Padomju laikā Oleru muižā bijusi skola, citā ēkā — telefoncentrāle un pasts. Kad rosība noplakusi, viss pamests dīkstāvē.
Latvija ir viena no tukšākajām vietām Eiropā, gandrīz vienīgā valsts, kur galvaspilsētā nav saglabājies neviens pilsoņu dzīvoklis un laukos - neviena muiža ar seno iedzīvi un iemītniekiem. Tik skarba ir Rundāles pils direktora Imanta Lancmaņa diagnoze. Un tomēr ir muižas, kurās atkal dzīvo cilvēki. Ir vasaras ekspedīcijās dodas radošo industriju portāla Fold.lv redaktore Veronika Viļuma un LTV raidījuma Adreses autors Mārtiņš Ķibilds
Dzīvot kā Dieva ausī. Oleru muižu ieraugot, ienāk prātā šī bieži lietotā metafora. Paslēpusies Jeru pagasta mežos un nieka 15 minūšu braucienā no Rūjienas, tā pārsteidz ar pārpasaulīgo mieru un harmoniju gan muižas kompleksa arhitektūrā, gan nesamākslotajā dabas klātbūtnē. To savulaik novērtējuši trīs draugi, kursabiedri no lietišķajiem. 1989. gadā, iedvesmojušies no Imanta Ziedoņa idejas par veco muižu glābšanu, viņi to iegādājās kopīpašumā. «Padomju laikā muižas «svieda pakaļ». Likās - skaisti, lielas telpas, dzīvosim kā komūna, visi kopā strādāsim un pusdienosim. Atjaunosim koka detaļas, uztaisīsim mēbeles. Kādu laiku tas tā arī bija,» stāsta Oleru muižas saimnieks Kārlis Zemītis. Tagad vienīgi viņš ar sievu Ievu Zemīti un trim bērniem te dzīvo pastāvīgi.
