Bērns ir ne tikai ģimenes, bet arī skolotāju spogulis

Ir sācies jaunais mācību gads. To šoreiz pavada gan prieks par iespēju apmeklēt skolu klātienē, gan bažas par turpmāko norisi, gan dažādie viedokļi par skolēnu testēšanu un masku nēsāšanu. Tas aktualizējis arī jautājumu par savstarpējo cieņu starp pedagogiem, vecākiem un skolēniem. Tikai cieņpilni sadarbojoties iespējams veiksmīgs izglītības process. Sensitīvās situācijās katram ir tiesības uz savu viedokli un vienlaikus arī pienākums – uzklausīt un pieņemt citu cilvēku viedokļus.

Uzticēšanās, otra pieņemšana un pašapziņas stiprināšana

Savstarpējo cieņu un komunikāciju starp pedagogiem, vecākiem un skolēniem būtiski ietekmē paaudžu atšķirības – kamēr lielākā daļa pedagogu ir vienas paaudzes pārstāvji, daļa skolēnu vecāku jau pārstāv citu paaudzi, bet bērni – vēl nākamo. Tas nozīmē, ka katrai no minētajām grupām ir atšķirīgas vērtības, pieredze un skatījums uz lietām. Un pedagogs visā šajā kopumā darbojas kā žonglieris, cenšoties stāvēt pāri visām atšķirībām. Lai veidotu cieņpilnas attiecības ar skolēniem un viņu vecākiem, pedagogiem vispirms ir jāciena pašiem sevi. Tieši spēcīga pašapziņa sekmē arī citu izglītības procesā iesaistīto pušu uzticēšanos. Sekmīgs izglītības process nav iedomājams bez uzticēšanās, otra pieņemšanas un savas pašapziņas stiprināšanas.

Pandēmija ir radījusi neierastu situāciju, bet dzīve mums visu laiku piespēlē neordināras situācijas, kas var novest pie viedokļu atšķirībām. Jāņem vērā, ka skolā jeb izglītības procesā mācās visas iesaistītās puses – arī pedagogi un vecāki. Sensitīvās situācijās skolotājiem, skolēniem un vecākiem ir tiesības uz savu viedokli, bet vienlaikus arī pienākums uzklausīt un pieņemt citus viedokļus. Tāpat jāatceras, ka mums visiem ir viens mērķis – izglītots skolēns un labs cilvēks. Lai to sasniegtu, jānoliek malā vēlme pamācīt un pārmācīt otru cilvēku.

Svarīgi spēt nošķirt cieņu un bailes

Runājot par savstarpējo cieņu, bieži izskan frāze, ka agrāk skolēni vairāk cienīja skolotājus, taču es aicinātu nejaukt bailes un cieņu. Kā vairākkārt norādījusi Latvijas Universitātes profesore Zanda Rubene, padomju un postpadomju izglītības telpā skolēni nereti baidījās no skolēniem, diemžēl daļa baidās joprojām, bet svarīgi spēt nošķirt cieņu un bailes. Ja skolēns nebaidās no pedagoga, tas uzreiz nenozīmē, ka viņš skolotāju neciena.

Veicot nelielu aptauju par to, kurš ir atbildīgs, lai skolēni cienītu gan pedagogus, gan savus vienaudžus, populārākā atbilde bija – gan ģimene/vecāki, gan pedagogi, bet primāri tā ir ģimene. Bērns ir ne tikai ģimenes, bet arī pedagogu spogulis. Pandēmijas laika mācības prasa daudz no visām iesaistītajām pusēm, bet esmu pārliecināta, ka ir iespējams gan sasniegt kopīgos mērķus, gan saglabāt labas attiecības. Visām iesaistītajām pusēm ir cieņpilni jāsadarbojas – citādi nav iespējams.

Redzēt cauri paaudžu atšķirībām

Un cieņai jābūt visos virzienos. Arī pedagogiem jāciena skolēni. Pārstāvu pedagogu paaudzi, ko dēvē par jaunajiem skolotājiem, un arī man reizēm ir sarežģīti saprast skolēnu paaudzi, kas tomēr augusi atšķirīgā vidē un informatīvajā telpā. Taču ne jau bērni ir pie vainas, tie ir šo laiku raksturojošie elementi – tehnoloģijas, orientēšanās uz sevi un reizēm arī pārprasta demokrātija.

Pedagogiem ir jāspēj saredzēt bērnu cauri šiem elementiem un atmest paaudžu atšķirības. Lai kā mainītos tehnoloģijas, paaudzes, sabiedrības attīstība, mums jāatceras, ka nemainīgi esam cilvēks cilvēkam. Mēs neko neiegūsim, savstarpēji vainojot cits citu. Ja spēsim patiesi cienīt un pieņemt cits citu, tad arī pandēmija un citas nestandarta situācijas neko nespēs ietekmēt.