Žurnāla rubrika: Svarīgi

Prom no Japānas

Posted on marts 22, 2011 by - Pasaulē

Noriko Mizobata (33) ar meitiņu Mihiro pirms nedēļas izceļoja no zemestrīces skartās Japānas, lai patvērumu uz laiku rastu Latvijā. Šurp abas aicināja topošais bioloģijas doktors Matīss Žagars, kurš kopā ar Noriko Japānā studē bioloģiju 

Šķiet, ka astoņi tūkstoši kilometru aiz trauslās, ārēji ieturētās Noriko muguras palikuši ne vien fiziskā izpratnē, bet arī emocionāli. Jaunā japāņu zinātniece – bioloģe, kas Latvijā ieradusies pēc kolēģa un laba drauga, latvieša, aicinājuma, sēž Alises un Matīsa Žagaru mājīgajā virtuvē netālu no Cēsīm un, mierīgi smaidīdama, klēpī šūpo četrus gadus veco meitu. Mazās Mihiro acis mirdz kā melnas pērlītes. Viņa zinātkāri pēta apkārt notiekošo, grib rotaļāties un ķēmoties ar svešajā valodā runājošajiem mājiniekiem. 

Matīss Žagars (30), kurš Kioto Universitātē raksta doktora disertāciju, ar sievu Alisi un astoņus mēnešus veco meitiņu Elīzu nolēma lidot uz Latviju pēc tam, kad zemestrīce Japānā radīja nopietnus bojājumus atomelektrostacijā un būtiski paaugstinājās radiācijas līmenis gaisā. Ja Kioto viņš būtu viens, visticamāk, valsti nepamestu.

Lēmumu par prombraukšanu Matīss un Alise pieņēma galvenokārt meitas drošības dēļ. Pagājušajā ceturtdienā, 17.martā, ģimene izlidoja uz Latviju. Vēl pēc dienas viņiem sekoja Noriko ar Mihiro. Lielā mērā tieši Matīsa uzstājības dēļ Noriko pieņēma uzaicinājumu krīzes brīdī aizlidot no Japānas. «Viņas dēļ,» sieviete ar liegu žestu norāda uz meitu. 

Kad pirmdienas pēcpusdienā ierados pie Noriko, viņa ar meitu Latvijā bija pavadījusi tikai divas naktis. Pirms tikšanās man jau bija izveidojies priekšstats, ka straujās pārmaiņas un notikumi Japānā sievietei noteikti būs radījuši lielu stresu un to nevarēs nejust. Taču – pārsteigums! Noriko ir pavisam mierīga un šķiet ar dzīvi apmierināta. Tikai Matīss bilst, ka japāņi tādi ir: savus pārdzīvojumus neizrādīs. «Es viņu jau kādu laiku pazīstu, tāpēc aptuveni varu iedomāties, kāda sajūta Noriko īstenībā ir.» 

Jaunā bioloģijas zinātniece, kura pēta, vai jūrasgovju savstarpējo sasaukšanos ietekmē cilvēku radītie trokšņi okeānā, Latvijā pavadīs aptuveni mēnesi. Pēc tam viņa cer atgriezties dzimtenē, turpināt doktorantūras studijas. Kioto būs jāatgriežas arī Matīsam, lai pabeigtu savu doktora darbu, kas saistīts ar zivju barošanās īpatnību pētīšanu mangrovju kanālos Taizemē. 

Šķovēti kāposti ir garšīgi!
Noriko angliski runā lēni un ar apdomu. «Latvijā jūtos komfortabli,» viņa teic. Un pēc ilgākas pauzes piebilst: «Japānā viss norit tik ātri.» Arī mēs Latvijā zūdāmies par ātri skrejošo laiku, kas neļauj īsti izbaudīt notiekošo, attiecības. Visu laiku skrienam. Taču Noriko stāsta, ka Latvijā, salīdzinot ar Japānu, ir liels lēnums. 

«Vai tad tā nav,» Matīss smejas un pamāj uz loga pusi – aiz tā klusums, miers. Mežs visapkārt, tuvējās mājas nav redzamas. Sunītim staigājot pa pagalmu, kraukšķ marta sniegs. Bet Rīgā? «Nē, nē, nē!» Matīss purina galvu. «Japānā ir vāveres ritenis, kas nemitīgi griežas. Latvijā tomēr ir iespēja tajā neiekļauties. Japānā tādas iespējas nav, ja neiekļaujies, tiec izsperts no sabiedrības.» 

Noriko ir 33 gadi, un atvaļinājumu savā dzīvē viņa ir baudījusi tikai dažas reizes. «Divas nedēļas ik pēc diviem gadiem,» sieviete stāsta un nesaprot, kas gan tur dīvains. Japānā nav pieņemts rīkoties citādi, kā sabiedrībā noteikts, ja vien negribi kļūt par izstumto. Matīsam ar kolēģiem no citām valstīm vieglāk – ja nerīkojies kā citi, nedzīvo kā japāņi, to vari izskaidrot tā, ka esi stupid foreigner. «Stulbais ārzemnieks. Ir Japānā ārzemnieku daļa, kas mēģina iztaisīties pēc japāņiem, dzīvot, kā viņi. Tas nav iespējams. Paši japāņi tādus izsmej.» 

Draudzība ar Noriko, kas aizsākās pirms gada, kad Matīss un Alise vēl mita Taizemē, kur Matīss veica praktisko sava doktora darba daļu (šā iemesla dēļ Taizemē bija ieradusies arī Noriko), ir tomēr izņēmums. Japāņi pret sveštautiešiem izturas laipni, taču atturīgi. Izveidot patiesu draudzību nav viegli. Citiem viņi nestāstīs par savām problēmām, mudināt uz atklātību par savu dzīvi nozīmē pat izrādīt nepieklājību. 

Šī japāņu rakstura īpašība spilgti izpaudās 11.martā, kad notika zemestrīce, un tai sekojošajos notikumos. Japāņi nekrita panikā, nežēlojās, «nekāpa viens otram pāri», lai tiktu labākā situācijā. Viņi rīkojās klusējot, ļoti saskaņoti. «Individuālās intereses ir pakļautas sabiedrības interesēm,» novērojis Matīss, vairāk nekā gadu dzīvojot Kioto. Lūkojoties uz garajām rindām pēc pārtikas, kurās japāņi pacietīgi un pieklājīgi, neaizskarot citu intereses, bija gatavi stāvēt, viņš sev uzdeva jautājumu – kas līdzīgā situācijā notiktu Latvijā?

Kioto, kur zemestrīces brīdī mita gan Matīsa ģimene, gan Noriko ar meitu, tik vien kā lampa viegli sašūpojusies pie griestiem. No krīzes epicentra viņus šķīra aptuveni sešsimt kilometru. «Atradāmies dienvidrietumos no tās vietas,» skaidro Matīss. Savukārt Noriko piebilst: «Viegli grūdieni japāņiem nav nekas īpašs, pierasts.» Mazas zemestrīces Japānā ir kā Latvijā lietusgāzes – nekas neparasts. 

Kad notika katastrofa, Matīss internetā sekoja līdzi četriem starptautiskajiem ziņu kanāliem vienlaikus. Noriko – japāņu medijiem. Vietējām ziņām japāņi uzticas, kaut arī pēc lielās zemestrīces Kobē 1995.gadā kļuvuši kritiskāki. Interneta ziņu resursi ir neierobežoti, var salīdzināt un izdarīt secinājumus. Cilvēki ir satraukti par to, vai viņiem tiek stāstīts par patiesajiem katastrofas apmēriem un sekām. 

Vai Noriko un Matīss Kioto piedzīvoja protestus ielās, par ko ziņoja ārzemju mediji? Noriko domīgi purina galvu. Matīss ironizē – jā, viņam stāstīts, ka Kioto protestā pret valdības krīzes menedžmentu izgājuši trīs cilvēki. 

Vai Noriko satraucās dienā, kad Japānā notika zemestrīce? «Nē,» viņa pašūpo galvu. Matīss skaidro, ka tas ir «kaut kāds samuraja gēns – viņi prot sevi noskaņot negatīvajam, izturēties pret to bez emocijām, jo uzskata, ka tas ir liktenis.» 

Noriko ir komentāros ļoti atturīga, kad uzdodu jautājumus par viņas ģimeni, vīru, kas vēl aizvien atrodas Japānā. Noriko vīrs strādā Tokijā, patlaban viņi nesazinās. Uz jautājumu, kāpēc viņš nedevās sievai un meitai līdzi uz Latviju, sieviete atbild īsi – viņam  jāstrādā. Došanos prom no valsts šādā brīdī japāņi uzskata par pretdabisku. Vismaz vīriešiem gandrīz vai nepieļaujami. Šajā kategorijā neiekļaujas stupid foreigners, kas var atļauties spēlēt pēc saviem noteikumiem. 

Emigrēt japāņiem nozīmē jaukt ierasto kārtību, ritmu, kas nekādā ziņā nedrīkst tikt izjaukts. 

Nervozi skraidīt pa māju, cenšoties ik stundu sazvanīt tuviniekus Japānā – tas Noriko šķistu pretdabiski. Viņa ar meitu ir Latvijā, un šeit ir labi. Japāņiem ir, no mūsu viedokļa raugoties, savdabīgas dzimtas attiecības. Matīss stāsta par savu profesoru, doktora darba vadītāju Kioto Universitātē, kurš savu 104 gadus veco vecmāmiņu neesot redzējis jau desmit gadu. Un tas nav nekas neparasts. Japāņiem ir svarīgi rēķināties ar sevi un atbildēt par sevi. «Viņiem nav tradīcijas kopā sanākt Ziemassvētkos un cept pīrāgus.» 

Noriko ar meitu Latvijas laukos jau nogaršojušas nacionālo ēdienu – šķovētos kāpostus. «Viss ir garšīgs,» viņa pieklājīgi saka, iedzerdama malciņu tējas, ko pagatavojusi Alise. Jūtams, ka tas nav tikai labais tonis. Noriko Latvijā tiešām patīk. Japānā viņa, nākdama ciemos pie Matīsa un Alises, allaž viņiem pagatavoja kādu gardu japāņu ēdienu. Tagad viss pavērsies otrādi. «Kādi te vēl jautājumi par viņas aicināšanu uz Latviju,» sirsnīgi saka Matīss. «Viņa ir mūsu draugs, viņai ir maza meitiņa, un es piedāvāju – ja vēlies, brauc uz Latviju un paliec pie mums, cik ilgi gribi!» 

Nejūtas no laivas izmesti
Mihiro spožie, melnie mati saņemti astītē ar sniegbaltu ziedu, kas meitenītei ļoti piestāv. Žagaru meitiņas Elīzas un Noriko atvases Mihiro rosīšanās mājā rada dzīvespriecīgu kņadu. Laikā, ko Noriko pavadīs Latvijā, Matīss un Alise viņu nevadās pa skaistām Latvijas vietām, muzejiem. Vislabāk vietējo dzīvi var sajust, dzīvojot līdzi ikdienas dzīvi, Matīss pārliecinājies pats savos eksotiskajos, ar akadēmisko izpēti saistītajos ceļojumos. 

Ar Noriko jāprot klusēt. Pagaidīt, līdz viņa apdomājas un atbild uz jautājumu. Atšķirībā no latviešiem, kuri, braucot vienā auto, uzskatīs par elementāru pieklājību pārrunāt laika apstākļus un politiku, japāņi klusēs. Un nejutīsies neērti. «Ar Noriko tā gluži nav, bet Matīsa profesors [doktora darba vadītājs] nekad lieki nerunā, atbraucot pie mums ciemos uz Kioto,» stāsta Matīsa sieva Alise. «Viņi jau ir tik ilgu laiku pazīstami, bet joprojām – ja jautājumu neuzdošu, iestāsies klusums.» Matīss smej, ka, braucot mašīnā stundu vai divas kopā ar saviem pasniedzējiem, austiņās klausās Hariju Poteru, «lai nav jāiztur tas šausmīgais klusums». Viņi klusē, un viņiem ir labi. 

Atšķirībā no latviešiem, kuri klusumā allaž jūtas neveikli, Noriko var tā pavadīt laiku ilgi. Turklāt tas šķiet tik pašsaprotami un viegli, ka nemaz negribas iespraukties ar jautājumu – kā viņa jūtas mūsu pavasarīgajā slapjdraņķī? 

Nākamo 7-8 mēnešu laikā gan Noriko, gan arī Matīsam jāpabeidz katram savs zinātniskais darbs. Noriko patlaban nodarbina jautājums, ko darīt pēc tam, kad grāds būs rokā? «Iespējams, es aizbraukšu no Japānas,» viņa izsaka minējumu. Attīstītajās valstīs dabūt labu vietu akadēmiskajā vidē ir grūti. Turklāt ne visi vēlas, Matīsa vārdiem izsakoties, «sēdēt stikla pilīs, kur daba pārvēršas par cipariem». 

Noriko pēc doktora grāda iegūšanas vēlas turpināt izpēti, kā cilvēku radītie trok-šņi okeānā ietekmē jūras zīdītājus. «Saprast likumsakarības.» Matīss saka, ka zinātniekiem vienmēr ir intelektuāla bauda saskatīt cēloņsakarības. «Nevar jau tā – iziet dabā, ieskatīties putniņam acīs un saprast, ko viņš ēd, kur guļ. Vajag metodi, lai to izpētītu. Zinātnieks ieskatās dabas aizkulisēs. Mazliet palūrēt varam ar savām metodēm, un tad daba tās aizklapē ciet. Tas ir tāds mūžīgais valdzinājums biologiem, ārkārtīgi interesanti!» 

Matīsam un Noriko gribētos ar savu pētījumu palīdzību ietekmēt globālus cilvēces lēmumus par dabu. «Varbūt naivi – mēs kā ekologi cerību mūsdienās neredzam, tomēr tiekties kaut ko mainīt ir ļoti svarīgi,» tā Matīss. 

Brienot mangrovju audzēs, viņš ķer tīklos zivis, skatās, ko tās ēdušas, un pēta, kā zivju barošanās paradumi mainās dažādos laika apstākļos, paisumā un bēgumā. Ja zinātnieks ierauga, ka viena zivju suga ēdusi mangrovju lapas, viņš var doties pie dabas aizsardzības speciālistiem un pierādīt, ka mangrovju audzi nedrīkst izcirst, jo «zivs ēd šīs lapas, savukārt zivi ēd cilvēki un, ja nocirtīsit mangroves, jums vairs nebūs tunča konservu. Cilvēks saprot, ka kaut kas jāsargā tikai tad, kad viņa paša pakaļa ir briesmās.» 

«Pio, pio, pio!» Noriko izteiksmīgi atdarina skaņas, ko raida jūrasgovīm, doktora darba ietvaros ar tām «sarunājoties». Mihiro lēkšo pa Matīsa un Alises mājām, priecīgi saucot: «Pio, pio, pio!» Notiekošais pēkšņi liek aizdomāties par iespējamību citam citu saprast cilvēku, ne tikai okeāna iemītnieku pasaulē. 

Matīss un Alise stāsta par sarežģīto ceļu no Tokijas līdz Rīgai, ko mēroja pagājušo ceturtdien krīzes apstākļos – lidojuši caur Kataru, Stambulu un tad uz Rīgu. Nākamajā dienā bija jādodas uz lidostu sagaidīt Noriko ar meitu. «Es savā golfiņā braucu viņām pretī. Noriko nāca pretī ļoti ieturēti – japāņiem tas tā nenotiek, ka draudzīgi metas ap kaklu. Mihiro gan skrēja pretī un deva man pieci.» 

Klusi un atturīgi, kā ieradušās Latvijā, Noriko ar Mihiro pēc aptuveni mēneša dosies prom. «Cerams, ka mēneša laikā Japānā viss atrisināsies un varēsim normāli atgriezties,» rāmi smaidot,  mūsu sarunas nobeigumā saka Noriko.

Latvietis Tokijā: bijām kā ģimene

Posted on marts 22, 2011 by - Pasaulē

Bija silta, saulaina un pavasarīga diena bez mākoņiem, kādas Tokijā parasti ir marta sākumā. Arī 11.martā

Pusdienlaikā ielas pilnas – apkārtējo biroju darbinieki iet uz vai no pusdienām, arī es ar kolēģi labā noskaņojumā atgriezāmies birojā pēc gardām pusdienām havajiešu bodē ar ceptām mahi-mahi zivīm. 

Debesskrāpji visapkārt līgojas
Apsēdos savā vietā, lai strādātu, un aptuveni pēc pusstundas sajutu vieglu reiboni. Paskatījos apkārt – kolēģi arī skatās. Laikam tomēr nav reibonis, bet viegla zemestrīce. Pirms neilga laika tāda dīvaina zemestrīce jau bija bijusi, tāpēc visi nomierinājās un turpināja darbu. Pēc pāris minūtēm radās sajūta, it kā ēkas pamats brauktu pa zemi un aizķertos aiz akmeņiem. «Grūž no apakšas. Izskatās, ka šoreiz tik viegli neizspruksim,» teica blakus sēdošais darba biedrs un apsēdās uz grīdas, lai varētu ātri palīst zem galda vai bēgt prom atkarībā no situācijas. Pa to laiku ēka sāka ne tikai vibrēt vertikāli, bet arī šūpoties horizontāli, no plauktiem sāka krist priekšmeti. Skatoties pa logu, varēja saprast, ka šūpošanās amplitūda mūsu divpadsmitajā stāvā pārsniedz vairākus metrus. 

Kolēģi piegāja pie loga, lai redzētu, kas notiek uz ielas. Ēkas apkārt šūpojās tā, ka to uzreiz nevarēja uztvert kā kaut ko vispār reāli notiekošu. Tokija izskatījās sirreāli – debesskrāpji līgojas ar lielu amplitūdu, bet joprojām stāv, pat stikli nebirst. Automašīnas uz ielas apstājušās dīvainos veidos – kā nu kurš paspēja, un nevienas cilvēka balss, tikai dārdoņa – vai nu no zemes, vai no celtnēm, to bija grūti saprast. 

Tad gaitenī parādījās priekšnieks un, kā jau japāņu priekšniekiem pieklājas, sāka komandēt, kas jādara, kur drīkst stāvēt un kur nedrīkst. Lika visiem palikt birojā, jo tas ir drošāk nekā uz ielas – tur krītot stikli un metāla gabali. Darbinieki instinktīvi sadalījās divās grupās – pie divām izejām. Stāvējām diezgan cieši kopā – laikam jau visas būtnes briesmu gadījumā saspiežas kopā, jo tā ir drošāk, un gaidījām zemestrīces beigas, kura ilga jau vairāk par divām minūtēm, un tas ir daudz. 

Hā! Tu māki runāt?
Instrukcijas paredz, ka zemestrīces gadījumā ir jālien zem galda, jo varbūtība, ka seismoizturīga ēka sabruks, ir zema, bet iespēja, ka priekšmeti kritīs no augšas, ir ļoti liela. Vairāki kolēģi, es arī, to mēģināja ievērot, bet sajūta, sēžot vienam zem galda, kad viss apkārt kratās un šūpojas, ir ļoti biedējoša līdz grūti kontrolējamai panikai. Ir svarīgi būt kopā ar kādu, vientulībā briesmas izciest ir daudz grūtāk, nekā tas likās agrāk. Tāpēc neviens nesēdēja zem galda, visi stāvēja cieši viens pie otra, saskatoties un komentējot notiekošo ar Emergency kit mugursomu pa rokai un pilnā gatavībā doties ārā. 

Galu galā zemestrīce tomēr norima, priekšnieks rupji un skaļi pateica: «Atgriežamies pie darba!» Tomēr neizskatījās, ka kaut vienam būtu vēlēšanās strādāt. Neviens vēl nezināja, cik katastrofāla bija šī zemestrīce, daudzi centās strādāt, iespēju robežās mobilajos tālruņos skatoties TV, kur visos kanālos tiešraidē diktori burtiski kliedza ar jūtamu paniku balsī: «Bēdziet prom no krasta! Bēdziet prom no krasta! Cunami nāk!» 

Tāda bija mana pirmā un, cerams, arī pēdējā spēcīgas zemestrīces pieredze. Ir gadījies piedzīvot sešas un gandrīz septiņas balles, bet nekas tamlīdzīgs nebija redzēts. 

Todien bija grūti saprast, kas notiek, smadzenes bija tādā kā šoka stāvoklī, visi apkārt jokoja un smējās, lai arī bija diezgan skaidrs, ka ir ļoti daudz mirušo. Tagad mēs zinām, ka bojāgājušo un pazudušo skaits pārsniedza 20 tūkstošus cilvēku, kas būtu tipkat, cik visi Tukuma iedzīvotāji, bet tajā dienā tik milzīgus skaitļus iedomāties bija grūti. Jā, virs Tokijas bija melni dūmi, un dažās vietās ēkās parādījās plaisas, bet zemestrīces te ir diezgan pierasta lieta, lai arī ne tik spēcīgas. 

Vilcieni bija apstājušies, ielās sastrēgumi, tāpēc vienīgais veids, kā tikt mājās, – iet ar kājām. Man jāiet tikai 17 kilometru, tāpēc pasaucu līdzi kolēģi un gājām kopā. Uzreiz bija manāms, cik ļoti tuvāki cilvēki ir kļuvuši pēc notikušā. Tokijieši parasti nav īpaši draudzīgi ar nepazīstamiem cilvēkiem, bet šoreiz varēja samērā brīvi parunāt ar garāmgājējiem. 

Man tas atgādināja reizes, kad kāpu kalnos vai vienkārši staigāju pa mežu Japānā. Ikviens garāmgājējs noteikti sasveicinās un dažreiz arī pārmij kādus vārdus, lai ceļš būtu interesantāks. Ne zemestrīces dienā, ne kalnos un mežos neviens vairs nebrīnījās par to, ka es runāju japāņu valodā. Normālos apstākļos «Hā! Tu māki runāt!» bija tipiska reakcija uz maniem pirmajiem vārdiem. Droši vien japāņiem ekstremālās situācijās, kā jau visiem cilvēkiem, vienkārši neatlika pārāk daudz laika domāt par to, vai viņa priekšā ir ārzemnieks, vai japānis. 

Nākamajā dienā man bija plānots lidojums uz Hirosimu. Tas, protams, bija visdīvainākais, ko varētu darīt pēc postošas zemestrīces, bet, ja jau biļetes ir nopirktas un par viesnīcu samaksāts, nekas neatlika kā četros no rīta noķert taksometru un censties tikt līdz Hanedas lidostai. Un atkal – nodzīvodams Japānā vairāk nekā trīs gadus, ar taksometru vadītājiem esmu sarunājies labi ja pāris reižu. Šoreiz saruna padevās daudz vieglāk, jo katram bija ko pastāstīt un uzklausīt. Tiešām pārsteidzoši, cik ļoti cilvēkus satuvina kopējs notikums. 

Brīvprātīgi un ģimeniski
Pēc divām dienām atgriežoties no Hirosimas, pamanīju, ka Tokija pa šo laiku nemaz nav mainījusies. Tukšas ielas, sava veida haoss un neskaidrība, tukši veikali un vienkārši tumšs uz ielām. Toreiz vēl nezināju, ka Fukušimas prefektūrā ir problēmas ar atomstacijām, tāpēc Austrumjapānā vienkārši pietrūkst elektrības. Daudzos veikalos gaisma bija daļēji izslēgta, lielveikalos nedarbojās ledusskapji un preču apgaismojums, arī slavenās Tokijas neona ielas, kuras ir turpat vai katrā Japānas filmā un fotoalbumā, bija tumšas un drūmas, Tokijas tornis nav redzams, jo nav apgaismots, daudzi veikali ciet jau sešos vakarā – tas viss elektroenerģijas taupības nolūkos, turklāt brīvprātīgi. 

Mani joprojām pārsteidz, cik organizēti, draudzīgi un spēcīgi kopā mēdz būt japāņi – tā ir viena liela ģimene. Taisnību sakot, arī japāņu mentalitāte ir tāda ģimeniska, kur katrs sabiedrības biedrs ir kā ģimenes loceklis visās nozīmēs. 

Daudzu cilvēku sejas es pazinu tikai tāpēc, ka kopā braucām uz darbu vai strādājām vienā ēkas stāvā. Taču pēc zemestrīces visiem galvās kaut kas bija strauji mainījies. Tagad mēs ne tikai pazīstam cits cita seju, bet esam pazīstami kā cilvēki. Daudzi ir kļuvuši cilvēcīgāki un siltāki, un šīs izmaiņas noteikti patīk visiem. 

Izskatās, ka lielā krīze un neskaidrība ir garām. Cietušajiem sāk būvēt jaunas mājas, viņiem ir labāks ēdiens un siltāki vakari. Arī situācija atomstacijās ir ievērojami stabilāka nekā iepriekš. 

Manuprāt, cilvēku paaudze, kas izcietusi Austrumjapānas lielo zemestrīci, būs ļoti vērtīga ne tikai cits citam, bet arī Japānai un visai pasaulei, jo daudz kas ir mainījies cilvēku domāšanā un, manuprāt, visi ir kļuvuši tīrāki savā dvēselē. Kad nāve stāv priekšā, tad dvēsele attīrās, jo mirt nevienam nav ne mazākās vēlēšanās, un sāc ķerties pie katra salmiņa. Spēcīgas zemestrīces laikā stāvot telpās, šis salmiņš ir sava dvēsele, jo gribas ticēt, ka tik slikts, lai mirtu šeit un šodien, es neesmu. Par laimi, Tokijā gandrīz visi ir dzīvi. Citviet Japānā ir paveicies daudz mazāk. 

Internetā esmu lasījis par to, ka senos laikos, kad japāņi pārsvarā dzīvoja mazos ciematos, ja vienam sabruka māja, tad visi ciemata iedzīvotāji palīdzēja cietušajam būvēt jaunu. Izskatās, ka tagad tas pats notiek Japānas mērogā – visi, itin visi cenšas palīdzēt cietušajiem, bez mājām palikušajiem, kuru ir pāri 300 tūkstošiem, ziedo mantas, naudu un visu, ko spēj, un tādā veidā visi kopā būvē jaunas paaudzes Japānu. 

Tik siltas cilvēku attiecības, spēju sadoties rokās un sasniegt jebko, kas ir sasniedzams, gribētos redzēt arī dzimtajā Latvijā neatkarīgi no tautības, dzimtās valodas un ādas krāsas – tas viss tiešām nav svarīgi, svarīgi ir būt kopā un šīs attiecības izkopt.

Zem savas saules

Posted on marts 22, 2011 by - Pasaulē

Pēc katras traģēdijas Japāna spēj piecelties kājās vēl spēcīgāka un labāka

Dabas varenība Japānā par sevi liek manīt visu laiku. Vasaras parasti ir karstas un sutīgas, septembrī plosās taifūni, bet lietus sezonā, kas parasti pienāk jūnijā, ir tāda sajūta, ka tieši virs galvas kāds ir augšpēdus apgāzis lielu vannu. Protams, visizaicinošākais spēks ir seismiskā aktivitāte. 

Zemestrīces Japānā ir daļa no dzīves un daļa no ainavas. Šo zemi uzskata par ģeoloģisku jaunavu, kas aizvien turpina pilnveidoties. Viens no rezultātiem ir iespaidīgi vulkāni, starp tiem mūždien dūmojošais Fudzi kalns un arī Sakurajimas kalns, kas regulāri kaisa pelnus pār dienvidu pilsētu Kagošimu. Kad pelnu ir pārāk daudz, vietējie vienkārši izvelk lietussargus. 

Dažādos valsts nostūros var atrast karsti burbuļojošus avotus, kas dāvā veselīgas minerālu peldes. Japāņiem ielīst šādā avotā nozīmē to pašu, kas mums aiziet uz pludmali. Ir arī smilšu vannas, kad jūs ierok siltās vulkāniskas izcelsmes smiltīs. Ozora kalnā, kas atrodas valsts lielākās salas ziemeļos, no dzīlēm šņāc sērs, krāsojot klintis dzeltenas. 

Tas viss ir daļa no ģeoloģiskās nepastāvības un kaut kas pilnīgi pretējs mūsu nemainīgajai ainavai. Atšķirībā no japāņiem mums nav jābaidās no ģeoloģiskiem apvērsumiem. Protams, dzīve šādā īpašā vidē veido atšķirīgu skatu uz dzīvi. 

Kopš postošās Kobes zemestrīces 1995.gadā japāņi ir centušies būvēt vēl izturīgākas ēkas. Kamēr tiek dzirdēts par skandāliem citās valstīs – pirmā prātā iešaujas Ķīna, kur nevērīgas celtniecības dēļ mājas sabrūk kā kāršu namiņi -, japāņi nebūt nav tie, kas gatavi pieļaut kaut vismazākās atkāpes. Regulāri tiek rīkotas civilās aizsardzības mācības, un pat paši mazākie skolas bērni labi zina, kā rīkoties, sajūtot pazemes grūdienus. Ļaudis mēdz teikt, ka Japāna ir kā liels ciems, kur cilvēki mēdz parūpēties cits par citu. Iespējams, pēdējos gados tas nedaudz piemirsies, taču jaunas spriedzes apstākļos šī sajūta atkal ir atdzimusi. 

Dzīvojot pastāvīgu zemestrīču draudu apstākļos, japāņi ir radījuši ļoti akurātu sabiedrību, kas, iespējams, palīdz labāk tikt galā ar dabas neprognozējamību un vardarbību. Jūs varat noregulēt savu pulksteni pēc tā, cikos atiet ātrvilcieni. Nokavēsit kaut vai dažas sekundes, un tas jau būs prom. Ja krāmēsities ar somām, liekot bērnam tikmēr pagaidīt uz perona, viņš tur arī paliks. Tā gadījās manai draudzenei. Aizbrauca bez bērna, un vilciens neapstājās nākamās trīs stundas. 

Tajā pašā laikā Japāna ir diezgan droša. Noziedzības līmenis ir ļoti zems, un policisti sava iecirkņa teritorijā visas ģimenes zina pēc vārda. Viņi regulāri apciemo potenciālos nemiera cēlājus un arī gangsterus, kurus tur aizdomās par līdzdalību tradicionālajos jakuza noziedzīgajos sindikātos. 

Dzīvojot Japānā, daudzas lietas jāiemācās darīt citādi. Reiz man palūdza pamest sporta klubu, jo dušā mazgājos stāvus. Japāņi to dara, notupušies uz ceļiem – tā ir savdabīga disciplinētības norma, un tam netiek dotas atlaides. Tējas dzeršanas ceremonija ir kā tai či cīņas māksla ar precīzām un ekonomiskām kustībām. Tas pats attiecas uz kimono valkāšanu. Pirms ieiešanas telpā jānovelk apavi un jāpagriež ar purngaliem uz ārpusi, kārtīgi noliekot vienu pie otra. Gaiteņos ir jāvalkā vienas čības, bet, dodoties uz tualeti, citas. Dzīve ir kā mazu likumu krātuve, kas visi kopā nodrošina cerēto kārtību. Par savu darbu lepni ir pat sētnieki. Viņi nevis sūkstās, ka varbūt vajadzētu meklēt labāku nodarbošanos, bet patiesi dara visu, lai ielas būtu tīras. 

Tradicionālais dalījums ir starp honne un tatemae – pieklusināt savas patiesās sajūtas un vēlmes, lai saglabātu cienījamu izskatu vai arī dotu šādu iespēju citiem. Par dīvainību tiek uzskatīta dusmu izrādīšana. Es atceros kādu satiksmes negadījumu, pēc kura tajā iesaistītie cilvēki viens pret otru paklanījās, pasmaidīja un atvainojās viens otram. Neviens nebija pat tuvu tam, ko varētu saukt par niknumu. 

Vēl viens jēdziens, kas uzreiz iešaujas prātā, domājot par zemestrīci, ir gaman jeb pacietība. Ziemas mēnešos daudzās lauku mājās vienīgā apkure ir kotatsu – zems galds ar elektrisko sildītāju zem tā un pāri pārklātu vatēto segu. Pastāv teorija: ja kājas un vēders ir siltumā, tad arī ar citām ķermeņa daļām viss būs kārtībā. Bet vasarās cilvēki gatavi «cepties». Kad ārā ir auksti, jums ir auksti; kad ārā ir karsti, jums ir karsti. 

Iespējams, tieši šī kārtības mīlestība izskaidro, kāpēc pēdējās dienās smagi cietušajā Japānas ziemeļu daļā nav redzēta ne kliegšana, ne nekārtības, nemaz nerunājot par iespējamām laupīšanām. 

Pēc vairākiem Japānā nodzīvotiem gadiem es varu tikai pabrīnīties, kāpēc tādas lietas notiek citās zemēs. Un varu arī pabrīnīties, kāpēc vilcieni nespēj kursēt pēc grafika, kā tas notiek Japānā. 

Japāņu kultūrā, protams, ir atvēlēta sava vieta vaļībām. Ikviens zina, ka algotie darbinieki (pārsvarā biroju darbinieki) vakaros mēdz piedzerties un tādā veidā «nolaist tvaiku», tad viņi «atslēdzas». Viesu nami (vai arī tad, ja esi bagāts un ietekmīgs – geišu nami) ir tā vieta, kur «nolaist tvaiku». Vīrietim, kas ikdienā savā darbā ir perfekts un kārtīgs kā no mācību grāmatas, jebkas ir atļauts, kad viņš ir piedzēries. Patiesībā pat ar aizdomām skatās uz tiem, kas atsakās iedzert ar saviem kolēģiem. Nekārtība un kārtība ir divi mijiedarbībā esoši japāņu kultūras pretpoli. 

Šķiet, ka japāņu kultūra godina mūžīgo nepastāvīgumu. Jau dažas dienas pēc zemestrīces es saņēmu e-pastu, kas paziņoja, ka ātrvilcieni dienvidu līnijās atkal darbojas ar ierasto punktualitāti. Pie reizes tika atgādināts, ka šogad ķirši sāks ziedēt 29.martā. Šāds «oficiālais» starts tiek uzskatīts par sava veida simbolu, kas spītē ikdienišķajam lietu mainīgumam. 

Par nelaimi, Japānas politiķi ir bēdīgi slaveni ar savām vājībām, taču pašreizējam premjeram Naoto Kanam ir cerība, ka pēdējā zemestrīce palīdzēs izdzīvot viņa valdībai, kuras popularitātes reitingi bija noslīdējuši zem 20%. Tieši tajā pašā dienā, kad sāka līgoties zeme, viņš bija izplatījis paziņojumu, ka negrasās atkāpties tāpēc, ka viņa partija ir iejaukta nelegālu ziedojumu skandālā. Drīz pēc tam sekoja spēcīga valstsvīra cienīga runa, kurā viņš sirsnīgi aicināja tautiešus uz vienotību un jaunu sparu – tieši šīs īpašības palīdzēja Japānai atkopties pēc Otrā pasaules kara izmisuma. «Japāna piedzīvo ļaunāko krīzi pēdējos 65 gados kopš kara,» viņš teica televīzijas uzrunā. «Visi Japānas cilvēki ir nonākuši liela pārbaudījuma priekšā, lai saprastu, vai mēs varam to pārvarēt. Es ticu, ka mēs varam gan!» 

Japāņus tuvākajā laikā patiešām gaida milzīgi izaicinājumi – situāciju vēl vairāk sarežģī nopietnā avārija zemestrīces un cunami satricinātajā Fukušimas atomelektrostacijā. Tajā pašā laikā var teikt, ka viņi ir pieraduši pie rekonstrukcijas darbiem. Starp citu, piemērs ir senā tradīcija regulāri pārbūvēt izcilās šinto svētnīcas – reizi 20 gados šīs koka konstrukcijas tiek nojauktas un tūlīt pat uzbūvētas no jauna un ne par matu neatšķiras no tā, kā izskatījās agrāk. Tās ir gan vecas, gan jaunas vienlaikus – tūkstošiem gadu sena tradīcija gludi jaunā izpildījumā. 

Japānas vēsturē no koka celtās pilsētas ir tikušas nopostītas ar gluži vai apbrīnojamu regularitāti – zemestrīces, ugunsgrēki un kari. Piemēram, valsts ziemeļi, kas tagad cietuši no spēcīgās zemestrīces, burtiski līdz ar zemi tika nolīdzināti arī pilsoņu karā laikā ap 1860.gadu. Lielā Kanto zemestrīce 1923.gadā Tokiju pārvērta par pelnu un drupu jūru. Otrā pasaules kara laikā amerikāņu bombardēšana nolīdzināja gandrīz visu valsti, pasargājot tikai kultūras galvaspilsētu Kioto. Un tad 1995.gadā nāca postošā zemestrīce Kobē. 

Taču pēc katras no šīm kataklizmām japāņi ir atjaunojuši savu zemi, padarot to vēl iespaidīgāku un labāku. Nav šaubu, ka tā būs arī šoreiz.

* Londonā dzimusī rakstniece Leslija Daunere Japānā nodzīvojusi 15 gadus. Vairāku biogrāfisku un vēsturisku romānu autore 

Drošība uz pusslodzīti

Posted on marts 22, 2011 by - Tēma

Policistu skaits dilst, un atlikušie halturē blakusdarbos, jo par valsts algu grūti savilkt galus. Rūkošā noziedzības statistika drīzāk biedē, jo daļa pārkāpumu netiek reģistrēti, izmeklēti un sodīti. Kaimiņvalstīs policijas reforma ir sekmīga, bet kā mūsu drošību ietekmēs ministres Lindas Mūrnieces rosinātais policistu skaita samazinājums, ja jau tagad likuma sargi daudzviet redzami tikai televizorā? 

Viņa dzīvo mazpilsētiņas nomalē ar malku kurināmā mājā. Šoziem, kad visus pārsteidza lielais aukstums, pensionāre atklāja, ka rūpīgi taupītās pagales no šķūnīša kāds regulāri zog. Atslēgas maiņa nelīdzēja, drīz jau trešdaļa malkas bija sadegusi svešā krāsnī. Sieviete pat nojauta, kurā. Sūdzējās mājas saimniekam, bet tas noplātīja rokas – ej uz policiju. Nekur viņa neaizgāja. Nezina, kur tagad atrodas tuvākais policijas iecirknis. Runā, ka esot novada centrā, bet ceļš turp un atpakaļ maksā trīs latus un prasa visu dienu. Pēdējo gadu laikā pensionāre policistus redzējusi tikai televizorā un zina, ka valstij trūkst naudas, tāpēc netic, ka kāds brauks ķert viņas malkas zagli. 

Šī mazpilsētas aina nav rets izņēmums. Policija Latvijā it kā ir, bet vienlaikus arī nav. Katrā ziņā – tā nav visiem, kam ir vajadzīga. 

Pēdējos gados notikusī policijas reģionālā reforma ir jaunākais pavērsiens nepārdomātu un kļūdainu lēmumu virtenē, kas daudziem kārtības sargiem darbu Valsts policijā pārvērtusi par pusslodzes haltūru, bet tūkstošiem noziegumu atstājusi neatklātu. 

Nē, reforma ir ļāvusi izveidot «spēcīgus un funkcionāli sakārtotus, ar cilvēka cienīgiem darba apstākļiem nodrošinātus reģionālos centrus», savu viedokli Ir pauž iekšlietu ministre Linda Mūrniece. Viņasprāt, reformas ieguvumi «būs redzami ilgtermiņā». Kādi tieši tie būs, nav iespējams noskaidrot – pēc pēkšņās demisijas dāsni sniegtajās intervijās ministre Mūrniece labprāt atmasko savus nelabvēļus, atklāj sievišķīgās emocijas un pozē fotogrāfiem, taču uz Ir jautājumiem par profesionālo darbību izlemj atbildēt nevis klātienes sarunā, bet tikai rakstiski un stipri lakoniski. 

Ministre turpinās darbu līdz jūnija sākumam un kā savu uzdevumu nospraudusi sagatavot vēl turpmāku policijas darbinieku skaita samazināšanu. Kā tas notiks? 

Vai šī ir laba ziņa pensionārei mazpilsētas mājā ar malkas apkuri, vai drīzāk viņas garnadzīgajam kaimiņam, pie kura siltā dzīvokļa durvīm policists nekad tā arī nepieklauvēs? 

Policija dilst
Skaitļi ir skarbi. Valsts policijas budžets 2008.gadā – pēdējā no «treknajiem gadiem» – bija sasniedzis 96 miljonus latu, bet šogad jāiztiek ar 64 miljoniem. Pērn un aizpērn policiju pametuši vairāk nekā 1800 cilvēku. Tā ir piektā daļa no visiem policijā strādājošajiem, kopskaitā ap astoņiem tūkstošiem formās tērpto amatpersonu un līgumdarbinieku. 

Lielākās izmaiņas notika reģionālās reformas un budžeta griešanas laikā 2009.gadā, kad daudzi policijā strādājošie saprata – izdevīgāk ir doties izdienas pensijā un no valsts saņemt vairāk nestrādājot, nekā turpinot darbu ar samazināto atalgojumu. Taču problēma neradās pēkšņi, tā ir jau ilgstoša, jo katru gadu atvaļināto skaits ir lielāks nekā darbā pieņemto. Piecos gados ir nomainījusies trešā daļa no policijas personālsastāva skaita. 

Mūrniece saka – būs jāsamazina vēl vismaz divi tūkstoši, lai atlikušajiem varētu pacelt algas. Pašlaik tās par lielām tiešām nenosauksi. Vidējā amatalga policijā ar piemaksām ir ap 300 latiem. Inspektoriem, jaunākajiem inspektoriem un kārtībniekiem, kas ikdienā vistiešāk rūpējas par mūsu drošību, tie ir vidēji 250 latu. Kriminālpolicijā nedaudz vairāk, kārtības policijā – mazāk. Salīdzinājumam – tepat Igaunijā vidējā policistu alga ir aptuveni tūkstotis eiro jeb 700 latu, Lietuvā inspektors ar desmit gadu stāžu saņem divtūkstoš litu – aptuveni 400 latu. 

Nav brīnums, ka darbs policijā daudziem kļūst par vietu, kur saņemt formas tērpu, ieroci un ceļazīmi uz naudīgāku blakusdarbu. Oficiālā statistika liecina, ka 19% policistu piepelnās citur. Sistēmas zinātāju sauktais neoficiālais skaitlis ir divreiz lielāks. Tā kā novados piepelnīšanās iespējas ir stipri skopākas, lēšams, ka lielākajās pilsētās pat pusei policistu var būt vēl cits darbs vai haltūras. Situācija traģikomiski atgādina veco padomju laika joku, kurā valsts izliekas, ka maksā, bet darbinieki izliekas, ka strādā. 

Sāpīgs jautājums ir ne vien policistu skaits, bet arī profesionalitāte. Ja darbu policijā neuztver kā nopietnu karjeru, tad reti kurš domā par kvalifikācijas celšanu. Tikai pēc asiņainā slaktiņa Jēkabpilī dažas Iekšlietu ministrijas amatpersonas uzzināja, ka specvienībā Alfa strādā cilvēki ar vidējo izglītību. Turklāt izskanēja pat šaubas, vai arī šie izglītības dokumenti visiem ir autentiski, jo vēl pirms desmit gadiem tirgū līdz ar cigaretēm un spirtu brīvi varēja nopirkt arī vidusskolas atestātus un reizēm pat augstskolu diplomus. Nupat notikusi ārpuskārtas psiholoģiskā testēšana, par nepiemērotiem darbam vienībā atzīti 12 darbinieki jeb katrs desmitais. 

Ir policijā arī tādi, kas kabatas piepilda, pārkāpjot likumus, kuru sargāšanai skaitās noalgoti – februāra vidū aizturēja policistu, kas tirgo narkotikas, vismaz reizi mēnesī uzķeras kāds policists kukuļņēmējs. 

Paralēlie darbi apsardzē un inkasācijā izrādās bargs psiholoģisks pārbaudījums, ko ne visi spēj izturēt. «Daudzi vairs nevar uz naudu paskatīties atsvešināti. Kā uz lietu, kas tiem nepieder,» saka bijušais Valsts policijas priekšnieks Aldis Lieljuksis, atstāstot gadījumu, kad policists ar krietnu stāžu sācis apsarga darbu un jau pašā pirmajā dienā nozadzis no veikala kases visu naudu, jo tā izrādījusies tik tuvu un viegli pieejama. Kur var novest šī slidenā taciņa, ieraudzījām gada sākumā Jēkabpilī, kad maskās tērpti laupītāji pēc spēļu zāles aptīrīšanas aukstasinīgi nošāva vienu un ievainoja vairākus policistus, kā izrādījās – savus amata brāļus. 

Iekšlietu sistēmas vadība nekavējoties reaģēja, liekot policijai pāriet uz 12 stundu dežūrām. Matemātika vienkārša: līdzšinējās 24 stundu dežūras garantēja trīs brīvas diennaktis, no kurām vismaz vienu varēja netraucēti veltīt darbam citur. Taču nebija ilgi jāgaida, kad arī atsevišķas privātstruktūras sāka pāriet uz 12 stundu dežūru grafiku, lai pielāgotos pārmaiņām un policistu blakusdarbi varētu turpināties. 

Ne Igaunijā, ne Lietuvā šāda paralēlās haltūrēšanas sistēma nepastāv. Abās kaimiņvalstīs policistiem ir aizliegts strādāt apsardzē, inkasācijā vai citās jomās, kas netieši saskaras ar policijas darbības sfēru un var radīt interešu konfliktu. Igaunijā teorētiski var strādāt citos darbos, bet praktiski šī iespēja gandrīz netiek izmantota. «Tad policisti pārsniegs likumā noteiktās 40 darba stundas nedēļā un vairs nespēs efektīvi pildīt savus tiešos pienākumus,» skaidro Igaunijas policijas un robežsardzes departamenta preses sekretāre Aleksandra Solnceva. Savukārt Lietuvā policistiem paralēli tiešajam darbam atļauts strādāt tikai par pasniedzējiem vai zinātnisko darbu. Vēlme piepelnīties ārpus policijas nav plaši izplatīta un atļauju šādam darbam piešķir nevis tiešie priekšnieki kā Latvijā vai Igaunijā, bet speciāla komisija. 

Ierok papīros
Pašreizējā nu jau demisionējusī iekšlietu ministre Linda Mūrniece nav spējusi piedāvāt politisku risinājumu policijas krīzei, taču skaidrs, ka ne jau tikai pēdējos gados policijā radušās problēmas. Hronisks līdzekļu trūkums, nepietiekams materiāli tehniskais nodrošinājums un citas nebūšanas vajā policiju jau kopš neatkarības atjaunošanas laikiem. Bijušais Valsts policijas priekšnieks Valdis Voins, kas iekšlietu sistēmā nostrādājis 33 gadus, uzskata, ka nopietnas policijas reformas vienmēr atliktas uz vēlākiem, labākiem laikiem. Andris Staris, kas kļuva par Iekšlietu ministrijas valsts sekretāru tūlīt pēc neatkarības atgūšanas un nostrādājis šajā amatā visilgāk, atceras, ka politiķiem pašiem nav bijis izpratnes un intereses par policijas pārveidi, tāpēc iztikuši ar virspusējiem ārzemju ekspertu ieteikumiem: «Lai iegūtu sabiedrības cieņu, mums ieteica nomainīt formas un pārkrāsot trafarētās mašīnas. Un mēs šuvām formas, krāsojām mašīnas, lai gan patiesībā vajadzēja sākt ar to, ka mainām cilvēku domāšanu.» Jaunu principu iedibināšana policijā nav tikai lozungs, jo sistēmā līdz ar vecajiem kadriem pamatīgi iesakņojusies padomju laiku pieredze (20 gadus vai ilgāk policijā strādā aptuveni tūkstotis). 

Iekšlietu sistēmas pārstāvji uzskata, ka pamatīgu cirtienu policija saņēmusi no likumdevēja, kas sasteigti veicis kriminālprocesa reformu 90.gadu beigās un pēc tam divtūkstošo gadu vidū. Kad 2006.gadā stājās spēkā jaunais Kriminālprocesa likums, tajā bija noteikts, ka jau latu vērta skāde prasa ierosināt kriminālprocesu. Agrāk policists mazsvarīgās lietās varēja uzrakstīt atteikumu, prokurors to apstiprināja, un lieta tika izbeigta vai arī vainīgais sodīts administratīvi, bet tagad obligāti jāierosina kriminālprocess, lieta jāizmeklē (jānopratina liecinieki, jāveic citas procesuālās darbības), un tikai tad to var sūtīt uz prokuratūru. Šī pārmaiņa padarīja policiju dārgāku un vienlaikus neefektīvāku. 

Lietuvā un Igaunijā policija joprojām var lietas atteikt, ja nodarījums ir nenozīmīgs, vai vainīgo sodīt administratīvi, savukārt Latvijā katras pieteiktās konservu bundžas zādzības dēļ nākas tērēt policistu laiku, degvielu izbraukumiem uz notikuma vietu, kārtot kaudzēm papīru. Daudz kriminālprocesu sāka ierosināt kārtības policija, iecirkņu inspektori, nepilngadīgo lietu inspektori – tieši tie policijas darbinieki, kuriem ikdienā vajadzētu atrasties ielās, strādāt ar cilvēkiem.

«Šis likums visus policistus faktiski iedzina kabinetos,» saka Lieljuksis. Viņš atceras, kā ieradies kādā no policijas nodaļām un palūdzis parādīt neatklātās lietas. Gados jaunā inspektore apjukumā atvērusi skapi, no kura izgāzušās lietu mapes. Skapis burtiski bija piebāzts ar tām no apakšas līdz augšai. Un tādi skapji nodaļā bija katram inspektoram. 

Pašlaik, pēc aptuveniem aprēķiniem, šāds neatklāto lietu uzkrājums, kurām nav iestājies noilgums, ir aptuveni 120 tūkstoši. Pērn valstī tika reģistrēts 51 tūkstotis noziegumu, tātad neatklāto lietu skaits sasniedz divarpus gadu apjomu. Ir tā, it kā divarpus gadus valstī vispār nebūtu bijis policijas. Daļa lietu ar laiku tiek izbeigtas noilguma dēļ, bet klāt nāk atkal jaunas. 

Policijas vadība izmisīgi cīnījās un rosināja priekšlikumus, lai šo kārtību mainītu, taču rezultāta nebija. Turklāt, kā jau visā valstī, arī policijā 2007.gadā beidzot iestājās treknie gadi. Līdz minimumam samazinājās kadru mainība, tukšās štata vietas bija vairs tikai pāris procenti agrāko 10% vietā, darbinieku algas pieauga vidēji par 50%, un šķita, ka saulainā nākotne ir klāt un vairs nekad nepametīs. «Mēs varam policistiem daudz ko pārmest,» saka Lieljuksis, «bet mēs nevaram pārmest, ka viņi, būdami valsts amatpersonas un gados vēl jauni, nesen precējušies, ar maziem bērniem, noticēja šiem solījumiem un ņēma kredītus, lai sakārtotu savu dzīvi.» Kad sākās finanšu krīze, algas saruka, bet kredīti palika. Piemēram, vienam no Jēkabpils spēļu zāles aplaupīšanā iesaistītajiem policistiem Denisam Hristoforidi saskaņā ar paša deklarēto parādsaistības par 2009. gadu bija 31,5 tūkstoši latu, bet darba alga policijā – 253 lati. 

Lai rūkošā finansējuma apstākļos policijas darbu padarītu efektīvāku, tika iecerēta reģionālā reforma. Diemžēl tās rezultāts ir tāds, ka mazpilsētas pensionāre policiju pēdējos gados redzējusi tikai pa televizoru, bet tā viņai nepalīdzēs. 

Kaimiņi reformē
Viskardinālākā reforma Baltijas valstīs policijā veikta Igaunijā, to sāka 2008.gadā un pabeidza tikai šogad. Apvienojot policiju, kriminālpoliciju un apsardzes policiju ar robežsardzi un pilsonības un migrācijas lietu departamentu, izveidota pilnīgi jauna struktūra – Policijas un robežsardzes departaments. Tajā pašlaik strādā 6900 cilvēku, no kuriem puse ir policisti. Šīs reformas rezultātā policistu un robežsargu skaits samazinājies pavisam nebūtiski, toties izdevās ietaupīt līdzekļus uz administrācijas rēķina. Likvidētas atsevišķās dienestu personāldaļas, loģistikas, finanšu un juridiskie biroji, kā arī tulku štata vietas reģionos. Savukārt sabiedriskās kārtības nodrošināšanā, sevišķi pierobežas rajonos, nepieciešamības gadījumā tagad var iesaistīt robežsargus, tajā skaitā arī kā ceļu policistus. Dienesta preses sekretāre Solnceva gan uzsver, ka šāda apvienota struktūra ir netipiska Eiropas Savienībā, toties tā ir efektīva tādā mazā valstī kā Igaunija. 

Policijas reforma īstenota arī Lietuvā, 2008.gadā desmit no bijušajiem 59 rajonu komisariātiem pārveidojot par reģionālajiem centriem, kas kārto visas administratīvās, saimnieciskās un finanšu lietas, bet atlikušie 49 nodarbojas tikai ar tiešajiem policijas pienākumiem. Tiem pakļauti policijas iecirkņi mazākās pilsētās un ciemos, bet nelielās apdzīvotās vietās ir iecirkņu inspektori. Arī Lietuvā darbinieku skaits samazinājies tieši uz administratīvā aparāta rēķina aptuveni par 5%. 

Latvijā pēc Lietuvai līdzīgas shēmas 2008.gadā sākās reforma, izveidojot Valsts policijas Rīgas reģionālo pārvaldi. Diemžēl ārpus galvaspilsētas policisti ar iecerētajām pārveidēm nebija mierā, tāpēc reformu uz laiku atlika un diezgan sasteigti, dažu mēnešu laikā, pabeidza 2009.gadā, kad krīze jau bija sākusies un budžets samazināts. Rezultātā, piemēram, Vidzemes reģionā gandrīz vienīgais ieguvums uz saimnieciski administratīvā aparāta samazināšanas rēķina bija septiņas likvidētas grāmatvežu štata vietas. Juristus, ko bija plānots atlaist, neatlaida, jo rajonos tādu nemaz nebija, bet personāldaļu darbinieki visi kā viens pārcēlās uz reģionu pārvaldēm. Toties, lai panāktu plānoto budžeta samazinājumu, no darba tika atbrīvoti vai, jaunās algas ieraugot, paši aizgāja ap 130 policistu. No visiem 1400 darbiniekiem, kas deviņu mēnešu laikā atstāja darbu policijā, tikai 200 nebija policijas amatpersonas. 

Atšķirībā no Lietuvas pie mums reģionālās pārvaldes netika dibinātas uz esošo struktūrvienību bāzes, bet gan radītas no jauna. Tāpēc Latvijas reformas būtību var raksturot šādi – kur kādreiz bija pārvaldes, tagad ir iecirknis. Agrāko iecirkņu vietā tagad ir viens vai divi inspektori. Bet tur, kur agrāk bija iecirkņa inspektors, tagad faktiski nav neviena. Toties reģiona centrā uz-blīdusi jauna administratīva struktūra – reģiona policijas pārvalde, kādas agrāk nebija. 

Reformas rezultātā novados visvairāk cieta kārtības policija un iecirkņu inspektori. Piemēram, Alojas iecirknī iepriekš bija septiņi darbinieki, bet tagad teritorijā, kurā ietilpst Aloja, Staicele, bijušie Braslavas, Brīvzemnieku un Pāles pagasti un kur dzīvo vairāk nekā 6000 cilvēku, strādā viens iecirkņa inspektors. Rīgā uz 1000 cilvēkiem ir četri inspektori. Tādējādi daļā valsts teritorijas policija praktiski vairs nav pieejama. Tomēr paradoksālā kārtā, pēc statistikas datiem, Latvijā skaitās Baltijā augstākais policistu skaits uz tūkstoš iedzīvotājiem – 34 policisti, salīdzinot ar 33 policistiem Lietuvā (kopējais to skaits 11,5 tūkstoši) un 28 Igaunijā (kopējais skaits 3600). 

Kā tad uz šā fona noritēs turpmākā štatu samazināšana? Valsts policijas priekšnieks Artis Velšs atzīst, ka cilvēki joprojām turpina iet prom no policijas – izglītotie un kompetentie saņem citus labāk algotus darba piedāvājumus. Viņš neuzskata, ka situācija ir dramatiska, tomēr risku redz un par ministres Lindas Mūrnieces rosināto štatu samazināšanu izsakās piesardzīgi. «Pašlaik policijā izveidota darba grupa, kura strādā pie funkciju izvērtēšanas. Es piekrītu ministrei, ka iespējama kadru mazināšana. Piemēram, objektu apsardzē. Vienlaikus jāizvērtē arī katra darbinieka rezultāti jeb jāveic personāla audits.»

To plānots paveikt līdz jūnijam, tad arī darba grupa nākšot ar konkrētu priekšlikumu par personālsastāva samazināšanu. «Pašlaik policijas vadība nekādu konkrētu skaitli nav minējusi. Tas ir darba grupas uzdevums. Varbūt vispirms mēs varam likvidēt 500 esošās vakances un pārdislocēt spēkus. Tāda situācija, ka paliek pie esošā policistu skaita un paceļ algas, nav iespējama.» Uz Igaunijas reformu Latvijā pašlaik neviens pat neskatās – neesot reāla. Velšs pats piedalījies Latvijas reformas īstenošanā, līdz ar to problēmas tajā neredz. 

Arī noziedznieki emigrē
Par spīti drūmajai ainai policijas sistēmā, statistika rāda, ka pēdējos gados izdarīto noziegumu skaits Latvijā samazinās. 2010.gadā valstī reģistrēti 51 108 noziegumi, kas ir par 5640 mazāk nekā gadu iepriekš. Profesionāļi gan šai tendencei nebūt neaplaudē, tajā skaitā bijušie Valsts policijas priekšnieki iesaka to vērtēt uzmanīgi. Proti, ja policija nav pieejama, nav arī informācijas par noziegumiem, tie vienkārši netiek reģistrēti un izmeklēti. Paralēli vēl pastāv tā sauktā latentā noziedzība, par ko neviens neziņo un policijai pašai tā jāatklāj, taču – ja izmeklēšanai nav resursu, darbs nenotiek. 

Cilvēku pārslodze ir sasniegusi līmeni, kad policisti daļu noziegumu nespēj ne izmeklēt, ne atklāt, tāpēc dara visu, lai tie nebūtu jāreģistrē. Lūk, konkrēts gadījums. Pirms gada ziemas vakarā sievietei Purvciemā no pleca norāva somiņu, kurā bija maks ar desmit latiem un mobilais telefons. Aizvainojums bija lielāks par zaudējumu, tāpēc viņa devās uz policiju. Kad darbinieks lika aprakstīt uzbrucējus, viņa spēja pateikt tikai to, ka tie bija jauni vīrieši, kas uzbruka no aizmugures, tāpēc tumsā neko daudz nav redzējusi. Inspektors sacīja, ka tādā gadījumā nevarēs palīdzēt, un jau vadīja sievieti laukā pa durvīm, taču viņa kareivīgi stīvējās pretī. Tad nu policists vaļsirdīgi noraksturoja situāciju: «Mīļais cilvēk, man jau sešas tādas lietas neatklātas karājas kaklā. Ko es jums esmu nodarījis, ka gribat uzkraut vēl septīto?» sacīja kārtība sargs. «Nu, nevaram mēs atrast vainīgos, ja nezinām, kādi viņi izskatās! Jūs uzrakstīsit iesniegumu, bet mani rīt priekšniecība atkal «drāzīs», ka pieaudzis neatklāto noziegumu skaits. Es strādāju divpadsmit stundas diennaktī. Esiet cilvēks! Ja gribat, es jums iedošu tos 10 latus, nu, saprotiet taču arī mani!» Sieviete saprata, saplēsa savu iesniegumu un aizbrauca mājās. 

Šādi un līdzīgi notikumi arī veido noziedzības statistikas pozitīvo tendenci. Tomēr sistēmas profesionāļi uzskata, ka sabiedrība kopumā var justies itin droši – katrā ziņā ne ļaunāk kā pērn vai aizpērn. Nevis tāpēc, ka noziegumu skaits uz papīra samazinās. Arī ne tāpēc, ka pērn atklāti 30% nodarījumu jeb 13 468 kriminālprocesi. Drīzāk tāpēc, ka arī noziedznieki pamet Latviju un dodas lielākas peļņas meklējumos, tāpat kā citi ļaudis. Jo viena lieta ir izraut Purvciemā somu ar desmit latiem un mobilo telefonu, bet pavisam cita – Romā aptīrīt naudīgu amerikāņu tūristu. Runājot ekonomikas valodā, arī noziedzībai Latvijā ir zema pievienotā vērtība, un tā orientējas uz ārējiem tirgiem. Ja citus ieguvumus krīze policijas sistēmā nav nesusi, tad vismaz šo var uzskatīt par plusu. 

Noziedzības statistika
2010. 2009.

Slepkavības 82  108
Tīši miesas bojājumi 1226 1173
Izvarošanas 79  69
Laupīšanas 1072 1509
Zādzības 25659 26928
Krāpšanas 1521  1437
Ar narkotisko un psihotropo vielu nelegālo apriti saistīti noziedzīgi nodarījumi 2189 2286
Huligānisms 429  582
Citi 13362  16754
Izbeigti/noņemti no uzskaites 5489  5902
Kopā  51108 56748

Cik saņem policisti?
Amatalga latos (pirms nodokļu nomaksas) Skaits
2008. 2009. (pēc atkārtota budžeta samazinājuma)

Valsts policijas vadība
2000-2500 5 0
1000-1500 1 5
Vecākais komandējošais sastāvs
500-1000 787 380
Jaunākais un vidējais komandējošais sastāvs
300-500 7672 3912
Ierindas sastāvs
zem 300 653 3869

Valsts policijā strādājošie (1.janvārī)
Gads Policijas dienestā esošie Līgumdarbinieki Kopā Brīvās štata vietas

2007. 8993 973 9969 9,9%
2008. 8694 993 9687 5,9%
2009. 8410 880 9290 2,2%
2010. 7430 635 8065 3,9%
2011. 7466 650 8116 6,06%

Izstāstīt vēsturi kāstāstu

Posted on marts 22, 2011 by - Pusdienās

Okupācijas muzeja ārlietu direktors Valters Nollendorfs vēlas mainīt Rietumu vēsturisko apziņu, bet latviešus aicina no sāpēm nonākt līdz apskaidrotībai

Valters Nollendorfs sevi dēvē par publisku vēsturnieku, un viņam pašam piemīt kaut kas no aizgājuša laikmeta. Tāds dziļš un netverams galantums, ko cilvēce gadu gaitā atmetusi laikam kā lieku greznību. Iznesīgas manieres un pieklājīga valoda. Balts matu ērkulis, nevainojama ziemas žakete, kaklasaites vietā cits aizgājušu laiku simbols – prievīte. Teju 80 gadus vecajam Nollendorfam tas piestāv. 

Pusdienās restorānā Neiburgs, pārcilājis prātā, kas ir topinambūrs, viņš beigās nosliecas par labu «slimnieku ēdienam» – siļķei ar kartupeļiem un biezpienu. («Kad biju apslimis, mana mamma pasniedza siļķi ar vārītiem kartupeļiem un biezpienu un to sauca par slimnieku ēdienu. Es pieņemu – tāpēc, ka bija samērā viegli uztaisīt.») 

Lai arī glabā drūmu pagātni, Okupācijas muzejs Rīgā ir viens no visapmeklētākajiem muzejiem – gadā tajā iegriežas nedaudz virs 100 tūkstošiem cilvēku. Nollendorfs saka – pašreizējā ēkā vairāk cilvēku nemaz nevarētu uzņemt. Par muzeja popularitāti «drusku pārsteigts» ir arī tā ārlietu direktors un muzeja biedrības valdes priekšsēdētājs. «Mēs domājam, ka vecā ekspozīcija ir morāli novecojusi – no zinātnes un pasniegšanas viedokļa. Bet cilvēkiem tā patīk. Mēs rādām okupāciju četrās valodās, tas noteikti ir liels pluss. Otrkārt, [muzeja] novietojums ir nepārspējams. Treškārt, tūrisma ceļvežos ir norādīts, ka šī ir tā vieta, kur jūs varat iepazīties, kāpēc Latvija ir tāda, kāda tā ir.»

Apziņa, ka ir svarīgi skaidrot Latvijas vēsturi un izkliedēt apmelojumus, ir viens no iemesliem, kāpēc Nollendorfs pašlaik darbojas Okupācijas muzejā. (Lielāko daļu sava profesionālā mūža viņš aizvadījis, strādājot ASV universitātēs kā literatūrzinātnieks.) «Rietumos to apzīmē par publisko vēsturi, tas ir jauns [virziens], šeit dažreiz to nicīgi sauc par populārzinātni. Publiskās vēstures jautājums ir, kā nopietno vēsturi padarīt pieejamu, dzīvu un saprotamu gan pašiem, gan citiem. Es mēģinu rakstīt grāmatas, kuras to skaidro, piedalīties konferencēs, rakstīt Rietumu publikācijām. Labākie šīs paaudzes vēsturnieki – Antonijs Bīvors, Anne Aplbauma, Timotijs Snaiders, Normans Deiviss – savas lielās vēstures grāmatas raksta tā, ka caurmēra inteliģents lasītājs tām tiek klāt. Viņiem nav tikai informācijas avoti, bet arī plaša panorāma, ieskats specifikā. Tās ir izvērstas kā stāsti, ieskatās ne tikai vēstures notikumos, bet arī cilvēku likteņos. Tā mums ir ļoti svarīga dimensija.»

Būdams ārlietu direktors, Nollendorfs par savu galveno uzdevumu uzskata «izcirst vēsturisko logu» uz Rietumu pasauli un panākt, lai Rietumos ir izpratne par to, kas pagājušajā gadsimtā notika Eiropas otrā pusē. «Rietumnieka lielākais ļaunums ir nacisms, lielākais noziegums – holokausts, jo to, kas te notika, rūpīgi slēpa. Tikai pamazāk sāka apjaust, ka arī šeit briesmu lietas notikušas. Es to kādreiz formulēju tā, ka dzelzs priekškars bija ne tikai politiska šķirtne, bet arī ētiskās apziņas šķirtne. [Bija attieksme – ] mēs zinām, ka tur ir kaut kas slikts, bet mums ir vieglāk to aizmirst, nekā mēģināt iedziļināties. Arī tagad tas turpinās.» 

Nollendorfs ar gandarījumu konstatē, ka vairums apmeklētāju ir ārvalstu tūristi, turklāt jaunieši. «Tas liecina, ka Eiropas, pasaules jaunajiem cilvēkiem ir interese, un ļauj cerēt, ka pamazām vēsturiskā apziņa varētu mainīties arī Eiropā.» Pats Nollendorfs ir tas cilvēks, kurš ar Okupācijas muzeju parasti iepazīstina augstas ārvalstu amatpersonas. Uz jautājumu, kas ir viņa viesu biežākais atklājums, Nollendorfs atbild – tas, cik komplicēta ir vēsture. 

Tāpat Nollendorfs uzskata, ka ir svarīgi atspēkot apmelojumus par notikumiem vācu okupācijas laikā – ka latvieši, līdzīgi kā lietuvieši un poļi, bijuši fašisti un ebrejus slepkavojuši uz savu roku. Šī Hitlera izplatītā un Padomju Savienības pārķertā leģenda joprojām ir dziļi iesakņojusies «to aprindu domāšanā Latvijā, kurām vēl ir diezgan liels svars, un diemžēl bieži atrod atbalsi Rietumos». «Es vienmēr uzsveru, ka Latvija toreiz nebija suverēna valsts, un tie cilvēki, kas piedalījās [holokaustā], nepiedalījās kā Latvijas valsts pārstāvji. No otras puses, mums ir tendence pateikt, ka tie bija krimināli elementi. Tik vienkārši tas nav. Tas bija ļoti saspringts laiks, tur bija viss – deportācijas, slepkavības, masu kapi, vācu propaganda nāk iekšā, ebreju čekisti. Šīs okupācijas, kas 40.gados sekoja viena otrai, pašas par sevi radīja ētisku sajukumu, kad grūti orientēties.»

Nollendorfs uzskata, ka latvieši joprojām negribīgi pieņem faktus par līdzdalību ebreju nogalināšanā. Okupācijas muzejs kopā ar Ebreju muzeju šogad gatavo divas izstādes, no kurām viena rudenī būs tieši par holokaustu. «Redzēsim, kādas būs atsauksmes,» saka Nollendorfs.

Vietējie latvieši, izņemot skolēnus, studentus un represētos, arī nav tie, kas bieži apmeklētu Okupācijas muzeju. «Mēs jau to visu zinām,» ir biežākais aizbildinājums. «Nelaime tā, ka nezina to visu kopsakarībā,» spriež Nollendorfs. Viņš atturas vērtēt skolu beidzēju vēstures zināšanas, vien norāda, ka pārāk daudz laika ir pavadīts nevajadzīgās diskusijās, vai Latvijas vēsture jāmāca kā atsevišķs priekšmets, bet nav prasīts, kā un kādam nolūkam to māca. «Man liekas, ka vēsturei jārada izpratne, kas mēs tagad esam un kas mūs tādus ir veidojis. Vai nebūtu interesanti iziet no 16.marta, 9.maija vai citiem tādiem datumiem un noskaidrot, kas pie tiem noveda? Tā varētu padarīt skaidrāku pašreizējo situāciju un tās vēsturiskos pamatus. Tā vietā vēsturniekiem ir dziļi asinīs, ka jāsāk ar grieķiem, babiloniešiem, ledus laikmetu, tad viduslaikiem. Izskaidrot, kā tas saistās ar to, kas ir tagad, īsti nesanāk.» 

Jautāju, vai latvieši vienlaikus nav aizrāvušies ar savu upura identitāti – kalendārs nosēts ar vēsturiskām sēru dienām. «Pa daļai – taisnība,» piekrīt Nollendorfs, kaut uzsver, ka pieminēt upurus un atcerēties notikušo ir svarīgi. «Es liktu klāt vēl vārdiņu – pārvarēt. Ja mēs tikai izkliegtu savu sāpi, mēs būtu maz izdarījuši. Tai sāpei jāvēršas uz zināmu apskaidrotību.» Nollendorfs stāsta, ka, muzejā strādājot, sastopas ar salauztiem cilvēkiem, kuri no šīs sāpes nekad nav tikuši vaļā. To gan varot saprast. «Un ir tādi, kurus varētu saukt par svētiem – kuri šo sāpi ir pārsāpējuši un sākuši saprast pilnīgi citā līmenī, kā visu ciešanu sastāvdaļu. Atceros savu pirmo tikšanos Minsterē ar Knutu Skujenieku, mēs pus nakti pavadījām [sarunās]. Viņš saka – Valter, lēģerī iemācies, ka tu neesi vienīgais, kas cieš. Kad esi ticis līdz tam līmenim, tad esi sasniedzis daudz vairāk, nekā tikai atceroties savu sāpi.»

Okupācijas muzejs pašlaik gaida savu Nākotnes Namu jeb brīdi, kad tiks īstenots arhitekta Gunāra Birkerta veidotais Okupācijas muzeja pārbūves un piebūves projekts. Gaida tāpēc, ka vēlas izrādīt plašāku un labāku ekspozīciju un pašreizējās telpās nav iespējams ne uzglabāt visus muzeja krājumus, ne nodrošināt piemērotus darba apstākļus darbiniekiem. («Mums tualetes ir gandrīz kā eksponāti no tā laika», tehnisko stāvokli raksturo Nollendorfs.) Bija plānots, ka piebūve būs gatava 2014.gadā, kad Rīga būs Eiropas kultūras galvaspilsēta, taču līdz ar krīzi projekts ir iestrēdzis. Muzejs skubina Kultūras ministriju un valdību pieņemt lēmumu, vai šie plāni ir spēkā, jo pienācis pēdējais brīdis izstrādāt tehnisko projektu un sākt būvēt, citādi līdz 2014.gadam ēka nebūs gatava. Vai šis ir piemērots laiks tik lieliem projektiem? «Ja es skatos, kam valdība var atrast līdzekļus, tad man ir jautājums, kāpēc šim nevar,» saka Nollendorfs.

ĒDIENKARTE
Marinēta siļķe ar vārītiem kartupeļiem un zaļumu biezpienu
Dārzeņu pankūkas ar kazas siera mērci un siltajiem spinātu un riekstu salātiem
Piparmētru un kumelīšu tēja

Grūti pamanāmā zagšana

Posted on marts 22, 2011 by - Analīze

Karšu datu zādzības, izmantojot pie bankomātiem pielipinātus informācijas kopētājus jeb «skimerus», ir izplatītas ASV un Lielbritānijā, bet nesenais gadījums Rīgā ir izņēmums

Nozagt maksājumu kartes datus ar bankomātam piestiprinātu ierīci nav gluži tas pats, kas vienu pēc otras čiept pankūkas Bokas jaunkundzei, tāpēc nesen fiksētais gadījums Latvijā šogad ir vienīgais. Šos zagļus var ieskaitīt tehnoloģiju zinātāju grupā, viņi ir gana izglītoti un situēti, apķērīgi un čaklām rokām. Viņi neizvēlas konkrētas bankas, bet vērtē atsevišķu bankomātu modeļu piemērotību šādām izdarībām.

Arī bankas nesnauž, ar tiešsaistes karšu darījumu uzraudzību padarot šādu zādzību pabeigšanu mazāk iespējamu. Ja nu tomēr noziegums pastrādāts un klienta karte iztukšota pašam nezināmā darījumā, banka atlīdzina kartes īpašniekam visus zaudējumus, bez maksas izsniedz jaunu karti un paliek vienīgā cietusī, ierosinot kriminālizmeklēšanu policijā. Karšu datu zādzību izmeklēšana notiek ciešā policijas un bankas sadarbībā, tāpēc vairāki līdzīgi noziegumi ir jau atklāti.

Kaut arī formāli neesam pakļauti naudas zaudējuma riskam, kā karšu lietotāji varam mēģināt izvairīties no neplānotas kartes bloķēšanas, ja dosim ziņu bankai, redzot aizdomīgi aprīkotu bankomātu. Bīstamākā iezīme – kartes ielikšanas vieta vai panelis virs tastatūras izskatās kā ārēji uzlikta, nevis bankomātā integrēta ierīce.

Latvijā reti
Karšu datu zādzības bankomātos ir izplatīta problēma ASV un Lielbritānijā, bet Baltijas valstis šajā ziņā neesot nopietni apdraudētas. Pēc policijas datiem, Zviedrijā, Francijā un Vācijā šādi maksājumu karšu datu nelikumīgas iegūšanas gadījumi tiek konstatēti simtiem reižu gadā, savukārt Latvijā nesen apturētais Swedbank apzagšanas mēģinājums šogad ir pirmais. Pērn arī fiksēts tikai viens līdzīgs gadījums, turklāt policija jau aizturējusi vainīgo personu grupu no Bulgārijas un Igaunijas. No 2007. līdz 2009.gadam šādas nelikumības konstatēja vairākkārt, policija vairākos gadījumos zagļus aizturēja, daļa izmeklēšanu joprojām nav izbeigta. Lietuvā un Igaunijā šādi mēģinājumi konstatēti ik pa laikam, taču to nevar uzskatīt par sistemātisku parādību.

Karšu datu kopētāju jeb skimeru izplatīšanos ievērojami kavē banku darījumu un  bankomātu uzraudzība. Swedbank pārstāve Kristīne Jakubovska uzsver: karšu darījumu uzraudzība ir nepārtraukta – 24 stundas diennaktī septiņas dienas nedēļā, pastāvīgi tiek uzraudzīts bankomātu tīkls. Bankas mērķis ir novērst aizdomīgus mēģinājumus, tāpēc karte aizdomu gadījumā tiek bloķēta un ar klientu sazinās bankas darbinieki, lai noskaidrotu situāciju. Ja kādam arī izdodas paspēt piekļūt naudai, banka uzņemas atbildību un zaudējumus klientam kompensē. Tas gan jādara reti, jo zādzību mēģinājumi tiekot laikus apturēti, tāpēc arī zaudējumi bankai no šādiem noziegumiem esot minimāli.

Izvēlas bankomātus, ne bankas
Zagļi nemeklē konkrētu banku, bet gan piemērotu bankomātu. Iepriekš nelikumīgās ierīces bijušas uzstādītas dažādu citu banku bankomātiem, liecina policijas dati.

Bankomāta izvēle atkarīga no zagļu «tehniskā aprīkojuma», proti, kādu modeļu bankomātiem ir piemērotas nelikumīgās ierīces. Tāpēc pilnīgi iespējams, ka viena noziedznieku grupa iegūst datus no dažādu banku līdzīgu modeļu bankomātiem, žurnālam Ir skaidro Ekonomikas policijas inspektors Jānis Celms.

Lai arī šādu datu zādzību īsti nevar uzskatīt par kibernoziegumu, tā prasa zināmu kompetenci, piemēram, zināšanas par maksājumu karšu viltošanu un iegūto datu izmantošanu, datu lasīšanas iekārtu izgatavošanu un darbību. Izrādās, pieredzi par to var gūt īpašās interneta vietnēs, kur var iegādāties arī bankomātiem uzliekamās ierīces, kā arī jau nozagtus maksājumu karšu datus. Tiesa, tikpat izplatīti tīmeklī ir arī brīdinājumi un piemēri ar nelikumīgo ierīču attēliem. Ir arī «dari pats» piekritēji, kas paši izgatavo bankomātiem uzliekamos daiktus, pielāgojot tos konkrētam modelim.

Pēc policijas pieredzes, šādus noziegumus visbiežāk izdara personu grupas vairākās valstīs vienlaikus. Iepriekš par šādām zādzībām aizturētie nav nekādi margināļi, bet lielākoties 20-35 gadus veci cilvēki ar normālu sociālo stāvokli, vidējo izglītību, pieredzējuši datorzinībās.

Aizdomīgās vietas
Karšu datu zagļu mērķis ir nokopēt magnētiskās lentes datus un iegūt kartes PIN kodu, pēc tam to izmantojot citā bankomātā vai norēķinoties par precēm veikalā. Datu pārnešanas process aizņem laiku, tāpēc ir liela iespēja, ka banka pamanīs ko aizdomīgu un bloķēs jau apzagto karti. Šādas zādzības apgrūtina arī tehnoloģiskā attīstība, proti, ja kartē ir čips, tad no tās nokopētā magnētiskās lentes informācija nebūs pietiekama – termināļi (tiesa, ne visi) lasa informāciju arī no čipiem. Tieši šādas nesakritības dēļ, visticamāk, konstatēta pēdējā datu zagšana. Izmeklēšanas interesēs detalizētāka informācija gan netiek sniegta, arī par to, cik klientiem kartes tika bloķētas pēc bīstamā bankomāta lietošanas.

Kaut arī nelegālie bankomātu aprīkotāji cenšas strādāt tā, lai cilvēkiem nerastos aizdomas, vērīgs lietotājs nepiederīgās ierīces pie bankomāta var tomēr pamanīt. Riska vietas ir kartes ievietošanas iekārta – jāuzmanās, vai tā nav izvirzīta no bankomāta korpusa, kā arī monitora augšpuse, kur var būt piestiprināta mikrokamera vai atsevišķs panelis, kas fiksē darbības ar klaviatūru, lai iegūtu PIN koda informāciju. Celms atzīst, ka reizēm noziedzniekiem kaut kas vienkārši noiet greizi –  kāda ierīce atlīp un atdalās no bankomāta. Šādos gadījumos jāinformē banka, kura sauks talkā tiesībsargus.

Avoti: Consumerist.com, Krebsonsecurity.com

Inflācija: rēga atgriešanās

Posted on marts 22, 2011 by - Analīze

Krīzes noraktā inflācija atdzīvojusies. Šoreiz iemesli ir citi nekā treknajos gados

Pēc nežēlīgās tautsaimniecības lejupslīdes no 2008. līdz 2010.gadam un aizvien ļoti augstā bezdarba līmeņa varētu šķist, ka inflācija ir pēdējā lieta, par kuru Latvijai jāuztraucas. Taču tā nav. Pēc gandrīz gadu ilgušas cenu krišanās kopš pagājušā gada septembra tās ir atkal sākušas kāpt, un februārī inflācija sasniedza pshiholoģiski svarīgo līmeni – 4,0%, salīdzinot ar iepriekšējā gada februāri.

Kad 2004.gada sākumā pēc salīdzinoši ilga zemas inflācijas perioda pirmo reizi mēneša inflācija pārsniedza četrus procentus, tas bija skaidrs signāls, ka bažas par Latvijas pārkaršanu nav bez pamata. Tikai pēc pieciem gadiem un spēcīgas ekonomiskas krīzes inflācija atkal uz brīdi nokrita zem šā līmeņa, starplaikā sasniedzot gandrīz 18% 2008.gada vidū.

Trekno gadu inflācijai bija pavisam citi cēloņi nekā cenu pieaugumam tagad. No 2003. līdz 2008.gadam cenas uz augšu dzina Latvijas pārpludināšana ar lēti aizdotu naudu, kuru pievilināja nekustamā īpašuma spekulācijas. Tā bija klasiska «pieprasījuma» inflācija – nauda gāzās tautsaimniecībā kā ūdens bērna vanniņā, ceļot algas un cenas kā gumijas rotaļlietas aizvien augstāk.

Tagad notiek pilnīgi pretējais. Augstais bezdarbs un ierobežotā banku kreditēšana nozīmē, ka pieprasījuma rezultātā cenas nevar celties, taču to pieaugumu uzspiež kāpjošās pārtikas un degvielas cenas pasaulē. Ja ekonomika atkoptos straujāk, ir ticams, ka inflācija kāptu vēl krasāk, kā tas vērojams Igaunijā.

Pārtikai ir sevišķi liela nozīme Latvijas kopējā patēriņa cenu grozā. Pēc Eurostat datiem, tā (kopā ar bezalkoholiskajiem dzērieniem) veido teju ceturto daļu no Latvijas sabiedrības izdevumiem par patēriņa precēm, tāpēc straujais graudu, gaļas, piena un cukura cenu kāpums pasaulē maciņus Latvijā tukšo straujāk nekā eirozonā, kur pārtikai tērē ap 15% no kopējā patēriņa. Naftas cenai ir relatīvi mazāka tieša ietekme uz inflāciju Latvijā, tomēr, ja naftas cena ilgstoši paliks virs simt dolāriem par barelu, tas Latviju varētu skart salīdzinoši smagāk nekā Rietumeiropas valstis, jo dabasgāzes cenas veidošanas mehānisms ir piesaistīts naftas cenai un Latvijā par visiem energoresursiem, to skaitā no gāzes ražoto siltumu un elektrību, tērē manāmi vairāk (15,5% no kopējā patēriņa) nekā eirozonā, kur atbilstošais rādītājs ir 10,3%. 

Inflācijas nākotnes attīstību ir daudz grūtāk paredzēt nekā treknajos gados, kad to augšup dzina nekustamā īpašuma burbulis. Tagad tā atkarīga no daudz sarežģītāka apstākļu kopuma.

Uz svarīgāko jautājumu – kāpēc aug pārtikas un naftas cenas? – ir divas pretrunīgas atbildes. Daži uzskata, ka cenu kāpums atbilst būtiskam pieprasījuma pieaugumam jaunattīstības valstīs. Citi saka – cenas audzē spekulācijas, ko radījusi ASV centrālā banka, iepludinot simtiem miljardus dolāru pasaules ekonomikā. Īstermiņā ietekme bijusi vasaras sliktajai ražai un «arābu pavasara» radītajai nedrošībai par naftas piegādēm no Persijas līča valstīm un Lībijas. Varbūt gada otrajā pusē, kad ASV sola pārtraukt lielo naudas drukāšanu un Tuvo Austrumu politiskās perspektīvas var kļūt skaidrākas, cenas atkal kritīs. Bet tikpat iespējams, ka Ķīna, Indija un Brazīlija turpinās uzsūkt aizvien vairāk resursu un pašreizējā izejvielu dārdzība izrādīsies cenu grīda, nevis griesti.

Neprognozējama ir arī inflācijas ietekme uz kopējo Latvijas ekonomisko vidi. Salīdzinājumā ar Latviju cenas eirozonā nav cēlušas daudz, tomēr no pērnā decembra inflācija eirozonā pārsniedz 2%, ko Eiropas Centrālā banka noteikusi kā maksimāli pieļaujamo līmeni. Marta sākumā ECB prezidents Žans Klods Trišē lika tirgiem salēkties, paziņojot, ka aprīlī iespējama ECB noteikto procentu likmju paaugstināšana, lai novērstu turpmākus inflācijas draudus. Ja Trišē tiešām noraus stopkrānu, tas nozīmēs dargākus kredītus visā eirozonā – palēnināsies ekonomikas izaugsme un, domājams, augs eiro kurss, jo kāpjošas likmes mudinās starptautiskos ieguldījumu fondus naudu pārlikt no dolāru uz eiro obligācijām. Tas nenāktu par labu no eksporta atkarīgajai Latvijas ekonomikas atlabšanai.

Šāgada valsts budžets tika veidots, rēķinoties ar 1,1% gada inflāciju, bet jau tagad skaidrs, ka šis līmenis tiks pārsniegts. Finanšu ministrs Andris Vilks februārī lēsa, ka cenu kāpums var būt ap 3%, bet kopā ar gaidāmajiem nodokļu paaugstinājumiem – pat 4%. Kamēr visiem algas un pensijas auga, šāda inflācija nevienu nebiedēja, bet uz tēriņu ierobežošanas fona tas ir krietni nepatīkamāk. 

Ja tā turpināsies, inflācija varētu arī kļūt par draudu Latvijas iespējām iestāties eirozonā, jo kandidātvalsts inflācijas līmenis nedrīkst pārsniegt triju labāko dalībvalstu vidējo rādītāju par vairāk nekā 1,5%. Eiropas Komisija prognozē, ka 2012.gada beigās, kad tiks vērtēta Latvijas atbilstība, mūsu inflācijas līmenis nedrīkstētu pārsniegt 2,4%. Pagaidām tas šķiet sasniedzams mērķis. Tomēr būtu vairāk nekā ironiski, ja Latvijai, kas izlīdusi caur budžeta konsolidācijas adatas aci, ieeju eirozonā jau otro reizi aizšķērsotu inflācija.

Dati: LR Centrālās statistikas pārvalde, Latvijas Banka, Eesti Statistika, Apvienoto Nāciju Pārtikas un lauksaimniecības organizācija (PAO)

Pēc programmas

Posted on marts 22, 2011 by - Komentārs

Dombrovska valdību apdraud ekonomikas uzlabošanās

Esam jau nedaudz pieraduši pie labām ziņām. Pēdējo nedēļu laikā publiskotā statistika par Latvijas eksporta iespaidīgo pieaugumu 2010.gadā un šā gada sākumā aizslīdēja garām kopējā ziņu plūsmā un ātri vien nogrima arhīvu atvaros. Aģentūras Fitch paziņojums, ka tā ir paaugstinājusi Latvijas kredītreitingu līdz investīcijām drošas valsts līmenim, neizraisīja gandrīz nekādu interesi, lai gan finanšu ministrs Andris Vilks (Vienotība) izvirzījis Latvijas reitingu uzlabošanu par savu galveno īstermiņa mērķi, un vēl pagājušajā gadā pat reitingu aģentūru nākotnes vērtējumu izmaiņas izsauca lielu interesi. Turklāt šī pozitīvā kustība notiek laikā, kad citu Eiropas valstu kredītreitingi cits pēc cita pasliktinās. Šomēnes Moody’s ir samazinājis Grieķijas kredītreitingu par veselām trim pakāpēm, bet Spānijai par vienu.

Protams, reitingu uzlabojums pats par sevi nepiesaistīs investīcijas Latvijas tautsaimniecībai un neradīs jaunas darba vietas, taču reitingu aģentūru labvēlīgs vērtējums var šo procesu veicināt. Tomēr šo uzlabojumu galvenā nozīme ir kā apliecinājumam, ka Latvija tuvojas brīdim, kad varēs veiksmīgi noslēgt savu sadarbību ar starptautiskajiem aizdevējiem – Valūtas fondu un Eiropas Komisiju – un atkal kļūt par valsti, kura spēj bez šo institūciju palīdzības nodrošināt sevi ar līdzekļiem. Jau pēc gada, 2012.gada martā, Latvijai būs jāsāk atmaksāt naudu Starptautiskajam Valūtas fondam, un tāpēc būs nepieciešams SVF aizdevumu «refinansēt», tas ir, atdodamo naudu aizņemties starptautiskajos finanšu tirgos. Tas nav nekas neparasts, visas valstis tā dara, tomēr ir svarīgi, lai refinansēšanas nolūkā pārdoto valsts obligāciju procentu likmes nebūtu pārāk augstas un tādējādi pārāk neapgrūtinātu valsts budžetu ar procentu maksājumiem. Tieši šajā svarīgajā jomā reitingu aģentūru vērtējumam ir liels svars. 

Reitingu uzlabojumi ļauj Vilkam aizvien aktīvāk runāt par Latvijas valsts obligāciju izlaišanu 1,5 miljardu eiro vērtībā jau šogad. Pēc Fitch paziņojuma viņš ziņu aģentūrai Bloomberg teica, ka obligāciju pārdošanas laiks tuvojas. «Tas varētu būt gada otrā pusē, varbūt vasaras sākumā (..) Tehniski mēs esam gatavi.» Savukārt Swedbank ekonomists Dainis Stikuts atzina, ka Fitch reitinga uzlabojums pirmo reizi kopš 2008.gada «paver durvis valdībai izlaist vērtspapīrus starptautiskajos finanšu tirgos jau par pieņemamākām cenām un pakāpeniski refinansēt ārējo parādu».

Protams, visdažādāko partiju politiķi būs pamanījuši gan to, ka tautsaimniecība turpina atkopties, gan to, ka Latvijas valsts kasē visai tuvā nākotnē varētu sākt ieplūst ievērojamas naudas summas, kuras nav saistītas ar starptautisko aizdevēju uzliktajiem priekšnoteikumiem. Šiem procesiem būs politiskas sekas.

No vienas puses, Latvijas eksporta sektora atkopšanās vēl vairāk mazina uzticību tām partijām, kuras visuzstājīgāk runāja par lata devalvāciju kā galveno ekonomikas atveseļošanas ceļu. Laiki ir mainījušies. Tautas partijas nesen notikušajā grēku nožēlas kongresā Andris Šķēle par savas ekonomiskās politikas svarīgāko elementu varēja pateikt tikai, ka «arī primitīva valūtas devalvācija būtu devusi to pašu rezultātu» kā esošās valdības politika. 

Apgalvot, ka lata vērtības nogremdēšana būtu devusi labākus rezultātus, galvenais devalvētājs jau sen vairs nevar. Latvijai 2010.gadā bija ceturtais straujākais eksporta pieaugums Eiropas Savienībā, 30% salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu, un šā gada janvārī eksports pieauga par galvu reibinošiem 51,3%, salīdzinot ar iepriekšējo gadu. Visām četrām ES eksporta izaugsmes līdervalstīm (Baltijas valstīm un Bulgārijai) valūta ir piesaistīta eiro, un tās stingri pretojās devalvācijai krīzes laikā. 

Turklāt šī eksporta izaugsme nav radusies tikai kopējā pieprasījuma palielināšanās dēļ, ir uzlabojusies arī Latvijas konkurētspēja. Kopš krīzes sākuma 2008.gada nogalē Latvijas eksportētāji ir palielinājuši savu tirgus daļu visos Latvijas galvenajos eksporta tirgos. Zīmīgi, ka sevišķi strauji tirgus daļas pieaugumi ir bijuši eksportā uz Poliju un Krieviju, tātad uz valstīm, kuru valūtu vērtība krīzes laikā nozīmīgi samazinājās pret latu un kuru valūtas politiku devalvētāji bieži izvirzīja kā pretstatu Latvijas valdības «ačgārnajai» rīcībai. Tāpēc apgalvot, ka kļūdījušies tikai TP agrākie līderi, kuri nespēja krīzi «prognozēt un laicīgi veikt labi pamatotu skarbu un nepieciešamu profilaksi», nozīmē, ka Šķēle vēl aizvien atzīst tikai pusi patiesības. Arī pēc viņa atgriešanās TP turpināja atbalstīt un propagandēt postošu ekonomisko politiku. Tikai tad, par laimi, viņi vairs nebija pie teikšanas. 

Taču, ja oranžajiem jāsarkst, citiem dzīve rādās aizvien zaļāka. Jo labāki ekonomiskie rādītāji, jo tuvāk brīdis, kad nebūs vairs jāuztur attiecības ar SVF un EK, jo mazāk iemeslu Lembergam un zaļajiem zemniekiem pieciest Dombrovski un Vienotību. Šad un tad Vienotība var traucēt atgriezties pie vecajām labajām pirmskrīzes laiku naudas dalīšanas ieražām, taču, ņemot vērā ventspilnieku māku izspiest naudu no šīs valdības, tas pat nebūtu galvenais. No ZZS viedokļa būtu augstākā mērā tuvredzīgi, lai neteiktu stulbi, pieļaut, ka Dombrovskis ir tas cilvēks, kurš novada SVF un EK programmu līdz veiksmīgam nobeigumam, paspiež Vašingtonas un Briseles pārstāvjiem roku uz atvadām un uz visiem laikiem nostiprina savu vietu tautas apziņā kā cilvēks, kurš izglāba Latviju no bankrota. 

Tāpēc finanšu ministram Vilkam nevajadzētu pārāk priecāties par Latvijas tehnisko gatavību pārdot obligācijas par pusotru miljardu. Tāda naudas summa valsts kasē var kļūt par nepārvaramu kārdinājumu politiskiem «reideriem», valdības mazākuma akcionāriem, kuri nepacietīgi gaida brīdi, kad varēs sākt plūkt savu «partneru» zaļos laurus.

 

Vienotība spilvenā

Posted on marts 22, 2011 by - Komentārs

Izbalsot Zatleru un ievēlēt citu prezidentu būtu tehniski vienkārši

Valda Zatlera paziņojums par gatavību arī otru termiņu pildīt prezidenta pienākumus ir mainījis diskusijas toni par kandidātiem. No «viena no iespējamajiem» Zatlers kļuvis par «kandidātu numur viens». Taču, ja tiek plānotas divas prezidenta vēlēšanas, kā pašlaik izskatās, viņš būtu «kandidāts numur viens» tikai pirmajām, kurās netiktu ievēlēts.

Būtu pieticis mazliet gudras politikas no Vienotības puses, lai līdz ar Zatlera paziņojumu par kandidēšanu sajauktu kuluāros zīmētās divpakāpju shēmas, kā iedabūt augstākajā valsts amatā Saeimas īstajam vairākumam – ZZS, SC un PLL – tīkamu personu. Taču Vienotība dod priekšroku apstākļu upura un notikušu faktu apvaimanātājas lomai, bet lemšanu un notikumu virzīšanu atstāj «zaļo zemnieku» ziņā. 

Rezultāts var būt smagos kriminālnoziegumos apsūdzētā Aivara Lemberga ieliktenis Pilī, valdības krišana un Vienotības pajukšana. Turklāt nešķiet neticami, ka par Lemberga kandidātu otrajās vēlēšanās – kad pirmajās Zatlers būtu izgāzts – balsotu arī Vienotība.

Zatlers nav vienkārši viens no kandidātiem. Šīs nebūs jauna prezidenta vēlēšanas pēc esošā pilnvaru otrā termiņa beigām. Atšķirībā no citiem kandidātiem Zatlera piemērotību prezidenta amatam var vērtēt, vērtējot viņa paša četros gados paveikto amatā, nevis tikai plānus nākamajiem četriem. Tāpēc izvirzīt citus būtu jēga tikai pēc tam, kad Saeimas partijas būtu izvērtējušas Zatlera padarīto un atzinušas, ka viņš vairs neder. Taču neviena acīmredzot netaisās viņa darbu nopietni vērtēt, neviena arī neuzdrošināsies pateikt, ka tai Zatlers neder. Tā vietā notiks sabiedrības muļķošana ar diskusijām par «labāko no visiem» kandidātiem nolūkā iemanevrēt amatā savējo. 

Vai tas izdosies, būs atkarīgs nevis no diskusijām par ideāliem, bet gan no procedūrām. Ne tikai no likumā noteiktajām, bet pirmām kārtām no neformāli sarunātajām – par amatu «kvotām», kandidātu publisku nenosaukšanu bez vienošanās koalīcijā un tamlīdzīgām muļķībām.

No Valsts prezidenta ievēlēšanas likuma izriet, ka kandidāti jāpieteic no 19. līdz 24.maijam, bet vēlēšanām jānotiek no 29.maija līdz 8.jūnijam. Savukārt Saeimas Kārtības rullī noteikts – ja ir vairāki kandidāti un neviens pirmajā balsošanas reizē neiegūst 51 balsi, tad Saeima turpina balsot, atmetot katrā reizē vismazāk balsu ieguvušo, līdz viens iegūst nepieciešamo balsu skaitu. Ja ne, rīko jaunas vēlēšanas. Kandidatūras tām jāizvirza ne vēlāk kā piecas dienas pēc pēdējās vēlēšanu kārtas.

Scenārijs, kā izbalsot Zatleru un ievēlēt citu, būtu tehniski vienkāršs. Pirmajās vēlēšanās vajadzētu vismaz vēl vienu kandidātu – tādu, kam nebūtu cerību tikt ievēlētam. (Tas varētu būt SC izvirzīts, tomēr vēl labāk, ja kāds «tautisks inteliģences pārstāvis», par kādu pastāvīgi runā VL–TB/LNNK. Tad būtu vienkāršāk skaidrot, kāpēc balsis «sadalījās» – jo otrs, redz, arī nebija slikts.)  Kad Zatlers būtu ārā no spēles, jaunām vēlēšanām tiktu pieteikts īstais Lemberga kandidāts – varbūt pašlaik pa kaktiem daudzinātais Gundars Daudze, varbūt kāds cits. Dramatiskumam derētu arī kāds SC virzīts, «latviešu partijām» nepieņemams. 

Varbūt Vienotība sarosītos un pierunātu kādu bezcerīgi kandidēt kā nesen tiesībsarga vēlēšanās – «principa» rādīšanai, nevis rezultātam. Tomēr ticamāk šķiet, ka beigās tai nāktos izvēlēties – vai nu balsot par koalīcijas «partneru» kandidātu un cerēt saglabāt valdību, vai arī diskreditēt sevi un riskēt pazaudēt arī valdību. Abos variantos tas nozīmētu apvienības šķelšanos un citādu valdību – ar vai bez Vienotības, taču ar SC. Jo, šķiet, tikai vieta valdībā būtu tas «burkāns», ar ko Lembergs varētu iekārdināt SC saskaņoti spēlēt līdzi.

Kaut arī pamatvilcienos vienkāršs, process var būt detaļās sarežģīts, ja visi dalībnieki nespēlē pēc notīm. Taču pašlaik laikam spēlē. Arī Vienotība – paredzami reaģēdama uz procedurāliem kairinājumiem. 

16.martā, kad Zatlers paziņoja, ka kandidēs, Augusts Brigmanis LTV raidījumā Kas notiek Latvijā? pavēstīja, ka koalīcijai nu esot jāvienojas par Zatleru kā kandidātu, un apņēmās: «Man kā frakcijas vadītājam ir jādara viss, lai es varētu nodrošināt savu 22 deputātu balsis, ja mēs izlemjam balsot par Zatleru.» (Un arī TP Edgars Zalāns apsolīja: «Ja koalīcija izvirzīs Zatleru kā savu kandidātu, tad viņi var rēķināties ar mūsu balsīm.») Vienotībai atlika tikai publiski pateikt – labi, August, turam tevi pie vārda, mēs savas balsis arī nodrošināsim.

Tā vietā Valdis Dombrovskis muļķīgi noburkšķēja, ka, pirms koalīcijā nebūs vienošanās par konkrētu kandidātu, viņa vārds netikšot nosaukts. Acīmredzot, neesot jebkādai politikai, Dombrovskis tveras pie ilūzijas par norunu ar ZZS bez vienošanās koalīcijā publiski nenosaukt nekādu amatu kandidātus (kam absurdi piekrita, kad ZZS bez vienošanās koalīcijā bija atbalstījusi SC kandidātu tiesībsarga amatam). 

Šo vienošanos par sev saistošu uzskata tikai Dombrovskis. Brigmanis pirmdien bez apspriešanas koalīcijā paziņoja par ZZS valdes atbalstu Arņa Cimdara kārtējai ievēlēšanai vēlēšanu komisijas priekšsēdētāja amatā. (Un arī solījumu nodrošināt Zatleram savējo balsis «precizēja»: «Es solīju, bet balso ta cilvēks!») Vienotība uz šo vienošanās pārkāpšanu publiski nereaģēja. Tiesa, esot sameklējusi savu kandidāti Cimdara vietā, par ko varētu vienoties ar SC. Šāds taktisks manevrs varētu sarežģīt lielo prezidenta nomaiņas plānu, taču neliks Lembergam no tā atteikties.

Nekāda vienošanās koalīcijā par prezidentu šajā plānā neietilpst. Jo bez tās «Zatleram izredžu nav nekādu», jau ir paziņojusi koši «zaļā» Iveta Grigule. Tātad par Zatleru ZZS acīmredzot būtu «brīvais balsojums», pēc tam par Lemberga kandidātu – «solījumu turēšana».

Bez premjerministra partijas piedalīšanās šādas shēmas nevar īstenot. Tad būtu atklāti jāiet uz valdības gāšanu, ko ZZS neuzdrošinātos. Taču Vienotības politiķi līdz šim izvēlējušies dzīvot ar galvu spilvenā un neatbildēt par to, ko ar viņiem dara citi.

Aiz sāpēm

Posted on marts 22, 2011 by - Redaktores sleja

Kad no skriešanas drusku jāatvelk elpa, uzmetos uz mūrīša, un noskan mans bērnu dienu mūžīgais lūgums: «Vecomamm, pastāsti par vecajiem laikiem!» 

Sākumā ir interesanti vienkārši klausīties, vēlāk – iztēloties, kā dzīve mainītos, ja vēstures pārmijas iegrozītos citādi. Piemēram, cik pilnīgi citāda būtu dzīve tūkstošiem dzimtu, ja 25.martā pirms 62 gadiem nebūtu notikusi lielākā cilvēku izsūtīšana Latvijas vēsturē. Cik grodāka būtu tauta.

Cilvēks, kura darbs ir no visu pārdzīvotajām ciešanām radīt stāstu par to, kas mēs esam, – Okupācijas muzeja ārlietu direktors Valters Nollendorfs – intervijā saka: jāspēj sāpes vērst par apskaidrotību. Kā nācija ar garum garu sēru dienu sarakstu mēs varētu mācīties no japāņiem. Viņu spēja ar cieņu atgūties no kariem un dabas kataklizmām ir apbrīnojama, ikreiz savu līdz krāsmatām nopostīto zemi atjaunojot vēl labāku. Kā mēs to redzēsim atkal.