olanda prezidentūras laika ministri. Abi priekšvēlēšanu kampaņā uzsvēruši, ka neatbalsta Francijas tuvināšanos ar Putina režīmu, stingri iestājas par Francijas dalību gan ES, gan NATO un noraida iespēju atzīt Krimas aneksiju. 

Makrona un Amona ārpolitikas programmas atšķiras niansēs. Amons veltījis vairāk laika Krievijas ārpolitikas kritikai, savukārt Makrons akcentē atbalstu Eiropas Savienībai, tās pārvaldes demokratizēšanai un ārējo robežu stiprināšanai. Abi atbalsta vienotu Eiropas drošības struktūru izveidi, vienlaikus uzsverot, ka savas prezidentūras laikā palielinās Francijas militārā budžeta izdevumus līdz NATO pieprasītajiem 2% no iekšzemes kopprodukta.

Taču Amonam nav reālu iespēju iekļūt otrajā vēlēšanu kārtā. Sociālista Olanda pieci prezidentūras gadi ir partiju nevis cēluši, bet vājinājuši. Olanda lēmums nekandidēt uz otro termiņu un Amona uzvara priekšvēlēšanās sākotnēji šķita kā partijas otrā iespēja, tomēr drīz izrādījās, ka ambīciju plosītā kreiso elite nespēj mobilizēties viena kandidāta atbalstam. Agrākais sociālistu biedrs Melanšons izlēma velēšanās kandidēt pats, bet bijušais sociālistu premjers Manuels Valss nesen paziņoja, ka gatavojas balsot par Makronu.

Arī republikāņu kampaņa bijusi ne mazāk sarežģīta. Priekšvēlēšanās izdevās apturēt nepopulārā bijušā prezidenta Nikolā Sarkozī centienus atgriezties politikā, taču partijai ne prātā nenāca, ka tās atbalstītais kandidāts Fijons, kurš sevi pozicionējis kā ģimenes vērtību un godīguma aizstāvi, tiks apsūdzēts nodokļu maksātāju naudas tērēšanā, apmaksājot ģimenes locekļu fiktīvu darbu.

Tikmēr aptaujās neatlaidīgi kāpis «neatkarīgais» kandidāts Makrons, kura panākumi nav tikai republikāņu un sociālistu neveiksmju rezultāts. Bijušā ekonomikas ministra un baņķiera centriskā programma daļai sabiedrības nozīmē ilgi gaidīto alternatīvu kreiso un labējo spēku pretstāvei. Kā liecina kreiso kandidātu Amona un Melanšona pilnīgi pretējās ārpolitikas programmas, 21. gadsimta politiskos procesus tikai daļēji var izprast, sekojot tradicionālajam politiskā spektra dalījumam. Citiem vārdiem sakot, tradicionālās ideoloģijas nesniedz skaidru atbildi uz jautājumu, kā labāk aizstāvēt pilsoņu intereses mūsdienu mainīgajā pasaulē. Kamēr tādi labējie un kreisie radikāļi kā Lepēna un Melanšons izvēlas norobežošanos no Eiropas, Makrons turpmāku Francijas dalību ES un ciešu sadarbību ar Vāciju ir padarījis par vienu no savas kampaņas pamatelementiem. 

Šī sākotnēji šķietami riskantā taktika ir atmaksājusies, Makrona popularitāte aug tāpat kā, stabilizējoties Francijas ekonomikai, aug pilsoņu atbalsts Eiropas Savienībai. Šogad veikto aptauju dati liecina – atšķirībā no Lepēnas 72% franču nevēlas pamest eirozonu.

Trīs pret Lepēnu

Trim Lepēnas konkurentiem – Makronam, Fijonam un Melanšonam – šobrīd ir apmēram līdzīgas iespējas iekļūt vēlēšanu otrajā kārtā. 2002. gadā, kad vēlēšanu otrajā kārtā negaidīti iekļuva Lepēnas tēvs, gan kreisie, gan labējie, gan centriskie vēlētāji vienoti nobalsoja par labējo kandidātu Žaku Širaku, lai nepieļautu Nacionālās frontes nākšanu pie varas. Šobrīd Francijas sabiedrība ir daudz vairāk polarizējusies. Melanšons ir nevis vienkārši kreiss kandidāts, bet gan bijušais komunists, Fijons – nevis vienkārši labējs kandidāts, bet dziļi reliģiozs konservatīvais. Vienam vai otram iekļūstot otrajā kārtā, pastāv iespēja, ka daļa vēlētāju balsojumā nepiedalīsies un Lepēnai izdodas vēlēšanās uzvarēt.

Makrona iespējas uzvarēt ir reālas, bet ne drošas. Kā lielākā daļa Francijas politiķu, viņš cēlies no vidusslāņa turīgākās daļas, studējis Parīzes Politisko studiju institūtā un absolvējis prestižo nacionālās administrācijas skolu. Lai cik ļoti Makrons censtos sevi pozicionēt kā ārpus sistēmas stāvošu alternatīvu līdzšinējai varai, dzīves gājums viņu daudzu acīs padara par parastu elites pārstāvi. Līdz ar to Makrona uzvara lielā mērā būs atkarīga no tā, cik daudzi vēlētāji būs gatavi atbalstīt politiskās elites pārstāvi, kurš sola īstenot centriski mērenu politiku, nevis izmēģināt radikālas alternatīvas. Turklāt aptaujas liecina – par spīti ar sievas amatu saistītajiem finanšu skandāliem, Fijonu no Makrona šobrīd šķir tikai aptuveni 3,5% balsu. Jebkāds reālos faktos vai iedomās balstīts pēdējā brīža «kompromats» var Makronam atņemt balsis. Līdz šim Krievijas centieni balstīt prokrieviskos kandidātus, kaitējot Makrona reputācijai, ir aprobežojušies ar pāris baumu rakstiem portāla Sputnik franču versijā. Vispirms ar Kremli cieši saistītais medijis pārsprieda dažādās tenkas par Makrona privāto dzīvi, bet tad pievērsās teorijai par bijušo baņkieri kā Volstrītas vai pat visas ASV aģentu. Iespējams, ka nopietnāki uzbrukumi tiek taupīti gadījumam, ja Makrons iekļūs vēlēšanu otrajā kārtā.

Piecu populārāko kandidātu reitingi



Dati: Ifop-Fiducial, Elabe