Žurnāla rubrika: Svarīgi

Bieds katram favorītam

Posted on septembris 6, 2017 by - Analīze

Pirmo reizi kopš neatminamiem laikiem Latvijai ir izlase, kas sportisko argumentu ziņā līdzvērtīga basketbola pasaules varenajiem

Trīs uzvaras Eiropas čempionāta pirmajās četrās spēlēs un jau nodrošinātas tiesības piedalīties izslēgšanas spēlēs. Nostiprinātā pretiniekiem «neērtās komandas» reputācija un rekordi turnīra labāko spēlētāju topu augšdaļā. Latvijas basketbola valstsvienība finālturnīru sākusi jaudīgāk nekā līdz šim kopš 1939. gada, liekot ekspertiem un līdzjutējiem sacensties skanīgu apzīmējumu radīšanā.

Pagaidām variācijas par «sapņu komandas» tēmu gan izklausās pēc nevajadzīga pārspīlējuma. Vislabāk to saprot paši basketbolisti, jau kopš pavasara intervijas un neformālās sarunas virzot sāņus no skaļu mērķu deklarēšanas: sak, izdarīsim, ko spēsim, un tad jau darbi visu pateiks. Taču komanda, kas sportisko argumentu ziņā ir līdzvērtīga šīs basketbola pasaules varenajiem, Latvijai ir pirmo reizi kopš neatminamiem laikiem. Tas negarantē uzvaras vienmēr un visur, taču interesantu procesu – gan.

Bez alķīmijas

Arī iepriekš Latvijas valstsvienībai gadījies iekost favorītiem, taču tādi panākumi allaž bija saistīti ar superveiksmīgu dienu mūsu līderiem, kā arī prasmi pretiniekus ievilkt mums izdevīgā spēles stilā un piesegt acīmredzamos «plikumus», defektus pārvēršot efektos. Šoreiz Stambulā galvenajam trenerim Ainaram Bagatskim ar tādu basketbola alķīmiju nav jānodarbojas, jo valstsvienības divpadsmitnieks gandrīz ideāli atbilst modernas komandas standartam. Gan augumu ziņā – septiņi no 12 vīriem izstiepušies pāri 200 cm. Gan pieredzes un debitantu spara apvienojumā. Gan pēc sastāva sabalansētības – ikvienā no piecām pozīcijām ir pa pazīstamam spēlētājam, kuru ieraugot, svešzemju žurnālistiem un faniem nav jāķer pēc izziņu krājuma.

Saspēles vadītājs Jānis Strēlnieks (nule kā parakstīts līgums ar vienu no Eiropas labākajām komandām Pirejas Olympiacos) jau četrus gadus ir stabila vērtība Eirolīgā – ārēji ne tik efektīgs kā savulaik Valdis Valters vai Raimonds Miglinieks, toties spējīgs gandrīz ideāli savienot komandas spēles organizēšanu ar iniciatīvas uzņemšanos.

«Latviešu raķete» Dairis Bertāns (otro sezonu Eirolīgā pavadīs Milānas kluba sastāvā) joprojām reaktīvi ātrs un bezbailīgs, spējīgs gan no tālienes, gan caurgājienos samest vairāk par 20 punktiem frančiem un serbiem.

Uzbrucējs Jānis Timma (gatavojas debitēt Eirolīgā spāņu Baskonia sastāvā) var izšaut ar 27 punktiem, kā to izdarīja spēlē pret Beļģiju, bet pat dienās, kad «nekrīt», stabili aizpilda spēles statistikas ailītes ar atlēkušajām un pārķertajām bumbām, rezultatīvajām piespēlēm. Ja vajag, spēj atkāpties todien veiksmīgāko partneru ēnā, no kuras mēdz iznākt brīžos, kad komandai to vajag visvairāk.

Divas NBA apzīmogotas vērtības garajā galā – Dāvis Bertāns un Kristaps Porziņģis. Abi nav tik vareni atlēti kā klasiskie spēka uzbrucēji un centri, tāpēc divcīņās ar serbu un krievu milžiem Latvijas izlases soda laukums neatgādināja neieņemamu cietoksni. Toties gan Dāvis, gan Kristaps ir krietni ātrāki un veiklāki par pretspēlētājiem. Pamatoti baidoties no latviešu tālmetieniem (Porziņģim trijās spēlēs 6 no 13, Bertāns spēlē ar Lielbritāniju trāpīja 7 no 8 – jauns valstsvienības rekords Eiropas čempionātu finālturnīros!), sedzēji spiesti nākt ārā no soda laukuma, izretinot aizsardzību un paverot iespējas Porziņģa un citu spēlētāju caurgājieniem. Turklāt Kristapa garais stāvs ir faktors, kas bieži piespiež pretiniekus pēdējā brīdī atteikties no domas doties uz grozu pa taisnāko ceļu, lai nepalīdzētu latvietim kārtējo reizi iekļūt dienas skaistāko epizožu topā.

Šis piecnieks izceļas gan ar saviem CV, gan sniegumu laukumā, tomēr neba viņi vieni paši veido Latvijas spēku. Savu artavu valstsvienības pūrā ienes gan spēka mitriķi Rolands Šmits, Mārtiņš Meiers un Andrejs Gražulis, gan kreatīvie Žanis Peiners un Aigars Šķēle, gan pieredzējušie Jānis Blūms un Kristaps Janičenoks, dodot treneriem iespēju variēt gan sastāvu, gan taktiku.

Trešie rezultatīvākie

Modernajā basketbolā gandrīz katras uzvaras izcīnīšana sākas ar smagu komandas darbu aizsardzībā. Arī daudzas Latvijas valstsvienības veiksmīgās epizodes Stambulā ievadījusi bumbas izcīnīšana vai pārķeršana savā laukuma pusē. Tomēr ne velti čempionāta kuluāros jau ieskanējies Latvijas komandas stila salīdzinājums ar NBA čempionvienību Golden State Warriors, kas uzvaras atslēgas meklē pretinieku laukuma pusē. Pirmajās spēlēs savāktā punktu raža (82:92 zaudēts Serbijai, bet uzvaras 92:64 pār Beļģiju, 97:92 pār Lielbritāniju, 84:69 pār Krieviju) Latvijas komandu padarījusi par trešo rezultatīvāko starp visām 24 EuroBasket dalībniecēm, skaidri iezīmējot prioritātes. Var «nekrist» brīžiem, kā nekrita pirmajā puslaikā mačā ar Krieviju, bet spēles 40 minūšu garumā savu veiksmi latvieši nopelna.

 «Latviešiem bumba kustas tik ātri, ka ir tikpat kā neiespējami izsekot, turklāt katrs spēlētājs var trāpīt no jebkuras distances. Tas ir milzīgs izaicinājums pretinieku aizsardzībai, ar kuru šodien netikām galā,» Lielbritānijas izlasi trenējošais amerikāņu speciālists Džo Prantijs (Joe Prunthy) bija spiests skaidrot savas komandas fiasko. Līdzīgā stilā pirms tam latvieši nomētāja Beļģijas komandu, un tāds pats liktenis draudēja arī serbiem (36. minūtē 75:74). Bet…

«Basketbolā emocijas ir nepieciešamas, taču tām jābūt kontrolētām. Serbi to spēja izdarīt labāk – paši nospēlēja pacietīgāk nekā mēs, turklāt meistarīgi provocēja mūs uz pārkāpumiem. Pieredze,» valstsvienības galvenais treneris Ainars Bagatskis pēc galotnē piedzīvotā zaudējuma Serbijas izlasei (82:92) neveiksmes iemeslus meklēja galvās, nevis rokās vai kājās.

Pamatoti. Eiropas basketbolā spēki izlīdzinājušies tiktāl, ka labi snaiperi un fiziski spēcīgi cīnītāji ir katrā komandā. Lai uzvarētu, vajadzīgi papildu argumenti – kāda taktiska «odziņa» un, visupirms, prasme visu meistarību nodemonstrēt vislielākās spriedzes brīdī, ar savu gribu salaužot pretinieku, kurš meistarībā neatpaliek vai pat ir pārāks. Šī īpašība, ko mēdz dēvēt par uzvarētāju mentalitāti, daļēji iekodēta gēnos, bet krietna daļa tiek rūdīta neskaitāmās cīņās. Ar pirmo piegājienu Eiropu nav izdevies iekarot ne Dirkam Novickim, ne Tonijam Pārkeram, ne Pau Gasolam. Latvijas komandas gadījumā dzīvi vēl sarežģī dažādu apstākļu dēļ kavētais sagatavošanās process – līdz startam Eiropas čempionātā pilnā sastāvā bija izdevies aizvadīt divas pārbaudes spēles un dažus treniņus, bet Stambulā pa spēlei jau izlaiduši Dāvis Bertāns un Mārtiņš Meiers. Protams, katra laukumā pavadītā minūte uzlabo saprašanos, un šajā ziņā optimistiski var teikt, ka Latvija darbojas pēc līderu grafika – pēdējo čempionātu triumfatori Spānijas un Francijas basketbolisti allaž sākuši pasmagi, pilnu jaudu iegūstot turnīra gaitā.

Garantijas panākumiem nav, bet iespējas ir. Un, ņemot vērā komandas līderu jaunību, šim Latvijas valstsvienības modelim īstā dzīve vēl tikai sākas.

Nevienlīdzības ūdensšķirtne

Posted on septembris 6, 2017 by - Pusdienās

Britu režisore Ketrīna Raunda sausus skaitļus pārvērš emocionālā vēstījumā par nevienlīdzības iespaidu uz cilvēku ikdienu un uzrunā politikas lēmumu pieņēmējus

Britu dokumentālo filmu režisore Ketrīna Raunda (Katherine Round) Rīgā bija pavisam īsu brīdi, lai piedalītos pētnieciskās žurnālistikas centra Re:Baltica rīkotajā žurnālistikas «rokfestivālā», kas notika Rīgas Ekonomikas augstskolas Mediju centra žurnālistikas vasaras skolas ietvaros. Ketrīna un viņas 2016. gadā klajā nākušās filmas Divide (Ūdensšķirtne) tapšana ir piemērs jaunai tendencei, kad pētnieciskā žurnālistika arvien vairāk savus secinājumus pavēsta aizraujošā videoformātā, nevis tikai sausu faktu birumā.

Pusdienās ar Ketrīnu dodamies uz Latvijas Nacionālā mākslas muzeja restorānu un pēcāk apmeklējam arī muzeja pastāvīgo kolekciju. Rīgā un Latvijā viesojoties pirmo reizi, Ketrīna ar prieku atklāja ne tikai Latvijas mākslas baudījumu, bet arī faktu, ka Rīgā dzimis viņas iemīļotais kinorežisors Sergejs Eizenšteins.

20 gadus veidojusi dokumentālās filmas dažādām britu televīzijām, Ketrīna kopā ar vēl vienu žurnālisti nodibinājusi un tagad strādā savā uzņēmumā Disobedient Films, kas tulkojumā skanētu kā Nepaklausīgās filmas. Tajā arī radīta viņas pirmā neatkarīgā un pilnmetrāžas dokumentālā filma Ūdensšķirtne (sadarbībā ar Dartmouth Films), kas izpelnījusies gan kritiķu atzinību, gan iemantojusi interneta filmu kanāla Netflix uzmanību, kurš to rādīja ASV un Lielbritānijā. Latvijā filma pagaidām vēl nav rādīta. Patlaban tiek strādāts pie filmas starptautiskas izplatīšanas.

Ūdensšķirtne tapusi, par pamatu ņemot pētnieku Ričarda Vilkinsona un Keitas Piketas 2009. gadā iznākušo grāmatu The Spirit Level (Līmeņrādis), kas stāsta par materiālās nevienlīdzības postošajām sekām dažādās dzīves jomās – vardarbības un analfabētisma pieaugumu, dzīves ilguma sarukumu un depresiju pieaugumu, pusaudžu grūtniecību, savstarpējas neuzticības vairošanos sabiedrībā un dažādās tās kopienās.

Dibinot savu uzņēmumu, Ketrīnas mērķis bija apvienot mākslu ar žurnālistiku, meklēt veidu, kā sausus faktus parādīt aizraujošā un iespaidīgā stāstā. Tas sakrita ar laiku, kad viņas dzīvesdraugs, kurš tolaik bija vairāk ieinteresēts sociālajos jautājumos, iedevis viņai šo grāmatu. Tā aizrāva Ketrīnu ar iespaidīgo vēstījumu un raisīja ideju grāmatā redzamās tabulas un skaitļus pārvērst reālu cilvēku dzīves stāstos, kuru ikdienu ietekmē nevienlīdzības pieaugums pasaulē. 

Septiņi filmas varoņi, kuru ikdienai seko filmas autore, ir atrasti ASV un Lielbritānijā – šīs valstis nevienlīdzības ziņā ir tabulas augšgalā Rietumu pasaulē. Vēsturisku iemeslu dēļ ir daudz līdzību starp šīm sabiedrībām, tāpēc tās ir salīdzināmas arī šajā ziņā. Cilvēku dzīves stāsti filmā savijas ar dokumentāliem ziņu kadriem no 1979. gada līdz mūsdienām. 

Lielākā daļa filmas varoņu gan ir no ASV, jo patiesībā tā ir vieta, kur radušās daudzas parādības, kas ietekmē mūsdienu pasaules ekonomisko situāciju. Filma sākas ar fakta konstatāciju, ka «pirms 35 gadiem sāktais ekonomiskais eksperiments ASV un Lielbritānijā paredzēja labāku dzīvi visiem, šodien abās valstīs nevienlīdzības līmenis sasniedzis augstāko punktu kopš 1928. gada». 

Pētnieku grāmata un Ketrīnas filma tapa laikā pēc pasaules finanšu krīzes, kad mediji arvien vairāk sāka runāt par nevienlīdzību un tās sekām. «Dzīvojot Londonā, kas ir viena no nevienlīdzīgākajām pilsētām Lielbritānijā, to nevar nepamanīt,» saka Ketrīna. 

Vai kritikas atzinību ieguvusī filma iespaidoja arī politiķus un lēmumu pieņēmējus? «Nedomāju, ka viens darbs var mainīt pasauli, taču mums savā ziņā izdevās uzrunāt lēmumu pieņēmējus,» saka Ketrīna, piebilstot, ka filma ir rādīta Skotijas parlamentā, Eiropas Parlamentā un arī Lielbritānijas parlamentā. «Tas ir rīks, ar ko var iedarboties uz cilvēkiem, kuri varbūt neatsauktos tikai uz skaitļiem pētījumos.» 

Viņa atzīst, ka iepriekš jau tikušas uzņemtas filmas, kuru pamatā ir dati, taču viņas mērķis bija parādīt, kā nevienlīdzība ietekmē tieši cilvēku dzīvi, un to, kā mēs raugāmies viens uz otru.  Filmas varoņu vidū ir ātrās ēdināšanas restorāna darbiniece, kura knapi savelk galus, Volstrītas māklerus konsultējošs psihologs, kurš sapņo kļūt bagāts, kaimiņu nicināta sieviete, kura mīt slēgtā ciematā Kalifornijā, vīrietis, kurš par sīkiem noziegumiem pavadījis gandrīz visu mūžu cietumā Teksasā, veco ļaužu aprūpētāja. Zīmīgi, ka filmas varoņi nav tikai trūcīgie, bet arī tie, kas atrodas tuvāk labklājības skalas otram galam, pat ja nav paši bagātākie. Izrādās, naudas taisīšana ir ļoti nemierpilns darbs, tāpēc arī Volstrītas mākleriem nepieciešama psihologa palīdzība, un viņš ir starp filmas varoņiem. Ar pašiem mākleriem gan bijis grūtāk kaut ko sarunāt, jo pēckrīzes laikā viņi ļoti baidījušies, ka viņus uztvers kā galvenos grēkāžus.

Jautāju Ketrīnai, kur tad, viņasprāt, ir labāk būt – vai skalas vidū, ja reiz īpaši grūta dzīve ir pašiem nabadzīgākajiem un, kā izrādās, arī bagātākajiem? «Nē, arī vidū esot, tu esi nemierīgs. Es domāju, ka problēma ir tajā, ka neviens nejūtas īsti sasniedzis to, ko ir vēlējies.»

«Patiesībā tas viss ir ļoti relatīvi. Par to arī būtībā ir filma – ka mēs tik ļoti koncentrējamies uz to, kur esam un kādas mums grūtības, dzīvojam savā burbulī, taču tas viss ir relatīvi. Jūs varat būt pietiekami pārticis, taču ļoti ātri nonākt naudas grūtībās. Man liekas, ka cilvēki mūsdienās labi apzinās, ka visu var ātri zaudēt,» tādi ir viņas secinājumi, satiekot dažādu labklājības līmeņu cilvēkus. 

Atgriežoties Eiropā, prasu, kā, pēc viņas domām, Lielbritānijas izstāšanās no Eiropas Savienības ietekmēs sociālās nevienlīdzības situāciju valstī? «Mēs jau nezinām, kāds būs sarunu iznākums. Domāju, ka lielā mērā tautas nobalsošanas rezultāts radās no ekonomiskās nedrošības sajūtas, un tas ir bēdīgi. Baidos, ka šiem cilvēkiem varētu klāties vēl grūtāk, atrodoties ārpus ES.»

Filma tapa pirms 2016. gada ASV prezidenta vēlēšanu kampaņas, taču paradoksālā kārtā uz īsu brīdi filmā iekļuvis arī pažreizējais ASV prezidents Donalds Tramps, kurš filmēšanas laikā bija ierindots starp pasaulē bagātākajiem cilvēkiem un gozējās uz žurnāla Forbes vāka. Vai Ketrīnu, kura daudz laika pavadījusi ASV, pārsteidza viņa uzvara? Nē. «Tas amerikāņu sapņa piepildījums, kas viņš neapšaubāmi ir, tik dziļi ir iespiedies cilvēku psiholoģijā un domāšanā. No malas raugoties, to nemaz īsti nevar saprast.»

Arī nākamais viņas darbs pēc Ūdensšķirtnes ir kopā ar režisoru Benu Stīlu radītā 16 minūtes garā īsfilma Dearborn, Michigan (Dērborna, Mičigana) par multikulturālu pilsētu ASV un cilvēku savstarpējām attiecībām. Tā ir vieta, kur atrodas lielākā mošeja ASV un ir augstākais arābu izcelsmes amerikāņu īpatsvars. Filmas pamatā ir abu režisoru ideja, bet vēlāk filmas atbalstīšanā iesaistījās laikraksts The Guardian. Autoru mērķis bija parādīt, kā cilvēki ieciklējas savos uzskatos. Pašai par pārsteigumu Ketrīna atklājusi, cik daudz ir aizspriedumu un neizpratnes vienam par otru, un bēdīgākais ir tas, ka publicitāti iegūst ekstrēmisti un galējības abos galos, lai gan pa vidu ir tik daudz caurmēra cilvēku ar savām domām un priekšstatiem, kas ne tuvu nav ekstrēmi.

Ēdienkarte

Norvēģijas lasis ar zirņu biezeni
Pasta ar dārzeņiem un grilētām tīģergarnelēm
Diētiskā kola
Ūdens

Zinātnes apkaunotāji

Posted on septembris 6, 2017 by - Komentārs

RigVir reklāma, Doktors Dogo un Profesors Viltusziņa – tumsonības vairotāji

Zinātnes ideāliem svešs un tumsonībai tuvs, lojāls korporatīvām saitēm un nodevīgs pret patiesību – tāds ir nepievilcīgais tēls, kuru pasaulei rāda cilvēki ar statusu un ietekmi Latvijas medicīnā un zinātnē.

Nesenākais skandāls ir svētdien LTV raidījumā De facto atklātais par Veselības ministrijas labvēlību pretvēža zāļu RigVir ražotājam.

Stāsts par RigVir problēmām parādījās jau pirms gada. Tās ir zāles, kurās izmanto vīrusu, lai ārstētu vienu konkrētu vēža paveidu – melanomu. Šo inovatīvo terapiju Latvijā izgudroja pirms pusgadsimta, taču diemžēl līdz šim nav veikti pasaulē atzīti klīniski pārbaudījumi par zāļu efektivitāti. Tomēr, balstoties uz zemāka līmeņa pētījumiem, RigVir Latvijā tika reģistrēts 2004. gadā, divas dienas, pirms stājās spēkā stingrākas ES prasības zāļu reģistrācijai.

Uz šī slidenā pamata uzbūvēts apjomīgs bizness. RigVir iekļauts kompensējamo zāļu sarakstā, un valsts to pilnībā apmaksā Latvijas pacientiem. Pērn RigVir bija piektajā vietā visvairāk pārdoto zāļu sarakstā, kopējais apgrozījums pārsniedz četrus miljonus eiro. Jūrmalā uzcelta grezna klīnika – Starptautiskais viroterapijas centrs, kas aktīvi to piedāvā ārvalstu pacientu ārstēšanai.

Taču vairāk nekā 13 gadus pēc RigVir reģistrācijas nav augstākās raudzes pierādījumu, ka tās tiešām darbojas, un ražotāju apņemšanās panākt tās reģistrāciju visā ES palikusi tikai solījumu līmenī. Tas gan ražotājiem nav traucējis RigVir reklamēt ne tikai kā zāles pret melanomu, bet arī pret daudziem citiem vēža paveidiem, un par to viņus sodījusi Veselības inspekcija (ražotājs sodu pārsūdzējis).

Februārī trīs Latvijas ārstu asociācijas – onkologu, onkologu-ķīmijterapeitu un reto slimību speciālistu -, kā arī Rīgas Stradiņa universitātes Farmakoloģijas katedra uzrakstīja vēstuli veselības ministrei Andai Čakšai (ZZS), Zāļu valsts aģentūrai un citām atbildīgām iestādēm ar prasību izņemt RigVir no zāļu reģistra un kompensējamo medikamentu saraksta, jo «nav saprotams, kā zāles ar tik vāju (lai neteiktu neeksistējošu) pierādījumu bāzi varējušas tikt iekļautas zāļu reģistrā».

Svētdien De facto atklāja, ka ministrija šos protestus ignorējusi – nolemts RigVir atstāt gan zāļu reģistrā, gan kompensējamo zāļu sarakstā. Intervijā raidījumam ministre Čakša nosauca asociāciju izvērsti argumentēto viedokli par «kādas sociālās grupas rakstītu vēstuli», it kā būtu runa par kādu mazdārziņu īpašnieku biedrību, un tūlīt pēc tam uzdeva šai «sociālajai grupai» veikt tāda apjoma pētījumu, kas pašam ražotājam nav bijis pa spēkam – «uzrādiet mums datus, ka jūsu pacientiem nestrādā šis medikaments».

Ministrei raidījumā sparīgi piebalsoja RigVir holdinga attīstības direktors Kārlis Urbāns: «Mums nav nepieciešami zinātniski pierādījumi, lai redzētu efektivitāti.»

Grūti spriest, kādu lomu te spēlē ekonomiskas intereses, cik personiskie kontakti (Veselības ministrijas onkoloģijas nozares galvenā speciāliste Dace Baltiņa 2016. gada vasarā sāka strādāt Starptautiskajā viroterapijas centrā), taču ir skaidrs, ka ministrijas attieksme ir «zinātniskuma degradācija», kā to LTV nosauca fiziķis Vjačeslavs Kaščejevs.

Tieši to pašu var teikt par iepriekšējās nedēļas skandālu – Latvijas Lauksaimniecības universitātes goda doktora grāda piešķiršanu zemkopības ministram Jānim Dūklavam (atkal ZZS). Jāatzīst, ka šādas atzinības izrādīšana visdažādākajiem cilvēkiem, kuriem visbiežāk trūkst atbilstošu akadēmisku panākumu, nav nekāds retums, tomēr gandrīz vienmēr tā ir cieņas izrādīšana pret cilvēka sasniegumiem kādā citā jomā, viņa godināšana kā paraugs citiem. Šādiem kritērijiem neatbilst Dūklavs, kurš vasaras sākumā uzpeldēja oligarhu sarunās kā politisks šeptmanis, kurš Šleseram stāstījis par vēlmi pārdot kādus savus slēptos īpašumus un kurš jau kļuvis bēdīgi slavens ar savu «zinātnisko» argumentu suņu saslimšanā vainotās barības ražotāja Tukuma Straume aizstāvībai – viņa suns to barību ēdis, un nekas slikts nav noticis. Ne velti Dūklavu sākuši dēvēt par Dr. Dogo.

Savukārt augusta sākumā atklājās, ka Latvijas valstij bijis jāatmaksā Norvēģijai nauda par konferenci, kurā, kā raksta laikraksts Dagbladet, Stradiņa universitātes Juridiskās fakultātes dekāns Andrejs Vilks lekcijā aprakstījis Norvēģiju kā pedofilu paradīzi. Šo melu avots – Krievijas propagandu tiražējošas interneta vietnes. Sekas darbam, par kuru pirmkursniekam būtu jākaunas? «Nevaram uzņemties atbildību par pētnieka autonomi veiktu darbu,» tviterī paziņoja RSU, taču augstskola «izdarījusi nopietnus secinājumus».

RSU mājaslapā Vilks arī pēc 1. septembra figurē kā Senāta priekšsēdētājs, dekāns, docētājs, vārdu sakot – paraugs studentiem.

Varam priecāties, ka netrūkst jaunākās paaudzes Latvijas pētnieku, kuri ir gatavi publiski protestēt pret šādiem zinātnes apkaunošanas piemēriem. Pagaidām diemžēl bez vērā ņemamiem rezultātiem.

Taču nekāda «gudrā ekonomika» Latvijā nesanāks, ja ļausim muļķībai zelt. Ar inovācijām šarlatānismā nekur tālu netiksim.

Komentārs 140 zīmēs

Atsit Saskaņas desantu. Andrejs Elksniņš tikai dažus mēnešus noturējās Daugavpils mēra amatā. Sestdien viņa vietā iecēla Rihardu Eigimu.

Jūtas nenovērtēti? Nacionālā apvienība izvirza kārtējo demogrāfijas ultimātu, kura izmaksas pārsniedz nākamā gada budžetā pieejamos līdzekļus.

Rūpniecība aug rūkdama. Pārtikas pārstrādes apgrozījuma pieaugums ir straujākais kopš 2006.gada, labi rezultāti ir zivīm un gaļai.

Slepenais prezidents

Posted on septembris 6, 2017 by - Komentārs

Saeimai jālemj par Valsts prezidenta ievēlēšanu atklātā balsojumā

Šonedēļ Saeima lemj, vai nodot Juridiskajai komisijai tautas iniciatīvu par atklātu balsojumu Valsts prezidenta vēlēšanās. Šī nav pirmā reize, kad Saeima lemj, vai arī prezidents jāievēlē atklātā balsojumā. 2015. gadā šādu priekšlikumu bija iesniegusi Nacionālā apvienība, un to atbalstīja arī Vienotība. ZZS vispirms norāva kvorumu Saeimas sēdē, kad bija jālemj par likumprojekta nodošanu komisijai, pēc tam kopā ar Saskaņu un No sirds Latvijai balsoja pret.

Slēptā koalīcija pašlaik ir tā pati. Taču fonā tagad ir KNAB ierakstītās oligarhu sarunas Rīdzenē, no kurām skaidrs, ka ZZS un Saskaņa gan plānoja kopīgu valdību, gan arī kopīgi lika amatā valsts augstāko amatpersonu. Tas abām bija politiski iespējams tikai tāpēc, ka bija slepeni.

Tautas iniciatīvas ierosinātāji atgādina, ka balsojums par Valsts prezidentu ir palicis vispār vienīgais aizklātais balsojums Saeimā. Visi pārējie – gan par likumprojektiem, gan par amatpersonām – ir atklāti.

Kopš 2011. gada balsošana par visām amatpersonām ir atklāta – par Saeimas priekšsēdētāju, Ministru prezidentu, Augstākās tiesas un Satversmes tiesas tiesnešiem, Nacionālo bruņoto spēku komandieri, ģenerālprokuroru, Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja priekšnieku, Valsts kontrolieri, Latvijas Bankas prezidentu un citām. Valsts prezidents ir izņēmums. Argumentiem par aizklātību šajā vienīgajā gadījumā vajadzētu būt patiešām īpašiem un pārliecinošiem.

Taču īpašas ir tikai slēptās intereses. Bet publiski dzirdam galvenoties vai nu par prezidenta politisko neitralitāti un spēju «objektīvi» pieņemt lēmumus, kuri skarot par viņu balsojušos deputātus un viņu partijas, vai nu, kā skan daudz biežāk, par deputātu «sirdsapziņu» jeb iespēju brīvi pieņemt neatkarīgu lēmumu par prezidentu, ko atklātības apstākļos būšot grūti darīt.

Šādi argumenti šķita maz pārliecinoši pat pirms oligarhu sarunu publicēšanas. Varēja vaicāt, vai KNAB priekšniekam un ģenerālprokuroram nenākas pat biežāk nekā Valsts prezidentam pieņemt lēmumus, kuri skar Saeimas deputātus un partijas. Tomēr nav dzirdēta sūdzēšanās, ka šo un citu amatpersonu lēmumi būtu bijuši aplami tieši tāpēc, ka Saeima tās apstiprinājusi amatā atklātā balsojumā.

Bet dzirdēt par «sirdsapziņas balsojumu» prezidenta ievēlēšanas gadījumā ir pavisam dīvaini. Vai tad šis būtu vienīgais balsojums, kad deputāti var lemt atbilstoši savai pārliecībai? Kā tagad pārliecinājāmies, lasot oligarhu sarunas, drīzāk ir otrādi – tieši balsojuma slepenība sniedz iespējas manipulācijām, kuras valsts augstākās amatpersonas vēlēšanās var būt īpaši bīstamas.

2010. gadā pēc Saeimas vēlēšanām Šlesers Rīdzenē teica Lembergam, ka prezidents Valdis Zatlers «nah** jāvāc nost» un viņa vietā «tev jānozīmē prezidents».

Jāatgādina, ka Lembergs, kuram vienas frakcijas deputāts Šlesers atvēlēja privilēģiju «nozīmēt» prezidentu, nebija un nav pat tikai Saeimas deputāts, toties bija un ir smagos kriminālnoziegumos apsūdzētais.

Abi apsprieda arī ZZS kandidātus, kuri atbilstu viņu kritērijiem. Ka derētu vai nu Uldis Augulis, ja vien jau sasniedzis 40 gadu vecumu, vai nu Gundars Daudze, ja apņemsies nedzert, vai nu Jānis Dūklavs, kurš Lembergam šķita vislabākais, kaut arī nezina angļu valodu.

2011. gada februārī Šlesers atkal mudināja Lembergu: «Ir jāieliek pareizs prezidents.» «Mēs ar Saskaņu nobalsojam par, un tev ir savs prezidents.» Un piebilda: «Savs prezidents, kurš X stundā varēs tev palīdzēt.» Un jūnijā Saeima aizklātā balsojumā «novāca nost» Zatleru un ievēlēja «zaļo zemnieku» Andri Bērziņu, kurš acīmredzot Lemberga ieskatā tobrīd atbilda minētajiem «sava prezidenta» kritērijiem – gana vecs, nedzer, angliski šo to saprot.

Satversmē noteikts, ka Valsts prezidents reprezentē valsti starptautiski un ir valsts bruņoto spēku augstākais vadonis, kas uz Saeimas lēmuma pamata pasludina karu. Satversme prezidentam paredz arī tiesības «apžēlot noziedzniekus, par kuriem tiesas spriedums stājies likumīgā spēkā». Varam tikai minēt, kura no «X stundām» prātā smagos noziegumos apsūdzētajam Lembergam, kurš, kā uzskata Zatlers, darbojoties kā Krievijas ietekmes aģents.

Kā oligarhi nodrošina balsojumu par vajadzīgo kandidātu, arī ir aizklāts, taču otršķirīgs jautājums. (Dzirdēts par māžošanos ar krāsainiem zīmuļiem un biļetenu atrādīšanu, savukārt Lembergs Rīdzenē stāstīja par «zināmu budžetiņu», kas bijis Gunta Ulmaņa ievēlēšanai uz otro termiņu 1996. gadā.) Pašlaik svarīgākais ir apzināties kaitējumu, ko aizklātas balsošanas sniegtās manipulāciju iespējas nodara politiskajai kultūrai un var nodarīt valsts drošībai.

Slēptā vairākuma koalīcija Saeimā pašlaik tā pati, kura pirms diviem gadiem noraka ierosinājumu par atklātu prezidenta ievēlēšanu, turklāt Rīdzenes sarunās kā «Maskavā izlemtā» valdības vadītāja pieminētā Inguna Sudraba no NSL ielikta par oligarhu sarunu parlamentārās izmeklēšanas komisijas vadītāju. Tomēr vismaz balsojums par tautas iniciatīvu būs atklāts. Ja Saeimā nu var diskutēt pat par to, kā Lem-bergs taisījis prezidentus, tad varbūt var arī par to, ka prezidents būtu jāievēlē atklāti.

Komentārs 140 zīmēs

Apsūdzēto likumdevēju klubs? Saeima pošas grozīt Kārtības rulli, lai kriminālvajāšanai izdoti deputāti varētu piedalīties Saeimas sēdēs un saņemt algu.

Divkārt varenā Latvija. Krievijas tenisistei Šarapovai beidzās diskvalifikācija par mildronāta lietošanu, un uzreiz viņu pieveica Latvijas tenisiste Sevastova.

Nil, vai Barona iela ir gatava? Nē, toties tagad nav gatava arī Brīvības, Krišjāņa Valdemāra un vēl vairākas ielas!

Spēles

Posted on septembris 6, 2017 by - Redaktores sleja

Skaista spēle un uzvara ir divas dažādas lietas, tas sen zināms. Taču mūsu basketbola izlase pašlaik lutina fanus ar abiem labumiem tā, kā neesam raduši. Ne velti grozabumbas pārzinātājs Guntis Keisels šajā žurnāla numurā secina – pirmo reizi kopš neatminamiem laikiem Latvijai ir izlase, kas līdzvērtīga pasaules varenajiem. Jaudīgākais starts kopš 1939. gada jau provocē pārdrošus sapņus. Turam īkšķus!

Arī neglīta spēle un zaudējums nav viens un tas pats. Tomēr Daugavpilī abas neražas piemeklējušas valdošo Saskaņu, kas zaudējusi tikai pirms desmit nedēļām iegūtās pilsētas atslēgas. Pat kaķa ieviešana domē un masīva sociālo tīklu kampaņa nepalīdzēja Andrejam Elksniņam iemantot Rīgas mēra ilgmūžību. Abiem ar minku Stjopu mēra kabinets bija jāatdod partneri ātri «uzmetušajam» ZZS pārstāvim Rihardam Eigimam. Vai ilglaicīgāka izrādīsies koalīcija, kuru tagad veido divi nāvīgi karojuši politiķi? Kā ir dzert no piespļautas akas – šāda mācība stāv priekšā jaunajam Daugavpils mēram.

Vai neglīta spēle beigsies ar zaudējumu korupcijā pieķertam igauņu miljonāram un bijušajam Latvijas Dzelzceļa šefam? Vai tik rezultāts nav jau sarunāts? Ar dažām veiklām kustībām skandalozā pusmiljona kukuļa lieta nonākusi provinces tiesā pie soģa, kurš agrāk pārkāpis likumu, izpestot no pelnīta soda dzērājšoferus un kontrabandistus. Ja piepildīsies aizdomas, ka lietu skatīs slēgtā sēdē, tas būtu mājiens ar mietu, ka tiesu vara šajā situācijā augstāk par sabiedrības interesēm vērtē aizkulišu mahinatoru ērtības. Spēlējošs tiesnesis ir nožēlojama parodija sporta laukumā, bet valsts varā – smags lāsts.

Radars pasaulē

Posted on augusts 30, 2017 by - Radars

Nedēļas notikumi pasaulē

Krievijā par krāpšanu aizturēts un mājas arestā līdz oktobrim ievietots Gogoļa centra galvenais režisors Kirils Serebreņņikovs. Viņam inkriminē vismaz 68 miljonu rubļu piesavināšanos, kas 2011.-2014. gadā tika piešķirti projekta Platforma realizēšanai. Serebreņņikovs, kura izrādes bieži bijušas izaicinājums režīma konservatīvajai ideoloģijai, situāciju nodēvējis par absurdu un šizofrēnisku. Viņu atbrīvot aicina Eiropas Kinoakadēmija un kultūras darbinieki.

ASV un vairāki sabiedrotie gatavi palielināt karavīru skaitu Afganistānā. Prezidents Tramps paziņoja, ka ASV aiziešana no Afganistānas nāktu par labu džihādistu grupējumiem. Viņš uzdevis aizsardzības ministram nosūtīt uz Afganistānu papildus 3900 karavīru.

Ziemeļkoreja otrdien izmēģināja neidentificētu raķeti, kas tika izšauta no galvaspilsētas Phenjanas un pārlidoja pāri Japānas teritorijai pirms nokrišanas Klusajā okeānā. Japānas premjers Sindzo Abe notikušo nodēvēja ar bezprecedenta draudiem reģiona drošībai.

Lietuvā sāk darboties jauns raidītājs cīņai ar Krievijas propagandu. Tas retranslēs radiostacijas Radio Brīvā Eiropa / Radio Brīvība pārraides krievu un baltkrievu valodā. Pirms aptuveni pieciem gadiem būvēto vidējo viļņu raidītāju līdz šim Rietumvācijā izmantoja Pentagons. Tagad tas nomainīs veco iekārtu Kauņas pievārtē, kas būvēta pirms 52 gadiem.

Krievija trīs gadu laikā desmit reizes palielinājusi okupētajā Donbasa daļā nogādāto bruņojumu, paziņoja Ukrainas Krīzes mediju centrs. 2014. gada jūlijā Ukrainas austrumos bija fiksēts 30 tanku, 110 raķešu artilērijas sistēmu, 124 kaujas bruņumašīnas, 50 pretgaisa aizsardzības sistēmu. Savukārt šā gada jūlija beigās Donbasā bija 680 tanku, 1170 raķešu artilērijas sistēmu, 1250 kaujas bruņumašīnu un 550 pretgaisa aizsardzības sistēmu.

Lai atturētu afrikāņu migrantus no došanās bīstamos braucienos uz Eiropu pāri Vidusjūrai, vairāku Āfrikas un Eiropas valstu līderi šonedēļ sarunās Parīzē atbalstīja priekšlikumu izvērtēt patvēruma meklētājus Āfrikas teritorijā. Francijas prezidents Makrons ierosināja izveidot «pilnīgi drošas zonas» Nigērā un Čadā, kas ir svarīgas tranzīta valstis afrikāņu migrantiem. 

Plašāks skats

Kad terora akts notiek Eiropā, tas šokē, jo salīdzinoši tuvu pašu mājām. Taču kopumā pasaulē karstākie teroristu uzbrukumu punkti ir citviet, liecina Mērilendas Universitātes (ASV) apkopotie dati par 2016. gadu.

Radars Latvijā

Posted on augusts 30, 2017 by - Radars

Nedēļas notikumi Latvijā

Valdība 27 Latvijas novados Latgalē, daļā Vidzemes un Zemgales izsludināja ārkārtas stāvokli lauksaimniecības sektorā. Tas ilgs līdz 30. novembrim. Kopējie infrastruktūrai nodarītie postījumi ir aptuveni 1 170 000 eiro, bet šī summa vēl tiks precizēta. Plānots, ka kompensācijas postījumu novēršanai nodrošinās līdz septembra beigām. Ārkārtas stāvokļa izsludināšana ne tikai lauksaimniecībā, bet arī saistībā ar ceļu stāvokli Latgalē nekādus ieguvumus nedotu, jo plūdu izskalotie ceļi jau tiek atjaunoti, un tas varētu prasīt divas nedēļas, saka satiksmes ministrs Uldis Augulis (ZZS).

Tā kā KNAB no žurnāla Ir nav saņēmis oligarhu sarunu audioierakstus, birojs nevar veikt publiskoto sarunu autentiskuma pārbaudi, otrdien paziņoja KNAB vadītājs Jēkabs Straume. Tikmēr oligarhu lietas parlamentārās izmeklēšanas komisijā kā eksperti pieaicināti jurists Aivars Borovkovs, bijušais Augstākās tiesas senators Pāvels Gruziņš un bijusī Latvijas Policijas akadēmijas rektore Ārija Meikališa.

Augustā reitingu kāpumu piedzīvoja Jaunā konservatīvā partija un Nacionālā apvienība, liecina SKDS aptauja. Pirmajā vietā reitingā joprojām ir Saskaņa ar 20,9% pilsoņu atbalstu, 2. vietā ir ZZS – par to balsotu 13,1% pilsoņu. Trešā ir Nacionālā apvienība ar 6,8%. JKP atbalstītu 5,5% vēlētāju, Latvijas Reģionu apvienību – 4,3%, bet Vienotības reitings turpina krist – par to balsotu 3,1%.

274 cilvēki sestdien nobalsoja par jaunas proeiropeiskas liberāli centriskas partijas dibināšanu. Partijas Kustība Par! valdes priekšsēdētājs būs bijušais ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts.

Pagājušajā nedēļā izgāzās Daugavpils mēra Andreja Elksniņa (S) mēģinājums no amata atbrīvot vicemēru Rihardu Eigimu (Mūsu partija), kurš bija zaudējis priekšsēža uzticību sakarā ar dārga zemesgabala piedāvājumu sporta stadiona rekonstrukcijai. Deputātu vairākums bija par Eigima palikšanu amatā. Mūsu partijas saraksta deputāti parakstīja jaunu koalīcijas līgumu ar līdz šim pašvaldības opozīcijā strādājušo Latgales partiju, atstājot Saskaņu mazākumā.

Vidējā darba alga pārsniegusi 900 eiro – šāgada otrajā ceturksnī tā bija 927 eiro, gada laikā tā auga par 8,7% jeb 74 eiro.

Pēc bijušā maksātnespējas administratora Māra Sprūda iesnieguma izbeigta viņa sertifikāta darbība. Iesniegumu Maksātnespējas administrācija saņēma 15. augustā.

Eiropas Komisija apstiprinā-jusi Rīgas tramvaju infrastruktūras attīstības projektu. Par 97,4 miljoniem eiro dome grib izbūvēt 3,5 kilometrus garo Skanstes tramvaja līniju, kuras daļa ies gar Lielajiem kapiem. Līni-jas izbūve varētu sākties nākamā gada otrajā pusē.

Sekmīgi noslēdzies mediācijas process starp VID un sludinājumu portāla Ss.lv īpašniekiem, portāls jau nodevis VID daļu pieprasītās informācijas par auto sludinājumiem.

PVD vairākos citos AS Tukuma straume ražotajos produktos un to izejvielās atrada suņu un kaķu barībā neatļauto vielu karbamīdu. Tas konstatēts arī Polijā ražotajās izejvielās – alus raugā un putnu gaļas miltos, tāpēc PVD par to ziņos ES Ātrās brīdināšanas sistēmā.

Latvijas Hokeja federācijas kongresā paziņoja, ka kanādiešu speciālists Bobs Hārtlijs turpinās vadīt Latvijas hokeja izlasi līdz pat 2022. gada Pekinas olimpiskajām spēlēm.

Mazāk gaļas

Katrs ceturtais jeb 25% Latvijas iedzīvotāju apsver domu samazināt uzturā lietoto gaļas un gaļas izstrādājumu daudzumu vai atteikties no tiem pavisam, secināts jaunākajā Maxima mazumtirdzniecības kompass pētījumā. Visvairāk par to domā Rīgas mājsaimnieces un Latgales respondenti.

Gaļas vietā
52% iedzīvotāju reti vai dažreiz mēdz aizstāt gaļu ar citiem produktiem:
ar zivīm 88%
ar sēnēm 55%
ar pākšaugiem 52%

Nedēļas citāts


Darbā pie tumsas prinča

Posted on augusts 30, 2017 by - Pasaulē

Nepilnu mēnesi pirms vēlēšanām Vācijā uzticēšanos sociāldemokrātiem iedragājis partijas kādreizējais līderis Gerhards Šrēders, kurš pieņēmis jaunu un ētiski apšaubāmu darba piedāvājumu – kļūt par Krievijas lielākās naftas kompānijas Rosņeft uzraudzības padomes locekli

Tā bija īsa saruna un ne īpaši patīkama. Aizpagājušajā otrdienā Sociāldemokrātiskās partijas (SPD) kanclera kandidāts Martins Šulcs pacēla tālruni, lai sazvanītu Gerhardu Šrēderu – pēdējo šīs partijas politiķi, kas pildījis valsts vadītāja pienākumus.

Jau neilgi pirms sarunas Šrēders pats bija apstiprinājis Šulcam, ka ziņas par piedāvājumu pievienoties Krievijas lielākās un valsts kontrolē esošās naftas kompānijas Rosņeft uzraudzības padomei nav baumas. Pēc nakti ilgām pārdomām Šulcs tagad gribēja pateikt prominentajam partijas biedram savu nostāju. «Es domāju, ka tas ir nepareizi,» Šulcs paziņoja Šrēderam, kurš tobrīd atradās Ķīnā. «Jums nav jāpieņem katrs darbs, kas tiek nolikts priekšā!»

Šulcam šīs nav vieglas dienas. Aptaujas liecina, ka partija sākusi krietni iepalikt no galvenā konkurenta – kristīgajiem demokrātiem (CDU), bet vācieši pie vēlēšanu urnām dosies jau pēc nepilna mēneša – 24. septembrī. 

Vismazāk viņš gaidīja triecienu no savas partijas rindām. Tagad Šrēdera lēmums pieņemt amatu, par kuru tiks maksāti 500 000 ASV dolāru gadā, nostādījis SPD fundamentāla jautājuma priekšā: vai ir pienācis laiks distancēties no bijušā līdera? Un kā?

Daudzi partijas biedri nespēj noticēt jaunumiem – vēl pirms septiņām nedēļām Šrēders (73) uzrunāja sociāldemokrātu kongresu, mudinot viņus «kļūt par spēcīgāko partiju Vācijā». Bet tagad bijušais kanclers (viņš ieņēma šo amatu no 1998. līdz 2005. gadam) pārvērties par kaklā iesietu akmeni, kas draud noslīcināt sociāldemokrātu lielās cerības.

No nepatīkamiem komentāriem partijai nācies atgaiņāties jau agrāk – drīz pēc tam, kad sociāldemokrāti 2005. gadā zaudēja Angelas Merkeles vadītajai CDU, Šrēders piekrita ieņemt amatu pretrunīgi vērtētā gāzesvada Nord Stream konsorcijā (tas pieder Gazprom). Fakts, ka viņš tagad piekritis ieņemt augstu amatu citā Krievijas kompānijā, situāciju sarežģī vēl vairāk. Jo tas nav tikai vēl viens uzņēmums, kurš pieder Kremlim. Rosņeft ir uzņēmums, kas iesaistīts varas spēlēs, cita starpā sadarbojas ar Sīrijas autokrātu Bašaru al Asadu un izsniedz aizdevumus sociālistam Nikolasam Maduro, kurš dziļā ekonomiskā un politiskā krīzē ievedis Venecuēlu.

Ja Šrēders pieņems piedāvājumu (viņš pats apgalvo, ka no šīs iespējas neatteiksies), bijušais Vācijas līderis principā pievienosies ietekmīgākajiem lēmumu pieņēmējiem Maskavas varas gaiteņos un kļūs vēl tuvāks Vladimira Putina sabiedrotais.

Fascinē nauda un vara

Vai šādā augstā amatā bijušais SPD līderis izmantos savu partiju Kremļa interešu bīdīšanai? Šādu jautājumu tagad uzdod daudzi, un tā ir pēdējā lieta, ko patlaban vēlētos dzirdēt Šulcs. Mazāk laika atliek diskusijām par sociālā taisnīguma politiku, kas vienmēr bijis sociāldemokrātu kampaņas jājamzirdziņš. 

Turklāt tas ir kā spēcīgs vējš burās tiem, kuri uzskata, ka politiķi ir negodīgi un strādā tikai savās interesēs. Šrēdera amats ir radījis «jaunus politisku pretuzbrukumu mērķus, vēl jo vairāk tāpēc, ka joprojām nav atrisināta krīze Ukrainā», saka Gesīne Švāna, kura savulaik bija SPD kandidāte uz Vācijas prezidenta amatu. Viņa stāsta, ka daudzi partijas biedri brīnās, kāpēc Šrēders savas karjeras jaunumus izvēlējās paziņot tieši tagad. «Dažas nedēļas pirms vēlēšanām? Kā tas iespējams!?» noelšas politiķe. 

Taču partija pati zina atbildi. Šrēders ir Šrēders – viņš ir neprognozējams. Savas dzīves laikā spējis izsisties no sabiedrības zemākajiem slāņiem līdz pašai virsotnei, un viņu vienmēr fascinējusi nauda un politiskā ietekme. Bērnībā piedzīvoto trūkumu viņš tagad kompensē ar dārgiem cigāriem un sarkanvīnu un valkā prestižā Brioni zīmola uzvalkus.

Nav noslēpums, ka Šrēders ir provokatīvs politiķis, kurš nekautrējas no konfliktiem un tīksminās par tabu pārkāpšanu. Kļuvis par Vācijas kancleru, viņš pamatīgi apcirpa sociālās aizsardzības programmas un atturēja Vāciju no iesaistīšanās Irākas karā, par spīti ASV lūgumam. Kad 2005. gadā viņš tika izbalsots no kanclera amata, Šrēders pieņēma darba piedāvājumu Gazprom – viņš pats šādu lēmumu uzskatīja par dumpinieciskuma izrādīšanu. Tas nebija nekas neatļauts. Drīzāk sliktas gaumes un neētiskuma izrādīšana, vēl jo vairāk tāpēc, ka, būdams kanclera amatā, viņš bija pieņēmis labvēlīgus lēmumus iecerētajam gāzesvadam Baltijas jūrā. 

Šrēders nekad nav vēlējies tikt uztverts kā nosvērts un viszinošs valstsvīrs, piemēram, kā Helmūts Šmits (Rietumvācijas kanclers 1974.-1982. gadā). Pat ienīst uzrunu «bijušais kanclers», jo viņa ausīs tas izklausās kā «pusmiris». Tā vietā pēc politiskās varas zaudēšanas Šrēders vēlējās nodarboties ar «lielā biznesa» lēmumiem. 

Runā, ka tieši Šrēders pirms dažiem gadiem palīdzējis izkārtot vairāku nolaistu kuģu būvētavu pārdošanu Vismārā un Rostokā. Tās nopirka Vitālijs Jusufovs, kas tagad vada Nord Stream biroju Maskavā. Jusufovam bija tikai 29 gadi, un viņš bija atbildīgs par sapulces protokolēšanu katru reizi, kad Šrēders ieradās uz apspriedēm ar Gazprom vadītāju Alekseju Milleru. Jaunais censonis kuģu būvētavas nopirka par 46 miljoniem eiro un 2016. gadā pārdeva tālāk – jau par 230 miljoniem. Tātad piecreiz dārgāk.

«Izturīgs vīrs»

Šrēdera darbošanās Nord Stream projektā izrādījās veiksmīga, vismaz tajā iesaistītajiem vācu un krievu uzņēmumiem. Ātri vien tika panākts, ka gandrīz 60% Vācijā izmantotās dabasgāzes plūst pa konsorcijam piederošiem cauruļvadiem, neraugoties uz ievērojamu Itālijas valdības un gandrīz visu Austrumeiropas valstu pretestību.

Bijušais kanclers izrādījās prasmīgs kritikas apkarotājs. Viņš personīgi tikās ar Vācijas politiķiem, uzaicinot viņus vakariņās uz dārgiem restorāniem Berlīnē, kā arī pārliecināja Eiropas Komisijas priekšsēdētāju Žanu Klodu Junkeru un attiecīgo nozari pārraugošo eirokomisāru Ariasu Kanjeti (Spānija).

Taču visbūtiskākais panākums bija saņemt Vācijas valdības atbalstu, daļēji paļaujoties uz saviem bijušajiem politiskajiem sabiedrotajiem. «Nord Stream atbilst Vācijas interesēm,» mēdza atkārtot koalīcijas valdībā strādājošais ekonomikas ministrs Zigmārs Gabriels, kurš līdz gada sākumam bija arī SPD vadītājs. 

Tagad nav brīnums, kāpēc Putins savulaik sāka lenkt Šrēderu, cildinot viņu kā «izturīgu vīru». Savukārt Šrēders uzvedās tā, it kā būtu imūns pret jebkuru kritiku, un tikai soļoja tālāk.

Tieši šā iemesla dēļ jaunais amats vairs nav liels pārsteigums. Jau maijā bijušais kanclers gozējās blakus Rosņeft vadītājam Igoram Sečinam uzņēmuma biroja atklāšanā Berlīnes centrā. Sirsnīga biznesa partneru apskaušanās un austeres viesiem. 

Maskavas tumsas princis

«Šajā pasākumā varēja uzskatāmi redzēt, cik tuvas ir attiecības,» saka persona, kas piedalījās biroja atklāšanā. Rosņeft ir ieinteresēta ielauzties Vācijas naftas pārstrādes un degvielas uzpildes staciju tirgū un tuvākajos gados plāno investēt aptuveni 600 miljonus eiro, no kuriem daļa ir paredzēta plānotajam naftas cauruļvadam Vācijas dienvidos Družba (Draudzība).

Ar plašo politisko kontaktu tīklu Šrēders būs labs izpalīgs Sečinam, kuru uzskata par otro ietekmīgāko personu Krievijā pēc Putina. Viņš ir viens no svarīgākajiem tā dēvētās Siloviku grupas dalībniekiem, tas ir, personām, kas pie ietekmes tikuši bijušā VDK virsnieka Putina valdīšanas gados.

Sečinam ir skarba un nežēlīga cilvēka reputācija. Ne velti Maskavā viņš iesaukts par Tumsas princi, patapinot šo vārdu no Zvaigžņu karu filmām. Sečins ir panācis, ka Rosņeft tagad ir pasaulē lielākais naftas pārstrādes uzņēmums, kura akcijas tiek tirgotas biržās. Šo panākumu kaldināšanā būtisks solis bija uzņēmuma Jukos pārņemšanai – kompānija tika konfiscēta pēc tās īpašnieka oligarha Mihaila Hodorkovska ieslodzīšanas cietumā.

Pēdējā laikā Sečins nonāca ziņu virsrakstos, jo tika apsūdzēts sazvērnieciskā plānā izstumt no amata līdzšinējo Krievijas ekonomikas ministru Alekseju Uļjukajevu, kas uzdrošinājās kritizēt vienu no Rosņeft multimiljonu darījumiem. 

Pat vācu uzņēmēju aprindās Šrēdera sasaistīšanās ar šādu biznesmeni tiek uzskatīta par kļūdu. Viņi norāda: Šrēders kaitē tikai pats sev, sapinoties ar kompāniju, kas cieši ievīta Krievijas politiskajā dzīvē. Nav šaubu, ka viņa reputācijai Vācijā jaunais amats dos sāpīgu triecienu. 

Problēmātiskās saites

Daudzi SPD biedri ir satraukti. Partijas līderi apzinās, ka Šrēdera apšaubāmā tuvināšanās Kremlim atstās sliktu iespaidu uz partiju, ja vien tā nepasteigsies norobežoties no bijušā kanclera. Tajā pašā laikā SPD baidās, ka slikti izskatīsies arī nervoza atkratīšanās no ambiciozā politbiznesmeņa.

Kanclera amata kandidāts Šulcs (61) šo dilemmu mēģinājis pārvarēt, publiski paziņojot, ka nekad nesekos Šrēdera piemēram. Un bijušā kanclera rīcība ir «privāta darīšana». Tā viņš centās nošaut divus zaķus: publiski norobežoties no Šrēdera, taču vienlaikus nesaejot ragos ar partijas patronu.

Politiskie konkurenti šo taktiku ir pamanījuši un, protams, naski ķērušies to kaunināt. Angela Merkele, kura uz kancleres krēslu pretendē jau ceturto reizi, intervijā izdevumam Bild deklarēja: Šrēdera rīcība ir vienkārši nepieņemama, īpaši ņemot vērā to, ka Rosņeft ir viens no uzņēmumiem, uz kuru attiecas ES sankcijas par Krievijas iebrukumu Ukrainā.

Merkeles vadītās Kristīgo demokrātu partijas ārpolitikas eksperts Norberts Rētgens nosaucis Šulcu par «vāju līderi» Šrēdera jautājumā. Savukārt Eiropas Parlamenta konservatīvās Tautas partijas līderis un CDU sabiedrotās partijas CSU biedrs Manfrēds Vēbers uzskata, ka Šrēdera darba piedāvājums «pat pēdējiem skeptiķiem skaidri demonstrē, ka Nord Stream un Rosņeft nav tikai biznesa uzņēmumi, bet gan kompānijas, kas veic politisko darbu Kremļa vārdā».

Vācijas Iekšlietu ministrijas parlamentārais  valsts sekretārs Ginters Krings (CDU) saka: «Neviens nogaidīšanas periods [pēc amata atstāšanas] nevar būt pietiekami ilgs, lai attaisnotu iesaistīšanos Putina pretīgajā sistēmā. Šādi darba piedāvājumi vienkārši ir jānoraida.» Tikmēr SPD biedri vilcinās atklāti kritizēt savu agrāko līderi. SPD ārpolitikas eksperte Dagmāra Freitāga uzskata: «Tā ir laba lieta, ka šajos grūtajos laikos kāds vēl spēj izveidot uzticamas saites ar Putinu.» Un uzreiz piebilst: «Tas gan nenozīmē, ka jāsāk strādāt kādā no Krievijas valsts uzņēmumiem.»

Līdz šim visasāko kritiku Šrēderam veltījusi SPD politiķe Gesīne Švāna. «Es to nespēju saprast! Patiešām vēlos, lai viņš atteiktos no darba piedāvājuma,» saka 74 gadus vecā politiķe, kuru Šrēders savulaik nominēja Vācijas prezidenta amatam. Ētisku apsvērumu dēļ «politiķiem vienmēr ir grūtības pāriet uz biznesa pasauli pēc politiskās karjeras beigām, taču Šrēdera gadījumā apšaubāma izskatījās jau viņa pievienošanās Nord Stream un kādreizējās politiskās ietekmes izmantošana».

Taču arī viņa apzinās savas partijas dilemmu. «Protams, mēs nevaram vienkārši pasludināt, ka viņš vairs nav mūsējais. Tas izskatītos pēc savas pagātnes dzēšanas. Un tas nekad neizskatās labi.»

Nākotne sākusies

Posted on augusts 30, 2017 by - Tēma

Šogad jauno izglītības saturu sāk izmēģināt 100 skolās, arī Preiļu 1. pamatskolā. Kā šai mazpilsētas skolai, kurā uzņem arī bērnus ar mācīšanās grūtībām, izdevies kļūt par vienu no progresīvākajām skolām Latvijā?

Skolotāji vairs nevar strādāt tā, kā vēl pirms dažiem gadiem – sagatavojās stundai un tādu to arī novadīja. Ja izplānotais klasē «neaiziet», jāprot ātri atrast jaunu pieeju. Tā pirms jaunā mācību gada, satikušies skolā, spriež Preiļu 1. pamatskolas ģeogrāfijas skolotāja Vija Caune un mājturības skolotājs Uldis Čerpakovskis. «Cik labi, ka katrā klasē ir dators un projektors! Ja kāds kaut ko pajautā vai man pēkšņi rodas kāda ideja, vajadzīgo atrodu datorā un uz sienas varu parādīt. Mums ir arī stundas, kad visi mobilajos meklējam informāciju. Arī tas jāprot!» enerģiski žestikulējot, stāsta ģeogrāfijas skolotāja, un kolēģis piekrīt, ka vienīgais veids, kā patiešām motivēt bērnus mācīties, – panākt, lai viņiem būtu interesanti.

Preiļu 1. pamatskola ir viena no tām simt Latvijas skolām, kas šogad izmēģinās jauno, kompetencēs balstīto saturu, pirms to visā valstī sāks ieviest no 2018. gada septembra. Lai gan izglītības ministrs Kārlis Šadurskis (Vienotība) uzskata, ka šogad pārmaiņas «vairāk sajutīs skolotāji un skolu vadība, nevis skolēni un vecāki», Preiļu pedagogi saka – bērni pārmaiņas piedzīvo jau tagad. Jo daudzko no izglītības saturā nākotnē iecerētajām pārmaiņām Preiļu skolā jau īsteno. Tas palīdzējis šai mazpilsētas nelielajai skolai, kas uzņēmusies skolot arī bērnus ar mācīšanās grūtībām, kļūt par vienu no labākajām skolām visā Latvijā. Proti, skolu reitingā mazo skolu grupā Preiļu 1. pamatskola šogad ieguvusi otro vietu uzreiz pēc prestižās RTU Inženierzinātņu vidusskolas. Ata Kronvalda fonds šo skolu reitingu veido, ņemot vērā bērnu sasniegumus mācību olimpiādēs.

Nekādu rāmju!

«Nojausma – šis vārds labi raksturo, ko mēs zinām par jauno saturu,» saka Žanete Beča, latviešu valodas skolotāja Preiļos. 

Līdz šim Valsts izglītības satura centrs projektā Kompetenču pieeja mācību saturā, kur līdzdarbojas vairāk nekā 370 ekspertu, noorganizējis vienu nodarbību ciklu pirmo klašu skolotājiem. Skolu direktoriem ir prezentētas jaunā satura «aprises». Preiļu pedagogi saka – gribētu zināt vairāk. «No tā, ko mums stāstīja, mēs jau tagad ļoti daudzas mācību metodes izmantojam,» saka skolotāja Anita Lauska. 

Starpdisciplināra pieeja īstenota, skolotājiem kopīgi izstrādājot mācību stundu tēmas. Tā bērni vienas nedēļas laikā iepazinuši ūdeni gan fizikas un ķīmijas, gan bioloģijas un citās stundās. Matemātikas un mājturības skolotāji bija vienojušies, ka katrs skolēns iegūs datus par ūdens patēriņu viņa ģimenē un tad aprēķinās, cik daudz ūdens izmanto viens ģimenes loceklis. Savukārt sporta skolotāji un klases audzinātāji kopā gādāja par to, lai bērniem būtu izpratne par ūdens lomu veselīgā dzīvesveidā. Līdzīgi skolā rīkota Gaismas nedēļa un Kvadrātsaknes diena, kur šīs tēmas apgūtas dažādos aspektos un kopīgi izstrādātos projektos. 

«Starppriekšmetu tēmas jau ir skolas ikdienā,» saka Marianna Abricka, vizuālās mākslas skolotāja. Arī viņa kopā ar literatūras skolotājiem vadījusi projektu, kurā skolēni radīja grāmatas: paši rakstīja literārās pasakas un zīmēja ilustrācijas. Viņa man izrāda Zaļo klasi skolas pagalmā, kas izveidota, lai saulainās, siltās dienās skolēni nenīktu telpās. Tur ģeogrāfijas stundās skolēni meklē un mācās atšķirt dažādus iežus, bioloģijā – augus. Bet uz soliem, kas darināti no koka paletēm, var notikt jebkura nodarbība, arī matemātikas.

Skolā arī gādāts par uzdevumu pielāgošanu bērnu spējām, kas paredzēts jaunajā saturā. Ko tas īsti nozīmē, izstāsta matemātikas skolotāja Mairita Grišule: «Katrs uzdevums jāizstrādā vismaz trijos dažādos līmeņos, lai būtu, ko darīt gan spējīgākajiem, gan tiem, kuri labi aptver jaunu tēmu, gan tiem, kuri netiek vairumam līdzi. Lai katrs no stundas aiziet gandarīts, jo kaut kas jauns ir apgūts un izdarīts. Jāpanāk, lai stundā interesanti būtu bērniem ar dažādām spējām.»

Šādi strādājot, skolotāji pārliecinājušies, cik ierobežojoši ir rāmji, ko uzliek tradicionālā mācību tēmu sadalīšana pa priekšmetiem un striktais stundu garums. «Labi, ka jaunajā modelī varēsim sakombinēt dažādu priekšmetu stundas un nevajadzēs pēc 40 minūtēm pārtraukt nodarbību. 40 minūšu ierobežojums ir traks, jo vienam skolēnam ir lēnāks temps, otram – ātrāks,» saka skolas direktore Nora Šņepste, kura māca vēsturi un sociālās zinības. 

Par to, ka vienā nodarbībā var aizrautīgi darboties arī dažādu vecumu bērni, pārliecinājusies ķīmijas un bioloģijas skolotāja Ieva Babre. Viņa pēc mācību stundām vada pulciņu, kurā bērni dabaszinātnes iepazīst eksperimentos. Lai būtu interesantāk pašiem un citiem, veido Zinātnes teātra izrādes, uz kurām aicināti visi, arī sākumskolēni. Piemēram, viens no bērniem iejūtas aktīvā nātrija lomā, kuram patīk draudzēties ar kāliju un skābēm un kurš spēj veidot ilgstošu savienību ar ūdeni, veidojot nātrija hidroksīdu. Vai bērni izspēlē lugu, kurā sētniece atrod urānu un skatītājiem ir jāzina, kāpēc viņa izsauc glābējus, kuri atradnes vietā iesprauž zīmi «radioaktīvs».

«Mēs kādreiz mācījāmies, lai tiktu augstskolā. Tagad augstskolā var tikt ikviens. Ne visās, bet savu vietu augstskolā var dabūt. Tāpēc mums ir jāveido bērniem tāda psiholoģiskā vide, lai viņi justos ērti, gribētu runāties ar skolotāju, lai viņiem būtu interesanti,» stāsta latviešu valodas skolotāja Irēna Barone. «Ja viņam mājasdarbā ir nevis jāpārraksta viens uzdevums, bet ar mobilo jānofotografē trīs lietas, kas raksturo bērna raksturu, un tā mēs sākam saprast īpašības vārdus, ir interesantāk. Mums svarīgi, lai bērni ar prieku pie mums nāk un gaida no mums jauninājumus.» 

Skolotāji gan atzīst, ka tas prasa lielu darbu. Nora Šņepste piebilst: «Tas, kas ir jauns un vēl jāiedzīvina mūsu skolās, ir skolotāju savstarpējā sadarbība. Turklāt būs vēl ik nedēļu jārīko pārrunas, kas izdodas un kas – ne.» Nedēļu pirms 1. septembra skolā ir gandrīz visi, trūkst tikai dažu no skolas 47 skolotājiem. 

Mobili rīki un mēbeles

Runājot par izmaiņām, skolotāji arī spriež par tehnoloģijām. Preiļu skola nav no tām, kur visus telefonus pirms stundām saliek kastēs, lai tie nebūtu pieejami. Spēlītes spēlēt nedrīkst, bet ir nodarbības, kurās skolotāji aicina likt lietā izglītojošās lietotnes. Diemžēl mēdz gadīties, ka skolas brīvpie-ejas pieslēgums gan neiztur slodzi.

Preiļu 1. pamatskolas skolotāji no jaunā kompetenču izglītības projekta, ko īsāk dēvē par 2030, gaida ne tikai skaidru vēsti, kas tad būs jaunajā izglītības saturā un kādā veidā to mācīt, bet arī ļoti pamatīgu skolotāju tālākizglītošanas darbu. Valsts izglītības satura centrs sola šajā mācību gadā vismaz divas tematiskās konferences, 13 seminārus aprobācijā iesaistītajiem skolotājiem un 12 seminārus reģionos, uz kuriem būs aicināti arī pārējie skolotāji.

Šis arī būs pirmais gads, kurā pašvaldībās jāsāk apgūt no Eiropas struktūrfondu līdzekļiem iegūtie 168 miljoni eiro mācību vides uzlabošanai. Nauda jāizmanto mācību kabinetu iekārtošanai, lai tajos būtu iespējams strādāt ar jaunajām mācību metodēm un tehnoloģijām. Arī Preiļu 1. pamatskola pretendēja uz šiem līdzekļiem un saņēmusi ziņu par tai atvēlēto miljonu. «Esmu stresā, jo skolotājiem beidzot ir jāizdara izvēle, ko viņi grib pasūtīt,» atzīst direktore. «Mēbelēm noteikti jābūt viegli transformējamām, lai klasi var viegli pielāgot grupu darbam.»

Kā mērīt kvalitāti?

Lai gan Preiļu 1. pamatskola ierindojusies augstā vietā skolu reitingā, par to pašiem pedagogiem ir pretrunīga attieksme. Tas ir patīkams, taču nepilnvērtīgs novērtējums. 

«Ne tikai kā skolotāja, arī kā mamma uzskatu, ka nedrīkst reitingu veidot tikai pēc olimpiāžu rezultātiem. Mēs lielāko daļu laika strādājam ar visiem bērniem, ne tikai talantīgākajiem,» saka Ieva Babre. Turklāt tikai nejaušība nosakot, kuru mācību gadu skolā ir daudz izcilnieku, bet kuru – maz. Anna Dzidra Bernāne, skolas direktores vietniece mācību darbā, par to runā emocionāli: «Ar teicamniekiem viegli strādāt, viņiem viss padodas, bet tos, kuriem sekmes nav tik labas, jāprot gan motivēt, gan pažēlot, gan atbalstīt un nomierināt. Jūs zināt, cik tas grūti? Paldies skolotājiem, kuri sagatavo skolēnus olimpiādēm, bet es dotu medaļas tiem skolotājiem, kas strādā ar pārējiem skolēniem un panāk, ka viņiem patīk mācīties.»

Apzinoties reitingu trūkumus un to, ka valstī nav sistēmas skolu kvalitātes mērījumiem, Izglītības ministrija šogad sāk projektu izglītības kvalitātes monitoringa sistēmas izveidei, kas jāpabeidz līdz 2022. gada beigām. Izstrādē ieguldīs 4,8 miljonus eiro, lielākoties Eiropas struktūrfondu naudu. Paredzēts, ka sistēmā tiks apkopota un analizēta statistiskā informācija, salīdzinošo izglītības pētījumu rezultāti, centralizēto eksāmenu rezultāti, skolu akreditācijas un citi rādītāji.

Katrs bērns – īpašs 

Izglītības ministrija šogad īsteno vēl divus ES finansētus projektus, kas saistīti ar izglītības kvalitāti. 34 miljoni eiro tiek sadalīti 272 skolām, lai atbalstītu individuālu pieeju izglītojamajiem, bet vēl 39 miljoni – 665 skolām, lai samazinātu risku, ka bērni pāragri pārtrauc mācības. Preiļu 1. pamatskola saņems naudu (precīza summa vēl nav zināma) abos projektos, lai turpinātu jau sāktos darbus. 

Skolā jau četrus gadus darbojas psiholoģes Līgas Tumašovas un skolotāju izveidota sistēma, kurā viņi paši seko līdzi katra skolēna izaugsmei. Tajā lielākā uzmanība pievērsta bērniem, kuru zināšanas kādā no priekšmetiem ir nepietiekamas, novērtētas zemāk par trim ballēm. «Katra mācību gada sākumā visiem skolotājiem, ņemot vērā iepriekšējā gada pieredzi, lūdzu izteikt prognozi, kuriem skolēniem varētu būt nepietiekams vērtējums un kādas ir viņu problēmas,» sistēmu skaidro Tumašova. Tad bērns tiek saukts uz pārrunām, kurās kopīgi izstrādā plānu grūtību pārvarēšanai. Dažkārt pietiekot izrunāties ar skolotāju, lai skolēns pārvarētu bailes stundās uzdot jautājumus, bet citkārt vajadzīgs konsultāciju grafiks un vēstule vecākiem ar lūgumu rosināt atvasi apmeklēt tās. Divreiz gadā katra skolēna atbalsta komanda (vecāki, pedagogi, klases audzinātāja) analizē bērna izaugsmi, lai saprastu, kas vēl kopīgajā darbā jāuzlabo.

Pēc direktores teiktā, nesekmīgo vērtējumu daudzums četru gadu laikā samazinājies vismaz uz pusi. Neesot vairs otrgadnieku. Latviešu valodas skolotāja Irēna Barona atzīst, ka tieši šis darbs viņai sagādā vislielāko gandarījumu: «Ja piektajā klasē bērns knapi runā, sestajā jau mazliet vairāk, bet 9. klasi beidz ar stabilu sešinieku – nu, prieks!»

Starp skolas 427 skolēniem 23 ir tādi, kurus māca pēc speciālas pamatizglītības programmas bērniem ar mācīšanās traucējumiem. Ja skolas pedagoģiski medicīniskā komisija tos konstatē, tad bērnam izstrādā individuālu mācīšanās plānu. «Ne visos mācību priekšmetos, bet tajos, kur ir grūtības,» precizē psiholoģe. Šajos priekšmetos skolēns iegūst papildus divas mācību stundas, kurās skolotājs ar viņu strādā individuāli. Arī pārbaudes darbos šiem bērniem ir atbalsta pasākumi, piemēram, ja ir lasīšanas traucējumi, skolotājs uzdevumus izlasa priekšā. Ja ir grūtības atcerēties faktus, drīkst izmantot pierakstus. Ja uzdevumu izpilde prasa vairāk laika nekā pārējiem, skolēnam tas tiek dots. «Pamatu pamats ir iemācīt mācīties. Ja to dara atbilstoši skolēna spējām, viņš kļūst pašpārliecinātāks,» saka skolas psiholoģe. 

Skolas direktore godīgi pasaka – pirms pieciem gadiem viņa izšķīrās uzņemt skolā arī bērnus ar mācīšanās traucējumiem skolēnu trūkuma dēļ. Skolēnu skaits valstī pēdējos 12 gados sarucis gandrīz par ceturtdaļu. Arī Preiļos. Taču, atverot durvis īpašiem bērniem, skola ieguva ko vairāk par lielāko audzēkņu skaitu – cieņu pret citādo. Gandrīz katrā klasē ir pa vienam šādam bērnam, taču psiholoģe neesot pamanījusi nekādu īpašāku attieksmi pret viņiem: ne atgrūž, ne lolo. «Ja viņiem nav konfliktu ar klasesbiedriem, ja viņi labprāt nāk uz skolu un individuālajām nodarbībām, domāju, mums ir izdevies īstenot iekļaujošo izglītību,» viņa secina. 

Pateicoties Eiropas fondu projektiem, skolai no šī gada būs nauda, lai algotu atbalsta pedagogu bērniem, kuriem ir vajadzīga papildu palīdzība, kā arī samaksātu skolotājiem par darbu ar skolēniem, kuriem vajadzīgs lielāks atbalsts mācībās nekā pārējiem. Savukārt talantīgajiem bērniem būšot iespēja braukt uz Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmiju, lai tur nodotos zinātniski pētnieciskiem darbiem.

Kad skolotāji Preiļu 1. pamatskolā spriež, kas šajā mācību gadā būs jauns un kāpēc katrs no viņiem pēc atvaļinājuma darbā atgriežas ar prieku, latviešu valodas skolotāja Žanete Beča pasaka ko tādu, kam piekrīt visi kolēģi: «Man ir gandarījums, ka bijušais skolēns, mani satiekot uz ielas, sasveicinās. Pasmaida. Nevis pagriež galvu uz otru pusi un paiet garām. Tas nozīmē, ka mums ir izveidojušās cilvēcīgas attiecības.»