Žurnāla rubrika: Svarīgi

Inguna Sudraba intervijā par to, kāpēc nav izlasījusi Ir publiskotās oligarhu sarunas un ko vēlas panākt to izmeklēšanas komisijas vadībā

Šķietami lielā vienprātība, ar kādu 21. jūlijā parlaments bez neviena «pret» izveidoja parlamentārās izmeklēšanas komisiju par «oligarhu sarunām», ilga tikai nedēļu. Jau 27. jūlijā, izraugot komisijas sastāvu, asas debates izvērtās par Ingunas Sudrabas (NSL) piemērotību šim darbam. Tomēr Saeimas vairākums nolēma visu komisijas sastāvu apstiprināt vienā balsojumā, bet neilgi pēc tam komisijas locekļi tieši Sudrabai uzticēja vadītājas amatu. Viņu atbalstīja Saskaņas, ZZS un Reģionu apvienības deputāti, kamēr Vienotības virzīto Andreju Judinu – NA kolēģis.

«Nepatīkams pārsteigums,» lēmumu komentēja Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece (NA). «Ja runājam par morāli ētiskajiem kritērijiem, vai te mēs nenonākam pie situācijas «āzis par dārznieku»,» viņa retoriski jautāja. Vienotības priekšsēdētājs Andris Piebalgs, kas jūlija sākumā izteica aicinājumu veidot parlamentārās izmeklēšanas komisiju, pēc Sudrabas ievēlēšanas secināja: «Ir nožēlojami, ka komisijas vadība uzticēta cilvēkam, kurš pats ir minēts sarunās kā Krievijai tīkams premjera amata kandidāts.» Viņa kolēģe, Saeimas frakcijas vadītāja Solvita Āboltiņa to nosauca par «ārprātīgu cinismu». Vienotību pametušais Saeimas deputātu piecnieks vērsās Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijā ar lūgumu izvērtēt, vai Sudrabas atrašanās komisijas vadībā nav saistīta ar interešu konfliktu un ir likumīga. Visbeidzot, Valsts prezidents Raimonds Vējonis īpašā vēstulē 28. jūlijā aicināja Saeimas frakcijas vēlreiz izvērtēt, vai parlamentārās izmeklēšanas komisija Sudrabas vadībā spēs izpildīt Saeimas dotos uzdevumus, stiprinās sabiedrības uzticēšanos valsts varai un tiesiskumam.

Konkrēts priekšlikums par Sudrabas atsaukšanu no komisijas sastāva Saeimā nav tapis, taču frakciju pārstāvji apspriež tālākos soļus, ja deputāte nesaņems pielaidi valsts noslēpumam. 

Tikmēr Sudraba jau sākusi organizēt komisijas darbu – pirmā sēde plānota 8. augustā. Atbilstoši Saeimas dotajam mandātam komisijai «par valsts nozagšanas pazīmēm un pirmstiesas izmeklēšanas kvalitāti kriminālprocesā nr. 16870000911» būs jāizvērtē faktori, kas noveduši pie oligarhu lietas izbeigšanas. Tāpat tai jāpārbauda publiskajā telpā izskanējušās informācijas atbilstība krimināllietas materiāliem un jāizvērtē informācija par iespējamu valsts nacionālās drošības apdraudējumu un atsevišķu personu iespējamu darbību citu valstu interesēs. Vēl komisijai jāvērtē informācija, kas norāda uz iespējamiem Satversmes pārkāpumiem un iespējamu prettiesisku manipulāciju ar sabiedrisko viedokli caur masu medijiem.

Ir intervēja Ingunu Sudrabu 28. jūlijā, dienu pēc viņas ievēlēšanas jaunajā amatā.

Kāpēc vēlaties strādāt šajā komisijā? 
Kad frakcijā runājām, kas ir komisijas darba uzdevumi, ņemot vērā arī to nostāju, ka varbūt es neesmu pati piemērotākā persona, man tieši frakcijas kolēģi teica – nē, ir otrādi. Ka vidē, kurā tiek radīta šantāžas gaisotne un iespēja apmelot un pierādīt nepatiesību, ir tieši otrādi – jāpierāda tas, ka šeit nav nekādas saistības. Ņemot vērā arī manu līdzšinējo profesionālo darbību kā valsts kontrolierei, [mani] frakcija virza darbam komisijā.

Vai tātad galvenais iemesls bija, kā minējāt, šantāža un iebildumi? 
Nē, es jums atbildēju, ka svarīgi ir noskaidrot patiesību. Ir trīs jautājumi, kas komisijā izvirzīti kā darba uzdevumi – valsts drošība, amatpersonu atbildība un izmeklēšanas kvalitāte. Ir svarīgi visos atrast atbildes.

Jautājums par valsts drošību [ir] pašā pirmajā vietā. Gan no iespējamās valsts izmantošanas kaut kādās savtīgās interesēs, gan arī no tā konteksta, kas notiek ar izmeklēšanas materiāliem – ja reiz viņus var nodot, pārdot vai iedot, piemēram, mediju telpai, citā reizē varbūt viņus var nodot kādas mums nedraudzīgas valsts specdienestiem.

Vai uzskatāt, ka sarunu noplūšana ir lielāks apdraudējums nekā šo sarunu saturs?
Es tieši speciāli jums gribu uzsvērt, ka valsts drošības jautājums tajā kontekstā – kā iespējamā amatpersonu manipulācija ar valsti, valsts izmantošana savās savtīgās interesēs – ir būtisks valsts drošības jautājums. Un tam es pievienoju vēl klāt arī kontekstā ar valsts drošības jautājumu arī par izmeklēšanas materiāliem. Protams, jautājums par valsts nozagšanu ir absolūti svarīgs, bet es gribu teikt, ka visi šie jautājumi – gan viens, gan otrs, gan trešais – ir svarīgi, ka izmeklēšanas komisijas darbā tiek skatīti.

Kādu mērķi šai komisijai vajadzētu sasniegt, proti, kas, jūsuprāt, būtu labs komisijas darba rezultāts?
Šīs komisijas darba rezultāts ir tad, ja ir atbildēts uz visiem komisijai uzdotajiem darba uzdevumiem.

Kā organizēsit šo darbu? Vai, piemēram, plānojat aicināt Rīdzenes sarunās iesaistītās personas? 
Gribu par darba organizāciju un darba plānu vienoties, protams, ar visiem komisijas locekļiem. Es izmantošu nākamo nedēļu, lai pati pārdomātu, izveidotu soļos komisijas darba plānu, projektu. Ja visi būs piekrituši, ka 7. augusts der kā komisijas sēdes laiks, tad sēdē par to diskutēsim.

Bet jūs esat izlasījusi mūsu žurnālā publicētās sarunas, vai ne?
Ja jūs gribat teikt, vai esmu tās pilnībā lasījusi – nē, es neesmu tādā pilnībā lasījusi un pateikšu, kāpēc. Jo man tiešām visa iepriekšējā nedēļa bija ļoti saspringta – es strādāju pie nodokļu likumdošanas paketes, es pieeju savam darbam parlamentā atbildīgi, iepazīstos ar visiem materiāliem, priekšlikumus gatavoju. Pat tad, kad šeit notiek šīs ažiotāžas, godīgi teikšu, man nav laika pieslēgties arī mediju telpai. Es vairāk esmu dzirdējusi no atreferējumiem, citātiem.

Tātad izmeklēsiet sarunas, kaut gan neesat tās lasījusi? 
Pagaidiet! Tad, kad sāksies izmeklēšanas komisijas darbs, mēs arī sadalīsim šos darba pienākumus. Uzskatu, ka pienākumus būtu racionāli sadalīt starp komisijas locekļiem, lai visi nedarītu vienlaicīgi visu. Un viss, kas būs nepieciešams, lai es arī varētu gūt pārliecību par to, kādā veidā, piemēram, publiskotais materiāls atbilst faktiskajam materiālam, cik tālu viss faktiskais materiāls ir izmantots izmeklēšanā – protams, tie visi ir būtiski jautājumi, uz kuriem jārod atbildes.

Jūsu frakcijā ir pieredzējuši juristi. Kāpēc, piemēram, Ringolds Balodis nevēlējās piedalīties šajā komisijā, kad jūs esat tik ļoti aizņemta ar nodokļu jautājumiem?
Jūs pārfrāzējat manas atbildes. Ar nodokļu jautājumiem es nestrādāšu vairs ne rīt, ne parīt, ne arī nākamajā nedēļā un pilnībā pievērsīšos tam, lai sagatavotu šo pirmo izmeklēšanas komisijas sēdi.

Kas attiecas uz konkrēto motivāciju, kāpēc citi frakcijas biedri nepiedalās, būtu pamatotāk viņiem pašiem jautāt. Viņi paši uzskatīja, ka ir pamatoti, ka es šajā komisijā piedalos, un jau pašā sākumā pateica, ka nevēlas šajā komisijā darboties.

Kāpēc, piemēram, bijušais Satversmes tiesas priekšsēdētājs Gunārs Kūtris nevēlas?
Atkal! Nekad nerunāju par citiem cilvēkiem.

Bet gan jau frakcijā to apspriedāt.
Tas bija kopējs lēmums, šeit nav kaut kāda uzprasīšanās vai arī mana personīgā griba, ka es pati izvirzītu savu kandidatūru.

Vai no atreferējumiem un citātiem jums ir iespaids, ka šajās sarunās varētu būt valsts nozagšanas pazīmes?
Es tādas pazīmes redzu. Uzskatu, ka ir patiešām svarīga arī šī izmeklēšana – es ceru, ka tā ir sākusies, – prokuratūrā, lai noskaidrotu autentiskumu visam materiālam, kurš ir publiskots – vai tas atbilst patiesībai. Jo viens ir lasīt publisku materiālu… [Es], piemēram, pirmo reizi vispār uzzināju par to, ka tādas sarunas pastāv. Ja reiz šī komisija darbojas, tad jautājums par valsts nozagšanu vai iespējamo valsts nozagšanu ir ļoti būtisks, kas ir jānoskaidro. Ja tādi fakti pastāv un tie fakti ir pierādāmi, tad vēlreiz ir jautājums, kāpēc darbs nav izdarīts tādā veidā, ka amatpersonas ir sauktas pie atbildības.

Par kriminālatbildību lems tiesībsargāšanas iestādes. Bet vai, jūsuprāt, tiem cilvēkiem, kuri iesaistīti sarunās un joprojām atrodas valsts amatos, būtu jāuzņemas politiskā atbildība? Piemēram, vai ministram Dūklavam būtu jāatkāpjas? 
Ja cilvēks ir vainīgs – viennozīmīgi ir jāuzņemas arī politiskā atbildība. Bet tagad kādu vainot – nu, man nav tam nekāda pamata.

Bet komisija nevienu nevarēs apvainot kaut kādās darbībās. Jūs varat izmeklēt, bet nevarat apsūdzēt.
Protams, komisija nav izmeklēšanas iestāde. Bet es arī noteikti rosināšu uzreiz, pirmajā sēdē, ka mēs pieaicinām komisijas sastāvā arī prokuratūras pārstāvi, lai, kā nosaka likums par izmeklēšanas komisijām, ja gadījumā komisijas darbības laikā tiek konstatēti fakti, kas liecina par iespējamu noziedzīgu rīcību vai pretlikumīgu rīcību, tie uzreiz nokļūst prokuratūras rīcībā.

Galvenie sarunu varoņi ir Aivars Lembergs un Ainārs Šlesers. Kādas jums ir attiecības ar viņiem? 
Absolūti nekādas. Ja man jautāsiet par pusdienām ar Aināru Šleseru, man ir jāsaka tā, ka kārtējo reizi, ejot vienkārši satikties ar cilvēkiem – un ne ar Aināru Šleseru, bet toreiz tas, kas tur ir [Nekā personīga] nofilmēts, Vienoti Latvijai, man liekas, tā partija saucās, partijas kāds pārstāvis (Mareks Zeltiņš – red.) mani aicināja aprunāties par viņu tālākajiem politiskajiem plāniem saistībā ar nākamajām Saeimas vēlēšanām. Man nebija ne mazākās nojausmas par to, kas mani sagaida. (Trīs stundas ilgajās pusdienās restorānā Kaļķu vārti 2013. gada rudenī piedalījās ne tikai Ainārs Šlesers, bet arī Valdis Birkavs, Atis Sausnītis un Druvis Skulte – red.) Kāds veiksmīgi to visu saorganizēja. Es to uzskatu par provokāciju. Protams, es biju naiva, iedomājoties, ka var aiziet runāties vienkārši ar cilvēkiem, noskaidrot viedokļus. Un tā bija pirmā un pēdējā reize tagad visu aizvadīto gadu laikā, kad es vispār esmu apsēdusies pie viena galda ar Aināru Šleseru.

Nupat bijāt Laimas Vaikules pasākumā Jūrmalā, kura viens no organizētājiem un finansētājiem bija Ainārs Šlesers. Vai viņu tur satikāt? 
Vēlreiz – es ar viņu absolūti neesmu satikusies, un es neesmu interesējusies, kurš šo pasākumu organizē un kurš finansē. 

Un jums tiešām neinteresē, kurš organizē pasākumus, uz kuriem ejat?
Mani interesē izpildītāji. Iespēja noklausīties Kristīni Opolais ir ļoti reta izdevība Latvijā. Es gāju klausīties Kristīni Opolais.

Televīzijā redzējām, ka jūs ieradāties kopā ar uzņēmēju Jūliju Krūmiņu. Viņš, starp citu, sarunās Rīdzenē arī pieminēts – ka esot būvējis māju Guntim Ulmanim. Vai arī tas nerada jums interešu konfliktu?
Nē, nerada. Ja cilvēks man pienāk klāt, ejot uz koncertu, nu, kādā veidā man viņu atgrūst nost un teikt – nē, tagad ej tālāk projām, re, kur tūlīt būs kameras?

Jūlijs Krūmiņš nav garāmgājējs no ielas – viņš ir iesaistīts kriminālprocesā par partiju nelikumīgu finansēšanu, kurā notika kratīšanas jūsu partijas birojā.
Saprotiet, ja cilvēki nāk man uz ielas klāt, es viņus neatgrūžu ar varu vai neeju pāri ielai. Manuprāt, [esmu] vienkārši rīkojusies cilvēcīgi, normāli.

Bet ar Šleseru jums ir bijušas nopietnākas attiecības nekā tikai pie pusdienu galda. Jūs no viņa prasījāt 100 tūkstošu latu morālo kompensāciju par goda un cieņas aizskaršanu, un 2011. gadā tiesa piesprieda viņam samaksāt jums 5 tūkstošus. Vai tas nerada ētisku problēmu, ja jums jāizmeklē persona, ar kuru esat tiesājusies? 
Absolūti ne! Tas viss ir noticis, izdarīts – kāds tam tagad ir sakars? 

Citāts par jums sarunās Rīdzenē ir Viestura Koziola 2010. gadā teiktais Šleseram: «Tas Maskavā ir nolemts, ka mums vajag Sudrabu par premjeri.» Vai, jūsuprāt, arī tas nerada šaubas par jūsu neitralitāti šajā situācijā?
Vai jums pašam nerodas jautājums, kurš īsti bija premjers tajā laikā? Varbūt Dombrovska kungs vai Straujumas kundze ir kāds īpaši pareizi saskaņotais premjers? Es par šīm sarunām uzzinu šodien.

Sarunu dalībnieki apspriež, kā viņi čakarēs Dombrovski. Toties par jums Maskavā esot nolemts kā par kandidāti.
Par to, ko šie kungi dara, es uzzinu tagad. Mani nekad dzīvē neviens ne par ko tādu nav ne informējis, ne, vēl jo vairāk, skaņojis ar mani savas rīcības. Vai tā ir viņu pļāpāšana, vai tā ir viņu kaut kāda darbošanās – tas jums jāprasa šiem kungiem.

Bet tajā brīdī, kad nezinājāt, ka viņi tā runāja, 2010. gadā pati arī pieļāvāt iespēju kļūt par premjerministri.
Es nekad neesmu pieļāvusi 2010. gadā tādu iespēju!

Iespēju, ka varētu uzņemties premjerministres amatu, jūs pieļāvāt TV5 raidījumā 7 ziņas 2010. gada  janvārī.
Es vēlreiz saku – es varu pieļaut iespēju, ka kādreiz kaut kas tāds var notikt, bet es zinu skaidri savu pozīciju – strādājot kā valsts kontrolierei, man bija stingra pozīcija, ka es pildīšu savus pienākumus uz visu pilnvaru laiku [līdz 2013. gada janvārim].

2012. gadā radio Baltkom teicāt: «Redzu daudz ko kopīgu ar Lembergu.» Kas jums kopīgs? 
Atkal – nevajag izraut no viena gara teikuma dažus vārdus! Tas, ko es redzēju kopīgu ar Lembergu, bija pieejā, kādā veidā tiek organizēts darbs – prasot profesionālus cilvēkus amatos, redzot plānošanu ilgtermiņā.

Jūs teicāt, ka Lemberga priekšrocības esot «prasmīga vadība un saimnieciskums».
Jā, es to attiecināju uz to, kādā veidā Ventspils pašvaldībā ir organizēts darbs. Nu, piemēra pēc – atšķirībā varbūt no daudzām citām vietām, tepat no Rīgas, kur vispirms ielu noasfaltē, pēc tam atkal uzrok, es redzēju toreiz no viņu apstiprinātajiem plāniem, kā ir skaidri zināms, pa kurām ielām tur tiks vilkti gāzes vadi vai elektrības vadi mainīti, vai kanalizācija pieslēgta, un kad tā iela tiks bruģēta.

Vai joprojām uzskatāt, ka Lembergs ir labs vadītājs?
Es runāju par tēmu, kā ir organizēts darbs pašvaldībā. Es nerunāju par kaut kādām citām, privāta biznesa interesēm vai vēl kaut ko, par ko es neesmu absolūti informēta. Es runāju par to, ka Ventspils pašvaldībā – jā, darbs ir organizēts profesionāli.

Arī Rīdzenē Lembergs ar Šleseru visu organizēja profesionāli un plānoja ilgtermiņā.
Nevajag visu kariķēt un vilkt paralēles, kur tās absolūti nav novelkamas! Ja cilvēki labi plāno valsts izzagšanu, tās nav darbības, kuras es varu uzskatīt par kaut kādā mērā vispār attaisnojamām. Tās ir darbības, kuras ir nosodāmas, un tieši tāpēc tās ir objektīvi jāizmeklē.

Komisijas priekšsēdētājas amatam jūs izvirzīja Saskaņas deputāts Igors Pimenovs. Vai tas ir turpinājums jūsu jau gadiem ilgajām īpaši labajām attiecībām ar Krievijas organizācijām Latvijā? Piemēram, 2014. gadā jūsu tolaik vēl tikai kustība No sirds Latvijai bija reģistrēta Krievu kluba vadītāja Viktora Gavrilova dzīvoklī. 
Jūs varat savilkt visneiespējamākās lietas kopā un radīt no tā pilnīgi kaut kādu absurdu stāstu! No kura gala man jums sākt atbildēt? Jā, es profesoru Gavrilovu pazīstu ilgāku laiku, un mums vajadzēja šo biedrību vispirms reģistrēt, lai pēc tam mēs varētu noslēgt īres līgumu un pārreģistrēt biedrību uz telpām, kuras biedrībai pastāvīgi tālāk bija. Es tajā brīdī pat nezināju ne to, ka profesors ir nepilsonis. Vienmēr, kādu to cilvēku esmu pazinusi, viņš ir bijis vienīgi un tikai lojāls Latvijas valstij. Man prātā nevarēja ienākt, kādā veidā viņu var apvainot lietās, ko viņš nekad dzīvē nav darījis.

Kādas jums pašlaik attiecības ar Sergeju Stepašinu, bijušo Krievijas Federālā drošības dienesta vadītāju?
Man ar viņu nekad nav bijušas nekādas citas attiecības kā ar jebkuru citu kolēģi, kurš vada līdzīgu iestādi kā es, kad vadīju Valsts kontroli. Viņš vadīja augstāko revīzijas iestādi Krievijā.

Kāpēc pastāvīgi apmeklējat dažādus Krievijas vēstniecības rīkotus pasākumus, nemaz neminot Baltija forumu, Jauno vilni, Kremļa polittehnologa Modesta Koļerova lekcijas un tamlīdzīgus? 
Nevajag atkal pārspīlēt. Baltijas forumā vienu reizi esmu bijusi uz vienu konkrētu diskusiju. Par Jauno vilni – esmu bijusi koncertā tāpēc, ka ļoti augstu vērtēju maestro Raimondu Paulu. Un lekcijas – es nebaidos dzirdēt viedokļus, kuriem nepiekrītu. Man ir svarīgi dzirdēt šo viedokļu argumentāciju, lai varbūt vēl vairāk pārliecinātos par sava viedokļa patiesumu.

Daļa komisijas sēžu varētu būt slēgtas, jo komisija strādās arī ar ierobežotas pieejamības informāciju. Vai jums vajadzēs pielaidi valsts noslēpumam? 
Es tikšu skaidrībā ar to, kāda veida materiāli un informācija tiks komisijas sēdē izskatīta, un neredzu nekādas problēmas arī tad, ja šāda pielaide būs vajadzīga.

Solvita Āboltiņa jau 2014. gadā televīzijā pateica – viņai esot zināms no drošības dienestiem, ka jūs nesaņemtu tādu pielaidi, ja pretendētu uz premjerministres amatu.
Nu, man ir ļoti žēl, ja drošības struktūras kalpo kādai politiskai partijai kā šīs partijas kabatas organizācijas. Tas ir nožēlojami, ja Latvijas valstī kaut kas tāds notiek.

Ko jūs atbildētu tiem, kuri jūsu ievēlēšanu par komisijas vadītāju uzskata, citēju, par «cinisku ņirgāšanos», «amorāli bīstamu izaicinājumu» un «rotaļāšanos ar Latvijas valstiskumu»? 
Nu, tikai to, ka es aicinu cilvēkus būt domājošiem un, pirms izteikt savu viedokli, analizēt faktus. Ja ar viņu prātu var tik ļoti vienkārši manipulēt, viņus pašus neinteresē patiesība, un viņiem var izteikt jebkuru apgalvojumu, un viņi tam tic, man ir ļoti žēl. Es aicinu cilvēkus kļūt vairāk domājošiem. Un pašiem, pirms izteikt savus viedokļus un apgalvojumus, balstīties uz faktiem, nevis uz melos iegūtu informāciju.

Intervijā mūsu žurnālam 2013. gadā uzsvērāt, ka Valsts kontrolei ir «ļoti augstas ētikas prasības». Vai to pašu varat tagad attiecināt uz jūsu vadīto komisiju? 
Tieši tāpēc saku vēlreiz, ka ētikas normas ir svarīgas un darbošanās saskaņā ar savu sirdsapziņu ir svarīga. Un es saprotu, ka jūs nespējat tam noticēt.

Es uzdodu jautājumus.
Jā, nespējat noticēt, ka es pirmo reizi uzzinu par Rīdzenes sarunām tikai tagad. Nu, man ir ļoti žēl. Jo tas man tikai liecina, ka daudzi cilvēki šajā valstī varbūt rīkojušies, ļoti elementāri varbūt pārdodot vai atdodot kaut kādu valstij svarīgu informāciju, uzmetot savu valsti. Es esmu cilvēks, kurš vienmēr ir iestājies par savu valsti, par godīgumu, un es to darīšu, strādājot šajā komisijā.