Edgars Turlajs. Publicitātes foto.
Eiropas Savienības līmenī ar "patēriņa kredītu direktīvas" starpniecību ir noteiktas vispārīgās prasības, kā kredītu devējiem izvērtēt patērētāju spējas atmaksāt savas kredītsaistības. Līdz ar to, vai un kādas datu bāzes ir obligāti izmantojamas šajā procesā, katra dalībvalsts nosaka pati. Latvijā izveidotā sistēma ir vissarežģītākā Baltijā, jo informācija par personas kredītsaistībām no visiem patērētāju kreditēšanas nozares dalībniekiem faktiski "dzīvo" gan valsts, gan privātās datu bāzēs. Turklāt nevienā datu bāzē nav informācija no visiem nozares dalībniekiem.
Tā kā pie mums valda bardaks ar kredītsaistību datu bāzēm, pastāv būtiskas atšķirības, kam un kad kredītu devēji ziņo par klientiem izsniegtajiem kredītiem, praksē radot jautājumu, vai personai izsniegto aizņēmumu būs pa spēkam atmaksāt un – vai maz to drīkstēja piešķirt? Ir pēdējais brīdis valsts līmenī atzīt, ka kredītsaistību informācijas apmaiņai ir nepieciešams nodrošināt iespēju kredītu devējiem iegūt visu vajadzīgo informāciju no vienotas datu bāzes. Lietuva to ir atrisinājusi, Igaunija ir ceļā uz šo mērķi, kas ir iespējamās izvēles Latvijai?
Kur rodas datu uzkrāšanas robs?
Šobrīd pie mums paralēli pastāv gan Kredītu reģistrs, kas ir valsts informācijas sistēma, kuru uztur Latvijas Banka un kurā kredītsaistību datus nodod un saņem komercbankas un ar tām saistītās personas, gan paralēli pastāv nelimitēts skaits privātu kredītinformācijas biroju. Pašlaik Latvijā tādi ir divi, kurus uztur CREFO Birojs un Kredītinformācijas Birojs (zināms arī kā KIB). Abi biroji kredītsaistību datus nodod gan banku, gan nebanku aizdevējiem.
Raugoties no šī brīža normatīvo aktu perspektīvas, bardaku, pirmkārt, rada tas, ka bankām par personai izsniegto aizņēmumu ir noteikts pienākums ziņot Kredītu reģistram un tikai vismaz vienam kredītinformācijas birojam, savukārt nebanku sektora dalībniekiem jāziņo tikai vismaz vienam kredītinformācijas birojam.
Praksē, tātad, tas nozīmē to, ka nav vienotas pieejas, kuriem kredītbirojiem tiek nodoti dati - daļa kredītdevēju, arī DelfinGroup, ziņo abām privātajām datu bāzēm, bet daļa (tajā skaitā praktiski visas komercbankas) ziņo tikai vienam no tiem. Turklāt termiņi, kā šī datu nodošana jāveic, atšķiras. Bankas datus nodod Kredītu reģistram 5 dienu laikā, savukārt visi kredītu devēji (tajā skaitā bankas) kredītinformācijas birojam datus kopš 24. oktobra nodod 3 darba dienās (iepriekš - 10 darba dienās). Mūsu prakse jau ilgstoši ir to izdarīt 1 darba dienas laikā.
Līdz ar to šobrīd pastāv 3 datu bāzes, taču ne vienā no tām nav pieejama informācija par konkrētas personas visām kredītsaistībām.
Rezultātā kredītu devēji ir nonākuši situācijā, kad tie ir spiesti saņemt jeb faktiski pirkt kredītsaistību datus tieši vai pastarpināti no visām (šobrīd 2) privātajām datubāzēm, cenām par šo pakalpojumu nekādā veidā neesot regulētām vai uzraudzītām no valsts puses, un ieguldīt savus resursus, lai manuāli pārbaudītu, kura informācija pārklājas. Turklāt, tā kā normatīvie akti neuzliek par pienākumu kredītu devējiem ziņot kredītinformācijas birojiem informāciju par aizņēmēju ikmēneša maksājumiem, kas ir būtiski dati maksātspējas izvērtēšanā, bet gan tikai citu ar aizdevumu saistītu informāciju, tad praksē tas nozīmē to, ka klientu maksātspējas izvērtēšanā kredītdevējiem nav precīza aina. Ir jāizmanto pieņēmumi un jāveic aprēķini, nevis tiek iegūta un izmantota informācija par reālajām patērētāja ikmēneša kredītsaistībām.
Vai tas nozīmē, ka likumdevējam steidzīgi jāpieņem grozījumi normatīvajos aktos, kas paredzētu skaidru un nepārprotamu pienākumu kredītu devējam saņemt datus no visām privātajām datu bāzēm? Nebūt nē! Jo tad faktiski tiktu uzspiests pienākums vienam uzņēmumam (kredītu devējam) obligāti izmantot cita uzņēmuma (kredītinformācijas biroja) pakalpojumus par cenu, kuru šobrīd īsti neregulē vai neuzrauga valsts.
Šādas situācijas rezultātā tirgū varētu parādīties nelimitēts skaits kredītinformācijas biroju un kredītu devējam būtu pienākums izmantot pilnīgi katra kredītinformācijas biroja pakalpojumus. Piemēram, viens kreditētājs var izveidot savu kredītinformācijas biroju un sniegt datus tikai tam, savukārt citiem tirgus dalībniekiem būtu pienākums tos pirkt no šādas datu bāzes.
DelfinGroup ieskatā šāda sistēma ne tikai neveicinātu konkurenci starp kredītinformācijas birojiem, bet faktiski radītu stāvokli, kad kredītinformācijas biroji atrastos dominējošā stāvoklī attiecībā pret kredītdevējiem, kuri būtu spiesti izmantot kredīinformācijas biroju pakalpojumus, lai izpildītu likumisko pienākumu pienācīgi izvērtēt patērētāja maksātspēju. Tas būtu nevēlams konkurenci kropļojošs faktors.
Kāds ir risinājums?
DelfinGroup uzskata, ka šo vēsturiski izveidojušos sarežģīto sistēmu var labot trīs dažādos veidos, atkarībā no tā, cik ļoti valsts pati vēlas iesaistīties jautājuma sakārtošanā.
Pirmais variants ir noteikt, ka visi kredītdevēji nodod kredītsaistību datus visiem kredītinformācijas birojiem, nevis vismaz vienam, neatkarīgi no tā, vai kredītsaistības izdod banka vai nebanku aizdevējs. Šādā gadījumā kredītdevējam būtu nepieciešamība izmantot tikai vienu kredītinformācijas biroju, zinot, ka tā rīcībā ir kredītsaistību dati no visiem citiem kredītinformācijas birojiem. Mazliet cita alternatīva vēl varētu būt noteikt, ka privāti biroji savā starpā apmainās ar datiem bez maksas automātiski.
Otrais variants ir noteikt, ka visi kredītdevēji, nevis tikai komercbankas un ar tām saistītas personas, nodod datus un attiecīgi saņem no Latvijas Bankas uzturētā Kredītu reģistra. Šāda sistēma jau pastāv Lietuvā un daudzās citās Eiropas Savienības dalībvalstīs. Ir arī valstis Eiropā, kur kredītinformācijas biroji primāri nodrošina kredītu devējiem pieeju valsts datu bāzēm, tādējādi gūstot pilnīgu informāciju par personas kredītsaistībām.
Trešais variants ir noteikt, ka Latvijas Bankas vai Patērētāju tiesību aizsardzības centra (PTAC) pakļautībā publiskā iepirkuma vai publiskās privātās partnerības ietvaros tiku izraudzīts viens kredītinformācijas birojs, kas nodrošinātu vienu, kopīgu datu bāzi, kurai ziņotu un datus saņemtu pilnīgi visi kredītdevēji. Šādu sistēmu šobrīd ir plānots ieviest Igaunijā, kur valsts gan uzraudzīs šīs datu bāzes darbību, gan izvērtēs un noteiks šī pakalpojuma cenu kredītdevējiem.
Līdz šim DelfinGroup neatlaidīgi dažādos valsts iestāžu līmeņos ir centies ieskicēt realitāti, aicinot valsts līmenī atzīt, ka kredītsaistību datu uzkrāšana un to tālāka izmantošana personas kredītsaistību izvērtēšanai, ir nesistemātiska un nepilnīga, radot daudzus riskus, tajā skaitā nesakārtotā sistēma palielina iespēju, ka cilvēki, kļūstot par krāpnieku upuriem, vairāku dienu laikā uzņemas nesamērīgas kredītsaistības. Citur Eiropā šis jautājums ir sakārtots vai tiek sakārtots tā, lai varētu jēgpilni, laicīgi un efektīvi apmainīties ar aizņēmēju kredītsaistību informāciju, bet diemžēl tas tā nav pie mums. Tomēr ir arī labā ziņa – atzīstot problēmu, ir virkne citu valstu pieredzes, kurām sekot. Nozare gaida problēmas atzīšanu un konstruktīvu risinājumu, jo Lietuvas var, Igaunijas varēs, bet kā ar mums Latvijā?
Autors ir Latvijas fintech uzņēmuma DelfinGroup juridiskās un atbilstības nodaļas vadītājs .