Baiba Īvāne. Publicitātes foto.
Mēs katrs reizēm atceramies dažādas epizodes no mūsu bērnības – priecīgas, komiskas, siltas, skumjas, sāpīgas, reizēm arī traģiskas. Man ir bijusi tā privilēģija piedzīvot laimīgu bērnību – pilnu ar iespaidiem, notikumiem, rūpēm par mani, un arī pilnu ar lasīšanas pieredzi, kas mūsu ģimenē ir bijusi neatņemama ikdienas daļa.
Mēbiusa ceļš
Vienas no siltākajām un drošības izjūtas apņemtākajām bērnības atmiņām man ir par reizēm, kad mājās bija tētis: viņš mums vakaros pirms gulētiešanas lasīja priekšā. Sākot ar latviešu tautas pasakām, spoku stāstiem, un beidzot ar mākslas grāmatām. Jā, mēs kopā lasījām arī mākslas grāmatas – tas ir – mēs drīzāk sarunājāmies par to, ko mēs tajās redzam. Visspilgtāk manā atmiņā no tā laika vakara kopālasīšanas brīžiem ir iespiedusies mākslinieka Morisa Kornēlija Ešera 1963. gada litogrāfija ar nosaukumu “Mēbiusa lente II” jeb “Sarkanās skudras”. Mēbiusa lente jeb Mēbiusa lapa, saukta arī par Mēbiusa ceļu, ir telpiska forma, kurai ir tikai viena virsma un viena mala, tai nav ārējās malas vai iekšējās malas, nav sākuma un nav beigu. Ešera litogrāfijā pa šo Mēbiusa lenti jeb bezgalību nepārraujamā lokā rāpo sarkanās skudras.
Es kā šodien atceros tāvakara kopālasīšanas galvas mežģi par bezgalību – kā tas ir iespējams, ka tas ceļš nekur nesākas un nekur nebeidzas? Un vai tas nozīmē, ka arī skudrām pa nebeidzamo bezgalību būs jārāpo mūžīgi?
Šodien, domājot par lasīšanas saistību ar drošību, es atgriežos pie šīs bērnības ainas un manas pirmās sastapšanās ar bezgalības ideju. Es jutos bezgalīgi droša un pasargāta, sēžot blakus tētim siltā istabā, un vienlaikus grāmatās izlasītais un ieraudzītais man nenogurstoši stāstīja – pasaule nav tikai droša un bezrūpīga, tā tas ir bijis un vienmēr būs.
To, ka pasaule nav droša un allaž bezrūpīga, es, protams, uzzināju ne tikai no grāmatām. Es par to uzzināju arī uz ielas, skolā, un reizēm arī savās mājās.
Ir 1991. gada janvāris, Barikāžu laiks. Man ir 8 gadi. Ir vēls vakars, un mēs ar brāļiem un māsu visi četri esam satupuši mūsu istabā aiz aizkariem, uz palodzes, un raugāmies ielas pretējā pusē esošās mājas tumšajos logos. Mēs zinām, ka šobrīd notiek kaut kas ļoti svarīgs un izšķirīgs, bet mēs kā bērni, protams, neapzināmies situācijas nopietnību. Mēs sēžam uz palodzes un stāstām cits citam šausmu stāstus par omoniešiem – ka viņi tepat vien ir, un kā būtu, ja pēkšņi kāds no viņiem parādītos tepat, pie mūsu loga un gribētu mums uzbrukt? Mēs toreiz nesapratām, kas tie omonieši īsti ir, un kas vispār īsti notiek, bet apkārt valdošā spriedze neizbēgami ieplūda arī mūsos. Toreiz mēs kā bērni, protams, nezinājām arī to, ka mūsu dzīvokli no pretējās ēkas tumšajiem logiem tobrīd nepārtraukti novēroja čekisti.
Lasīšana kā kolektīvās traumas dziedēšana
Es nebiju par šo bērnības ainu ne ar vienu runājusi, vien atcerējos ik pa laikam, domājot par to, kas ir tā vārdos neizteiktā trauksmes izjūta, kas pavada manas bērnības atmiņas?
Pagāja daudzi gadi, pienāca 2022. gada 24. februāris, un dažas dienas vēlāk mana mamma bez liekiem komentāriem atsūtīja man savas tā laika, 20. gadsimta 90. gadu, vēstules.
1991. gada 15. janvārī mana mamma raksta:
“Visas pēdējās dienas ir saplūdušas manā atmiņā kopā, grūti mierīgi mēģināt atcerēties, kas kurā brīdī notika, kādas emocijas pārņēma. Bet jāsāk laikam ar manu dzimšanas dienu. Ir 11. janvāris, piektdiena, man paliek 35 gadi, un tā ir visdrūmākā dzimšanas diena manā mūžā. Mēs sanācām laboratorijā uz kopīgu kafiju un klausījāmies par notikumu attīstību Viļņā. Jau tad sākās negulētās naktis un gatavošanās tam visļaunākajam. Un tad notika tas, kam visi mēs tomēr īsi neticējām, uzskatīdami par neiespējamu: naktī no sestdienas uz svētdienu Viļņā tanki šāva un brauca virsu cilvēkiem. Vēl vakar es ļoti šaubījos, vai tiešām ir tik liela nepieciešamība braukt ārā, bet jau tajā pašā dienā mūsu dzīvoklī lauzās čekisti.”
Bieži vien, sevišķi manu vecāku un manu vecvecāku paaudzes, nerunā par savām traumatiskajām pieredzēm – tāds ir bijis laiks, daudzās ģimenēs tāda sarunāšanās nav ikdienas prakse, un reizēm tas vienkārši ir pārāk grūti. Un tieši tāpēc tik nozīmīgs ir rakstītais vārds, kuru kāds ir pierakstījis, un kuru otrs var izlasīt.
Es cilāju un lasu mūsu dzimtas rakstītos stāstus – vēstulēs, dienasgrāmatās, rakstos. Caur lasīšanas pieredzi es kļūstu par daļu no mūsu kopīgās vēsturiskās atmiņas, kopīgās kolektīvās pieredzes, bez kuras nav iespējama ne šodienas, ne rītdienas drošība un brīvība.
Mēs tomēr salasījāmies atkal visi kopā
Starp šiem pierakstītajiem stāstiem ir arī vēstules no Sibīrijas. Te neliels fragments no radinieka Kārļa Lapaiņa uz dzimteni sūtītām rindām (Kārlis tika notiesāts un izsūtīts 1945. gada martā):
“Un tā mēs esam jau nonākuši pie 1955. gada, ir jau pagājuši veseli 10 gari gadi kopš man liktenīgā 1945. gada. Toreiz i domāt nedomājām, ka tādos apstākļos būtu iespējams 10 gadus nodzīvot… Man brālis raksta, ka vajagot savstarpēji norunāt, ka mēs neko nenožēlosim. Nenožēlosim, ka neesam precējušies, nenožēlosim, ka neesam devušies 1944. g. uz vakariem, nenožēlosim, ka tagad mūs nelaiž uz dzimteni un tā tālāk. Par brāļa nokļūšanu dzimtenē esmu ļoti iepriecināts, bet priecātos vairāk, ja tas attiektos arī uz mani pašu. No manis jau gan nekāds lietas koks vairs neiznāks. Es varu tikai cerēt aizbraukt un pa godam atdot savus pīšļus dzimtai zemei, tas būtu arī tas labākais atrisinājums. [..] Tu raksti, ka Vilma tātad jau Amerikā… vai agrāk par viņiem kas bija zināms? Tā nu ir izklīdusi mūsu tauta pa malu malām, un jādomā, ka mēs nekad vairs visi kopā nesalasīsimies.”
Bet mēs tomēr salasījāmies atkal visi kopā. Mēs esam kopā savās ģimenēs, savās kopienās un savā neatkarīgā valstī.
Kad es domāju par šo kopību, man ir jādomā arī par bibliotēkām un lasīšanu. Latvijā ir vairāk nekā 1300 bibliotēku. No tām vairāk nekā 700 ir publiskās bibliotēkas. Katrā apdzīvotā vietā ir pa bibliotēkai, katrai kopienai ir sava bibliotēka. Tās ir vietas, kur mēs varam būt kopā drošā vidē, kur mēs varam lasīt un varam brīvi domāt. Bibliotēkas ir kā mans tētis no manām bērnības atmiņām – tās ir mūsu drošās salas, siltās istabas, kurās mums pirms gulētiešanas kāds lasa priekšā visdažādākās grāmatas. Taču domāšana vienmēr ir mūsu pašu ziņā.
Mums ir jātiekas bibliotēkās un jālasa ne tikai mūsu ģimeņu un dzimtu stāsti, mums ir jālasa mūsu kopienu stāsti. Tie ir uzrakstīti, un tie ir brīvi pieejami. Un, ja mēs dzīvojam vienā valstī, mums ir jāvar un jāgrib šos stāstus izlasīt arī latviešu valodā – neatkarīgi no mūsu etniskās, politiskās vai sociālās piederības. Mums ir jābeidz šaubīties un vilcināties, jo tikai tad, kad mēs visi būsim lepni par savu kopīgo valodu, tikai tad, kad mēs visi spēsim un vēlēsimies sarunāties un lasīt arī latviešu valodā – tikai tad mēs būsim patiešām drošībā. Jo, gluži kā manās bērnības atmiņās, arī šodien no ielas pretējās mājas tumšajiem logiem mūs vienmēr kāds uzmanīgi vēro.
Baiba Īvāne ir Salaspils novada bibliotēkas galvenā bibliogrāfe, Latvijas Bibliotekāru biedrības biedre. Kopš 2022. gada aktīvi iestājas par bibliotēku nozares atbildīgu iesaisti sabiedrības noturības stiprināšanā. “Lasīšana un drošība” ir vēstījums, kas izskanēja uz lasīšanas daudzveidības skatuves 24. oktobrī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, simpozijā “Tiesības uz lasīšanu. Rīgas manifests”.
Raksta autore kopā ar Latvijas Bibliotekāru biedrību aicina, domājot par bibliotēkām, drošību un ikviena tiesībām uz lasīšanu, pievienoties ziedošanas akcijai divām Ukrainas piefrontes bibliotēkām.