Vai grūti būt doktorantam?

Ilustratīvs attēls
Zanda Rubene, Latvijas Universitātes profesore
Print Friendly, PDF & Email

Salīdzinot ar citām valstīm, pēc OECD pētījuma datiem, Latvijā doktorantu skaits ir četras reizes mazāks nekā vidēji Eiropas Savienībā. Latvijā bieži vien doktorantūru vieglprātīgi mēdz uzskatīt par nākamo studiju posmu pēc maģistrantūras, uzskatot doktora disertāciju par mazliet plašāku pētījumu par maģistra darbu. Doktorantūra nav doktora disertācija vien, bet gan dzīvesveids un vienlaikus pat ilgtermiņa karjeras mērķis. Tā ir nopietna izvēle, kas jāapsver, gan apzinoties savu motivāciju šādam solim, gan personības rakstura iezīmes, gan praktisko pusi.

Latvijā mums ir tikai 0,4% iedzīvotāju, kam ir doktora grāds kādā zinātņu nozarē. Šis rādītājs ir daudz par maz Latvijai, ko arī apliecina pieprasījums pēc šāda līmeņa profesionāļiem. Centrālās statistikas pārvaldes un Izglītības un zinātnes ministrijas 2015. gadā apkopotie dati par zinātņu doktoriem Latvijā norāda, ka augstākajā izglītībā un pētnieciskajās institūcijās strādā ap 60% doktora grāda īpašnieku, turpretī valsts pārvaldē – ap 20% doktora grādu īpašnieku. Tomēr ir kāds procents doktoru, kas šo grādu karjeras izaugsmē nemaz neizmanto. Kāpēc tā? Var būt atšķirīgi iemesli motivācijai izvēlēties studijas doktorantūrā.

Izaicinājums vai aicinājums?

Ir secināts, ka pastāv pieci galvenie iemesli, kāpēc cilvēks izvēlas studēt doktorantūrā. Viens no būtiskākajiem, ir vēlme atrisināt kādu izaicinājumu zinātniskajā laukā, kuru pārstāvi. Cilvēkam, kas izvēlas studijas doktorantūrā, jānāk ar ambīciju pateikt pasaulei kaut ko jaunu. Turklāt jāspēj to darīt ne tikai valsts valodā, bet arī angliski, apzinoties, ka doktorants – tā jau ir starptautiska pozīcija. Uzskatu, ka karjera zinātnē ir ārkārtīgi radoša.

Otrs iemesls, kādēļ izvēlas studijas doktorantūrā, ir ilgtermiņa karjeras mērķis. Cilvēks vēlas pamatīgu un pamatotu izaugsmes ceļu, kas saistīts ar akadēmisko izaugsmi un karjeru. Arī Latvijā akadēmiķi un zinātnieki ir atzinīgi novērtēta un prestiža sociālā grupa. Zinātnieku viedokli vaicā un to ņem vērā. Arī augstskolās ir nepieciešama jauno pētnieku paaudze. Uzsākot studijas doktorantūrā un esot mērķtiecīgam, ir iespēja iesaistīties pētnieciskos projektos, kļūstot par zinātnisko asistentu. Piemēram, daudzi no tiem, kas pērn sāka studijas jaunveidotajā, Baltijā pirmajā un vienīgajā kopīgajā starpaugstskolu doktora studiju programmā Izglītības zinātnes, jau ir aktīvi iesaistīti pētniecībā, nereti pat mainot iesākumā izvēlēto pētījuma virzienu, saskatot personiski saistošu pavērsienu iecerētajā tēmā.

Trešais iemesls ir vēlme kļūt gudrākam, izaicināt savu prātu un saprast, vai es to varu? Pārbaudīt savu erudīciju un celt intelektuālo kapacitāti. Pašpārbaudei jāatceras, ka ne visi var būt pētnieki un zinātnieki, ne visi spēj domāt abstrakti, konceptualizēt un vispārināt. Doktora disertācija nav paplašināts maģistra darbs, bet gan zinātnisks pētījums. Ne vienmēr augstākais novērtējums maģistra darbā nozīmēs veiksmīgas studijas doktorantūrā.

Ceturtais iemesls ir intelektuālā potenciāla demonstrācija. Cilvēks sev un citiem pierāda, ka viņš ir spējīgs uzrakstīt disertāciju. Piektais iemesls ir personīgā patikšana un kaislība. Citējot sociologu Maksu Vēberu, jāsaka, “lai tālu no zinātnes stāv tas, kas neizjūt kaislību”. Ja cilvēkam nepatiks un neinteresēs savs pētnieciskais lauks, to paveikt būs grūti, lai neteiktu neiespējami. Tās tirpas, kas skrien pār muguru, kad esi kaut ko atklājis un sapratis, ir tas, kas tevi padara par zinātnieku. Gandarījums par jaunatklājumiem.

Ārpus komforta zonas

Tomēr jāpatur prātā, ka, iespējams, nav vientuļāka cilvēka pasaulē par doktorantu, kas raksta savu doktora disertāciju, jo palīdzēt šai ceļā īsti nevar neviens. Lai arī pētījuma procesā aktīvi sadarbojamies ar citiem pētniekiem vai, piemēram, sociālajās zinātnēs vēršamies pie sabiedrības, lai saprastu norises tajā, tomēr pats darba rakstīšanas process ir ļoti vientuļš, vienmuļš, skrupulozs. Zinātnieka profesija ir radoša, bet vienlaikus tā pieprasa milzīgu precizitāti.

Uzskatu, ka zinātnei ir jābūt interesantai. Nevis izklaidējošai, bet interesantai. Sabiedrība ne vienmēr spēj uzreiz novērtēt to, ko ir izpētījis zinātnieks. Nereti rodas jautājums, kādēļ tāds pētījums vispār ir vajadzīgs? Tas iezīmē otru zinātnieka darba pusi, kas liek iet ārā no savas celles, lai veidotu komunikāciju ar sabiedrību, stāstot, kas ir atklāts un kas ir apjēgts. To, ka jāmazina šī plaisa starp teoriju un praksi ar nepieciešamību zinātniekam veidot veiksmīgu komunikāciju ar sabiedrību, norāda arī dažādi izglītības politikas dokumenti.

Izglītības un zinātnes ministrijas iecerētais jaunais doktorantūras modelis paredz, ka doktora studiju programmas apguve, promocijas darba, kā arī doktora teorētiskā pētījuma un mākslinieciskās jaunrades darba izstrāde būs vienots process, kas rezultējas ar doktora grāda iegūšanu. Turklāt līdzšinējo stipendiju vietā doktorantam paredzēts piešķirot atalgojumu. Koncepcija paredz, ka akadēmiskā personāla pārstāvis promocijas darba izstrādes laikā saņem atalgojumu, kura vienu slodzes daļu veido ES fondu finansējums (1000 eiro bruto), bet otra daļa veidojas no doktoranta iesaistes pētniecības un attīstības projektos dažādās programmās.

Doktora grāds ir tikai iespēja. Līdzīgi kā autovadītāja tiesības. Ja tās ir, tas nenozīmē, ka pienākas arī automašīna. Tā jāspēj atrast un uzturēt pašam. Līdz ar to šī ir iespēja, kurai komplektā jābūt arī ambīcijām. Jāspēj pārkāpt pāri bailēm, ja tādas ir, jo studijas doktorantūrā ir nemitīga izkāpšana no komforta zonas. Zinātnieks iet uz priekšu, turklāt lielākoties pa priekšu citiem. Un tur nevar būt nekāda komforta zona. Līdz ar to izvēle studēt doktorantūrā ir izvēle mainīt savu dzīvi. Ja iedvesma tam ir, tad būt doktorantam nebūs grūti.

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu