Bērnu dienās ezerā taisījām tādu triku – viens, div, trīs, ievelc dziļi elpu, saritinies un peldi viļņos kā pludiņš. Kurš var ilgāk! Galvā sāk šalkt, bet vēl es varu izturēt šo sekundi, vēl vienu, vēl… Beigās ar šļakatu šalti lec augšā, kamp pēc elpas, tausties ar pēdām pēc zemes un skaties – vai kādam citam pludiņam vēl ir palicis gaiss un gribasspēks, vai arī esi uzvarējis.
Prezidenta vēlēšanu kampaņa, kas pamazām uzņem apgriezienus, atgādina šo spēli. Katrā ziņā skābekļa trūkums noteikti ir daļa no šīs politikas. Kurš ilgāk noturēsies bez elpas, bez valodas, plivinoties ar galvu zem ūdens līnijas un gaidot pēdējo brīdi, kad izspurgt? Līdz galu galā šķiet, ka visa Latvija ir tāds pludiņš, kas skaita pie sevis – es varu paciesties vēl vienu sekundi, vienu gadu, vienu termiņu. Bet dun jau ausīs un elpas trūkst. Vajag skābekli!
Luterāņu arhibīskapu Jāni Vanagu, kuram 18.novembra valsts svētku sprediķos parasti izdodas sakustināt sastāvējušos politisko gaisu, šoreiz lūdzām dalīties pārdomās pirms Lieldienām. Mācītājs aicina ievilkt elpu un padomāt, kas nāk pār mūsu lūpām – kā runājam par savu valsti, kā attiecamies pret saviem līdzcilvēkiem. Viņaprāt, esam tiktāl pieraduši pie brīvības un drošības, ka nievājoša attieksme ir plaši sazēlusi. «Mēs izsmejam godu un brīnāmies par nodevējiem starp mums,» saka Vanags, atgādinot, ka cildenu cilvēku raksturo ne tik tikai intelektuālas, bet arī emocionālas spējas. Neatrofēta sirds. Vēl citiem vārdiem, attīstīts krūškurvis. Tā, lai var dziļi ievilkt elpu. Un uzvarēt visās spēlēs, kurās kādu laiku jāiztiek bez skābekļa.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.