Divas lielas izstādes Rīgā iezīmē daudzpusīgā mākslinieka Romana Sutas 120 gadu jubileju. Viens no viņa lielākajiem mērķiem bija redzēt jaunizveidoto Latvijas valsti kā attīstītās Eiropas līdzvērtīgu daļu
Divdesmit trīs gadu vecumā uzgleznotais Pašportrets ar pīpi rāda jaunu cilvēku asi konturētām brūnām acīm, zilsvītrotā kreklā, mazu, sārtu cepurīti uz pakauša. Zobos gaiša pīpe. Ir 1919. gads. Jaunais gleznotājs Romans Suta pirms vairākiem gadiem izbraukājies pa pasauli kā kuģa junga. Pēc tam sāk apmeklēt nodarbības mākslas skolā Rīgā. Drīz iedraudzējas ar tā laika progresīvākajiem prātiem latviešu mākslā, mazliet vecākajiem Jāzepu Grosvaldu, Voldemāru Toni, Konrādu Ubānu, Kārli Johansonu, Jēkabu Kazaku.
Enerģijā kūsājošo Sutu kolēģi sākumā nemaz neņem nopietni. Taču uzrunā viņa asais prāts, zināšanas. Arī talants, kas pamazām sāk sevi izpaust glezniecībā. Vēl pēc desmit gadiem Suta būs kļuvis par vienu no Latvijas modernisma pīlāriem. Nodrošinājis Latvijas mākslai atpazīstamību Eiropā. Izmēģinās roku arī scenogrāfijā, dizainā, kino.
Izcilā latviešu mākslinieka jubileju Latvijas Nacionālais mākslas muzejs atzīmē ar divām apjomīgām izstādēm. Muzeja galvenajā ēkā skatāma Sutas glezniecība, grafika, scenogrāfija, grāmatu ilustrācijas, kā arī biogrāfiski materiāli. Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā aplūkojama Sutas radītā lietišķā māksla un dizains. Netieši sanācis arī tā, ka atjaunotās Latvijas neatkarības svētku mēnesī izstādes skaisti izspēlē vēl kādu nozīmīgu Sutas devumu (iespējams, arī vēlējumu priekšdienām): neatlaidīgi strādāt, lai valsts vārds godam tiek iezīmēts Eiropas kopējā kultūras kartē.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.