Latvija ir viena no tukšākajām vietām Eiropā, gandrīz vienīgā valsts, kur galvaspilsētā nav saglabājies neviens pilsoņu dzīvoklis un laukos – neviena muiža ar seno iedzīvi un iemītniekiem. Tik skarba ir Rundāles pils direktora Imanta Lancmaņa diagnoze. Un tomēr ir muižas, kurās atkal dzīvo cilvēki. Ir vasaras ekspedīcijās dodas radošo industriju portāla Fold.lv redaktore Veronika Viļuma un LTV raidījuma Adreses autors Mārtiņš Ķibilds
Uz Berķenes muižu braucu dienā, kas izdaudzināta par šovasar karstāko. Ārā nudien valda īsta tveice, un sastrēgumi uz Jūrmalas šosejas sākas jau Piņķos. Uzzinājuši, ka esmu devusies cauri kūrortpilsētai, Berķenes muižas saimnieki, bijušie jūrmalnieki Aldis un Ilze Melgalvji, pastāsta, ka milzīgās atpūtnieku masas, kas dodas gozēties pludmales karstajās smiltīs, bijis viens no viņu pamudinājumiem pārcelties.
«Dzīvojām Mellužos pie jūras. Ziemā Jūrmala bija pasakaina, neviena cilvēka, miers – tieši tas, kas mums tagad ir šeit. Bet, kā pienāca vasara, atverot vārtiņus, jau divas mašīnas priekšā, nevar pat īsti izbraukt,» atceras Aldis.
Berķenes muižā ģimene pirmoreiz ieradās 2004. gada maijā. «Ziedēja kastaņas, izdīgusi zālīte, turpat pureņu pļava – pasakaina vieta,» Aldis stāsta par pirmajiem iespaidiem. Atgriežoties tā paša gada augustā, pavērusies cita aina. Zāle jau krietni paaugusies, dadži aizseguši logus. Pieejot tuvāk, izrādījies, ka logu nemaz vairs nav. Viss izvazāts, savākts saimniecībai, metāla detaļas nodotas. Bija palikuši mūri visai sliktā stāvoklī. Tomēr nekas no tā jaunos saimniekus nav biedējis – uzrunāja sajūta.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.