Raivo Vīksne, maluzvejnieku ķērājs • IR.lv

Raivo Vīksne, maluzvejnieku ķērājs

3
No auksta ūdens Raivo nav bail. Viņš kopš 1998. gada ir zemessardzes 52. kājnieku bataljona dienestā, rūdīts mācībās. Vai varētu noķert maluzvejnieku, ja vienīgais ceļš būtu pa gaisu? Raivo smiedamies atbild: «Varētu!»
Gunita Nagle

Iedomājies sevi vides inspektora vietā! Ir četri no rīta, un tu jau piekto stundu sēdi slēpnī pie Pērses, simt metru attālumā no maluzvejnieka. Lai būtu pierādījumi, ka viņš zvejo nārsta laikā, jāpieķer ar tīkliem un, vēlams, zivīm rokās. Bet upei ir dolomīta stāvkrasts. Ja skriesi pa oļiem klāto krastu, tevi pamanīs. Sadzirdēs arī tad, ja skriesi pa vienīgo taciņu, kas noved tieši cauri maluzvejnieka mājas pagalmam, ko apsargā suņi. Kā tu pieķertu maluzvejnieku?   

Vides inspektors Raivo Vīksne ienira ūdenī un aizpeldēja līdz maluzvejniekam. «Labrīt! Valsts vides dienests. Inspektors Vīksne,» viņš teica, izlīdis no ūdens, un pārkāpumā pieķertais aiz pārsteiguma gandrīz pārvēlās pār laivas malu. Šādā brīdī atrunas, ka nakts laikā ķertas nārstojošas līdakas ēdelīgam runcim, neder. Būs jāmaksā sods, jāatlīdzina zaudējumi dabai. 

Līdakas, upes un jūras nēģi, zandarti, laši, strauta foreles un zuši ir maluzvejnieku visvairāk iekārotās zivis. Tās var pārdot par labu cenu. Bet lašus, izņemot dažas vietas, aizliegts ķert vispār, pārējās zivis – noteiktos laikos pavasarī un rudenī, kad tās nārsto. 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu