Iestudējumā milzīga nozīme ir scenogrāfes Monikas Korpas metaforiskajai zīmju sistēmai. Foto — Andrejs Strokins
Jaunā Rīgas teātra izrāde Indrāni — par nespēju ieraudzīt sev blakus cilvēku
Šosezon daudzi teātri pārskatījuši Rūdolfa Blaumaņa mantojumu, un kā viens no pēdējiem plūsmā iekļāvies Jaunais Rīgas teātris, kur jaunais režisors Gerds Lapoška iestudējis Indrānus. Sākumā maldīgi šķiet, ka režisora pirmā lielizmēra izrāde būs stāsts par to, cik divdesmitgadnieka acīm neiederīgs mūsdienās rādās Blaumanis. Bet arhetipi tāpēc ir arhetipi, ka izpaužas arī tad, kad pasaule šķiet mainījusies.
Sižetiskās līdzības dēļ Indrānus dēvē par latviešu Karali Līru. Kā Šekspīra Līrs, kurš karaļvalsti izdala meitām, Indrāntēvs mājas atdod dēlam un ātri sajūt, ka tā nopelnījis sev vienus vienīgus pazemojumus. Emocionāli luga, ja to lasa kā stāstu par ģimeni, ir ļoti nežēlīga, tāpēc Lapoškas izrādes rotaļīgums pārsteidz.
