Ārēji necilā biroju ēkā Sanktpēterburgā strādā labi apmaksātu interneta troļļu armija, cildinot Kremli un sējot paniku dažādās pasaules vietās
Tas notika pagājušā gada 11.septembra rītā ap 8.30. Divālam Arturam, kas pārstāv ASV Iekšzemes drošības un ārkārtas situāciju biroju nelielajā Sentmērijas pagastā Luiziānas štatā, piezvanīja vietējais iedzīvotājs. Viņš bija saņēmis satraucošu tālruņa īsziņu. «Toksiska mākoņa draudi līdz 13.30, meklējiet patvērumu,» tajā bija rakstīts. «Sekojiet vietējiem medijiem un Columbiachemical.com.»
Sentmērijā tiešām darbojas vairākas ķīmisko produktu rūpnīcas. Sekot bīstamiem incidentiem ir Artura darbs. Taču torīt viņš nebija saņēmis nekādas ziņas par ķīmisko vielu noplūdi. Bet drīz vien piezvanīja vēl divi iedzīvotāji, kas bija saņēmuši līdzīgas īsziņas. Arturs sāka uztraukties.
Ja Arturs būtu sekojis tviterim, viņa uztraukumam būtu vēl lielāks pamats. Simtiem kontu atkārtoja vēsti, ka netālu notikusi traģēdija. «Jūdzēm tālu dzirdams spēcīgs sprādziens rūpnīcā #ColumbianChemicals,» tvītoja kāds Džons Merits. Pie mirkļbirkas #ColumbianChemicals rindojās vēl citu aculiecinieku ziņojumi par piedzīvotajām šausmām. Kāda @AnnRussela publicēja attēlu ar liesmu pārņemtu rūpnīcu. @Ksarah12 izsūtīja degvielas uzpildes stacijas novērošanas kameras video, kurā fiksēts eksplozijas uzliesmojums.
Ziņas par katastrofu tviterī sāka saņemt arī pazīstami žurnālisti un politiķi gan Luiziānā, gan citur valstī. Kāds tvitera lietotājs pārpublicēja attēlu no CNN, norādot, ka ziņa par sprādzienu jau kļuvusi par nacionālu sensāciju. Par sprādziena sarīkošanu atbildību uzņēmās Islāma valsts – YouTube ievietotā video kāds vīrietis arābu valodā runāja liesmojošas rūpnīcas fonā.
Tie cilvēki, kas paši atvēra CNN.com, neko tamlīdzīgu tur neatrada. Jo visa šī katastrofa bija pilnīgs izdomājums: gan ziņas ekrānuzņēmums, gan Islāma valsts video, gan aculiecinieku fotogrāfijas.
Aptuveni divu stundu laikā kopš pirmo viltus ziņu parādīšanās publisku paziņojumu izplatīja Columbian Chemicals, norādot, ka sociālajos tīklos izplatītā informācija ir nepatiesa.
Kad es pēc dažiem mēnešiem sazvanīju Divālu Arturu, viņš notikušo komentēja kā nejauku izāzēšanu, kas sarīkota 2001.gada 11.septembra terorakta gadadienā. «Personīgi es to uzskatu par slimīgu humora izjūtu,» viņš teica. Amatpersonas esot mēģinājušas sadzīt pēdas īsziņu izcelsmei, taču neveiksmīgi. (Federālais izmeklēšanas birojs apgalvo, ka izmeklēšana turpinās.)
Taču tagad ir skaidrs – viltus ziņas par Columbian Chemicals nebija kāda garlaikota sadista ākstīšanās. Tā bija labi koordinēta dezinformācijas kampaņa: no viltotiem tvitera kontiem katru stundu tika izsūtīts simtiem ziņu, apzināti izvēloties saņēmējus, lai piesaistītu pēc iespējas lielāku uzmanības. Ļaundari ne tikai viltoja CNN lapas ekrānuzņēmumu, bet arī prasmīgi izveidoja citu Luiziānas ziņu portālu un TV staciju klonus. Kāds bija ieguldījis daudz darba, lai izveidotu viltotu YouTube video. Pat Vikipēdijā jau bija parādījies jauns šķirklis «Columbian Chemicals traģēdija». Nav šaubu, ka aiz tā visa slēpās prasmīgi producenti un vesela programmētāju komanda.
Vēl vairāk – šī viltus panika bija tikai viena no vairākiem līdzīgiem uzbrukumiem, kas tika piedzīvoti pagājušā gada otrajā pusē. Piemēram, 13.decembrī, pāris mēnešus pēc dažiem Ebolas saslimšanas gadījumiem ASV tie paši tvitera konti, kas bija vēstījuši par sprādzienu rūpnīcā, sāka sēt paniku par Ebolas uzliesmojumu Atlantā.
Tās pašas dienas vakarā parādījās jaunas baumas – policija esot nošāvusi kādu neapbruņotu tumšādaino sievieti. Tām visām tika izmantota mirkļbirka #shockingmurderinatlanta (šokējoša slepkavība Atlantā). Nav šaubu, ka šīs ziņas mērķis bija vēl vairāk uzkurināt sabiedrības dusmas, kas gruzdēja kopš 18 gadus vecā Maikla Brauna nošaušanas Fērgusonas pilsētā Misūri štatā pērn augustā.
Šoreiz tika izplatīts miglains video par it kā notikušo šaušanu, kuru papildināja aizkadra komentārs. To noskatoties, man radās sajūta – šo balsi jau esmu dzirdējis. Tā piederēja tam pašam cilvēkam, kas runāja video par sprādzienu rūpnīcā. Īpatnējais akcents un mokošs mēģinājums izklausīties pēc iespējas amerikāniskāk.
Kas aiz tā visa stāv? Kad sāku pētīt šo lietu pērn rudenī, man nebija ne jausmas. Tiesa, jau pirms tam biju interesējies par noslēpumainu organizāciju Sanktpēterburgā, kas nodarbojas ar viltus informācijas izplatīšanu internetā. Tā sevi dēvē dažādos vārdos, bet es saukšu visbiežāk izmantoto – Interneta izpētes aģentūra. Pazīstama ar to, ka algo simtiem darbinieku Kremļa propagandas izplatīšanai, izmantojot viltotas personu identitātes, un tādā veidā cenšas radīt iespaidu, ka Krievijas līderiem ir milzīga atbalstītāju armija. To bieži dēvē par «troļļu fermu».
Jo dziļāk sāku pētīt šīs aģentūras darbību, jo vairāk kopsakarību atklāju starp pērn izplatītajām viltotajām ziņām. Tālab aprīlī devos uz Sanktpēterburgu, lai uzzinātu vairāk par aģentūru un tās īstenoto informatīvo karu gan pret politiskajiem opozicionāriem pašu mājās, gan pret Krievijas iedomātajiem ienaidniekiem ārvalstīs. Tagad viņu ienaidnieku rindās esmu nonācis arī es.
Viņu ir tūkstošiem
Septiņus mēnešus pēc Columbian Chemicals viltus katastrofas es sēžu pustumšā restorānā, pa kura logu var redzēt biroju ēku Savuškina ielā 55. Tā ir pēdējā man zināmā Interneta izpētes aģentūras mājvieta. Nams atrodas Sankpēterburgas ziemeļrietumu rajonā, kur slejas neglītas padomju daudzdzīvokļu mājas un tikpat nepievilcīgi jauno biroju kompleksi. Ir pulksten deviņi piektdienas vakarā, un ielas pretējā pusē esošās ēkas logi ir tumši.
Tas mulsina manu vakariņu partneri, bijušo aģentūras darbinieci Ludmilu Savčuku. Divarpus mēnešus viņa pati ir strādājusi šajā ēkā 12 stundas garās maiņās – no deviņiem rītā līdz deviņiem vakarā. «Precīzi deviņos no ēkas būtu jānāk laukā lielam cilvēku pūlim,» saka sieviete.
Kāds Krievijas laikraksts ir rakstījis, ka aģentūra nodarbina 400 cilvēku, bet tās ikmēneša budžets ir vismaz 20 miljoni rubļu (315 000 eiro). Kad Ludmila strādāja aģentūrā, tajā bija vairākas nodaļas, katra no tām atbildīga par satura veidošanu dažādos populāros sociālajos tīklos: LiveJournal, VKontakte, Facebook, Twitter, Instagram, kā arī komentāru rakstīšanu Krievijas ziņu portālu diskusijās.
Aģentūrā pavadītās dienas līdzinājās cita citai, stāsta Savčuka. Tiklīdz darbinieki ieradās birojā un apsēdās pie saviem darba galdiem, pirmais uzdevums bija ieslēgt starpniekserveri, kas slēpj patieso interneta protokola adresi. Tad visiem tika izsniegts saraksts ar viedokļiem, kas atkārtoti jāizplata cauru dienu. Viena no svarīgākajām tēmām vienmēr bija Ukraina – noniecināt tās prezidentu Petro Porošenko un šausmināties par Ukrainas armijas zvērībām.
Svarīga tēma bija arī situācija Krievijā. Kad pērn sākās finanšu krīze un rublis strauji zaudēja vērtību, troļļiem bija jāraksta optimistiski komentāri par ātru atveseļošanos. Kad šā gada martā tika nogalināts opozīcijas līderis Boriss Ņemcovs, visi Savčukas nodaļas spēki tika pārsviesti palīgos tai nodaļai, kas atbildēja par komentāru rakstīšanu Krievijas mediju diskusijās – visiem bija uzdots popularizēt versiju, ka slepkavību ir pasūtījusi pati opozīcija.
Savčuka strādāja elitārajā speciālo projektu nodaļā. Kamēr citi kolēģi citu pēc cita fabricēja prokremliskus komentārus, viņas nodaļas uzdevums bija radīt pievilcīgas virtuālās personības – tādas, kas ar savu viedokli izceļas pūlī. Pati Savčuka bija atbildīga par trim šādiem radījumiem, kas regulāri publicēja emuārus vietnē LiveJournal. Viena bija gaišreģe ar iesauku Kantadora. Garīgās pasaules eksperte, kura sniedz padomus par attiecībām, svara zaudēšanu, fen-šui un laiku pa laikam arī par ģeopolitiku. Kantadora pareģoja Vladimira Putina triumfu, savukārt Barakam Obamam un Petro Porošenko – sakāvi. Visa šīs izlikšanās jēga bija nemanāmi iepīt propagandu it kā nepolitiska ikdienas cilvēka pārdomās. Patiesībā Ludmila Savčuka bija trollis.
Jēdziens «trollis» kļuva populārs 90.gadu sākumā, apzīmējot ļaudis, kas ar surogātpastu, lielākoties pretīgām fotogrāfijām, pārpludināja interneta tērzētavas. Līdz ar interneta attīstību vairojušās arī dažādas troļļu aktivitātes, taču viņu taktika lielākoties ir palikusi nemainīga. Ikviens sabiedrībā aktuāls jautājums tagad pārvēršas par virtuālu kauju starp troļļiem un reālām personām, kas pauž savu viedokli.
Savčuka stāsta, ka Interneta izpētes aģentūra troļļošanas mākslu attīstījusi līdz koveijera līmenim. Vadība bijusi apsēsti ar statistiku – cik komentāru uzrakstīts, cik reižu kāds tos ir izlasījis, kāda ir to popularitāte. Izcilnieki tika pie prēmijām, bet neveiksmīgākie – pie sodiem. Savčukas darba grafiks bija šāds: divas 12 stundas garas darba dienas, pēc tam divas dienas brīvas. Divu maiņu laikā viņai bija jāizpilda šāda kvota: jāuzraksta pieci jauni politiski komentāri, 10 nepolitiski komentāri un tad 150-200 reižu jākomentē kolēģu sacerētie virtuālie ieraksti.
Lielākā daļa darbinieku bija vecumā no 20 līdz 30 gadiem un pārstāv visdažādākos sabiedrības slāņus. Bija sajūta, ka aģentūras uzdevumi ir tik apjomīgi, ka darbā ticis pieņemts ikviens, kas pieteicās uz internetā publicētajiem darba sludinājumiem – nebija svarīgi, kāda ir šo cilvēku izglītība, vai viņi pirms tam interesējušies par politiku. Ļoti bieži komentāros ir loģikas un gramatikas kļūdas. «Daudzi bija pilnīgi muļķi,» stāsta Marats Burkhārds, kas interneta forumu nodaļā nostrādāja divus mēnešus, katru darba dienu sarakstot vidēji 135 komentārus. Vadība centās troļļus izglītot, rīkojot gramatikas un politoloģijas nodarbības.
Tajā pašā laikā darba jēga daudziem tā arī palikusi neskaidra. Man izdevās aprunāties ar vairākiem aģentūras darbiniekiem, taču neviens no viņiem nezina sava priekšnieka vārdu. Pirms stāšanās darbā bija jāparaksta vienošanās par konfidencialitāti, taču oficiāla darba līguma nebija. Algas bija Krievijai netipiski augstas, piemēram, Savčukai maksāja 41 000 rubļu (650 eiro) mēnesī – tikpat cik pasniedzējam augstskolā. «Viņi radīja tādu atmosfēru, ka mēs darām kaut ko ļoti svarīgu, slepenu un augsti atalgotu.»
Strādājot aģentūrā, Savčuka nokopēja daudzus dokumentus un sāka ievākt informāciju no kolēģiem. Slepus nofilmēja biroju un šā gada februārī to nopludināja vietējā neatkarīgā laikraksta Moj Rajon (Mans Rajons) reportierim. Līdz šim tas bijis labākais ieskats prokremliska troļļa ikdienā.
Lai gan Savčuka aģentūru pameta dienā, kad tika publicēts avīzes raksts, viņa turpina novērot savu bijušo darbavietu no ārpuses. Savčuka ir sabiedriskā aktīviste ar stāžu, kas iepriekš darbojusies vides aizsardzībā. Viņas mērķis ir panākt aģentūras slēgšanu, jo sieviete sapratusi – šāds informatīvais karš vairo tumši saduļķoto atmosfēru Krievijā. «Informācijas miers ir sākums reālam mieram,» saka sieviete.
Kremļa pavāra recepte
Krievijas mediji ir apgalvojuši, ka aģentūru finansē restorānu biznesmenis Jevgeņijs Prigožins, dēvēts par «Kremļa pavāru», jo ir labās attiecībās ar Putinu un regulāri saņem ienesīgus valdības pasūtījumus.
Šī nebūtu pirmā reize, kas Prigožins savu naudu izmantojis donkihotiskai cīņai pret Krievijas ienaidniekiem. Saskaņā ar Novaja Gazeta rakstīto viņš finansēja dokumentālo filmu par to, ka 2011.gadā pret Putinu vērstās demonstrācijas esot finansējusi ASV, kas maksājusi īpašiem aģentiem provokatoriem. Filmu demonstrēja Kremļa kontrolētais kanāls NTV. «Es viņu uzskatu par sātanu,» saka Moj Rajon reportieris Andrejs Sošņikovs, kuram Savčuka nopludināja informāciju par aģentūru. (Prigožina kompānija Concord neatbildēja uz maniem sazināšanās mēģinājumiem.)
Savčukas izplatītos atmaskojumus par aģentūru Krievijā uztver ar apbrīnu ne jau tāpēc, ka tie būtu šokējoši, bet gan tāpēc, ka apstiprina to, ko visi sen jau nojauta – Krievijas internets ir pilns ar troļļiem. «Tie kļūst populārāki ar katru gadu,» saka Platons Mamatovs, kas vadīja troļļu saimniecību Urālu kalnos no 2008. līdz 2013.gadam. Štats mainījās no 20 līdz 40 cilvēkiem, lielākoties studenti un jaunās māmiņas. Viņu uzdevums bija cildināt Putina pārstāvēto partiju Vienotā Krievija. Mamatovs apgalvo, ka valstī ir vesela virkne līdzīgu troļļu fermu, kas sadarbojas ar dažādu līmeņu varas iestādēm. Tā kā šī darbība ir slepena, finansējums tiek gādāts caur ārzonu firmu tīkliem vai nevainīgi maskētiem līgumiem. Pateikt precīzu iesaistīto cilvēku skaitu nav iespējams, bet Mamatovs saka: «Viņu ir tūkstošiem, tik tiešām tūkstošiem.»
Prokremlisko troļļu bums sākās 2011.gada valdības protestu laikā, kad ielās izgāja tūkstošiem cilvēku, sašutuši par krāpšanos nupat notikušajās parlamenta vēlēšanās. Protestētāju saaicināšanai lielākoties tika izmantotas sociālās platformas Facebook un Twitter, bet, piemēram, viens no pazīstamākajiem opozicionāriem Aleksejs Navaļņijs lietoja LiveJournal.
Kad pēc gada amatā stājās jaunais Putina administrācijas vadītāja vietnieks un viņa iekšpolitikas veidotājs Vjačeslavs Volodins, viens no viņa galvenajiem uzdevumiem bija savaldīt un pakļaut kontrolei internetu. Volodins ir jurists ar sākotnēju inženiera izglītību, tāpēc ķērās pie šī darba tā, it kā būtu jānovērš kļūda apkures sistēmas projektā. Žurnāla Forbes krievu izdevums rakstīja, ka Volodins savā birojā uzstādīja speciāli radītu datortermināli ar īpašu programmu Prizma, kas uzrauga sabiedrības noskaņojumu, sekojot 60 miljoniem virtuālo avotu. «Prizma skatās uz sociālajiem medijiem kā īstu kaujas lauku,» skaidroja Forbes.
Kaujas notika vairākās frontēs. Tika pieņemti jauni likumi, kas lika blogeriem reģistrēties valsts dienestos. Melnais saraksts ļāva valdībai cenzēt vietnes bez tiesas rīkojuma. Interneta platformas VKontakte, Yandex un citas nonāca Kremļa sabiedroto kontrolē. Putins šīm darbībām deva ideoloģisko segumu, nodēvējot visu internetu par «CIP projektu», no kura Krievija ir jāpasargā. Interneta ierobežošana nāca komplektā ar jaunu digitālās propagandas vilni. Valdība lūdza padomu tiem pašiem sabiedrisko attiecību konsultantiem, kas palīdz lielajiem korporatīvajiem zīmoliem izmantot sociālos medijus. Saskaņā ar Kommersant Vlastj žurnālistes Jeļizavetas Surnačovas teikto, Kremlis sāka maksāt modes un fitnesa blogeriem, lai tie savos emuāros ievietotu prokremliskus materiālus līdzās nevainīgiem ierakstiem par kurpēm un diētām.
Tas viss radīja arvien nomācošāku sajūtu, ka internets vairs nav opozīcijas dabiskais medijs – tā atzīst Krievijas žurnālisti un sabiedriskie aktīvisti, ar kuriem esmu runājis. «Mīts, ka internetā valda opozīcija, ir krietni novecojis. Tā nav patiesība jau vismaz trīs gadus,» saka Leonīds Volkovs, korupcijas apkarotāja Alekseja Navaļnija kampaņas vadītājs. Ik dienu centīgi izplatot Kremļa propagandu, apmaksātie troļļi laupa iespēju vienkāršajiem interneta lietotājiem nošķirt patiesību no izdomājumiem.
Krievijas informācijas karu var uztvert kā lielāko trollēšanas operāciju pasaules vēsturē, kuras mērķis patiesībā ir uzbrukt internetam kā demokrātiskai videi. Šī kara laikā Runets (kā bieži mēdz saukt Krievijas intenetu) var kļūt nepatīkams ikvienam, kurš ietrāpās tā krustugunīs. Leonīds Volkovs drīz pēc mūsu tikšanās savā Facebook profilā publicēja ziņu, ka runājis ar cilvēku no The New York Times. Kāds izbijis prokremliskais blogeris pēc tam mani brīdināja – tas nav bijis gudri, jo Kremļa cilvēki seko Volkova izteikumiem un tagad būs brīdināti par manu darbošanos.
I Am Ass un citi «amerikāņi»
Ķēdīte, kas ļāva Columbian Chemicals dezinformācijas kampaņu sasaistīt ar Interneta izpētes aģentūru, sākas pēc kādas digitālās sabotāžas. Pagājušovasar grupa, kas sevi sauc par Anonymous International publiskoja simtiem e-pastu, kuri nozagti Interneta izpētes aģentūras darbiniekiem. Tie liecināja, ka aģentūra ir sākusi trollēt arī angļu valodā. Vienā no dokumentiem bija aprakstīts projekts ar nosaukumu Pasaules tulkojums, tajā tika skaidrots – no katriem pieciem ārzemju interneta lietotājiem četri ir noskaņoti pret Krieviju. Projekta mērķis bija mainīt šo proporciju. Vēl vienā e-pastā bija tabula, kurā uzskaitīta daļa no troļļu kontiem, kurus aģentūra izmantoja angļvalodīgajā internetā. Kad BuzzFeed ziņoja par šo e-pastu noplūdi, es izmantoju informāciju par šiem troļļu kontiem un sāku kartēt tos Facebook un Twitter, mēģinot sazīmēt to savstarpējās saites.
Vienu no kontiem sauc I Am Ass («Es esmu dirsa»). Ass bija konti Twitter un Instagram, vairāki Facebook profili un pašam sava mājaslapa. Sociālos medijus viņš piepildīja ar saitēm uz ziņu rakstiem un paša komentāriem. Ass piemita bērnišķīga humora izjūta un ļoti ierobežotas angļu valodas zināšanas. Viņš arī no sirds ienīda Baraku Obamu. Tipisks viņa ieraksts sociālajos tīklos ir saite uz ziņu rakstu par ISIS slaktiņu Irākā, kuru Ass izplatīja Facebook, papildinot ar komentāru: «Es baidos un piržu! ISIS ir briesmonis, kuru pamodināja Obama ar drausmīgo karu Irākā!»
Ass bija kāds pusducis fanu, kuri regulāri spieda Patīk un komentēja viņa ierakstus. Šiem faniem bija vairākas kopīgas iezīmes. Visi viņu Facebook konti bija izveidoti 2014.gada vasarā. Viņi visi izskatījās pēc kārtīgiem jauniešiem un dzīvoja lielās ASV pilsētās, taču viņiem nebija draugu ārpus interneta. Toties viņi brīvo laiku pavadīja, rakstot pret Obamu vērstus komentārus CNN, Politico, Fox News un citu ASV plašsaziņas līdzekļu Facebook lapās. Viņu, jo sevišķi sieviešu, saziņa ar citiem Facebook lietotājiem, pamatā aprobežojās ar svešiniekiem, kuri izteica komplimentus par viņu izskatu. Visas sievietes bija ļoti skaistas – patiesībā tik ļoti skaistas, ka dažām profilu bildes izrādījās nozagtas modelēm un aktrisēm. Kļuva skaidrs, ka lielākā daļa Ass fanu nebija īsti cilvēki. Arī viņi bija troļļi.
Es pievienoju savos Facebook draugos pēc iespējas vairāk šo troļļu un sāku novērot viņu uzvedību. Lielākā daļa viņu izplatītā satura nāca no citām mājaslapām, kuras, līdzīgi kā Ass ieraksti, bija radītas ar mērķi izveidot izklaidējošu, sociālajām platformām draudzīgu saturu, kuru citi labprāt gribētu pārsūtīt. Ierakstus, kurus ik dienu saražoja šī grupa, komentēja un pārsūtīja tas pats troļļu tīkls – veidojās tāda kā virtuāla neapmierināto amerikāņu Potjomkina sādža.
Dažas nedēļas sekojis šiem kontiem, es Facebook pamanīju neparastu ziņu. No viena konta, kas it kā piederēja sievietei no Sietlas vārdā Pollija Tērnera, man pienāca ielūgums uz kādu pasākumu. Tā bija Ņujorkā paredzēta lekcija, lai atzīmētu mākslas izstādes Material Evidence (Lietiski pierādījumi) atklāšanu. Par Material Evidence es jau zināju, pateicoties spilgtajām reklāmām, kas bija parādījušās Ņujorkas metro stacijās un uz autobusu sāniem. Tās bija melnbaltas fotogrāfijas ar kamuflāžā tērptu vīrieti un saukli: «Sīrija, Ukraina… Kas tālāk?» Material Evidence mājaslapa to raksturoja kā ceļojošu izstādi, kas atklās «visu patiesību» par pilsoņu karu Sīrijā, kā arī 2014.gada Eiromaidana revolūciju Ukrainā, izmantojot «unikālus aculiecinieku ierakstus, lietiskos pierādījumus un video». Es noklikšķināju uz Material Evidence lekcijas ielūgumu un pamanīju, ka uz to bija aicināti vairāki troļļi, arī mans «draugs» Ass.
Material Evidence, kas pagājušā gada septembrī atrada pagaidu mājas apjomīgajā ArtBeam galerijā Čelsijā, bija kā reālās pasaules iemiesojums tai greizo spoguļu karaļvalstij, kurā biju iemaldījies Facebook. Lielas, spēcīgas fotogrāfijas rādīja Sīrijas nemiernieku barbarismu, slepkavojot glītus sīriešu karavīrus un nevainīgus civiliedzīvotājus. Nemiernieku nogalināto civiliedzīvotāju asiņainās fotogrāfijas «piedāvāja Sīrijas Aizsardzības ministrija».
Bija arī attēli no Ukrainas revolūcijas, kas gandrīz pilnībā koncentrējās uz nelielo, bet ekstrēmistiski noskaņoto grupu Labējais sektors. Organizētāju izvēle izstādīt blakus fotogrāfijas no Sīrijas un Ukrainas nemieriem tā arī netika paskaidrota. Vienīgā man redzamā saikne ir fakts, ka abas sacelšanās bija vērstas pret Krievijas atbalstītajiem līderiem.
Pie daudzām zālē izstādītajām fotogrāfijām stikla kastēs bija izvietoti arī tajās redzamie priekšmeti. Kā organizētājiem bija izdevies iegūt tieši to sadauzīto motociklista ķiveri, kura redzama galvā Ukrainas protestētājam, cīnoties ar specvienības kaujiniekiem? Kurš viņiem bija piešķīris naudu, lai nopirktu un uz Ņujorku nogādātu krietni pabojātu baltu furgoniņu, kuru it kā bija izmantojuši Sīrijas nemiernieki neveiksmīgā pašnāvnieku uzbrukumā? Uz šiem jautājumiem man neizdevās gūt skaidras atbildes no Bendžamina Hillera, Berlīnē dzīvojoša vācu-amerikāņu fotožurnālista, kurš bija pieteikts kā Material Evidence kurators. Viņš pastāstīja, ka izstādi izveidojis neatkarīgs Eiropas, Krievijas un Sīrijas kara fotogrāfu kolektīvs, kuram esot piegriezušies vienpusējie konfliktu atainojumi Rietumu medijos. Hillers apgalvoja, ka līdzekļi iegūti ar kopfinansēšanas palīdzību. (Drīz pēc mūsu sarunas Hillers pameta organizāciju tās «dezinformācijas» dēļ.)
Atgriezies mājās, es ieskatījos tviterī, meklēdams liecības par troļļu kampaņu. Kā jau paredzēju, desmitiem kontu aizgūtnēm izplatīja sajūsmas pilnas atsauksmes ar mirkļbirku #MaterialEvidence. Atvēru vienu no profiliem, kas piederēja jaunai sievietei aviatoru saulesbrillēs, kura sevi sauca par Zoju Formenu. (Vēlāk atklāju, ka arī viņas profila attēls ir zagts.) Lielākā daļa viņas ierakstu bija vienkārši dziesmu teksti un iedvesmojoši citāti. Taču pagājušā gada 11.septembrī viņa stundām ilgi nelika mierā politiķus un žurnālistus, pārsūtot neskaitāmas ziņas par šausminošu sprādzienu ķīmiskajā rūpnīcā Luiziānas štatā. Twitter atrodamais ziņas izcelsmes lauks parādīja, ka Zojas Formenas (un lielākās daļas citu troļļu) tvīti par #ColumbianChemicals bija sūtīti, izmantojot palīgrīku Masss Post, kas saistīts ar vairs nedarbojošos vietni domēnā Add1.ru. Šo domēnu Add1.ru 2009.gada janvārī reģistrēja Mihails Burčiks. Anonymous International nopludinātajos dokumentos Mihails Burčiks ir atrodams kā Interneta izpētes aģentūras izpilddirektors.
Burčikam, jaunam tehnoloģiju nozares uzņēmējam no Sanktpēterburgas, piezvanīju februāra sākumā, lai pajautātu par pagājušajā gadā notikušo dezinformācijas kampaņu un tās saistību ar Interneta izpētes aģentūru. Avīzes Süddeutsche Zeitung žurnālists Džulians Hanss savā rakstā bija teicis, ka Burčiks viņam apstiprinājis nopludināto dokumentu autentiskumu. Kad es sazvanīju Burčiku, viņš noliedza, ka strādā Interneta izpētes aģentūrā. Sacīja, ka nekad nav dzirdējis arī par Masss Post aplikāciju un neatceras arī Add1.ru domēnu, jo savā dzīvē ir radījis un pārdevis daudzas vietnes. Viņš izteica minējumu, ka aģentūras izpilddirektors varbūt esot kāds cits Mihails Burčiks.
Tikšanās ar skinhedu
Esot Sanktpēterburgā, man beidzot izdevās salīdzināt savus pierakstus ar Andreja Sošņikova rīcībā esošo informāciju. Viņš ir jauns un neatlaidīgs pētnieciskais žurnālists no Moj Rajon, kuram Savčuka bija nopludinājusi dokumentus. 2013.gadā Sošņikovs slepus sāka strādāt Interneta izpētes aģentūrā un kļuva par vienu no pirmajiem žurnālistiem, kurš sabiedrībai atklāja tās darbību.
Parādīju Sošņikovam YouTube video no #ColumbianChemicals kampaņas, ko viens no troļļiem bija ievietojis Facebook – tas bija smalks infografiks par ASV slepenā dienesta trūkumiem. Sošņikovs uzreiz pazina animācijas stilu. Viņš teica, ka to ir izveidojusi apvienība Infosurfing, kas parasti ievieto prokremliskus infografikus Instagram un VKontakte. Sošņikovs man parādīja, kā izmanto palīgrīku Yomapic, lai kartētu sociālo mediju lietotāju atrašanās vietas – tas viņam palīdzēja atklāt, ka visi Infosurfing Instagram kontā ievietotie attēli ir nākuši no Savuškina ielas 55. Tagad viņš ir izveidojis plašu datubāzi ar saturu, kuru troļļi izplata tieši no šīs Pēterburgas adreses.
Viņš atvēra InfoSurfing izveidoto YouTube kanālu, un mēs kopīgi pārskatījām tajā izvietotos videoklipus. Pamanīju, ka šeit redzams tieši tas pats videomateriāls, kuru biju redzējis Facebook – tikai pārcentīgās amerikāņu balss vietā skanēja krievu valoda. Tā bija tiešākā līdz šim atrastā saikne: izskatījās, ka ColumbianChemicals kampaņas videomateriāla veidotājs darbojas organizācijā, kas saistīta ar to pašu adresi, kurā atrodas Interneta izpētes aģentūra.
Tomēr neviens nebija dzirdējis par konkrētu departamentu, kas būtu varējis organizēt šo dezinformēšanas kampaņu ASV. Angļvalodīgā troļļu komanda bija ļoti elitāra un noslēpumaina. Vienīgais cilvēks no šī departamenta, ar kuru man izdevās parunāt, bija sieviete vārdā Katarīna Aistova. Viņa savulaik bija strādājusi par viesnīcas reģistratori un Interneta izpētes aģentūrai pievienojās, kad tā vēl bija iepriekšējā, mazākā birojā. Viņu es atradu, pateicoties Anonymous International nopludinātajiem datiem, kuru vidū bija arī viņas sūtītie e-pasti priekšniekiem, ziņojot par Putinu slavējošiem komentāriem, kurus viņa ievietojusi The Blaze, Politico un citviet.
Uzrakstīju Aistovai e-pastu, bet viņa nealka runāt ar mani. Teica, ka jau ir cietusi no publiskiem uzbraucieniem, cilvēki esot vajājuši viņu pat mājās, tāpēc klātienes intervijai var piekrist tikai ar nosacījumu, ka drošības labad viņu var pavadīt brālis. Es piekritu, un mēs satikāmies kādā nomaļā ķīniešu restorānā. Aistovas brālis izrādījās milzīgs skinheds, kura rokas klāja tetovējumi ar nacistu simboliku, īpaši izcēlās vairāk nekā desmit centimetrus liela svastika uz viņa kreisā bicepsa. Intervijas laikā mēs ar Aistovu sēdējām blakus vienā galda pusē, bet viņš sēdēja mums pretī un klusējot smaidīja aiz saulesbrillēm.
Pēdējā rītā pirms aizbraukšanas no Sanktpēterburgas es vēl atgriezos Savuškina ielā 55. Biju lasījis, kā citi žurnālisti ir mēģinājuši iekļūt ēkā, taču tūlīt pat izmesti laukā, tāpēc jutu zināmu satraukumu, verot ēkas durvis. Turniketu sargāja divi vīri uzvalkos. Es ar tulku devos pie administratores galda un apjautājos, vai būtu iespējams tikties ar kādu cilvēku no Interneta izpētes. (Pārceļoties uz Savuškina ielu 55, organizācija bija atmetusi vārdu «aģentūra» savā nosaukumā.) Viņa mūs informēja, ka Interneta izpētes šeit vairs nav, nomas līgums esot pārtraukts sliktās reputācijas dēļ. Viņa parādīja uz dēli ar visiem pašreizējiem ēkas iemītniekiem.
Vienu no tiem es pazinu: Federālā ziņu aģentūra jeb FAN. Biju lasījis, ka FAN pieder prokremlisku ziņu lapu tīklam, un arī to finansiāli atbalsta Jevgeņijs Prigožins. Tāpēc lūdzu reģistratorei iespēju parunāt ar kādu no FAN. Man par pārsteigumu viņa pacēla telefona klausuli, dažas sekundes parunāja un informēja, ka tūlīt pie mums iznāks Jevgeņijs Zubarevs, FAN galvenais redaktors.
Kopā ar Zubarevu šķērsojām turniketu, pierakstījāmies pie sargiem, kuri kādu brīdi mūs vēl pavadīja pa garo gaiteni līdz FAN pirmā stāva birojam. Divas istabas bija neparasti klusas, zinot, ka šeit darbojas interneta ziņu vietne ar 40 cilvēkiem, kā sacīja pats Zubarevs. Telpas bija gatavas lielas komandas darbam, uz identiskiem brūni laminētiem galdiem stāvēja aptuveni ducis vienādi melnu stacionāro datoru, taču pie tiem darbojās tikai divi jauni reportieri. Viss aprīkojums izskatījās jauns kā nesen izpakots.
Apsēžoties pie Zubareva galda, es jautāju viņam par rakstiem, kuros FAN ir dēvēts par Kremļa propagandas organizāciju. Zubarevs atbildēja, ka tā esot apmelošanas kampaņa. «Varbūt tas ir uzbrukums pret mūsu investoriem.» Tomēr viņš atteicās nosaukt šos investorus.
Sanktpēterburgu pametu 28.aprīlī. Nākamajā dienā FAN publicēja rakstu ar virsrakstu «Kas The New York Times žurnālistam kopīgs ar Sanktpēterburgas nacistu?» Tajā bija aprakstīta noslēpumaina The New York Times žurnālista – manis – tikšanās ar neonacistu Sanktpēterburgā. Rakstu ilustrēja liela fotogrāfija ar skinhedu, kurš entuziastiski salutēja nacistu manierē. Tas nebija vienkārši kaut kāds skinheds, bet gan vīrietis, kuru Katarīna Aistova bija atvedusi uz mūsu tikšanos kā savu brāli. Kā uzzināju no raksta, Aistovas «brālis» patiesībā ir bēdīgi slavens neonacists vārdā Aleksejs Maksimovs ar iesauku Muša, kurš ir vienas no lielākajām Sanktpēterburgas skinhedu grupas Totenkopf biedrs un savulaik nosēdējis deviņus gadus cietumā par kāda vīrieša noduršanu.
Rakstā par mani nebija pieminēta ne Katarīna Aistova, ne Interneta izpētes aģentūra. Toties tika apgalvots, ka esmu saticis Maksimovu, lai viņš palīdzētu sarīkot pret Krieviju vērstu provokāciju. «Viņam acīmredzot vajadzēja kādu stāstu par to, kā slepkavnieciskais Kremļa režīms vajā nevainīgus krievus. Tā nav pirmā reize, kad esmu saskāries ar tamlīdzīgām prasībām no Rietumu žurnālistiem. Bet es viņam nepalīdzēšu,» stāstīja Maksimovs. Bija skaidrs, ka esmu mēģinājis Sanktpēterburgā uzkurināt miniatūru Eiromaidanu.
Pārējās raksta fotogrāfijas bija no manas tikšanās ar Aistovu un Maksimovu. Viena no tām, šķiet, bija uzņemta pa restorāna logu, kamēr mēs tur sēdējām un sarunājāmies. Fotoobjektīva leņķis ir tāds, ka Aistova tikpat kā nav redzama, pirmajā acumirklī patiešām izskatās, ka es draudzīgi pie kafijas tases tērzēju ar skinhedu.
Nevarēju neapbrīnot viņu plāna pārdrošību. Atcerējos, kā Aistova restorānā apsēdās man blakus un man vajadzēja visu laiku iegrozīties tā, lai varētu pavērsties pret viņu, kamēr Maksimovs klusēdams sēdēja mums pretī. Tagad sapratu, ka viņi tā bija sasēdušies speciāli, lai fotogrāfijā izskatītos, ka ar Maksimovu es tiekos viens pats. Aizsūtīju Aistovai e-pastu, lūdzot paskaidrot notikušo. Viņas vienīgā atbilde bija šāda: «Arī es gribētu, lai jūs paskaidrojat par sevi un šo situāciju!!»
Sensacionālā ziņa dažas nākamās dienas cirkulēja nelielu prokremlisko blogu tīklā. Tur tā pamazām mutēja, kļūstot aizvien baisāka. Kāda vietne sacīja, ka es strādāju CIP labā, vēl cita minēja Nacionālo Drošības aģentūru. YouTube kanāls Russia Today – tas nepieder pazīstamajam Kremļa kanālam, bet ir tā pakaļdarinājums – ievietoja smalki veidotu video par tikšanos. Desmitiem troļļu to izplatīja tviterī, izmantojot mirkļbirku #ВербовкаНацистов jeb «nacistu vervēšana». Tā tobrīd kļuva par vienu no Krievijas Twitter populārākajām mirkļbirkām.
Atguvies no šoka, es sāku izmeklēt pret mani vērsto kampaņu. Pēc dažām dienām Skype parunāju ar Sošņikovu. «Vai redzēji rakstu par sevi FAN?» viņš jautāja. «Viņi zina, ka tu drīz publicēsi rakstu, kas piesaistīs lielu uzmanību, tāpēc mēģina padarīt tevi par muļķi Krievijas auditorijas acīs.»
Soli pa solim, atklājot šo krāpšanas shēmu, man piezagās paranoja. Jo vairāk skaidroju to Sošņikovam, jo absurdāki šķita paša teiktie vārdi – tie aizvien vairāk līdzinājās tieši tādam samākslotam alibi, kuru būtu izgudrojis pieķerts CIP aģents. Troļļi bija izdarījuši vienīgo lietu, ko prata darīt, taču šoreiz tas bija izdevies patiešām lieliski. Viņi bija ieperinājušies manā prātā.
Viedokļi
Kudors: meli ir Krievijas politikas ierocis
Būtu naivi domāt, ka troļļi Latvijā nedarbojas, saka Andis Kudors, kura vadītais centrs vētījis troļļu fermu aktivitātes Krievijā. Arī Latvijas portālu vadība dalījusies novērojumos – pie konkrētu tēmu rakstiem parādās vienveidīgi komentāri par labu Kremļa politikai. Kudors pamanījis, ka pie rakstiem par notikumiem Ukrainā lasāmi vienveidīgi komentāri par ukraiņu karavīru zvērībām. «Aizdomas, ka tas ir organizēts darbs, reakcija uz atslēgas vārdiem.» Tomēr troļļu darbības komentāru sadaļās Kudoram nešķiet pārāk bīstamas, jo komentēšanas kultūra vairs nav tik populāra. Bīstamāka ir dezinformācija sociālajos tīklos, kurus informācijas ieguvei biežāk izmanto jaunieši, kuru politiskā pārliecība vēl nav attīstījusies.
Trollis par tiešām bīstamu instrumentu var kļūt krīzes, konflikta situācijās, domā Kudors. Taču arī miera laikos šāda dezinformācija nav patīkama. «Tas jebkurā gadījuma ir nepatīkami, jo tiek izplatīti meli! Mūsu kaimiņvalsts mērķtiecīgi organizē melu izplatīšanu!» Tieši melus Kudors sauc par vienu no Krievijas nopietnākajiem politikas ieročiem. Nereti mērķis nav pārliecināt cilvēkus par savas versijas patiesumu, bet gan apmulsināt, pārpludinot informācijas telpu ar dažādām notikušā versijām, patiesībai ļaujot «noslīkt».
Drošības policija aicina ziņot
Analizējot procesus virtuālajā vidē, arī Drošības policija ir konstatējusi darbības, kam piemīt troļļošanas pazīmes. DP, kas uzrauga troļļu darbus, saka: šādu aktivitāšu intensificēšanās tradicionāli vērojama sabiedriski un politiski nozīmīgu notikumu laikā. Pēdējais piemērs, kuru min DP, ir noteiktu viedokļu izplatīšana virtuālajā telpā Austrumu partnerības samita laikā.
Troļļošana pagaidām nav krimināli sodāma, taču DP vērtējumā tendenciozi un sagrozīti komentāri, kas tiek apzināti izplatīti nolūkā diskreditēt Latviju un tās amatpersonas, nelabvēlīgi ietekmē demokrātiju un ilgtermiņā var radīt riskus nacionālās drošības interesēm. Tāpēc atbildīgā iestāde pievērš uzmanību šādiem gadījumiem, aicinot arī sabiedrību par tiem ziņot.
Komentāri (27)