Bija silta, saulaina un pavasarīga diena bez mākoņiem, kādas Tokijā parasti ir marta sākumā. Arī 11.martā
Pusdienlaikā ielas pilnas – apkārtējo biroju darbinieki iet uz vai no pusdienām, arī es ar kolēģi labā noskaņojumā atgriezāmies birojā pēc gardām pusdienām havajiešu bodē ar ceptām mahi-mahi zivīm.
Debesskrāpji visapkārt līgojas
Apsēdos savā vietā, lai strādātu, un aptuveni pēc pusstundas sajutu vieglu reiboni. Paskatījos apkārt – kolēģi arī skatās. Laikam tomēr nav reibonis, bet viegla zemestrīce. Pirms neilga laika tāda dīvaina zemestrīce jau bija bijusi, tāpēc visi nomierinājās un turpināja darbu. Pēc pāris minūtēm radās sajūta, it kā ēkas pamats brauktu pa zemi un aizķertos aiz akmeņiem. «Grūž no apakšas. Izskatās, ka šoreiz tik viegli neizspruksim,» teica blakus sēdošais darba biedrs un apsēdās uz grīdas, lai varētu ātri palīst zem galda vai bēgt prom atkarībā no situācijas. Pa to laiku ēka sāka ne tikai vibrēt vertikāli, bet arī šūpoties horizontāli, no plauktiem sāka krist priekšmeti. Skatoties pa logu, varēja saprast, ka šūpošanās amplitūda mūsu divpadsmitajā stāvā pārsniedz vairākus metrus.
Kolēģi piegāja pie loga, lai redzētu, kas notiek uz ielas. Ēkas apkārt šūpojās tā, ka to uzreiz nevarēja uztvert kā kaut ko vispār reāli notiekošu. Tokija izskatījās sirreāli – debesskrāpji līgojas ar lielu amplitūdu, bet joprojām stāv, pat stikli nebirst. Automašīnas uz ielas apstājušās dīvainos veidos – kā nu kurš paspēja, un nevienas cilvēka balss, tikai dārdoņa – vai nu no zemes, vai no celtnēm, to bija grūti saprast.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.