Ilustratīvs attēls no Pixabay.com
Stikls, plastmasa un alumīnijs šodien dominē kā iecienītākie un ikdienā labi zināmie pārtikas un nepārtikas produktu iepakojumu materiāli. Katram materiālam ir savas priekšrocības un augsti izmantošanas rādītāji, tāpēc tik ātri neatvadīsimies no to izmantošanas produktu iepakošanai un tie turpinās nonākt veikalu plauktos un mūsu iepirkumu grozos. Tiek lēsts, ka patērētāju ērtības un produktu ražošanas specifikas labad tos izmantos tikpat plaši vismaz līdz 2030. gadam, bet pašlaik aktīvi tiek meklēti risinājumi, kā efektivizēt izlietoto iepakojumu savākšanas, pārstrādes un atkārtotas izmantošanas procesu, kam Eiropā un citviet pasaulē tiek pievērsta arvien lielāka uzmanība.
Šodien iepakojuma dizainam – materiāla, formas, veida, krāsas un citu komponenšu atlasei – ir būtiska ietekme ne tikai uz ražotāju un patērētāju veiktajām izvēlēm, bet arī uz ilgtspējīgas pārstrādes un atkārtotas izmantošanas iespējām. Modē vienmēr būs funkcionāls iepakojums – tāds, kas nerada negatīvu ietekmi uz gala lietotāja veselību un labsajūtu, ko var ērti izmantot, kā arī pēc savākšanas viegli sašķirot, pārstrādāt un pārvērst jaunā izejmateriālā.
Izvēli nosaka produkts
No trīs iepriekš minētajiem materiāliem stikls ir pietiekami ilgtspējīgs materiāls – to iespējams savākt, šķirot, pārstrādāt un iegūto izejmateriālu izmantot jaunu izstrādājumu ražošanai, kā arī esošo taru izmantot atkārtoti. Tomēr ir gadījumi, kad stikla pudeles izkonkurē alumīnija skārdenes, jo, piemēram, stikla iepakojums transportēšanai būs smagāks. Turklāt skārdenes ir optimālāk izmantot ārpus telpām – piemēram, dodoties pārgājienā, baudot pikniku parkā vai atrodoties lidmašīnā. Jāatzīmē, ka stikla materiālam arīdzan piemīt lielāks trauslums, paaugstinot risku iepakojumu sabojāt vēl pirms tā izmantošanas. Savukārt PET (polietilēntereftalāts), neraugoties uz sarežģīto un resursu ietilpīgo ražošanas procesu, tagad atzīts par vienīgo plastmasu, kas atļauts pārtikas produktu iepakošanai kā pārstrādāts materiāls.
Secinājums – iepakojumu un materiālu izvēli vienmēr noteiks produkts. Tāpēc jau ražošanas sākumposmā ir būtiski izvēlēties konkrētajam produktam piemērotu iepakojuma veidu un materiālus ar atbilstošu funkcionalitāti, kas nodrošinātu ilgstošu uzglabāšanu un patīkamu lietošanas pieredzi.
Maldīgs uzskats, ka iepakojums ietekmē garšu
Pastāv uzskats, ka noteikts iepakojuma materiāls var mainīt dzērienu, piemēram, limonādes vai alus, garšu, tomēr šis apgalvojums ir maldīgs. Dzēriena garšai nevajadzētu mainīties iepakojuma materiāla ietekmē – jāatzīmē, ka uz pudeles vai skārdenes norādītais ražošanas partijas numurs ļauj ražotājam izsekot produkta kvalitātei, sākot no izejvielām līdz iepakošanai.
Samērā bieži produkta garšas izmaiņas iepakojuma materiāla ietekmē patērētāji attiecina uz skārdenēm, kas dzērienam it kā piešķir nepatīkamo metālisko piegaršu, tomēr metāla mikrodaļiņas cilvēka organismā nenokļūst, un metālisko piegaršu drīzāk var izskaidrot ar lietotāja ārkārtīgi sevišķo garšas izjūtu. Ražotājs, dzēriena iepildīšanai izvēloties skārdenes vai cita materiāla taru, joprojām garantē produkta kvalitāti, arī noturīgu garšu, krāsu un citas īpašības.
Palielināt pārstrādes apjomus
Nenoliedzami – jau šodien izlietotā iepakojuma ilgtspējīga apsaimniekošana, t.sk. pārstrādes veicināšana, ir viens no galvenajiem uzdevumiem iepakojuma un materiālu ražotāju, atkritumu apsaimniekošanas organizāciju un uzraudzības iestāžu sadarbībā. Diemžēl daudzus iepakošanā lietojamos materiālus nav iespējams pārstrādāt un izmantot atkārtoti bezgalīgi – to ierobežo materiālu fizikāli ķīmiskais sastāvs un citi faktori. Tāpēc nozarei jāatrod iespējas, kā balansēt starp likumdošanas prasību palielināt pārstrādei piemērotu ilgtspējīgu materiālu, t.sk. vienslāņa materiālu, izmantošanu, kā efektivizēt resursu patēriņu un kā palielināt pārstrādes apjomus, kas Latvijā jau izsenis ir viens no klupšanas akmeņiem.
Autore ir Latvijas Iepakojuma asociācijas valdes priekšsēdētāja
