Vēl cīņa nav galā

Makrons bez kautrēšanās pacēla ES karogu un uzvarēja vēlēšanu pirmajā kārtā

Svētdienas vakarā Eiropa atviegloti uzelpoja. Vismaz tā kontinenta daļa, kurai šis vārds ir kas vairāk par pliku ģeogrāfisku apzīmējumu.

Pēc dažām nervozām nedēļām, kurās negaidītu popularitāti Francijas prezidenta vēlēšanu kampaņā ieguva bijušais trockists un Mao apbrīnotājs Žans Liks Melanšons un sāka likties, ka Rietumus var piemeklēt kārtējais vēlēšanu pārsteigums, balsojumā tomēr uzvarēja liberālais Emanuēls Makrons. Viņš bez kautrēšanās pacēla Eiropas Savienības zvaigžņoto karogu, iestājās gan par Francijas sklerotiskās ekonomiskās sistēmas reformu, gan par atvērtāku, iejūtīgāku attieksmi pret bēgļiem un imigrantiem un ieguva pirmo vietu ar 24% balsu. Viņa pretiniece otrās kārtas balsojumā būs radikāli labējā imigrantu ienaidniece, ES grāvēja un ekonomiskā protekcioniste Marina Lepēna, kura saņēma 21,3% balsu.

Šo divu oponentu sadursme simbolizē jaunu ideoloģisku un sabiedrisku dalījumu, kurš izārda vecās politiskās struktūras ne tikai Francijā, bet visā Rietumu pasaulē. Brexit referendums, Trampa zemestrīce ASV, prezidenta vēlēšanas Austrijā, parlamenta vēlēšanas Nīderlandē – visos šajos pēdējā gada balsojumos redzama fundamentāla pārkārtošanās uz politiskās skatuves. Vecais spektrs, kurā partijas nostājās rindiņā no labās uz kreiso pusi, ir sadragāts. Centriski kreisās partijas maldās, vēlētāju pamestas, pa politisko tuksne-si – savulaik varenās Francijas Sociālistu partijas kandidāts svētdien saņēma tikai 6,4% balsu, un britu leiboristi dodas pretī savai kauna stundai jūnija parlamenta vēlēšanās. Radikāli kreiso politiķu stratēģija un taktika viņus aizvien vairāk tuvina radikāli labējiem – abi agrākie pretpoli tagad satiekas savā naidā pret globalizāciju un liberālismu un jūsmošanā par Putinu. Savukārt centriski labējie svaidās starp pielabināšanos ksenofobiskiem populistiem un kapitālisma aizstāvēšanu.