Žurnāla rubrika: Svarīgi

Leģendas noriets

Posted on aprīlis 1, 2015 by - Pasaulē

Bīstama infekcija sakropļojusi visslavenāko Igaunijas politiķi Edgaru Savisāru, atstājot viņa vienpersoniski pārraudzīto Centra partiju bez līdera un Tallinu bez mēra

Par spīti varenajiem epitetiem, ar kādiem raksturo Edgaru Savisāru (Edgar Savisaar), viņš ir tipisks igauņu vīrietis. Daudz strādā, ir prasīgs pret sevi un citiem, bet pie ārsta iet tikai tad, kad slimība jau gāž no kājām. Nevērība pret veselību, liela slodze un liktenīga infekcija tagad novedusi Igaunijā visvairāk gānīto un tajā pašā laikā cildināto politiķi – ilggadējo Tallinas mēru un kādreizējo Tautas frontes dibinātāju – līdz nāves draudiem.

Šāgada sākumā Savisāra darba ritms bija īpaši saspringts, gatavojoties 1.marta parlamenta vēlēšanām. Tajās aptaujas solīja uzvaru Savisāra vadītajai Centra partijai, kuras reitingi mazliet apsteidza pie varas esošo Reformu partiju un lika daudziem politiskajiem konkurentiem brīdināt vēlētājus par «krievu briesmām» jeb iespējamo Centra partijas nākšanu pie varas.

Svētdienu, 22.februāri, kad līdz vēlēšanām bija atlikušas desmit dienas, politiķis iesāka Tallinas Jāņa baznīcā, ejot pie dievgalda svinīgā dievkalpojumā, kurā tika iesvētīti Igaunijas un Tallinas karogi. Diena turpinājās ar Krievijas super-zvaigznes Annes Veski koncertu galvaspilsētas rajonā Lasnameē, kur lielā skaitā dzīvo krievvalodīgie, Centra partijas pamatelektorāts. Klausītāji bijuši ekstāzē, Savisārs, spriežot pēc viņa ierakstiem sociālajos medijos, arī. Vakarā Tallinas mērs ieradās Nordea koncertnamā uz Pēterburgas Akadēmiskā baleta teātra viesizrādi Žizele. Tomēr baletu līdz beigām viņš nespēja noskatīties. Savisāru bija pieveicis vīruss.

Pirmdienas rītā politiķa veselība bija tiktāl sašķobījusies, ka bija jāatliek plānotā tiešraides diskusija ar Reformu partijas premjerministru Tāvi Reivasu. Taču Savisārs turpināja strādāt mājās pie datora. No rīta bija publicēti jaunākie partiju reitingi, kas rādīja Centra partijas virzīšanos pretī uzvarai, bet konkurenti mina uz papēžiem, un Savisārs izsūtīja partijas biedriem pamācošu vēstuli. «Vai šis pētījums nodrošinās mums uzvaru? Noteikti ne. Pētījumi ir dažādi, un tāpat ir daudz ļaužu, kas vēl nav izlēmuši, par ko balsot. Reformu partija noteikti darīs visu, lai vēlētājus baidītu ar mūsu nākšanu pie varas. Divkāršosim pūles, darīsim vairāk, darīsim gudrāk. Arī es pie pirmās izdevības atgriezīšos ierindā pie jums. Kaut kāda gripa mūs neapturēs, un tiksim galā arī ar Tāvi Reivasu,» viņš mundri rakstīja.

Runājot par Centra partiju, piesaukt «krievu briesmas» ir viegli. Līdzīgi kā Saskaņai Latvijā, Centra partijai ir sadarbības līgums ar Krievijas prezidenta Vladimira Putina varas partiju Vienotā Krievija. Līgums noslēgts jau 2004.gadā, bet, kas tajā ir iekļauts, kas kuram apsolīts, nav zināms, jo vienošanās teksts nav publiskots. Taču fakti ir neapstrīdami: Savisārs joprojām nav nepārprotami nosodījis Putina rīcību, anektējot Krimu un iebrūkot Austrum-ukrainā. Tāpat viņš ļoti izvairīgi izturējās 2007.gadā, kad Tallinu plosīja «bronzas nakts» – vardarbīgi krievvalodīgo protesti pret padomju okupācijas simbola, kareivja Aļošas pieminekļa pārvietošanu no pilsētas centra uz kapsētu.

Savisāra piesardzība deva toreizējam premjerministram Andrusam Ansipam lielisku iespēju apzīmogot Centra partiju kā prokrievisku, lai neteiktu – Igaunijai naidīgu. Vēlēšanās, kas notika neilgi pirms Aļošas pieminekļa pārvietošanas, Ansipa vadītā Reformu partija ieguva lielu atbalstu, bet tūlīt pēc «bronzas nakts» tās reitings uzkāpa līdz vēsturiskam rekordam – 44% atbalstītāju.

Pēc dažiem gadiem eļļu ugunī pielēja Drošības policija – 2010.gada decembrī tā atslepenoja un publiskoja dokumentu, kas informēja par Savisāra, Tallinas vicemēra Denisa Borodiča un citu Centra partijas biedru sarunām ar Krievijas dzelzceļa prezidentu Vladimiru Jakuņinu, kurās politiķi lūguši no Krievijas 1,5 miljonus eiro partijas priekšvēlēšanu kampaņai pirms 2011.gada parlamenta vēlēšanām. Turklāt Savisārs, Borodičs un Jakuņins tikušies vairākkārt – izbraucienā pa Tallinas līci, Kiltsi muižā un Maskavas vizītes laikā vakariņās Krievijas dzelzceļa rezidencē. Dokumenti atklāja, ka Savisārs bijis gatavs visu summu pieņemt arī skaidrā naudā, solot, ka šādu variantu būs iespējams nokārtot.

Kājas amputācija

Vēlēšanu dienas, 1.marta, vakarā bija skaidrs, ka «dēmons» Savisārs atkal sevi ierakstījis vēsturē. Nekad agrāk neviens Igaunijas politiķis parlamenta vēlēšanās nav ieguvis tik daudz balsu, cik viņš – 25 072. Piemēram, premjerministru un Reformu partijas līderi Tāvi Reivasu atbal-stījuši 15 862 vēlētāji. 

Agrākās 33 vietas parlamentā Reformu partijai saruka līdz 30, savukārt Centra partijas agrākajām 26 vietām viena nāca klāt. Taču vēlēšanās uzvarēja Reformu partija, un bija skaidrs – Savisāram cerētā zvaigžņu stunda atkal ir izslīdējusi no rokām.

Iespējams, savu lomu nospēlēja aktīvā kampaņa, ko sevišķi pēdējā nedēļā pirms vēlēšanām daudzi politiķi vērsa pret Savisāru un viņa «prokrievisko» partiju. Iespējams, Savisāram par sliktu nāca arī veselības problēmas. Neraugoties uz slimību, viņš ar premjeru Reivasu vairākas reizes tikās radiodebatēs. Viena diskusija notika divas dienas pirms vēlēšanām, 27.februārī. Radio tiešraidē demagoģijas lielmeistars Savisārs uzstājās bez kādām aizturēm un vairākkārt aizbāza Reivasam muti. Taču 28.februāra vakarā Igaunijas televīzijā sarīkotajās premjerministra kandidātu debatēs Savisārs ēterā bija jau pavisam citāds nekā dienu iepriekš: vecs, noguris vīrs, kurš ieturēja garas pārdomu pauzes, aizmirsa vārdus.

Neguvis cerēto uzvaru vēlēšanās, Centra partijas līderis 10.martā devās darba vizītē uz Bangkoku, lai stāstītu par bezmaksas sabiedrisko transportu Tallinā. Igaunijā Savisārs atgriezās 14.martā. Pašsajūta nebija laba, taču pie ārsta viņš joprojām negāja. Cīnīdamies ar stipru klepu, politiķis 17.martā devās uz Igaunijas humora klasiķa Eino Baskina bērēm. Tikai pēc tam viņš beidzot piezvanīja savam senam draugam Jegevas slimnīcas vadītājam Pēpam Pederam. Ārsts lūdza nekavējoties ierasties slimnīcā.

18.martā Jegevā veiktās analīzes liecināja, ka Savisāram ir smagas infekcijas izraisīts septiskais šoks, tāpēc slimnīcas vadītājs ar ātro palīdzību nosūtīja politiķi uz Tartu Universitātes klīniku, jo tā ir trīsreiz tuvāk nekā Tallinas slimnīcas. Tajā pašā dienā viņam tika veikta pirmā operācija.

Centra partija un Tartu Universitātes klīnika publiski paziņoja, ka Savisārs kritiskā stāvoklī atrodas intensīvās terapijas nodaļā, viņam ir plaušu karsonis. Pagāja vairākas dienas, pirms Savisāra tuvinieki deva atļauju rīkot klīnikas vēsturē pirmo preses konferenci, lai iepazīstinātu ar viena pacienta veselības stāvokli. Tā notika pirmdien, 23.martā.

Speciālās ķirurģijas nodaļas viesprofesora Pēpa Talvinga ziņojums bija bezkaislīgs. Savisāram kājas ievainojuma rezultātā radusies streptokoku infekcija. Beta hemolītiskā streptokoka (Streptococcus pyogenes) izcelsme nav zināma, taču ir skaidrs, ka smagās slimības vaininieks ir nepilnu centimetru garš ieskrambājums uz labās kājas. Savisāram sākusies asins saindēšanās, neatliekami vajadzīga operācija. Pacientam ir toksiskā šoka sindroms, un tas nozīmē, ka asins saindēšanās rezultātā būtiski bojāti vairāki orgāni, arī nieres.  Jāpiebilst, ka Savisāra veselības stāvoklis jau pirms šīs infekcijas nebija spožs – viņam ir diabēts un pirms vairākiem gadiem pārciests miokarda infarkts. 

23.marta rītā Savisāru izmeklēja ārstu konsilijs. Ģimene tika brīdināta, ka labā kāja jāamputē. «Sapratām, ka audi ir neglābjami bojāti. Mūsu kopīgais lēmums: kāju nav iespējams glābt. Ekstremitātes un muskuļa nekroze faktiski izraisa daudzu orgānu mazspēju. Vienīgā iespēja ir tāda, ka mums šis infekcijas perēklis jālikvidē,» ķirurģijas izcilība stāstīja 23.marta pēcpusdienā.

No Tartu saņemtā ziņa bija tik šokējoša, ka, piemēram, Igaunijas lielākais ziņu portāls Delfi atslēdza iespēju komentēt rakstus par Savisāra stāvokli. Par cilvēka veselību nedrīkst ņirgāties tikai tāpēc, ka kādam nepatīk viņa viedokļi – tā šo veto pamatoja Delfi un dienas avīzes Eesti Päevaleht galvenais redaktors Urmo Sonvalds.

Pēc divām dienām ārsti paziņoja, ka Savisāra veselības stāvoklis vairs nav kritisks, tomēr uzskatāms par ārkārtīgi smagu. Pēc kājas amputēšanas jaunas operācijas nav bijušas vajadzīgas. Brīdī, kad šis raksts tiek nosūtīts uz tipogrāfiju – 31.martā -, Savisārs joprojām atrodas narkozē, citiem vārdiem, viņš nezina, ka viņam vairs nav vienas kājas.

Vēsturiskie lēmumi 

Centra partijas vadības stils līdz šim bijis pats autoritārākais Igaunijā – lielus lēmumus vienmēr pieņēma Edgars Savisārs personīgi. Tagad ir skaidrs, ka tik drīz viņš pie lemšanas neatgriezīsies – ja vispār atgriezīsies. Tāpēc partijā iestājies apjukums. Kaut gan priekšsēdētāja prombūtnē partiju pieskata viņa vietnieki Kadri Simsone un Enns Ēsmā, kā arī ģenerālsekretārs Prīts Tobals, viņus pašlaik nevar uzskatīt par līderiem. Neviens šeit nav pieradis lemt patstāvīgi. Tallinas pilsētu pagaidām vada vicemēri. Savisāra ārsti apgalvo, ka pacienta rehabilitācija prasīs mēnešus.

Partijas pārstāvis Tāvi Puks norāda: «Gan Centra partijā, gan Tallinas domē eksistē vadītāja aizstāšanas kārtība, tātad problēmu nebūs. Un pašlaik nav saprātīgi spekulēt ne par Centra partijas vadītāja, ne par Tallinas mēra maiņu.»

Ir skaidrs – politiskajā pasjansā, kas Igaunijā tiek likts pēc vēlēšanām, Savisārs piedalīties nevarēs, taču savulaik tieši viņš bija viens no svarīgākajiem Igaunijas politiķiem, valsts neatkarības atgūšanas procesa virzītājiem.

80.gadu beigās ir vairāki spilgti pagrieziena punkti, kuros Savisāram bija izšķiroša nozīme. 1987.gada 26.septembrī Tartu rajona komitejas rupors Edasi trešajā lappusē publicēja tekstu, kas satricināja visu Igaunija. Raksts saucās Priekšlikums: visā Igaunijas PSR ieviest ekonomiskās patstāvības modeli (IME), tā autori – Sīms Kallass, Tīts Made, Edgars Savisārs un Miks Titma. Tajā bija izteikts viedoklis, ka Igaunijai jāiegūst ekonomiska autonomija PSRS sastāvā, šis priekšlikums bija liels ieguldījums ceļā uz Igaunijas neatkarības atjaunošanu.

Nākamais Savisāra hits sekoja pēc pusgada. 1988.gada 13.aprīlī Igaunijas televīzijas vakara pārraidē Padomāsim vēl Edgars Savisārs tiešajā ēterā izteica domu, ka perestroikas atbalstam jārada legāla un demokrātiska opozīcija – Tautas fronte. Jau tajā pašā naktī tika radīta Tautas frontes iniciatīvas grupa un uzrakstīta deklarācija. Procesa kulminācija bija Tautas frontes dibināšanas kongress Tallinas Pilsētas hallē 1.-2.oktobrī. Tautas frontes sākotnējie mērķi bija ekonomiskās patstāvības īstenošana PSRS sastāvā.

Igaunijas PSR Augstākās Padomes vēlēšanās 1990.gada 18.martā Tautas fronte ieguva 45 vietas no 105. Edgars Savisārs pirmo un pagaidām vienīgo reizi kļuva par Igaunijas valdības vadītāju.

Kad 1991.gada augustā Maskavā sākās konservatīvo komunistu pučs pret Gorbačovu, Savisārs atradās Stokholmā. Viņš Tallinā atgriezās dažas stundas pēc tam, kad Luhamā kontrolpunktā robežu bija šķērsojusi Pleskavas 76.gaisa desanta divīzijas bruņutransporta kolonna. 20.augustā šī kolonna nonāca Tallinas pievārtē, šajā vakarā pulksten 23.04 Igaunijas AP pasludināja pilnīgu Igaunijas valstiskās neatkarības atjaunošanu. Nākamās dienas vakarpusē pie armijas ieņemtā televīzijas torņa tikās premjers Savisārs un Baltijas kara apgabala pavēlnieka vietas izpildītājs ģenerālleitnants Meļņičuks. Viņi vienojās, ka TV tornis tiks atbrīvots.

Bet 1991.gada 12.oktobrī uz Tautas frontes bāzes tika dibināta Tautas partija, kas vēlāk pārveidojās par Centra partiju. Šai partijai visus ilgos gadus ir bijis tikai viens vadītājs. Edgars Savisārs, Igaunijas politikas pretrunīgā leģenda.

Edgars Savisārs. Galvenie biogrāfijas fakti

Dzimis 1950.gadā
Studējis vēsturi Tartu Universitātē
1989. Ierosina Igaunijā veidot Tautas fronti
1990. Kļūst par pirmo Igaunijas atjaunotās valsts premjeru
1992-1995. Parlamenta vicespīkers
No 1995.gada ministrs dažādās valdībās, vadījis Tallinas domi
No 2007.gada Tallinas mērs

Viedokļi

Bijušais Eiropas Komisijas viceprezidents un agrākais Igaunijas premjerministrs, konkurējošās Reformu partijas pārstāvis Sīms Kallass atzīst – Edgars Savisārs neapšaubāmi ir ārkārtīgi nozīmīga figūra Igaunijas politikā. «No 1986. līdz 1992.gadam viņš bija visu svarīgāko politisko pārmaiņu motors. Pateicoties šīm pārmaiņām, varējām atjaunot Igaunijas neatkarību. Mēs tolaik daudz sadarbojāmies, Savisāram bija izcilas darbaspējas, lieliska prasme izteikties un analīzes spējas. Es viņu nekad neesmu demonizējis, mums vienmēr ir saglabājušies personiskie kontakti.»

Bijušais tieslietu ministrs, tagad zvērināts advokāts Pauls Varuls, kurš 90.gadu vidū strādāja vienā valdībā ar toreizējo iekšlietu ministru Edgaru Savisāru, uzskata – visvērtīgākais ir viņa devums valsts atjaunošanā, reformu sākšanā. «Edgaru raksturo absolūta ziedošanās darbam un jautājumiem, ko viņš uzskata par svarīgiem. Viņš nešķiro darbdienas un brīvdienas. Vienlaikus prasa, lai tikpat neatlaidīgi strādātu arī citi. Igaunijas neatkarības atjaunošanu viņš uzskatīja par savu galveno misiju un kaislīgi ziedojās šim darbam. Edgars prot turēt vārdu, ir nesatricināms savā pārliecībā un nebaidās no tā, ka viņa viedokļi daudziem nepatīk.»

Jau reanimācijā

Posted on aprīlis 1, 2015 by - Tēma

Pārāk mazi pāļi pamatos, deformētas sijas un sarautas tērauda stiegras. Par laimi, visas šīs kļūdas jaunajā Stradiņa slimnīcas korpusā būs jānovērš, jo neceļos aizgājušie būvdarbi apturēti. Tomēr skaidrs, ka milzīgais projekts, kurā valsts jau sniegusi miljoniem vērtas garantijas un līdzekļus iegulda arī Eiropas Savienība, netiks pabeigts laikā un prasīs vēl naudu no nodokļu maksātāju kabatām. Un darbus turpinās tie paši kļūdas pieļāvušie būvnieki

Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas jaunās ēkas karkass atgādina skeleta ribas. Vietā, kur jau 1.septembrī būtu jāgriež sarkanās lentes, atklājot jaunajā korpusā plānveida pacientu uzņemšanas nodaļu, poliklīniku, diagnostiskās radioloģijas institūtu un četras nodaļas ar 160 gultām, stāv tikai tērauda kolonnas, sijas un dzelzsbetona paneļi trīs stāvu augstumā. Būvkompāniju Skonto būve un Re&Re apvienības SBRE pieļauto defektu dēļ jaunā korpusa celtniecība šogad apstājās uz diviem mēnešiem, un bija nopietnas bažas, ka līdz šim uzcelto nāksies nojaukt, lai jaunā slimnīcas ēka nekļūtu par nākamo Zolitūdes Maxima. Šonedēļ kļuva zināms – celtniecību varēs turpināt, taču būvniekiem nāksies nomainīt bojātos paneļus, stiprināt deformētās sijas un kolonnas.

Tomēr, lai cik raiti strādātu, jaunais korpuss šogad netiks pabeigts, līdz ar to ir apdraudēta iespēja saņemt Eiropas Savienības finansējumu šai būvei 24 miljonu eiro apmērā, kas veido lielu daļu no projekta izmaksām. Lai naudu nezaudētu, Veselības ministrijas un Finanšu ministrijas ierēdņi kopā izstrādājuši plānu, kas atgādina kamieļa mēģinājumus izlīst caur adatas aci – tik sarežģīts tas ir. Turklāt, lai pabeigtu korpusa celtniecību, ministrija pieprasījusi no valsts budžeta vēl 16 miljonus eiro. Valdība otrdien, īpaši neiedziļinoties tajā, kā tapis šis pieprasījums, nolēma to atbalstīt. Tiesa, ar piebildi, ka papildu naudu slimnīca saņems tikai 2017.gadā. Un ar īpašu premjerministres Laimdotas Straujumas lūgumu – vairs nekad neprasīt vēl naudu jaunā korpusa pirmās kārtas celtniecībai.

Neparedzēja, ka līs

«Tas notika no 26. līdz 28.decembrim. Klusajā laikā,» stāsta SBRE pārstāvis, Skonto būve projektu vadītājs Juris Pētersons. Tieši šajās dienās jaunā korpusa 480 garensijās, katra no tām sešus metrus gara, salija ūdens. Tērauda sijas, tāpat kā tērauda kolonnas, uz kurām tās novietotas, jāpiepilda ar betonu. Taču, pēc Pētersona vārdiem, projektēšanas plāns paredzēja to izdarīt tikai tad, kad pabeigti montāžas darbi. Izrādījās, tā ir kļūda. Tukšajās sijās, kas atgādina garas kastes, salija ūdens, katrā vairāki simti litru. Strādnieki steigušies izsūknēt, bet, vai nu no dažām sijām tas netika izsūknēts, vai nu tās pielija atkārtoti, bet rezultāts ir viens: 18 sijās palika ūdens, kas Vecgada brīvdienās sasala ledū un izpleta sijas, tās deformējot. 

«Šeit sākās mūsu bēdu stāsts – mēs laikus nekonstatējām, ka ūdens ir iekšā,» saka Pētersons. Turklāt zem ledus piepildītajām garensijām iešķiebās arī tērauda kolonnas. Ar neapbruņotu aci kolonnu nobīdes nav redzamas, taču ekspertiem, kas pēc mēneša lika pārtraukt būvdarbus, tas nepalika nepamanīts.

Tagad būvobjekts, kurā līdz 2.februārim ik dienu strādāja aptuveni 200 celtnieku, izbūvējot slimnīcas jauno korpusu, kopumā četras ēkas 300 000 kvadrātmetru lielā platībā, stāv tukšs. 2.februārī Stradiņa slimnīcas noalgotais būvuzraugs Rihards Ābols apturēja būvdarbu izpildi A korpusa pirmās kārtas būvniecībā. Ābols atteicās Ir stāstīt, kādi pamanītie defekti lika viņam pārtraukt būvniecību – saskaņā ar slimnīcas un SBRE līgumu tā esot konfidenciāla informācija. Tikai atklāj, ka konstatētie defekti «saistāmi ar pareizas būvniecības tehnoloģijas un pareizas būvdarbu secības ievērošanu».

Lai pamatotu savu prasību par būvdarbu pārtraukšanu, slimnīcas vadība februāra sākumā lūdza starptautisku industrijas nozares inspicēšanas uzņēmumu Inspecta pārbaudīt būvdarbu kvalitāti. Inspecta secinājumi bija ļoti bargi: gan tērauda sijas, gan kolonnas tiktāl sabojātas, ka nav lietojamas būvniecībā. Turklāt inspekcija atklāja, ka vietās, kur deformējušās sijas, dzelzsbetona paneļos, kas atrodas starp stāviem, pārrauts «enkurojums» – ir pārtrūkušas tērauda stiegras pirksta resnumā. Tās pārrāvušas ledus dēļ piepūtušās sijas. Inspecta dzelzs-betona sienai pie otrā stāva pārseguma konstatēja 2-3 mm platas, ēkas stabilitātei bīstamas plaisas. Arī Inspecta pārstāvji atteicās Ir sīkāk komentēt savu skatījumu uz pieļautajām kļūdām, jo viņus tam drīkst pilnvarot tikai pasūtītājs, proti, Stradiņa slimnīca. Taču tās vadība tās pašas konfidencialitātes dēļ atļauju nedeva.

Pēc tam, kad Rīgas pilsētas būvvalde saņēma slimnīcas ziņojumu par defektiem, 11.februārī būvobjektā ieradās tās galvenais būvinspektors Valts Jurisons. Apsekojis ēku, viņš konstatējis to pašu, ko Inspecta eksperti – bojātas sijas un kolonnas, ieplaisājuši paneļi. Vēl vairāk – kopā ar Ābolu viņi atklāja, ka būvbedrē, virs kuras jāceļ jauno korpusu un Kardioloģijas centru savienojošā ēka, iedzītajiem betona pāļiem nav vajadzīgais diametrs. Arī Jurisons bija vienisprātis ar Ābolu un Inspecta, ka būvdarbi jāaptur.

Jāturpina celt

Ne Ābols, ne Inspecta, ne Rīgas pilsētas būvvalde nedeva Stradiņa slimnīcai rekomendācijas, ko darīt tālāk. Vai deformēto siju un kolonnu dēļ viss 1.bloka karkass triju stāvu augstumā ir demontējams? Vai pieļautās kļūdas ir labojamas, un, ja ir, kā to izdarīt, lai slimnīcas jaunā ēka nākotnē nesabruktu?

Stradiņa slimnīcas valdes loceklis Normunds Štāls, ko Veselības ministrijas valsts sekretāre Solvita Zvidriņa 18.februārī iecēla šajā amatā, uzsverot, ka viņa atbildība būs jaunā slimnīcas korpusa celtniecība, rīkojās tā, kā paredz slimnīcas un SBRE līgums: kopā ar būvniekiem lūdza Latvijas Būvinženieru savienību nozīmēt ekspertu problēmu izvērtēšanai un risinājuma izstrādei. Savienība nozīmēja Arti Dzirkali, uzņēmuma CMB vadošo būvinženieri, kurš kopā ar policiju vērtēja būvnieku pieļautos pārkāpumus Zolitūdes Maxima būvniecībā.

30.martā Dzirkaļa atzinums iesniegts Rīgas pilsētas būvvaldē, ar to iepazīstināti arī būvnieki, Stradiņa slimnīca un Veselības ministrija. Tajā neatkarīgais būveksperts ir mazāk kategorisks nekā līdz šim izskanējušās spekulācijas. Viņš norāda – nepieciešams novērst defektus un nekavējoties atsākt būvdarbus, lai izvairītos no turpmākas konstrukciju bojāšanas. Dzirkalis iesaka septiņām kolonnām, kurām konstatētas novirzes, veikt konstrukcijas pastiprināšanu. Pētersons Ir skaidroja, ka to ir iespējams izdarīt, piemetinot kolonnām tērauda loksnes. Tās neiztaisnos kolonnas, bet, pēc SBRE pārstāvja pārliecības, tās būs stabilas un drošas.

Otrkārt, nepieciešams veikt deformēto 18 pārseguma siju remontu. SBRE gatavojas zem katras bojātās sijas palikt vēl vienu tērauda siju jeb stiprinājumu. Līdzās bojāto siju pārrautajām tērauda stiegrām paneļos varot iebetonēt jaunas stiegras.

Treškārt, jānomaina trīs bojātie dzelzs-betona paneļi. Tas nozīmē, ka jāpārbūvē daļa no uzbūvētā, taču celtnieki šos demontāžas darbus uzskata par nelieliem. Pēc Pētersona stāstītā, vislielākie kļūdu labošanas darbi vajadzīgi būvbedrē, kur apakšuzņēmēja iedzītie pāļi ir pārāk šauri. Kļūda radusies nepareizi izvēlētas tehnikas dēļ. To, ka pāļi ir par mazu, SBRE pārstāvji paši pamanījuši tikai tad, kad atraka vietu, kur 17 metru dziļumā dzīti pāļi. «To mēs diemžēl par vēlu konstatējām, bet paši to izlabosim, nevienam nekādu naudu neprasīsim. Jāurbj par jaunu un jādzen pāļi vajadzīgajā diametrā,» saka Pētersons, pēc kura vārdiem secināms, ka SBRE ir gatavs visas būvekspertu konstatētās kļūdas novērst par uzņēmuma līdzekļiem.

Lai gan būvnieki pieļāvuši rupjas kļūdas, Stradiņa slimnīcas vadība pat neapsver līguma laušanu ar viņiem. «Ja mainām būvnieku, mēs ēku neuzceļam. Ja mums jālauž līgums, tas ir garš process, un mēs zaudējam visu ieguldīto finansējumu,» saka Štāls. «Mēs iegūstam tikai sabojātu teritoriju, un, ja arī kāds būvnieks pārņems būvdarbus, tam būs vajadzīgi gadi – tam visam apakšā ir fakta konstatācijas, konservācija, iepirkumi.» Turklāt tādā gadījumā gar degunu ies arī ES fondu līdzekļi: «Ja mainām būvnieku, nekādu ERAF naudu nedabūsim!»

Par naudu vēl jāpacīnās

Būvlaukumā spocīgs klusums valdīja divus mēnešus, tādēļ pat tad, ja būvdarbi tiktu atsākti rīt, šogad slimnīcas jaunais korpuss netiks pabeigts. Līdz ar to ir ļoti liels risks zaudēt Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) finansējumu – 24,7 miljonus eiro, kas pieejami tikai līdz 2015.gada 31.decembrim pabeigtiem projektiem. 

Štāla un visas Stradiņa slimnīcas mediķu lielās cerības saglābt šo naudu ir Eiropas Padomes regulā atrasts punkts, kas paredz – lieliem projektiem, kuru izmaksas pārsniedz 50 miljonus eiro, ir iespēja ES fondu naudu saņemt pat tad, ja tas netiek pabeigts noliktajā laikā, tas ir, līdz šāgada beigām. Finanšu ministrijas ES Fondu uzraudzības departamenta direktore Diāna Rancāne apstiprina – par spīti tam, ka ēka šogad netiks uzcelta, teorētiski ir iespēja tomēr saņemt ERAF naudu. 

Patiesībā iespējas esot pat divas. Viena – pabeigt ēku līdz 2017.gada 31.martam (datums saistīts ar projekta noslēgšanas termiņa divu gadu pagarinājumu) un iesniegt Eiropas Komisijā (EK) dokumentus, kas pierāda, ka slimnīcas ēka uzcelta, aprīkota un tajā pieņem pacientus. Otra – ja projekts nav pabeigts divu gadu laikā, EK vēl izrāda pretimnākšanu, par galīgo ēkas pabeigšanas termiņu nosakot 2019.gada 31.martu. «Šādā gadījumā dalībvalstij regulāri, reizi pusgadā, jāiesniedz EK ziņojums par projekta funkcionēšanas nodrošināšanu. Tas vajadzīgs, lai EK redzētu progresu,» stāsta Rancāne. Tikai tad, ja līdz 2019.gada marta beigām projekts nebūs pabeigts, Latvijas valstij būs jāatmaksā EK visa slimnīcas celtniecībai pārskaitītā nauda līdz pat pēdējam centam.

Tomēr ERAF līdzekļu apgūšanā Veselības ministrijai un Stradiņa slimnīcai jārēķinās ar vismaz trim apgrūtinājumiem. Pirmkārt, līdz šim Stradiņa slimnīcas jaunā korpusa celtniecību EK uzskatīja par mazu projektu. Taču, tā kā projekta kopējās izmaksas pārsniedz 50 miljonus, VM ir gatava lūgt EK mainīt tā statusu, lai tam būtu piemērojams lieliem projektiem paredzētais atvieglojums saņemt ERAF naudu pat tad, ja darbs šāgada laikā nav pabeigts. Pēc Rancānes stāstītā, EK pieņem lēmumu, balstoties uz valsts iesniegto dokumentu kopumu, un, ja nevēlas zaudēt naudu, tas noteikti jāizdara šogad. «Bet EK nedod saskaņojumu vienā dienā, tai dokumentu izskatīšanai vajadzīgi vismaz trīs mēneši vai pat pusgads,» saka Rancāne. «Tātad Veselības ministrijai ir izaicinājums sagatavot šādus dokumentus, un šis darbs jāveic nekavējoties. Nekavējoties!»

Otrkārt, pēc EK regulām, pat tad, ja projekta pabeigšana ieilgst, saņemt ERAF finansējumu ir iespējams tikai par tiem būvniecības darbiem, kas tiks pabeigti līdz šāgada beigām. «Tātad ERAF maksājums būs saistīts ar to, cik būvnieki šogad paspēs izdarīt un par ko slimnīca būs spējīga samaksāt līdz 2015.gada beigām,» skaidro Rancāne. Pieņemot, ka SBRE būs jādemontē daļa no jau uzceltās ēkas, viņa pieļauj iespēju, ka visi Stradiņa slimnīcas jaunā korpusa celtniecībai atvēlētie 24,7 miljoni eiro var netikt izmantoti. Tomēr ministrijas valsts sekretāre Solvita Zvidriņa valdības sēdē 31.martā, kurā tika izskatīts jautājums par slimnīcas jaunā korpusa celtniecību, apgalvoja: «Būvnieks norādīja, ka ir iespējas apgūt 24,4 miljonus eiro.» No 17 miljoniem eiro, kas līdz šim jau pārskaitīti būvniekiem, 11 miljoni esot ERAF nauda.

Pēdējā un Finanšu ministrijas skatījumā vislielākā problēma ir fakts, ka Stradiņa slimnīcai nav naudas, lai pabeigtu iesākto ēku. Lai gan slimnīca 2007.gadā ņēma valsts galvotu kredītu – 66 miljonus, no kuriem 41,7 miljoni bija plānoti jaunā korpusa celtniecībai, ministrija tagad lūgusi valdībai papildu naudu A korpusa celtniecības darbu pabeigšanai un iekārtošanai. Otrdien valdība nolēma apmierināt pieprasījumu pēc papildu 16 miljoniem eiro, bet ar norunu, ka šogad būvniecībai tiek izmantota visa atlikusī valsts galvotā kredīta daļa, bet par 2016.gadā veiktajiem būvdarbiem samaksa būs tikai 2017.gadā. Zvidriņa apsolīja, ka visi iepirkumi tiks organizēti 2016.gadā, bet apmaksāti tikai pēc gada.

Kā caurā mucā

Lai gan pašlaik Veselības un Finanšu ministrijai ir izdevies atrast veidu, kā Stradiņa slimnīcai tikt pie jaunā korpusa un nezaudēt ES fondu naudu, neatbildēts paliek jautājums – kā līdz šim izmantota valsts galvotā kredīta nauda būvniecībā, un kāpēc jaunajam korpusam vajag vēl 16 miljonus eiro? 

Līdz šim Stradiņa slimnīca uz Ir lūgumiem izskaidrot, cik un kā no valsts galvotā kredīta summas izmantots jaunā korpusa celtniecībai, atbild tikai ar vienu skaitli – no valsts galvotā kredīta summas tam atvēlēti 41,7 miljoni eiro. Zvidriņa valdībai apsolīja, ka šogad būvniecības darbiem tiks izmantota visa pāri palikusī aizņēmuma summa. Taču valdības ziņojumā nav minēts, cik tā ir liela, un neviens no ministriem viņai to arī nejautāja. Stradiņa slimnīca joprojām nav atbildējusi uz Ir lūgumu precizēt, cik naudas atlicis. Arī Finanšu ministrijai līdz šim nav skaidrs, kādēļ ar šo valsts galvotā kredīta naudu nepietiek būvdarbu pabeigšanai. «Šobrīd Veselības ministrija nevienam nav konkrēti atbildējusi, kur nauda ir pazudusi,» saka Rancāne.

Par spīti tam, valdība bez diskusijām atbalstīja Veselības ministrijas sagatavoto papildu naudas pieprasījumu. No piešķirtajiem 16 miljoniem eiro aptuveni puse –  8,5 miljoni – vajadzīgi jaunu iekārtu un aprīkojuma iegādei. Vēl 6,3 miljonus eiro – naudu, ko slimnīcas vadība savulaik paņēma no valsts galvotā kredīta summas, ieguldīja Latvijas krājbankā un, tai bankrotējot, zaudēja. Un vēl 1,1 miljonu eiro veido papildu maksājumi būvniekiem. Kā secināms no ministrijas ziņojuma valdībai, pēkšņi atklājies, ka līgums ar SBRE jau sākotnēji parakstīts ar deficītu 0,79 miljonu eiro apmērā. Būvnieku pārstāvis Ir pavēstīja, ka SBRE no savas puses nekādas papildu naudas nav prasījis – līguma kopsumma ir 67,3 eiro, pārmaiņu nav. Savukārt Zvidriņa ar ministrijas preses sekretāra starpniecību stāsta, ka viņai nav zināms iemesls, kāpēc līgums ar būvniekiem parakstīts ar deficītu. Valdība jau 2013.gada oktobrī esot uzdevusi sagatavot ziņojumu par to, kā šo deficītu segt, bet tas neesot līdz šim bijis izdarīts, tāpēc naudu nācies lūgt tagad.

Visbeidzot izrādās, ka divu gadu laikā slimnīca un būvnieki nav varējuši vienoties par lietusūdens novadīšanas kolektora izbūvi, līdz tagad Stradiņa slimnīca piekāpusies samaksāt par tā izbūvi. Tam, spriežot pēc ministrijas sagatavotā ziņojuma valdībai, 2016.gadā būs vajadzīgi 385 tūkstoši eiro. SBRE pārstāvis Pētersons gan Ir apgalvoja, ka kolektora izbūves izmaksas patiesībā vēl nav zināms, jo līdz šim nav pasūtīts pat tā projekts. «Izmaksas būs zināmas, kad būs gatavs projekts.» Tomēr pēc ministrijas pieprasījuma valdība šim mērķim jau atvēlējusi slimnīcas aptuveni aplēsto summu.

Kad valdība pieņēma lēmumu par naudas piešķīrumu slimnīcai, ministriem pateicību par to izteica Kardioloģijas centra vadītājs Andrejs Ērglis, Endokrinoloģijas centra vadītājs Valdis Pīrāgs un Latvijas Ārstu biedrības vadītājs Pēteris Apinis, kuri vienlaikus lūdza – neļaut slimnīcai turpināt vadīt būvniecības procesu. Pagaidām vienīgais skaļi izteiktais risinājums ir veselības ministra Gunta Belēviča priekšlikums visas ēkas, kurās notiek būvdarbi par valsts galvotajiem kredītiem, nodot Valsts nekustamajiem īpašumiem.

Desmit gados, kopš Stradiņa slimnīcā tiek īstenots projekts jaunā korpusa celtniecībai, naudas plūsma kļuvusi necaurskatāma, pārskati par naudas izlietojumu nav publiski pieejami, un tas radījis bažas par negodīgumu. Šajā laikā, mainoties ministriem, arī Stradiņa slimnīcas valde mainīta piecas reizes. Lai gan ik gadu slimnīcai piešķirts papildu finansējums, pēdējos četros gados uzkrājušies aptuveni 16 miljonu eiro zaudējumi. Vienlaikus līdz šim neviens ministrs nav uzstājis, lai tiktu pārbaudīts, kā izmantots valsts galvotais kredīts un būvniecībai paredzētā nauda. Un nav bijis neviena, kas būtu saukts pie atbildības par valsts naudas izšķiešanu.

Pārkāpumi, kuru dēļ pārtraukti būvdarbi Stradiņa slimnīcas jaunajā korpusā 

Decembra beigās 11 tērauda sijās radās deformācija – tajās sakrājās lietus ūdens un, sasalstot ledū, par dažiem milimetriem izpleta sijas. Deformācijas rezultātā pārrautas savienojošās tērauda stiegras.

Sijās uzkrātā ūdens smaguma dēļ zem tās esošās tērauda kolonnas kļuvušas šķības. Deformācija nav acīmredzama, pēc būvnieka sniegtās informācijas, tā ir līdz 17 mm liela.

Vienā ēkas blokā pie 2.stāva pārseguma dzelzsbetona sienā konstatētas 2-3 mm plaisas. Būvnieki tās aizpildījuši, lai, pēc viņu vārdiem, tajās nesakrātos ūdens, kas sasalstot varētu palielināt šķirbas.

Būvbedrē, kur jāceļ jaunbūve un Kardioloģijas centru savienojošs tunelis, iedzītajiem betona pāļiem ir nepietiekams diametrs. Tas reāli ir 280 mm, bet vajadzīgi 400 mm.

Celtniecības laikrādis

2010.gada 10.februārī Ieliek pamatakmeni slimnīcas jaunajiem korpusiem.

2012.gada 31.janvārī Rīgas pilsētas būvvaldē apstiprina slimnīcas A korpusa skices projektu.

2013.gada 18.februārī slimnīca noslēdz līgumu par A korpusa celtniecību ar apvienību SBRE, ko veido būvfirmas Skonto būve un Re&Re.

2013.gada 15.jūnijā SBRE sāk jaunā korpusa celtniecību. To plānots pabeigt līdz 2015.gada beigām. Būvniecības līguma summa ir 67,3 miljoni eiro. 

2015. gada 2.februārī būvuzraugs konstatē defektus, turklāt sistemātiski ignorēti norādījumi par nepilnību novēršanu. Būvuzraugs aptur būvdarbus. 

2015.gada 6.februārī Rīgas pilsētas būvvalde saņem iesniegumu par slimnīcas A korpusa 1.kārtas jaunbūves būvdarbu pārtraukšanu.

2015.gada 11.februārī būvvaldes inspektori apseko būvobjektu, nolemj būvdarbus apturēt.

2015.gada 13.februārī inspektori konstatē, ka 2.stāvā sienā atklātās 2-3 mm plaisas patvaļīgi aizpildītas. Par šo pārkāpumu ierosināta administratīva lieta.

2015.gada 25.februārī slimnīca un SBRE vienojas par neatkarīga eksperta piesaistīšanu, noslēgts līgums ar Būvinženieru savienības ieteikto ekspertu Arti Dzirkali no firmas CMB. Ekspertam jāsecina, vai jaunbūves tālāka celtniecība ir iespējama, demontējot vai tikai labojot līdz šim izdarīto.

Stāt, šaušu!

Posted on aprīlis 1, 2015 by - Analīze

NULL

Latvijā cilvēki nav karstasinīgi – šauj reti, taču privātpersonām izsniegti nepilni 10 tūkstoši ieroču nēsāšanas atļauju

Vai vīrs apnicis? Tā šautuvē Rīgā, Čaka ielā, man smiedamies jautā instruktors Genādijs, kad vēlos aprunāties par ieročiem. Taču šī nav joka lieta. Nesenais incidents Biķernieku mežā, kad skrējējs raidīja gaisā divus šāvienus, lai atbaidītu suni, uzjundījis jautājumus par ieroču izplatību un kontroli Latvijā.

Šāvējs, bijušais Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētāja vietnieks Sigords Stradiņš nevēlas komentēt Biķernieku mežā notikušo, taču atzīst –  ieroča nēsāšanas atļauju nokārtojis pirms vairākiem gadiem pēc pārdzīvota uzbrukuma. «Man uz ielas piedraudēja ar ieroci un aplaupīja. Uzbrucēju neatrada,» par rūgto pieredzi stāsta Stradiņš. Vai tagad iet visur ar ieroci, viņš neatklāj.

Valsts policijas licencēšanas un atļauju sistēmas nodaļas priekšnieks Andris Sudārs saka: sevi aizstāvēt ir katra cilvēka tiesības, taču pašaizsardzībai domāto ieroču skaits Latvijā sarūk. 

Atļauju siets

Atļauju no mājām iziet ar ieroci kabatā tik vienkārši policija nedod. Nesaskaņas ar kaimiņu vai nepatika pret suņu staidzināšanu pie mājām noteikti nederēs par iemeslu – Sudārs tādā pamatojumā saskata cilvēka vēlmi meklēt konfliktu, un, iedodot viņam ieroci, var rasties problēmas. Policija izsniedz divu veidu atļaujas – ieroča glabāšanai un nēsāšanai. Pirmajā gadījumā cilvēks drīkst turēt ieroci mājās, seifā, un tikai otrā atļauja dod tiesības iziet ar to uz ielas. Patlaban Latvijā ir spēkā gandrīz 10 tūkstoši pistoļu vai revolveru nēsāšanas atļauju.

Abu atļauju kārtošanas gadījumā mediķi vērtē cilvēka adekvātumu, policijas eksaminācijas komisija pārbauda zināšanas ieroču likumu jomā, spēju pareizi un droši ar šaujamo apieties, piemēram, izjaukt un salikt, ievērojot drošību. Tāpat vērtē biogrāfiju, vai nav sodīts, vai necieš no atkarībām. Policijas pārstāvis saka: ieroci pašaizsardzībai parasti izvēlas cilvēki ar specifisku darbu, piemēram, prokurori, apsargi. Sava ieroču iegūšanas kārtība ir arī medniekiem un sportistiem.

Ticis pie atļaujas nēsāt ieroci, cilvēks ar to var doties savās gaitās, taču likums liedz apmeklēt publiskus pasākumus, piketus, mītiņus. «Ejot uz hokeju, ar šaujamieroci iekšā nelaidīs,» uzsver Sudārs. Katra iestāde var norādīt – pie viņiem ar ieročiem ienākt aizliegts! Piemēram, pēc tam, kad 2011.gada februārī kinoteātrī Citadele jurists Nikolajs Zikovs nošāva vīrieti, kinoteātrī ir speciālas norādes par aizliegumu ienākt ar ieroci. Ikdienas gaitās ir atļauts doties ar maksimums diviem šaujamieročiem, katram klāt divas aptveres – viena ierocī, otra līdzi somā. Taču mājās turēt var lielāku arsenālu. Ja ieroču skaits pārsniedz 10, tad ar seifu vien nepietiek, jāierīko ieroču kolekcijas telpa ar signalizāciju.

Anulē simtiem atļauju

Ieroču un speciālo līdzekļu aprites likums nosaka: nēsāšanas atļauju izsniedz uz desmit gadiem. Šajā laikā bruņotie cilvēki ne brīdi nepazūd no policijas radara, mierina Sudārs. Tiklīdz ieroča īpašnieka vārds parādās Sodu reģistrā, par licenču kontroli atbildīgie to uzzina. Runa nav tikai par noziegumiem, arī ziņas par administratīviem pārkāpumiem policisti saņem un vērtē, vai nav pamats licences atņemšanai. 

Iecirkņa inspektoram 1-2 reizes gadā jāapstaigā ieroču īpašnieki, jāpārbauda, vai nav pārkāpumu. Pērn Sudāra pakļautībā esošie darbinieki organizējuši 13 994 pārbaudes, taču ziņas par to, cik pārbaužu veikuši iecirkņu inspektori, netiek vāktas. Ik pēc 1-5 gadiem (atkarībā no cilvēka veselības stāvokļa) jāiziet arī veselības pārbaude. «Būsim godīgi, arī šajās veselības pārbaudēs ne vienmēr ir vienkārši konstatēt medicīniskās pretindikācijas,» atzīst policijas pārstāvis. Tās var būt psihiski un uzvedības traucējumi, alkohola, narkotisko vai psihotropo vielu lietošana, patoloģiska tieksme uz azartspēlēm, redzes un dzirdes traucējumi, citas slimības, kuras apdraud spējas lietot šaujamieroci.

Pērn policija anulējusi 248 atļaujas, pārkāpumi ir bijuši dažādi, šaudīšanās gan reti ir iemeslu sarakstā, biežāk – alkohols.  

Cilvēki nav karstasinīgi

«Kāpēc jūs gribat ierosināt stingrāk regulēt – tāpēc, ka kāds Biķernieku mežā mēģināja aizbaidīt suni?» uz jautājumu par stingrāku ieroču nēsātāju kontroli pretjautā Sudārs. Likums noteic, ka par nodomu pielietot šujamieroci ir jābrīdina. «Bet dzīvniekam nesaka: stāvi, citādi šaušu! Dzīvnieku aizbaida.» Sudārs uzsver, ka viena no aizbaidīšanas metodēm var būt ieroča izmantošana, šāviens gaisā vai zemē, drošā virzienā, lai kāds neciestu. 

Katru šaušanu, ja vien tā nav speciālajā šautuvē, izmeklē – noskaidro, kādi bija apstākļi, vai suns vienkārši skraidīja vai uzbruka cilvēkam. Policija bieži saņem cilvēku sūdzības par suņiem, kuri pamukuši no privātmājām, piemēram, ziemā žogu pārvarot pa kupenu. «Mēs brīnāmies, ka ir tik maz ieroču pielietojuma pret suņiem! Par laimi, pie mums sabiedrība nav karstasinīga, un ieroči netiek bieži likti lietā,» rezumē Sudārs. Izšaujot uz kādu, nekavējoties jāziņo policijai, reizi piecos gados pašaizsardzības ierocis jānodod arī kontrolšāvienam, pārbaudei, vai ir ar to šauts. «Gadījumu, kad pielieto ieroci pašaizsardzībai, ir ļoti maz, ārkārtīgi reti,» Sudārs rēķina, ka sanāk pat retāk nekā reizi gadā.

Stradiņa šaušanas pamatotību Biķernieku mežā policija vēl pārbauda. Viņš pats saka – dabā šāvis pirmo reizi. «Tas nav nekas patīkams, kad jašauj. Ierocis ir liela atbildība,» saka vīrietis, uzsverot – uz suni nekad nešautu.

Šaujamieroču izplatība

Bruņota un bīstama

Posted on aprīlis 1, 2015 by - Pusdienās

Mežacūka nav pasakas Trīs sivēntiņi varoņu prototips! Latvijas Dabas muzeja muzejpedagoģe Una Bērziņa Juglas iedzīvotāju iemūžinātos sivēnus sauc par bīstamiem dzīvniekiem un iesaka no pilsētas izraidīt

Mežacūku bari, kurus tik kāri bildējuši rīdzinieki, ir gudri un, pateicoties ilkņiem, pašpārliecināti radījumi. Cūkas saprot – pilsētas teritorijā neviens viņas nemedīs! Šie lielie dzīvnieki (pavasarī dzimis ruksis rudens pusē sasniedz jau 50 kilogramu) ir visēdāji. Pagrauzīs zālīti, apēdīs vabolīti, trāpīsies putnu ligzda – lieliski, sēnes arī der, ar mežacūku ēdienkarti iepazīstina Una Bērziņa. Taču – cik nekaitīgs šis mežinieks ir mums, pilsētniekiem? Bez cūku mēra, kurš nesen plosījās Latvijā, mežacūkai ir arī dažas sliktas rakstura īpašības.  

Mežacūka šogad nes gada dzīvnieka kroni. Par tās nešpetno dabu liecina Mežzinātnes institūta Silava vadošā pētnieka Jāņa Ozoliņa sacītais, Dabas muzejā atklājot gada dzīvnieka stendu. Iepriekš, kad gada varonis bija vilks vai lācis, viņš bija ieteicis satikšanās gadījumā mierīgi atkāpties, taču tagad, ieraugot mežacūku, jāņem kājas pār pleciem. Mežacūka tiek saukta par Latvijas bīstamāko dzīvnieku, atzīst arī Bērziņa. Cūku mammas dzīvo kopā ar iepriekšējā gada bērniem, viņas ir tās, kuras aizsargā mazuļus, jo tēvi dzīvo šķirti no ģimenes. Parasti dzīvnieki mēģina izvairīties no cilvēkiem, tāpēc Juglā cūkas manītas tikai naktī, bet pa dienu tās mitinās slēptuvē, speciāliste domā – Šmerļa mežā. Taču, ja cilvēkam nejauši izdodas nonākt pārāk tuvu mežacūkai ar mazuļiem, vai, Bērziņa saka, nedod Dievs, iesprukt starp mammu un bērniem, ruksene agresīvi raidīs cilvēku projām. «Tas var būt bīstami! Mežacūkai nav nodoma cilvēku nomedīt,» viņa skaidro, dzīvnieks bez iemesla, nejūtoties apdraudēts, neuzbruks. Taču, ja mežacūkai liksies, ka cilvēks grib aizskart sivēnus, viņa ar ilkņiem var mesties draudīgo personu apstrādāt. Pastāv arī uzskats, ka mežacūka tikai demonstrē savu agresivitāti – paskrien cilvēka virzienā, lai pabaidītu, taču pārbaudīt to nevajadzētu. Pēdējos gados Bērziņa neatminas letālus iznākumus, taču traumēti cilvēki ir bijuši.

Drīz, aprīļa beigās, nelūgtajām Rīgas viešņām dzims mazuļi, kuri mēnesi dzīvojas slēptā, mammas uzbūvētā midziņā. Pārējā laikā mežacūkai pietiek ar egli, zem kuras zariem paslēpties. Mēnesi pēc dzimšanas mamma ar bērniem, kuri ir mazi un svītraini, dosies pastaigās.

Mežacūku Latvijā ir daudz, arī Rīgas apkaimē šie zvēri manīti iepriekš – Mārupē, Mangaļos redzēti rakumi. Taču Juglā cūkas uzradušās nesen. Pagaidām viņu nav daudz, kopā arī šā pavasara «ražu» rudenī Juglā varētu būt vairāk nekā 20 cūķu. «Bet ja nu pēkšņi ganīsies 50?» retoriski jautā Bērziņa. Viņa nedomā, ka dzīvnieki paši kaut kur dosies – kāpēc lai viņi to darītu, ja te ir labi! Pareizāk būtu mežacūkas izvest no pilsētas. Jautāta, vai dzīvnieki pilsētā liecina par tās zaļumu un ekoloģisko draudzīgumu, Bērziņa saka: ja Vērmanes dārzā dzīvotu vilks, diez vai mēs priecātos, taču tas liecinātu, ka pilsēta ir vēl zaļāka un tīrāka.

Jautājumu, kāpēc dzīvnieki ienāk pilsētā, var apgriezt arī otrādi – kāpēc pilsēta ienāk dzīvnieku teritorijā, saka Bērziņa. Pēkšņi tur, kur gadiem ilgi ir ganījies alnis, mežaudzītē, ir kailcirte un uzbūvētas rindu mājas! Tad cilvēki brīnās: ārprāts, pagalmā ienāca alnis! Mārupes pusē arī agrāk  bijušas pļavas, tagad – privātmājas.

Dzīvnieki ir attapīgi un ātri pielāgojas dažādām dzīves situācijām. Pirms pāris gadiem Una Bērziņa sastapās ar lapsu, kura savu midzeni bija viltīgi ierīkojusi starp dzelzceļa sliedēm un Rīgas Centrālcietuma žogu. «Lapsa, ja tā var teikt, bija nonākusi pie secinājuma, ka cilvēki gar cietuma žogu staigā nelabprāt, viņa tur būs drošībā,» dzīvniecisko saprātīgumu apraksta muzeja darbiniece. Arī pārtikas meža iemītniekiem pilsētā ir pietiekami, tas, ko cilvēks uzskata par atkritumu un izmet, lapsai ir delikatese. Pirms 100 gadiem lapsa diez vai būtu iekārtojusies uz dzīvi Rīgā, taču dzīvnieki pakāpeniski pierod pie cilvēkiem, trokšņa, nebaidās ieskriet daudzdzīvokļu nama pagalmā, inspicēt atkritumu kastes.

Zinātnisku pētījumu par to, kāpēc meža zvēri ienāk pilsētā, nav. Pirms vairākiem gadiem Bioloģijas fakultātē pētīts, kādi zvēri mitinās pilsētā, bet nu situācija ir mainījusies. Rīgā dzīvo peles, arī savvaļas grauzēji – klaidoņpeles, strup-astes. Sikspārņiem pietiek ar spraudziņu, kur paslēpties. Minētās lapsas, kuru dēļ pilsētā nereti izliek trakumsērgas zāles. Visas kapsētas ir ideāla mājvieta vāverēm, tur parasti ir skujkoki, veci dobumaini koki un maz caunu, kuras kuplastes parasti apdraud mežā. Par citiem plēsoņām, vilkiem un lūšiem pilsētā gan nav dzirdēts. Vilkus cilvēks ir iemācījis – divkājim var būt šaujamais, jebkurš cilvēks var būt mednieks!

«Esmu redzējusi, kā pa manu dārzu skraida sesks un dodas pārbaudīt komposta kaudzi,» saka Ikšķilē mītošā Una Bērziņa. No vistām šķīrusies lapsas dēļ, bet zaķim patīk pamieloties ar ābeļu miziņu. Dažreiz manītas arī pusaugu aļņa pēdas, kuru mamma palaidusi plašajā pasaulē.

Ēdienkarte

Klasiskā siera kūka, ābolu pīrāgs. Melna kafija, balta kafija

Izšaut kanonu

Posted on aprīlis 1, 2015 by - Komentārs

Vai Saskaņas un NA priekšlikums liks skolām atteikties no latviešu klasiķiem?

Cīņu pret «sapuvušajiem Rietumiem» vienotā frontē turpina Saskaņa un Nacionālā apvienība. Kopā ar Reģionālo apvienību tās pagājušajā nedēļā Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā principā atbalstīja Jūlijas Stepaņenko (S) priekšlikumu ar likumu nodrošināt, ka no izglītības sistēmas tiek izsvēpēti jebkuri materiāli, kuri varētu «negatīvi ietekmēt izglītojamā tikumisko attīstību». Savā Twitter kontā NA valdes loceklis Jānis Iesalnieks skaidri norādīja, ka pants vērsts pret «Rietumu vērtību» paudējiem, un aizstāvēja Stepaņenko «jēdzīgo priekšlikumu».

Un patiesi – kas gan būtu iebilstams pret tikumību? Tā jau pēc definīcijas ir laba lieta.

To gan nevar teikt par pašieceltiem tikumības sargiem, kuru vēlme kontrolēt citu cilvēku domas un uzvedību reti kad aprobežojas ar nostāšanos blakus ģimenes pavardam un iet roku rokā ar daudz plašākām autoritārām tieksmēm. Šādas simbiozes paraugstunda redzama tepat blakus Krievijā, kur Putina režīma nostiprināšanas pastāvīgais pavadonis ir bijis aizvien niknāku likumu pieņemšana pret «netikumību».

Taču šādos gadījumos vienmēr izrādās, ka patiesībā svarīgas ir nevis vērtības, bet gan vara, kuras morāles olekts var būt visai lunkana. Krievijas varenie nevarēja vien beigt sašust par bārdainās Končitas uzvaru Eirovīzijā, bet tajā pašā laikā seksuāli amorfais Kirkorovs turpina regulāri parādīties valsts televīzijas kanālos, diemžēl nevis kā Kremļa iecietības, bet gan liekulības paraugs.

Divkosība un selektīva cenzūra būs neizbēgamais rezultāts jebkuriem Saskaņas un Nacionālās apvienības draudzīgajiem centieniem uzmesties par izglītības sistēmas tikumības sargiem. Viņu vēlme izskaust no skolām «jebkurus» materiālus, kuri varētu negatīvi ietekmēt bērna tikumisko audzināšanu, ātri vien atdursies pret faktu, ka ārpus matemātikas, fizikas un ķīmijas šķīstību nav nemaz tik viegli atrast.

Ieskatāmies valstiski apstiprinātajā kultūras kanonā, kuru NA ministres vadībā Kultūras ministrija turpina popularizēt. Ikvienam, kas Latvijā beidz skolu, būtu jāzina tur atrodamās latviskās vērtības, vai ne?

Taču, ja Stepaņenko un Iesalnieks būtu tiešām principiāli un ņemtu kanonu uz grauda, no tā nekas daudz pāri nepaliktu.

No tautas tradīcijām uzreiz būtu jāsvītro Latvju dainas, jo to pēdējais, «nerātno» četrrinžu sējums ir viens vienīgs jēlību apkopojums, kurā turklāt neatlaidīgi tiek propagandētas dzimumattiecības starp neprecētiem puišiem un meitām. Vasaras saulgriežu svinēšana arī jāaizliedz tāpat kā Pelšes laikos, lai nerastos neērti jautājumi par tikumības sargu nīstā papardes zieda meklēšanu un ģimene netiktu grauta ar tādām dziesmām kā «Jāņu nakti nezināju, kura sieva, kura meita».

Vizuālajā mākslā būtu jāaizkrāso Johana Valtera gleznā Peldētāji zēni redzamie kailie, mazgadīgie puiši, bet Kārļa Padega narkomāni un prostitūtas jānorok zem rekonstruētā Nacionālā mākslas muzeja pamatiem.

No mūzikas tiktu izsvilpts Pūt, vējiņi!, jo diezin vai stabila ģimenes dzīve gaidāma pēc dziesmas noslēguma: «Pats par savu naudu dzēru, pats skrej savu kumeliņ, pats precēju līgaviņu, tēvam, mātei nezinot.»

Riski slēpjas pat latviešu viensētā («Nāc pie manis klētiņā…»), bet cenzoru vērīgajās acīs literatūras lauciņš pārvēršas par īstu elles priekškambari. Blaumaņa Indrāni jāizcērt ar cirvi par necieņu pret vecākiem. Nāves ēnā jānogremdē, jo tajā stiprais Birkenbaums atceras, kā naktīs ar «karsti pukstošu sirdi» gaidījis, lai istabā citi iemieg un viņš, «plikās kājas apdomīgi uz vēso kulu liekot, aizlīstu uz otru kaktu…». Un kur nu vēl Raud-upiete, kuras seksuālā apmātība saindē mātes mīlestību pret bērnu.

Vēl tā Jaunsudrabiņa palaistuve Aija, kuras izpratne par ģimenes dzīvi noved vīru līdz pašnāvībai, vai Mērnieku laiku korupcija, sekss pirms laulības, negribētā grūtniecība, slepkavība un pašnāvība, vai Čaka Mana paradīze, kurā dzejnieks bez sevišķa nosodījuma par «Moderno meiteni» raksta, ka «Vienos naktī mēs sēdējām viņas istabā, ēdām vīnogas un sākām skūpstīties. Divos es slavēju Dievu par to, ka viņš bija radījies Ievu.»

Pat Mīlenbaha latviešu valodas vārdnīcā slēpjas visādas neķītrības zem burta «p», kur atrodami ne tikai atsevišķi vārdi, bet pat skandalozi paraugi no dainām: «jauna meita p** prasa» vai «p** es devu puisīšam». Acīmredzot mūsu senči bija gatavi daudz atklātāk runāt par seksu nekā klīrīgie NA un Saskaņas pārstāvji.

«Tikumības sargi» baidās no godīgas, zinātniski pamatotas, katram vecumam piemērotas un iejūtīgas sarunas par mīlestību, seksualitāti un atbildību pret sevi, partneri un bērniem. Toties viņi grib izlikties, ka modernā pasaule neeksistē, un ieslēgt bērnus ierobežotajā, tradicionālajā morālē, kurā auga Aija, Raudupiete, Liene un Kaspars. Traģiskos rezultātus jau aprakstījuši Jaunsudrabiņš, Blaumanis un Kaudzīši. Diemžēl klasiķiem arī mūsdienās netrūktu materiālu bēdīgiem stāstiem par jauniem cilvēkiem, kuru zināšanu trūkumu grib nevis mazināt, bet padziļināt nacionāli tikumiskās oļiņietes.

Komentārs 140 zīmēs

Maciņi vaļā! Februārī mazumtirdzniecības apgrozījums pieauga par 9,3%, salīdzinot ar iepriekšējo gadu. Iedzīvotāju rocība aizvien palielinās.

Pretuzbrukums informatīvajā karā. Igaunija un Latvija veidos TV kanālus krievu valodā, skandināvi varētu tiem dot savus seriālus par brīvu.

Iesakņojies labi mēslotā augsnē. Augusts Brigmanis atkal ievēlēts par LZS priekšsēdētāju – amatā, kuru viņš ieņem kopš 2000.gada.

Dreimanes drošība

Posted on aprīlis 1, 2015 by - Komentārs

Valsts kancelejas direktore nespēj pildīt ierēdņa īpašos pienākumus pret valsti

Valsts kancelejas direktore Elita Dreimane zaudēs kampaņu par savām tiesībām regulēt valsts drošības dienestu darbu un nebūs noteicēja, kas un kā Latvijā drīkst strādāt ar valsts noslēpumu saturošiem dokumentiem. Jācer, ka zaudēs arī amatu.

Janvārī darbu sāka VK direktores darbības vērtēšanas komisija, taču vērtēšanu apturēja, kad Satversmes aizsardzības birojs pauda vēlmi uzdot Dreimanei dažus jautājumus. Dreimanes reakciju grūti dēvēt citādi kā par histērisku – tas esot viņas Satversmē garantēto cilvēktiesību pārkāpums un vēršanās pret demokrātiskas valsts pamatiem, tāpēc – «jāaptur šī pielaižu apturēšanas sistēma!».

Ja pieeja valsts noslēpumam būtu cilvēktiesības, nevienā demokrātiskā valstī nebūtu vai nu valsts noslēpumu – jo ikviens drīkstētu tos zināt -, vai nu visiem vienādu cilvēktiesību – jo dažiem privileģētiem tās būtu īpašākas nekā pārējiem. Satversmes tiesa ir skaidri pateikusi, ka pieeja valsts noslēpumam ir nevis jebkura cilvēka tiesības, bet gan speciālas tiesības, kuras var iegūt tikai konkrēta persona uz noteiktu laiku un saistībā ar valsts pamatpienākumu – nacionālās drošības garantēšanu. ST ir atzinusi par cilvēktiesībām atbilstošus arī ierobežojumus pielaižu pārsūdzībā.

Dreimane maldina sabiedrību, atsaukdamās uz pagājušā gada Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu Ternovska lietā, kurā, kā viņa apgalvo, esot secināts, ka pielaides atteikuma pārsūdzības kārtība ģenerālprokuroram esot «neobjektīva» un neatbilstot demokrātiskas valsts principiem.

Pirmkārt, šajā ECT spriedumā atzīts, ka robežsarga Ternovska, kurš bija zaudējis pielaidi valsts noslēpumam un līdz ar to darbu, cilvēktiesības pārkāptas, izskatot viņa lietu tiesā bez viņa paša klātbūtnes, nevis liedzot viņam pielaidi noslēpumam. Otrkārt, ECT nekad nav pieņēmusi nevienu lēmumu, ka Latvijas noslēpumu aizsardzības sistēma neatbilstu Eiropas Cilvēktiesību konvencijai, tieši otrādi – ir norādījusi, ka pielaides valsts noslēpumam skar nevis cilvēktiesības, bet gan «ierēdņa īpašos pienākumus pret valsti». ECT ir vairākkārt atteikusies pieņemt sūdzības par pielaides atteikumu, piemēram, arī no bijušā muitnieka Vladimira Vaškeviča. Virknē Eiropas valstu, atšķirībā no Latvijas, drošības dienestu atteikumu piešķirt pielaidi valsts noslēpumam vai nu vispār nevar pārsūdzēt, vai nu var tikai pašam atteicējam, nevis ģenerālprokuroram.

Treškārt, pašai Dreimanei vēl pat nav bijis nekas jāpārsūdz, jo viņai joprojām ir pirmās kategorijas pielaide. Tomēr ierēdne jau četras reizes atteikusies ierasties SAB un to nedarīšot, kamēr viņai netikšot nodrošinātas «Satversmē paredzētās tiesības uz aizstāvību» – iespēja ņemt līdzi advokātu.

SAB nav izvirzījis apsūdzības Dreimanei un nevar izvirzīt nevienam. Taču Dreimane laikam zina, ko ēdusi, ja jūtas kā apsūdzētā un vēlas nodrošināties ar aizstāvību. Varam tikai minēt, kādus jautājumus SAB vēlas viņai uzdot, taču viņa pati ir minējusi, ka tie varētu būt saistīti ar VK «drosmīgajiem» atzinumiem «par daudzmiljonu investīciju strīdiem», kuru dēļ gada laikā jau četriem «ļoti augstiem VK ekspertiem» esot atņemta pielaide noslēpumam.

Viens no «ļoti augstajiem» varētu būt Dreimanes padomnieks Ivars Mēkons. Viņa firmas Success reklamēto pakalpojumu klāstā ir arī starpniecība starptautiskos biznesa strīdos, pārstāvot un konsultējot gan valdību, gan privātpersonas. 2013.gada rudenī presei noplūda Mēkona nudien «drosmīgs» atzinums, ka valstij būšot jāmaksā 15 miljoni latu airBaltic bijušajam īpašniekam Bertoltam Flikam, ja viņš iesūdzēs Latviju tiesā. Pēc šā skandāla Mēkons zaudēja pielaidi valsts noslēpumam, tomēr Dreimane viņam pērn uzticēja sagatavot atzinumu par Citadeles bankas pārdošanu.

Marta vidū premjerministre Laimdota Straujuma nolēma, ka strīdā ar vēja parku attīstītāju Winergy par 51 miljonu eiro Latvijas valsti pārstāvēs profesionāli juristi, nevis VK. (Tas arī izraisīja Dreimanes publiskus «neizpratnes» izvirdumus.) Laikam arī Straujumai beidzot ir šaubas, vai VK «starpniecība» šādos strīdos ir vienmēr par labu valstij.

Toties Dreimane savai cīņai ar valsti ne tikai izmanto VK «administratīvos resursus», bet var paļauties arī uz parasto politisko aizmuguri. Pret pielaižu piešķiršanas kārtību iebilst gan Saskaņa, kuras vairākiem deputātiem šādas pielaides nav, gan Nacionālā apvienība, kuras ministri arī palaikam nedabū pielaidi noslēpumam, gan ZZS «premjerministra kandidāts» Lembergs, kuram šķiet, ka SAB rīkojoties ar «VDK metodēm» un «pilda politisko pasūtījumu».

Dreimane pastāvīgi atgādina, ka jau 20 gadus ir ierēdne un 14 no tiem viņai ir pielaide valsts noslēpumam. Šie atgādinājumi ir labs arguments par labu SAB direktora Jāņa Maizīša teiktajam, ka pašreizējos ģeopolitiskajos apstākļos pielaižu piešķiršanas sistēma ir jāpadara daudz stingrāka. Un arī pamudinājums valdībai beidzot kliedēt Dreimanes iedomas, ka viņa ir amatā uz mūžu un nu var jau diktēt, kā jāstrādā valsts drošības iestādēm. VK vadītāja acīmredzami nespēj pildīt ierēdņa īpašos pienākumus pret valsti un nav piemērota amatam.

Komentārs 140 zīmēs

Viņu armija mūsu mājās. Krievijas aizsardzības ministrs Šoigu paziņojis, ka mediji ir daļa no Krievijas bruņotajiem spēkiem.

Dārgie globālisti. Saeimas deputātu Āboltiņas (Vienotība), Daudzes (ZZS) un Mirska (Saskaņa) brauciens uz Vjetnamu mums maksās 9500 eiro.

Lembergu vairs nemīl? Ventas Balss slēdz lasītāju forumu, jo «dažkārt vārda brīvība tiek jaukta ar visatļautību».

Administratoru asociācija aicina adekvāti novērtēt VK revīziju

Posted on aprīlis 1, 2015 by - Replika

Par iepriekšējā numurā publicēto rakstu Velna ducis prokuratūrā

Kopš Valsts kontroles (VK) publiskotā revīzijas ziņojuma Vai valstī īstenotā maksātnespējas politika ir efektīva? publisku uzmanību vairāk izpelnījušies divi jautājumi: valsts zaudētā nauda un daži administratori, kuri revīzijas laikā piesaistījuši VK uzmanību, ēnā atstājot citas būtiskas revīzijā konstatētas problēmas, kuras, kā norādījusi VK, ir visu citu problēmu – blakņu – pamatā.

Paviršam lasītājam, visticamāk inerces pēc, secinājumi nāk prātā pat īpaši nepūloties – administratori nobēdzinājuši visus tos miljonus, ko valsts zaudējusi. Pirmie virspusējie secinājumi, iespējams, izprovocēja arī Valsts kontrolieri, kurai nācās publiski paust, ka «Skatīt maksātnespējas sistēmas sasāpējušos jautājumus tikai no administratoru darbības aspekta ir ērti, bet vienlaikus šauri, populistiski, un tas nerisina problēmu pēc būtības.» (Delfi, 27.03.2015.) VK revīzijas ziņojuma pamata tēze tomēr ir maksātnespējas politikas, uzraudzības un maksātnespējas procesa prioritāšu trūkums, pārmetot Tieslietu ministrijai ilggadēju mērķtiecīgas rīcības trūkumu.

Administratoru asociācija visu līdz šim pieņemto un nepārtraukti grozīto Maksātnespējas likumu izstrādes procesā atkal un atkal ir norādījusi uz pastāvošajām problēmām un konsekvences trūkumu, mainot maksātnespējas jomas tiesisko regulējumu, tomēr mūsu priekšlikumi lielākoties atstāti bez ievērības, pat neskatoties uz to, ka publiski maksātnespējas administratoriem tiek pārmestas saites te ar vienu, te otru politisko partiju.

Administratoru asociācija neapšauba VK kompetenci un respektē satraucošās ziņas par administratoriem, kuru rīcības tiesiskums radījis šaubas. Diemžēl jāatzīst, ka Administratoru asociācijas rīcība ir ierobežota, līdz saņemsim oficiālu informāciju par konkrētiem administratoriem, par kuriem materiāli nosūtīti Ģenerālprokuratūrai izvērtēšanai, un par viņu iespējamajiem pārkāpumiem. Administratoru asociācija jau tūlīt pēc izskanējušā ir vērsusies gan VK, gan Ģenerālprokuratūrā.

Diemžēl patlaban neviens normatīvais akts neparedz šādas informācijas sniegšanu Administratoru asociācijai, taču, balstoties uz to, mēs varētu veikt objektīvu izvērtēšanu un attiecīgu lēmumu pieņemšanu. Tāpēc Administratoru asociācija vēlas vērst Tieslietu ministrijas uzmanību uz VK rekomendācijām, cerot sagaidīt adekvātus priekšlikumus maksātnespējas procesa uzlabošanai un uzraudzības sakārtošanai.

Krievu pasaules robežas

Posted on aprīlis 1, 2015 by - Aptauja

 

Kā Krievijas iedzīvotāji vērtē savas valsts iespējamo «izplešanos», kas sākusies Krimā un Ukrainā, – vai redzami draudi arī Baltijai? Atbildi sniedz pētījumu kompānijas Levada-centrs aptauja, kas Krievijā veikta šāgada 13.-16.martā.

Vai Krievijai Ar visiem iespējamiem līdzekļiem, to skaitā nepieciešamības gadījumā ar spēku, jānotur bijušās PSRS republikas savā kontrolē?



Vai Krievijai ir tiesības pievienot sev bijušās PSRS teritorijas, jo tur dzīvojošo krievu tiesības jau tiek vai nākotnē varētu tikt pārkāptas?



Kādās robežās vēlētos redzēt Krieviju? 


Bez šķirošanas

Posted on aprīlis 1, 2015 by - Viedoklis

Manabalss.lv sākusies parakstīšanās par likumprojektu, kas ļauj reģistrēt kopdzīvi nelaulātiem pāriem

Paskaidrošu, kāpēc esmu par Kopdzīves likumu. Tas paredzēts, lai juridiski aizsargātu pārus, kas kādu iemeslu dēļ nav precējušies: gan heteroseksuālus, gan homoseksuālus. Pēdējie turklāt pēc pašreizējās likumdošanas precēties nemaz nedrīkst. Īpaši izšķiroši tas viņiem var izrādīties grūtos brīžos.

Sabiedrībai var būt atšķirīga attieksme pret dažādu veidu neprecētiem pāriem. Konservatīvākajai daļai var likties, ka pilnīgi pietiek ar pastāvošo iespēju pretēju dzimumu partneriem likumīgi salaulāties, bet viendzimuma attiecību aizsardzība vispār nav pieņemama.

Lai kādi būtu katra uzskati seksualitātes jautājumos, likums attiektos uz reāliem, dzīviem cilvēkiem. Redzamākā grupa, kas no tā iegūtu, patiešām ir viendzimuma pāri.

Viens no maniem tuvākajiem draugiem nesen bija slimnīcā. Viņš varēja arī bez samaņas nonākt reanimācijā, un tad viņa dzīvesbiedrs oficiāli nedrīkstētu pie viņa ienākt un pieņemt lēmumus par viņa veselību, jo juridiski viņi viens otram nekas nav. Ja nu vienīgi mamma vai brālis apliecinātu dzīvesbiedra piederību ģimenei un māsiņa iežēlotos. Taču realitātē mammas un brāļi mēdz būt dažādi. Cits mans draugs stāsta par savu paziņu, kurš piepeši nomiris, un radinieki uzreiz likuši viņa faktiskajam dzīvesbiedram izvākties no īpašuma, kurā ieguldīti abu līdzekļi un pūles. Tiešie mantinieki var apstrīdēt pat testamentu, ja cilvēks, kuram mantojums novēlēts, aizgājējam juridiski ir svešinieks.

Man šķiet normāli tādos gadījumos izjust līdzcietību un darīt visu iespējamo, lai mazinātu grūtības cilvēkiem, kurus bieži vien jau tā piemeklējuši pārbaudījumi – tuvinieka slimība vai nāve. Arī labos laikos ir patīkami sajust valsts aizsardzību. Ir netaisni, ka vieniem tā pienākas, bet citiem ne.

Iespējams, tieši šīs nevienlīdzības dēļ arī daļa heteroseksuālu pāru izvēlas neizmantot priekšrocību stāties laulībā, kas Satversmē definēta kā savienība starp vīrieti un sievieti. Alternatīva, līdztiesīga iespēja palīdzētu arī viņiem. Tāpat kopdzīvi reģistrēt varētu cilvēki, kuriem ir kopīga saimniecība bez seksuālas bāzes un kuri nav asinsradinieki.

Neaizsargātā situā-cijā var nonākt arī tie heteroseksuālie pāri, kas vēlas precēties, bet dažādu, bieži materiālu, iemeslu dēļ to atliek. Es pati laulājos, būdama jau stāvoklī. Ja nu līdzīgā situācijā vīrietis iet bojā pirms kāzām, mēdz būt grūti pierādīt bērna materiālās tiesības. Kopdzīvi reģistrēt būtu iespējams ātrāk un vienkāršāk nekā laulību – tas varētu būt pagaidu risinājums. Pieļauju, ka kopdzīve varētu būt jau reģistrēta arī Zolitūdes upura atraitnes gadījumā, kura nesaņēma kompensāciju, jo pāris nebija apprecējies. Ir ciniski tādā situācijā pateikt «vajadzēja domāt ātrāk».

Iespējams, kopdzīves reģistrācija būtu izeja arī gadījumos, kad laulībā stāties vēlas tikai viens no pāra.

Kopdzīves likums ir vienkāršs veids, kā mūsu kopīgā valsts var taisnīgi atbalstīt iedzīvotājus: nešķirojot privātas attiecības derīgās un nederīgās. Tāpēc es to atbalstu.

Skābekli!

Posted on aprīlis 1, 2015 by - Redaktores sleja

 

Bērnu dienās ezerā taisījām tādu triku – viens, div, trīs, ievelc dziļi elpu, saritinies un peldi viļņos kā pludiņš. Kurš var ilgāk! Galvā sāk šalkt, bet vēl es varu izturēt šo sekundi, vēl vienu, vēl… Beigās ar šļakatu šalti lec augšā, kamp pēc elpas, tausties ar pēdām pēc zemes un skaties – vai kādam citam pludiņam vēl ir palicis gaiss un gribasspēks, vai arī esi uzvarējis.

Prezidenta vēlēšanu kampaņa, kas pamazām uzņem apgriezienus, atgādina šo spēli. Katrā ziņā skābekļa trūkums noteikti ir daļa no šīs politikas. Kurš ilgāk noturēsies bez elpas, bez valodas, plivinoties ar galvu zem ūdens līnijas un gaidot pēdējo brīdi, kad izspurgt? Līdz galu galā šķiet, ka visa Latvija ir tāds pludiņš, kas skaita pie sevis – es varu paciesties vēl vienu sekundi, vienu gadu, vienu termiņu. Bet dun jau ausīs un elpas trūkst. Vajag skābekli!

Luterāņu arhibīskapu Jāni Vanagu, kuram 18.novembra valsts svētku sprediķos parasti izdodas sakustināt sastāvējušos politisko gaisu, šoreiz lūdzām dalīties pārdomās pirms Lieldienām. Mācītājs aicina ievilkt elpu un padomāt, kas nāk pār mūsu lūpām – kā runājam par savu valsti, kā attiecamies pret saviem līdzcilvēkiem. Viņaprāt, esam tiktāl pieraduši pie brīvības un drošības, ka nievājoša attieksme ir plaši sazēlusi. «Mēs izsmejam godu un brīnāmies par nodevējiem starp mums,» saka Vanags, atgādinot, ka cildenu cilvēku raksturo ne tik tikai intelektuālas, bet arī emocionālas spējas. Neatrofēta sirds. Vēl citiem vārdiem, attīstīts krūškurvis. Tā, lai var dziļi ievilkt elpu. Un uzvarēt visās spēlēs, kurās kādu laiku jāiztiek bez skābekļa.